Atskats uz februāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276576906/large.jpg

Atšķirībā no darbīgā janvāra, februāris izvērtās par īstu slinkuma mēnesi, jo piedzīvoju lasīšanas krīzi, nosvinēju bloga piecgadi un vienīgā ievērojamā darbība skaitās 13 grāmatu atstiepšana mājās no Ķīpsalas grāmatu svētkiem.

Grāmatas. Izlasīju 6,5.
Pabeidzu janvārī iesākto Beigbedera “Mīlestība ilgst trīs gadus” un jāsaka, ka biju krietni vīlusies, jo lasīju šo jau iepriekš un tad man patika, bet tagad šķita galīgi garām. Par naivu, par jēlu, galvenais varonis nevarēja izdomāt, kas viņam rūp vairāk – viņš pats vai draudzene un tas visu šo jau tā slikto padarīšanu padarīja vēl sliktāku. Interesē, vai man joprojām patīk citi šī autora darbi, bet negrasos to pārbaudīt, lai neviltos vēl vairāk. 2/5.
Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” – Ja jūs zinātu manu prieku, kad grāmata pilnīgi jauna nonāca manā īpašumā (ibook.lv reizēm ir zelts)! Arī šo romānu esmu lasījusi jau agrāk un vairākas reizes un man patika arī šoreiz. Ja esat galīgi nepazīstami ar Ostinu, tad sirsnīgi iesaku sākt tieši ar šo gabalu. Patīk, ka viņa neignorē lasītāju un ik pa brīdim diezgan tieši pie viņa vēršas, bet vairāk parāda tēlu raksturu caur darbībām, nevis “viņa bija jauka”. 5/5.
Rainis “Pūt, vējiņi” – Ziniet to sajūtu, kad gribas lasīt Raini? Es tagad zinu. Daļēji šo procesu atviegloja tas, ka biju redzējusi teātra izrādi un filmu, varbūt tāpēc lasījās vieglāk. Un varbūt tāpēc, ka patika gan filma, gan izrāde, patika arī grāmata. Pie rokas pagadījās senais izdevums ar burvīgiem zīmējumiem, tāpēc punkts klāt par to. 5/5.
Process I, II, IIIProcess ir Latvijas laikmetīgās arhitektūras grāmata/žurnāls/albums (kā kurā izdevumā) un nav jāprasa, par ko tas ir. Lieta tāda, ka mani aizrauj arhitektūra, tikai nekur tālāk par patīk/nepatīk es neesmu tikusi, tāpēc mēģinu iedziļināties nozarē un sajēgt vairāk. Tas, ko es sapratu, ir, ka latvietis parastais ne vienmēr būs un ir gatavs modernajai arhitektūrai (piemēram, koncertzāle uz Daugavas, kas atgādina pankūku) un sapratu arī, ka pietrūkst arhitektūras kritikas, neatkarīgas no kāda uzņēmuma, kas sistu naglai pa galvu. Lielu daļu grāmatu aizņem bildes un projekti/skices, kas ir tāpēc, ka daudz var lasīt platformā http://a4d.lv/. Par Procesiem vidējais vērtējums 3,5/5.
Neville Medhora “This book will teach you how to write better” – es kaut kā (laikam studiju iespaidā, hah) esmu iemācījusies, ka viss ar pompozu nosaukumu ir jāuztver kritiski. Te bija daudzas labas lietas, bet tikpat daudz lietas, kam nepiekrītu. Grāmata (ja to tā var nosaukt, jo ir aptuveni 50 lpp) ir sarakstīta ļoti vienkārša valodā un ar piemēriem, kas gan vairāk ir mērķēti uz to, lai varētu labāk nopārdot savu biznesu, bet ticu, ka to var pielāgot arī citām jomām. 3/5.

No filmām vienīgās, ko ir vērts pieminēt, ir Renāra Vimbas “Es esmu šeit”, kas skaidri iekļaujas latviešu depresīvajā kino, jo visas filmas garumā nevar saprast, vai var kļūt vēl sliktāk. Un tieši tā depresīvā nots ir laba, manuprāt. 8/10. Otra, ko pieminēšu, ir Hičkoka “The Rope”, ko skatījos studiju ietvaros, par kuru man nav viennozīmīgs viedoklis, jo it kā kino meistardarbs skatu ziņā, bet man briesmīgi kaitina, ka darbība notiek vienā vietā, jo liekas, ka filma šausmīgi stiepjas. Un tā sajūta mani nepameta līdz pat filmas finālam. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm, 1 skatījos televīzijā. Gribēju redzēt arī visas pārējās, ko rādīja, bet “veiksmīgi” nogulēju, kā vienmēr.
Bērns, vārdā Rainis, VDT. Televīzijas formātam ļoti piemērota izrāde, jo tiek rīkota gandrīz kā leļļu teātris, izmantojot akmeņus, maketu un dažādus citus priekšmetus. Veiksmīgi tiek izmantota bērna fantāzija, kur akmens kā Rainis pavisam neliekas jocīgi. Katrā gadījumā izrādi bērniem noskatījos ar lielāku interesi nekā mana māsa. Pluss par aktieriem, pluss par scenogrāfiju. 8/10. Sasummējot iepriekšējās izrādes, varu teikt, ka mans mīļākais režisors ir Reinis Suhanovs.
Doriana Greja portrets, Dailes teātris. No visām Ķiberes izrādēm, ko apzinos skatāmies (t.i., sākot no “M.Butterfly”), šī, manuprāt, ir vājākā izrāde. Vai nu ir beidzies pulveris, ar ko pārsteigt, vai arī man ir izveidojies savdabīgs pieradums. Protams, vainot režisoru visā izrādē ir muļķīgi, bet šoreiz es pat nevaru pateikt, kas ir tik greizs, ka nesaslēdzās ar mani. Patika Dainis Grūbe, prieks, ka Intars Rešetins var izrādīt savu aktiera potenciālu vairāk nekā ļoti-tāla-plāna lomās, jāpiemin arī Juris Žagars un savdabīgais orķestris. Vēl plusiņš par skatuves spoguļošanos un runā, ka Dainis Grūbe tagad ir pabīdīts uz vidu, jo otrajā izrādē sēžot labajā pusē, likās, ka viņš visu laiku tikai pa kreiso pusi šiverējās. 🙂 7/10.
Peldošie-ceļojošie, JRT. Interesanti skatīties sākumu, zinot beigas. Un arī galīgi nepareizi. Un nešķiet godīgi salīdzināt abas izrādes, jo teātri ir dažādi, aktieri arī un to sniegums tāpat. Šajā izrādē ir burvīga Sandra Kļaviņa un Andris Keišs, smiešanās vietu bija krietni vairāk un mūzika, ak mūzika! Tās vien dēļ vien jāiet uz izrādi. 8/10.

Kā jau sākumā minēju, mani piemeklēja lasīšanas krīze, kā rezultātā parādījās daudz brīva laika. Diemžēl nevaru atcerēties, ko tajā darīju, bet acīmredzot neko vērtīgu. Dažās stundās saliku 1000 gabalu puzli, paralēli klausoties “Subject:Creativity” pagājušo gadu video, bet tās bija tikai vienas tādas brīvdienas. Izrevidēju grāmatplauktu, ar mērķi nopārdot grāmatas (bija jākrāj Ķīpsalai, ja :D), bet daļa vienalga palika pie manis un mazākās aizstiepu uz maiņas punktu. Bet nu, ja jau sāku par to runāt…

24.-26. februārī notika ikgadējie grāmatu svētki Ķīpsalā, kas kā katru gadu, sapulcina daudz izdevējus un lasītājus zem viena jumta, kur visi var sajūsmā spiegt par grāmatām. Tā kā man riebjas cilvēki spiesties caur drūzmu, biju piektdien no rīta, kad vairākos stendos izdevēji apliecināja, ka esmu viņiem pirmais pircējs. Man bija plāns gan grāmatu saraksta ziņā (no kura izdevās izpildīt tikai 3 no 5 – still good), gan cenu ziņā – iet pie attiecīgās tirgošanas vietas, skatīties cik maksā un skatīties internetā, vai tur nav lētāk. Tikai šī plāna daļa, ienākot zālē, man kaut kur pazuda un tā arī par to atcerējos tikai tad, kad bija jāsagrabina pēdējie 6 eiro. Pirmās trīs vietās sagrābos pilnu somu/maisus (Zvaigzne, Jumavas atlaižu grozs un Dienas Grāmata). Tad es aizgāju uz maiņas galdu, kur atstāju savu sarūpēto čupiņu (kas ātri kaut kur mistiski pazuda) un neko vietā neatradu. Izlēmu apstaigāt apli un atgriezties vēlāk (kad noķēru “Atonement” – filma man patika). Cerēju atrast “BaibaBooks” stendu, bet, goda vārds, tas man izdevās tikai ar trešo reizi (neņemot vērā, ka pirmajā aplī turpat blakus Mansardā priecājos par glītiem cilvēkiem pirku grāmatu). Beigās gan atradu cerēto BaibaBooks stendu (vissmukāko no visiem, starp citu) un putniņi man pačukstēja labu ziņu par viņu gaidāmiem jaunumiem. Ar to arī mana ekskursija beidzās un, ejot mājās, izmisīgi domāju, ka šis gads jāvelta tam, lai iegūtu autovadītāja tiesības. Kā arī, jāsāk krāt nauda jau janvārī (ar februāra ietaupījumiem acīmredzami bija par maz, jo, nu, tur tak palika vēl daudz labu grāmatu! Un es vēl nemaz neiegāju Jāņa Rozes stendā!)

Kas attiecas uz grāmatām šī gada laikā – lasīšanas plānos man ir izmaiņas. Iespaidojoties no ārzemju booktuberes video, arī es izdomāju, ka manā plauktā ir pārāk daudz nelasītu grāmatu. Tāpēc es ņemšu prioritāri lasīšu tās, kuras esmu nopirkusi pagājušajos gados aptuveni šajā gadalaikā un, ja man nepatiks/nepieķeršos, cītīgi apdomāšu, vai es to maz gribu lasīt. Labi apzinos, ka tuvu pie 200 grāmatām fiziskā formātā nav ok, tāpēc ar šo centīšos sevi disciplinēt. Tad jau redzēs, kā man veiksies ar šo.

