Lasītāju problēmu TAG

https://static.pexels.com/photos/110252/pexels-photo-110252.jpeg

Atkal blogu vidū klīst kārtējais stafešraksts, kurš piedāvā iepazīt lasītāju problēmas – no vienas puses ļoti nenopietnas, bet no otras – tā var būt lielākā krīze dzīvē. Nu tad, ko tur daudz pļāpāt, ķeramies pie lietas.

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Atkarībā no sajūtām, garastāvokļa, citu cilvēku sajūsmas, vecuma (cik ilgi grāmata ir nostāvējusi manā plauktā). Tagad pieturos pie tādas shēmas – lasu tās grāmatas, kuras divu gadu laikā esmu nopirkusi pavasara sezonā. Tas diezgan ļoti arī nestrādā, jo visas trīs līdz šim izlasītās grāmatas esmu nopirkusi pēdējā mēneša laikā. Bet varbūt ar laiku ieies pareizajās sliedēs vai atradīšu citu iespēju, ka sevi piespiest ne tikai pirkt, bet arī lasīt grāmatas.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Nu ja jau esmu tikusi līdz pusei, gan jau pabeigšu arī. Lai gan atkarīgs no satura un biezuma – ja man paliks lasīt vēl 500 lapas, metīšu mieru, ja tikai 200 – turpināšu. Bet tikpat labi ar šo var iebraukt reading slump’ā un tad var negribēt lasīt pilnīgi neko.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Ja ir kādas 5 grāmatas, tad mēģināšu saraut, lasot ko vieglu un/vai īsu, bet, ja ir vēl daudz vairāk, tad gan atstāšu mierā un būšu priecīga par katru izlasīto grāmatu arī tad, ja nebūšu sasniegusi izaicinājumu. Es gada sākumā vienmēr skeptiski izplānoju gadu un lieku reālistiskus ciparus, ko varu arī sasniegt. Piemēram, šogad no domātām 50 grāmatām esmu izlasījusi jau 20. Iet labāk nekā cerēts.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Nu tad ir liela dzīves traģēdija un raudu. Cenšos kaut kā iemainīt pret pareizajiem vākiem vai nopērku jaunu pareizo grāmatu, lai vāki saskaņotos. Taisnības labad jāsaka, ka man tā nav gadījies (trīs reizes pārspļauj pāri kreisajam plecam un pieklauvē pie koka). Drīzāk ir tā, ka pilnai sērijai pietrūkst kādas grāmatas, kas nav pārdošanā, tad gan ir lielāka traģēdija, nekā grāmatu vāku nesaskaņa.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Nu ja jau visa pasaule ir sajūsmā, tad droši vien neviens. 😀 Parasti jau ar draudzeni apspriežam izlasīto un tad izvēršas diskusijas kāpēc man vai viņai vai abām kaut kas nepatīk konkrētā grāmatā.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Nelasu tik daudz publiskās vietās, jo mazāk grāmatas, kuras zinu, ka liks raudāt. Bet, ja nu tomēr velk uz raudienu, tad fiksi taisu ciet un vaļā veru tikai mājās. Parasti, ja tas ir garākos pārbraucienos, esmu nodrošinājusies arī ar kādu žurnālu, tāpēc turpinu lasīt to.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Parasti te palīdz atsauksmju rakstīšana, bet tā kā es nemēdzu katru grāmatu aprakstīt, tad tur sākas īstās problēmas. 😀 tad mēģinu palasīt ko citi ir rakstījuši, piemēram, tajā pašā Goodreadā, citu blogeru atsauksmes, bet gadās arī, kad turpinājumā mēdz atkārtot pirmās grāmatas notikumus – tad sajūsmā situ plaukstas.

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Atkarībā no cilvēka, ja esmu pārliecināta, ka a)lasa un b)to dara ātri, tad dodu izlasīt. Bet tikpat mierīgi atsaku, ja neticu, ka man to grāmatu atdos (lai gan esmu iekritusi arī šeit). Žēl jau, ka tās grāmatas aizceļo, tāpēc labāk atsaku, nekā dodu.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Es parasti tik daudz grāmatas nepametu, vismaz dažas mēdzu pabeigt un ielikt to negatīvo vērtējumu labāk, nekā bez vērtējuma vispār. Negribēšana lasīt gan man ir izplatīta un tiešām problēma, jo vairāk pērku grāmatas nekā tās lasu, tāpēc tai tieku pāri ar seriāliem, filmām vai kādu citu nodarbi.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Vai nu izmantošu blogera eksemplārus, ja ir sadarbība ar attiecīgo izdevniecību, bet mēdzu arī nopirkt tāpat, ja zinu, ka gribu plauktā, bet negribu lasīt tūlīt. Vēl jau ir opcija ‘bibliotēka’, bet par to pirkšanas brīdī aizmirstu. 😀 liels, liels slazds ir labdarības veikals “Otra elpa”, kurā ieklīstot var dabūt it kā gribētas grāmatas, ja paveicas, arī ļoti jaunas un par zemām cenām, tad tieku arī pie grāmatām, kas varētu pagaidīt. Un tā arī tie plaukti pildās. 😀

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Ojj, mēdz būt, ka ļoti ilgi. Arī tās, kuras ļoti gribu izlasīt, mēdz plauktā stāvēt ilgi līdz patiešām tieku pie lasīšanas. Piemēram, “Sarkanā sacelšanās” varētu būt jau kādi divi gadi, lai gan stāv pašā priekšā. Līdzīgs stāsts arī ar citām. Es visu laiku mēģinu sevi kaut kā ierobežot, bet kā nesanāk, tā nesanāk. Pastāvīgais stāvoklis ir tāds, ka gribu lasīt visu, bet nelasu neko un skatos Youtube video un es to pat nesaucu par reading slump, jo tai pašā laikā varu lasīt ar interesi. Varbūt tāds periods.

Arī tu vari mēģināt atbildēt (publiski vai pie sevis) uz šiem jautājumiem, pārņemot stafeti.

Bilde te.

Marija Kondo “Kārtības maģija”

Marija Kondo - Kārtības maģija

Uz šo grāmatu acis metu jau sen, arī tad, kad negribējās līdz ar istabas kārtošanu sakārtot arī dzīvi. Pēdējos mēnešos gribēju pamēģināt, cik ļoti vides sakārtošana palīdz sakārtot arī sevi, tāpēc bija doma nopirkt šo grāmatu. Kā jau tipiska Marta – nopirku to mēnesi pēc visa liekā izmešanas. Bet tas nenozīmē, ka grāmata būtu nelietderīga.

