Atskats uz #7in7 lasīšanas maratonu

Kā jau rakstīju iepriekš, pagājušajā nedēļā norisinājās lasīšanas maratons, kura galvenais mērķis bija izlasīt 7 lietas 7 dienās. Es tajā piedalījos un man veicās negaidīti labi, lai gan īpaši nesanāca pieturēties pie sākotnēji izvirzītā lasīšanas plāna, jo man patīk staigāt un bibliotēka ir liels vilinājums.

Izlasīju 7 grāmatas:
14.08.: Megija Stīvotera “Balāde”
15.08.: Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”
16.08.: Kīra Kesa “Mantiniece”, “The Crown”
17.08.: Elīna Kolāte, Elīna Kursīte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, Anna Toda “After”
19.08.: Viljams Šekspīrs “Hamlets”

Tagad par katru grāmatu sīkāk.

Megija Stīvotera “Balāde”: izrādās, šī ir otrā grāmata autores duoloģijā, par ko es uzzināju pēc tam, kad gāju goodreadā atzīmēt izlasīto. Nu, neko darīt. Stāsts ir par Džeimsu un Dī, kas devušies uz tādu kā mūzikas universitāti apgūt katrs sava instrumenta spēli, bet abiem ir katram citādas spējas, kas ļauj būt tuvāk feju pasaulei. To vēl vairāk pastiprina Džeimsa attiecības ar Nualu – pusfeju. Feju pasaulei ir kārtojami rēķini ar cilvēkiem un otrādāk, un kad vēl to labāk izdarīt, ja ne Visu Svēto naktī.
Man patīk kā Stīvotera uzbur pasaules, kurās dzīvot viņas varoņiem. Lai gan neesmu lasījusi viņas jaunākos darbus, Shiver grāmatas es arī atceros kā labas. Jāsaka gan, ka šie varoņi man neraisīja aizrautību, bet tas nebūt nepalēlināja grāmatas izlasīšanas ātrumu. Es saprotu, kāpēc pirms pāris gadiem liku šai grāmatai maksimālo vērtējumu (jo vienkārši neko tādu droši vien nebiju lasījusi), bet tagad man tas nelikās nekas īpašs. Bet pluss par to, ka nebija par vampīriem. 7/10

Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”: guvums no bibliotēkas, jo lasīšanas maratona laikā tak jālasa īsas grāmatas. Šī man iekrita atmiņā Latvijas Literatūras gada balvas laureāte nominācijā “Gada debija”. Lai gan joprojām bija mazāk dzejoļu, kas uzrunāja, tomēr visi kopā veido stipri vīrišķīgu dzeju par vīriešu dzīves problēmām. Sākumā dikti nesabalansēti katrs otrais dzejolis par pudelēm, bet pēc jau sajaucas arī ar citām apspēlētajām tēmām. Ļoti prasmīgas saspēles ar vārdiem, par kurām var tikai brīnīties kā tā var uzrakstīt. Ja joprojām līdzīgi kā es maldāties latviešu dzejas labirintos, šis ir krājums, pie kā jāpietur. 8/10

Kīra Kesa “Mantiniece”: gribēju aizraujošu atpūtu un tādu lasāmvielu, ko varētu izraut vienā vakarā un tādu arī dabūju. Šis ir turpinājums jau zināmajai The Selection sērijai, kur galvenā varone ir Meksona meita un iet cauri pati savam Atlases procesam no 35 puišiem izvēloties sev nākamo vīru. Brīžiem kaitināja galvenās varones egoisms, tāpat bija daudzi citas nepilnības (Īdlina būs nākamā karaliene, bet zin tikai vienu valodu, Meksonam 36 gadi, bet jau tiek attēlots kā vecītis, kam tūlīt jāatstiepj kājas utt.). Tāpat vairāk gribējās valsts pārvaldīšanas aspektus, bet es saprotu arī grāmatas mērķauditoriju un to, ka tam vecumam tas var nebūt tik aktuāli. Kopumā man patika un es uzreiz gāju lasīt nākamo daļu. 7,5/10

Kīra Kesa “The Crown”: šeit turpinās Īdlinas Atlases process un valsts vadīšana. Palikuši seši jaunieši, kas cīnās par vietu viņai blakus, kamēr viņa pati jūtas apmulsusi ne tikai attiecībā pret Atlasi, bet arī pret valsts iedzīvotājiem un cilvēkiem, kam uzticēties. Priecēja, ka Īdlinai mainās raksturs uz labo pusi un vairs tik ļoti nekrita uz nerviem. Beigas izskatījās tā, it kā autorei viss būtu līdz kaklam. Bet viennozīmīgi šī ir tā sērija, ar ko es turpmāk kārpīšos ārā no reading slump’a. 7/10

Elīna Kursīte, Elīna Kolāte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”: apkopoti sirsnīgi stāsti par Latvijas pierobežas mazajos ciemos dzīvojošajiem cilvēkiem. Ciemu izvēle atkarīga no attāluma no jūras vai kaimiņvalsts (2 kilometri) vai ciema iedzīvotāju skaita (10 un mazāk). Kopā var iepazīt 66 ciemus cilvēku stāstu un nosaukumu ziņā (kas ir diezgan amizanti). Ļoti ceru, ka šīs ekspedīcijas nebeigsies un būs lasāms vēl kas tikpat foršs. 9/10

Anna Toda “After. Pēc mūsu tikšanās.”: lasīju, jo joprojām gribēju ko vieglu, bet dabūju dusmas un nesaprašanu. Stāsts ir Krēslas un Greja krustojums, tur nekas nemainās. Es to zināju, bet joprojām cerēju uz ko aizraujošu un “nevar nolikt malā”, bet sagaidīju tikai “nevar nolikt malā”, jo lai gan sižets ne ar ko īpašu neizceļas, 600 lappuses izlasīju vienā vakarā (kas pat man ir rekords). Kaitināja izstieptais sižets (600 lapās aprakstītas divas nedēļas), galveno varoņu raksturi, turpmākās daļas neinteresē. 3/10