Plāni pavasarim/martam:

  • lasīt tās grāmatas, kuras esmu pirkusi ziemā/pavasarī pagājušajos gados. Prioritāri ir tās, kas ir manā 2017. gada lasīšanas sarakstā (13), pārējās (15) paliek, ja gribas ko pamainīt vai pēkšņi aptrūkstas lasāmā (ņemot vērā skolu – maz ticams). Un tad par to, kā man veicās, stāstīšu maija beigās, jo noslēgsies pavasara mēnesis. 28 grāmatas pa gadalaiku man liekas diezgan ticami un realizējami.
  • Baigi braukāšos uz dažādiem teātriem, kuros neesmu biežs viesis- martā būšu Valmierā un Rīgas Krievu drāmā, par aprīļa plāniem vēstīšu nākammēness.
  • No filmām gribas noskatīties tās, kas vinnējušas Oskarus, bet tā kā esmu diezgan ļoti garastāvokļu cilvēks, tad redzēs, kā ar to veiksies.
  • Ar seriāliem esmu iestrēgusi, jo neviens nepatīk vai arī patīk tik ļoti maz, ka nav vēlmes skatīties tālāk. Lai gan tai pašā laikā ir saraksts ar cilvēku ieteikumiem, kurus vēl neesmu sākusi skatīties.

Tas pagaidām arī viss. Lai jums saules pieliets pavasara sākums!

Attēls te.

Atskats uz janvāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276563410/large.jpg

Skatoties uz paveikto, mani izbrīna, ka tas viss notika janvārī, kas studentiem (tātad arī man) ir sesijas mēnesis.

Grāmatas. Izlasīju 10 grāmatas un uzstādīju personīgo rekordu, jo tik daudz vienā mēnesī es vēl neesmu izlasījusi. Ja teiciens “kā gadu iesāksi, tā pavadīsi”, tad mans lasīšanas gads rādās ļoti labs, arī ņemot vērā faktu, ka vairākas grāmatas bija patiešām labas. Par visām esmu dažus vārdus jau uzrakstījusi, tāpēc turpmāk būs linki uz aprakstiem.
Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti”, Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki”, Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne”, Rupi Kaur “milk and honey”viss vienā katlā lasāms te.
Frēderiks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”te.
Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”te.
Jana Egle “Gaismā” te.
Egils Lukjanskis “Rēta akmenī” te
Džodžo Moja “pirms atkal tiksimies” – agrāko atsauksmi var lasīt te, bet pārlasīšanā visu sanāca uztvert mazāk saasināti. Bet tas nemaina to, ka grāmata ir laba.
Džodžo Moja “pēc tevis” te.

Filmas/seriāli. Sāku turpināt radināt sevi pie jaunu seriālu skatīšanās (kopš beidzu skatīties “Friends”, labu laiku nezināju kā dzīvot tālāk). Manā redzeslaukā tagad ir “Series of Unfortunate Events”, “Mom” smadzeņu atvēsināšanai un “The Crown”, kā arī atsākās “How to Get Away With Murder”. No filmām noskatījos 8, no kurām visaugstāk vērtēju “La La Land”. Lai gan mūzikli man ne pārāk iet pie sirds, šis tomēr spēja manu uzmanību noturēt līdz beigām. Un tās beigas, tās beigas! Novērtēju ar 10/10. Pārējās košļeņu filmas nemaz nav vērts pieminēt.

Teātris. Skatījos 5 notikumus, kas saistīti ar teātri.
“NN Nakts” JRT – jau kā tradīcija notiek otro gadu pēc kārtas, kur novērtē arī otru teātra pusi – kritiku. Konceptā līdzīgi kā pagājušo gadu, bet šoreiz daudz foršāk un īsāk, koncentrētāk. Divejādas izjūtas raisīja skatuves noformējums kā Getliņu izgāztuve, kur kritiķiem jākāpj pāri izmētātām čipsu pakām, bet saprotu arī otru – profesionālo – pusi.
“Jevgēnijs Oņegins” LNOB – piedzīvoju izbrīnu par to, ka dzied krieviski, bet scenogrāfija bija smuka (tikai vēl vienu izbrīnu radīja reklāma modes skates veidā ar Amoralles tērpiem). Nezinu, cik ļoti tērpu mūsdienīgums un atklātums sasaucās ar valodas senumu (jo krieviski es nebumbum), ko man būtu interesanti uzzināt.
LTV1 rādīja Elmāra Seņkova “Meitenes” iestudējumu un arī Reiņa Suhanova “Bērns, vārdā Rainis”. Abi šie iestudējumi ir pateicīgi televīzijas kameru darbam noķert īstos izrādes momentus, jo darbība nenotiek uz lielas skatuves. “Meitenēs” man simpatizēja stāsts un izvēlētās aktrises, “Bērnā, vārdā Rainis” tas, cik interesanti izdomā bērniem izstāstīt stāstu, pielietojot minimālus līdzekļus.
“Bonija un Klaids” Dailes teātrī – izrādes sākumā skatītājus (vai paši sevi) aktieri Mārtiņš Upenieks un Lelde Dreimane izklaidē, lasot kritiku šo izrādi. Bet varbūt, lai sagatavotu skatītāju. Katrā gadījumā nav grūti izdomāt, par ko ir stāsts. Interesanta ir režisora iecere likt skatītājiem līdzdarboties izrādes procesā, izmantojot lukturīšus (interesanti, kāda būtu izrāde, ja to nebūtu). Laiks aizlidoja vēja spārniem jeb var arī teikt, ka negaidīju beigas tik ātri.

Plāni februārim

  • Pagaidām plānā ir apmeklēt 4 teātra izrādes;
  • Grāmatu ziņā nav īsta plāna, pēc kā vadīties, tāpēc paļaušos uz sajūtām. Gribas kaut ko no non-fiction palasīt, tāpēc varbūt beidzot jāķeras klāt grāmatām, kas manā plauktā stāvējušas klāt way too long.
  • Bet joprojām spēkā paliek 1 grāmata no Kindles un 1 latviešu autoru darbs.

Attēls te.

Septembrī paveiktais + oktobra plāni

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/261157439/large.jpg

Ziniet, man ir uznācis tāds rakstīšanas trakums, ka gribas aprakstīt visu un visus. Tas patiešām ir reti, tāpēc piedodiet manis rakstīto postu pēkšņo uzlidojumu. Varu nomierināt – tie noteikti nebūs tik daudz kā no kamīna lidojošo Cūkkārpas vēstuļu Harija Potera pirmajā daļā.

Sākšu ar grāmatām. Izlasīju septiņas, nepabeidzu 3, bet nevis noliku atpakaļ plauktā, bet tās joprojām stāv kaut kur ar grāmatzīmēm iekšā. Tās ir Ingas Žoludes “Silta zeme”, Imanta Ziedoņa “Kurzemīte” un Signes Kvaskovas “Monika un mežs”. Interesanti, vai tas, ka visi minētie autori ir latviešu, ir rādītājs tam, ka es tās nepabeidzu… Bet, tās kuras es izlasīju, ir lasāmas nedaudz zemāk ar dažiem teikumiem par grāmatu vai linku uz atsauksmi.

  • Harijs Poters un filozofu akmens, Dž.K.Roulinga. Man šogad bij apņemšanās pārlasīt Poteru un ne tāpēc, ka iznāca “astotā daļa”, bet vienkārši uznāca tāda vēlēšanās. Kā arī uznāca pilnas sērijas savākšanas mānija (Ja nu tev ir lieka un nevajadzīga Harijas Potera 4. daļa – “HP un uguns biķeris”, lūuuudzu, sazinies ar mani!) Mana apņemšanās ir izlasīt vienu grāmatu un noskatīties tās ekranizāciju. Pirmais šis mēģinājums man izraisīja dusmas, jo atradu tik daudz detaļu, ar kurām netiku skaidrībā, ka otrajā mēģinājumā es domāju, ka tikpat daudz palaidu garām, jo piezīmju sanāca diezgan maz. Katrā gadījumā HP ir sērija, kas jāpiedzīvo jebkuram. (5/5)
  • Atgriešanās Simtjūdžu mežā, Deivids Benediktuss. Šito es lasīju tikai tāpēc, ka tā bija manā plauktā, izskatījās plāna un man bija svarīgi izlasīt to vienā dienā. Tāds neveiksmīgs Vinnija Pūka pakaļdarinājums turpinājuma veidā. Varbūt būtu labāk, ja nebūtu tāds tapis, bet tā arī nevar teikt, jo kaut kas līdzīgs jau tur bija. Bet sentimenta būšanai par labu – 3/5.
  • Dubultnieki un citi stāsti, Toms Kreicbergs. Es neatceros, kāpēc nepabeidzu iepriekšējo reizi, kad mēģināju lasīt, jo šoreiz gāja diezgan raiti. Varbūt zinātniskā daļa nav gluži man, tāpēc stāsti nekļuva man tuvi. 3/5.
  • Harijs Poters un noslēpumu kambaris, Dž.K.Roulinga. Izskatās, ka tad, ja lasu 2-3 grāmatas mēnesī, sēriju pabeigšu līdz gada beigām, kas skan diezgan forši. Bet, kā jau minēju, otrajā daļā man bija maz nepamanīto detaļu, kas rada aizdomas, ka kaut ko neesmu pamanījusi, piefiksējusi, ir paslīdējis garām. Bet varbūt arī nē. 4/5.
  • Citādie, Veronika Rota. Vislabākais veids kā izraut sevi no reading-slump ir lasīt guilty pleasure literatūru. Nu lūk, šī ir viena no manas kaudzes. Otrajā lasīšanas reizē Trisa ir neciešama muļķe un Tobiass uzvedas kā 50 gadīgs vecis savos 18, bet atsauksmi es kādreiz rakstīju, kuru es te nelikšu, jo biju jauna un dumja. 3/5.
  • Mēs, Deivids Nikolss. Atsauksme šeit. 4/5
  • Maiņa, Hjū Hovijs. Atsauksme šeit. 4/5