Marija Kondo ir mācījusies uzkopšanu un lielu dzīves daļu ir veltījusi tam, lai caur personīgo pieredzi nonāktu pie sev visideālākās kārtošanas metodes – aprakstītas šajā grāmatā. Viņa arī pasniedz seminārus un privātās nodarbības tiem Japānas (pamatā, bet ne tikai) iedzīvotājiem, kuriem rodas tāda nepieciešamība, un kuri paši nevar saņemties sākt mainīt savu vidi.

Kārtošanas galvenā ideja ir – ja lietu paņem rokās, sajust, vai tā tev nes prieku. Ja nē – jāmet ārā. Autore iesaka sākt ar apģērbu, tad ar grāmatām, papīriem, dažādiem sīkumiem un tad ķerties pie sentimentālām lietām. Pēdējās esot grūtāk izmest, bet, ja kārto norādītājā secībā, tad roka un prāts ir ietrenēti un ar to nav problēmu. Jākārto arī viss uzreiz, nekādas dalīšanas zonās pa dienām (guļamistaba, virtuve, vannasistaba, utt.) un svarīgi arī katrai lietai atrast savu vietu mājās, lai apkārt nemētājas un nerada haosu, kas disbalansētu pašu mantas īpašnieku.

Mana personīgā pieredze ar mantu kārtošanu ikdienā saistās ar to vienu reizi nedēļā, visticamāk brīvdienā, kad apkārt valda tāds haoss, kad gribot negribot jāķeras tam klāt. Bet ne par tāda veida kārtošanu runā Kondo. Viņa drīzāk runā par tādām kā lielajām tīrīšanām, kad iztīri visu visu, pašu mazāko kaktiņu un ne jau no putekļiem, bet no mantām. Atbrīvo savu dzīves telpu no liekā, tā teikt. Man par sevi ir radusies teorija, ka es kaut ko lielu (istabu vai grāmatplauktu) kārtoju tikai tad, kad jūtos nervoza vai saspringta, vai gribu kaut ko mainīt. Tieši dēļ tā savu dzīves telpu sakārtoju pirms mēneša tiešām apskatot katru mazāko stūri un saprotot, ko nekad nevilkšu mugurā/nelietošu/un kāpēc tas man vispār ir. Bet apzinos arī to, ka neesmu pilnīgi visu izmetusi, noteikti, ja man uz pirkstiem skatītos fiziska Kondo, mana istabā nebūtu puse tur esošo mantu. Bet fiziska autore manā istabā neatrodas un arī es neesmu tik radikāla, lai to visu izmestu. Un mani pilnībā apmierina pašreizējais stāvoklis, jo ziniet ko – man tiešām ir sajūta, ka dzīve ir manāmi uzlabojusies (paskatīsimies, cik droši ir to teikt skaļi).

Iemesli, kāpēc grāmata ir laba – tā palīdz saprast, ka mēs apaugam ar mantām mums pašiem to varbūt nemaz nepamanot. Un ne tik ļoti vajadzīgām mantām, man gribētos atgādināt. Šajā slazdā ievilina atlaides vai labas rekomendācijas vai “izskatās interesanti, gan jau kaut kad”. Autore saka, ka šis “gan jau kaut kad” pienāk precīzi nekad. Laba grāmata tā ir arī nozīmē, ka palīdz noskaņoties kārtīgai mantu sviešanai ārā, bet te arī ir galvenais mīnuss, ar ko es saskāros.

Lasīšanas procesā man ļoti traucēja tas, ka mantas met ārā. Paņem, salasa maisos un izmet miskastē. Vārdu sakot, ieslēdzās man praktiskās latvietes gēns un es iedomājos dažādus risinājumus, kā nevajadzīgu, bet vēl lietojamu mantu mešanu ārā var atrisināt savādākā veidā, piemēram, ziedošana vai labdarība vai pārdošana. Lasu klientes piemēru (kas te ir daudz) par to, ka izmet miskastē 200 grāmatas – nu vai ziniet, gandrīz raudāt jāsāk! Labi saprotu, ka metode ir no visa liekā pēc iespējas ātrāk atbrīvoties, bet tas man automātiski lika skeptiski uztvert visu grāmatu. Mazākas, bet tomēr šaubas man radīja tas, cik ļoti autore uzsver to, ka “zeķes ir nogurušas pēc smagā darba, spiežoties starp jūsu kāju un kurpēm, izklājiet viņas gludi, lai var atpūsties” un to, ka “es, atnākot mājās, somu novietoju uz sava aitādas pārklāja”. Cilvēks, kuram rūp zeķu (!) labsajūta, nedomā par dzīvnieku labsajūtu?

Bet es sapratu arī vairākus aspektus, ko es savā kārtošanā darīju nepareizi. Piemēram, Kondo piedāvā drēbju locīšanas veidu, kas samazina izmantoto vietu. Visu laiku man tās kumodes atvilktnes ir par mazu, tāpēc apsveru iespēju izmēģināt viņas metodi. Nejūtos tik radikāla, lai drēbes mestu ārā, tāpēc es pieļāvu to, ko autore uzskata par kļūdu – drēbes atdevu vai nu māsai, vai aizvedu uz laukiem (uz turieni aizvedu arī tās grāmatas, par kurām sapratu, ka tuvāko 5 gadu laikā tās nelasīšu – Kondo saka, ka tad tās jāmet ārā). Mums abām gan sakrīt viedoklis par kurpju kastēm – sasodīti noderīgām mantu glabāšanā.

Grāmatai dodu 7,5/10. Bija daudz pašiedvesmas, neticamu (lai gan Japānā viss ir iespējams) piemēru no klientiem, bet bija arī daudz sasodīti labu padomu. Ja ķeries pie kārtošanas, izlasi pirms tam šo grāmatu, varbūt noderēs.

[..] labākais sevis iepazīšanas veids ir uzkopšana. Galu galā mantas, kuras mums pieder, ļoti precīzi stāsta par lēmumiem, kurus dzīvē esam pieņēmuši. Kārtošana ir kā inventarizācija, kura pierāda, kas mums patiešām patīk.

Attēls: te.

Atskats uz februāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276576906/large.jpg

Atšķirībā no darbīgā janvāra, februāris izvērtās par īstu slinkuma mēnesi, jo piedzīvoju lasīšanas krīzi, nosvinēju bloga piecgadi un vienīgā ievērojamā darbība skaitās 13 grāmatu atstiepšana mājās no Ķīpsalas grāmatu svētkiem.

