Kā pārvarēt lasīšanas krīzi?

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/226615774/large.jpg

Vismaz reizi gadā un biežāk man uznāk nevēlēšanās lasīt grāmatas. Pieejot pie grāmatplaukta, kur ir, ko izvēlēties, pārņem dusmas, jo neko negribas/nevar izvēlēties, jo nezini, ko gribi. Lai gan joprojām lieto, piemēram, Goodreads, meklē jaunas grāmatas un pat pērc jaunas grāmatas, vienalga neko negribas lasīt. Bieži šī krīze (reading slump) ievelkas, kā rezultātā staigā tāds ērcīgs vairākas nedēļas, mēnešus, varbūt pat gadus… Ko darīt?

  1. Pārlasi savas mīļākās grāmatas. Šis palīdzēs, ja vispār nezini, ko iesākt un krīti izmisumā. Atklāt jaunas grāmatas ir forši, bet pārlasīt vecās arī kādreiz vajag.
  2. Paņem no plaukta piecas grāmatas, ko vēlies lasīt. Lasi no katras pa vienai nodaļai. Kurai grāmatai pirmā nodaļa liekas vispievilcīgākā/aizraujošākā, to arī turpini! Esmu šo metodi izmantojusi jau divas reizes, kā rezultātā esmu tikusi skaidrībā gan par tām grāmatām, ko visticamāk tuvākā laikā nelasīšu, gan pie tām, ko lasīt tagad.
  3. Palasi ko citu. Noliec malā grāmatu, ko pašlaik lasi (iespējams, tā ir vainojama pie lasīšanas krīzes) un paņem kādu žurnālu vai beidzot iztukšo bookmarkos saglabātās interneta lapas. Jā, es zinu, ka lasīt ekrānos vakarā nav labi, bet ja tā padomā, viens raksts var būt izglītojošāks un saturīgāks par dažu labu grāmatu.
  4. Nomaini žanru. Iespējams, pie pēkšņās piespiedu pauzes ir vainojams tieši tas, ka lasi vairākas vienāda žanra grāmatas pēc kārtas. Varbūt tieši šis ir tas laiks, lai lasītu darbu no žanra, par kuru neesi pat dzirdējis. Iedvesmu vari gūt šeit.
  5. Nelasi vispār. Dažreiz ir tā, ka jebkur lasītais uzdzen vainas sajūtu par grāmatu, kuru nelasi, jo nevari palasīt. Paņem pauzi no burtiem – noskaties kādu filmu vai seriālu, sakārto savu dzīves telpu, klausies mūziku. Kaut ko produktīvu, lai nejustos vainīgs par to, ka nelasi. Pēdējā laikā esmu pasākusi risināt sudoku un klausīties kā cilvēki youtube runā par grāmatām.
  6. Lasi pa mazam gabaliņam. Man palīdz noruna, ka pēc vienas nodaļas izlasīšanas var kaut ko apēst vai noskatīties kādu video Youtube vai seriāla sēriju. Iespējams, tieši nākamā nodaļa būs tik aizraujoša, kad aizslaucīs lasīšanas krīzi no tavas dzīves.
  7. Lasi īsas grāmatas. Bieži manā plauktā atrodas mazas, plānas grāmatas, ko var izlasīt pa vienu vakaru. Vairākas šādas reizes un būs sajūta, ka esi izlasījis daudz grāmatu un lasīšanas krīze būs beigusies un arī lasīšanas saraksts nedaudz saīsināts.
  8. Piedalies lasīšanas maratonā. Lasīt grāmatu kopā ar citiem un diskusija par to varētu būt tieši tas, kas tev ir nepieciešams. Es biežāk izmantoju Goodreads grupas šādam nolūkam, un katru mēnesi kādā no grupām lasa kādu grāmatu, kas ir manā plauktā vai vismaz lasīšanas sarakstā.
  9. Nomaini grāmatas formātu. Ja lasi daudz fiziskās grāmatas, der pamēģināt lasīt elektroniskās vai audiogrāmatas un otrādāk. Nezinu kā ar audiogrāmatu pieejamību latviešu valodā (Fabula pēdējā laikā piedāvā tikai pasakas, tiesa gan, es ar interesi paklausītos Ezeriņa noveles), bet varbūt pie reizes nomaini lasīšanas valodu un noklausies/lasi kādu grāmatu angliski vai kādā citā sev zināmā valodā.
  10. Pārkārto grāmatplauktu. Tā ir pirmā lieta, ko es daru, kad pieķeru sevi pie domas, ka negribu neko lasīt. Izvelkot gaismā jaunas grāmatas, iespējams, parādīsies arī vēlme tās izlasīt, jo cik ilgi var skatīties uz vienām un tām pašām grāmatu mugurām.

Ar šīm metodēm man parasti vienmēr izdodas tikt ārā no lasīšanas krīzes un atkal atgriezties grāmatu burvībā. Iespējams, tās palīdzēs arī Tev!

Attēls: te.

Advertisements

Mid Year Book Freak Out |2016

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/237733542/large.jpg

Ir jūlijs, kas nozīmē, ka puse gada jau nez kur ir pagājis. Tā vien šķiet, ka kopā ar visiem tas maijā skrēja maratonus un paskrēja garām manai laika izjūtai. Bet ne par maratoniem ir stāsts. Pusgads ir cauri, kas nozīmē, ka jādomā par nākamo pusi, protams, grāmatu ziņā, un kā to vēl labāk izdarīt, ja ne ar apkopojumu par pusgadā paveikto. Tam labi noder jau esošs Youtube video, ko gan es papildināšu ar sev nepieciešamo.

Goodreadā 2016. gadā es izvēlējos mērķi gada laikā izlasīt 50 grāmatas, ar ko man veicas tīri labi, neskatoties uz to, ka kādus pāris mēnešus es grāmatu rokās paņemt nevarēju. Izlasītas ir 26, 5 zvaigžņu novērtējumu līdz šim ieguvušas ir 4 (Mātes piens, Vilna, Leksikons, Tu neesi sniegs), bet 2/1 zvaigznes – 6 grāmatas.

Gada sākumā arī uzņēmos 3 dažādus gada izaicinājumus. Pusgada laikā neesmu sekojusi tiem līdzi, joprojām meklēju un uzņemos arvien jaunus izaicinājumus, lai gan laiks lasīšanai pazūd kaut kur starp grāmatu video un mēģinājumiem savienot darbu, skolu un privāto dzīvi. Šajā ziņā jāsaņemas, jāizvēlas 1-2 izaicinājumi, jāizsvītro tas, ko jau tagad var, un tad jādomā, kā lasīt tālāk.