Filmas

  • Romeo&Džuljeta, Māris Martinsons. Ilgi gribēju šo noskatīties, kino nokavēju, filmas.lv neiedomājos paskatīties, bet LNT vai TV3 to rādīja un beigās tomēr noskatījos un biju vīlusies. Tiešām biju gaidījusi kaut ko citu, Māris Martinsons man palika atmiņā ar “Amayu”, kas man ļoti patika, bet šis bija kaut kas parasts un drīzāk tāds kā ieskats vecākiem par to, kas notiek jauniešu dzīvēs. Tāda… pamācošā filmiņa. Galvenokārt man interesēja noskatīties dēļ krievu-latviešu līnijas, bet arī tā bija atklāta diezgan truli. Skumji. Mūzika gan bija man patika, īpaši Māra Upmane-Holšteina. 2/5
  • Harijs Poters un filozofu akmens, Chris Columbus. Neskatoties uz filmas neprecīzajām detaļām, salīdzinot ar grāmatu, bet saprotot, ka pat divu stundu ilgumā grāmatu nevar iekopēt, filma man patika. Bet varbūt patika tāpēc, ka visi bija maziņi un izskatījās baigi mīlīgi. 4/5
  • Harijs Poters un noslēpumu kambaris, Chris Columbus. Šitā man likās tuvāk grāmatai, bet tikpat labi man tas varētu tikai likties. 3/5, jo atmiņā nepalika.
  • Nakts vilciens uz Lisabonu, Bille August. Grāmatu es biju iesākusi, bet vilku garumā tā, ka jau aizmirsu, par ko lasīju sākumā, bet sākt no jauna negribēju, tāpēc noliku malā. Šo filmu rādīja LTV1 kādā sestdienas/svētdienas vakarā, kas mani sasparoja grāmatu nolikt priekšplānā, ja nu sagribas pēc sajūtām. Pietrūka grāmatas smalkums, ne tik vienkārši visu paņemt. 3/5
  • Drošsirde, Mark Andrews, Brenda Chapman, Steve Purcell. Šito es vēl nebiju redzējusi, man bija patīkams pārsteigums. Arī sirsnīgās multenes beidzot sāk savu uzvaras gājienu, bet diemžēl visas tiek taisītas pēc tās pašas shēmas, tāpēc drīzāk iegūst tādu kopējamā aparāta līdzību. Bet sirsnīgu līdzību. 3/5

Teātris

  • Astoņas mīlošas sievietes, Dž.Dž.Džilindžers. Mana jaungada apņemšanās neiet uz Džilindžera izrādēm izgāzās, bet noturējos veselus 9 mēnešus. Kas bija viegli, jo viņš Rīgā neko neiestudēja. Pati izrāde ir kā viegls detektīvromāns – pirmajās dienās ir sajūsma, ka beidzot nav nekas no pēdējo 2 sezonu katastrofas, bet, jo tālāk dzīvo, jo vairāk aizmirstas. Šodien bija pavisam traki – neatcerējos izrādes nosaukumu, nācās googlei jautāt. Izrādi skatījos daļēji mācību uzdevumā, tāpēc koncentrējos uz citām lietām un norobežojos no sava viedokļa, tāpēc, ja gribētu rakstīt atsauksmi, būtu jāiet otrreiz, bet tā noteikti nav tik laba izrāde, lai es to darītu. 3/5
  • Frankenšteins, Laura Groza – Ķibere. Gāju otro reizi un bija tikpat iespaidīgi, cik pirmajā reizē. Diemžēl vairāk krita ne tik aktieru tradīcijas, cik skatītāju. Piemēram, novēroju, ka pirmizrāžu publika klepo daudz vairāk nekā jaukuroreizi spēlētā izrādē. Bet pirmizrādē (tiesa, atkarībā no izrādes, Žannā d’Arkā bija gandrīz tas pats) telefonus lieto mazāk un neuzdrošinās (vai neiedomājas) izvilkt telefonu un visspilgtākajā apgaismojumā rakstīt īsziņu (kura pat nav atbilde uz kādu pienākošo). Bet par to esmu jau izteikusies diezgan daudz sociālajos tīklos un nevajag cepties. Ja “Frankenšteinu” vēl neesat redzējuši – noteikti aizejiet. 5/5

Plāni oktobrim.

  • Hermaņa dienasgrāmatu esmu jau izlasījusi. Atsauksmi varat lasīt šeit.
  • Pabeigt “Elevatora” triloģiju, jo man vienkārši paliek kauns izdevēja priekšā, ka tik ilgi čammājos un lasu visu ko citu, tikai ne to, ko vajag.
  • Tā kā ir Helovīnu mēnesis un man ir bail no gandrīz visa, izdomāju sevi izaicināt un lasīt to, ko ikdienā nelasu. Piemēram, Stīvenu Kingu (“Zvēru kapiņi”, “Mizerija”). Vai “Pirms es aizeju gulēt” vai “Drakulu”.
  • Vēl varētu pieķert klāt kādu kādreiz lasītu grāmatu, kas nebija mana, bet kura tagad man pieder. Tā kā man patīk atzīmēt citātus, domas ar lapiņām (indeksiem), tad to daru tieši tāda iemesla dēļ.
  • Tāpat plānā ir 1-3 Potera grāmatas, attiecīgi arī izlasīto ekranizācijas.
  • Mis Peregrīnes ekranizējumu noskatījos vakar, esmu nedaudz vīlusies. Vēl viena ekranizācija, kas spīd tepat aiz stūra, ir “Meitene vilcienā”, bet neesmu lasījusi grāmatu. To izdarīt traucē tas, ka esmu izdomājusi līdz gada beigām lasīt tikai tās grāmatas, kas man pieder, lai samazinātu to kaudzi vismaz nedaudz zem 100 (tagad ir aptuveni 120).
  • No teātra lietām – “Granātu krāsas aproce”, “Iemūrētie” un vēl kāda izrāde, kas pagadīsies spontanitātes rezultātā.

Tāda punktaina atskaite pagadījās. Saskatījos booktube video un sailgojos pēc šitādas lietas. Lai nu kā, brieniet pa lapu negrābtiem pagalmiem, baudiet karstos dzērienus un saritināšanos zem 100 segām, kamēr nav pieslēgta apkure. Hermanis skaisti saka par rudeni savā “Dienasgrāmatā”, bet to es atstāšu atklāšanai jums pašiem.

Attēls te.

Decembris

december, christmas, and harry potter image

Decembris vienmēr ir tāds durvju aizvēršanas mēnesis. Noslēdzas ne tikai mēnesis, bet viss gads. Šajā mēnesī vēl vairāk gribas atskaitīties par visu, kas paveikts, tad nu domājams, ka būs ne tikai raksts par decembri, bet arī par 2015. gadu kopumā.

Kā parasti, sākšu ar grāmatām. Raksta tapšanas brīdī ir izlasītas 10 grāmatas, 4 pāršķirstītas studiju vai vienkārši intereses pēc.