Grāmatas. Izlasīju 6,5.
Pabeidzu janvārī iesākto Beigbedera “Mīlestība ilgst trīs gadus” un jāsaka, ka biju krietni vīlusies, jo lasīju šo jau iepriekš un tad man patika, bet tagad šķita galīgi garām. Par naivu, par jēlu, galvenais varonis nevarēja izdomāt, kas viņam rūp vairāk – viņš pats vai draudzene un tas visu šo jau tā slikto padarīšanu padarīja vēl sliktāku. Interesē, vai man joprojām patīk citi šī autora darbi, bet negrasos to pārbaudīt, lai neviltos vēl vairāk. 2/5.
Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” – Ja jūs zinātu manu prieku, kad grāmata pilnīgi jauna nonāca manā īpašumā (ibook.lv reizēm ir zelts)! Arī šo romānu esmu lasījusi jau agrāk un vairākas reizes un man patika arī šoreiz. Ja esat galīgi nepazīstami ar Ostinu, tad sirsnīgi iesaku sākt tieši ar šo gabalu. Patīk, ka viņa neignorē lasītāju un ik pa brīdim diezgan tieši pie viņa vēršas, bet vairāk parāda tēlu raksturu caur darbībām, nevis “viņa bija jauka”. 5/5.
Rainis “Pūt, vējiņi” – Ziniet to sajūtu, kad gribas lasīt Raini? Es tagad zinu. Daļēji šo procesu atviegloja tas, ka biju redzējusi teātra izrādi un filmu, varbūt tāpēc lasījās vieglāk. Un varbūt tāpēc, ka patika gan filma, gan izrāde, patika arī grāmata. Pie rokas pagadījās senais izdevums ar burvīgiem zīmējumiem, tāpēc punkts klāt par to. 5/5.
Process I, II, IIIProcess ir Latvijas laikmetīgās arhitektūras grāmata/žurnāls/albums (kā kurā izdevumā) un nav jāprasa, par ko tas ir. Lieta tāda, ka mani aizrauj arhitektūra, tikai nekur tālāk par patīk/nepatīk es neesmu tikusi, tāpēc mēģinu iedziļināties nozarē un sajēgt vairāk. Tas, ko es sapratu, ir, ka latvietis parastais ne vienmēr būs un ir gatavs modernajai arhitektūrai (piemēram, koncertzāle uz Daugavas, kas atgādina pankūku) un sapratu arī, ka pietrūkst arhitektūras kritikas, neatkarīgas no kāda uzņēmuma, kas sistu naglai pa galvu. Lielu daļu grāmatu aizņem bildes un projekti/skices, kas ir tāpēc, ka daudz var lasīt platformā http://a4d.lv/. Par Procesiem vidējais vērtējums 3,5/5.
Neville Medhora “This book will teach you how to write better” – es kaut kā (laikam studiju iespaidā, hah) esmu iemācījusies, ka viss ar pompozu nosaukumu ir jāuztver kritiski. Te bija daudzas labas lietas, bet tikpat daudz lietas, kam nepiekrītu. Grāmata (ja to tā var nosaukt, jo ir aptuveni 50 lpp) ir sarakstīta ļoti vienkārša valodā un ar piemēriem, kas gan vairāk ir mērķēti uz to, lai varētu labāk nopārdot savu biznesu, bet ticu, ka to var pielāgot arī citām jomām. 3/5.

No filmām vienīgās, ko ir vērts pieminēt, ir Renāra Vimbas “Es esmu šeit”, kas skaidri iekļaujas latviešu depresīvajā kino, jo visas filmas garumā nevar saprast, vai var kļūt vēl sliktāk. Un tieši tā depresīvā nots ir laba, manuprāt. 8/10. Otra, ko pieminēšu, ir Hičkoka “The Rope”, ko skatījos studiju ietvaros, par kuru man nav viennozīmīgs viedoklis, jo it kā kino meistardarbs skatu ziņā, bet man briesmīgi kaitina, ka darbība notiek vienā vietā, jo liekas, ka filma šausmīgi stiepjas. Un tā sajūta mani nepameta līdz pat filmas finālam. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm, 1 skatījos televīzijā. Gribēju redzēt arī visas pārējās, ko rādīja, bet “veiksmīgi” nogulēju, kā vienmēr.
Bērns, vārdā Rainis, VDT. Televīzijas formātam ļoti piemērota izrāde, jo tiek rīkota gandrīz kā leļļu teātris, izmantojot akmeņus, maketu un dažādus citus priekšmetus. Veiksmīgi tiek izmantota bērna fantāzija, kur akmens kā Rainis pavisam neliekas jocīgi. Katrā gadījumā izrādi bērniem noskatījos ar lielāku interesi nekā mana māsa. Pluss par aktieriem, pluss par scenogrāfiju. 8/10. Sasummējot iepriekšējās izrādes, varu teikt, ka mans mīļākais režisors ir Reinis Suhanovs.
Doriana Greja portrets, Dailes teātris. No visām Ķiberes izrādēm, ko apzinos skatāmies (t.i., sākot no “M.Butterfly”), šī, manuprāt, ir vājākā izrāde. Vai nu ir beidzies pulveris, ar ko pārsteigt, vai arī man ir izveidojies savdabīgs pieradums. Protams, vainot režisoru visā izrādē ir muļķīgi, bet šoreiz es pat nevaru pateikt, kas ir tik greizs, ka nesaslēdzās ar mani. Patika Dainis Grūbe, prieks, ka Intars Rešetins var izrādīt savu aktiera potenciālu vairāk nekā ļoti-tāla-plāna lomās, jāpiemin arī Juris Žagars un savdabīgais orķestris. Vēl plusiņš par skatuves spoguļošanos un runā, ka Dainis Grūbe tagad ir pabīdīts uz vidu, jo otrajā izrādē sēžot labajā pusē, likās, ka viņš visu laiku tikai pa kreiso pusi šiverējās. 🙂 7/10.
Peldošie-ceļojošie, JRT. Interesanti skatīties sākumu, zinot beigas. Un arī galīgi nepareizi. Un nešķiet godīgi salīdzināt abas izrādes, jo teātri ir dažādi, aktieri arī un to sniegums tāpat. Šajā izrādē ir burvīga Sandra Kļaviņa un Andris Keišs, smiešanās vietu bija krietni vairāk un mūzika, ak mūzika! Tās vien dēļ vien jāiet uz izrādi. 8/10.