Viljams Šekspīrs “Hamlets”: pasaules klasika, ko izrādās, kādreiz jau biju lasījusi. Katrā gadījumā, esmu redzējusi pusi Londonas karaliskā teātra iestudējumam un nezināju, ar ko tas beidzās, tāpēc jo vairāk piemērots lasīšanai. To tagad esmu noskaidrojusi un sirds mierīga. Parasti man traucē, ka teksts rakstīts kā dzeja (ja nav dzeja), bet šeit tas netraucēja. Forši, ka sākumā bija varoņu saraksts ar to, kas kurš ir, jo tam nebija iespējams tāpat izsekot līdzi. 8/10

Varu tikai secināt, ka nedēļas laikā mierīgi var izlasīt septiņas grāmatas (1841 lappusi), ja ir pietiekami liela motivācija. Svarīgi ir arī izvēlēties grāmatas, ko tiešām ir interese lasīt, jo sākotnēji izvirzītajā lasīšanas plānā ievietoju grāmatas, kuras ir īsas un ļoti ilgi stāv manā plauktā, bet mierīgi var stāvēt vēl dažus gadus, jo nav interese vai noskaņojums tām ķerties klāt. Un no tā izriet, ka grāmatas biezumam nav nozīmes – ja ir interese, to var izlasīt vienā vakarā. Un lasīšanas maratons ir lieliska motivācija – lai gan nedēļas laikā nesekoju līdzi, kā sokas citiem maratona dalībniekiem, mērķa izvirzīšana ir labs veids kā sevi motivēt lasīt.

Noteikti domāju piedalīties vēl kādā maratonā šī gada laikā, šis bija tik veiksmīgs, jo nebija konkrēti uzstādījumi, kas jālasa un varēja variēt. Iespējams, citi tik veiksmīgi nebūs, bet tas ir plānošanas un laika jautājums.

Lasīšanas maratons: #7in7readathon

#7in7readathon paredz to, ka tiek lasītas septiņas lietas septiņu dienu laikā. Atceros, ka citos gados ir bijuši vēl papildus izaicinājumi, piemēram, lasīt grāmatu ar sarkanu vāku u.tml., bet šogad maratona veidotāji ir ļāvuši lasīt visu, kas pašiem ienāk prātā. Lai tikai pēc skaita būtu septiņi.

Ilgums: 14.-20. augusts. Tātad, vesela nedēļa.

Es šim esmu izvēlējusies īsākās grāmatas, kas stāv manā grāmatplauktā ilgāk par gadu un pie reizes mēģinot aptvert dažas kategorijas savos gada lasīšanas izaicinājumos.

Nākošnedēļ lasīšu:

  • Džeina Ostina – Lēdija Sūzanna
  • Megija Stīvotera – Balāde un Lamento
  • Kobo Abe – Sieviete smiltīs
  • Fransuāza Sagāna – Akordi
  • Viljams Šekspīrs – Hamlets
  • Mark Manson – The Subtle Art of Not Giving a Fuck

Atskats uz jūliju

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/293493505/large.jpg

Pēdējo mēnešu laikā mani biedē tas cik ātri skrien laiks. Jo liekas, ka tikko esmu pārkārtojusi grāmatplauktu (gada sākumā), lai izvirzītu priekšā grāmatas, ko šogad vairāk vēlos izlasīt un paskat – gads jau ir vairāk kā pusē. Bet tas nenozīmē, ka vasaru nevar noķert aiz astes un pavilkt garumā, jo vēl viens mēnesis saules un vēja matos vēl priekšā.

Bet nu par to, ko izlasīju un visādi citādi izdarīju jūlijā.

Izlasīju 11 grāmatas, kas ir augstākais izlasītais grāmatu skaits mēnesī šajā gadā (un domājams, tāds arī paliks):

Kendaisa Bašnela Lūpukrāsu pavēlnieces – jutos vīlusies, jo atmiņā bija palikusi kā grāmata, kas man patika. Bet lasīju, kad man bija kādi padsmit gadi. Lai gan galvenās varones bija četras, dominēja viena un viņa bija tik kaitinoša, ka gribējās grāmatu mest pret sienu. Bet tomēr pabeidzu un nesaprotu, kāpēc es vispār to lasīju. 2/5
Lori Nelsona Spīlmena Sapņu saraksts – par šo man ir divējādas izjūtas, jo no vienas puses ļoti patika, no otras ne tik ļoti. Galvenā varone Breta pēc mātes nāves mantojumu var saņemt tikai tad, ja īsteno savu mērķu sarakstu, kuru viņa ir uzrakstījusi 14 gadu vecumā. Viegls vasaras romāniņš, ko var izlasīt pāris stundās. 4/5
Māris Bērziņš Svina garša – viena no 2017. gada apņemšanām bija izlasīt visas pieejamās grāmatas sērijā “Mēs.Latvija.XX.gadsimts.” Šī esot viena no veiksmīgākajām šīs sērijas grāmatām, tāpēc ķēros tik klāt. Nedaudz vīlos, jo grāmata ir nepiespiesta un viss labais (kā vienmēr) atstāsts ir beigām. Gribēju vēl skarbāk, vēsturiskāk (lai gan šie neesot vēsturiskie romāni) un emocionālāk. Tieši dēļ sākumā esošās vieglprātības man beigas neaizrāva tā, kā gribētos. 3/5
Paskāls Mersjē Lea – pilnīgs svešinieks stāsta Leas stāstu, ko tam uzticējis viņas tēvs. Tieši tādēļ man grāmata nepatika, jo neredzēju iemeslu, kāpēc stāstu nevarēja izstāstīt tēvs. Rezultātā būtu vairāk emociju, vairāk tuvības un vairāk grāmatas jēgas. 2/5
Leslija Valtone Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas – grāmata ir tieši tāda, kāds ir nosaukums – savāda, skaista un skumja. Grāmata par vairāku paaudžu attiecībām ar nedaudz maģisku piesitienu, kas grāmatu pārvērš ļoti interesantā piedzīvojumā. 5/5
S.J.Watson Pirms es aizeju gulēt – vīlusies, jo gaidīju ko vairāk. Galvenā varone bija neinteresanta, solītā spriedze palika nesagaidīta un beigas bija tik samudžinātas, ka vairs nesaprotu, kas tur beigās notika. 2/5
Sabīne Košeļeva Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts – šī bija atkārtota lasīšana un joprojām šī grāmata ir burvīga. Par dažādu paaudžu un tautību attiecībām un saprašanos. No otras puses, žēl, ka nebija tik daudz vēstures aspektu un dažādās uztveres. Pēdējās nodaļas gan galīgi nevajadzīgas. 4/5
Helēna Fīldinga Bridžita Džounsa: saprāta robeža un Bridžita Džounsa: kā traka pēc viņa – vēl viena vilšanās. Dažviet pavīd burvīgi salīdzinājumi, nedaudz var arī pasmieties (bet tiešām nedaudz), bet kopumā grāmatas parāda to, cik Bridžitai ir nožēlojama dzīve un sametas vai nu žēl vai dusmas par to, cik ilgi tas var tā turpināties. 2/5
Džesija Burtone Miniatūriste – vēsturisks romāns par Amsterdamu ap 1687. gadu, kāda tirgotāja ģimeni, kurā ieprecas galvenā varone. Interesants stāsts, kas vienu brīdi velkas, citu atkal lasās raiti, bet kopumā man patika vairāk vēsturiskais Amsterdamas aspekts, nekā kas cits. 3/5
Herbjorga Vasmu Šie mirkļi – mani vairs nespēj izbrīnīt skaudrums šīs rakstnieces darbos, jo esmu lasījusi dažus iepriekšējos viņas romānus. Šis bija iespaidīgs stāsts par sievietes dzīvi, viņas cīņu par vietu pasaulē un vēlmi un vajadzību apkopot visas uzņemtās lomas vienā personā. Interesanti, ka maz parādījās varoņu personvārdi. 4/5