  1. Ļevs Tolstojs – Anna Kareņina. Lasīta studiju vajadzībām, ja būtu zinājusi, ka man tā būs jālasa vēlreiz pēc 2 gadiem, pirmo reizi nebūtu lasījusi. Lasot meklēju specifiskas vietas, tāpēc lielu uzmanību sižetam nepievērsu, bet grāmata joprojām paliek pie manām mīļākajām, rodas vēlme izlasīt vēl kādu šī autora darbu. 8/10
  2. Viljams Šekspīrs – Hamlets. Pirmā grāmatas daļa aizgāja ļoti viegla, jo to jau biju redzējusi izrādes veidā. Un tad nāca otrā daļa, no kuras vairs neko neatceros. Bet es noskaidroju, ar ko beidzas šī luga, kas arī bija tas dzinulis, kas lika man lasīt grāmatu. 7/10
  3. Silvija Radzobe – Latvijas teātris 20.gs. 90. gados un gadsimtu mija. grāmatai burtiski uzskrēju virsū vienā bibliotēkā, un pēc Silvijas Radzobes lekcijas Dailes teātrī par kritiku un teātri, nevarēju nepaņemt. Šī bija tāda viegla iesildīšanās darbam, uz ko ilgi metu acis – par to jauno režiju. Šī bija viena no tām izšķirstītajām grāmatām, uzmanību pievērsu tikai tām aprakstītajām izrādēm, kuras esmu redzējusi. 7/10.
  4. Imanuels Kants – Spriestspējas kritika. Izlasīju 20 lapas tieši filozofijas dēļ. Runa gāja par skaistuma un gaumes izpratni. Bija sajūta, ka Kants to visu paņem nevajadzīgi dziļi, kas sarežģī visu /tekstu, bet tas, ko es sapratu, bija labi. 7/10.
  5. Deniss Hanovs – Eiropas aristokrātija 17.-19. gadsimts. Arī šis bija studiju vajadzībām, ko arī izšķirstīju, lasot tikai specifiskas nodaļas. Bet patiesībā man vienmēr ir patikušas kuplas kleitas un filmas par karaļnamiem un tamlīdzīgas pasakas, tāpēc šī lasīšana bija diezgan interesanta. Pēc kādiem pāris gadiem varētu paņemt un izlasīt visu. 7/10.
  6. Giliana Flinna – Neatrodamā. Apbrīnojami. Šitādu čakarēšanu grāmatas ietvaros man šķiet, ka nebiju vēl pieredzējusi. Galvenā varone man riktīga krita uz nerviem jau grāmatas sākumā ar saviem garajiem uz sevi vērstajiem monologiem, kas rezultējās ar to, ka tagad nevaru saprast, vai man patika vai man nepatika pati grāmata. Jo vairāk domāju par šo, jo vairāk neko nevar saprast. Patika čakarēšana, riebās galvenā varone. Kas tur var sanākt? 8? Lai būtu 8/10.
  7. Illuminae. Ja Sintija blogeru eglītē nebūtu man uzdevusi jautājumu “Vai tu zini, kas ir Ezra?”, kad biju aptuveni 20 lappuses iepakaļ, iespējams, ka lasītu vēl tagad. Nav vārdu, lai mēģinātu aprakstīt šo grāmatu, cik ļoti fantastiska tā ir. Tas vienkārši ir pašiem jāpiedzīvo. 9/10.
  8. Kā būt parīzietei vienmēr un visur. Rakstīju pilno atsauksmi, lasi te.
  9. Anderss de la Mote – burbulis. Arī šeit rakstīju pilno atsauksmi, lasīt vari te.
  10. Rainis – Uguns un nakts. Ziniet, kā ir tad, kad filozofijas profesore ir Raiņa fanāte? Es nojaušu. Tāpēc, ka man tuvojas sesija un filozofijas eksāmens, jāsāk apgūt Raiņa idejas, vēl ir kāda nedēļa laika. Grāmatu nekaunīgi lēti dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā, un tā kā tagad rāda arī izrādi Nacionālajā teātrī (uz kuru neesmu bijusi), kaut kā tas viss saslēdzās. Luga man patika, tās idejas, kuras uzķēru, bija labas un aktuālas arī šodien, diemžēl. 7/10
  11. Mērija Šellija – Frankenšteins. Arī šai grāmatai uzskrēju virsū tajā pašā pieminētajā grāmatnīcā, arī nekaunīgi lēti. Un tā kā šoreiz izrādi rāda Dailes teātrī, un esmu redzējusi un esmu sajūsmā, bija tīri loģiski, ka jāizlasa grāmata. Tā gan uz mani atstāja tādu meh iespaidu, bet radās priekšstats, kā viss bija pamatā pirms izrādes, un ko tieši režisore ir mainījusi. 7/10.
  12. Stīgs Lārsons – Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni. Par daudz politisko afēru, kurām vienā brīdī vienkārši pārtraucu sekot līdzi, tiesas ilgums man likās nepieklājīgi īss un nepameta sajūta, ka sākumā visu nejēgā velk garumā, lai beigās visu svarīgo iekļautu 100 lappusēs, kas ir par maz. Redziet, kas notiek ar mīļākajām triloģijām, kad lasa trešo reizi pēc kārtas. 8/10.
  13. Frederiks Beigbeders – Ūna un Selindžers. Atsauksme te.
  14. Staņislavs Lems – Solaris. Grāmata par mūsu apslēptajām vēlmēm un zemapziņu. Kas parādītos tavā priekšā, ja tu būtu tieši tādā pašā situācijā, vai tu zini? Pēdējā obligātā literatūra, par ko ir liels prieks, bet tajā pašā nedaudz nostaļģija iezogas. Bet vēl jau pirms eksāmena būs iemesls visu atkārtot. 6/10 par pašu grāmatu, bet lika padomāt.

Tagad parunāsim par 3 filmām. Viena bija studijām – Solaris (2002. gada), kas man nepatika, bet tur spēlēja Džordžs Klūnijs galvenajā lomā, kas man arī te nesimpatizēja. 6/10. Otrā filma bija Matrikss, arī studiju vajadzībām. Jāatzīst, ka vēl nekad nebiju redzējusi, un tas bija interesants piedzīvojums. 7/10. Trešā filma ir “Noslēpums viņu acīs” par to, ko mērķu nospraušana var izdarīt ar cilvēku, ko salūšana pēc traģēdijas var izdarīt ar tevi pašu. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm. Kas mani pašu pārsteidz, ka abas ir JRT. “Ziedonis un Visums” bija skaista izrāde, ko veido nelielas etīdes par vai ar Dzejnieku. Smieklīga un skumja izrāde. Tāpat es varētu raksturot arī otru – “Latviešu mīlestība”. Abas izrāde no augšas līdz lejai pilnas ar latvietību un tiem kodiem, kas veido mūs un mūsu identitāti. Mēs katrs pazīstam tos cilvēkus, kas kāpj uz skatuves, un aktieri attēlo viņus tik pārsteidzoši precīzi, ka sametas skumji. Abām izrādēm 10/10.

Man pašai neparedzēta dāvana Ziemassvētkos ir iesnas un sāpošs kakls un galva pilna ar idejām, ko gribu izmēģināt jaunajā gadā. Kādas durvis atveras, kādas citas aizveras. Tagad tikai visas idejas jāsaliek uz papīra, lai var saprast kur un kā realizēt. Lai vai kā, lai jums darbīgs Jaunais gads!

Attēls te.

Oktobris.

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/206499968/large.jpg

Mēneši nāk un iet. It kā jau nav nekas īpašs, bet ir tie īpašie mēneši, kas tomēr patīk labāk par pārējiem. Man viens no tie ir oktobris. Varbūt tāpēc, ka ražīgs – ķirbji lieli, skriešana, ja runājam par skolas lietām (jo septembris vienmēr ir bijis tikai iesildīšanās pilns), 14 izlasītas grāmatas, 5 filmas un 6 teātra izrādes noskatītas.

Kā vienmēr, sākam ar grāmatām. Tātad, 14.

  1. Mārgareta Atvuda – Kalpones stāsts. Atsauksme šeit.
  2. Gundars Priede – Trīspadsmitā. Nelasu latviešus, man ir savi aizspriedumi, bet šī luga bija pārsteidzoši baudāma. Varbūt studijas tomēr ar mani kaut ko labu arī izdarīs, ne tikai nobeigs. “Elpojiet dziļi” uzņemta pēc šīs lugas motīviem, to arī noskatījos, bet par to vēlāk.
  3. Umberto Eko – Rozes vārds. Es mēģināju lasīt Eko jaunākos darbus un tik gludi kā ar šo man nekad nav gājis. Te bija gan īstais sižets, gan temps, gan tēli, tādējādi pilnībā piesaistot manu uzmanību. Protams, bija ļoti daudz transtekstualitātes visdažādākajās izpausmēs (jā jā, es tagad gudra), bet nebija tik traki kā ar Ulisu. 8/10.
  4. E.L.Džeimsa – Grejs. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas vēl tagad mokos ar jautājumu vai tēlam ir jāattēlo dzimumam raksturīgais domāšanas veids, vai arī to var kaut kā apiet. It kā jau vienmēr ir interesanti ielūkoties otra dzimuma galvā, bet šī grāmata tomēr nebūs pietiekami labs uzskates materiāls. Vismaz nebija Anastasijas acu rotēšanas, tāpēc 3/10.
  5. Imants Ziedonis – Kurzemīte. Ja es būtu lasījusi otrādāk, tas ir, pa priekšu šo un pēc tam “Leišmalīti”, domājams, otrā tālāk par 100 lappusēm nebūtu tikusi. Tā ir kā diena pret nakti, šeit teksts ir tik ļoti caurstrāvots ar Ziedoni un viņa spēju pateikt sakāmo to patiesībā nepasakot, ka liekas, ka otrai ir pilnīgi cits autors (kas tā arī ir, lai gan rakstīts, ka darbu veikuši abi, tomēr šķiet, ka Rimants ir rakstījis vairāk. Pietrūkst ziedoniskās sajūtas). Izlasīju tikai 1. daļu, ar domu atgriezties pie otrās kādu citu reizi. 8/10.
  6. Dorisa Lesinga – Bens pasaulē. Nepatīk autores rakstības stils, lai gan pats sižets un doma kā tāda ir dimantu vērta. Par citādo pieņemšanu vai drīzāk nepieņemšanu sabiedrībā un kā citādā dzīvošanu tajā. Sāpīgi skaisti. 8/10.
  7. Sabīne Košeļeva – Rīga-Maskava. Vairāk šādu grāmatu, lūdzu. Ne tik daudz mīlestības, kas, protams, ir labs sižeta sasaistes elements, bet tīri patiesību par latviešu-krievu attiecībām mūsdienās. Jo nav tā kā izskatās un uznāk kārtīgas dusmas, kad atkal dzird ausīs nonāk cilvēku vaidēšana par cittautiešiem. Ne tikai par krieviem, tagad jau arī bēgļi populāri. Arī 3 cilvēku rindā pie Maximas kases. Grāmatā mierīgi bez pēdējām sievietes žēlabu nodaļām mierīgi varēja iztikt, jo tas bija pietiekami, lai sirds pārtrauktu sāpēt par iznākumu. 8/10.
  8. Satori – citādība.iecietība.līdztiesība. Gaidīju ko citu, sagaidīju šo – kā citi un arī mēs tiekam un tiksim galā ar minoritātēm Latvijā. Pietrūka cilvēku stāstu, sāpīgās pieredzes, kuru gan var izlasīt internetā, bet nu grāmatā lasīt jau ir pilnīgi kas cits. 6/10.
  9. I.Ziedonis – Motocikls. Šitas tāds darbīgais dzejas krājums. Uzdzen vēlmi skriet, darbināt savu motoru un darīt lietas vairāk. Kādā brīvā brīdī būs jāpalasa vēl kaut kas. Ir labi. 7/10.
  10. Patriks Zīskinds – Parfīms. Ar grāmatām, kurās zini, ko jāmeklē, ir tā – liela daļa citu detaļu var paplūst garām un tās neuztver. Par laimi, mana tēma to neatļāva. Šī bija ļoti interesanta pieredze ar smaržu sajušanu caur grāmatu. 7/10.
  11. Jānis Rokpelnis – Dzeja. Lielais, biezais krājums mani kaut kādā veidā uzrunāja, bet, kad izlasīju, tomēr nebija pietiekami. Dodiet vēl, tā, lai pietiek līdz nākamajam rudenim pārpārēm. Bet zinu jau, ka nepietiks. 6/10.
  12. Māra Zālīte – To mēs nezinām. Šī grāmata bija kā dialogs starp Zālīti un Ziedoni par nopietno un nenopietni. Brīžam bija sarunas esence kā uz delnas, brīžiem tā bija plika pļāpāšana, bet bija laba pļāpāšana. 7/10.
  13. Kurts Vonnegūts – Čempionu brokastis. Nebija tik ļoti iespaidīgi kā pirmā viņa grāmata, varbūt par daudz marinējos un vajadzēja izlasīt visu vienā vakarā, lai būtu par ko likt tos augstos vērtējumus, bet man mēnesi to lasot pa mazam gabaliņam nekāds kaifs no tā nebija. 5/10.
  14. Laura Dreiže – Debesu lauskas. Par šito atsauksme vēl tikai taps tuvākajās dienās. Bija labi, bet kaut kas tajās beigās tomēr nav kā vajag. Arī vērtējums būs vēlāk.

