Atskats uz jūliju

Jūlijs bija ļooti labs mēnesis gan grāmatu lasīšanas, gan filmu skatīšanas ziņā (tiesa gan kvantitatīvā, ne kvalitatīvā nozīmē). Šis būs samērā gari, tāpēc iekārtojies ērtāk un brīdinu jau savlaicīgi – būs daudz romānu un sliktu filmu.

GRĀMATAS – 14

Ursula Doila “Dižu vīru mīlestības vēstules” – nu tā mazā grāmatiņa, kas figurē Kerijas un Mistera Lieliskā stāstā. Jau kopš seriāla un filmu noskatīšanās laika gribēju izlasīt un liels bija mans pārsteigums, kad Otrajā Elpā ieraudzīju tulkoto versiju. Patika, ka ir ieskats katra dižā vīra dzīvē (ko darījis un kurā gadsimtā dzīvojis). Lai gan grāmatā bija pāris labu vietu, tās tomēr ir nozīmīgas tikai rakstītājam un saņēmējam. 3/5
Pāvels Sanajevs “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes” – citāda mīlestība starp mazdēlu un vecvecākiem, nekā pierasts redzēt. Bet arī tāda mīlestība ir mīlestība. Un tas grāmatas vāks! 4/5
Grīra Hendriksa un Sāra Pekkanena “Sieva starp mums” – atsauksme te.
Katrīna Teilore “Pļavas ziedu vasara” – kad vēl labāk lasīt par vasaru, ja ne vasarā? Vispār jau kopš filmas “Holiday” laikiem mans mīļākais settings ir apmainīšanās ar mājām, tāpēc arī grāmatas sakarā jāsaka – ko gaidīju, to sagaidīju. Viegla lasāmviela, kas negarlaiko, jo darbība notiek pārmaiņus starp diviem galvenajiem tēliem, un ko tiešām var izlasīt dienas laikā. 4/5
Keitija Forda “Franču dēka” – šeit mani nopirka anotācijā minētais “misters Dārsijs”, taču grāmata neievilka un nesaistīja. Tā kā tās svētdienas romantiskās Lindstrēmas un Fordas romantiskās filmas – ir garš meh, tad strīds un viss, ko gaidīji no grāmatas notiek pēdējās 50 lappusēs. 2/5

Paula Hokinsa “Meitene vilcienā” – man kādreiz patika trilleri un detektīvi, bet tagad es viļos katrā nākamajā grāmatā, ko lasu. Šajā kaitināja galvenā varone, kas problēmas mēģina slīcināt alkoholā, bet tās baigi neslīkst. Tieši šīs problēmas novērš uzmanību no paša stāsta, lai gan tajā pašā laikā to attīsta, bet zūd spriedzes elements, ko es ļoti vēlos sagaidīt no šādām grāmatām. 2/5
Anna Brašāra “Ceļojošo bikšu māsība” – kādreiz šī bija mana mīļākā grāmata, gribēju tikai pārlasīt. Nedaudz atgādina pašai savas draudzības (mums tikai nav kopīgu apģērbu gabalu). 3/5
Federīka Bosko “Mīlestības patiesā nozīme” – un re, mana pirmā pieczvaigžņu grāmata, jo atnāca pie manis īstajā laikā. Nedaudz par Itāliju (žēl, ka netulkotie itāļu valodas vārdi palika tikai grāmatas sākumā), ko autore izstāsta nevis caur pierastajiem aprakstiem par vietām vai ēdieniem, bet caur karstasinīgajiem personāžiem. Grāmata par to kas ir mīlestība un kas tā nav. 5/5
Imogen Edwards-Jones “Viesnīca Babylon” – asprātīgi par viesnīcu biznesu no apkalpojošā personāla puses. Uzzināju daudz jauna par to kā viesnīca funkcionē un dabūju pasmaidīt pie vairākiem atgadījumiem. 4/5
Kendaisa Bašnela “Četras blondīnes” – šeit nesagaidīju to, ko cerēju. Gribēju vieglu pastāstiņu, kur reizē darbojas visas četras sievietes, dabūju četrus atsevišķus stāstus, bet tie bija tik sekli, ka apstājos pie otrā un tālāk neturpināju. 1/5

Ilze Eņģele “Solo vijolei un termometram” – grāmata, kuras lasīšanas laikā feispalmoju katrā nodaļā. Cik varēja noprast, bija mēģinājums uzrakstīt asprātīgu romānu, kas tā arī palika tikai mēģinājums. 1/5
Keita Eberlena “Man tevis pietrūkst” – es ļoti gribēju, lai abi varoņi satiekas vai iedomājas par otru biežāk, nekā grāmatā tika attēlots, jo lielāks ieskats tika sniegts abu varoņu atšķirīgajās dzīvēs, kas atkal noveda pie tā, ka viss, ko gaidīju, notika pēdējās 50 lappusēs. 3/5
Umberto Eko “Sarakstu karuselis” – grāmata par to, ka pilnīgi viss var būt saraksts. Tas neaprobežojas tikai pie iepirkumu saraksta, bet arī pilsēta var būt saraksts, mākslas darbs var būt saraksts, viss, ko pašlaik redzam, ir saraksts. Grāmatu papildina fragmenti no literāriem un mākslas darbiem, tāpēc var saprast, ko Eko domājis. 4/5
Stefans Cveigs “Kādas nezināmās vēstule” – anonīmas sievietes atzīšanās mīlestībā kādam vīrietim pēc tam, kad abi vairākas reizes dzīves laikā ir satikušies. Īss un ļoti koncentrēts stāsts, bet neaizrāva. 3/5