Kā jau sākumā minēju, mani piemeklēja lasīšanas krīze, kā rezultātā parādījās daudz brīva laika. Diemžēl nevaru atcerēties, ko tajā darīju, bet acīmredzot neko vērtīgu. Dažās stundās saliku 1000 gabalu puzli, paralēli klausoties “Subject:Creativity” pagājušo gadu video, bet tās bija tikai vienas tādas brīvdienas. Izrevidēju grāmatplauktu, ar mērķi nopārdot grāmatas (bija jākrāj Ķīpsalai, ja :D), bet daļa vienalga palika pie manis un mazākās aizstiepu uz maiņas punktu. Bet nu, ja jau sāku par to runāt…

24.-26. februārī notika ikgadējie grāmatu svētki Ķīpsalā, kas kā katru gadu, sapulcina daudz izdevējus un lasītājus zem viena jumta, kur visi var sajūsmā spiegt par grāmatām. Tā kā man riebjas cilvēki spiesties caur drūzmu, biju piektdien no rīta, kad vairākos stendos izdevēji apliecināja, ka esmu viņiem pirmais pircējs. Man bija plāns gan grāmatu saraksta ziņā (no kura izdevās izpildīt tikai 3 no 5 – still good), gan cenu ziņā – iet pie attiecīgās tirgošanas vietas, skatīties cik maksā un skatīties internetā, vai tur nav lētāk. Tikai šī plāna daļa, ienākot zālē, man kaut kur pazuda un tā arī par to atcerējos tikai tad, kad bija jāsagrabina pēdējie 6 eiro. Pirmās trīs vietās sagrābos pilnu somu/maisus (Zvaigzne, Jumavas atlaižu grozs un Dienas Grāmata). Tad es aizgāju uz maiņas galdu, kur atstāju savu sarūpēto čupiņu (kas ātri kaut kur mistiski pazuda) un neko vietā neatradu. Izlēmu apstaigāt apli un atgriezties vēlāk (kad noķēru “Atonement” – filma man patika). Cerēju atrast “BaibaBooks” stendu, bet, goda vārds, tas man izdevās tikai ar trešo reizi (neņemot vērā, ka pirmajā aplī turpat blakus Mansardā priecājos par glītiem cilvēkiem pirku grāmatu). Beigās gan atradu cerēto BaibaBooks stendu (vissmukāko no visiem, starp citu) un putniņi man pačukstēja labu ziņu par viņu gaidāmiem jaunumiem. Ar to arī mana ekskursija beidzās un, ejot mājās, izmisīgi domāju, ka šis gads jāvelta tam, lai iegūtu autovadītāja tiesības. Kā arī, jāsāk krāt nauda jau janvārī (ar februāra ietaupījumiem acīmredzami bija par maz, jo, nu, tur tak palika vēl daudz labu grāmatu! Un es vēl nemaz neiegāju Jāņa Rozes stendā!)

Kas attiecas uz grāmatām šī gada laikā – lasīšanas plānos man ir izmaiņas. Iespaidojoties no ārzemju booktuberes video, arī es izdomāju, ka manā plauktā ir pārāk daudz nelasītu grāmatu. Tāpēc es ņemšu prioritāri lasīšu tās, kuras esmu nopirkusi pagājušajos gados aptuveni šajā gadalaikā un, ja man nepatiks/nepieķeršos, cītīgi apdomāšu, vai es to maz gribu lasīt. Labi apzinos, ka tuvu pie 200 grāmatām fiziskā formātā nav ok, tāpēc ar šo centīšos sevi disciplinēt. Tad jau redzēs, kā man veiksies ar šo.

Plāni pavasarim/martam:

  • lasīt tās grāmatas, kuras esmu pirkusi ziemā/pavasarī pagājušajos gados. Prioritāri ir tās, kas ir manā 2017. gada lasīšanas sarakstā (13), pārējās (15) paliek, ja gribas ko pamainīt vai pēkšņi aptrūkstas lasāmā (ņemot vērā skolu – maz ticams). Un tad par to, kā man veicās, stāstīšu maija beigās, jo noslēgsies pavasara mēnesis. 28 grāmatas pa gadalaiku man liekas diezgan ticami un realizējami.
  • Baigi braukāšos uz dažādiem teātriem, kuros neesmu biežs viesis- martā būšu Valmierā un Rīgas Krievu drāmā, par aprīļa plāniem vēstīšu nākammēness.
  • No filmām gribas noskatīties tās, kas vinnējušas Oskarus, bet tā kā esmu diezgan ļoti garastāvokļu cilvēks, tad redzēs, kā ar to veiksies.
  • Ar seriāliem esmu iestrēgusi, jo neviens nepatīk vai arī patīk tik ļoti maz, ka nav vēlmes skatīties tālāk. Lai gan tai pašā laikā ir saraksts ar cilvēku ieteikumiem, kurus vēl neesmu sākusi skatīties.

Tas pagaidām arī viss. Lai jums saules pieliets pavasara sākums!

Attēls te.

Atskats uz janvāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276563410/large.jpg

Skatoties uz paveikto, mani izbrīna, ka tas viss notika janvārī, kas studentiem (tātad arī man) ir sesijas mēnesis.

Grāmatas. Izlasīju 10 grāmatas un uzstādīju personīgo rekordu, jo tik daudz vienā mēnesī es vēl neesmu izlasījusi. Ja teiciens “kā gadu iesāksi, tā pavadīsi”, tad mans lasīšanas gads rādās ļoti labs, arī ņemot vērā faktu, ka vairākas grāmatas bija patiešām labas. Par visām esmu dažus vārdus jau uzrakstījusi, tāpēc turpmāk būs linki uz aprakstiem.
Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti”, Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki”, Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne”, Rupi Kaur “milk and honey”viss vienā katlā lasāms te.
Frēderiks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”te.
Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”te.
Jana Egle “Gaismā” te.
Egils Lukjanskis “Rēta akmenī” te
Džodžo Moja “pirms atkal tiksimies” – agrāko atsauksmi var lasīt te, bet pārlasīšanā visu sanāca uztvert mazāk saasināti. Bet tas nemaina to, ka grāmata ir laba.
Džodžo Moja “pēc tevis” te.

Filmas/seriāli. Sāku turpināt radināt sevi pie jaunu seriālu skatīšanās (kopš beidzu skatīties “Friends”, labu laiku nezināju kā dzīvot tālāk). Manā redzeslaukā tagad ir “Series of Unfortunate Events”, “Mom” smadzeņu atvēsināšanai un “The Crown”, kā arī atsākās “How to Get Away With Murder”. No filmām noskatījos 8, no kurām visaugstāk vērtēju “La La Land”. Lai gan mūzikli man ne pārāk iet pie sirds, šis tomēr spēja manu uzmanību noturēt līdz beigām. Un tās beigas, tās beigas! Novērtēju ar 10/10. Pārējās košļeņu filmas nemaz nav vērts pieminēt.