Jūlijā filmas es neskatījos, vienīgi pusē palika noskatīta filma Valentines Day, ko iesāku skatīties pa ceļam uz mājām no festivāla “Lampa”. Bet interesi tā neizraisīja, tāpēc diez vai pabeigšu.

Teātra arī jūlijā nebija, tāpēc arī šī sadaļa izpaliek. Ar aizrautību gaidu jauno teātra sezonu un skaitu dienas, līdz atkal varēšu ieiet pa kāda durvīm. Kamēr izrāžu nav, klausos radio un mēģinu uzminēt, kurš aktieris ierunājis kuru reklāmu.

Vasara ir festivālu sezona un mani nekad nav uzrunājuši mūzikas festivāli, kur jāguļ teltīs trīs dienas un jāblandās apkārt. Šogad pirmo reizi apmeklēju festivālu “Lampa” un sapratu, ka šis būs tas festivāls, uz kuru braukšu katru gadu. Sanāca gan apmeklēt tikai vienu dienu – piektdienu, 31.jūniju, tāpēc biju diezgan sarūgtināta, ka lielākā daļa interesanto sarunu notiek sestdienā, kad tur neesmu. Bet runā, ka nākošgad “Lampa” norisināsies tādos datumos, kad abos tikšu, un gribēšu redzēt, kā es sadalīšos vairākās daļās, lai apmeklētu visu, ko vēlos.

Lai foršs pēdējais vasaras mēnesis!

Attēls te.

Kā pārvarēt lasīšanas krīzi?

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/226615774/large.jpg

Vismaz reizi gadā un biežāk man uznāk nevēlēšanās lasīt grāmatas. Pieejot pie grāmatplaukta, kur ir, ko izvēlēties, pārņem dusmas, jo neko negribas/nevar izvēlēties, jo nezini, ko gribi. Lai gan joprojām lieto, piemēram, Goodreads, meklē jaunas grāmatas un pat pērc jaunas grāmatas, vienalga neko negribas lasīt. Bieži šī krīze (reading slump) ievelkas, kā rezultātā staigā tāds ērcīgs vairākas nedēļas, mēnešus, varbūt pat gadus… Ko darīt?