FILMAS

“Book Club” – četras pusmūža+ sievietes lasa “Greja 50 nokrāsas” un visas pēkšņi grib spice up savas dzīves. Kādai izdodas, kādai ne tik ļoti. Patika Džeinas Fondas un Diānas Kītones tēli un to attīstība, bet pārējais tāds meh. Kārtējā filma, kur treilerī ir salikts viss interesantais. 5/10
“Set it up” – filmas galvenie varoņi abi strādā pie neciešamiem bosiem – darbaholiķiem, kas paredz to, ka viņi ar saviem bosiem sēž birojā līdz vēlai naktī. Kad abi padotie satiekas, viņi izdomā savus bosus savest kopā un story goes from there. Paredzami un brīžiem ne tik ļoti, beigas jau uzreiz zināmas, bet kā vakara izklaide derēja. 7/10
“Get a Job” – filma, kas diezgan precīzi atspoguļo tikko no augstskolas izmesta jaunieša mēģinājumus ielikt nākamo ātrumu dzīvē. Nedaudz depresīvi (filmu skatījos tieši tādā posmā, kādā bija filmas varoņi, mīnus narkotikas). Atkal iepatikās Anna Kendrika (sāka nepatikt kopš Pitch Perfect laika, tagad spītīgi izvairos skatīties trešo daļu). Bet citādi saturiski nekā īpaša, tāpēc 4/10.
“Mamma Mia! Here We Go Again” – filma, ko gaidu jau 10 gadus, sagaidīju, un sākotnēji vīlos. Tad sāku lasīt kāpēc Merila Strīpa parādās vienā mazā trīs minūšu epizodē un sāku just cieņu pret filmas veidotājiem par izvēlēto pieeju. Tai pašā laikā sadalītās stāsta līnijas jauc prātu un novērš uzmanību. 5/10

“I Feel Pretty” – apaļīga un sevi nemīloša sieviete nokrīt no velotrenežiera, smagi sasit galvu un pēkšņi sev patīk, lai gan pārējie nekādu atšķirību nemana. Un tomēr ar savu atklātību, drosmi un atvērtību iegūst daudz vairāk nekā spēja pirms tam, kas ir nedaudz eye-opening. Jau diezgan pierasts, ka Eimija Šumere spēlē tizlas apaļu sieviešu lomas, tāpēc tas nav pārsteigums, ka viņa ir arī šajā filmā. Pēc filmas noskatīšanās man tajā vēl kaut kas patika, tikai tagad neatceros, kas. 7/10
“Austenland” – sieviete, kas fano par Ostinas romāniem, sevišķi “Lepnumu un aizspriedumiem” nonāk vietā, kur pats vari izdzīvot savu tā laika stāstu – samaksājot zināmu naudas summu, tiec pie jaunas identitātes un dzīvo 18.gadsimtā. Filma reizē notiek divos laikos un liekas, pat filmas veidotāji, ne tikai skatītāji, tajos viegli saputrojas, jo beigās viss, kas notika lomu spēlē tiek pārcelts uz mūsdienām un rada apmulsumu kā filmas varoņiem, tā skatītājiem. 5/10
“Heartbreaker” – ar franču filmām ir tā, ka tās skatoties, uzmanību nenovirza jauns paziņojums telefonā, jo jāpaspēj izsekot līdzi subtitriem angliski. Galvenais varonis tiek nolīgts, lai izjauktu bagāta vīrieša meitas attiecības ar nevēlamu līgavaini, un, protams, ka viss neiet kā plānots. 7/10

SERIĀLI

“Living Biblically” seriāls ar vienu sezonu, īsām epizodēm un komēdija – yes please! Gribējās kaut ko “The Big Bang Theory” vietā un dabūju arī. Vienā vārdā – galvenais varonis vienu dienu izdomā dzīvot precīzi un burtiski kā teikts Bībelē. Protams, seriāla veidotāji ir atlasījuši nekaitīgākos punktus, bet arī tie izraisa interesantas situācijas. Nezinu ko par šo domā visi ticīgie cilvēki, man tā bija patīkama izklaide. 7/10

“Girlboss” – seriāls, kas jāskatās, kad pati nevari salikt skapi vai jūties, ka brauc ar pirmo ātrumu vietā, kur jābrauc ar 70 km/h. Tāds sapurinošs seriāls ar savu daļu drāmas, bet īss un vienā sezonā, tāpēc lieliski piemērots ļoti brīvai un nesaplānotai nedēļas nogalei, kad vēlies palikt mājās. 8/10

Advertisements

Mid Year Book Freak Out|2018

https://data.whicdn.com/images/314782683/large.jpg

Pusgads no 2018. gada ir riņķī (šausmas, cik ātri skrien laiks) un tāpat kā iepriekšējos gados (2016 un 2017) es ar tieši tiem pašiem jautājumiem atskatos uz izlasīto un plānoto.