Teātris. Skatījos 5 notikumus, kas saistīti ar teātri.
“NN Nakts” JRT – jau kā tradīcija notiek otro gadu pēc kārtas, kur novērtē arī otru teātra pusi – kritiku. Konceptā līdzīgi kā pagājušo gadu, bet šoreiz daudz foršāk un īsāk, koncentrētāk. Divejādas izjūtas raisīja skatuves noformējums kā Getliņu izgāztuve, kur kritiķiem jākāpj pāri izmētātām čipsu pakām, bet saprotu arī otru – profesionālo – pusi.
“Jevgēnijs Oņegins” LNOB – piedzīvoju izbrīnu par to, ka dzied krieviski, bet scenogrāfija bija smuka (tikai vēl vienu izbrīnu radīja reklāma modes skates veidā ar Amoralles tērpiem). Nezinu, cik ļoti tērpu mūsdienīgums un atklātums sasaucās ar valodas senumu (jo krieviski es nebumbum), ko man būtu interesanti uzzināt.
LTV1 rādīja Elmāra Seņkova “Meitenes” iestudējumu un arī Reiņa Suhanova “Bērns, vārdā Rainis”. Abi šie iestudējumi ir pateicīgi televīzijas kameru darbam noķert īstos izrādes momentus, jo darbība nenotiek uz lielas skatuves. “Meitenēs” man simpatizēja stāsts un izvēlētās aktrises, “Bērnā, vārdā Rainis” tas, cik interesanti izdomā bērniem izstāstīt stāstu, pielietojot minimālus līdzekļus.
“Bonija un Klaids” Dailes teātrī – izrādes sākumā skatītājus (vai paši sevi) aktieri Mārtiņš Upenieks un Lelde Dreimane izklaidē, lasot kritiku šo izrādi. Bet varbūt, lai sagatavotu skatītāju. Katrā gadījumā nav grūti izdomāt, par ko ir stāsts. Interesanta ir režisora iecere likt skatītājiem līdzdarboties izrādes procesā, izmantojot lukturīšus (interesanti, kāda būtu izrāde, ja to nebūtu). Laiks aizlidoja vēja spārniem jeb var arī teikt, ka negaidīju beigas tik ātri.

Plāni februārim

  • Pagaidām plānā ir apmeklēt 4 teātra izrādes;
  • Grāmatu ziņā nav īsta plāna, pēc kā vadīties, tāpēc paļaušos uz sajūtām. Gribas kaut ko no non-fiction palasīt, tāpēc varbūt beidzot jāķeras klāt grāmatām, kas manā plauktā stāvējušas klāt way too long.
  • Bet joprojām spēkā paliek 1 grāmata no Kindles un 1 latviešu autoru darbs.

Attēls te.

Džodžo Moja “Pēc tevis”

Džodžo Moja - Pēc tevis

Pirms pāris gadiem pie lasītājiem nonāca Džodžo Mojas duoloģijas pirmā grāmata “Pirms mēs tiksimies” (atsauksmi lasi te), tad pavisam nesen uz kino ekrāniem iznāca grāmatas ekranizācija un nu ir izdota arī otrā (pēdējā) daļa – “Pēc tevis”. Lasītāji krasi dalās divās daļās – ir tie, kuriem liekas laba esam un tie, kuri nesaprot, kāpēc kas tāds bija jāuzraksta. Es saprotu abu pušu argumentus, bet man vairāk patika kā nepatika.

JA NEESI LASĪJIS PIRMO DAĻU, TEV TE NAV KO DARĪT, JA VIEN NEVĒLIES SABOJĀT LASĪŠANAS PRIEKU, JO TE BŪS PILNS AR PIRMĀS DAĻAS MAITEKĻIEM. Bez tiem vienkārši nevar. Nu tā, esmu jūs brīdinājusi, vainojiet paši sevi.

Dzīve pēc Vila nāves turpina savu gaitu. Lūisa pa Vila naudu ir apceļojusi Eiropu, tikusi pie šaura dzīvoklīša, apmeklē atbalsta grupu, lai tiktu pāri viņa zaudējumam un strādā lidostas pabā. Viņas jaunais boss ir kretīns (vēlāk atklājas, ka varbūt arī ne), kas liek viņai strādāt uniformā, kas atgādina elfu padauzu un vienīgais veids, kā izbēgt no dzīves grūtībām, ir kāds malks vīna darbadienu vakaros. Vienu vakaru vīns Lū paceļ spārnos un nomet paramediķa Sema priekšā (burtiskā nozīmē), kas rezultējās ar rehabilitācijas periodu pie vecākiem un pilsētiņas iedzīvotājiem, kas Vila nāvi nav aizmirsuši. Atpūtas laikā atklājas, ka Lū vietā viņas māte ir sākusi kardināli mainīt savu dzīvi, par ko mājinieki nav sajūsmā, un it kā ar to visu vēl nepietiktu – kādu dienu pie Lū dzīvokļa durvīm uzrodas Lilija.

Grāmata ļoti atšķiras no pirmās daļas. Lū ir zaudējusi savu pirmās daļas dzirkstošo humoru un šeit viņu var sastapt kā gandrīz depresijā ieslīgušu, problēmām māktu un pavisam parastu sievieti. Viņa pat ir zaudējusi savu ekscentrisko dabu, kas spēja izklaidēt un lielu grāmatas daļu viņa tāda arī paliek, kas nogurdina. Ar katru jaunu nodaļu viņa šķietami arvien dziļāk iestieg savām dzīves melnajā strīpā un labprātīgi tur arī peld. Par laimi lasītājam, uzrodas jauni cilvēki, kuru dēļ viņa no šīs strīpas kārpas ārā un grāmata beidzot paliek mazāk depresīva, bet ieslīgst otrā galējībā – dusmās, jo Lilija ir ļoti egoistiska, vieglprātīga un izklaidīga meitene, kura blandās pa dzīvi bez mērķa un nenovērtē vai negrib novērtēt pūles, ko viņai velta apkārtējie. Nedaudz šo drūmo ainu mēģina atsvaidzināt ekscentriskā Lū māte ar aizraušanos ar feminismu un Donna ar savu humorizjūtu.

Šī grāmata ir turpinājums pirmajai – ļoti veiksmīgai – grāmatai. Bet galvenais jautājums ir – vai šis turpinājums ir vajadzīgs? Pēc “Pirms pēc tiksimies” palika interese, kas tālāk notiek ar varoņiem, ko viņi dara un kā dzīvo, bet tā jau ir ar katru grāmatu, tāpēc jau vien autori nesaraksta turpinājumu, lai to izskaidrotu. “Pēc tevis” arī ir tādas beigas, kas paceļ jautājumu par to, kā Lū un citi varoņi dzīvo tālāk, bet tāpēc ne vienmēr vajag rakstīt vēl vienu grāmatu – lai tas paliek katra lasītāja prātā izfantazēts.

