Atskats uz jūliju

Jūlijs bija ļooti labs mēnesis gan grāmatu lasīšanas, gan filmu skatīšanas ziņā (tiesa gan kvantitatīvā, ne kvalitatīvā nozīmē). Šis būs samērā gari, tāpēc iekārtojies ērtāk un brīdinu jau savlaicīgi – būs daudz romānu un sliktu filmu.

GRĀMATAS – 14

Ursula Doila “Dižu vīru mīlestības vēstules” – nu tā mazā grāmatiņa, kas figurē Kerijas un Mistera Lieliskā stāstā. Jau kopš seriāla un filmu noskatīšanās laika gribēju izlasīt un liels bija mans pārsteigums, kad Otrajā Elpā ieraudzīju tulkoto versiju. Patika, ka ir ieskats katra dižā vīra dzīvē (ko darījis un kurā gadsimtā dzīvojis). Lai gan grāmatā bija pāris labu vietu, tās tomēr ir nozīmīgas tikai rakstītājam un saņēmējam. 3/5
Pāvels Sanajevs “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes” – citāda mīlestība starp mazdēlu un vecvecākiem, nekā pierasts redzēt. Bet arī tāda mīlestība ir mīlestība. Un tas grāmatas vāks! 4/5
Grīra Hendriksa un Sāra Pekkanena “Sieva starp mums” – atsauksme te.
Katrīna Teilore “Pļavas ziedu vasara” – kad vēl labāk lasīt par vasaru, ja ne vasarā? Vispār jau kopš filmas “Holiday” laikiem mans mīļākais settings ir apmainīšanās ar mājām, tāpēc arī grāmatas sakarā jāsaka – ko gaidīju, to sagaidīju. Viegla lasāmviela, kas negarlaiko, jo darbība notiek pārmaiņus starp diviem galvenajiem tēliem, un ko tiešām var izlasīt dienas laikā. 4/5
Keitija Forda “Franču dēka” – šeit mani nopirka anotācijā minētais “misters Dārsijs”, taču grāmata neievilka un nesaistīja. Tā kā tās svētdienas romantiskās Lindstrēmas un Fordas romantiskās filmas – ir garš meh, tad strīds un viss, ko gaidīji no grāmatas notiek pēdējās 50 lappusēs. 2/5

Paula Hokinsa “Meitene vilcienā” – man kādreiz patika trilleri un detektīvi, bet tagad es viļos katrā nākamajā grāmatā, ko lasu. Šajā kaitināja galvenā varone, kas problēmas mēģina slīcināt alkoholā, bet tās baigi neslīkst. Tieši šīs problēmas novērš uzmanību no paša stāsta, lai gan tajā pašā laikā to attīsta, bet zūd spriedzes elements, ko es ļoti vēlos sagaidīt no šādām grāmatām. 2/5
Anna Brašāra “Ceļojošo bikšu māsība” – kādreiz šī bija mana mīļākā grāmata, gribēju tikai pārlasīt. Nedaudz atgādina pašai savas draudzības (mums tikai nav kopīgu apģērbu gabalu). 3/5
Federīka Bosko “Mīlestības patiesā nozīme” – un re, mana pirmā pieczvaigžņu grāmata, jo atnāca pie manis īstajā laikā. Nedaudz par Itāliju (žēl, ka netulkotie itāļu valodas vārdi palika tikai grāmatas sākumā), ko autore izstāsta nevis caur pierastajiem aprakstiem par vietām vai ēdieniem, bet caur karstasinīgajiem personāžiem. Grāmata par to kas ir mīlestība un kas tā nav. 5/5
Imogen Edwards-Jones “Viesnīca Babylon” – asprātīgi par viesnīcu biznesu no apkalpojošā personāla puses. Uzzināju daudz jauna par to kā viesnīca funkcionē un dabūju pasmaidīt pie vairākiem atgadījumiem. 4/5
Kendaisa Bašnela “Četras blondīnes” – šeit nesagaidīju to, ko cerēju. Gribēju vieglu pastāstiņu, kur reizē darbojas visas četras sievietes, dabūju četrus atsevišķus stāstus, bet tie bija tik sekli, ka apstājos pie otrā un tālāk neturpināju. 1/5

Ilze Eņģele “Solo vijolei un termometram” – grāmata, kuras lasīšanas laikā feispalmoju katrā nodaļā. Cik varēja noprast, bija mēģinājums uzrakstīt asprātīgu romānu, kas tā arī palika tikai mēģinājums. 1/5
Keita Eberlena “Man tevis pietrūkst” – es ļoti gribēju, lai abi varoņi satiekas vai iedomājas par otru biežāk, nekā grāmatā tika attēlots, jo lielāks ieskats tika sniegts abu varoņu atšķirīgajās dzīvēs, kas atkal noveda pie tā, ka viss, ko gaidīju, notika pēdējās 50 lappusēs. 3/5
Umberto Eko “Sarakstu karuselis” – grāmata par to, ka pilnīgi viss var būt saraksts. Tas neaprobežojas tikai pie iepirkumu saraksta, bet arī pilsēta var būt saraksts, mākslas darbs var būt saraksts, viss, ko pašlaik redzam, ir saraksts. Grāmatu papildina fragmenti no literāriem un mākslas darbiem, tāpēc var saprast, ko Eko domājis. 4/5
Stefans Cveigs “Kādas nezināmās vēstule” – anonīmas sievietes atzīšanās mīlestībā kādam vīrietim pēc tam, kad abi vairākas reizes dzīves laikā ir satikušies. Īss un ļoti koncentrēts stāsts, bet neaizrāva. 3/5