1. Best book you’ve read so far in 2018
Vēl gan neesmu izlasījusi nevienu grāmatu, kurai būtu iedevusi piecas zvaigznes, bet ir vairākas četrzvaigznīgās – “Savādais atgadījums ar suni naktī” (lai gan izrāde Nacionālajā teātrī man patika daudz vairāk), “Kaimiņiene“, “Lasītājs vilcienā 6.27” – jo maza un ļoti burvīga grāmata.
2. Best sequel you’ve read so far in 2018
Šos darbus arī nācās izdzēst no iepriekšējā jautājuma atbildes, lai varētu atbildēt šeit. Lai gan lasot es šīs grāmatas neuztvēru kā turpinājumus (un man tas netraucēja), tie tomēr tādi ir. Frēdrika Bakmana “Te bija Brita Marija” turpina “Vīru, vārdā Ūve”, bet Žoela Dikēra “Baltimori” ir kā turpinājums “Patiesība par Harija Kebēra lietu”. Taču tai pat laikā grāmatas var lasīt neatkarīgi vienu no otras un stāstu uztvert netraucē.
3. New release you haven’t read yet, but want to
Tādu ir samērā daudz. Saraksta augšgalā ir Jana Gēla “Pilsētas cilvēkiem”, Geilas Hanimenas “Eleanorai Olfantei viss kārtībā”, Haralda Matuļa “Vidusšķiras problēmas”, bet protams, ka saraksts ir garš un kas to zina, kad tas saīsināsies.
4. Most anticipated release for the second half of the year
Neesmu īpaši sekojusi līdzi tam, ko plāno izdot latviski. Aši ielūkojoties Zvaigznes mājaslapā, izlasīt noteikti gribēšu “Krīta vīru”, jo pēdējā laikā man ļoti patīk psiholoģiskie trilleri. Arī Kasandras Klēras The Mortal Instruments sērija varētu drīzumā noslēgties, jo iznāks sestā grāmata (kaut gan es neko no iepriekšējām daļām neatceros un pārlasīt piecas grāmatas negrasos). Tāpēc man patīk brīvā brīdī ieskriet grāmatnīcā un palūkot, kas ir jauns iznācis, un tieši tā iemesla dēļ tas jauno grāmatu saraksts negrib sarukt. 🙂
5. Biggest disappointment
Grāmatas ir dažādas, un tieši tāpat arī neapmierinātība, saistībā ar tām. Piemēram, Dāvida Lāgerkranca “Meitene, kas meklēja savu ēnu” – biju neapmierināta, ka tiek bojāts iespaids par ļoti labu triloģiju, tā tiek turpināta, vilkta aiz matiem, garlaicīga un netiku tālāk par 70 lappusēm. Gundegas Bičevskas “Dimanti tavā pagalmā” bija krāsaina un dizainiski skaisti nostrādāta grāmata, bet satura nekāda – arī es varu izdomāt iedvesmojošus citātus, pārfrāzēt internetā pa pilno atrodamos padomus ar must have lietām un uztaisīt grāmatu, taču tas nav nepieciešams. Karīnas Račko “Debesīs pelnos” – paldies, ka beidzot man ir pārgājusi vēlme ieiet Jūrmalas jūrmalas malās esošajās kafejnīcās (pēc tās kāviņtursauca un kāviņtursauca dusmu-izvarošanas ainas), bet varēja jau arī kādu izpēti veikt (kas nav holivudas filmas), nevis tikai rakstīt ar jau pārbaudītu formulu. Rebekas Džeimsas “Sieviete spogulī” – grāmata, ko vienkārši ir garlaicīgi lasīt, jo stāstā nav intrigas un tā pazūd nebeidzamos aprakstos. Vispār sapratu, ka šogad esmu lasījusi vairāk viduvējas un sliktas grāmatas (protams, neapzināti, ar dažiem izņēmumiem), bet no tā nekad nevar izvairīties.
6. Biggest surprise
Lielākais pārsteigums ir Maijas Libertes “Kaimiņiene”, kas pārsteidza ar valodu, stāsta attīstību un acīmredzamo kvalitāti. Pilna atsauksme šeit.
7. Favourite new author (Debut or new to you)
Šeit labi derētu arī atbilde uz iepriekšējo jautājumu, bet, lai neatkārtotos, psiholoģisko trilleru žanrā mans jaunatklājums ir Pīters Svonsons (atsauksmi par grāmatu vari lasīt te).
8. Newest fictional crush
Diemžēl arī šogad šādu man vēl nav izdevies piedzīvot.
9. Newest favourite character
Ērlings Kage grāmatā “Klusums trokšņu laikmetā” raksta par savu pieredzi, atrodot klusumu ikdienas steigā un stāsts iedvesmo to vairāk meklēt arī savā dzīvē.
10. Book that made you cry
Tāda arī vēl nav bijusi.
11. Book that made you happy.
Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija” ar kolorītajiem personāžiem, Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods” ar piekrītošiem mājieniem pie katras aktivitātes, kas veido arī manu identitāti, franču autoru “Padejosim”, jo e-pastu sarakstes kā grāmatas forma is my thing.
12. Favourite book to film adaptation you saw this year.
Visu laiku mīļākā, protams, ir “Pride and Prejudice”, ko varu skatīties daudz un dikti, un galīgi neapnīk, taču, ja runa iet par filmām, kas pirmizrādi ir piedzīvojušas šogad, tad nevienu neesmu vēl paguvusi noskatīties. Kaut kad drīz gribu noskatīties “Love, Simon” un saprast, par ko troksnis.
13. Favourite review you’ve written this year. (Booktube version: Favourite video you have done so far in this year)
Nedaudz mainot spēles noteikumus, likšu šeit ierakstu, kas nav atsauksme – šeit.
14. Most beautiful book you’ve bought so far this year (or received)
Šogad esmu pirkusi ļoti maz grāmatu, jo atklāju bibliotēkas burvību – ja elektroniski laicīgi pasūta, nav jāmaksā nauda par grāmatu, kas varbūt nemaz nepatiks. Bet joprojām dažreiz nevaru paiet atlaidēm vai otrai elpai un sanāk kaut ko iegādāties. Smuks vāks bija Māras Zālītes “Paradīzes putniem”, ko vēl neesmu lasījusi, bet ar skaistām bildēm var lepoties “Laikmetīgā arhitektūra Latvijā” (to gan vairāk var nosaukt par albumu, ne grāmatu).
15. What books do you need to read by the end of the year?
Visas Goodreads TBR sarakstā esošās? Tieši šajā pusgadā ar vairākiem piegājieniem iztīrīju to sarakstu, lai atvadītos no grāmatām, kas mani vairs neinteresē, bet kas veido skaitli, kas uzdzen stresu, bet joprojām ir ap 200 grāmatu, kas ir vai nu manā plauktā, vai kuras tāpat gribu izlasīt un katru dienu iznāk kāda jauna grāmata, tāpēc šis skaitlis nemazinās. Ceru drīzumā pieķerties pie 4. jautājuma atbildēs minētajām, bet manā plauktā esošās arī varētu samazināt izlasot, nevis pārdomājot par to atrašanos manā plauktā, pārmaiņas pēc.

Attēls te.

Vai tu vari pāris vārdos definēt – kāds ir bijis tavs lasīšanas pusgads?

Grīra Hendriksa, Sāta Pekanena “Sieva starp mums”

Attēlu rezultāti vaicājumam “sieva starp mums”

Lasot šo grāmatu, jums radīsies dažādi pieņēmumi. Jūs domāsiet, ka lasāt par greizsirdības māktu bijušo sievu, kas ir apsēsta ar savu aizstājēju – skaistu, jaunu sievieti, kura jau drīz apprecēsies ar vīrieti, ko viņas abas mīl. Jūs pieņemsiet, ka šī mīlas trīsstūra anatomija jums ir saprotama un zināma. Labāk izvairieties no pieņēmumiem!

Lai gan uz grāmatas aizmugurējā vāka esošā anotācija neatklāj sevišķi daudz, tas tomēr ir pietiekami, lai saprastu, par ko lieta grozās. Emma ir jaunā līgava, Ričards ir jaunais, iekārojamais vīrietis, kuru pie viena joprojām grib arī vecā sieva Vanesa. Izklausās garlaicīgi? Labākais šajā visā ir tas, ka autores lasītāju apmāna, apved ap stūri, viņam zūd visi iepriekšējie priekšstati par to, kas varētu būt atgadījies un kas ir ļaundaris, un grāmata sākas tikpat kā no jauna un jāpaiet dažām nodaļām, lai viss atkal sastātos pa plauktiņiem.

