Atskats uz 2017. gada lasīšanas izaicinājumiem

Tā kā gads tuvojas nogalei, ir jāatskatās uz paveikto ne tikai teātrī, bet arī grāmatās. Bet pirms izvirzītu labākās un sliktākās izlasītās grāmatas, jāapskatās uz to, kā man veicās ar lasīšanas izaicinājumiem, ko pieņēmu, lai gadu padarītu raibāku un daudzveidīgāku. Spoileris – veicās slikti.

Piedalījos divos gadu garos lasīšanas izaicinājumos – Around the World in 52 Books un Popusugar Reading Challenge. Labāk veicās ar pirmo – Around the World in 52 Books, jo palika neaizpildīti tikai četri lauciņi, Popsugar palika neaizpildīti 19. Laika gaitā sapratu, ka nelasu sākumā izvirzītās grāmatas, bet drīzāk aizpildu tukšos lauciņus ar tām, kuras esmu lasījusi. Bet kopumā izaicinājumu paveicu, jo biju nospraudusi mērķi pa abiem kopā izlasīt 52 grāmatas.

Man jau liekas, ka arī ar otro punktu – pirkt mazāk, man šogad veicās labāk nekā pagājušo gadu. Lai gan gads vēl nav beidzies (un Zvaigznes loterijas papīrītī pietrūkst divu zīmodziņu…), varu teikt, ka šis gads ir bijis veiksmīgāks par piecām grāmatām un 80 eiro. Tāpat, pagājušo gadu palika nelasītas 80 grāmatas no tajā pašā gadā nopirktajām, bet šogad – 71. Lēns un mazs, bet tomēr progress. Ceru, ka 2018. gadā ies vēl labāk, jo esmu atklājusi (no jauna) bibliotēku burvību un trīsreiz pārdomāju, pirms tās pērku.

Viena Kindle grāmata mēnesī. Šis izgāzās jau februārī, kad Kindle atkal tikai aizmirsta un ierakta papīru kaudzēs. Izvilku ārā (kā katru gadu) uz gada beigām un notraucu putekļus. Ļoti noderīga ceļojumos, bet tā kā nekur neesmu braukusi pēdējā laikā, tad arī nelietderīga.

Visas “Mēs.Latvija XX gadsimts” grāmatas izlasīt. Arī nesanāca, izlasīju tikai Kotas “Istabu” un maiņas punktā noķēru Bankovska “18”. Šis izaicinājums arī nav aktuāls nākamgad, jo sapratu, ka nevaru lasīt grāmatu, ja man nav interese, tāpēc no šīs sērijas lasīšu tikai tās, kuras piesaista.

Izlasīt vienu latviešu autora darbu mēnesī. Lai gan sākumā tā neliekas, tomēr tas ir izpildīts tikai ar vienu izņēmumu – jūnija mēnesi, kur neizlasīju nevienu latviešu darbu. Lielā mērā lasīju grāmatas par Latvijas arhitektūru un uz rudeni arī dzeju.

Aiziet uz grāmatu kluba tikšanos. Beigās šis transformējās uz “aiziet uz trīs grāmatu klubu tikšanās reizēm”, jo tieši tik publiskus pasākumus es spēju saskaitīt facebookā. Aizgāju uz vienu un joprojām nevaru saprast, vai man patika. Gribēju jau visu saspiest vienā decembra mēnesī un tad par to uzrakstīt, bet garastāvoklis nolika pie vietas un tā arī nekur neizgāju. Bet nākošais gads ir garš, un gan jau kādā no mēnešiem aizčāpošu.

Un sanāca izpildīt arī Goodreads lasīšanas izaicinājumu, kuru biju uzlikusi uz 50 grāmatām. Uz doto brīdi ir izlasītas 97 grāmatas mīnus 5, kuras es nepabeidzu, bet nemāku tur atzīmēt tās tā, lai tās joprojām skaitās pie 2017. gadā lasītajām, bet neskaitās gada izaicinājumā. Tātad, ja ļoti gribu sasniegt smuku skaitli, līdz gada beigām jāizlasa 8 grāmatas, kas, ņemot vērā garās brīvdienas un garās dienas, nav neiespējami. Tas, vai man izdosies, ir cits jautājums.

Un kā tev sekmējās ar gada sākumā nospraustajiem mērķiem?

Advertisements

Lasīšanas plāni 2018. gadam

https://data.whicdn.com/images/300006477/large.jpg

Man patīk izvirzīt vēlamos plāna punktus, pie tiem nepieturēties un sajusties slikti, tā nu tas ir. Par to, kā man gāja ar 2017. gada punktiem, es pastāstīšu nākamnedēļ, bet šodien pievērsīšos plānu kaldināšanai priekš nākamā gada. Viens gan jāsaka – kalnus negāzīšu.