Vēl man gada sākumā bija mērķis noīsināt lasāmo grāmatu plauktus līdz minimumam, mēģinot noturēt sevi kaut kādos rāmjos un izlasīt 3 jau piederošas grāmatas, lai tad nopirktu 1. Kā jau var nojaust, tas nav izdevies, jo drīzāk ir nopirktas vēl… 32 jaunas grāmatas. Un tieši tā iemesla dēļ, ka tāds piedāvājums otrreiz neatkārtosies, vai kāds cits pasteigsies, vai arī akciju beigu datumi strauji tuvojas. Īsti normāla risinājuma man šim nav, bet tai pašā laikā es zinu, ka kādu daļu no tur esošajām grāmatām es diez vai lasīšu (tas neattiecas uz šogad pirktajām).

Tagad varētu nonākt pie nosaukumā minētās stafetes, kuru veido 15 jautājumi.

1. Best book you’ve read so far in 2015.
Nora Ikstena “Mātes piens”, no dzejas Ingas Pizānes “Tu neesi sniegs”.
2. Best sequel you’ve read so far in 2015.
Neesmu daudz lasījusi sēriju turpinājumus, tikai Pretty Little Liars, “Atslēgu” un “Kritušo eņģeļu pilsētu”, vēl 3 esmu iesākusi, izlasot pirmo sērijas grāmatu. Bet, ja jāizvēlas no minētajām, tad “Kritušo eņģeļu pilsēta” man patika visvairāk, lai gan viss bija vienā lielā putrā, par ko pastāstīšu vēl netapušā atsauksmē.
3. New release you haven’t read yet, but want to.
Ņemot vērā to, ka 4 mēnešus neko nelasīju, tādu ir daudz. Prometeja visu, ko neesmu lasījusi, bet jautājuma kontekstā “Kāpņu pilsētu”, no Zvaigznes “Atruna”, “Meitene vilcienā”, “Stouners”, no Dienas grāmatas tās 20. gadsimta sērijas grāmatas, ko neesmu lasījusi, no Jumavas “Granātu aproci”, jo iešu jaunajā sezonā uz izrādi Dailes teātrī un Kafkas “Stāsti” arī izskatās pievilcīgi. Jānostrādā tur tik ilgi, kamēr visu sev interesanto būšu izlasījusi. 😀
4. Most anticipated release for the second half of the year.
Hmm. Tā kā tikai Zvaigznes mājaslapā var redzēt burvīgo “drīzumā” sadaļu un pasiekaloties nedaudz, tad būs tikai no turienes ņemtas grāmatas. Deivids Nikolss “Mēs”, jo man viņa plauktā stāv angliski, Alesandro Bariko “Misters Gvins”, varbūt Nikolā Barro “Sievietes smaids” un Lori Spīlmenas “Sapņu saraksts”, jo tas man arī stāv plauktā angliskā versijā.
5. Biggest disappointment.
No visām grāmatām, ko esmu izlasījusi, tas noteikti būs Elīnas Gabrānes “Kompots”, jo gaidīju kaut ko nostāvējušos un labu, kamēr sagaidīju vieglu limonādi.
6. Biggest surprise.
“Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”, jo man bija diezgan nepārbaudīts uzskats, ka man nepatīk šausmenes un nepatīk arī tādas lasīt. Biju arī kaut kur dzirdējusi, ka šī grāmata ir diezgan šausmīga, tāpēc nelasīju. Aizgāju uz vienu filmu un nenobijos, bet grāmatu arī bija bail sākt lasīt, bet tad iesāku un neko šausmīgu nesaredzēju. Tāpēc lielākais pārsteigums.
7. Favourite new author. (Debut or new to you)
Varētu teikt Nora Ikstena, bet neteikšu, jo esmu lasījusi viņas citu darbu un tas man nepatika. Tā kā rakstīja Normunds Naumanis par kultūras notikumiem, nerakstīs neviens, bet tā kā arī no saviem mīļākajiem autoriem es sagaidu attīstību, no Naumaņa to vairs nevar sagaidīt, tāpēc jāsaka, ka Reinbova Rouela, jo tas izskatās vienīgais, kuras citas grāmatas es gribētu lasīt.
8. Newest fictional crush.
Nu, šajā ziņā lielas izvēles nav, jo lielāka daļa man neuzrunā. Pieņemsim, ka Kriss no “Neprātīgi iemīlējies” dēļ pilnīgi jaunas kultūras iepazīšanas caur humoru un neatsacīšanos no sevis paša kāda cita dēļ.
9. Newest favourite character.
Patiesībā vēl neviens varonis mani nav tā uzrunājis, lai es to sauktu par savu mīļāko varoni, tāpēc uz šo atbildes man nav.
10. Book that made you cry.
“Mātes pienu” lasot dažas asaras noritēja.
11. Book that made you happy.
“Neprātīgi iemīlējies”, jo mani vienmēr fascinējusi Itālija un tur esošie cilvēki, kulinārija un kultūra, tāpēc iepazīt to caur iestīvināta amerikāņa (varbūt, iespējams, neatceros) acīm bija jauki un lika pasmaidīt.
12. Favourite book to film adaptation you saw this year.
Vienīgā grāmatas adaptācija, ko esmu redzējusi, ir “Me Before You”, bet kamēr visi citi zālē raudāja un šņaukājās, es nesapratu, par ko. Grāmata man izraisīja vairāk emocijas, un tur gan es raudāju kā mazs bērns, bet filma… Nu vienmēr var labāk.
13. Favourite review you’ve written this year. (Booktube version: Favourite video you have done so far in this year)
Tieši tāpēc, ka man patīk redzēt strukturētā veidā to, ko esmu izdarījusi, tad apskats uz 2015. gadu.
14. Most beautiful book you’ve bought so far this year (or received)
Ulfa Eriksona “Stikla cilvēkiem” ir diezgan smuks vāks.
15. What books do you need to read by the end of the year?
Joprojām visas tās, kas ir manā nelasīto grāmatu plauktā, kuru nemitīgi pārkārtoju, lai atrastu arvien jaunu vietu jaunām grāmatām un justos nedaudz mazāk vainīga par to, ka tās drīz tur nebūs. Nu katrā gadījumā, kādu no tām 101 es gribu un ceru izlasīt.

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/247791392/large.jpg

Attēli te un te.

Atskats uz projektu “101 lieta 1001 dienā”

https://i1.wp.com/lifeisneverdull.net/wp-content/uploads/101things-1.jpg

Cik atminos, vienā brīdī ļoti senā pagātnē šis projekts ienāca Latvijā, un tad, kad lielais modes bums jau bija nedaudz norimis, arī es tālajā 2012. gadā izdomāju, ka pamēģināšu piedalīties. Un redz, sanāca!