FILMAS

“Book Club” – četras pusmūža+ sievietes lasa “Greja 50 nokrāsas” un visas pēkšņi grib spice up savas dzīves. Kādai izdodas, kādai ne tik ļoti. Patika Džeinas Fondas un Diānas Kītones tēli un to attīstība, bet pārējais tāds meh. Kārtējā filma, kur treilerī ir salikts viss interesantais. 5/10
“Set it up” – filmas galvenie varoņi abi strādā pie neciešamiem bosiem – darbaholiķiem, kas paredz to, ka viņi ar saviem bosiem sēž birojā līdz vēlai naktī. Kad abi padotie satiekas, viņi izdomā savus bosus savest kopā un story goes from there. Paredzami un brīžiem ne tik ļoti, beigas jau uzreiz zināmas, bet kā vakara izklaide derēja. 7/10
“Get a Job” – filma, kas diezgan precīzi atspoguļo tikko no augstskolas izmesta jaunieša mēģinājumus ielikt nākamo ātrumu dzīvē. Nedaudz depresīvi (filmu skatījos tieši tādā posmā, kādā bija filmas varoņi, mīnus narkotikas). Atkal iepatikās Anna Kendrika (sāka nepatikt kopš Pitch Perfect laika, tagad spītīgi izvairos skatīties trešo daļu). Bet citādi saturiski nekā īpaša, tāpēc 4/10.
“Mamma Mia! Here We Go Again” – filma, ko gaidu jau 10 gadus, sagaidīju, un sākotnēji vīlos. Tad sāku lasīt kāpēc Merila Strīpa parādās vienā mazā trīs minūšu epizodē un sāku just cieņu pret filmas veidotājiem par izvēlēto pieeju. Tai pašā laikā sadalītās stāsta līnijas jauc prātu un novērš uzmanību. 5/10

“I Feel Pretty” – apaļīga un sevi nemīloša sieviete nokrīt no velotrenežiera, smagi sasit galvu un pēkšņi sev patīk, lai gan pārējie nekādu atšķirību nemana. Un tomēr ar savu atklātību, drosmi un atvērtību iegūst daudz vairāk nekā spēja pirms tam, kas ir nedaudz eye-opening. Jau diezgan pierasts, ka Eimija Šumere spēlē tizlas apaļu sieviešu lomas, tāpēc tas nav pārsteigums, ka viņa ir arī šajā filmā. Pēc filmas noskatīšanās man tajā vēl kaut kas patika, tikai tagad neatceros, kas. 7/10
“Austenland” – sieviete, kas fano par Ostinas romāniem, sevišķi “Lepnumu un aizspriedumiem” nonāk vietā, kur pats vari izdzīvot savu tā laika stāstu – samaksājot zināmu naudas summu, tiec pie jaunas identitātes un dzīvo 18.gadsimtā. Filma reizē notiek divos laikos un liekas, pat filmas veidotāji, ne tikai skatītāji, tajos viegli saputrojas, jo beigās viss, kas notika lomu spēlē tiek pārcelts uz mūsdienām un rada apmulsumu kā filmas varoņiem, tā skatītājiem. 5/10
“Heartbreaker” – ar franču filmām ir tā, ka tās skatoties, uzmanību nenovirza jauns paziņojums telefonā, jo jāpaspēj izsekot līdzi subtitriem angliski. Galvenais varonis tiek nolīgts, lai izjauktu bagāta vīrieša meitas attiecības ar nevēlamu līgavaini, un, protams, ka viss neiet kā plānots. 7/10

SERIĀLI

“Living Biblically” seriāls ar vienu sezonu, īsām epizodēm un komēdija – yes please! Gribējās kaut ko “The Big Bang Theory” vietā un dabūju arī. Vienā vārdā – galvenais varonis vienu dienu izdomā dzīvot precīzi un burtiski kā teikts Bībelē. Protams, seriāla veidotāji ir atlasījuši nekaitīgākos punktus, bet arī tie izraisa interesantas situācijas. Nezinu ko par šo domā visi ticīgie cilvēki, man tā bija patīkama izklaide. 7/10

“Girlboss” – seriāls, kas jāskatās, kad pati nevari salikt skapi vai jūties, ka brauc ar pirmo ātrumu vietā, kur jābrauc ar 70 km/h. Tāds sapurinošs seriāls ar savu daļu drāmas, bet īss un vienā sezonā, tāpēc lieliski piemērots ļoti brīvai un nesaplānotai nedēļas nogalei, kad vēlies palikt mājās. 8/10

Advertisements

Atskats uz maiju

https://data.whicdn.com/images/313106700/large.jpg

Maijs bija ļoti darbīgs mēnesis, ko pierāda tas, ka lasīju maz, teātrī nebiju, un noskatījos dažas jau redzētas filmas. Galvenais iemesls bija mans nu jau pabeigtais bakalaura darbs, kas ja ne paņēma visu manu brīvo laiku, tad enerģiju un dzīvesprieku gan. Brīvo laiku, savukārt, aizņēma autoskola (jo laikam vienā skolā man palika garlaicīgi). Tad nu maijs tāds tukšs.

Izlasīju divas grāmatas:

Ērlings Kage “Klusums trokšņu laikmetā” – grāmata par to, kā vairāk savās aizņemtajās, tehnoloģiju pārņemtajās dzīvēs novērtēt mazās lietas, kā ļauties klusumam un kā to izbaudīt. Drīzāk es teiktu, ka šī nav pamācību grāmata, bet autora paša pieredze, kas šajā gadījumā ir grāmatas veiksme, jo nedalās ar konkrētiem padomiem visiem cilvēkiem, tādējādi katrs var izmēģināt kaut ko savu. Vēl viens pluss ir īsās nodaļas, tādas kā esejas. 4/5.
Imants Ziedonis “Mūžības temperaments” – šī gan ir grāmata, kas prasa Raiņa daiļrades pārzināšanu un varbūt pat saprašanu. Grāmata kā sveiciens Raiņa pagājušajā lielajā dzimšanas dienā, bet varētu palīdzēt gan saprast viņa darbus, gan ko jaunu uzzināt. Tā apkopo Ziedoņa rakstītas esejas par Raiņa darbiem, tāpēc noderīgi varētu būt gan Raiņmīļiem, gan skolās sēdošajiem. 3/5.

No filmām noskatījos četras. Protams, kā jau karalisko kāzu mēnesī, pavilkos uz visām “dokumentālajām” filmām kā Harijs satika Meganu. Pēc otrās jau kļuva garlaicīgi. Kamēr braucu mājās no Viļņas, noskatījos divas jau redzētas filmas (LuxExpress neizceļas ar atjaunotu filmu piedāvājumu, jo tieši tās pašas es redzēju pirms gada, braucot uz Cēsīm) – Me Before You, kur joprojām nobirdināju pāris asaras un neiebraucu kurā brīdī galvenajiem varoņiem sākas lielā mīlestība (3,5/5), bet How to be Single – nevis tāpēc, ka man ar to būtu problēmas, bet tāpēc, ka man tā filma šausmīgi patīk, un es to nevaru izskaidrot. 4/5.

Kā jau teicu, teātrī nebiju. Bet par to runājot, nesaprotu, kāpēc viņi uztaisa izrādes uz jūniju, parāda divas reizes un saka “nāciet nākošgad, kad būs biļetes”. Pa vasaru taču viss izrāžu must-see aizmirstas un tad atkal nāk jaunās izrādes, un par “vecajām” aizmirstas.