Filmas. It kā jau saku un domāju un redzu, ka filmu skatīšanai man nav laika, tomēr kaut kā šomēnes tas atradās veselām piecām.

  1. Trainwreck. Izklaides gabals mēneša vidum, īstais īstajā laikā un vietā. Pat smējos, kas nav ierasti šāda veida filmām, vismaz man. 6/10
  2. The Laggies. Par šito filmu man bija vislielākais nesaprašanas moments. Filmu veidotājiem loģikas spējām acīmredzami nav jābūt, ja jau pieaugusi sieviete var mierīgi nedēļu pirms kāzām palikt pie mazgadīgas “draudzenes”, kurai vienreiz nopirka alkoholu viņu pirmajai tā lietošanas reizei ar draugiem. Mierīgi var flirtēt ar viņas tēvu un beigās vēl acīmredzami kļūt par pamāti, un tas viss tikai aptuveni nedēļas laikā! Bravo, Holivuda! 2/10.
  3. That Awkward Moment. Šito īsti neatceros, tāpēc pieņemsim, ka nebija nekas īpašs. Ā nē, tur čalis pie soliņa piesala, kamēr gaidīja savu lielo mīlestību. Vistīrākās muļķības, mūsdienās viņš jau sen būtu aizgājis skatīties hokeju, nevis sēdējis un 5 stundas sniegā un salā kādu gaidījis. 4/10.
  4. Very Good Girls. Drāma par pirmo mīlestību ar vienas piedzīvojumu pilnas vasaras ilgumu. Starp citu, LTV7 dažreiz piektdienu vakaros rāda tīri labas filmas. 6/10.
  5. Elpojiet dziļi. Nezin kāpēc tā arī nekad nebiju redzējusi šo filmu. Bija interesanti, bet neaizrāva. 6/10.

Pēdējais piegājiens – teātris.

  1. “Rondo” Ģertrūdes teātrī. Lielisks pierādījums kā 2 aktieri var iznest vairākas lomas būdami tikai divi un ar minimālu skatuvisko iekārtojumu. Vispār ĢIT’am ir ļoti savdabīgas izrādes, kas ir pilnīgi cita teātra pieredze, ne tikai skraidīšana pa lielajiem un jau pierastajiem teātriem. Burvīgi, iešu labprāt vēl un vēl.
  2. “Ja Tevis vairs nebūtu” Dailes teātrī. Ja pirmā Intara Rešetina izrāde bija absolūti sāpīgi brīnišķīga, tad šeit tas viss kaut kā samazinājās līdz viegli paciešamam līmenim. Īsumā – vīrs ir nomiris un sieva pēkšņi atklāj vienu mazu papīru, kura dēļ sākas izrādi gara histērija par tēmu “viņš mani nemīl”. 5/10.
  3. Bruņota un bīstama. Atsauksme šeit.
  4. Hamlets. Šitā bija kā translācija kinoteātrī no Londonas Nacionālā teātra. Mācība: lai gan grūtu nedēļu nevar ieplānot, tomēr pamēģiniet un nekad nepērciet biļetes tās noslēgumā. Var gadīties saldi pašņākt blakussēdētājam uz pleca. Lai nu kā, tas ko es redzēju, jo sevišķi pirmā cēliena beigas, bija absolūti brīnišķīgi, atkal cita teātra pieredze. Ja tik ļoti nenāktu miegs, paliktu arī uz otru, bet, tā kā tas beidzās aptuveni 1 naktī (jo sākās necilvēcīgi 21os), tad viss saslēdzās šādi. Nesen bija vēl viena pārraide, man šķiet, ka būs vēl tas pats Hamlets. Un protams, citas izrādes arī, pasekojiet tam līdzi Forumcinemas mājaslapā. Es acīmredzami teātri nevaru skatīties uz ekrāna ne kinoteātrī, ne mājās.
  5. “Brodskis/Barišņikovs” JRT. Ziniet, tā ir laba sajūta. Kad beidzot aizej uz īstu teātra izrādi, lai gan tikai 1,5 stundas garu, bet īstu. Un nevelcies vīlies mājās. Nē, nu velcies tāpat, bet piepildījies ar dzeju, naksnīgo Rīgu un burvīgo teātra sajūtu, kas rodas, kad saproti, ka esi patiešām bijis uz kaut ko labu. Lai gan es krievu valodu nebumbum, tā teikt, tomēr tulkojums bija un brīžiem pat diezgan labs, atmiņā paliekošs. Bet tomēr grūti uztvert tekstu citā valodā, ja kāds pa vidu runā. Man kā cilvēkam, kurš ļoti grib būt uz Tu ar arhitektūru, bet cenšas būt uz Tu ar komunikāciju, ļoti ļoti patika skatuves iekārtojums. Absolūti brīnišķīgs gan tas, gan izrāde kopumā. 9/10.
  6. “Avantūrista grēksūdze” Nacionālajā teātrī. Studentu ģenerālmēģinājumi ir laba iespēja skatīt izrādi ātrāk un noformulēt arī savu viedokli ātrāk par citiem. Tomēr laiks ir pagājis un viedoklis man joprojām nav uzradies. Bet jautājumi gan ir, un galvenais no tiem – vai kailums izrādē ir māksla vai veids kā likt pārvērtēt skatītāju robežas? Jau iedomājos dusmīgās tantes, kas pukodamās nāk ārā, jo vairs nav iemīļoto mūķeņu tērpu, precīzāk, tērpu nav vispār. Varbūt tieši tas ir vajadzīgs, lai pievilinātu teātrim jaunāka vecuma skatītājus, lai gan neliekas, ka teātri arī tādi apmeklētu ļoti maz. Kas zina.

november and hello image

Novembris būs darbošanās pilns mēnesis. Būs ļoti labs mēnesis, ja viss notiks tā, kā es to gribu, kas cerams, ka tā arī būs. Plānā ir lasīt “Viltoto Faustu”, atkal “Annu Kareņinu” un “Mūžības skartos”, bet tas ir skolai. Dzīvesprieka atgūšanai ceru pabeigt “Iluminae”, kas pagaidām ir ļoti interesants nākotnes dokumentējums sci-fi žanrā, plānā ir arī nejaušais “Aptiekārs Melhiors” un plānotais “burbulis” de la Motes triloģijas pabeigšanai. Iesāktā “Purpuļa karaļa galmā” arī jānofinišē, lai var ķerties pie nākamās. Vispār oktobrī nonācu pie secinājuma, ka kā e-grāmata jālasa tā grāmata, kas stāv fiziskā formā TBR plauktos, lai ātrāk tie sarūk apmēros. Savādāk kā viena grāmata aiziet pie izlasītajām, tā četras nāk vietā.

Arī NaNoWriMo jau ir sācies, jāsaņemas un jāuzraksta vismaz kaut kas vairāk par 3 teikumiem. Ir plānā četras izrādes, trīs ĢIT, viena Dailē. Iespējams, laika gaitā nāks klāt es šajā ziņā esmu diezgan neparedzama.

Novembris būs lielisks mēnesis. Ļauj tam iesilt un tad ieej Jāņa Rozes grāmatnīcā pēc jaunā Ziņneša. Varbūt tur būs kas labs.

Attēli te un te.

Augusts.

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/194486743/large.png

Man šķiet, šis bija pats vieglākais un brīvā laika un slinkuma piepildītākais mēnesis līdz šim. Tas ir arī rezultējies ar zināmiem panākumiem, jo ir izlasītas 13 grāmatas!