Tiem, kas nezin, kas tas ir: viss slēpjas nosaukumā. Uz lapas, datorā, kladē, vienalga kur, izdomā un uzraksti 101 lietu, ko vēlies izdarīt 1001 dienā. Rupji rēķinot, sanāk nepilni 3 gadi. Tad nu nevis sēdi klusi rokas klēpī salicis un gaidi, kad notiks brīnums, bet gan celies, ej un dari, jo paši par sevi šie punkti neizpildīsies. Šāds saraksts drīzāk ir kā atgādinājums un pamudinājums izdarīšanai, un lielākā kļūda ir to uztvert kā pienākumu.

Kad esi izveidojis savu sarakstu, var darīt kā es, tas ir, atstāt visu nesakārtotā un haotiskā čupā, kuru ik pa laikam pārlasi un atzīmē progresu vai izsvītro, kad esi izpildījis (kādreiz blakus datumu arī rakstīju). Vari darīt arī tā, kā to mēģina darīt citi – sakārtot punktus zem tēmām, piemēram, zem tēmas “Grāmatas” varētu būt “Gada laikā izlasīt 75 grāmatas”, vai zem tēmas “Dzīve” – “Apprecēties”. Tas tā, piemēram.

Tad nu par to, kā gāja man.

Projektu uzsāku 16.09.2012. un kaut kur dziļi manī bija vēlme nevis tikai elpot un dzīvot, bet baudīt. Paņēmu lapu un sāku rakstīt. Pirmajā piegājienā tiku līdz kādiem 50, ar nedēļu pietika, lai saraksts aizpildītos līdz galam.

Manā sarakstā nebija neviena punkta, ko varētu izpildīt pusstundas laikā, visi punkti prasīja zināmu laiku (vēlams, brīvo), pacietību un apdomu. Bija gan jālasa grāmatas, jāskatās filmas, jāsastāda vairāku saraksti, bet bija arī vairāki punkti, kurus vienkārši gribējās izdarīt, piemēram, braukt makšķerēt (ko tā arī vēl neesmu izdarījusi).

Kopumā tas viss ir rezultējies ar 24 neizpildītiem punktiem, 15 pusizpildītiem, un 62 izpildītiem. Par tiem 15 un 24 runājot, tie būtu izpildījušies, ja es būtu vairāk koncentrējusies uz sarakstu kā “obligāti izpildāmo”. Tā kā man šāda uzstādījuma nebija, drīzāk “dzīvosim, redzēsim”, tad esmu pat ļoti apmierināta ar paveikto.

Jāatzīmē arī, ka laika gaitā punkti mainījās un tie, kuriem vairs nebija nekādas nozīmes, ieguva jaunus apveidus un jēgu.

Uzraudzīt un sekot līdzi manam progresam palīdzēja ne tikai papīra lapiņa pie sienas, bet arī dayzeroproject mājaslapa, kur arī citi cilvēki publicē savus sarakstus un pilnīgas izdomas neesamības gadījumā vari no citiem aizņemties idejas savam sarakstam. Tur var veidot arī cita veida izaicinājumus, piemēram, “Lietas, kas jāizdara 2015. gadā” utt.

No otra saraksta taisīšanas es atturēšos – lai gan tas bija viens no neizpildītajiem punktiem, tomēr pagaidām negribas uzreiz otru tādu. Zinu galvenos punktus, ko joprojām gribu izdarīt no šī saraksta, daži jauni nākuši klāt, bet tomēr 101 lieta man ir par daudz.

Attēls te.

Divi pasākumi trijās dienās.

Tie gada noslēgumi nemaz nav tik briesmīgi, kā mums dažreiz liekas. It kā jādara ir daudz vairāk nekā parasti, sāk parādīties uztraukums par Ziemassvētku dāvanām, bet to lieliski var mazināt, ja savā rutīnā apstājies un aizej uz kādu pasākumu. Šeit būs nelieli apskati par diviem – trešdienas vakara blogeru Ziemassvētku pasākumu un piektdienas Brīvprātīgo balli.

izdevniecības Zvaigzne ABC meitenes bija sarūpējušas lielisku uzņemšanu un izklaides vakara garumā savā mājīgajā pagrabiņā. Biju pirmais izmēģinājuma trusītis, bet ātri vien saradās arī visi pārējie, ar kuriem man (lielāko daļu) bija pirmā satikšanās reize. Ātri vien sapratu, ka neviens netaisās man kost, un sāku baudīt. Un kā gan var nebaudīt sarunas par un ap grāmatām daudzu stundu garumā? Sākot no Rotfusa slinkošanu 3. grāmatas sakarā līdz pat tam, ko bērnībā esam vai neesam bāzuši degunā. Protams, neiztikt arī bez dāvanām, un šogad pie tām varēja tikt, atminot kādas grāmatas varoni, kura apraksts bija dots. Gadījās izvilkt tieši tādu, kādu man nav sanācis iepazīt, tāpēc paldies Dainim par palīdzīgu roku. 🙂 Kā dāvanu saņēmu Inta paciņu Diskzemes 2015. gada plānotāju “We R Igors”. Varēšu izklaidēties, pierakstot nopietnās lietas. 🙂 Zvaigznes meitenes sniedza arī nelielu ieskatu 2015. gadā. Ciemos būs Paskāls Mersjē, kura romāns “Nakts vilciens uz Lisabonu” joprojām stāv manā pašreiz-lasu plauktā, ko nekādīgi nevaru pabeigt, pat nezinu, kāpēc. Piekāps arī Sofi Oksanena, kuras “Staļina govis” bija lieliskas. No jaunajām grāmatām gaidu Lautas Dreižes triloģiju (pēc ieilgušās klusēšanās Laura atgriežas, domājams, ar Nanowrimo laikā sarakstīto, bet kas zina…), Džona Grīna “Papīra pilsētām” (nākošgad būs arī filma, tāpēc nav jājautā, kāpēc grāmata tiek izdota.) Sagaidīsim arī turpinājumu mistikas caurvītajai “Tumšajai pusei” un Haruki Murakami priecēs latviešu lasītājus ar “Par ko es runāju, kad runāju par skriešanu”. Tad plauktos solās parādīties Rainbow Rowell “Fangirl” un “Eleanor & Park”, kuras tikko veiksmīgi sev pasūtīju angliskā versijā. Romantikas cienītājiem būs Džodžo Mojas “Pēdējā vēstule no mīļotā”. Šeit nav pilns saraksts, to varat redzēt pie Daiņa.

Nākošajā dienā staigāju kā spārnos, jo reti sanāk satikt cilvēkus, kas ir gatavi runāt par un ap grāmatām ar mani. Paldies Zvaigznes meitenēm un visiem blogeriem, kas bija ieradušies!