Nepiedalīšos nevienā gada lasīšanas izaicinājumā, kas nav Goodreads. Prakse pierāda, ka, lai gan grāmatu meklēšana attiecīgajai kategorijai ir (laikietilpīgs) ļoti aizraujošs pasākums un es to varētu darīt vēl un vēl, šogad vēlos lasīt nevis to, ko vajadzētu lasīt, bet to, ko patiešām gribu lasīt. Pēc kā roka pati sniedzas pakaļ un prāts nekliedz “stop, tev ir tukša kategorija, kas jāizpilda”.

Nelasīšu iepriekšējo gadu pirkumus, respektīvi – jo jaunāka grāmata, jo labāk man. Jo tieši tādēļ es to nopirku – jo ir pārliecība, ka tā mani aizraus un kāpēc gaidīt gadu, lai to sagaidītu? Šis plāna punkts gan attiecas jau uz šī gada beigām, jo to sāku realizēt jau decembrī (mēneša pirmajās 4 dienās izlasīju 4 grāmatas – lūk kāpēc es to daru). Visa pagājušā gada laikā man bija jācīnās ar sevi, lai piespiestu sevi lasīt tās “vecās” grāmatas, tāpēc šogad vairs to negribu. Bet, protams, ja sajutīšu vēlmi lasīt kādu no tām, tad lasīšu.

Man ļoti patika iepriekšējā gada izaicinājums pirkt mazāk, ko ieviesīšu arī šogad. Ideālā gadījumā es varētu pievērsties kādam mērķim – vēlamajam fizisko TBR grāmatu skaitam, ko samazināt divu gadu laikā, bet labi zinu, ka ar mani tas nedarbosies. Tāpēc vienkārši pietiks ar to, ka, ieejot grāmatnīcā kārtējā atlaižu viļņa nesta, atcerēšos, ka šo grāmatu var paņemt no bibliotēkas un izlasīt un tikai tad nopirkt. Tas gan nestrādā maiņas punktos (un man sāk parādīties vājība uz veciem dzejas krājumiem…), bet tie par laimi ir tikai trīsreiz gadā.

Turpināšu apostīt degunu grāmatu klubos – gribēju visu trīs man zināmo tikšanās reizes sabliezt decembrī, bet mani nolika pie vietas un garastāvoklis pateica, ka nav ko skraidīt apkārt riņķī un tie nekur nepazudīs (cerams). Biju Mr.Page, jāiet vēl uz Spiikiizi un Barona ielas Jāni Rozi – visi tiks aprakstīti un kaut kad varēs arī izlasīt.

Atbrīvoties no visām “izlasīju, nepatika, gribu tikt vaļā” grāmatām. Jādod iespēja tām tikt izlasītām vairākkārt, tāpēc nākamā gada uzdevums ir atrast tām jaunas mājas. Otra elpa varētu būt kā beidzamā iespēja, jo esmu dzirdējusi, ka arī bibliotēkas pieņem grāmatas, bet vēl foršāk, protams, varētu būt uztaisīt yard sale.

Un atliek pēdējais – Goodreads izaicinājums. Gadu laikā esmu parādījusi, ka mierīgi varu izlasīt vairāk par 50 grāmatām, piemēram, šogad raksta tapšanas brīdī ir 97 (92 patiesībā, tā aplikācija skaita arī tās, kuras nepabeidzu). Bet. Pirmkārt, nākamgad es absolvēju universitāti un līdz tam vēl garš ceļš ejams (es to saku katru gadu, bet believe this time). Otrkārt, visi šie izaicinājumi liek sasparoties jau pirmajā mēnesī, un šogad es to negribu. Tāpēc mans skaitlis šogad ir 1, lai izlasītu tik, cik sanāks un gada beigās īsas grāmatas tikai tāpēc, lai sasniegtu gada sākumā uzstādīto skaitli.

Tie ir mani plāni grāmatu pasaulē 2018. gadam. Un kādi ir tavējie?

Attēls: te.

Sērijas, ko ne/turpināšu

https://data.whicdn.com/images/300766249/large.jpg

Paralēli visām tām apņemšanām, ko izvirzīju šī gada sākumā (lasāmas te: https://kurpjukaste.wordpress.com/2017/01/04/lasisanas-plani-2017/), gada vidū radās arī vēlme un nepieciešamība savest kārtībā sēriju sarakstu un saprast, ko taisos turpināt un ko nē. Pusgads bija pilns izmēģinājumiem un lielām pārdomām, un esmu nonākusi pie secinājuma, ar kuru labprāt padalīšos. Tātad – sērijas, ko neturpināšu lasīt.