Sākums ir garš, kas mani ļoti garlaikoja. Bet arī visa grāmata ir gara, ar daudz liekiem notikumiem, kas novirza uzmanību un palielina apjomu un palēlina ašo notikumu gaitu. Šajā ziņā tas nav labi, jo gribēju kārtīgu psiholoģisku trilleri, bet daudzās detaļas šo sajūtu nosita un beigās iznāca vien samudžināts stāsts, kurš jāizlasa tikai tāpēc, lai nonāktu līdz atrisinājumam.

Man prasījās, lai varoņi būtu izteiktāki, savādāk Ričards bija despotiskais vīrietis, kas dabū visu, ko vēlas, Vanesa bija ar šausmīgi vāju raksturu (kāpēc jācieš tik ilgi, lai atspēlētos?), bet Emmas attīstību šajā stāstā es īsti nesaskatīju, viņa kalpoja tikai kā iemesls Ričarda un Vanesas spēlei.

Viss, protams, nav tik slikti. Patika tas, kā aptuveni grāmatas vidū autores pilnībā apgāž visu, ko tu kā lasītājs esi sapratis. Arī vairāki notikumi lika ātrāk grāmatu izlasīt, sagādāja dažus pārsteiguma momentus. Grāmata lasījās tik strauji, viss notika tik raiti, ka pilnīgi aizmirstas, ka jāmeklē vainīgais un jāmin atrisinājums, par ko pluss. Tiesa, grāmata ir nevajadzīgi bieza un visu to var krietni noīsināt, lai rastos koncentrēts psiholoģisks trilleris, no kura tiešām nevar atrauties!

P.S. “Kontinenta” vāki šausmīgi ātri paliek netīri. Bet par tēmu: šajā grāmatā nav ne kripatas romantiskā uķi-puķi!

Ravēls uzskatīja, ka mūzikai vispirms jābūt emocionālai un tikai pēc tam intelektuālai.

Attēls: te.

Grāmata saņemta no izdevniecības apmaiņā pret atsauksmi.

Pīters Svonsons “Visi skaistie meli”

https://www.janisroze.lv/media/catalog/product/cache/4/image/650x/040ec09b1e35df139433887a97daa66f/9/7/9789984359083_195.jpg

Trilleriem ir ļoti daudz labu īpašību. Tie ir piemēroti visiem gadalaikiem, varbūt šķiet smagi, tomēr ir piemēroti vasarai, lai atveldzētu prātu, bet joprojām paliek saistoši, kā arī tie ir pietiekami daudzpusīgi, lai nepaliktu garlaicīgi. Šajā grāmatā Pīters Svonsons pievēršas ģimenes locekļu attiecībām.

Harijam Akersonam viņa gados jaunā pamāte Alise allaž ir likusies skaista, gluži kā nākusi no kādas citas pasaules. Viņa ir izturējusies pret Hariju laipni un iejūtīgi, lai arī pēdējā laikā šķitusi mazliet izklaidīga. Dažas dienas pirms koledžas izlaiduma Alise piezvana Harijam, lai pavēstītu šokējošus jaunumus. Viņa tēvs ir izdarījis pašnāvību. Satriektais Harijs atgriežas dzimtajā pilsētā noskaidrot, kas patiesībā noticis ar tēvu. Drīz vien jaunais vīrietis attopas dīvainu notikumu virpulī, kas apliecina: nekas nav tā, kā izskatās.

Autors iezīmē reālu situāciju, kas var atgadīties ar jebkuru cilvēku (protams, neapskaužami), un varbūt tieši tā ir grāmatas veiksmes atslēga, jo no stāsta tik vienkārši nevar atrauties. Varoņi ir daudzpusīgi un viņu rīcības ir tādas, kas vienkārši pieprasa uzzināt ar ko tas noslēgsies. Lai gan mierīgi no grāmatas varēja izņemt dažas daļas, gan lai samazinātu grāmatas apjomu, gan lai padarītu spriedzi koncentrētu un tā tik ātri nepazustu dēļ garlaicīgām un pat liekām vietām.

Lai gan man stāsta atrisinājumu (vai vismaz galveno vaininieku) izdevās atminēt ap grāmatas vidu, tas netraucēja grāmatu izlasīt līdz galam, jo notikumu bija daudz, un, lai gan tie bija cieši viens ar otru saistīti, tai pašā laikā tie bija atšķirīgi, kas stāstu padarīja interesantāku. Grāmata izceļ provokatīvas tēmas un, veicot izpēti internetā, var secināt, ka tāds ir autora darbs, tāpēc šo vārdu paturēšu prātā un iepazīšos arī ar viņa citiem darbiem, jo šis vilties nelika.

Vērtējums: 7,5/10

Attēls te.

Grāmata saņemta no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Rebeka Džeimsa “Sieviete spogulī”

Attēlu rezultāti vaicājumam “sieviete spoguli”

1947. gadā Elisa Millere piesakās mājskolotājas darbam Kronvolas muižā. Viņas uzmanības un rūpju lokā nonāk dvīņi Konstance un Edmunds de Greji, kas liekas tik nevainīgi un valdzinoši vienlaikus, ka Elisa ātri vien nonāk viņu šarma varā, no kā tikt vaļā nav nemaz tik vienkārši. Savukārt Reičela Raita dzīvo mūsdienās un nupat ir atklājusi savu mākslas galeriju Ņujorkā, kurai paredzēti lieli panākumi. Viņas lielākā vēlēšanās ir uzzināt vairāk faktu ar viņas ģimeni, jo viņa ir adoptēta. Neilgi pēc galerijas atklāšanas atnāk paziņojums, ka viņa ir mantojusi māju no kādas senas radinieces un Reičela saskata iespēju atklāt ko vairāk par viņas ģimeni.

Kā jau var noprast, grāmatas darbība norisinās divos laikos, vienlaicīgi notiekot divām galveno varoņu dzīvēm. Bet nevar izvairīties no apmulsuma, sākot lasīt šo grāmatu, jo īstenībā ir trīs līnijas – ir vēl viena, kas norisinās 1806. gadā, pilna noslēpumu un mistikas, par ko tad daļēji arī vēlāk cieš varones Elisa un Reičela. Bet šim trešajam elementam netiek pievērsta liela uzmanība – stāsta laikā tas parādās tikai sākumā, vidū un beigās, un tikai beigās īsti kļūst skaidrs, par ko visa tā ņemšanās.