Maijā paspēju arī aizbraukt uz Viļņu un pārbaudīt “tur viss ir labāk” teicienu. Par visu nezinu, un arī vienā dienā neaplūkoju visu pilsētu, kā rezultātā varbūt kaut kur savos novērojumos kļūdos. Bet jāsaka, ka padomju (tipiskās ķieģelīšu) ēkas tur ir maz, centrā daudz jūgendstila ēkas, kas mijās ar moderno arhitektūru (kas ir dabiski ieintegrēta un neizlec), viss, kas augstāks par 15 stāviem ir ārpus pilsētas centra, arī lielās biroju ēkas. Bērniem un pieaugušajiem varētu patikt “Telia Nemuziejus”, kas īsi un interaktīvi pastāsta Lietuvas vēsturi un tad virtuālās realitātes brillēs vari pavizināties ar laivu/gaisa balonu pa Lietuvu. Lietuvas teātra un kino muzejā gan es vīlos, jo vismaz teātra pusē vairāk bija pievēsta uzmanība itāļu operām, nekā Lietuvas teātrim (pakārtās aktieru sejas pie sienām neskaitās).

Mans plāns jūnijam ir sekojošs: došos uz vienu (varbūt divām) teātra izrādēm, apmeklēšu Kontinenta vasaras izpārdošanu (6.jūnijs, Elijas ielas 17 pirmais stāvs – būs daudz grāmatu par labām cenām!), sākšu praktiski braukāt ar mašīnu un absolvēšu skolu.

Attēls: te.

Filma: Brīnums (2017)

Attēlu rezultāti vaicājumam “wonder movie imdb”

Kad saņēmu ielūgumu uz filmu, ļoti ilgi nedomāju, jo grāmata pirms pāris gadiem kļuva par vienu no manām mīļākajām. Arī filma noteikti ir viena no labākajām, aizkustinošākajām un cilvēciskākajām, kuru esmu šajā gadā redzējusi.

Līdzīgi kā grāmatā, stāsts ir par Augustu – viņam ir sejas defekts un kontā neskaitāmas vizītes dažādās slimnīcās. Tuvojas viņa pirmā skolas diena, kurā viņš nekad nav gājis – visu laiku līdz tam bija mājapmācība mātes uzraudzībā. Pa ielu viņš pārvietojas ar kosmosa ķiveri, lai neviens neredzētu viņa seju un nereaģētu, bet skolas solā ar to sēdēt nevar, tāpēc tas ir liels mazā zēna pārdzīvojums. Un skolas dzīve nodrošina ne vienu vien.

Jāsāk ar to, ka filma ir ļoti aizkustinoša. (Ja ej, paņem līdzi kabatlakatiņus, jo tie tiešām noderēs.) Par laimi filmas vēstīšana noris it kā attālināti noraugoties uz šo ģimeni, ne no Augusta skatupunkta (izņemot dažus teikumus). Tas, manuprāt, ir veiksmīgi, jo tiek parādīts daudzšķautnaināks stāsts par Augustu. Un ne tikai par ģimeni te ir stāsts – arī par apkārtējiem un draugiem. Filma tiek sadalīta it kā daļās, kur tuvplānā tiek aplūkota atsevišķu varoņu dzīve – Augusta, viņa drauga Džeika, viņa māsas un vēl kāds bija, ko tagad neatceros. Tas dod lielāku ieskatu ar ko katrs no Augusta dzīvē iesaistītajiem saskaras un centrā necirkulē tikai zēns ar kosmosa ķiveri galvā.

Filmas režisors ir Stīvens Čboski. Jā, tas pats, kas sarakstīja “Čārlijs, malā stāvētājs”. Filmā ir arī brīnišķīgi aktieri – Džūlija Robertsa tēlo Augusta māti, Ouvens Vilsons (parasti citās filmās viņš man nepatīk, bet te nebija tik traki) atveido zēna tēvu, bet galvenajā – Augusta – lomā iejūtas Džeikobs Tremblejs. Tēliem noticēju uzreiz un iepriekš nebiju skatījusies neko par filmu, jo stāstu es zināju, bet biju patīkami pārsteigta par Džūlijas Robertsas izvēli.

Filma ir lieliski piemērota kādam ģimeniskam vakaram kino vai pie televizora (kad tā tiks nodota tālāk, tagad tā tikai no 22.12. būs kinoteātros). Ja vēl šaubies par kādu Ziemassvētku dāvanu, tad zini, ka ar šo filmu nevar nošaut greizi un to iesaku noskatīties jebkuram. Galvenokārt jau tāpēc, ka tā runā par nebeidzamo iecietības tēmu, bet arī dēļ tā, ka tā ir nenormāli sirsnīga un cilvēcīga.

Vērtējums: 10/10. Kā jau teicu iepriekš, šī filma noteikti ir starp manām šī gada favorītēm.

Attēls: te.

Filma: Aiz kraujas rudzu laukā (2017)

https://i1.wp.com/www.acmefilm.com/uploads/media/rebelpresspic-submitted.jpg

Jāsāk ar atzīšanos, ka Selidžera “Uz kraujas rudzu laukā” nav mana mīļākā grāmata. Tāpat jāatzīstas, ka es neko daudz no grāmatas neatceros, tikai sajūtu, ka man tā nepatika. Bet šī filma radīja vēlmi pārlasīt grāmatu, lai gan stāsta par rakstnieka dzīvi, ne grāmatu.

Kā jau teicu, filma stāsta par rakstnieka dzīvi, sākot ar iestāšanos Kolumbijas universitātē, radošās rakstīšanas kursā, kur Selindžers uzraksta pirmos īsos stāstus. Viņa pasniedzējs kļūst par viņa labāko padomdevēju karjeras sākumposmā. Pēc tam sākas 2. Pasaules karš un viņš dodas karot, kā rezultātā uz pusgadu tiek iepauzēta rakstnieka karjera, jo kara psiholoģiskā trauma ir pārāk spēcīga. Kara laikā viņš turpina iesākto darbu pie romāna “Uz kraujas rudzu laukā” un kā viņš pats saka, tā bija viņa vienīgā iespēja izrauties no kara.