Man grāmata patika tādā nozīmē, ka tā ļoti labi pastāsta par zaudējuma sāpēm pēc nāves un dziedēšanas periodu, kam jāaiziet cauri, lai spētu to visu palaist vaļā – kā hēlija balonu. Šis sasaucas ar personīgo pieredzi, tāpēc tādas izjūtas nebūs katram, kas šo lasīs. Bet, ja ir grūti, tad šī varētu būt īstā nepamācošā lasāmviela, kas varētu atvieglot dzīvi kaut nedaudz. Un tā kā šim ir samērā liela nozīme manā dzīvē, par spīti visam es sliecos uz to, ka grāmata man patīk.

Vērtējums: 8/10.

Vienmēr ir labāk kaut kur iet un kaut ko darīt [..]

Lūgti novērtēt savas sāpes desmit punktu skalā, daudzi vīrieši nosauc skaitli vienpadsmit.

-[..] Es esmu kārtīga katoļu meitene, Lūisa, un mēs nešķiramies. Mēs liekam saviem vīriem ciest līdz kapa malai!

Attēls te.

Mazie grāmatu pieraksti #1

Šo aizņēmos no snaudošās teātra sadaļas. Mērķis ir aprakstīt tās grāmatas, par kurām daudz nav, ko teikt. Iespējams, šis varētu pavērsties plašāk un tādējādi blogā varētu tikt aprakstīta katra izlasītā grāmata (bet es neko nesolu, jo ir daudz plānu, bet maz laika un apņēmības). Stāsts būs par šajā gadā izlasītajām un neaprakstītajām grāmatām.

Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti” – latviešu autoru kolektīvs uzrakstījis stāstus maziem bērniem, bet tos mierīgi var lasīt arī pieaugušie un iespējams, gūt vēl lielāku prieku nekā bērni paši. Galvenā doma ir radīt stāstu bērniem, kas nevēstītu pamācības kā būtu jādzīvo, kā to dara lielāka daļa fabulu, bet gan parādīt, ka bērnībai nav jābūt ideālai, ir normāli neizaugt pareiziem. Lielu daļu stāstu patiešām izbaudīju, un, ja mana māsa lasītu grāmatas, iedotu arī viņai izlasīt. Krājumu veido tādi jau atpazīstami autori kā Ilmārs Šlāpins, Jānis Joņevs, Anete Konste, Luīze Pastore, Māris Rungulis, Pauls Bankovskis, Toms Treibergs, Inese Zandere u.c. Liela daļa ir pazīstami ar saviem darbiem pieaugušo literatūras lauciņā, tāpēc patīk, ka var iepazīt viņus citā lauciņā – rakstot bērnu literatūru.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

28805926

Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki” – lai gan darbs bija domāts kā paša aktiera skats uz notikumiem Rīgas Kinostudijā, leļļu teātrī un Dailes teātrī, tas vairāk izvērtās par senu notikumu atstāstīšanu, kuros viņš pats nav piedalījies, bet dzirdējis no kāda cita. Iespējams, šeit aprakstītais liktos interesants kādam, kas pārzina līdz pēdējam vecāko aktieru paaudzi, jo arī daži uzvārdi man neko neizteica. Grāmatā bija arī ilustrācijas (Jānis Anmanis), kas papildināja gandrīz katru stāstu, bet dažviet arī likās tīri liekas. Kārtīgi vīlos, jo liela daļa stāstu neizraisīja nekādas emocijas.
Vērtējums: 4/10, attēls te.

7171400

Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne” – izlasīju, jo pavisam drīz būs izrāde pēc šīs grāmatas motīviem uz Dailes teātra skatuves, komplektā vēl nāca tas, ka tāpat šo grāmatu kādreiz gribēju izlasīt. Patika stāsta ideja un realizācija par portretu, kas uzsūc dzīves sūrumu, bet pats saglabājas mūžīgi jauns – daudzu cilvēku sapnis, kas beigās Dorianam Grejam izvēršas par īstu murgu. Tāpat arī šeit tiek apspēlēta sirdsapziņa, draudzība, mīlestība, savtīgums, egoisms un citas tēmas. Šī grāmata mani arī gandrīz ievilka reading-slump (ak, kā šim vajadzētu kādu latviskojumu), jo pirmās 100-150 lappuses bija ļoti vienmuļas. Ja tiek tām pāri, beigās ir žēl, ka stāsts tik ātri beidzās.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

23513349

Rupi Kaur “milk and honey” – dzejas krājums, kas jau paspējis pagozēties New York Times bestselleru topā. Grāmatu veido 4 daļas – the hurting, the loving, the breaking un the healing, ar to domājot mīlestības pilnos sirds stāvokļus, bet tikpat labi autore apspēlē vecāku-bērnu attiecības, etnisko piederību, attiecības ar vienaudžiem, bet visvairāk, protams, te ir par attiecībām ar pretējā dzimuma pārstāvi – gan tuvām, gan tālām. Lai gan te rakstītas arī jau vairākkārt lasītas atziņas, tās tomēr lieliski sasaucas ar grāmatas konceptu. Ja šī grāmata būtu atnākusi pirms dažiem mēnešiem, tā būtu mani pamatīgi salauzusi, bet tagad es varu teikt, ka tā noteikti būs viena no tām grāmatām, ko lasīt un pārlasīt, kad dzīves priekšā gribas nolaist rokas.
Vērtējums: 9/10, attēls te.

Jana Egle “Gaismā”

https://i2.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2016/12/Egle_8.jpg

Mazs un spēcīgs – tā varētu raksturot šo stāstu krājumu. Jana Egle raksta jau sen (bet “Lauku Avīze” šīs autores darbu izdod pirmo reizi) un pieredzi patiešām var just katrā viņas stāstā.

Astoņi īsti un savā ziņā arī skarbi stāsti paslēpušies zem grāmatas nosaukuma, kas izgaismo šo cilvēkus – stāsta varoņus un padara tos redzamākus arī tiem, kas ikdienā tos izvēlas nepamanīt un ignorēt. Vairākos stāstos runā par alkoholismu un šķirtām ģimenēm, bet tikpat labi mēs varam sastapt meiteni, kas grib būt par zēnu un nāves elpu pakausī un vēl daudz ko citu.

Autore ir atradusi vārgo vietu katram cilvēkam, jo es neticu, ka nav tādu cilvēku, kas ar kaut ko no šī visa garā problēmu saraksta (visu es neuzskaitīju, lai paliek intriga) nebūtu saskārušies. Pavisam noteikti katrs esam pārdzīvojuši un piedzīvojuši vecāku-bērnu sarežģītās attiecības, kas ir mazākais šeit aprakstītajā. Autore par šiem skapju skeletiem raksta tik dzīvi un padara realitāti vēl reālāku, kad prātā ataust vēl piemēri no pašu dzīves, kad varoņi Eva un Armīns ir tepat aiz kaimiņu durvīm, bet viņu draugi – kaut kur pagalmā, bet Danutas mamma – nu tepat, deguna priekšā.