  1. Kurts Vonnegūts “Kaķa šūpulis”. Es nebiju gaidījusi, ka būs tik labi. Es biju dzirdējusi labas atsauksmes, bet nedomāju, ka tās piepildīsies ar uzviju. Brīžiem dažās vietās samulsu un sāka likties nesakarīgi, bet te nu atkal var vainot manu lasīšanas stilu, ka es daudzām lietām pāršļūcu pāri un tās beigās izrādās pašas svarīgākas detaļas. Man ir arī viņa grāmata “Čempionu brokastis”, bet to es lasīšu nedaudz vēlāk.
  2. Alesandro Bariko “Zīds”. Šitā bija pirmā no BookTubeAThon grāmatām. Stāsts ir par zīdtauriņu tirgotāju 19. gadsimtā, kurš dodas ceļojumos uz zīdtauriņu dzimteni Japānu, lai atjaunotu Francijas krājumus, jo tur esošie zīdtauriņi ir saslimuši ar bīstamu slimību. Ceļojuma laikā tiek atrasta dzīves jēga sievietes izskatā, kas raisa ļoti īpašas izjūtas gan galvenajā varonī, gan lasītājā. Arī rakstības stils ir diezgan skaists.
  3. Džeina Ostina “Mīlestība un draudzība”. Par to esmu rakstījusi šeit, negribu atkārtoties.
  4. Dorisa Lesinga “Piektais bērns”. Mana atsauksme no Goodread: Ideja tāda – perfektajai ģimenei kā piektais piedzimst bērns, kurš noteikti nav iederīgs šajā ģimenē – smags, māte lieto vārdus “monstrs, briesmonis” grūtniecības laikā, neglīts un var pat teikt, ka garīgi atpalicis. Tad nu visa grāmata ir par to, kā ģimene sadzīvo ar šo “briesmoni”.
    Patiesībā man patika ideja. Šī grāmata ir jāiedod izlasīt visiem tiem, kuri novēršas, smejas vai rāda ar pirkstiem uz invalīdiem un cilvēkiem ar attīstības traucējumiem. Un, attiecībā uz tuvākām situācijām – arī tiem, kas spītīgi protestē pret bēgļiem Latvijā un vispār. Jo savādāks cilvēks nav jāizolē no sabiedrības, jāievieto trakonamā tikai tāpēc, ka viņš atšķiras. Nav jāsauc par briesmoni. Nav jāliedz iebraukšana valstī tikai tāpēc, ka atšķiras ādas krāsa, ģērbšanas stils vai valoda. Viņš visupirms ir CILVĒKS, tāds pats kā visi pārējie cilvēki.
  5. Mērija Anna Šafere & Annija Borouza “Gērnsijas literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”. No sērijas grāmatas par grāmatām. Jauks stāsts par grāmatu kluba dzīvi uz salas, protams, ar romantiskiem elementiem. Patika.
  6. Sofija Kinsela “Man ir tavs telefons”. BookTubeAThon rakstā es izteicos par šo, daļa ir arī goodreadā.
  7. Inga Ābele “Kamenes un skudras”. Bija vairāki labi stāsti un bija arī tādi, kas atstāja pilnīgi bez emocijām. To par zirgiem nemaz nelasīju, bet pēdējais stāsts spēja izglābt visu grāmatu. Bet izlasīju to es tikai tāpēc, ka ļoti ilgu laiku stāvēja manā deguna priekšā un bija dzirdēts, ka ir lasāms.
  8. Diāna Seterfīlda “Trīspadsmitais stāsts”. Vājāks darbs kategorijā “grāmatas par grāmatām”. Romāns ir par grāmatu veikala īpašnieka meitu, kas saņem uzaicinājumu rakstīt slavenas autores biogrāfiju. Autore ļoti reti ir atļāvusi sevi intervēt, tāpēc galvenā varone steidz izmantot šo iespēju. Komplektā nāk diezgan tumšs autores pagātnes stāsts par savu dzīvi, kas nebūt nav bijusi tā vieglākā.
  9. Donalds Makeigs “Reta Batlera ļaudis”. Par laimi, šī bija pēdējā versija no “Vējiem līdzi” turpinājumiem, kas bija manā sarakstā jāizlasa un paņēmu to tikai tāpēc, lai tas beidzās. Autors ir pieturējies pie galvenajām romāna vadlīnijām, tā radot pats savu, bet, ja godīgi, tad mani šis stāsts nepārliecināja un laikam gan vairāk nelasīšu labu darbu šķietamos turpinājumus, ko nav sarakstījis viens un tas pats autors, īpaši, ja tas notiek ar vismaz 100 gadu starpību.
  10. Jūnass Jūnasons “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda”. Es jau labu laiku esmu sapratusi, ka mana humora izjūta neatbilst vispārpieņemtajiem standartiem, un šī grāmata tam bija kārtējais apliecinājums. Kamēr paziņas un draugi šo slavē, es varu vienīgi paklusēt, jo man šī grāmata izraisīja vieglu nepatiku un ne grama sajūsmas vai smieklu. Diezgan aizraujošas bija ziloņa ainas, bet tikai tāpēc, ka man patīk ziloņi. Kopumā – nekas īpašs.
  11. Torgrims Egens – Dizainers. Arī šī bija pietiekami ilgi manā grāmatu plauktā, tāpēc bija jāizņem un jāsāk lasīt. Romāns ļauj iepazīt vīrieša – dizainera dzīvi ar visiem tās plusiem un mīnusiem. Sākums bija pietiekami labs, lai es sacerētos uz fantastisku grāmatu, bet tā vietā es dabūju diezgan nejēdzīgu vīrieša iekšējās pasaules aprakstu. Beigas pierāda to, cik tālu var aizvest ģēnija slava un pienākumi.
  12. Ernests Klains – Spēle sākas. Par to es izteicos šeit.
  13. Stīgs Lārsons – Meitene, kas spēlējas ar uguni. Man bija fantastiska doma grāmatas sākt lasīt no biezākās, tādejādi atbrīvojot vietu jaunām grāmatām. Šo lasu jau kādu 3.-4. reizi, tāpēc zinu garlaicīgās vietas un tās izlaižu. Raksta tapšanas brīdī esmu tieši pa vidu, domāju, ka līdz mēneša beigām pabeigšu.

Filmas es neesmu noskatījusies, no seriāliem turpinu skatīties jau iepriekš minētos. Sestdien ir ilgi gaidītais Prāta Vētras koncerts. Varētu to iekļaut kā lietu, kas ikvienam latvietim ir jāizdara dzīves laikā – jāaiziet uz Prāta vētru. 🙂 Lai gan tad man šis izpildītos jau 2 reizes, jo biju uz iepriekšējās koncertturnejas koncertu, bet tad varbūt tiktu atbrīvota no kāda cita, piemēram, izdzert noteiktu skaitu litru alus, jo man alus negaršo. 😀

Bet, kad runājam par visu vasaru kopumā, manā kontā ir 31 izlasīta grāmata, 5 filmas un 2 teātra izrādes un 16 grāmatu papildinājumi grāmatplauktam un savam bezgalīgajam TBR. 🙂

Plāni septembrim top, no grāmatām izskatās, ka lasīšu Sanitas Reinsones “Meža meitas” un Paula Bankovska “Skolu” pavisam noteikti. Tā kā sākas arī studijas, es nemāku neko vēl prognozēt. Ir doma piedalīties 2 lasīšanas izaicinājumos, kuri abi norisināsies vienā septembra nedēļā, bet tad jau redzēs kā būs.

Vispār, mani sāk iepriecināt mazās, sētnieku sagrābtās dzelteno lapu kaudzītes. Šovasar rudeni esmu gaidījusi, tas nenāk negaidīti un gribu mesties iekšā. Vasara man bija par ilgu un nogurdinošu (jā, tā var nogurdināt). 🙂

Lai izdodas realizēt iecerēto un jau tagad sūtu rudenīgus sveicienus! 🙂

Attēls šeit.

Mazas piezīmes par padarīto.

Ir pagājis svētku laiks, un pienācis laiks kaut kā tad uzrakstīt par visu paveikto pēdējā nedēļā, uzrakstīt plānus un ieceres. Lai gan nebiju domājusi šogad apkrauties ar lasīšanas izaicinājumiem. Goodreads atzīmēju, ka šogad izlasīšu 80 grāmatas, tumblr es uzgāju vienu ļoti foršu lasīšanas izaicinājumu visam gadam (ceru, ka ar to neies kā ar bingo pagājušo gadu) un esmu ieviesusi arī ‘lasāmo burku’ jeb TBR jar (to-be-read jar), kur tad saliku savas 60 Rīgā esošas grāmatas un katru mēnesi izvilkšu pa 3 un tās izlasīšu. Varbūt beidzot tikšu vaļā no zināmas vainas izjūtas. Tāpat nodomāju, ka nesēžu Goodreads Latvijas grupā tāpat vien, tāpēc apņēmos mēnesī izlasīt vismaz tās grāmatas, kuras es neesmu lasījusi. Un vēl – alfabēta izaicinājums kādam brīvākam brīdim. Galvenais jau ir tikai lasīt, un tad tas pats no sevis aizpildīsies. Izskatās ļoti daudz, bet, kad sarakstīju visu uz lapiņām, nemaz tik daudz nebija. Veiksmi man, veiksmi jums savos izaicinājums, un lai šis ir patiešām LABS gads.

Par paveikto: esmu noskatījusies 2 filmas un izlasījusi 2 grāmatas pēdējās nedēļas laikā. Tagad, kad pirmā mirkļa izjūtas ir kaut cik norimušas, var ķerties arī pie atsauksmēm. 😀

Sākšu ar filmām:


Grace of Monaco
vēsta par Holivudas aktrises Greisas Kellijas dzīvi, kad viņa ir apprecējusi Monaco princi Renjē III un kļuvusi par Monaco princesi. Filmai galvenais nav vēsturiskais vai biogrāfiskais aspekts, cik ļoti pievērsta uzmanība ir uz sievietes iekšējiem sevis meklējumiem un samierināšanos ar to, ko princese vairs nekad nebūs aktrise.  Pati filma atstāja tādu nekādu iespaidu, bet to nevar novelt uz filmas ražotājiem, jo filmas sākumā ir uzraksts, ka “stāsts ir izdomāts”, bet tāpēc rodas šaubas par jebkura rādāmā notikuma patiesību. Man patika KIdmena, bet šī nav viņas spožākā loma. Viņas kustības un grācija ļauj noticēt, ka tā tur uz ekrāna ir Greisa Kellija, bet ne līdz galam. Kaut kas tomēr pietrūkst. Vērtējums: 6/10.

Otra filma atspoguļo Apple kompānijas slavas un neslavas brīžus pašā kompānijas dibināšanas sākumā. Vismaz tā vajadzētu būt. Viss, ko es dabūju, ir neveikli savilkti kopā “svarīgākie” momenti no kompānijas dibināšanas vēstures, kuros esošie notikumi lielāko tiesu nav saistīti viens ar otru. No Apple neko nelietoju (un netaisos) (tagad jau dzirdu sašutumā ievilktas elpas), tāpēc filma mani zināmā mērā vilināja uzzināt kā viss sākās, attīstījās, un kā nonāca līdz tam masu produktam, kas ir tagad. Un protams, Džobsu pašu. Tas, ko es uzzināju, ir, ka Džobss ir sava produkta fanāts līdz beigām, kurš neizturami dresē savus darbiniekus, ko beigās neiztur valde un viņš tiek atstādināts no sava projekta. (tas bija vienīgais fakts, kuru uzzināju). Pēc gadiem viņš uzņemas rūpes par savu bērnu un tiek pieņemts atpakaļ darbā, bet pie cita projekta. Beigas man ir miglā tītas, bet, cik lasīju  citās atsauksmēs, tās neuzlabo filmas draņķīgumu. Žēl. Vērtējums: 5/10.