Filma lieliski der cilvēkiem, kas par rakstnieka biogrāfiju daudz nezina – stāstā tiek ieturēti galvenie biogrāfijas punkti, kas tiek iznesti vizuāli pievilcīgā veidā. Internets baumo, ka cilvēkiem, kuriem romāns ir viena no mīļākajām grāmatām un/vai kuri pārzina Selindžera biogrāfiju, filma šķiet garlaicīga vai ne līdz galam noslīpēta, kaut kas pietrūkstot. Bet nu, spriediet paši, jo filmu noteikti iesaku redzēt.

Man filma iedvesmoja radīt jaunas lietas, vai vismaz pieķerties pie skolas darbu un bloga rakstīšanas, jo aktieris, kas attēloja Selindžeru, rakstīšanas procesu attēloja tik ļoti sparīgi, kas lika arī man sasparoties. Jāsaka, ka aktieru darbi man ļoti patika – ne par vienu neradās šaubas vai ir piemērots tēlam. Ļoti patika, ka sākotnēji rakstnieks tika attēlots psihiatriskajā slimnīcā, tad stāsts atgriezās sešus gadus atpakaļ un deva papildus faktus, lai, atkal parādod dzīvi slimnīcā, tā skatītājam pavērtos jaunā skatījumā.

Kā jau teicu, filmu redzēt iesaku – nebija ne par garu, ne par īsu, spēja noturēt interesi visā garumā. Der gan kā pusdienlaika izklaide, gan vakara – ticu, ka jebkurš tur var atrast ko sev tīkamu.

Vērtējums: 8/10.

Attēls: te.

Atskats uz septembri

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

Filma: Vect­ēvs, kas bīstamāks par datoru

https://i0.wp.com/static.lsm.lv/files/Vectevs-plakats_mazinats.jpg

Uz kino eju reizi gadā un šī gada gadījumā mana vēlme sakrita ar laiku, kad varu aiz astes noķert kādu latviešu filmu. Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” ir pirmā Latvijas simtgadei veltītā filma, kas atstāj divējādas sajūtas.

Oskars tiek atsūtīts uz laukiem pie vecvecākiem ārstēt datorslimību (bet gan jau arī tāpēc, ka Rīgas dzīvoklī notiek remonts un kāpēc jāelpo putekļi, ja var elpot svaigu gaisu). Stigrais vectēvs liek astoņgadīgajam puikam strādāt – palīdzēt mūrēt krāsni, norobežot piķa laukumus, bet lielā spītība no abu puses noved pie strīda. Abus mēģina samierināt vecmammma, kura ir palikusi bez darba, jo “skolā bērni beigušies”. Vietējais politiķis regulāri aprauga un rūpējas par Oskara vecvecākiem, tiesa, ne bez sava iespējamā labuma. Vecmammas nokļūšana slimnīcā Oskaram ar vectēvu liek salīgt un pat kļūt par ļoti labiem draugiem.

Filma sākas ar Mario tipa spēlīti, kas uzreiz noķer bērnu uzmanību, jo čalas vairs nav dzirdamas. Bet filma nav tikai bērniem – tajā katra paaudze atradīs kaut ko sev tuvu, atpazīstamu, smieklīgu vai foršu, tāpēc uz to noteikti jāiet ar visu ģimeni. Varbūt atpazīstamas liksies nenomazgātās krūzītes, jo dators sauc, vai vasaras pavadīšana laukos, bet varbūt kādam vecmamma repo līdzīgi kā to dara Oskara vecmamma! Tā ir sirsnīga filma, kas liek gan pasmieties, gan nobirdināt kādu asaru, padomāt par Latviju un, jūtot līdzi varoņiem, padomāt arī par sevi.

Paralēli stāstam tiek paceltas vairākas Latvijas kontekstā raksturīgas problēmas, piemēram, skolēnu skaita samazināšanās, tāpēc Oskara vecmamma (skolotāja) paliek bez darba, vietējais deputāts aizraujas ar korupciju, jo māja jāpabeidz, bērnu dzīvošana ekrānos, ne dzīvē, paaudžu konflikti. Bet svarīgi pieminēt, ka šie aspekti netiek uzspiesti un netiek mesti skatītājam virsū – tie ir dabīgi iepīti stāstā un tā ir katra paša interpretācija – tos pamanīt vai nē.

Šis darbs ir vēl viens pierādījums tam, ka Latvijā ir talantīgi aktieri. Ļoti patika Akvelīna Līvmane (Oskara vecmamma), kas nospēlē brīnišķīgu iejūtīgo vecmammu un izbijušo skolotāju (balss bija ļoti pareiza). Mārtiņš Vilsons pārliecināja, ka viņš ir stingrais, bieži neapmierinātais Oskara vectēvs, Mārtiņš Meiers lieliski iemieso vienmēr visur steidzīgā politiķa tēlu, Lauris Dzelzītis – mazpilsētas varbūt nedaudz rutīnā ierauto policistu. Jāpiemin arī smeldzīgā Ulda Dumpja loma un arī paši mazākie lomu tēlotāji – Markuss Jānis Eglītis (Oskars) un Eva Ozola (Oskara draudzene). Diemžēl mani nepārliecināja Alise Polačenko kā Oskara mamma – pārāk jauna, pārāk maiga, īpaši vietā, kur viņa it kā dusmojas uz tēvu.

Bet balsīm trūkst dabiskuma efekta – tās skan kokaini un stīvi, it kā būtu ierunātas pa virsu. Tas rada iespaidu, ka fona skaņa neeksistē vai tā pavisam neiet kopā ar varoņu balsīm, tāpēc neliek stāstam noticēt. Tāpat arī mūzika. Emīla Zilberta kompozīcijas šai filmai brīžiem likās galīgi nepiemērota, kas negāja kopā ar situāciju, kas attiecīgajā brīdī risinājās, bet citās situācijās viss sanāca labi.

Bet neskaitot visu to, vienalga paliek pārliecība, ka filma ir jāredz arī visiem tiem, kas to nav noskatījušies (un varbūt arī otrreiz). Nevis tāpēc, lai bērniem bakstītu acīs piemēru, kam jālīdzinās un tūlīt pat jāmet datori nost (tajos ir arī labas lietas), bet tāpēc, lai labi pavadītu laiku, nedaudz uztrenētu vēdera muskuļus no smiešanās un just nelielu nostaļģiju pēc savas laukos pavadītās bērnības.