Pirmais stāsts “Judīte” uzliek ļoti augstu latiņu pārējiem stāstiem, bet tā arī paliek visspēcīgākais šī krājuma darbs. Pārējie ir spēcīgi un mazāk spēcīgi, bet ne tik ļoti kā pirmais. Pēc pirmā stāsta izlasīšanas tas mani nedaudz nopauzēja un lika padomāt, cik emocionāli gatava jūtos lasīt tālāk, bet, lai gan runā par neērtām tēmām arī turpmāk, tās jau ir pierastas, tāpēc nelikās tik ļoti satricinošas.

Grāmata neatstās vienaldzīgu nevienu, tikai atšķirsies emocijas, ko tā sniegs – dažus sasmīdinās (jo ir arī daudz smieklīgu brīžu tam visam reālismam pāri), dažus saraudinās, dažiem liks kārtīgi padomāt, dažiem būs viss kopā. Bet, ja tieši šogad esi izdomājis ķerties kārtīgi klāt latviešu literatūrai – izlasot šo tu savu apņemšanos nenožēlosi.

Vērtējums: 9/10.

Grāmatu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Attēls: te.

Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”

Attēlu rezultāti vaicājumam “papagailis piparu kokā”

Ar Krisu Sjuartu iepazinos 2014. gada nogalē, kad izlasīju “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”, kur Kriss atmeta visus aizspriedumus, ievācās El Valero un nosauca tās par savām mājām. 2016. gada nogalē Kriss sūta vasarīgus sveicienus un liek cerēt, ka vasara nemaz nav tik tālu.

“Papagailis piparu kokā” turpina sekot Krisa dzīvei, sākot ar mēnesi ilgu “trimdu” Zviedrijā, kur viņš pie dažādiem aitkopjiem palīdz cirpt aitas, jo tas nodrošina tādus ienākumus, ka Kriss ar savu ģimeni var mierīgi atlikušo gadu uzturēt ģimeni un saimniecību. Kad Kriss atgriežas, viņu sagaida patīkamas ziņas – izdevējiem ir patikušas tās dažas nodaļas, ko viņš ir uzrakstījis par savu dzīvi un nu jāķeras klāt lielajai rakstīšanai. Bet kā lai to sāk, ja jālabo žogs, vajag cirpt apkārtnes aitas un tad vēl baseins jārok? Palīgā nāk Manolo, kurš ar Krisa traktoru apietas kā ar sievieti un iedzen skaudībā pašu saimnieku. Tomēr, arī tad problēmas nerimstas.

Grāmata turpina iesākto tēmu un lieki neatkārto iepriekš rakstīto, tāpēc, manuprāt, ir pilnīgi vienalga, no kura gala šo sēriju sāk lasīt, jo saskaitāmo secība nemainās no kopējās summas. “Papagailis piparu kokā” turpina klāstīt par dienām un nedienām (vairāk jau nedienām, jo tās, gluži saprotams, ir interesantākas) Andalūzijas saimniecība El Valero. Var sekot līdzi gan telefona ievilkšanai, gan lielajai grāmatas rakstīšanai, gan piedzīvojumiem ar dzīvniekiem. Jāpiemin gan, ka grāmatā ir tieksme atgriezties pagātnē par to īpaši nebrīdinot (izņemot Krisa atmiņu stāstu par savu jaunību).

Man ļoti patika karte, kas ir grāmatas sākumā, un kas vismaz aptuveni parāda kur kas atrodas (lai gan vienā konkrētā nodaļā norādīts, ka Kriss ar karšu zīmēšanu nav uz “tu”) un tas palīdz arī labāk izprast stāstu. Tiesa, ar laiku sanāk tā aizrauties ar lasīšanu, ka par karti aizmirstas… līdz pašām grāmatas beigām. Grāmatā man ļoti, ļoti pietrūka laika atskaites, jo tikpat labi tas viss stāsts varēja ietvert 2 nedēļas, bet tikpat labi 10 gadus. Lai gan vienu brīdi bija pieminēts, ka, piemēram, peldbaseinu taisīja 12 mēnešus, tātad, kaut kas ilga gadu, tomēr būtu noderīgi uzzināt cik ilgi bija no pirmās nodaļas līdz pēdējai. Grāmatas beigās ir lasāma intervija ar rakstnieku, kas pasaka, ka būs arī trešā grāmata un vēl šo to.

Kopumā grāmata sniedz vasarīgas noskaņas (aizvelc aizkarus, kad lasi, lai neredz sniegu ārā) un istabas temperatūra paaugstinās par dažiem grādiem. Var pamēģināt arī iemācīties spāņu valodu – erizo ir ezis, bet freganto – mazgāt traukus. Man tas viss kopā katrā ziņā radīja vēlmi kaut kad šo valodu iemācīties un aizbraukt arī uz Spāniju.

Vērtējums: 8/10.

Ar pankūkām vienmēr var panākt, ka bērni ir jūsu pusē.

Laura acīmredzot bija viens no tiem cilvēkiem, kuri uzskatīja, ka jābūt nežēlīgam, lai būtu laipns.

Attēls: te.

Frēdriks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”

Attēlu rezultāti vaicājumam “Omce sūta sveicienus un atvainojas”

Frēderiks Bakmans latviski lasošajai auditorijai jau ir pazīstams ar savu darbu “Vīrs, vārdā Ūve” (klikšķini un izlasi manu atsauksmi). 2016. gada nogalē iznākusī “Omce sūta sveicienus un atvainojas” lasītāju mētā no viena emociju grāvja otrā – no smiekliem līdz pat asarām.

“Katram septiņgadīgam cilvēkam pienākas pa supervaronim” ir  Omces mīļākais teiciens. Viņa ir savas astoņgadīgās mazmeitas Elzas supervarone – nedaudz traka piedzīvojumu meklētāja. Un par to Elza viņu ļoti mīl. Abas dzīvo daudzdzīvokļu mājā kopā ar Elzas mammu un viņas draugu Džordžu, bet ne tikai – vēl arī Alfu, sievieti svārkos, Britu Mariju un Kentu, zēnu ar sindromu, Linardu un Modu un Briesmoni ar briesmoni. Omce Elzai stāsta pasakas par izdomātu zemi Mimovasu, runā izdomātā valodā un aizved meiteni nakts melnumā uz zoodārzu. Jo Omce var! Bet tad Elzai kā Mimovasas bruņiniecei ir jāizpilda uzdevums bez Omces palīdzības, kura laikā atklājas, ka visās pasakās ir daļa patiesības.