Nākošo sajūsmas vilni izraisīja brīvprātīgo balle piektdienas vakarā, kas pulcēja visus Latvijas brīvprātīgos uz “Gada brīvprātīgais 2014” apbalvošanu. Šo titulu ieguva šogad 8 cilvēki – Jekaterina Smirnova no Daugavpils, Dailis Kadilis no Gulbenes, Žanis Paeglis no Rīgas, Mārtiņš Ziebergs no Jelgavas, Tatjana Dogadajeva no Rīgas, Raimonds Klaips no Saldus, Aija Dimza no Jūrmalas un Jānis Ābols no Rīgas. Par Jāni vislielākais prieks, jo viņu pazīstu personīgi un viņš tiešām ir brīvprātīgo brīvprātīgais un piemērs visiem. Pabaroja mūs pavāru brigāde no dažādiem Rīgas un Jūrmalas restorāniem. Par muzikālo noformējumu rūpējās Kārlis Dagilis, grupas Musiqq, Astro’n’out, Double Faced Eals, DJ Moontalk u.c. Bija prieks satikt tos cilvēkus, ar kuriem gada laikā esmu kopā strādājusi dažādos pasākumos, visvairāk, protams, tie bija no Pasaules koru olimpiādes laikiem – vēl tagad ar smaidu un ilgām atceros šīs fantastiskās, pozitīvās 2 nedēļas. Prieks bija iepazīt arī jaunus cilvēkus, smieties kopā un pavadīt lieliski piektdienas vakaru. Šis ir viens no tiem vakariem, kad es nenožēloju, ka esmu brīvprātīgā, jo zinu, ka tas tiek novērtēts. Paldies!

Zvaigznes pasākuma bildes ir te, bet no brīvprātīgajiem solīja parādīties tuvākajā laikā sociālajos tīklos.

Kad nevar nerakstīt

https://i2.wp.com/www.onkulis.com/wp-content/uploads/2009/06/3658238226_ec1d56f0df_b.jpg

Šodien man ir tāds domīgs garastāvoklis, un lasot citu blogeru atsauksmes par grāmatām, par filmām, stāstus par ikdienu vai neikdienišķiem gadījumiem, man arī sagribējās kaut ko uzrakstīt. Nē, pareizāk sakot, gribas jau visu laiku, tikai tā atpūtas būšana un tas nospraustais datums – 1. septembris – nedaudz šo procesu bremzē. Jo ir tā, ka es izjūtu tādu kā… pienākumu pret šo vietu, jo katru dienu šeit kāds ir un kāds kaut ko lasa, un man par to ir baigais prieks. Bet šeit jūs sagaidīs manas pļāpas par to, ko nu es esmu paspējusi sadarīt pa atpūtas laiku, kad neko nerakstīju. Bet tad es turpināšu marinēties un ciesties līdz tam 1. septembrim, kad atkal ieiešu visā dzīvē ar jaunu sparu.

Līdz šim brīdim vasarā esmu izlasījusi 30 grāmatas. Esmu arī pagarinājusi Goodreads Reading Challenge par 20 grāmatām, jo man nepatīk kaut ko tik foršu pabeigt tik ātri. Bet pat ar visu pagarinājumu man tūlīt tas beigsies ar 70 grāmatām. Redzēs, cik izlasīšu pa atlikušo gadu. Es nerakstīšu par visām 30, bet arī par pārējām būs tikai daži teikumi.

Elizabete Gilberta pierādīja, ka pēc filmas noskatīšanās viņas pirmo romānu “Ēd, lūdzies, mīli” var otrreiz izlasīt, bet otrais, par kuru filma nav uzņemta, ir un paliek nelasīts memuārs vai kādas sievietes apcere par dzīvi. Garlaicīgi, viengabalaini un iemidzinoši.
Džīna Vebstere ar “Garkājtētiņu” pārsteidza mani, jo pēc dzirdētā es nopratu, ka grāmata ir maziem bērniem, bet liels bija mans izbrīns, kad sāku lasīt. Un, kā iesāku, tā arī pabeidzu – uz dīvāna sēžot tajā pašā pozā ar nu jau aukstu kafijas krūzi. Ļoti pārsteidzoša grāmata. Nedaudz līdzīga “Kadrijai”. Ne tai izkropļotajai.
Latviskais tulkojums Helēnas Fīldingas Bridžitai Džounsai man atvēra acis, jo visu laiku pieņēmu, ka viņa ir resna, bet patiesībā, viņa tikai domā, ka ir resna, bet patiesībā sver 50 kg. Tas bija mans izbrīns, jo, lasot angliski, nebiju iedomājusies pārvērst unces (vai nu kāda viņiem ir tā mērvienība) uz latviskāku svara mērvienību. Pārsteigums gan tikai šajā ziņā, viss pārējais likās kaitinoši stulbs. Varbūt pie vainas tulkojums, jo angliski lasot, smējos skaļā balsī.
Izlasīju arī, par ko tā sašūmējies Šāhs Muhameds Raīss, jo izlasīju Osnes Saeirstades “Kabulas grāmattirgotājs”. Atmiņas par šo gabalu diezgan vājas, un nevaru arī piekrist ne vienai, ne otrai karojošai pusei (es par Osni un Šāhu), bet pluss, kā vienmēr no manis, ir “Books about books” tēma.
Ketrīnu Stoketu es arī izlasīju tikai pēc filmas noskatīšanās. Lai cik dīvaini tas neskanētu. Kad lasīju, pārsteidza fakts, ka pirmajā reizē man grāmata šķita garlaicīga. Bet tas laikam tāpēc, ka nebija vēl uzskates materiāla, ko noskatīties nieka pusotrā stundā.
Orsona Skota Kārda “Endera spēle” mani pārsteidza, jo domāju ka tas būs tikai kārtējais saķūnētais fantāzijas romāns, kurā iekļauts iekšā ir viss jau bijušais, bet tā nemaz nebija. Tas pat nebija romāns. Par to slavēts autors, jo vismaz kāds savos fantāzijas apcerējumos neiekļauj neveiklas mīlas ainas.
Elisas Seboldas “Dārgie pīšļi” mani kaitināja. Un kaitināja tajā nozīmē, ka ņemšos gar līķiem 300+ lappušu garumā lasīt ir diezgan viengabalaini un garlaicīgi. Jā, arī pretīgi. Bet laikam jau pluss, jo šeit svītrojas ārā “Book that scares you” lauciņš Grāmatu bingo. Tuvākajā laikā savākšu arī to.
“Patiesība par Harija Kebēra lietu” mani pārsteidza ar to, ka vainīgo nemaz tik viegli nevar nojaust uzreiz, vai grāmatas vidū. Un, kad izlasīju vienu no pēdējām lappusēm, kurās viss atklājās, biju viegli pārsteigta. Jā, varbūt bija nogurdinoši lasīt līkločus, kad pats lasītājs tika tīts riņķī un apkārt, un beigās jau tika zaudēta koncentrēšanās izjūta, bet grāmata bija tik aizraujoša, ka izlasīju to pa 2 dienām, sauļojoties pludmalē, meklējot ķēdīti un pierādījumus. Joks.
Ērihs Marija Remarks man uzrīkoja fantastisku pirmo tikšanos ar viņa romānu “Lisabonas nakts”, kurā gan nedaudz traucēja trauslā un drīzāk neesošā pāreja no tagadnes uz pagātni, bet to varēja nojaust kontekstā, un tas beigās jau vairs netraucēja. Noteikti lasīšu arī citus viņa darbus.
Dzeja. Pēdējā laikā es tikai uz dzeju. Esmu izlasījusi Veltas Sniķeres krājumu “Pietuvoties vārdiem” un Imanta Ziedoņa “Taureņu uzbrukums”. Protams, man kā taureņu mīlētājai, otrs patika labāk. Uzskats, ka taureņi ir vieglas-uzvedības-sieviešu simbols man liek neizpratnē izbolīt acis.