  • Lūsija Montgomerija “Anna no Zaļajiem jumtiem” – ar vienu grāmatu bija pietiekami, lai apsildītu degunu un saprastu, ka nav jēgas lasīt Annas piedzīvojumus vēl tālāk, jo no tā vecuma, kad tas viss likās aizraujoši, esmu izaugusi.
  • Rensoms Riggs “Pilsēta bez dvēseles” – es atceros galvenās sižeta līnijas, bet lai es spētu detalizēti paskaidrot, kas tur notika – nē. Mani arī neinteresē, kas notiek tālāk, tāpēc mierīgu sirdi šo laižu garām.
  • Sallija Grīna “Mežonīgā puse” – uhh, cik sen es šito lasīju, kādus piecus gadus atpakaļ. No sižeta neatceros neko, tikai to, ka kādu sauca Gabriels un grāmatā bija vairākas vietas ar milzīgiem a burtiem, simulējot kliegšanu. Bet varbūt kaut ko jaucu. Katrā gadījumā, tā kā neatceros par ko bija, neinteresē arī, kas notika tālāk. Tik vienkārši.
  • Anna Toda “After” – man liekas, šeit komentāri ir lieki. Pirmo daļu lasīju tīri intereses pēc, bet ja 600 lappušu grāmata stāsta par divām (!) nedēļām, nemaz nerunājot par nemitīgo facepalmošanu, grāmatu lasot (nepārprotiet, es ar to rēķinājos), tad turpinājumus lasīt negribu.
  • Netaisos lasīt arī Harija Potera turpinājumu lugas formā, ne arī citus šīs pasaules turpinājumus citu grāmatu veidā. Galvenais iemesls ir, ka man pilnīgi pietiek ar 7 grāmatu esamību, kurās lieliski tiek aptverts stāsts un neredzu jēgu to turpināt ar manuprāt nevajadzīgiem turpinājumiem. Tā vietā, lai pārblieztu jau ļoti labi attīstītu fantāzijas pasauli, var radīt ko pilnīgi jaunu vai nodarboties ar citām lietām.
  • Pīrss Brauns “Sarkanā sacelšanās” – jā, man ļoti patika pirmā grāmata. Un arī tā noslēdzās uz kacekli – ja tajā brīdī man plauktā būtu bijusi otrā daļa, es to būtu sākusi lasīt. Bet tagad, pēc vairāku mēnešu pauzes, mana vēlme ir sarukusi līdz tādai, kad man pietiek ar pirmo grāmatu, jo notikumi bija ļoti blīvi viens pie otra, kas radīja sasteigtības sajūtu. Vai es ko tādu būtu gatava izlaist cauri vēl divas reizes – vairāk nē, nekā jā.
  • Rišela Mīda “Vampīru akadēmija” – lai gan lasot trīs dažādās valodās, esmu šo sēriju nomocījusi līdz tam, ka man ir atlikušas vairs tikai divas grāmatas, arī šo negribu lasīt tālāk. Lai gan mani interesē, kas notiek beigās (ja ir visa epopeja ir iztiepta 4 grāmatu garumā), to var izlasīt arī kādā spoileru lapā.

Un tad tās sērijas, kuras gribu pabeigt:

  • Dāvida Lāgerkranca “Meitene, kas zaudēja savu ēnu” – lai gan domas dalās par to, vai Lāgerkrancs ir tiesīgs un cienīgs saukties par Lārsona darba turpinātāju, manuprāt, viņam sanāk ļoti labi. Lasot ceturto daļu, brīžiem man likās, ka raksta pats Lārsons, tāpēc gaidu, kad varēšu ķerties klāt vēl vienam piedzīvojumam.
  • Levs Grosmans “Burvju karalis” – Man ļoti patika pirmā grāmata, bet kaut kāda man nezināma iemesla dēļ, man vēl nav sanācies pie otrās daļas ķerties klāt. Bet noteikti to izdarīšu.
  • Greiems Simsons “The Rossie Effect” – labprāt uzzinātu ar ko beidzas sievas meklēšana ar anketas palīdzību. Lai gan man ir aizdomas, ka uzreiz pēc izlasīšanas, man grāmata nepatika, jo vairāk laika paiet, jo vairāk iepatīkas. Tagad ir arī parādījusies interese nobeigt duoloģiju.
  • Sofija Kinsela “Šopaholiķe” – lai gan sērija ir gara – lasīšanai atlikušas 6 grāmatas, es varētu ielūkoties trešajā un saprast, vai stāsts mani vēl uzrunā. Pēdējo reizi šīs sērijas grāmatas lasīju pirms pieciem gadiem – pa to laiku noteikti daudz kas ir mainījies.
  • Lēne Kāberbola “Klusa, nemanāma slepkavība” – atceros, ka man patika “Zēns koferī”, šis esot turpinājums. Reta reize, kad es lasu trillerus, tāpēc šis noteikti ir kas labs bijis, uzrunājošs. Lai gan arī te darbojas faktors, ka pēdējo reizi šo lasīju pirms kādiem trim, četriem gadiem.

Šīs ir visas tās sērijas, kuras es atceros, kuras liekas svarīgi pieminēt un kuras ir dokumentētas papīros, kā iesāktas. Iespējams, ir vēl tādas, par kurām esmu aizmirsusi, bet tātad, ja esmu – nav jēgas tās turpināt, ja neatceros pat nosaukumu. Tāpat jāpiemin, ka ir vēl simtiem citu sēriju, kurās vēlos ielūkoties (piemēram, Six of Crows vai Red Queen vai jebkas cits no fantāzijas žanra), tāpēc šis saraksts ir nepārtraukti mainīgs.