Bakmana pirmā grāmata par Ūvi mani tik ļoti neaizrāva kā šī. Tas bija aizraujošs piedzīvojums, kurā likās, ka pati piedalos, jo autors raksta it kā konkrēti par Omci un Elzu, bet nešaubos, ka jebkurš var sevi un savu vecmammu ielikt abu varoņu vietā un viss kļūst vēl aizraujošāks un dzīvīgāks. Un vēl tie sākumā dīvainie kaimiņi – arī tie mums katram ir! Grāmatai noteikti ir plus punktiņi gan par autora stilu, gan tulkotājai Renātei Punkai, jo valoda tiešām ir tik raita un sižets un piedzīvojumi ir tik aizraujoši, ka negribas grāmatu likt nost, kamēr tā nav izlasīta.

Grāmata nav tikai izklaide un smiekli vien, jo, lai gan pamatā ir stāsts par Omces un mazmeitas Elzas attiecībām, tā reizē šķetina arī pagātnes un kaimiņu stāstus, kas visi nav tikai līšana pāri zoodārza žogam melnā naktī, bet kaut kas krietni sarežģītāks, ko var nosaukt arī par ģimenes skeletiem. Lai gan Elzai ir tikai astoņi gadi, viņa ir īpašs bērns, kas labo pareizrakstības kļūdas un saprot ļoti daudz, tāpēc ar skeletu apskatīšanu tiek ļoti labi galā. Grāmata var kļūt vienā brīdī pārāk personīga un aizkustinoša tik ļoti, ka paver vaļā acu asaru kanālus un kārtīgi nomazgā vaigus, tāpēc pāris salvetes blakus, kad esat tikuši līdz pēdējām 50 lappusēm nenāks par ļaunu. Nu tā, esmu jūs brīdinājusi.

Pēc grāmatas izlasīšanas gribas braukt, rakstīt un apskaut esošos dzīvos tuvos cilvēkus un dot šo grāmatu katram pretimgājējam ielā, jo tā ir tieši tik brīnišķīga, ka uzrunās visas auditorijas, jo tajā ir pa druskai no visiem mums un mums apkārt esošajiem – mazās Elzas, steidzīgās mammas, trakie vecvecāki, nīgrie Alfi, draudzīgie Briesmoņi, iedomīgie kaimiņi un vēl citi.

Vērtējums: 10/10. Nebaidos teikt skaļus vārdus – noteikti viena no mīļākajām 2017. gadā izlasītajām grāmatām (ņemiet vērā, ka ir tikai 7. janvāris. Tieši tik lieliska tā ir!)

Attēls: te.

Omcei nepatīk, ja cilvēki pārmet, ka viņa stāsta izdomājumus, tāpēc bilst, ka labprātāk izvēlētos mazāk aizvainojušu apzīmējumu – “realitāti izaicinošs”

Ja uz galda ir cepumi, strīdēties ir daudz grūtāk.

Mums gribas, lai mūs mīl. Ja ne mīl, tad apbrīno; ja ne apbrīno, tad lai baidās; ja ne baidās, tad lai ienīst un nicina. Mēs par katru cenu gribam citos uzjundīt kādas jūtas. Mūsu dvēsele necieš tukšumu. Tā par katru cenu alkst pēc kontakta.

Lasīšanas plāni 2017

Pēc raksta par iespējām dažādot savu lasīšanu šogad būtu jāpublicē savi plāni. Daļu jau esmu izdarījusi un sastādījusi lasāmo sarakstu, kurš gada gaitā tiks rediģēts ne reizi vien. Tāpat te vai tur komentāros vari norādīt piemērotas grāmatu nominācijas katrai kategorijai – tas man noderētu. 🙂

Tiem, kas neceļo uz citām lapām – šogad piedalos divos lasīšanas izaicinājumos – “Popsugar Reading Challenge” un “Around the Year in 52 Books”. Mērķis nav izpildīt abus, bet izpildīt vismaz vienu kopīgo, t.i., izlasīt vismaz 52 grāmatas no pieejamajām kategorijām. Un arī, kategorijām jāņem pēc iespējas vairāk tās grāmatas, kas man pieder (tieši šī iemesla pēc kādu piekto reizi pāris mēnešu laikā pārkārtoju savu grāmatplauktu).

Grāmatplaukta pārkārtošana aizved mani pie nākamās grāmatu apņemšanās – pirkt mazāk. “Otra elpa” Stabu un arī Čaka ielā ir īsts naudas izsūcējs, jo periodiski ieklīstot tur ir tik daudz grāmatu, kuras gribu izlasīt (un protams, jautājums “vai man to vajag” prātā ienāk tikai tad, kad maisi jāstiepj atpakaļ mājās) Tikpat nežēlīgi ir grāmatveikali, kuros sanāk ieklīst, un kuriem ir atlaides (“Valters un Rapa”, es runāju par jums) un nemaz nerunāju par ibook.lv vai FB grāmatu pārdošanas grupām. Pārkārtojot grāmatplauktu atlasīju vismaz 30 grāmatas, par kurām sapratu, ka tās tuvākā laikā nelasīšu un pastāv iespēja tām nemaz nepieķerties klāt. Lai gan tuvākā bibliotēka man atrodas super neērtā vietā, tur ir vairāk tādas, kuras gribu izlasīt, nekā minētajās vietās lētās, kurām visticamāk nepieķeršos nemaz klāt.

Trešā/ceturtā apņemšanās ir izlasīt vismaz vienu grāmatu mēnesī Kindlē. Tā man veiksmīgi krāj putekļus kaut kur uz galda – nu ir pienācis laiks to mainīt.

Gribu izlasīt arī visas “Mēs.Latvija, XX gadsimts” līdz šim iznākušās grāmatas. Tas nozīmē – Bogene, Svina garša, Gaiļu kalna ēna, 18, Istaba, Vārdiem nebija vietas.

Viens latviešu autoru darbs mēnesī arī izklausās jauki, tāpēc ar “Mēs.Latvija, XX gadsimts” darbiem man pietiek pusgadam, otru pusgadu realizēs plauktā esošie/bibliotēkā acīs iekritušie, ja personīgie krājumi beigsies.

Un pēdējais punkts – beidzot aiziet uz to grāmatnīcas grāmatu kluba tikšanos un saprast, ka mani tur neapēdīs un ka tur ir forši.

Lai šī iznākšana no alas ar savām apņemšanām kalpo kā vēl viena apņemšanās tās arī izpildīt. Gads ir garš un gan jau uzņēmība arī parādīsies.