No tā lielā to-watch saraksta no filmām esmu noskatījusies kādas trīs. Nē, četras. Pirmā ir The Fault in Our Stars, jeb “Vainīgas ir zvaigznes” (nosaukums latviski liek šausmās nodrebēt. Kādēļ nevar atstāt grāmatas nosaukumu?), ko drīzumā visi tie, kas jau nav tēlojuši pirātus, varēs noskatīties Latvijas kinoteātros. Nu, vismaz zinu, ka Forum Cinemas noteikti. Otra, ko noskatījos, bija Pitch Perfect, kas manī raisīja savādas emocijas (un nē, es ne par mīlestību),  tad sekoja The Vampire Academy, kurai treileris bija šausmasšausmasšausmas, bet filma bija tikai šausmas. Un te nāk saldais ēdiens, pēc kura es joprojām neesmu atguvusies – franču filma “Tikšanās”, kas tiek rādīta kinoteātrī. Ļoti smalks stāsts par cilvēku attiecībām, 2 cilvēku mīlestību, krāpšanu, piedošanu, meliem un sarunām ar vīna glāzi rokās. Filma ierindojas mīļāko filmu plauktiņā kopā ar “The Last Night” un citām. Vispār, abas ir ļoti līdzīgas… Ā, jā, un vēl biju uz “Love Punch”, kas bija absurdi smieklīga tieši nesmieklīgajās vietās, bet man patika Emmas Tompsones frizūra.

Tā, es saprotu, ka esmu aizpļāpājusies, bet man gribas pļāpāt vēl.

Es esmu neveiksmīgā kārtā apciemojusi abas bibliotēkas dažādas pilsētās un slīkstu jaunnopirkto grāmatu gūzmā. Tagad lasīšanas stadijā man ir Viktora Igo 2 ķieģelīši ar nosaukumu “Nožēlojamie” (baigi nepatīk tas vecais papīrs, un vispār, prasās pēc jaunizdevuma), ir arī Deivida Mičela “Mākoņu atlants”. Ar šo gan man ir problēmas, jo sāku lasīju, tad šļūcu pāri, un tad, kad sagribējās atkal lasīt, vairs neko nesapratu. Un vispār mani tā grāmata neuzrunā, bet, ja jau saka, ka ir laba, tad jāizlasa. Kaut vai sākot no sākuma. Vēl viens labs darbs, kas stāv man galvgalī ir Natašas Dragničas “Ik dienu, ik stundu”, kas ir ļoti emocionāli un psiholoģiski uzrunājošs, un kas pagaidām draud kļūt par manu kārtējo vienu no mīļākajām grāmatām.

Lasīšanas rindā stāv atkārtots Mičels, Sesilijas Ahernas “Dāvana” un Hāleda Hoseinī “Tūkstoš sauļu mirdzums”. Skatīšanās rindas man nav un netaisos arī tādu ieviest, kas būs pa rokai vai pa attiecīgam garastāvoklim, to arī skatīšos.

Priecīgu ziloņu dienu, baudam pēdējos vasaras saulstarus!

Attēls te.

Parādi savu somu!

Šo stafeti, kas nupat jau ir sākusi ceļojumu blogeru vidū, iesāka Dainis, bet stafetes kociņu man nodeva happynorelle. Gribot negribot bija jāķerās pie fotografēšanas, lai visi blogeri, kurus cik-necik zinu un kaut vienreiz esmu redzējusi, nebūtu jau izķerti. 😀 Tieši vakar nopirku jaunu somu, bet vēl nebiju paspējusi tajā iekrāmēties, tāpēc šī stafete būs lieliska iespēja to izdarīt.

20140413_17300220140413_173719  Tātad, šodien manā somā ir:

  • klade, ja nu pēkšņi kaut kur skraidot uznāk iedvesma kaut ko ierakstīt. Jā, to var darīt telefonā, bet man patīk papīrs un tinte.
  • 3 grāmatas. “Mīļoto” es gribēju iesākt, bet neiesāku, bet “Kadriju” un “Lielās cerības” es šodien nopirku (tagad sekos reklāma) caur superīgāko grāmatu portālu ibook.lv.
  • protams, ka arī man plānotājs ir neiztrūkstoša dzīves sastāvdaļa. Ja man tā nav, es jūtos pazudusi. Jā, es lietoju arī telefona kalendāru kā plānotāju, bet esmu pārāk haotiska, lai spētu pieturēties tikai pie 1 tāda.
  • atslēgas un telefons. Tajā drausmīgajā kvalitātē, ko man izdevās izspiest no planšetes (jo man nav fotoaparāta kā tāda, bet telefonu neiekļaut bildē šķiet grēks) atslēgām klāt ir zaļš tārpiņš, bet telefons ir baltā maciņā. Vienreiz jau man bija sasists ekrāns, vairāk neko tādu negribu atkārtot. Un zaļais tārpiņš, jo tas ir pietiekami kompakts un ērts, lai aiz tā no kaut kurienes izvilktu ārā un pietiekami rets, lai nebūtu katram otrajam Rīgas iedzīvotājam.
  • Roku krēms. Es ar nepacietību gaidu, kad tas man beigsies, jo man tas nepatīk – pārāk taukains. To laikam kādreiz varēja dabūt AVON katalogā. Vispār man tāda produkcija nepatīk, tāpēc vairāk neko nepasūtu no katalogiem.
  • “Dzintara” lūpu balzams, kas pasargā lūpas no saules, vēja un sala.  Pagaidām pieturos pie šī un esmu apmierināta.
  • Skropstu tuša “Loreal Telescopic Clean Difinition”. Trako dienu pirkums, kas pagaidām sevi ir apliecinājis. Nedrūp pirmajās minūtēs un arī pēc lietus neizskatos pēc pandas.
  • Ibumetīns un Fastum. Galvas sāpes ir mans sliktākais, bet tomēr draugs, un roku es traumēju pirms 2 nedēļām un dažreiz iesāpās vēl tagad, tāpēc klausu BKUS māsiņām un cītīgi smērēju, kaut gan diži nešķiet, ka palīdzētu, bet nu labi.
  • Maks. Tā man ir kā otra soma, tikai mini formātā. Sen nevajadzīgi čeki, vilcienu un kino biļešu kolekcija, ašās pierakstu lapiņas, klientu kartes, etalons, tiesības (kas lieti noder kā dokuments, jo pasi ikdienā nenēsāju līdzi) un vizītkartes. Nauda? Pfff, kas tas tāds?