Un kuras grāmatu sērijas tu vēlies pabeigt?

Attēls: te.

Keisija Vesta “P.S. Tu man patīc”

https://i2.wp.com/www.baibabooks.lv/wp-content/uploads/2017/10/PS-Tu-man-Patic-600x548.jpg

Keisija Vesta ir ieguvusi slavu, rakstot vieglus un romantiskus stāstiņus jauniešiem. Arī šis tāds ir – lasāms jebkur un vienmēr. Kāpēc gan neatsvaidzināt pirmo ziemu ar kādu mīlīgu stāstiņu par pirmajām mīlestībām, par spīti klišejām, ka tādi lasāmi pludmalē?

Lilija neiekļaujas populārajos bērnos skolā. Viņa staigā ne-zīmolu drēbēs un ir kā piesieta savai kladei, kurā raksta dzejoļus, dziesmu vārdus un zīmē svārku skices. Viņa mācās spēlēt ģitāru, viņai nepatīk ķīmija. Līdz brīdim, kad, uz ķīmijas galda uzrakstot savas mīļākās dziesmas pirmo rindiņu, nākamajā dienā viņa saņem atbildi – otru rindiņu. Tas visu ķīmijas padarīšanu padara vēl izklaidējošāku. Sarkastiski izklaidējošāku viņas dzīvi padara arī Kaids – puisis, kuru viņa nevar ciest, jo pirms pāris gadiem viņš iedeva iesauku Magnēts. Tā velkas cauri visiem viņas gadiem skolā un viņa par to galīgi nav priecīga.

Grāmatu var izlasīt ļoti ātri, jo stāsts neprasa daudz piespiešanos. Ja salīdzina ar ēdienu, tad šis varētu būt kāds šausmīgi salds un ātri apēdams deserts. Diemžēl šo grāmatu var aizmirst tikpat ātri, cik izlasīt. Atsauksmi rakstu pāris dienas vēlāk, un jau neatceros, kas man grāmatā nepatika vai pat patika. Tā ir lieliska tādiem atslodzes brīžiem, kad gribas atpūsties no nopietnas literatūras, izklaidēt sevi un domās atgriezties skolas solā, kur jācīnās par savu vietu.

Grāmata ir pilna klišejām, bet humors (kas manā gadījumā līdz galam nenostrādāja, bet es neesmu parastais joku cienītājs) to mēģina atsvērt. Un, lai gan stāsts pārlec no vienas klišejas uz nākamo un tas neizceļas ar sevišķu oriģinalitāti, stāsts joprojām ir ļoti jauks un mīlīgs. Mīlestība bija ļoti paredzama un es no tā gaidīju kaut ko vairāk, bet autore stāstu aprauj pēkšņi, jo galvenais taču ir, ka viss beigās ir skaisti. Liels pluss ir zem galda slēptās zīmītes, jo tas piedod interesanto elementu šajā stāstā un mudina izlasīt līdz beigām. Jāuzteic arī grāmatas vāks, kas lieliski atbilst stāstam un dod papildus norādes par to, ko var sagaidīt.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: te.

Maija Sepa “Migrēna. Izlaušanās.”

https://i2.wp.com/www.baibabooks.lv/wp-content/uploads/2017/11/BB_Migrena_ww.jpg

Romāns vēsta par migrēnas slimnieka mēģinājumu sadzīvot ar spēcīgām galvassāpēm un ko nozīmē to savienot ar karjeru un personīgo dzīvi.

Stāsts ir par Vīvi, kurai ir tik spēcīga migrēna, ka viņai jāsaņem sevi rokās, lai vispār pieceltos no gultas. Viņas vīrs Neits ir ļoti saprotošs un atbalsta sievu, kad viņai ir grūti. Karjerā viņas ceļš liekas jau izplānots – Vīve cer uz sen solīto paaugstinājumu, bet priekšnieks viņu nosūta piespiedu atvaļinājumā, lai viņa savestu kārtībā migrēnu, kas pēdējā laikā ir kļuvusi vēl ļaunāka. Vīvē mājo ļoti liela vainas sajūta, jo migrēnas dēļ nākas atcelt vairākus pasākumus, kas plānoti kopā ar draugiem un ģimeni.

Jāsaka, ka man nav migrēna. Iespējams, tieši tāpēc mani nedaudz kaitināja grāmatā esošā viss ir slikti noskaņa. Jā, bija arī labās dienas, kad galvenajai varonei nebija spēcīgas galvassāpes, bet tās grāmatā tika attēlotas kā nenozīmīgas dienas, kuras nav vērts pavērst plašāk un aprakstīt. Kā lielākais labo dienu sasniegums tiek attēlots pašu gatavotas vakariņas, visu pārējo laiku Vīve un Neits pasūta ēdienu uz mājām. Kas savukārt, ir neloģiski, jo romānā galvenie varoņi tiek pozicionēti kā taupīgi cilvēki. Kas ir neloģiski, jo visu laiku plāno izveidot savu IT firmu, bet vīrs domā par laivas iegādi.