Mani grāmata garlaikoja. Autorei ļoti patīk izmantot garus aprakstus vai atstāstus (īpaši Elisas nodaļās uz beigām, kad tiek attēlota varones iekšējā pasaule), kas liek atslābt spriedzei un sāk garlaikot, kā rezultātā zūd interese arī par stāsta attīstību. Dažādu darbu dēļ nelasīju šo grāmatu pāris dienas, un pēc tam nevarēju sevi piespiest atsākt šo lasīt, jo nejutu līdzi nevienam no varoņiem, arī Reičelas nodaļas likās piebāztas ar nevajadzīgām lietām, taču tā joprojām bija daudz interesantāka nekā Elisas nepārtrauktā jūsmošana par bērniem un viņu tēvu pusgrāmatas garumā.

Jāsaka gan, ka mistikas elementi bija intriģējoši un gribējās vairāk noskaidrot kā veidojas, piemēram, skrāpējumi vai tumšie pleķi uz galvenās varones ādas, bet autore tajā īpaši neiedziļinās, pieņemot to faktu, ka tas notiek ar kāda priekšmeta palīdzību, un viss. Bet, lai gan ne līdz galam atklāti, šis mistiskais piesitiens bija galvenais, kas ļāva grāmatu izlasīt līdz galam un rast atbildes uz jau pašā grāmatas sākumā radušos jautājumu “ko tas nozīmē”. Papildus tam, protams, bija arī vairāki mīlasstāsti, tāpēc arī romānu cienītājas nav atstātas bešā, lai gan šis ir vairāk stāsts par pašiem cilvēkiem un viņu dzīvēm, kur otršķirīga vieta piešķirta mīlestības attēlojumam.

Katrā gadījumā, man liekas, ka katrs var atrast šeit kaut ko interesantu, kas palīdzēs ļauties stāstam un izbaudīt Vinterbornu it kā tur dzīvotu pats lasītājs. Es gan labprāt izlasītu arī kādu citu autores grāmatu, ja man būs attiecīgais garastāvoklis pēc vēsturiska cilvēku likteņstāsta, šoreiz mums ar grāmatu vienkārši nebija pa ceļam.

Maija Liberte “Kaimiņiene”

https://www.janisroze.lv/media/catalog/product/cache/4/image/650x/040ec09b1e35df139433887a97daa66f/9/7/9789934552762_85.jpg

“Kaimiņiene” ir Maijas Libertes debijas romāns, kas ne tikai liek vēlēties šīs grāmatas turpinājumu, bet arī to, lai šī noteikti nebūtu pēdējā autores grāmata.

Pasaulē notiek visneticamākās lietas.
Lēmums aizbraukt līdzi svešiniekam iedzert apelsīnu sulu var izmainīt visu dzīvi, bet “sapņu darbs” lielā, prestižā uzņēmumā var izrādīties nepavisam ne tāds, kā iedomājies… Kad rakstniece Elza ievācas no tantes mantotajā mājā pie jūras, pirmais, ko viņa ievēro, ir viņas kaimiņiene. Gaidot, kad atnāks iedvesma uzrakstīt jaunu romānu, Elza vada savas dienas sapņojot un paslepus novērojot sievieti no blakus mājas. Tad pienāk diena, kad viņas iepazīstas, un kaimiņiene Olīvija uztic Elzai savu stāstu – tik patiesu un vienlaikus neticamu kā pati dzīve. Vai kā sapnis.
Sirsnība, humors un dzirkstoša ironija, kolorīti tēli, nesaudzīgs korporatīvās vides attēlojums, negaidīti sižeta pavērsieni, astoņas kārdinošas receptes un pāri visam – patiesa mīlestība.

Jāsaka, ka grāmata mani pārsteidza. Gan pirmajā lasīšanas reizē, kad grāmatu lasīju vēl kā manuskriptu, gan otrajā lasīšanas reizē, kad lasīju jau pabeigtu. Abās lasīšanas reizēs bija ļoti interesanti un gribējās ātri lapas šķirt uz priekšu, jo stāsts bija sevī ievelkošs un nebija garlaicīgi arī tad, kad lasīju jau pirms pāris mēnešiem lasītu tieši to pašu.

Varoņi ir ļoti interesanti, lai gan par Elzu gribējās uzzināt vairāk, tas nav tik nozīmīgi, jo galveno lomu tomēr šajā grāmatā spēlē Olīvija. Ir tādas kā divas stāsta līnijas – darbs un mīlestība, kas ir savstarpēji nošķirtas, tāpēc, ja viena līnija neinteresē, tad var pievērsties otrai – abās ir pietiekami daudz uzmanību piesaistošu un spilgtu epizožu. Un, lasot grāmatu, var paspēt pagatavot arī kādu no grāmatā aprakstītajām receptēm.

Ļoti patika, ka romāns liek arī aizdomāties. Ne tikai par to, ko es darītu kādā no situācijām, bet rosina domāt, piemēram, par to, kas ir māksla – vai vecmammas zaptes burkas sarindotas plauktā ir māksla? Grāmatā tas bija aprakstīts ar vairākiem piemēriem, kas mūsdienām lika paskatīties no skatupunkta – vai viss, ko autors nosauc par mākslu, tāda arī ir.

Autores valoda ir ļoti raita un veiksmīga (jā, arī seksa ainas, kas autoriem, uzdrošināšos tā teikt, vairāk neizdodas nekā izdodas), kas ir viens no iemesliem, kāpēc šo grāmatu var “apēst” vienā piegājienā. Tagad kā reizi sākas atvaļinājumu laiks – šī būs lieliska gan saulainai pludmales, gan lietainai dienai mājās. Izklaidēs, valdzinās un pārsteigs (tās beigas!) visos gadījumos.

Vērtējums: 9/10. Un vāks arī burvīgs – vispārējai grāmatas noskaņai atbilstošs. Tiešām ceru, ka šī nav pēdējā autores grāmata un mēs no viņas vēl dzirdēsim!

Grāmatu saņēmu  no autores apmaiņā pret atsauksmi.

Kārena Klīvlenda “Mans mīļākais ienaidnieks”

https://i2.wp.com/kontinents.lv/uploads/books/mans-milakais-ienaidnieks.jpg

Man parasti, sākoties vasarai, ir divas galējības – lasīt visu vieglo literatūru, vai tieši otrādi – tādu, no kuras nevar atrauties, sirds ritms paātrinās ar katru nākamo lappusi un grūti to nolikt malā, neizlasītu līdz galam. Kārenas Klīvlendas trilleris “Mans mīļākais ienaidnieks” ir pieskaitāma otrajai kategorijai.