Tas bija par šodienu. Darbadienās man tur vēl ir ūdens pudele, košļenes un mācību grāmatas un klades un salvetes.

Kā? Un austiņu nav? Kāāā?!?!? Jā, manā somā austiņu nav. Es esmu tā persona, kas sameklē 1 perfekto mākslinieku un tad nonstopā to klausās, līdz apnīk. Patlaban esmu sava nākamā perfektā mākslinieka meklējumos, tāpēc austiņu nav. 🙂

Tālāk stafeti nododu Anetei, Evijai un Karamelei.

 

“Es lasu un man patīk” jeb Lasītāja dienasgrāmata.

Labi, jā, atzīstu, metu acis jau sen, bet šodien iegāju grāmatnīcā un nespēju šo brīnumu nenopirkt. Tā nu tiku pie ērta, kompakta un skaista… grāmatu plānotāja.

Tad nu par visu, kas “lācītim vēderā”. Pēc tam, ka esi atzīmējis, kame grāmata pieder, ir atrodams man pagaidām neizprotams izlasīto grāmatu saraksts ar lappusēm robežās līdz 2. Kāpēc neizprotams? Jo lappuses sanumurētas līdz 139. Ņemot vērā to, ka pārsvarā lasu 300+, šis saraksts varētu pildīties lēni jo lēni. Pēc tam seko lielākais plānotājā atvēlēto lappušu skaits tēmai “Izlasīta grāmata”. Nē, nedomājiet, ka ir tikai nosaukums, autors un piezīmes, ir daudz, daudz vairāk. Var atzīmēt tulku, žanru, tematiku, un pats jaukākais, vari novērtēt grāmatu/stāstu no 1-5 dažādās kategorijās, piemēram, noformējums, tulkojums, sižets utt. Pēc tam ir vesela lappuse atziņām un citātiem.

Tad seko “Vēlos izlasīt šīs grāmatas”, un ir dota, manuprāt, pārāk maza vieta, lai atzīmētu to-read grāmatu listi pienācīgi. Nu, manu Goodread listi te neietilpināt, tāpēc būs kaut kas jāizdomā. 😀 Tad ir diezgan noderīga lapa ar “Grāmatām, kuras es aizdevu/aizņēmos/gribu uzdāvināt/man ir uzdāvinātas”. Ņemot vērā to, cik bieži kāds man neatdod manas grāmatas (čau, Anna), šī man būs visātrāk aizpildītā liste. Tam seko Grāmatu kluba lasāmo grāmatu saraksts, kuru var izveidot pats, klausoties citu pieredzi un pastāstus par un ap grāmatām. Tam seko diezgan interesanta sadaļa “Dzīves grāmatas”, kas burtiski ir pa posmiem sadalīta. Sekojoši nākamais ir viena no mīļākajām sadaļām šajā plānotājā “Filmas v.s. grāmatas”, kur var atzīmēt vai tev labāk patika filma, vai tomēr grāmata. Tad seko pavisam citādākas listes ar grāmatām no dažādām nominācijām, piemēram, Latvijas literatūras gada balva, Nobela prēmijas laureāti un Grāmatas, kuras vērts izlasīt. Pietrūkst blakus katram autoram un/vai grāmatai ķeksīšu lodziņš, lai var atzīmēt, vai kāda ir izlasīta.

Kopumā man patīk. Šis ir mazizmēra, tāpēc ir jāpiedomā pie tā, ko rakstīt iekšā un kā rakstīt. Nebūtu iebildumu pret A4 tādu pašu plānotāju, teiksim, tajos pufīgajos vākos kā tie gada plānotāji, ar vairāk vietas to-read grāmatām un vairāk listēm, lai ir ko pildīt man, kā dažādu projektu cilvēkam. Ak jā, un iepakojums, viennozīmīgi samērā interesants risinājums visur esošajiem caurspīdīgajiem maisiņiem.

Vērtējums: 8/10. Vizuālais noformējums ārpusē ir diezgan garlaicīgs, bet nevar nepatikt man tā grāmatas muguriņa no auduma. Tāpēc gala vērtējums būs 9/10. 

Attēls un lētāka pasūtīšana, nekā nopirkšana Jāņa Rozes grāmatnīcā šeit.

Neizprotamā lasīšana.

Sāksim ar to, ka jūs apsveikšu ar veiksmīgu atsalšanu atpakaļ normālā stāvoklī pēc lielās grāmatu padošanas. Par to man arī ir žēl, jo ideja bija grandioza, bet liekas, ka pie mārketinga pasākumiem bija piedomāts daudz vairāk nekā pie realizēšanas. Bet par to vēlāk. Tieši tāpat ir ar pasākumu, kas uzradās mūsu ekrānu priekšā dienu vēlāk – jaunais LTV šovs “Lielā lasīšana”.