Lai gan romānā ir ļoti daudz loģikas kļūdu, man tas patika. Reti sastopams ir tas, ka kāds tik lielu uzmanību pievērš slimībai un tā kļūst gandrīz par vēl vienu tēlu. Vismaz tiem, kam nav migrēna, romāns sniedz ieskatu tam, cik tas ir briesmīgi. Pavisam iespējams, ka tavā darbavietā ir kāds, kam ir migrēna – tieši tāpēc izlasi šo grāmatu, lai saprastu, ko tas nozīmē. Bet migrēniķiem šis būs kāds saprotošs plecs, kurš sniegs emocionālu mierinājumu un atgādinās, ka nav vienas noteiktas pieejas, kā to ārstēt, tāpēc nevajag nolaist rokas un padoties.

Vērtējums: 7/10

Dažas lietas dzīvē vienkārši nemēdz būt pārāk lielas. Ziedi un algas lapiņas.

Attēls: te.

Try a Chapter Book Tag: Klasika

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298456474/large.jpg

jeb garākā nosaukumā: Try a Chapter book tag – Goodreads “to be read” sarakstā esošās fiziskās klasikas grāmatas, kas man pieder.

Try a Chapter book tag koncepts – izvēlies piecas grāmatas un lasi katrai pirmo nodaļu. Tā grāmata, kas tevi uzrunā visvairāk, kļūst par tavu pašreizējo lasāmvielu, bet pārējām vari darīt, ko vēlies. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka manai dzīvei ir jākļūst par pāris desmitiem grāmatu vieglākai, bet nevēlos grāmatu atdot citiem, spriežot tikai pēc anotācijas. Tai pašā laikā es apzinos, ka arī no pirmās nodaļas īpaši daudz nevar pateikt, un var izrādīties, ka beigās grāmata ir baigi labā un esmu palaidusi garām iespēju iegūt jaunu mīļāko grāmatu, bet mans uzstādījums šobrīd ir atbrīvoties no grāmatām, kuras es nelasīšu tuvāko gadu laikā. Tāpat jāpiemin, ka grāmatas, no kurām atbrīvošos, nav sliktas un ja tā ir tava mīļākā grāmata – forši, bet lasīšanas gaumes ir atšķirīgas.

Man ir izveidoti 10 saraksti, katrā iekļautas piecas grāmatas, kas ir savstarpēji vienotas ar kādu elementu – vai nu tas ir žanrs vai autora izcelsmes valsts vai vērtējums Goodreadā vai kāds cits aspekts. Pagājušajās reizē iepazinos ar latviešu autoriem un savu Goodreads TBR sarakstu, šoreiz ņemu slavenākās un visvairāk lasītās klasikas darbus, kas ir manā plauktā un skatos, kas no tā visa sanāks. Ar dažām man pirms pāris gadiem nav bijis pa ceļam, tāpēc būs interesanti uzzināt, kā ir šobrīd. Nav ko pļāpāt, jāķeras klāt pieciniekam!

Hārpera Lī “Kas nogalina lakstīgalu” – īsti nebija skaidrs, vai stāstītājs ir bērns vai mājas kalpotājs vai mājas kalpotāja bērns. Sākums bija visai garlaicīgs un ja godīgi, tā arī neatceros, kas tur tika stāstīts. Interesanti kļuva, kad sāka runāt par kaimiņos esošo veco namu. Sajūtas pagaidām ir 50/50.
Vladimirs Nabokovs “Lolita” – pirmā nodaļa ir puslapas garumā, tāpēc īsti neko pateikt nevar. Intriģēja uzzināt sīkāk par Lolitu, bet tai pašā laikā traucē jau dzirdētās atsauksmes par grāmatu.
Entonijs Bērdžess “Mehāniskais apelsīns” – traucēja netulkotie vārdi (pusei nozīmi varēja saprast, bet tikpat daudz palika nesaprasts), stāstā arī nevarēja iejusties. Lai gan notikums ir skaidrs, traucēja apraksti ne par tēmu. Noteikti viena no tām, ko neturpināšu lasīt.
Brems Stokers “Drakula” – dienasgrāmatas formātā rakstīts stāsts man netraucē, bet traucē gari apraksti, kuros īsti nekas nenotiek. Kā šeit. Ja nekļūdos, pirmo nodaļu lasu jau kādu trešo reizi trīs gadu laikā un tālāk tā arī neesmu tikusi. Pašķirstot tālāk, diži nekas nemainās. Droši vien tā arī paliks nelasīta.
Gabriels Garsija Markess “Simts vientulības gadu” – bezgalīgie apraksti. even not gonna try.