Scenārija autors Alvis Lapiņš
Režisors Varis Brasla
Operators Uldis Jancis
Mākslinieks Mārtiņš Milbrets
Montāžas režisors Māris Bērziņš
Komponists Emīls Zilberts
Skaņu režisors Anrijs Krenbergs
Lomās Markuss Jānis Eglītis (Oskars), Eva Ozola (Olga), Mārtiņš Vilsons (vectēvs Paulis), Akvelīna Līvmane (vecāmāte Irma), Mārtiņš Meiers (Modris), Uldis Dumpis, Uldis Anže, Vizma Kalme, Lauris Dzelzītis, Inese Pudža u.c.

Attēls: te.

Atskats uz augustu

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/296030848/large.jpg

Vasara nu bija tik gara, cik tā bija un cilvēku žēlošanās to nepagarinās. Neesmu šķīrusies ne no biezās segas, ne vilnas zeķēm ne arī no tējas/kafijas, tāpēc pārmaiņas manā dzīvē būs tikai vēl zemāka gaisa temperatūra. Bet šī vasara rezultējās ar iespaidīgu izlasīto grāmatu skaitu, tāpēc jāatskatās, kā man veicās pēdējā vasaras mēnesī visās bloga jomās.

Lai gan jūlijā rakstīju, ka 11 grāmatas būs augstākais izlasītais grāmatu skaits vienā mēnesī šajā gadā, es kļūdījos. Augusts beidzās ar 15 izlasītām grāmatām. Iespējams, tas varētu būt arī mans rekords visā lasīšanas vēsturē. Tagad gan droši varu teikt, ka tā arī paliks, jo priekšā ir rudens, skola un citi darbi. Bet nu par izlasīto:

  • Laima Kota “Istaba” – patīkami pārsteidza stāsta raitais temps, kā rezultātā grāmatu izlasīju pāris dienās. Romāns vēsta par 80. gadiem Latvijā, kad cilvēki stāv rindās pēc desām, sviesta un kafijas, iet uz savām istabām komunālajos dzīvokļos un dzīvo kā māk. Lai gan pati šajā gadu desmitā neesmu dzīvojusi, tomēr arī manu bērnību caurvij tieši šim laikam raksturīgi elementi, kas grāmatu padara vēl vairāk sirdij tīkamu. 5/5
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Atlase.” – šis ir mans guilty pleasure, ar ko ļoti labi var izkāpt no lasīšanas krīzes. Atsauksmi jau esmu rakstījusi.
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Elite.” – otrā daļa iepriekšējai grāmatai. Kopš Atlasē ir palikušas tikai sešas meitenes, sacensība kļūst jūtamāka. Meitenēm ir jāpierāda, ka viņas ir gatavas kādreiz vadīt valsti, tāpēc viņām visu laiku sevi ir jāpierāda. Tas gan neliedz Amerikai ik pa brīdim sarīkot skandālus un uzvesties neadekvāti. Viņa joprojām ir kaitinoša. 3/5
  • Megija Stīvotera “Balāde”, Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”, Elīna Kursīte un Elīna Kolāte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, Anna Toda “After. Pēc mūsu tikšanās”, Kīra Kesa “Mantiniece”, Kīra Kesa “The Crown”, Viljams Šekspīrs “Hamlets” – par to visu, kas man sakāms var izlasīt te.
  • Ieva Zole “Sarunas ar Māru Ķimeli” – patīkami pārsteidza šādas grāmatas eksistence. Grāmatā iekļautas vairākas intervijas, kas aptver dažādus režisores Māras Ķimeles dzīves periodus – no bērnības līdz iestudējumiem Latvijas teātros. Interesanti bija ielūkoties režisora darba virtuvē, bet spilgti viņa runā arī par dzīvi, mīlestību un mākslu. Obligātā lasāmviela teātrmīļiem, bet arī mirstīgiem cilvēkiem nekaitēs. Gribētu līdzīgu grāmatu vēl par kādu režisoru. 4/5
  • Frederiks Beigbeders “ekstazī stāsti” – man patīk Beigbedera rakstības stils – tiešs, brīžiem šokējošs, tāpēc arī ilgi nedomājot nopirku viņa jaunāko tulkojumu latviski. Šeit var iepazīt agrāko Beigbederu (pirms viņš nebija pievērsies vēsturiskām personībām un vēl pāris grāmatām pirms tās) 14 īsos stāstos. Un tiešām ir jūtams agrākais rakstnieks, jo emociju gamma, ko var pieredzēt, ir ļoti plaša. 3/5
  • Dace Rukšāne “Mīlasstāsti” – Rukšāne lasītājus izaicina mesties citādu mīlasstāstu piedzīvojumā – ne klasiskajos, šķebinošajos, bet īstajos un dzīves sūruma piepildītajos. Daži stāsti atstāj pārdomu aizmetņus, citi neizraisa neko, bet šis noteikti ir krājums, ko vēlos savā plauktā, lai ik pa laikam pāršķirstītu. 3/5
  • Amanda Lovelace “The Princess Saves Herself in this One” – “ja patika “milk and honey”, tad patiks šis” izlasīju goodreadā un gāju meklēt šo dzejas brīnumu. Un tā ir taisnība, arī šis man patika. Varbūt neeeedaudz mazāk kā “milk and honey”, bet arī šis lika ciest. Ja sākumā dzejoļi ir viegli, tad vēlāk jo tālāk lasi, jo vairāk grūtsirdīgums spiež pie zemes līdz sēdi un domā ko iesākt ar dzīvi. Arī šī būs manā grāmatplauktā. 5/5

No filmām gribu pieminēt tikai vienu:

  • Everything, Everything – stāsts par meiteni, kurai ir alerģija no visa, tāpēc viņa dzīvo sterilā mājā visus 18 gadus un neiet ārā. Līdz brīdim, kad kaimiņos ievācas jauna ģimene un viņa iemīlas viņas vecuma puisī un sāk darīt lietas, ko nekad agrāk nebija darījusi. Filmā redzami visi pusaudžu filmām raksturīgie aspekti – pirmā mīlestība, attiecības ar vecākiem, vilšanās, meli. Un varbūt tieši tāpēc, ka šos aspektus nav iespējams padarīt citādus, filma man nepatika. Ļoti kaitināja galvenā varone, kas uzticas pāris dienu pazīstamam čalim un jau skrien uz otru valsts galu, atstājot visu sev aiz muguras. Tāpat Maddy (galvenā varone) bija iespaidīgs plāns saistībā ar savu nākotni, bet tas, kā tas īstenojas, netika parādīti. 5/10.