  1. Pārlasi savas mīļākās grāmatas. Šis palīdzēs, ja vispār nezini, ko iesākt un krīti izmisumā. Atklāt jaunas grāmatas ir forši, bet pārlasīt vecās arī kādreiz vajag.
  2. Paņem no plaukta piecas grāmatas, ko vēlies lasīt. Lasi no katras pa vienai nodaļai. Kurai grāmatai pirmā nodaļa liekas vispievilcīgākā/aizraujošākā, to arī turpini! Esmu šo metodi izmantojusi jau divas reizes, kā rezultātā esmu tikusi skaidrībā gan par tām grāmatām, ko visticamāk tuvākā laikā nelasīšu, gan pie tām, ko lasīt tagad.
  3. Palasi ko citu. Noliec malā grāmatu, ko pašlaik lasi (iespējams, tā ir vainojama pie lasīšanas krīzes) un paņem kādu žurnālu vai beidzot iztukšo bookmarkos saglabātās interneta lapas. Jā, es zinu, ka lasīt ekrānos vakarā nav labi, bet ja tā padomā, viens raksts var būt izglītojošāks un saturīgāks par dažu labu grāmatu.
  4. Nomaini žanru. Iespējams, pie pēkšņās piespiedu pauzes ir vainojams tieši tas, ka lasi vairākas vienāda žanra grāmatas pēc kārtas. Varbūt tieši šis ir tas laiks, lai lasītu darbu no žanra, par kuru neesi pat dzirdējis. Iedvesmu vari gūt šeit.
  5. Nelasi vispār. Dažreiz ir tā, ka jebkur lasītais uzdzen vainas sajūtu par grāmatu, kuru nelasi, jo nevari palasīt. Paņem pauzi no burtiem – noskaties kādu filmu vai seriālu, sakārto savu dzīves telpu, klausies mūziku. Kaut ko produktīvu, lai nejustos vainīgs par to, ka nelasi. Pēdējā laikā esmu pasākusi risināt sudoku un klausīties kā cilvēki youtube runā par grāmatām.
  6. Lasi pa mazam gabaliņam. Man palīdz noruna, ka pēc vienas nodaļas izlasīšanas var kaut ko apēst vai noskatīties kādu video Youtube vai seriāla sēriju. Iespējams, tieši nākamā nodaļa būs tik aizraujoša, kad aizslaucīs lasīšanas krīzi no tavas dzīves.
  7. Lasi īsas grāmatas. Bieži manā plauktā atrodas mazas, plānas grāmatas, ko var izlasīt pa vienu vakaru. Vairākas šādas reizes un būs sajūta, ka esi izlasījis daudz grāmatu un lasīšanas krīze būs beigusies un arī lasīšanas saraksts nedaudz saīsināts.
  8. Piedalies lasīšanas maratonā. Lasīt grāmatu kopā ar citiem un diskusija par to varētu būt tieši tas, kas tev ir nepieciešams. Es biežāk izmantoju Goodreads grupas šādam nolūkam, un katru mēnesi kādā no grupām lasa kādu grāmatu, kas ir manā plauktā vai vismaz lasīšanas sarakstā.
  9. Nomaini grāmatas formātu. Ja lasi daudz fiziskās grāmatas, der pamēģināt lasīt elektroniskās vai audiogrāmatas un otrādāk. Nezinu kā ar audiogrāmatu pieejamību latviešu valodā (Fabula pēdējā laikā piedāvā tikai pasakas, tiesa gan, es ar interesi paklausītos Ezeriņa noveles), bet varbūt pie reizes nomaini lasīšanas valodu un noklausies/lasi kādu grāmatu angliski vai kādā citā sev zināmā valodā.
  10. Pārkārto grāmatplauktu. Tā ir pirmā lieta, ko es daru, kad pieķeru sevi pie domas, ka negribu neko lasīt. Izvelkot gaismā jaunas grāmatas, iespējams, parādīsies arī vēlme tās izlasīt, jo cik ilgi var skatīties uz vienām un tām pašām grāmatu mugurām.

Ar šīm metodēm man parasti vienmēr izdodas tikt ārā no lasīšanas krīzes un atkal atgriezties grāmatu burvībā. Iespējams, tās palīdzēs arī Tev!

Attēls: te.

Atskats uz pusgadu lasīšanas plānā 2017

2017. gads tūlīt, tūlīt šķirs nākamā gada pusi un tas ir lielisks laiks, lai atvilktu elpu un atskatītos uz paveikto (vai nepaveikto). Par pamatu tiek ņemts mans lasīšanas plāns 2017, ko var redzēt un izlasīt, uzspiežot uz linka.

  1. Teicu, ka piedalīšos divos gada lasīšanas izaicinājumos – Around the World in 52 Books un Popsugar 2017. Patlaban ar 37 izlasītām grāmatām esmu izpildījusi pirmajam 17 kategorijas, otrajam – 11, mainot plānotās grāmatas ar izlasītajām, kā rezultātā mainījās arī citas kategorijas.
  2. Pie reizes jāpiemin Goodread gada izaicinājums izlasīt 50 grāmatas, ar ko man veicas lieliski, jo, kā jau minēju, esmu izlasījusi 38. Ar visu to, ka man ir sajūta, ka skola ēd manu brīvo laiku.
  3. Nākamā apņemšanās bija pirkt mazāk. Nu, ar to man diez ko nevedas, jo ir nopirktas daudz grāmatu (ja parēķina mēnešos, trim mēnešiem katrai dienai sava grāmata sanāk) un tur vainojams ir tieši tas, kas jau tika minēts gada sākumā – otras elpas, atlaides, dažādas pārdošanas grupas. Saskatījos vienu video, kur runāja par grāmatu pirkšanu un uznāca vēlme no visām grāmatām atbrīvoties un dzīvoties pa bibliotēkām, bet tas neīstenojās reālā darbībā, lai gan doma joprojām ir. Besī man tas gan jau kādreiz izlasīšu un šitā anotācija gan ir forša un autors izslavēts, jānopērk. Bet labu un tādu rīcību, kas man darbotos ilgstoši, neesmu atradusi.
  4. Pirmajos gada mēnešos ar apņemšanos izlasīt vienu grāmatu Kindlē man veicās ļoti labi, bet tas apsīka aprīlī un turpinās joprojām. Droši vien tāpēc, ka es to turu zem spilvena un nevaru atrast, kad man to vajag.
  5. Ar latviešu autoru darbu lasīšanu man veicas labi – esmu lasījusi vismaz vienu latviešu saražojumu katru mēnesi. Neapzināti.
  6. “Mēs.Latvija.XX gadsimts” trīs grāmatas nopirku Ķīpsalā un tās joprojām tur stāv, pa šo laiku 7 sērijas grāmatas ir izpletušās uz 11. Divas esmu lasījusi, tas nozīmē, ka jāizlasa 9, bet visticamāk, ka tas tiks realizēts nākamgad.
  7. Un uz grāmatu kluba tikšanos joprojām neesmu aizgājusi. Pārsvarā tāpēc, ka man patīk mājās un otrdienas ir starp pirmdienām un trešdienām, kad mācos itāļu valodu. Bet vēl ir 6 mēneši, lai saņemtos. Un smuks jaunais veikals.

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/289401229/large.jpg

Šis pusgads ir ar lielu cerību uz vasaru, kad varētu lasīt visu, kas sakrājies uz sirdsapziņas un ko vēlos, jo šī vasara ir brīva ar nodomu nestrādāt no rīta līdz vakaram). Lielākā škrobe man ir par to, ka teātris vasarā nav, jo ir tik daudz izrāžu, ko gribu redzēt, bet neesmu paspējusi to izdarīt. Bet tās vairs nav grāmatas.

Sakrāmēju lasīšanas plānu un tajā ietilpst vairāki romāni, kas plauktā ilgstoši krāj putekļus, kā arī dažas maģiskā reālisma grāmatas, vēsturiskās. Noteikti saraksts papildināsies, kad apciemošu Milzkalnes bibliotēku, kad izsīks manis pašas pārvadātās bibliotēkas saturs.