Tātad, slēdziens. Noteikti paturu “Lolitu” un “Kas nogalina lakstīgalu”, bet atvados no Markesa, Drakulas un Apelsīna. Iespējams, šis ir visvairāk šokējošākais ieraksts, jo, iespējams, esmu aizsūtījusi mājās jūsu mīļāko grāmatu. Iespējams, kāda no grāmatām kļūst labāka par pirmo nodaļu. Diemžēl mans naids pret aprakstiem šeit spēlē ļoti lielu lomu un es ar to rēķinājos, kad domāju par klasiku. Noteikti pie šīm grāmatām atgriezīšos, kad būšu vecāka un būs savādākas vēlmes attiecībā uz literatūru, bet tagad man ir vēlme noīsināt TBR.

Attēls te.

Meiks Vikings “Mazā hygge grāmata”

20171105_162815.jpg

Pēdējā laikā interesējos par dažādiem dzīvesstiliem un veidiem, kā dzīvi padarīt interesantāku un aizraujošāku. Dāņu hygge ir tikai viena no vairākām iespējām, bet, iespējams, visomulīgākā.

Hygge nav tieša tulkojuma un tam ir vairākas nozīmes, bet pamatvārds droši vien ir omulība. Ziniet tās pinteresta bildes, kur cilvēks ar vilnas zeķēm ar grāmatu klēpī pie kamīna lasa? Tas ir hygge. Hygge ir tuvā draugu kompānijā, bet hygge var būt arī vienatnē. Ziemassvētki ir ļoti ļoti hygge, bet tas varbūt arī vasarā, zvilnot šūpuļtīklā. Iemesls, kāpēc to nevar raksturot vienā vārdā ir, ka hygge ir par sajūtām, nevis lietām.

20171105_163352.jpg

Grāmata, ko pavisam nesen ir izdevusi Zvaigzne ABC, ir omulības manifests, kas sludina kā ar hygge sajūtu dāņi ir laimīgākie cilvēki visā pasaulē. Tā ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties dāņu virtuvē, garderobē, glāzē, interjerā caur estētiskām bildēm, pa kādai receptei (es, piemēram, nekad nebiju iedomājusies, ka es karstvīnu varētu pagatavot mājās. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas nopietni apsveru iespēju izbaudīt gatavošanas procesu, kas arī ir hygge). Stāstījumu papilda paša autora (kurš strādā laimes pētniecības institūtā!) piemēri un stāsti iz dzīveun interesanti statistikas dati (piemēram, vidējais sveču patēriņš), kas visu padara vēl vairāk baudāmāku (jeb vēl vairāk hygge).

Man grāmata ļoti, ļoti patika gan vizuāli, gan saturiski. Tā stāvēs mana grāmatplaukta goda vietā un tiks pāršķirstīta reizi pa reizei, lai sajustos labi. Tā tiks dāvināta draugiem Ziemassvētkos un ieteikta cilvēkiem kā obligātā lasāmviela neatkarīgi no viņu gaumes, jo manuprāt šī ir grāmata, kas der visiem. Jo tā ir arī par mums. Un tieši tas radīja manas vislielākās pārdomas, jo arī mums, latviešiem, hygge ir visapkārt – vilnas zeķes, gari džemperi, šalles, sveces, Ziemassvētki, sanākšana kopā ar ģimeni vai draugiem, karsti dzērieni. Lieta ir tāda, ka pateicoties hygge, dāņi ir par kripatu laimīgāki nekā citu tautu pārstāvji, bet arī mums daļu laimes piešķir omulības sajūta. Arī mums svarīgas ir vilnas zeķes un kopības sajūta. Bet mēs to neuztveram tik nopietni kā dāņi, tāpēc pastāv visas iespējas mūsu omulības līmeni palielināt. Vēlos tik teikt, ka grāmata radīja duālas sajūtas, kuras joprojām cenšos noformulēt.

Kā jau teicu, hygge ir tikai viens no vairākiem veidiem kā padarīt savu dzīvi krāsaināku. Bija grāmatu bums ar Marijas Kondo “Kārtības maģiju”, bija bums ar “Kā būt parīzietei vienmēr un visur”, prognozēju bumu arī ar šo – cilvēki par to runās. Vislabāk šo grāmatu lasīt ar vilnas zeķēm kājās, kad ārā lēni krīt sniegpārslas (vai pēdējās rudens lapas), fonā sprakšķ kamīns un krūzē ir tikko aplieta tēja/kakao. Tad būs īsts hyggestund (omulīgs brīdis).

Vērtējums: 8/10. Galvenokārt mulsināja tas, ka hygge dzīvesveids bija ļoti sasaistīts ar laimes pētniecības aspektu, kas, lai gan interesanti, bija otršķirīgi. Ja grāmata būtu tikai par dzīvesveidu kā tādu, būtu vēl vairāk hygge. Bet neatkarīgi no tā, grāmata ir lieliska dāvana Ziemas- un visādos citos svētkos.