Seriāli

  • The Bold Type – netīšām uzskrēju virsū seriālam par savu nākotnes profesiju (studēju žurnālistiku). Trīs draudzenes Jane, Sutton un Kat strādā sieviešu žurnālā un mēģina sabalansēt karjeru, draudzību un personīgo dzīvi. Seriāls ir veidots iedvesmojoties no žurnāla Cosmopolitan galvenās redaktores Joanna Coles dzīves. Neņemot vērā to, ka darbs redakcijā tika attēlots kā bērnudārzs (audzinātāja un mazuļi, kas rada pilnīgi aplamu iespaidu par emocionālo pusi redakcijā), skaidri tika parādīti darba aspekti, ar kuriem būtu jārēķinās. Ja tu vēlies kļūt par žurnālistu un vēlies vieglu seriālu, ar ko nobeigt vasaru – šis varētu būt tas, kas tev ir nepieciešams. 8/10

Teātris

  • Liepājas teātra “Precības” – Agafja ir nolēmusi precēties, tāpēc savedēja Fjokla piedāvā izvēlēties starp pieciem dažādiem vīriešiem. Izvēle nav viegla un vīriešiem visu laiku ir jāpierāda, ka tie ir viņas vērti. Izrāde ir mēma komēdija ar izteiksmīgiem tērpiem un iespaidīgu horeogrāfiju, kas neļauj novērst skatienu no skatuves. Apbrīnoju aktierus un viņu plastiskumu. Izrādes beigas atstāj jautājumu, ko savā galvā risinu vēl šodien. Ja neesi redzējis, aizej! 9/10

Septembris ir laiks, kad vasaru vēl var nedaudz paķert aiz astes (bet tā šogad tāpat ir bijusi vairāk “uz papīra” nekā īstenībā), tāpēc, ja vēl nav sanācis kaut ko izdarīt, ko vēlējies, dari! Bet atceries, ka arī krāsainās lapās ir sava burvība. Un galu galā, septembris iezīmē arī jauno teātra sezonu, tāpēc mani (un varbūt arī tevi) sagaida 10 mēnešu prieks!

Attēls te.

Atskats uz jūliju

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/293493505/large.jpg

Pēdējo mēnešu laikā mani biedē tas cik ātri skrien laiks. Jo liekas, ka tikko esmu pārkārtojusi grāmatplauktu (gada sākumā), lai izvirzītu priekšā grāmatas, ko šogad vairāk vēlos izlasīt un paskat – gads jau ir vairāk kā pusē. Bet tas nenozīmē, ka vasaru nevar noķert aiz astes un pavilkt garumā, jo vēl viens mēnesis saules un vēja matos vēl priekšā.

Bet nu par to, ko izlasīju un visādi citādi izdarīju jūlijā.

Izlasīju 11 grāmatas, kas ir augstākais izlasītais grāmatu skaits mēnesī šajā gadā (un domājams, tāds arī paliks):

Kendaisa Bašnela Lūpukrāsu pavēlnieces – jutos vīlusies, jo atmiņā bija palikusi kā grāmata, kas man patika. Bet lasīju, kad man bija kādi padsmit gadi. Lai gan galvenās varones bija četras, dominēja viena un viņa bija tik kaitinoša, ka gribējās grāmatu mest pret sienu. Bet tomēr pabeidzu un nesaprotu, kāpēc es vispār to lasīju. 2/5
Lori Nelsona Spīlmena Sapņu saraksts – par šo man ir divējādas izjūtas, jo no vienas puses ļoti patika, no otras ne tik ļoti. Galvenā varone Breta pēc mātes nāves mantojumu var saņemt tikai tad, ja īsteno savu mērķu sarakstu, kuru viņa ir uzrakstījusi 14 gadu vecumā. Viegls vasaras romāniņš, ko var izlasīt pāris stundās. 4/5
Māris Bērziņš Svina garša – viena no 2017. gada apņemšanām bija izlasīt visas pieejamās grāmatas sērijā “Mēs.Latvija.XX.gadsimts.” Šī esot viena no veiksmīgākajām šīs sērijas grāmatām, tāpēc ķēros tik klāt. Nedaudz vīlos, jo grāmata ir nepiespiesta un viss labais (kā vienmēr) atstāsts ir beigām. Gribēju vēl skarbāk, vēsturiskāk (lai gan šie neesot vēsturiskie romāni) un emocionālāk. Tieši dēļ sākumā esošās vieglprātības man beigas neaizrāva tā, kā gribētos. 3/5
Paskāls Mersjē Lea – pilnīgs svešinieks stāsta Leas stāstu, ko tam uzticējis viņas tēvs. Tieši tādēļ man grāmata nepatika, jo neredzēju iemeslu, kāpēc stāstu nevarēja izstāstīt tēvs. Rezultātā būtu vairāk emociju, vairāk tuvības un vairāk grāmatas jēgas. 2/5
Leslija Valtone Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas – grāmata ir tieši tāda, kāds ir nosaukums – savāda, skaista un skumja. Grāmata par vairāku paaudžu attiecībām ar nedaudz maģisku piesitienu, kas grāmatu pārvērš ļoti interesantā piedzīvojumā. 5/5
S.J.Watson Pirms es aizeju gulēt – vīlusies, jo gaidīju ko vairāk. Galvenā varone bija neinteresanta, solītā spriedze palika nesagaidīta un beigas bija tik samudžinātas, ka vairs nesaprotu, kas tur beigās notika. 2/5
Sabīne Košeļeva Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts – šī bija atkārtota lasīšana un joprojām šī grāmata ir burvīga. Par dažādu paaudžu un tautību attiecībām un saprašanos. No otras puses, žēl, ka nebija tik daudz vēstures aspektu un dažādās uztveres. Pēdējās nodaļas gan galīgi nevajadzīgas. 4/5
Helēna Fīldinga Bridžita Džounsa: saprāta robeža un Bridžita Džounsa: kā traka pēc viņa – vēl viena vilšanās. Dažviet pavīd burvīgi salīdzinājumi, nedaudz var arī pasmieties (bet tiešām nedaudz), bet kopumā grāmatas parāda to, cik Bridžitai ir nožēlojama dzīve un sametas vai nu žēl vai dusmas par to, cik ilgi tas var tā turpināties. 2/5
Džesija Burtone Miniatūriste – vēsturisks romāns par Amsterdamu ap 1687. gadu, kāda tirgotāja ģimeni, kurā ieprecas galvenā varone. Interesants stāsts, kas vienu brīdi velkas, citu atkal lasās raiti, bet kopumā man patika vairāk vēsturiskais Amsterdamas aspekts, nekā kas cits. 3/5
Herbjorga Vasmu Šie mirkļi – mani vairs nespēj izbrīnīt skaudrums šīs rakstnieces darbos, jo esmu lasījusi dažus iepriekšējos viņas romānus. Šis bija iespaidīgs stāsts par sievietes dzīvi, viņas cīņu par vietu pasaulē un vēlmi un vajadzību apkopot visas uzņemtās lomas vienā personā. Interesanti, ka maz parādījās varoņu personvārdi. 4/5

Jūlijā filmas es neskatījos, vienīgi pusē palika noskatīta filma Valentines Day, ko iesāku skatīties pa ceļam uz mājām no festivāla “Lampa”. Bet interesi tā neizraisīja, tāpēc diez vai pabeigšu.