Vivianna Millere strādā CIP Pretizlūkošanas centrā un mēģina sabalansēt darbu ar ģimeni – katru dienu ejot uz darbu un mēģinot atklāt ASV krievu spiegu plānus un shēmas, bet vakarā kopā ar vīru rūpējoties par abu četriem bērniem. Tas paliek arvien grūtāk, kad kādu dienu shēmās iesaistītajos cilvēkos viņa pamana kādu labi pazīstamu cilvēka seju.

Es sevi kādreiz uzskatīju par noteikti ne trilleru lasītāju, bet nu mans viedoklis mainās. Katrā gadījumā – lieliska grāmata, lai mani pēc ilgākas lasīšanas pauzes piespiestu izlasīt (ne tikai iesākt) kādu grāmatu, jo stāsts ir tik spraigs, ka nemaz nav tik vienkārši grāmatu nolikt malā, jo daudzas nodaļas beidzas ar cliffhanger, un acis “netīšām” ieskatās nākamajā nodaļā, lai gan gribi grāmatu nolikt malā, tur parādās kacekļa atrisinājums un neko darīt – jālasa vien tālāk.

Lai gan es neizjutu lielu grāmatas varoņu attīstību, manuprāt, šeit tas ir otršķirīgs jautājums, jo stāsts pieprasa nevis varoņu attīstību, bet lasītāja uzmanības pievēršanu. Manā gadījumā tas arī lika man jautāt sev, ko es darītu tādā situācijā un kā rīkotos. var just, ka autore labi pārzina vidi, kurā ieliek galveno varoni (pati astoņus gadus strādāja CIP), kas ir grāmatas pluss, jo ne mirkli neradās neticamības moments.

Beigas gan man likās par garu, un pēdējā nodaļa pilnīgi nevajadzīga (lai gan arī tā saintriģē). Pilnīgi būtu pieticis, ja stāsts tiktu atrisināts un netiktu klāt pielikts “pēc gada” aspekts, kas liek gribēt vēl vienu turpinājumu jau it kā atrisinātam stāstam. Arī galveno trillera vaininieku sanāk uzminēt īsi pirms tā atklāšanas stāstā un pieļauju, ka rūdītākie asu sižetu grāmatu lasītāji/filmu skatītāji to varētu uzminēt vēl ātrāk, bet, par laimi, tas nebojā stāstu, jo vēl ir daudz aspektu, kas jāturpina risināt.

Bet kopumā – lieliska grāmata, kas prasīs nepārtrauktu uzmanību, noliks pašu lasītāju dilemmas priekšā un liks ar aizdomām skatīties uz sev tuvajiem. Lieliska grāmata, ko izlasīt tieši vasarā!

Attēls te.

Grāmata saņemta no izdevniecības apmaiņā pret atsauksmi.

Atskats uz maiju

https://data.whicdn.com/images/313106700/large.jpg

Maijs bija ļoti darbīgs mēnesis, ko pierāda tas, ka lasīju maz, teātrī nebiju, un noskatījos dažas jau redzētas filmas. Galvenais iemesls bija mans nu jau pabeigtais bakalaura darbs, kas ja ne paņēma visu manu brīvo laiku, tad enerģiju un dzīvesprieku gan. Brīvo laiku, savukārt, aizņēma autoskola (jo laikam vienā skolā man palika garlaicīgi). Tad nu maijs tāds tukšs.

Izlasīju divas grāmatas:

Ērlings Kage “Klusums trokšņu laikmetā” – grāmata par to, kā vairāk savās aizņemtajās, tehnoloģiju pārņemtajās dzīvēs novērtēt mazās lietas, kā ļauties klusumam un kā to izbaudīt. Drīzāk es teiktu, ka šī nav pamācību grāmata, bet autora paša pieredze, kas šajā gadījumā ir grāmatas veiksme, jo nedalās ar konkrētiem padomiem visiem cilvēkiem, tādējādi katrs var izmēģināt kaut ko savu. Vēl viens pluss ir īsās nodaļas, tādas kā esejas. 4/5.
Imants Ziedonis “Mūžības temperaments” – šī gan ir grāmata, kas prasa Raiņa daiļrades pārzināšanu un varbūt pat saprašanu. Grāmata kā sveiciens Raiņa pagājušajā lielajā dzimšanas dienā, bet varētu palīdzēt gan saprast viņa darbus, gan ko jaunu uzzināt. Tā apkopo Ziedoņa rakstītas esejas par Raiņa darbiem, tāpēc noderīgi varētu būt gan Raiņmīļiem, gan skolās sēdošajiem. 3/5.

No filmām noskatījos četras. Protams, kā jau karalisko kāzu mēnesī, pavilkos uz visām “dokumentālajām” filmām kā Harijs satika Meganu. Pēc otrās jau kļuva garlaicīgi. Kamēr braucu mājās no Viļņas, noskatījos divas jau redzētas filmas (LuxExpress neizceļas ar atjaunotu filmu piedāvājumu, jo tieši tās pašas es redzēju pirms gada, braucot uz Cēsīm) – Me Before You, kur joprojām nobirdināju pāris asaras un neiebraucu kurā brīdī galvenajiem varoņiem sākas lielā mīlestība (3,5/5), bet How to be Single – nevis tāpēc, ka man ar to būtu problēmas, bet tāpēc, ka man tā filma šausmīgi patīk, un es to nevaru izskaidrot. 4/5.

Kā jau teicu, teātrī nebiju. Bet par to runājot, nesaprotu, kāpēc viņi uztaisa izrādes uz jūniju, parāda divas reizes un saka “nāciet nākošgad, kad būs biļetes”. Pa vasaru taču viss izrāžu must-see aizmirstas un tad atkal nāk jaunās izrādes, un par “vecajām” aizmirstas.