Vladimira Kaijaka “Enijas bizi” es principā izlasīju dēļ tā, lai redzētu, vai ir vērts skatīties “Likteņa līdumniekus”. Lai gan šī ir tikai pirmā daļa no četrām, tā man atsita visu vēlmi. Lielos vilcienos Juris mīl Eniju, bet tēvs izvēlas viņam citu līgavu un viņš apprecas ar to, bet Enija visu mūžu no viņa neatkāpjas līdz viņš ņem galu. Līdz tam laikam Jura sievai Ievai ir 3 bērni un viņa ir palikusi par saimnieci Nārbuļos, bet arī no viņas Enija neatkāpjas un viņas bize savelkas ap Ievas kaklu, it kā vainojot viņu Jura nāvē. Bet beigās Nārbuļi piedzīvo vēl vienas laulības – Ieva apprecas ar kalpu. Šitas te man atgādināja “Ugunsgrēka” maigāku versiju. Varbūt es to visu ļoti velku kopā ar seriālu, tāpēc nespēju stāstu izjust līdz galam (vai neizjust), bet, nu jā, seni laiki, senas paražas, ko gan es gribu. Ja man kāds pateiktu, ka lasīt tālāk ir vērts un tālākais ne tuvu nelīdzinās pirmajai daļai, es lasītu. Bet tagad man nav pārliecības. Vērtējums: 6/10.

Klasika, kas ilgu laiku deldēja manus plauktus, un kuru faktiski nopirku tikai tāpēc, ka Dailes teātris iestudēja izrādi. Izrāde vēl nav noskatīta, bet vismaz nedošos uz to kā balta lapa. Romāns ir par ārsta sievu Emmu, kas ielaižas ārlaulības sakaros, kā rezultātā dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Šie sakari (kopā 2) dzen viņu zemāk un zemāk pa sabiedrības hierarhijas kāpnēm līdz pašas meli pazudina kā viņu, tā viņas ģimeni. Vai mīlestība spēj cilvēku pazudināt un cik akla viņa ir? Vai aklums nav tikai šķietama maska, nevēlēšanās redzēt un saprast patiesību? Cik tālu ir gatava iet 19. gadsimta sieviete? Darbs man ļoti atgādināja Annu Kareņinu ne tikai uzbūves ziņā, bet arī tajā “sieviešu ciešanas” manierē. Lielisks klasikas darbs. Vērtējums: 9/10.

Atskats uz 2014.

https://38.media.tumblr.com/24016319cc290c98a8edfd65dd4e03aa/tumblr_nhiq5eUQub1r5y2f5o1_500.jpg

Saka jau, ka jaunajā gadā nevajag cilāt veco, bet kad tad tā kārtīgi atvadīties no vecā, ja ne atskaišu rakstīšanā? Apvienošu 2 uzreiz – gan bloga, gan Goodreads uzrādīto statistiku.

Pagājušajā gadā kurpjukaste tika apmeklēta 26 tūkstošus reižu, kas noteikti ir pateicoties arī populārākajam rakstam ar skandāla piesitienu – Milēdijai Dailes teātrī. Ja jau runājam par teātri, tas arī aizņem 3/5 vietas gada top5 apmeklētākajos rakstos, attiecīgi Milēdija ir pirmajā vietā, Elviss ir otrajā un Ričards III ir ceturtajā. No grāmatām bloga lasītājiem šogad topā bijis Grīns (tas, kas Džons) – Mūsu zvaigžņu vaina pārliecinoši trešā un Meklējot Aļasku ir piektā.

Blogu un attiecīgi arī atsauksmes visvairāk atrada Dailes teātra mājaslapas apmeklētāji un izrāžu komentāru lasītāji. Pēc tam seko facebook, tviteris, pats wordpress lasītājs un MsMarī blogs. Visvairāk blogs tika apmeklēts, protams, no Latvijas, bet tālu neatpaliek arī Lielbritānijas un ASV lasītāji. Un liels prieks arī ir par tiem 3 Nigērijas, 2 Japānas un 4 Urugvajas lasītājiem, lai gan mani māc šaubas, vai viņi te atrada ko noderīgu, bet varbūt tas bija tikai kāds aizmaldījies latviešu Sprīdītis.

Ja jau sākām runāt par literatūru, tad arī turpinām. 2014. gadā esmu izlasījusi 95 grāmatas, kas krietni vairāk nekā gada sākumā uzstādītais 70 grāmatu izaicinājums. Kopā izlasītās lappuses – 32248, kas ir vairāk, nekā 2013. gadā. Vairāk gan esmu lasījusi darbus no mūsdienām, bet pa ceļam gadījās arī klasikas darbi, kas sapunktoja Goodrreads statistiku vairāk. Atceroties to, ka jāvērtē 5 zvaigznīšu ietvaros, visvairāk grāmatu no manis ieguva 3 zvaigznīšu novērtējumu. Pieminēšanas vērti varētu būt tādi darbi kā “Ēd, lūdzies, mīli”, “Uz kraujas rudzu laukā”, “Naktstauriņš” un “Eleanor&Park”. 4 zvaigznīšu vērtējumi ir otrajā vietā – “Kalpone”, “Ik dienu, ik stundu”, “Patiesība par Harija Kebēra lietu”, “Amaya” u.c. Tālāk grāmatplaukta goda vietā nostādītās un 5 zvaigznes ieguvušās grāmatas: “Esiet sveicinātas, skumjas”, “Smalkjūtība”, “Brīnums” utt. Arī 2 un 1 zvaigzni no manis grāmatas šogad ir saņēmušas, bet tās es nepieminēšu.

2014. gadā bija vēl viens lasīšanas izaicinājums – reading bingo, ko jūs varējāt redzēt bloga labajā malā. Lieki teikt, ka to līdz galam neaizpildīju, jo, kā jau bingo būtībā, lasīju nejaušas grāmatas. Man gan no paša sākuma bija skaidrs, ka viens lauciņš paliks tukšs – “A Book With Non-Human Characters”, jo es neesmu tas cilvēks, kas var lasīt par dzīvniekiem vai iejūtoties dzīvnieku ādā. Mēģināju lasīt “Vējš vītolos” šī lodziņa iespaidā, bet netiku tālāk par 10 lappusēm. Neatradās arī grāmata ar īsajiem stāstiem un smieklīga grāmata. Drīzumā šis izaicinājums no rīkjoslas pazudīs, bet tas allaž būs atrodams bloga dzīlēs.

Bija arī jaunumi un atklājumi, nesenākais un labākais no tiem – cik forši tomēr ir lasīt orģinālvalodā. Rodas sajūta, ka autors sēž tepat man blakus, smejas un raud kopā ar mani par varoņu dienām un nedienām un dzīvo un elpo kopā ar mani. Šis bija tas atklāsmes gads, ka es pilnībā pārbēgu no grupas par tulkojumiem uz grupu par orģināldarbiem. Mērķis man vēl ir izmēģināt audio grāmatas, kas gan varētu būt ļoti dīvaini, ņemot vērā manas spējas (drīzāk nespējas) klausīties kaut ko vienu vairākas stundas no vietas, bet no mēģināšanas neviens nav nomiris (vismaz, mēģinot klausīties grāmatu).

Man iepatikās instagramā ceļojošie mēneša grāmatu izaicinājumi, un es izdomāju, ka šogad es arī tādus taisīšu. Tiesa gan, es nepiesārņošu instagramu ar 365 bildēm par grāmatām gada garumā (tas liktu atsekot lielākajai daļai manu sekotāju), bet šodien man radās lieliska doma uztaisīt tam speciālu bloga platformu (kuru pēc tam tikpat ātri arī aizmirst). Tas ir drīzāk priekš manis pašas, tāpēc neko šeit saistībā ar to nepublicēšu (jeb es vienkārši nemāku uzņemt skaistas bildes).

Runājot par ne-grāmatām, filmas es nekur malā nepametīšu, un, lai gan teātrī savu kāju es neesmu spērusi nežēlīgi ilgi (vismaz, lai noskatītos kādu izrādi), man jau ir biļetes uz 3 izrādēm, kas ir attiecīgi janvārī, februārī un martā. Es zinu vēl vismaz 1 izrādi, uz kuru es gribu aiziet un kura nav nopirkto biļešu sarakstā, un tāpat es ceru, ka Liepājas teātris ar ‘Piafu’ un ‘1984’ zina, kur atrodas Rīga un drīz te ciemosies. Par citām lietām runājot – brīvprātīgošanas gads ir beidzies, vismaz Rīga2014 paspārnē, un man nav ne jausmas, ko viņi iesāks ar tiem vairāk kā 3 tūkstošiem brīvprātīgo. Solīja jau, ka nekas nemainīsies, bet solījumi ir un paliek solījumi. Šad un tad prātā iezogas doma pēc skolas beigšanas brīvprātīgot ne-Latvijā un ne-Eiropā, bet tā joprojām ir tikai ideja. Lai nu kā, laiks parāda mums mūsu virzienu, un tā tas būs arī šoreiz.

Grāmatām bagātu, smaidīgu un brīvu 2015. gadu! Lai izdodas viss, kas ir plānā un arī, kas nav!

Bildes: tumblr dzīlēs.

Modris (2014)

Filma, kurai gan nebija tik iespaidīga reklāmas kampaņa, kāda bija “Izlaiduma gadam”, bet reklāmas es pamanīju gan TV kasē, gan pieturvietās, un, protams, kinoteātrī.