Protams, tā kā ir brīvs laiks (un diezgan daudz), tad arī blogā varētu parādīties jauni ieraksti biežāk nekā vienu-divas reizē mēnesī. Tas, vai tas tā patiešām būs, rādīs laiks.

Lai arī jums piedzīvojumiem un grāmatām bagāta vasara!

Attēls: te.

Emīlija Lokhārta “Puišu grāmata”

Attēlu rezultāti vaicājumam “puišu grāmata”

Šī grāmata ir turpinājums “Puišu sarakstam” – pirmajai grāmatai, kur iepazīstam Rūbiju Oliveru un viņas likstas.

Rubija sāk savu trešo gadu Teita vidusskolā. Bez draugiem. Joprojām uzticamākais cilvēks, ar ko viņa var pārrunāt visu, ir viņas psihoterapeite daktere Z.Vecāki meiteni mēģina saprast (nesekmīgi), lasot dažāda veida padomu grāmatas. Bet viss nav nemaz tik bezcerīgi – Rūbijas mammas draudzenes dēls Andželo izrādās tīri sakarīgs, tāpat skolas Noels. Varbūt šis gads Rūbijai būs tīri ciešams.

Šī grāmata man patika labāk par pirmo (kas ir interesanti, jo man pārāk bieži nepatīk sēriju otrās grāmatās). Rūbija šeit likās pieaugušāka un ar vairāk saprāta galvā, izdarot svarīgus lēmumus savā dzīvē, par ko man bija liels prieks. Lai gan joprojām nedaudz atkarīga no vecākiem, viņa mēģināja ņemt dzīvi savās rokās un uzņemties atbildību, sperot pieauguša cilvēka soļus. Bet protams, tas automātiski neizslēdz bērnišķīgumu un pusaudžu dzīves aspektus no Rūbijas dzīves.

Stāsts turpina šķetināt sarežģīto vīriešu dzimumu, sniedzot ieskatu “Puišu grāmatā” – tādā kā savdabīgā instrukcijā. Kā būtu jāuzvedas, kad puisis zvana, ko patiesībā nozīmē puiša “es tev noteikti piezvanīšu”, noteikumi, kas jāievēro, satiekoties un vēl citas ļoti svarīgas atklāsmes. Blakus tam ir Rūbijas pašas pieredze attiecīgajā ziņā, kas grāmatu padara par vieglu un pat ar humoru uztveramu stāstu, ko izlasīt vienā vakarā.

Grāmata turpina pirmās daļas uzvaras gājienu – būt aktuālai jebkurā vecumā. Jaunajiem cilvēkiem tur ir gan draudzības, mīlestības un izdzīvošana skolā tēmas, bet jau pieredzējušākiem – atgriezties skolas gaiteņos, kad simpātijas slepus rakstīja zīmītes, zvanīja uz mājām un risināja neveiklas sarunas, un beigu beigās – centās izdomāt, ko lai velk mugurā, lai būtu piemēroti, bet tai pašā laikā – ne pārāk.

Vērtējums: 7/10. Ļoti piemērota lasāmviela skolēnu brīvlaikā. 🙂

Attēls te.

Hanna Lindberga “Stokholmas fails”

http://veikals.la.lv/components/com_virtuemart/show_image_in_imgtag.php?filename=Stoholmas_Fails_59198c03f22a4.jpg&newxsize=265&newysize=369&fileout=

Nesen no darba atlaistā žurnāliste Solveiga Berga piestrādā kādā Stokholmas restorānā par viesmīli, lai varētu iztikt un nomaksāt rēķinus. Brīvā brīdī (arī darba laikā) viņa turpina savu kaislību – žurnālistiku -, rakstot rakstus par Stokholmas slavenībām un publicējot tos savā blogā. Viņa turpina cerēt, ka šie raksti viņai palīdzēs atgūt savu agrāko darbu, kuru pazaudēja, pārkāpjot žurnālistikas ētikas normas. Bet Lennijs Lī ir fotogrāfs, kas izdod žurnālu vīriešiem un gozējas starp modelēm gandrīz katru vakaru. Vēlme apiet valsts nodokļus ir pietiekami stipra – viņš iesaistās bīstamās spēlēs, kur uz spēles tiek likta ne tikai viņa dzīvība.

Grāmata ir iecerēta kā trilleris, kas neatslābinātu uzmanību – par pēdējo spriežu pēc mēģinājuma nodaļas beigās uzdot tempu. Diemžēl autores rakstības stils nobendēja neatslābstošas uzmanības aspektu, jo to ir diezgan viegli pazaudēt, ja 50% teksta sastāda teikumi ar diviem vārdiem. Ja nebūtu šīs problēmas, grāmata būtu nedaudz interesantāk lasāma. Bet arī caur divus vārdus saturošiem teikumiem stāsts saglabā trillera specifiku, sniedzot ieskatu ne izmeklētāja darba aizkulisēs, bet gan žurnālista – tāda nedaudz dzeltena (netiek sniegts ieskats par Solveigas agrāko dzīvi, bet tagad viņa raksta par slavenībām), bet pierādās tas, ka arī ar dzeltenu žurnālistiku dažreiz var uzskriet karjeras augšgalā.

Stāstā vienlaikus darbojas ļoti liels skaits varoņu, kam sākumā ir grūti izsekot līdzi – kas ir kas un ko tas dara. Tā kā tie ik pa nodaļai mainās (un nodaļas te ir ļoti īsas), tad skaidrāks tas top tikai tad, kad grāmatu sāk lasīt kārtīgi, ne tikai tad, kad gadās brīvs brīdis. Man briesmīgi nepatika Lennijs – atgādināja mazu, saniķojušos bērnu, jo visiem bija jādara kā viņam liekas pareizi, un tas ne vienmēr tā bija un tad sākās tracis. Arī varoņu raksturi neatstāja nekādas emocijas, un nesaprotu kāpēc pēdējās piecās finiša lapās bija jāsāk pīt lielā mīlestība iekšā.