Maijā paspēju arī aizbraukt uz Viļņu un pārbaudīt “tur viss ir labāk” teicienu. Par visu nezinu, un arī vienā dienā neaplūkoju visu pilsētu, kā rezultātā varbūt kaut kur savos novērojumos kļūdos. Bet jāsaka, ka padomju (tipiskās ķieģelīšu) ēkas tur ir maz, centrā daudz jūgendstila ēkas, kas mijās ar moderno arhitektūru (kas ir dabiski ieintegrēta un neizlec), viss, kas augstāks par 15 stāviem ir ārpus pilsētas centra, arī lielās biroju ēkas. Bērniem un pieaugušajiem varētu patikt “Telia Nemuziejus”, kas īsi un interaktīvi pastāsta Lietuvas vēsturi un tad virtuālās realitātes brillēs vari pavizināties ar laivu/gaisa balonu pa Lietuvu. Lietuvas teātra un kino muzejā gan es vīlos, jo vismaz teātra pusē vairāk bija pievēsta uzmanība itāļu operām, nekā Lietuvas teātrim (pakārtās aktieru sejas pie sienām neskaitās).

Mans plāns jūnijam ir sekojošs: došos uz vienu (varbūt divām) teātra izrādēm, apmeklēšu Kontinenta vasaras izpārdošanu (6.jūnijs, Elijas ielas 17 pirmais stāvs – būs daudz grāmatu par labām cenām!), sākšu praktiski braukāt ar mašīnu un absolvēšu skolu.

Attēls: te.

Sebastians Ficeks “Astotā nakts”

Trilleri, detektīvi un visādi šitādi žanri man nekad nav likušies saistoši, lai gan īsti tajos nekad neesmu bijusi iekšā. Tieši tāpēc likās interesanti paņemt un pamēģināt palasīt kaut ko no tādiem žanriem un ķēros pie grāmatas, kuras autors ir slavenākais vācu psiholoģisko trilleru rakstnieks.

Strauju ievērību un popularitāti iegūst jauna spēle, kurā anonīmi par konkrētu naudas summu vari nominēt kādu cilvēka vārdu. Sistēma izraugās nejaušu cilvēku un to 12 stundas jebkurš var nogalināt, nedabūjot par to sodu, kā arī kā balvu par šo “darbiņu” iegūstot desmit miljonus. Satraucošākais ir, ka šī spēle darbojas ar pilnīgu valdības akceptu. Bens pat nenojauš par šādas spēles esamību, bet vienu dienu viņš ierauga savu seju (ar astotnieku uz pieres) televīzijā. Viņš tiek izraudzīts kā medību rezerve – gadījumā, ja pirmā nominētā Ārecu Hercšprungu būs tik labi noslēpusies, ka neviens viņu neatradīs. Un tā sākas interesantākā, piedzīvojumu pilnākā nakts Bena dzīvē, līdztekus visām citām viņa dzīves problēmām – meitas invalīdes nokļūšanu komā, problēmām ar sievu un sarežģītajām attiecībām ar tēvu.

Man vārds trilleris asociējas ar kaut ko traumatizējošu un bailīgu, bet šeit es neko no tā nemanīju. Protams, katram ir sava baiļu un traumu skala, pēc kuras rādās murgi un naktīs nevar aizmigt, bet šis stāsts nav tāds, lai naktī rādītos murgi. Man vismaz ne. Lai gan stāsts ir labs un aizraujošs, pietrūka tās nervu kutināšanas, lai būtu izcili.

Stāstu par aizraujošu padara fakts, ka abas 10 miljonu vērtās dzīvības vazājas apkārt laikā, kad viņu medī tūkstošiem cilvēku, un līdz divpadsmit stundu beigām nemaz nav tik maz atlicis. Bet nu jāsaka, ka kā jau kārtīgās grāmatās pienākas, spriedze pieauga, arvien straujāk tuvojoties beigām, jo notikumi sāka notikt viens pēc otra un grāmatas laikā parādījās vairākas versijas, kā stāsts varētu atrisināties, bet šādu atrisinājumu es noteikti negaidīju.

Lai gan man pietrūka kārtīgāka spēles principu izklāsta (piemēram, kas notiek, ja abus nenomedī tajās 12 stundās), tomēr tas netraucē uztvert notikumus. Un tomēr man grāmata līdz galam neaizrāva, jo gribējās vēl lielākas aktivitātes, šausmas un piedzīvojumus, lai vismaz ar bailēm tā iespiežas atmiņā. Nemaz nebrīnītos, ka šo grāmatu pēc gada nemaz neatcerēšos, pat neņemot vērā faktu, ka šādas grāmatas lasu salīdzinoši maz. Grāmatas vāks gan ir foršs un pēc stāsta iepazīšanas var secināt, ka pilnībā atbilst saturam un labāku nevar vēlēties. Par to paldies Artūram Zariņam, kurš ir vāka autors.

Dzīvi nevar izplānot. Tas ir izziņas process. Tas rit savu gaitu, un mēs noskatāmies.

Smadzenes ir meles. Varbūt labākās un pārliecinošākās meles pasaulē. Taču pilnīgi noteikti visnepacietīgākās. Acis tās apgādā ar simts, divsimts tūkstošiem iespaidu, un smadzenes ieslēdz savu ātrdarbības motoru, lai papildinātu trūkstošo informāciju. Tā vietā, lai nogaidītu, līdz parādīsies visa aina, tā maldina cilvēku ar kaut kādu virtuālo realitāti, piepalīdzot varbūtības teorijai.

Attēls: te.

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Kontinents” apmaiņā pret atsauksmi.

Pavasara tīrīšana grāmatplauktā jeb book unhaul challenge

aesthetic, happy, and love image

Pavasaris ir laiks, kad cilvēki ne tikai atbrīvojas no liekajiem kilogramiem savā ķermenī, bet arī no liekajām mantām. Vieta ir jāievieš ne tikai skapjos un kumodēs, bet arī grāmatplauktā, jo mēdzam apaugt ne tikai ar apģērbu, bet arī ar grāmatām, kas nopirktas ar lieliskām atlaidēm ar domu, ka noteikti tās kādreiz izlasīšu, bet tā arī pie tām neesam nonākuši. Tad nu palīgā nāk šis izaicinājums.

  • Grāmata ar zemu vērtējumu

Grāmatai jābūt tādai, ko esi izlasījis, bet pārsvarā no tādām atbrīvojos uzreiz pēc izlasīšanas. Tāpēc šoreiz ņēmu palīgā Goodreads aplikāciju un savā to read plauktā grāmatas sarindoju zemāko vērtējumu secībā. Protams, ņēmu vērā vai tur ielikto grāmatu gribu lasīt, vai tā ir fiziskā formātā, kā arī to, ka nevar salīdzināt četru zvaigžņu vērtējumus no pieciem cilvēkiem ar 3,5 zvaigžņu vērtējumiem no trīs tūkstošiem cilvēku. Tad nu izvēlējos atbrīvoties no Laimas Kotas “Mierielas vilkmes”, kam vidējais vērtējums ir 3,08, bet klusībā vienmēr esmu zinājusi, ka to tuvākā laikā neizlasīšu.