No sākuma, kad es par to zināju tik vien, cik nosaukumu, man bija tāds: “O, forši, beidzot kaut kas interesants.” Kad izlasīju konkursa nolikumu, es to izlasīju vēlreiz. Un pēc tam vēlreiz. Un joprojām nespēju nonākt pie skaidrības, kas tas ir par šovu, ko tas ēd un ko tur dara. Tā nu šodien ķēros klāt raidījuma skatīšanai un jau pirmajās minūtēs saskāros ar negatīvām emocijām. Pirmkārt – vispār man nepatīk cilvēki, kas strauji maina profesijas/darba vietas un, šajā situācijā raugoties, maina TV kanālus kā zeķes. Labi, saprotu, ka Timrotu LTV var redzēt jau labu laiku, bet vienalga. Man autovadīšana kopā ar grāmatu lasīšanu neiet kopā. Pieņemu, ka tas man, kā jau vairumam cilvēku, ir pirmais iespaids par kādu, kurš arī paliek mūžīgi mūžos, bet tagad mēģināt jokot (uzsvars uz “jokot”, jo joki bija tiešām neveikli un arī jautājumi auditorijā sēdošajiem pazīstamajiem cilvēkiem bija diezgan nepārdomāti. “Kāpēc vajadzīgas atskaņas”, piemēram) par kaut ko tādu, ko savu mūžu neesi darījis (man radās tāds iespaids) nav forši. Un vēl runāt tādā tempā, ka neko nevar saprast, un ir jātin atpakaļ, lai noklausītos vēlreiz, arī nebūt nē. Eva Ikstena – Strapcāne manā atmiņā nav iespiedusies sevišķi pozitīvā gaisotnē – pirmais “Kultūras ziņu” raidījums bija katastrofa tieši dēļ viņas zebras smaida un kaitinošā pozitīvisma. Vismaz šeit viņa ir iemācījusies smaidot nerādīt zobus un arī pozitīvismu nemanīja (pieņemu, dēļ Rīga2014 pasākumu pārraidīšanas). Tomēr, vienīgais ko viņa spēja normāli norunāt, bija telefona numurs un interneta adrese, kur vari nobalsot par 5 mīļākajām grāmatām (arī par to vēlāk). Arno Jundze, manuprāt, bija vienīgais, kurš tur reāli iederējās. Bet, pavisam iespējams, ka pirmie kucēni jāslīcina, un pirmais raidījums bija neveiksmīgs. Redzēsim turpmāk.

Es ieeju izslavētajā un izdaudzinātajā http://www.lielalasisana.lv. Tad nu uzspiežu uz kliedzoši košās pogas “Balsot”. Cik var noprast, balsojumā jāiekļauj tikai un vienīgi daiļliteratūra, nekādas Bībeles nekļūs par Latvijā populārākajām grāmatām (beidzot). Pieejamajā grāmatu sarakstā var redzēt grāmatas, kas pēdējo 2 gadu laikā ir paviesojušās grāmatnīcu topos, t.s., Latvijas bestselleri. Bet, kad jāizvēlas savas 5 (tik vien?) mīļākās grāmatas, jūs nevarat iedomāties cik tas ir grūti! Paļaujoties uz izslēgšanas metodi un “enku drenku dillidrū” no 27 grāmatām izvēlos maģiskās 5 pēc nejaušības principa. Sirdi mierina fakts, ka man nav tikai viens e-pasts, no kura nobalsot. Tomēr, kamēr balss ieskaitās, ir vēl jāielien e-pastā, kur tev stāv atgādinājums par to, ka tu nestrādā, un jāapstiprina balsojums. Laimīgā mana vecmāmiņa, kas piezvanīja pa telefonu tiešraides laikā.

Cik var noprast, tad šis pasākums vilsies līdz 16. novembrim, kad paziņos to vienu vienīgu daiļliteratūras grāmatu, kura tad ir pati mīļākā. Un šajā mirklī man prātā rodas strupceļš: katrs cilvēks jau ir īpašs ar kaut ko savu, piemēram, mīļāko grāmatu. Vai tikai šis šovs neradīs “bēbīšbuma” (piedodiet, citu salīdzinājumu nespēju uz sitiena atrast) efektu, ka nu katram 4 Latvijas iedzīvotājam mīļākā grāmata būs, piemēram, Jāņa Joņeva “Jelgava 94”? Manuprāt, drīzāk pietiktu, ka noskaidro to top 21 un topu turpina līdz top 10, kas tad ir tās iecienītākās vairumam latviešu. Tas būtu tāds optimālākais variants, lai cilvēki, kuri grāmatu savu mūžu rokās nav turējuši, varētu teikt, ka “jā, es tiešām to esmu lasījis”, nevis tikai saskatījušies sižetus par grāmatu.

Ak jā, vēl es aizmirsu pateikt, ka man šausmīgi nepatīk tas intro šim šovam ar tām krītošajām grāmatām, kā arī tas tēmas pārtraukums ar smejošiem un bezformīgiem radījumiem, kuri attāli līdzinās grāmatai. Šovs jau šovs, humoru vajag, bet 1) šeit pasmieties varēja tikai par raidījuma vadītājiem 2) vai tiešām jāizsmej kaut kas tāds kā grāmata?

Bet, lai nu šis raksts nebūtu tikai tukša muldēšana un “aj cik man ērti savā krēslā smieties par jums pārējiem”, pateikšu, ka man ļoti simpatizēja tas studijas iekārtotais grāmatu plaukts, neskatoties uz to, ka tajā atradās maz grāmatu. Ideja laba.

100/101: Instrumentāli karnevalīgā MAĢIJA.

Vakar, 21.11. koncertzālē Palladium norisinājās latviešu grupas Instrumenti pirmais koncerts no kopumā 6 koncertiem. Arī es tur biju. Sākšu ar jauko.

Jauki bija latviešu jauniešu grupa Carnival Youth, kas iesildīja Instrumentus. Carnival Youth, kuras sastāvā Emīls, Edgars, Aleksis un Roberts, galvenokārt spēlē indie-rock un neofolka stila mūziku. Kā radiosingls un pieejams plašākai publikai ir viņu Never Have Enough, kuras piedziedājums ir ļoti ļoti līdzīgs Arcade Fire – The Suburbs. Popularitāti ieguvuši kā grupa Žirafes, kurā gan tad bija tikai dvīņi Emīls un Edgars. Tagad viņi ir Carnival Youth, kuri pazīstamību ieguvuši tieši ar paziņojumu, ka spēlēs kā iesildošā grupa Instrumentiem. Domāju, ka puišu grupa spētu izsisties uz augšu un nonākt uzmanības lokā arī bez dvīņu tēva vārda (Renārs Kaupers), jo viņiem ir odziņa, kas nav vairumam jauniešu grupu. Lai gan augstāk esošajā bildē viņi redzami ar maskām, koncertā viņi bija bez tām, bet, kad iedziedājās un parāva publiku līdzi, arī pazuda doma, ka tomēr vajag. Tomēr puiši bija lielisks sākums perfektam koncertam.