Teātra arī jūlijā nebija, tāpēc arī šī sadaļa izpaliek. Ar aizrautību gaidu jauno teātra sezonu un skaitu dienas, līdz atkal varēšu ieiet pa kāda durvīm. Kamēr izrāžu nav, klausos radio un mēģinu uzminēt, kurš aktieris ierunājis kuru reklāmu.

Vasara ir festivālu sezona un mani nekad nav uzrunājuši mūzikas festivāli, kur jāguļ teltīs trīs dienas un jāblandās apkārt. Šogad pirmo reizi apmeklēju festivālu “Lampa” un sapratu, ka šis būs tas festivāls, uz kuru braukšu katru gadu. Sanāca gan apmeklēt tikai vienu dienu – piektdienu, 31.jūniju, tāpēc biju diezgan sarūgtināta, ka lielākā daļa interesanto sarunu notiek sestdienā, kad tur neesmu. Bet runā, ka nākošgad “Lampa” norisināsies tādos datumos, kad abos tikšu, un gribēšu redzēt, kā es sadalīšos vairākās daļās, lai apmeklētu visu, ko vēlos.

Lai foršs pēdējais vasaras mēnesis!

Attēls te.

Atskats uz februāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276576906/large.jpg

Atšķirībā no darbīgā janvāra, februāris izvērtās par īstu slinkuma mēnesi, jo piedzīvoju lasīšanas krīzi, nosvinēju bloga piecgadi un vienīgā ievērojamā darbība skaitās 13 grāmatu atstiepšana mājās no Ķīpsalas grāmatu svētkiem.

Grāmatas. Izlasīju 6,5.
Pabeidzu janvārī iesākto Beigbedera “Mīlestība ilgst trīs gadus” un jāsaka, ka biju krietni vīlusies, jo lasīju šo jau iepriekš un tad man patika, bet tagad šķita galīgi garām. Par naivu, par jēlu, galvenais varonis nevarēja izdomāt, kas viņam rūp vairāk – viņš pats vai draudzene un tas visu šo jau tā slikto padarīšanu padarīja vēl sliktāku. Interesē, vai man joprojām patīk citi šī autora darbi, bet negrasos to pārbaudīt, lai neviltos vēl vairāk. 2/5.
Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” – Ja jūs zinātu manu prieku, kad grāmata pilnīgi jauna nonāca manā īpašumā (ibook.lv reizēm ir zelts)! Arī šo romānu esmu lasījusi jau agrāk un vairākas reizes un man patika arī šoreiz. Ja esat galīgi nepazīstami ar Ostinu, tad sirsnīgi iesaku sākt tieši ar šo gabalu. Patīk, ka viņa neignorē lasītāju un ik pa brīdim diezgan tieši pie viņa vēršas, bet vairāk parāda tēlu raksturu caur darbībām, nevis “viņa bija jauka”. 5/5.
Rainis “Pūt, vējiņi” – Ziniet to sajūtu, kad gribas lasīt Raini? Es tagad zinu. Daļēji šo procesu atviegloja tas, ka biju redzējusi teātra izrādi un filmu, varbūt tāpēc lasījās vieglāk. Un varbūt tāpēc, ka patika gan filma, gan izrāde, patika arī grāmata. Pie rokas pagadījās senais izdevums ar burvīgiem zīmējumiem, tāpēc punkts klāt par to. 5/5.
Process I, II, IIIProcess ir Latvijas laikmetīgās arhitektūras grāmata/žurnāls/albums (kā kurā izdevumā) un nav jāprasa, par ko tas ir. Lieta tāda, ka mani aizrauj arhitektūra, tikai nekur tālāk par patīk/nepatīk es neesmu tikusi, tāpēc mēģinu iedziļināties nozarē un sajēgt vairāk. Tas, ko es sapratu, ir, ka latvietis parastais ne vienmēr būs un ir gatavs modernajai arhitektūrai (piemēram, koncertzāle uz Daugavas, kas atgādina pankūku) un sapratu arī, ka pietrūkst arhitektūras kritikas, neatkarīgas no kāda uzņēmuma, kas sistu naglai pa galvu. Lielu daļu grāmatu aizņem bildes un projekti/skices, kas ir tāpēc, ka daudz var lasīt platformā http://a4d.lv/. Par Procesiem vidējais vērtējums 3,5/5.
Neville Medhora “This book will teach you how to write better” – es kaut kā (laikam studiju iespaidā, hah) esmu iemācījusies, ka viss ar pompozu nosaukumu ir jāuztver kritiski. Te bija daudzas labas lietas, bet tikpat daudz lietas, kam nepiekrītu. Grāmata (ja to tā var nosaukt, jo ir aptuveni 50 lpp) ir sarakstīta ļoti vienkārša valodā un ar piemēriem, kas gan vairāk ir mērķēti uz to, lai varētu labāk nopārdot savu biznesu, bet ticu, ka to var pielāgot arī citām jomām. 3/5.