P.S. Intereses pēc paskatījos, ko aplikāciju pasaule piedāvā šai sakarā. Google Play lietotājiem ir aplikācija Hygge, kur var reģistrēt savu omulības līmeni (maksimālais ir 300%) ar šādām aktivitātēm – krūze kakao (25%), apskāviens (50%), mīļākā filma (75%), tikšanās ar draugiem (100%). Bet, ja vēlēšanās ir noķert hygge sajūtu pašam neko nedarot, tad iesaku pārbaudītas vērtības – Instagram un Pinterest ar attiecīgajiem tēmturiem.

Try a Chapter Book Tag – Goodreads TBR

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298456474/large.jpg

jeb garākā nosaukumā: Try a Chapter book tag – Goodreads “to be read” sarakstā esošās fiziskās grāmatas, kas man pieder.

Try a Chapter book tag koncepts – izvēlies piecas grāmatas un lasi katrai pirmo nodaļu. Tā grāmata, kas tevi uzrunā visvairāk, kļūst par tavu pašreizējo lasāmvielu, bet pārējām vari darīt, ko vēlies. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka manai dzīvei ir jākļūst par pāris desmitiem grāmatu vieglākai, bet nevēlos grāmatu atdot citiem, spriežot tikai pēc anotācijas. Tai pašā laikā es apzinos, ka arī no pirmās nodaļas īpaši daudz nevar pateikt, un var izrādīties, ka beigās grāmata ir baigi labā un esmu palaidusi garām iespēju iegūt jaunu mīļāko grāmatu, bet mans uzstādījums šobrīd ir atbrīvoties no grāmatām, kuras es nelasīšu tuvāko gadu laikā. Tāpat jāpiemin, ka grāmatas, no kurām atbrīvošos, nav sliktas un ja tā ir tava mīļākā grāmata – forši, bet lasīšanas gaumes ir atšķirīgas.

Man ir izveidoti 10 saraksti, katrā iekļautas piecas grāmatas, kas ir savstarpēji vienotas ar kādu elementu – vai nu tas ir žanrs vai autora izcelsmes valsts vai vērtējums Goodreadā vai kāds cits aspekts. Pagājušajā reizē iepazinos ar latviešu autoriem, šoreiz ņemu tās grāmatas, kuras visilgāk esmu vēlējusies izlasīt (jo par lasīšanas sarakstiem interese sākās tieši ar Goodreadu). Nav ko pļāpāt, jāķeras klāt pieciniekam!

  • Haruki Murakami “Kafka liedagā” – pirmā nodaļa rada intrigu – 15 gadus vecs zēns dodas prom no mājām, sakravājis tikai pašu nepieciešamāko. Viņu uztrauc kāds (iespējams) par viņu izteikts pareģojums, bet sīkāk nekas netiek minēts. Varbūt viena no tām, ko paturēšu.
  • Vikija Mairona un Brets Viters “Djū. Mazpilsētas kaķis, kas aizkustināja pasauli” – es nevaru nelasīt grāmatu, kur runa ir par grāmatām un kaķi. Automātisks jā.
  • Emma Donohjū “Istaba” – bija ļoti aprakstoši par dēla piekto dzimšanas dienu. Vairāki priekšmetu nosaukumi ir rakstīti ar lielo burtu, bet nav skaidrs kāpēc. Ja nebūtu ko lasīt, izlasītu, tagad tā tikpat labi varētu būt grāmata, ko atdodu kādam citam, jo īsti neuzrunāja. Nebija kārtīga nodaļu sadalījuma, tāpēc apstājos pie otrajām zvaigznītēm.
  • Stīvens Kings “Kerija” – arī te nav kārtīga nodaļu sadalījuma. no vienas puses gribas saprast, kur te slēpjas šausmas, no otras puses – izlasītais nešķita nekas ievērības cienīgs. Bet turpināšu tīri intereses pēc, cerībā sagaidīt attaisnojumu tam, ka Kings ir labākais šausmu rakstnieks.
  • BNR.1 “Labie draugi” – bērnu klase ir izvēlētā fokusgrupa, lai uzņemtu jaunu klasesbiedru – robotu, kurš tiek apsēdināts klases nemanāmākajam zēnam. Lai gan ir neliela interese par to, kā attīstīsies bērna un robota draudzība, tomēr nodaļa nespēja uzrunāt tā, kā biju cerējusi.

Kopsummā: “Labie draugi” un “Istaba” dodas uz labākiem medību laukiem. Ilgi domāju arī par Murakami, jo, lai gan man ļoti patika viņa “1Q84” triloģija, šajā lasīšanas reizē nodaļa bija trešā vājākā no pārējām. Izdomāju, ka ja nākamajā lasīšanas piegājienā (šī grāmata figurē arī citos piecu grāmatu komplektos) tā joprojām būs tuvu beigām, tā tiks pie jauna saimnieka.

Attēls te.