Grāmata ir iznākusi pareizā laikā – tuvojas vasara, labi, vasara jau zvana pie durvīm. Lasot man tieši nāca atklāsme, ka šī būtu lieliska pludmales/atvaļinājuma lasāmviela tiem cilvēkiem, kas nevar paciest Noras Robertsas tipa daiļradi (vieglus romānus), bet negribas arī neko smagnēju un nomācošu. Šoreiz tiešām jāpiekrīt pirmajam vākam, ka sižets ir kā TV seriāls, bet bez izslēgšanas vai skaņas nogriešanas iespējām.

Vērtējums: 5/10. Anotācija bija daudzsološa, bet kaut kas to sabojāja, bet, iespējams, kādam tā patiks vairāk. Un tos varu iepriecināt ar ziņu, ka izdevniecība plāno izdod vēl kādu šīs autores grāmatu.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Merisa Meijere “Sindera”

Merisa Meijere - Sindera. Mēness hronikas. 1. grāmata

No 16.maija visās Zvaigznes grāmatnīcās varēs nopirkt Mēness hronikas sērijas 1.daļu – autores Merisas Meijeres “Sinderu”. Tikai 16.maijā var saņemt 50% atlaidi šīs grāmatas pirkumam, ierodoties grāmatnīcā sarkanās kurpēs (atkal sola aukstumu, ceru, ka zābaki arī skaitīsies).

Stāsts ir par kiborgu (gandrīz puse no viņas ir mehāniska) un mehāniķi Sinderu un viņas dzīvi kā Pelnrušķītei (grāmata ir šīs pasakas retelling) ar ļauno pamāti un viņas meitām. Likumīgā aizbildne Sinderai liek pelnīt iztiku visai ģimenei, lai pamāte sev un meitām varētu nopirkt skaistas kleitas ballei, kas notiks pilī pie prinča-vecpuiša. Sinderai nedaudz vieglāku ikdienu sagādā labā pusmāsa Peonija un androīds Iko, kas palīdz meitenei mehānikas darbos, ar ko viņa pelna iztiku savai ģimenei.

Pasaule no šodienas ir pavirzījusies uz priekšu – ir noticis Ceturtais pasaules karš, gadus skaita daudz savādāk nekā mēs tagad. Uz Zemes ir palikušas Lielbritānija, Āfrikas Savienības, Eiropas Federācijas, Amerikas Republika un Austrālija. Stāsts neļauj izprast, kuras valstis tiek iekļautas savienības, federācijās un republikās un kuras valstis vairs neeksistē vai ir apvienojušas teritorijas. Šādu politiku Meijere savā grāmatā neskar. Toties bez Zemes valstīm eksistē ļoti spēcīga Mēness karaliste, kas jau labu brīdi apdraud Zemes valstu drošību, jo tie neko nedara pēc viņu karalienes prāta un grāmatas notikumi šo saasinājumu padara tikai stiprāku.

Tēli ir spēcīgi. Tādi, kas izraisa gan žēlumu, gan neizmērojamas dusmas. Šajā ziņā es runāju par nekaunīgo Sinderas aizbildi (Adrija), kas radīja vēlmi viņu nožmiegt. Tai pašā laikā radās žēlums pret Sinderu, bet viņai ir raksturs, kas neļauj tik viegli padoties Adrijai. Princis man gan izraisīja nesaprašanu, jo atgādināja tādu apmulsušu un noklīdušu jēru, kad viņam bija jāpilda savi jaunie pienākumi. Saturiski bija skaidri norādīts, ka viņš ir piedalījies, piemēram, valstu pārrunās, bet viņš nezin kāpēc tika iztaisīts kā neko nesaprotošs.

Lai gan darbība notiek Jaunpekinā, kam teorētiski ir jābūt Ķīnā, kurai ir senas kultūras tradīcijas, šeit tās netiek skartas un tas ir nedaudz skumji. Tiek tikai pieminēts, ka svētku reizēs velk kleitas vai kimono, tas arī viss. Kā arī vēl saturiskā ziņā manuprāt hinti par to, kas Sindera ir, tiek mesti pārāk ātri, jo saprast grāmatas atrisinājumu 100 lapā nav ok. Par laimi, stāsts ir pietiekami interesants un aizraujošs (par laimi, ar mīlestības aspektu otrajā lomā), lai neapstātos lasīt un nenoliktu grāmatu malā šī iemesla dēļ. Apstājos tikai, atvēlot pāris stundas gulēšanai, un nākamajā dienā turpinot, grāmatu izlasīju divās dienās. Ņemot vērā, ka iepriekšējo grāmatu es izlasīju nedēļas laikā un tā bija krietni īsāka par šo (396 viegli un ātri lasāmas lappuses) – tas jau vien par kaut ko liecina.

Tā kā grāmatā ir ļoti daudz sagremojamas informācijas par tehnisko pusi – pasaules uzbūvi, cilvēku uzbūvi, esošo politiku un sabiedrības slāņiem, stāsts prasa ik pa laikam apstāties un visu sagremot, saprast, pirms doties tālāk. Paldies tulkotājai Laurai Dreižei, kas ar uzdevumu ir tikusi galā godam. Ja būtu turpinājums jau tagad pieejams, es viņu nelasītu, jo tas manām smadzenēm būtu par daudz, tāpēc ceru, ka pauze līdz nākamās grāmatas iznākšanai būs pietiekami veselīga, lai visu neaizmirstu. Tas, ko es tagad skaidri zinu – turpinājumu noteikti lasīšu, jo āķis lūpā ir par to, kas notiks tālāk. Joprojām ir palikuši vairāki neatbildēti jautājumi.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Lelde Stumbre “Maija, Cher Ami”

https://i0.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/03/Maija-664x1005.jpg

Nu jau gandrīz pusotru mēnesi grāmatnīcu plauktos var atrast grāmatu ar ļoti skaistu vāku – Maijas Silmanes biogrāfiju, ko sarakstījusi latviešu dramaturģe un Maijai Silmanei tuvs cilvēks – Lelde Stumbre.