Stāsts ir par 17-18 gadīgu puisi, kuram ir problēmas ar spēļu automātiem – es pat teiktu, atkarība. Viņš tajos nospēlē savu naudu, tad no visiem aizņemas un nospēlē, arī zog no mātes, ar ko viņam nav tās labākās attiecības. Lai iegūtu naudu viņš aiznes mātes sildītāju uz lombardu. Māte (Rēzija Kalniņa) sadusmojas un izsauc policiju. Modris no viena problēmu katla tiek iekšā nākamajā, bet visam pa vidu pamostas viņa vēlme – atrast savu tēvu, kuru viņš nekad nav redzējis.

Mani filma garlaikoja. Stāsts plūst vienā līnijā, kurai ir minimāla dinamika, bet kura mani neizbrīnija, neaizskāra un nelika domāt. Iespējams tāpēc, ka dzīvoju rajonā, kurā daļa no notikumiem ir ikdiena, un ir izveidojies zināms pieradums 16 gadu laikā pie visiem krimināla rakstura stāstiem. Es gaidīju, kad notiks kaut kas ievērības cienīgs, kaut kas, kas liktu man izbrīnā ieplest acis un sākt filmu skatīties ar interesi. Bet tā nenotika. Žēl.

Kristers Pikša kā galvenā varoņa atveidotājs ir lielisks. No sākuma gan viņš neizskatījās pēc sliktā tēla, bet beigās jau stāsts izdarīja savu. Man pietrūka tās runāšanas pretī, kas viņam momentā iedotu sliktā tēla uzlīmi uz pieres un skatītājs ar tādu uzskatu arī dzīvotu zālē filmas garumā. Tas sāk parādīties filmas vidū, kad jau šim ir par vēlu. Sasmējos par vienā mirklī esošo ironiju – aktieri Rūdolfu Plēpi kā vienu no kazino spēlētājiem. Aktrise Rēzija Kalniņa neizceļas ne ar ko īpašu – tēlojot dzīves nomāktu Maximas pārdevēju (cik varēja noprast), ko varētu notēlot katrs Latvijas iedzīvotājs.

Vēl traucēja kamera. Filma ir filmēta, visticamāk, kameru nesot rokās, vai turot uz pleca, tāpēc ainas ar pārvietošanos ir augšup-lejup, bet ainas ar 2 personu sarunu, kas stāv katrs savā istabas stūrī ir drīzāk lidojošas – no viena stūra uz otru stūri. Brīžiem ir grūti nofokusēt skatienu, jo aina visu laiku ir kustībā, rodas objektu sajukums, kas liek skatītājam skatīties visur citur, tikai ne uz ekrāna, kamēr karuselis norimstas. Arī filmā minimāli esošā mūzika traucēja, piemēram, es labprātāk būtu klausījusies mūziku, nevis galvenā varoņa staigāšanu pa sniegotu bruģi. Es saprotu, autortiesības un tā, bet varēja sadarboties kaut vai ar jaunajām latviešu grupām, izsludināt konkursus utt. Iespēju ir daudz.

Kopumā filma atstāj nenostrādātu iespaidu, īpaši darbs ar kameru. Pamatā ir lielisks stāsts ir izcilu pēdējo kadru, un šī ir laba filma režisoram, kura viņam ir pirmā filma (neskatoties uz veidotajām reklāmām, īsfilmām un piedalīšanos citu spēlfilmu režijā). Gadu gaitā ceru sagaidīt izaugsmi. Vērtējums: 5,5/10.

Attēls un vairāk informācijas te.

Izlaiduma gads (2014)

Filma, kas savu pirmizrādi piedzīvo Monreālas filmu festivāla laikā, kopš vakardienas ir skatāma uz lielajiem ekrāniem kinoteātros visā Latvijā. Es nebiju uz pimizrādi, bet neko nejūtos palaidusi garām.

Filmai bija mazs budžets, aptuveni 200 tūkstoši eiro, kā rezultātā nāca arī līdz šim neredzētas reklāmas kampaņas. Jau vasaras laikā filmas nosaukums figurēja uz Rīgas ielām un parkiem, septembrim tuvojoties, sāka parādīties plakāti un fotogrāfijas. Pirmajā mirklī arī es biju reklāmas skartā, kas līdz tam neko nezināja par filmu un metās mājās guglēt šo vārdu salikumu, lai uzzinātu ko vairāk. Pēc tam jau sāku sekot aktualitātēm, līdz sāka tuvoties liktenīgais datums. Sāka pienākt atsauksmes un pirmie iespaidi, un parādījās sajūta, ka to filmu nemaz negaidu tik ļoti, cik sākumā, neko nezinājusi.

Filma ir par jauno skolotāju Zani, kas pieņem izaicinājumu mācīt krievu valodu un literatūru un piedevām vēl audzināt izlaiduma klasi. Skolēni, kā jau skolēni, skolotāju pārbauda, bet viņa nepadodas un sarīko kopīgu klases ballīti jūras krastā, kā rezultātā nodibina draudzīgus kontaktus ar savējiem. Rodas pirmie konflikti ar skolas vadību, bet Zane nepadodas spiedienam. Piedzīvojusi sakāvi personīgajā dzīvē, viņa visu sparu un enerģiju ieliek skolotājas darbā. Bet par daudz. “Jūsošanās” jau sen ir pazudusi, Zane sāk izmitināt pie sevis skolēnus, kuriem ir konflikts ar ģimeni, rīko mājas ballītes un ekskursijas. Robežas starp “skolotājs un skolēns” jauc visi, visvairāk Maksis, kurš ir iemīlējies Zanē. Viņa to saprot pārāk vēlu – tad, kad jau vairs nevar pateikt “nē”.

Man ir ļoti liels prieks, ka Latvijas režisori ir sasparojušies un latviešu kino sāk piedzīvot “atmodas” virkni. No sākuma tā bija “Sapņu komanda”, pēc tam “Mammu, es tevi mīlu”, tad nesenie “Akmeņi manās kabatās” un tagad “Izlaiduma gads”. Kā noslēdzošais vēl būs pēc divām nedēļām uz Latvijas kino ekrāniem – “Modris”, kura treileri rādīja pirms Andra Gaujas filmas seansa. Tas vien nozīmē to, ka kā sēnes pēc lietus sāk parādīties jaunas filmas, jauni režisori, jaunas iespējas. Savdabīgi ir tas, ka filma “Izlaiduma gads” no sākuma pretendēja uz pirmizrādi ne-Latvijas mērogā, kas pat ir labi, jo paceļ filmu jaunā plauktiņā un neļauj tik viegli to nopelt. Bet tādu, kas to uzdrošinās, nav daudz. Vismaz pagaidām.

Filmā galveno lomu spēlē Inga Alsiņa – Lasmane, kas mani nepārliecināja kā krievu valodas un literatūras skolotāja. Pirmā reakcija, viņu izdzirdot, runājam krieviski, man bija “ko viņa tur dara?”, bet beigās jau mistika atrisinājās un aplis noslēdzās pie Terehovas robežas. Lielu ieguldījumu arī deva, cik sapratu, brīvprātīgi iesaistījušies jaunieši, kuri spēlēja Zanes skolēnus. Viņiem nebija scenārijā paredzēto neveiklo dialogu, viss dzīvi norisinājās kameras priekšā. Iespējams, tieši tas ir tas, kas lika man noticēt viņiem kā skolēniem, nevis kā aktieriem, kas tēlo skolēnus. Ainas bija nostrādātas līdz realitātei, un skolēni bija visdažādākie.

Šī nav komēdija, nav arī izklaides filma. Ja gribat iet uz filmu, lai nosistu laiku, vai just for fun, šī nav īstā. “Izlaiduma gads” rosina domāt. Principā, filmu var sadalīt divās daļās. Pirmajā pavīd humoriņš, kas pavelk skatītāju un liek smieties, bet tad vienā mirklī pa galvu iedod otrā daļa, kas skatītāju piespiež domāt par izvēlēm, vērtībām un dzīvi kā tādu. Kā saka pats režisors vienā no daudzajām intervijām, šī filmai ir par “cēloņu un seju sakarību, kas caurvij mūsu dzīves tā, ka mēs to nemaz nepamanām. Sekas bieži vien ir nobīdītas no cēloņa, un tāpēc mēs [..] nemācamies no kļūdām. [..] Filma ir par to, kā tu ļaujies straumei, un tas ir tas, cik tālu straume tevi aiznes”.

Filmu sapratīs un filmu nopels. Tas ir par to, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Ka paralēli attīstās un dzīvo divi uzskati – jaunie un vecie. Vieni teiks, ka filma ir ok, atbilstoša un viņiem patīk. Bet ir otrie, kuri dzīvo ar aizspriedumiem un teiks: paga, tā filma taču ir visatļautība. Es teiktu, ka otrais variants būtu pirms 5-10 gadiem, kad par to, ka skolotāja stājas intīmās attiecībās ar savu skolēnu sabiedrība vēl nerunātu bet klusām, savas mājas un ģimenes ietvaros to dziļi nopeltu, jo “tā taču nav pieņemts”. Tagad katrs var domāt kā grib. Tas ir par to, cik ļoti skatītājs ļauj, lai viņu aizķer. Vai viņš iet uz filmu un jūtas kā daļa no tās, vai, kritiski skatoties, nosēž visas gandrīz 2 stundas un analizē katru vārdu, kustību, skatienu.

Ne velti pēdējais kadrs ir atvērts logs. Šī ir viena no tām reizēm, kad man patīk, ka filma atstāj pārdomu kalnus un nepasaka visu līdz galam. Pasniegtos faktus un notikumus skatītājs sagremo un arī filmā pasniegtais noslēdzas. Bet tad ir tas pēdējais, kas atplēš vaļā visu noslēguma sajūtu, un paliek atvērts logs, kurā katrs skatītājs ierauga kaut ko savu.

Vērtējums: 10/10.

Attēls un vairāk info: šeit.