Atskats uz septembri

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta”

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/132757/300x0_zuduso_dveselu_pilset_mazvaks.jpg

Esmu pavisam tuvu sērijas noslēgumam, tāpēc likās loģiski to turpināt un izlasīt visas daļas, vismaz kas saistās ar The Mortal Instruments daļu. Neplānoju lasīt ne Infernal Devices, ne citas ar šo sēriju saistītas grāmatas. Bet par to vēlāk – nu par šo, sērijas piekto daļu.

Iepriekšējā grāmata beidzas ar to, ka Lilita ir sakauta, bet Sebastiāns un Džeiks ir prom. Ordenis abus ir izsludinājis meklēšanā, bet Džeiks nespēj turēties tālu no Klerijas ilgāku laika posmu un vienā naktī uzrodas meitenes acu priekšā. Arī Klerija nespēj pamest Džeiku un dodas viņam un Sebastiānam līdzi. Savā ziņā tā ir arī iespējas došana brālim – pārliecināties, ka viņš nav ļauns. Bet drīz vien viņa uzzina Sebastiāna plānu kā arī to, ka starp Džeiku un viņas brāli pastāv melnās maģijas saikne – ja nogalina vienu, mirst arī otrs.

Grāmata lasās lēni, bet aizraujoši. Notikumi seko cits citam raiti, nav vienmuļu paužu pa vidu, kur paliktu garlaicīgi. Bet notikumus gribējās spraigākus, lai grāmatu nevarētu nolikt malā un nekavējoties ķerties pie nākamās daļas, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas man šī vēlme ir tikai tamdēļ, ka gribas pabeigt sēriju. Jāpiemin, ka garlaicīgi nepaliek, jo stāsts tiek vēstīts no vairākiem skatupunktiem, tāpēc lasītājs “paviesojas” gan pie Magnusa, gan pie Klerijas, gan Saimona, Džeisona un citiem varoņiem. Beidzot rodas sajūta, ka galvenie varoņi nav Džeimss ar Kleriju, un citi parāda jaunas personības šķautnes, kuras iepriekšējās grāmatās tik spilgti nevarēja pamanīt.

Neredzēju jēgu stāstu sadalīt vairākās lielās daļās (ne nodaļās, daļās), jo tās neko nemainīja. Stāsts atsākās tieši tur, kur tas beidzās, pauzes pa vidu nebija un šis nošķīrums likās lieks. Tāpat īpaši skaidri nav norādīts laika ietvars, kurā notiek darbība. Izņemot pašu sākumu, kur tiek norādīts, ka darbība norisinās divas nedēļas pēc ceturtās grāmatas fināla un beigas, kur viss (kā vienmēr) tiek mērīts stundās.

Jo tālāk lasu, jo vairāk liekas, ka autore mierīgi varēja apstāties pie triloģijas un likt punktu pie “Stikla pilsētas”. Jā, nākamajās daļās ir interesanti pavērsieni, piemēram, Magnuss un Alekss, Dzelzs māsas, bet tai pašā laikā arī ir elementi, kas atkārtojas ar regularitāti. Piemēram, incests bija gan “Pelnu pilsētā” (2.grāmata sērijā), gan te; karš gan “Stikla pilsētā”, gan arī sestajā daļā (vismaz piektās grāmatas sižets par to liecina). Sāk šķist, ka autore nespēj izdomāt neko jaunu, ar ko pārsteigt, tai pašā laikā priecājos, ka viņa šo padarīšanu neizpleš un darbība nenotiek pārāk daudz dažādās vietās. Tāpēc arī negribas lasīt citas grāmatas (The Infernal Devices, The Dark Artefices u.c. ar šo sēriju saistītas grāmatas), jo bail no atkārtošanās, lai gan par “Lady Midnight” esmu dzirdējusi tikai pozitīvas atsauksmes.

Noteikti iesaku The Mortal Instruments sēriju lasīt ar nelieliem pārtraukumiem pa vidu (vai visu uzreiz, kā ērtāk), jo dēļ lielas pauzes var neatcerēties iepriekšējo grāmatu notikumus, kas netiek atgādināti. Labi, ka ir Youtube un grāmatu vlogeru ilgie stāstījumi par iepriekšējām daļām, jo tie ļoti labi palīdzēja man atcerēties, kas tur īsti notika, tāpēc arī uztvert sižetu bija vieglāk. Jāsaka, ka šī daļa man patika labāk par “Kritušo eņģeļu pilsētu”, jo darbība bija aktīvāka, vairāk varoņu un straujāki notikumu pavērsieni, kas lika lasīt tālāk, bet tikpat viegli bija to nolikt malā un iet gulēt laicīgi.

Vērtējums: 7,5/10

Nāvi nevar piemānīt. Beigās tā tik un tā paņems savu tiesu.

-Tikai kļūda? Tas ir kā nosaukt “Titānika” bojāēju par nenozīmīgu misēkli kuģniecības praksē.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.