Stāsts lasītāju iemet tajā Maijas dzīves brīdī, kad viņa atgriežas Latvijā no izsūtījuma un burtiski uzsāk dzīvi no jauna. Viņa ir mācījusies romāņu valodas, tāpēc tikt galā ar pirmo dabūto darbu – tulkot Viktora Igo “Nožēlojamie” – viņa tiek galā izcili. Tā Maija Silmane aizsāk to, ar ko ir pazīstama vēl šodien – neskaitāmajiem no franču uz latviešu valodu tulkotajiem dzejas, stāstu, romānu u.c. grāmatām un gara brīvību, ar kādu viņa atļāvās dzīvot apspiestā laikā.

Par Maiju Silmani es pirms šīs grāmatas nebiju dzirdējusi, tāpēc grāmata raisīja interesi visa stāsta garumā. Gadi pirms izsūtīšanas tiek skarti epizodiski un tikai tajās vietās, kur būtu nepieciešams aizlāpīt caurumu. Grāmatas pirmā puse man patika labāk par otro, droši vien tā iemesla dēļ, ka otrajā epizodiski sāka parādīties autores atmiņas par tulkotāju un dažbrīd tas likās ļoti lieki.

Kā jau biogrāfija, tā ieskicē arī tulkotājas dzīves aizkulises – vīriešus (kur bez tiem), dzīvesveidu, grūtības un laimes brīžus. Jāsaka, ka te ir arī diezgan spēcīgs vēsturiskais aspekts, kas ļoti sarežģī varones dzīvi un principā ir par iemeslu tai dzīvei, kādu Maija dzīvo. Var tikai gudrot vai viņa būtu kļuvusi par to, kas bija un kāds būtu viņas raksturs, jo parasti (cik dzirdēts/lasīts) šādi vēstures notikumi izmaina cilvēku, bet Maija tiek attēlota kā tāds tauriņš gaisā lidināmies (vilka jau uz mākslinieku bohēmas pusi).

Grāmata man lika domāt par tulkotāja attiecībām tekstu – cik tuvs sirdij ir par tuvu? Kad tas sāk traucēt? Grāmatā maz bija attēlotas reizes, kad Maijai neveicās tulkošana (katram cilvēkam ir brīži, kad neveicas pat lietās, ko viņš dara labi), jo savādāk liekas, ka tulkotāja bija brīnumbērns – ne par ko neuztraucās (vienīgi par jaunām grāmatām, ko gribas dabūt) un viss viņai izdevās. Lasīšanu zināmā mērā apgrūtina lielās nodaļas, kurām neredz galu, jo es biju spiesta pārtraukt lasīt vairāku garu nodaļu vidū un pēc tam atkal turpinot lasīt (tas gan bija pēc pāris dienām), es vairs neatcerējos, kas bija noticis.

Šo grāmatu papildina vairāki dzejoļi un fragmenti no citu autoru darbiem, ko Maija ir tulkojusi vai no tiem latviešu autoriem, ar kuriem viņai ir bijis kāds nopietnāks sakars. Pēc šīs grāmatas man ir vēlme izlasīt Albēra Kamī darbus, jo iekļautie fragmenti par mākslu mani ļoti uzrunāja. Tāpat grāmatai ir pievienotas fotogrāfijas ar Maiju vai kādu viņas dzīvi raksturojošu elementu, kas lieliski papildina stāstu.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Atgriezos pāris gadus atpakaļ

Pusaudžu gadi ir burvīgi briesmīgs vecums. Burvīgs, jo ir tik daudz iespēju un tik daudz kā jauna jāiepazīst un briesmīgs, jo nākas iepazīt pieaugušo dzīves aspektus – uzņemties atbildību, tikt galā ar problēmām pašiem utml. Šīs trīs grāmatas aptver katra savu pusaudžu dzīves posmu, sadaloties vecuma un interešu ziņā. Tā kā par visām trijām man ir maz ko teikt, lai katrai būtu atsevišķs raksts, apvienoju visas vienā.

Ulrike Ruviša “Klikšķi ir visa tava dzīve”

https://i1.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/04/Klikski_ir_vis_tava_dzive-664x1023.jpg

Stāsts ir par Hannu un viņas attiecībām ar tuviem cilvēkiem – skolas biedriem, draudzenēm, mammu. Viņa mācās 10. klasē un skolā Hanna ir klusa, bieži vien arī nemanāma meitene. Kad skola beidzas, viņa steidz mājās un internetā kļūst par to, ko vēlas – populāru meiteni, kura visiem patīk. Diemžēl viņa atradusi ātrāko un vieglāko veidu, kā kļūt populārai (tikt apbērtai ar klikšķiem un sirsniņām) – liekot izaicinošas fotogrāfijas internetā. Un ātri vien ar tām viņa iekuļas nepatikšanās.

Grāmatai ir vairāki plusi, bet no tiem izriet vēl lielāki mīnusi. Stāsts zināmā mērā ataino sarežģīto socializēšanos vienam ar otru, kad labākie draugi kļūst par ienaidniekiem tikai tāpēc, ka sāk atšķirties vērtības, intereses un iespējas. Tā kā Hanna nav bagāta, tad viņai trūkst daļa no tā, kas ir citiem viņas klases biedriem, ko viņa kompensē ar klikšķu un sirsniņu pelnīšanu internetā. No tā atkal izriet mīnuss – saasinoties problēmām, viņa neprasa padomu nevienam citam un uzņemas visu uz sevi, un, kad problēma atrisinās, viņa arī tad neko nedara lietas labā.

Stāsts spītīgi turpina popularizēt esošo stereotipu, ka pusaudžu gados mamma ir pēdējais, kam prasīt padomu un ir lielākais pasaules ienaidnieks. Patiesībā viņa ir vistuvākais, kas tev var būt, jo draudzenes nāk un iet, bet mamma paliek, tāpēc nav jābaidās iet un prasīt padomus kā labāk rīkoties kādā situācijā, izvairoties no lielākām nepatikšanām. Noteikti nevajag darīt, kā to darīja Hanna – uzņemties visu uz sevi, jo problēma izvērtās vēl lielāka, nekā sākotnēji likās.