  • Grāmata, par kuru esi pārdomājis

Tā var būt jau izlasīta grāmata, kurai esi piešķīris augstu vērtējumu, bet laika gaitā saprati, ka nemaz tik lieliska tā grāmata nav vai arī kāda no vēl nelasītajām grāmatām, ko nopirki un biji sajūsmā, bet tagad roka neceļas to sākt lasīt. Es ņēmu no vēl neizlasītajām grāmatām Ankes Greifenēderes “Magone”, ko ieguvu Ķīpsalas apmaiņas skapjos šogad, un pārlasot anotāciju man tiešām nav nekādas vēlmes šo grāmatu izlasīt.

  • Nepabeigtās sērijas

Grāmata no sērijas, ko netaisies pabeigt, bet joprojām ir atrodama tavā grāmatu plauktā. Iesāktas sērijas, ko netaisos vairs lasīt, manā plauktā nav, bet atradu L.M.Montgomerijas “Emīlija no “Jauna mēness””. Arī šo es ieguvu apmaiņas galdā, jo rakstniece bija jau kādreiz lasīta, izskatās īsa un ir par brīvu, bet tas ir kaut kā turpinājums, un es neplānoju to lasīt.

  • Grāmata, ko nepabeidzi

Manā gadījumā tā ir Žila Verna “80 dienās apkārt zemeslodei”, jo man šausmīgi nepatīk lasīt padomju laika drukā un redzētā filma vēl bija pārāk spilgtā atmiņā, nevarēju koncentrēties stāstam.

  • Grāmata, kurai ir vairākas kopijas

Pavisam nesen man gadījās nopirkt vienu un to pašu grāmatu divu nedēļu ietvaros. Nodomāju – ak šausmas, es jau neatceros, kas darās manā grāmatplauktā. Tomēr ne par to grāmatu šoreiz ir stāsts, jo no tās jau esmu atbrīvojusies. Izrādās, maniem vecākiem jau bija Imanta Ziedoņa “Tik un tā” un es biju nopirkusi tieši tādu pašu, to nezinot, tāpēc atbrīvojos no savas grāmatas.

  • Nekad neizlasīsi

Mums visiem ir tādas grāmatas, kas nopirktas, jo ir pievilcīga cena, smuks vāks vai vēl kāds faktors, bet par kuru klusībā vienmēr zinām, ka to neizlasīsim. Nu, man tādas ir vairākas. Piemēram, Džeinas Ostinas “Lēdija Sūzanna” es jau kādreiz iesāku, bet nevarēju palasīt dēļ tulkojuma, Oļega Sivuna “Brand” nelasīšu, jo vairs neuzrunā, bet Haruki Murakami “Dejo, dejo, dejo” neuzrunā anotācija, un tā, kā izrādās, ir otrā grāmata sērijā, tāpēc man būtu no sākuma jāizlasa “Aitas medīšanas piedzīvojumi”, lai tiktu pie šīs.

  • Nopirki dēļ haipa

Daudz labu atsauksmju, visur izslavēta, visur redzama grāmata, un izklausās laba arī man – par tādu grāmatu ir šis punkts. Manā plauktā tāda ir Malala Yousafzai “I am Malala”, jo nopirku, jo visiem patika, bet kad iesāku lasīt, netiku pāri pirmajām 20 lappusēm. Malalas stāsts ir tiešām iespaidīgs, bet neesmu autobiogrāfiju/biogrāfiju fans, tāpēc no grāmatas atvados.

  • Nopirki dēļ vāka

Skaists grāmatas vāks, tāpēc jāpērk bet pavisam iespējams, ka saturiski grāmata vākam nestāv ne tuvu. Šo es pagriezu citā rakursā un atbrīvojos no grāmatas, kuras vāks man nepatīk. Kādreiz, kad strādāju grāmatnīcā, tur bija arī antikvariāts, un tur atradu M.Gorkija “Par literatūru” apcerējumus. Nedaudz noskrandusi grāmata, kurai krīt ārā lapas un es zinu, ka es tā arī to nekad neizlasīšu.

  • Neko par to nezini

Vienkārši stāv plauktā un neatceries, par ko tur ir. Šādu funkciju manā plauktā pildīja Gintera Grasa “Brīnumkaste” un arī izlasot anotāciju man nerodas vēlme šo lasīt.

  • Grāmata, ko nenopirki

Grāmata, kas tika tev iedota, uzdāvināta vai iegūta kādā citā nekomerciālā veidā. Šādā veidā tiku pie Ursulas K.Le Gvinas “Tumsas kreisā roka” un tā kā ar man ir sajūta, ka fantāzijas/fantastikas žanrs mani vairs neuzrunā, tad šo atdodu atpakaļ cilvēkam, no kura to pievācu.

Vēl jāpiebilst, ka tas, ka es no grāmatas atbrīvojos, nenozīmē, ka tā ir slikta un nelasāma, jo lasīšanas gaumes ir ļoti dažādas.

Ja arī tu esi atbrīvojies no grāmatām, bet nezini, kur tās tagad likt, tad te ir daži ne-reklāmiski ieteikumi:
– Labdarības veikali “Otra elpa”
– Tuvākā bibliotēka (pa priekšu gan ar viņiem sazinies)
– ibook.lv (ja tev ir laiks un pacietība sēdēt un gaidīt, kad kādam tieši tavu grāmatu savajadzēsies)
– daudz efektīvāk darbojas FB grāmatu pārdošanas/atdošanas grupas, bet tad tev jārēķinās ar laikiem, kad varat satikties vai nosūtīt grāmatu
– pansionāti/sociālie centri agrāk ņēma pretī, interesanti, kā ir tagad
-23.aprīlī Jāņa Rozes grāmatnīcā Barona ielas sākumā darbosies apmaiņas skapis, kur vari atnest savas un pretī dabūt (vai arī ne) citas grāmatas.
– vienmēr jau var nodot makalatūrā.

Attēls te.