Esmu nonākusi līdz galvenajam – Instrumenti. Shipsi & Reynsi. Visas dziesmas, izņemot trīs, bija no jaunā albuma – Procrastination, kuru aprakstīju šeit. Instrumenti vienmēr būs atvilktni augstāk, nekā pārējie latviešu mūziķi, jo šī grupa raksta labu un atšķirīgu mūziku, nevis labu un copy-paste. Bet nu par koncertu. Pirmā dziesma man sagādāja vilšanos, jo visiem ir labi zināms, ka dziesmu Intro jeb Procrastination uz klavierēm albuma prezentācijas koncertā izpildīja slavenais latviešu pianists Vestards Šimkuss. Liela bija mana vilšanās, kad manas cerīgās acis viņu uz skatuves neredzēja, jo viņa tur vienkārši nebija. Par to man joprojām nedaudz žēl. Bet to atsvēra pārējās dziesmas, no kurām tika izpildīti arī jau izlaistie singli – Aeron River, Don’t Hold Onto Me un King of the Wild Things, kas šajā koncertā bija īpaša – šī dziesma bija veltīta lielveikala “Maxima” traģēdijā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Vēl lieta, kas man nepatika, bija spožā, baltā gaisma, kas tika spīdināta skatītājiem tieši acīs, un lika saraukt seju nepatikā, un nolaist acu skatienu uz leju, jo acis gluži vienkārši sāka sāpēt.

Koncerts bija burvīgs, un man nebūtu žēl ielikt 10, ja vien nebūtu to gaismu. Palladiumam palaimējās, jo Instrumenti spēlēja pietiekami skaļi, lai novecojošo kases aparātu skaņa, izsitot čekus, nebūtu dzirdama. Tieši tāpēc 9/10

Attēls šeit, šeit.

Un šeit ir dziesma, kas ir viena no tām, kas ir iekarojusi manas simpātijas. No jauna.

82/101: Dailes Šeipings.

https://i1.wp.com/dailesteatris.lv/media/izrades/_B4W4298_fDEINATS.jpg

Vakar, 20.09., pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja izrāde “Šeipings”. “Kurā brīdī radīšana kļūst par manipulāciju? Jo sevišķi tāpēc, ka cilvēka miesa ir ideāls materiāls – dabisks, skaists un pakļāvīgs.” Lūk, šie vārdi tad mani arī mudināja iet un skatīties. Manas domas, anotācija un vērtējums – zemāk, sīki un smalki aprakstīts.

Viss sākas, kad Eva (šoreiz Ķuzule-Skrastiņa) satiek Ādamu (Artūrs Dīcis) – viņa saskata iespēju, viņš – perfektu būtni, kas grib izveidot manifestu ar muzeja eksponātu. Tā viņi iepazīstas. Viens gan jums jāzina – Eva ir ļoti pieredzējusī kuce, bet Ādams – nepieredzējis un sevī ierāvies vīrietis, kurš staigā vienā un tajā pašā jakā visu laiku. Bet tad viņi sāk satikties, un pēc kāda laika draugi saredz Ādamā pārmaiņas – brilles nomainījis pret kontaktlēcām, jaku pret žaketi, nomainījis frizūru… Bet mainoties ārējam tēlam arī iekšējais mainās līdzi. Visi mainās – ar laiku. Tikai Eva ne.

Izrāde, manuprāt, ir diezgan laba. Režisors Džilindžers joprojām VAR. Var uztaisīt labu, trakulīgu izrādi, kurā ir pilns ar lamuvārdiem, lipīgām dziesmām, krievu dzejoļiem un izgrieztiem televīzijas raidījumiem, bet visam pa vidu – komēdijas pārvēršanās drāmā. Ar ik pa laiciņam pievienotajiem trillera un romantikas elementiem. Vārdu sakot – šis ir universitātes draugu stāsts. Tieši tāds, kādam tam jābūt katram no mums – nedaudz trakam, nedaudz skumjam, bet visam pa virsu – take it easy.

Lai gan no paša sākuma tērpi man likās nedaudz par spožu (aktuālais spožais oranžais un elektrozaļais), izrādes laikā es sapratu, ka tas ir tieši vietā – visur valda trakums, kāpēc tērpiem būtu jābūt pelēkiem? Skatuves interjers būtiski mainījās tikai otrā cēliena sākumā, kur iznesa vienu papildus elementu, bet, lai pārējie skatuves dekori un elementi netraucētu, lika lietā gaismas, un efekts bija brīnišķīgs. Tiesa, par gaismām runājot, brīžiem traucēja aktīvi zibošā gaisma, kas tika ieslēgta, lai paspilgtinātu notiekošo uz skatuves, un uzmodinātu manu blakussēdētāju no snaudas. Bet izrādē netrūka arī pārsteidzoši klusu momentu, kas visu izlīdzināja līdzsvarā.

https://i0.wp.com/dailesteatris.lv/media/izrade_img/_B4W5140_fDEINATS.jpg

Protams, bija arī daudz smieklu, aplausu, un uzstāšanās. No šīs kategorijas izcelt varu Ginta Andžāna perfekto vingrošanas stundu (pati no tādas neatteiktos) un tā paša Ginta Andžāna nodziedāto “Perfekta diena” – dziesmu, ap kuru šā gada sākumā tika sacelta kājās visa Latvija, izraisot ne tikai smieklus, bet arī diezgan asas diskusijas. Protams, nevar arī nepalielīt super ātri noskaitīto krievu (dzejoli?) pirmajā cēlienā – atceros, ka viena no abām skatītājām bija Dārta Danēviča, otrai gan vārdu neatceros, tikai to, ka viņa putrojās (pamanīju pat es, krievu valodas nejēga numur 1). Skatoties bildes Dailes teātra mājas lapā atcerējos arī Ginta Andžāna akrobātiskos trikus, lai tikai Eva gribētu doties viņam līdzi.

Bet, visam pāri – man patika ideja, kuru izrādes laikā prasmīgi realizē Eva. Lai atstātu intrigu, neteikšu, kas tas ir. Sabojāšu vēl visu prieku. Bet ideja man likās pietiekami orģināla un interesanta.

Par publiku runājot – bez jau pierastajām augstajām amatpersonām un prominencēm bija arī daudz tādu, kas studēja/mācījās kaut ko saistībā ar mākslu – to varēja jau noprast pēc viņu Elitas Patmalnieces ģērbšanās stila. Bet vienu gan jums varu peteikt – kokteilīši pirms pirmā cēliena un pirms otrā ir pilnīgi atšķirīgi. Protams, ka labāk garšo otrie, bet, ja jums patīk mocīties ar vēdersāpēm, varat dzert arī pirmos.

Izrādes vērtējums: 7/10. Praktiski noslēgumu es tur nemanīju – jā, tas viss bija izrāde un tā, bet kas notika tālāk ar varoņiem – tas lai paliek skatītāju fantāzijas ziņā? Ar patiesības atklāšanu, manuprāt, bija par maz – bija jāsniedz mazs ieskats, kas notiek tālāk. Bet varbūt man tā tikai likās.

Attēli: šeit.