Grāmatai ir viegla valoda, kas tā vien liek šķirt lapas ātrāk uz priekšu un tā ir īsa, tāpēc beigas pienāk ātri. Ar dažādiem blakus darbiem to izlasīju stundas laikā. Beigas mani ļoti sadusmoja, jo, lai gan tās bija zināmā mērā laimīgas, esošā problēma netika atrisināta tā, kā tam būtu vajadzējis būt. Un viņai joprojām bija sliktas attiecības ar māti. Manuprāt, autore varēja vairāk piestrādāt pie beigām, jo ar priecīgu mīlestību ir ļoti par maz tik problemātiskam stāstam kā šis. Šī grāmata noteikti nav tā, ko būtu jāņem par dzīves piemēru, bet noderēs, lai izzinātu tīņu vecumu un domātu kā pati rīkosies kādā no situācijām.

Bārbele Kercdorfere “Whatsapp meitenes”

https://i0.wp.com/veikals.la.lv/components/com_virtuemart/shop_image/product/WhatsApp_meitene_58a6c4a4dde6d.jpg

Šis stāsts ir par divām labākajām draudzenēm, kuras neviens nespēj šķirt – Marija Linna un Manū. Abas ir bagātu vecāku meitas, kurām arī ir tās pašas parasto cilvēku problēmas – pirmās mīlestības, strīdi ar vecākiem, draugu izvērtēšana un laika pavadīšana. Marija Linna pēc mātes gribas spēlē klavieres un koncertē, bet abu meiteņu draudzību nespēj pārtraukt nekas – lai arī viņas netiekas katru dienu, mūsdienu tehnoloģijas (Whatsapp) sniedz iespēju pārrunāt katru mazāko dzīves sīkumu un dot padomus kā rīkoties kādā situācijā.

Šī grāmata parāda, ka, lai arī meiteņu vecāki ir bagāti, meitenes netiek izlutinātas un viņās ir daudz cilvēcības aspekta. Vairākās grāmatās var novērot to, ka bagātu vecāku meita ir izlutināta, pati nezina, ko grib, un paļaujas uz citiem, kamēr šeit tiek rādīts gluži pretējs piemērs. Vecāki pastiprināti pievēršas savu meitu audzināšanā, piemēram, Marijas Linnas māte ir ļoti stingra, kas iespaido Mariju Linnu gan pozitīvi, gan negatīvi.

Šeit parādās lielisks draudzības piemērs – tiek pārrunāta katra dzīves detaļa, lai arī ne īpaši svarīga, tiek prasīts padoms un tas sagaidīts un draudzība tiek pozicionēta kā vērtība, ko abas meitenes ņem vērā. Tas, kas stāstā līdz galam netiek attēlots, ir vecāku bagātība, jo sākumā Manū tiek attēlota ar dižciltīgu izcelsmi, bet viņas tēvs strādā kā uzņēmēju konsultants un māte – pie zeltkaļa. Tas man lasot negāja kopā ar cilvēcīgo stāstu.

Grāmatu ir viegli lasīt, jo tā rakstīta whatsapp sarunas formā, ik pa laikam iekļaujot kādu attēlu. Ziņas jeb teksti ir īsi, tāpēc arī šo grāmatu ir mierīgi iespējams izlasīt vienā vakarā. Un pēc tam zvanīt draudzenei un jautāt “kas jauns?”.

Sers Stīvs Stīvensons “Agata Mistērija. Dodža kronis”

https://i2.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/02/Dodza_kronis-664x948.jpg

Agrāk jau biju saskārusies ar izmeklētājas Agatas un viņas komandas stāstiem (pirku jaunākajai māsai), bet vēl nekad nebiju tos lasījusi. Nu to beidzot izdarīju.

Tiem, kas pētnieces komandu vēl nav iepazinuši: stāsts ir par Leriju, kurš studē starptautiskā izmeklētāju skolā un šajā grāmatā saskarās ar problēmām nokārtot kriminālās fizionomijas eksāmenu, jo visu laiku spēlē datorspēles. Kad pienāk izsaukums, viņš ierodas māsīcas Agatas mājā un dodas atklāt noslēpumu. Šoreiz Venēcijā, Itālijā ir nozagts dodža (dižciltīgo statuss) kronis un abi jaunieši metas atšķetināt šo noziegumu.

Man bērnībā ļoti patika skatīties filmas par izmeklēšanu, piemēram, par Erkilu Puaro un arī lasīt Agatas Kristi grāmatas. Šis ir kaut kas ļoti līdzīgs, bet tikai bērniem (aptuveni no lasītprasmes apgūšanas līdz 12 gadus vecumam – kad vēl interesē bērnu lietas un negribas izaugt lielam). Nedaudz mulsina, ka oriģinālvalodā šī skaitās 7. grāmata sērijā, bet latviski tikai piektā, bet tas nekādā veidā netraucē stāstam, jo nevienā vietā neatsaucas uz iepriekšējiem notikumiem.

Šis bija stāsts, kurš tik ļoti ierāva sevī (man bija naiva doma vienreiz par visām reizēm sekot līdzi un atklāt ar stāsta palīdzību pašai, kas ir nozieguma izdarītājs – protams, izgāzos), ka attapos tikai grāmatas beigās. Kā jau minēju, labi, ka neatsaucās uz iepriekš veiktajām misijām, tādējādi pagarinot stāstu un arī pēc izlasīšanas man neradās jautājumi par sižetu. Stāstu papildina ilustrācijas, kas, iespējams, bērniem var raisīt interesi un papildus materiālu stāstam.

Grāmata ir ļoti laba tiem jauniešiem, kurus vēl neskar “nopietnās” pusaudžu problēmas. Grāmatā ir samērā lieli burti, kas ātri lasošajiem ir pateicīgi, bet nodaļas ir īsas, kas, savukārt, ir pateicīgi lēni lasošajiem.

Attēli te, te un te.

Grāmatas saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.