No filmām vienīgās, ko ir vērts pieminēt, ir Renāra Vimbas “Es esmu šeit”, kas skaidri iekļaujas latviešu depresīvajā kino, jo visas filmas garumā nevar saprast, vai var kļūt vēl sliktāk. Un tieši tā depresīvā nots ir laba, manuprāt. 8/10. Otra, ko pieminēšu, ir Hičkoka “The Rope”, ko skatījos studiju ietvaros, par kuru man nav viennozīmīgs viedoklis, jo it kā kino meistardarbs skatu ziņā, bet man briesmīgi kaitina, ka darbība notiek vienā vietā, jo liekas, ka filma šausmīgi stiepjas. Un tā sajūta mani nepameta līdz pat filmas finālam. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm, 1 skatījos televīzijā. Gribēju redzēt arī visas pārējās, ko rādīja, bet “veiksmīgi” nogulēju, kā vienmēr.
Bērns, vārdā Rainis, VDT. Televīzijas formātam ļoti piemērota izrāde, jo tiek rīkota gandrīz kā leļļu teātris, izmantojot akmeņus, maketu un dažādus citus priekšmetus. Veiksmīgi tiek izmantota bērna fantāzija, kur akmens kā Rainis pavisam neliekas jocīgi. Katrā gadījumā izrādi bērniem noskatījos ar lielāku interesi nekā mana māsa. Pluss par aktieriem, pluss par scenogrāfiju. 8/10. Sasummējot iepriekšējās izrādes, varu teikt, ka mans mīļākais režisors ir Reinis Suhanovs.
Doriana Greja portrets, Dailes teātris. No visām Ķiberes izrādēm, ko apzinos skatāmies (t.i., sākot no “M.Butterfly”), šī, manuprāt, ir vājākā izrāde. Vai nu ir beidzies pulveris, ar ko pārsteigt, vai arī man ir izveidojies savdabīgs pieradums. Protams, vainot režisoru visā izrādē ir muļķīgi, bet šoreiz es pat nevaru pateikt, kas ir tik greizs, ka nesaslēdzās ar mani. Patika Dainis Grūbe, prieks, ka Intars Rešetins var izrādīt savu aktiera potenciālu vairāk nekā ļoti-tāla-plāna lomās, jāpiemin arī Juris Žagars un savdabīgais orķestris. Vēl plusiņš par skatuves spoguļošanos un runā, ka Dainis Grūbe tagad ir pabīdīts uz vidu, jo otrajā izrādē sēžot labajā pusē, likās, ka viņš visu laiku tikai pa kreiso pusi šiverējās. 🙂 7/10.
Peldošie-ceļojošie, JRT. Interesanti skatīties sākumu, zinot beigas. Un arī galīgi nepareizi. Un nešķiet godīgi salīdzināt abas izrādes, jo teātri ir dažādi, aktieri arī un to sniegums tāpat. Šajā izrādē ir burvīga Sandra Kļaviņa un Andris Keišs, smiešanās vietu bija krietni vairāk un mūzika, ak mūzika! Tās vien dēļ vien jāiet uz izrādi. 8/10.

Kā jau sākumā minēju, mani piemeklēja lasīšanas krīze, kā rezultātā parādījās daudz brīva laika. Diemžēl nevaru atcerēties, ko tajā darīju, bet acīmredzot neko vērtīgu. Dažās stundās saliku 1000 gabalu puzli, paralēli klausoties “Subject:Creativity” pagājušo gadu video, bet tās bija tikai vienas tādas brīvdienas. Izrevidēju grāmatplauktu, ar mērķi nopārdot grāmatas (bija jākrāj Ķīpsalai, ja :D), bet daļa vienalga palika pie manis un mazākās aizstiepu uz maiņas punktu. Bet nu, ja jau sāku par to runāt…

24.-26. februārī notika ikgadējie grāmatu svētki Ķīpsalā, kas kā katru gadu, sapulcina daudz izdevējus un lasītājus zem viena jumta, kur visi var sajūsmā spiegt par grāmatām. Tā kā man riebjas cilvēki spiesties caur drūzmu, biju piektdien no rīta, kad vairākos stendos izdevēji apliecināja, ka esmu viņiem pirmais pircējs. Man bija plāns gan grāmatu saraksta ziņā (no kura izdevās izpildīt tikai 3 no 5 – still good), gan cenu ziņā – iet pie attiecīgās tirgošanas vietas, skatīties cik maksā un skatīties internetā, vai tur nav lētāk. Tikai šī plāna daļa, ienākot zālē, man kaut kur pazuda un tā arī par to atcerējos tikai tad, kad bija jāsagrabina pēdējie 6 eiro. Pirmās trīs vietās sagrābos pilnu somu/maisus (Zvaigzne, Jumavas atlaižu grozs un Dienas Grāmata). Tad es aizgāju uz maiņas galdu, kur atstāju savu sarūpēto čupiņu (kas ātri kaut kur mistiski pazuda) un neko vietā neatradu. Izlēmu apstaigāt apli un atgriezties vēlāk (kad noķēru “Atonement” – filma man patika). Cerēju atrast “BaibaBooks” stendu, bet, goda vārds, tas man izdevās tikai ar trešo reizi (neņemot vērā, ka pirmajā aplī turpat blakus Mansardā priecājos par glītiem cilvēkiem pirku grāmatu). Beigās gan atradu cerēto BaibaBooks stendu (vissmukāko no visiem, starp citu) un putniņi man pačukstēja labu ziņu par viņu gaidāmiem jaunumiem. Ar to arī mana ekskursija beidzās un, ejot mājās, izmisīgi domāju, ka šis gads jāvelta tam, lai iegūtu autovadītāja tiesības. Kā arī, jāsāk krāt nauda jau janvārī (ar februāra ietaupījumiem acīmredzami bija par maz, jo, nu, tur tak palika vēl daudz labu grāmatu! Un es vēl nemaz neiegāju Jāņa Rozes stendā!)

Kas attiecas uz grāmatām šī gada laikā – lasīšanas plānos man ir izmaiņas. Iespaidojoties no ārzemju booktuberes video, arī es izdomāju, ka manā plauktā ir pārāk daudz nelasītu grāmatu. Tāpēc es ņemšu prioritāri lasīšu tās, kuras esmu nopirkusi pagājušajos gados aptuveni šajā gadalaikā un, ja man nepatiks/nepieķeršos, cītīgi apdomāšu, vai es to maz gribu lasīt. Labi apzinos, ka tuvu pie 200 grāmatām fiziskā formātā nav ok, tāpēc ar šo centīšos sevi disciplinēt. Tad jau redzēs, kā man veiksies ar šo.

Plāni pavasarim/martam:

  • lasīt tās grāmatas, kuras esmu pirkusi ziemā/pavasarī pagājušajos gados. Prioritāri ir tās, kas ir manā 2017. gada lasīšanas sarakstā (13), pārējās (15) paliek, ja gribas ko pamainīt vai pēkšņi aptrūkstas lasāmā (ņemot vērā skolu – maz ticams). Un tad par to, kā man veicās, stāstīšu maija beigās, jo noslēgsies pavasara mēnesis. 28 grāmatas pa gadalaiku man liekas diezgan ticami un realizējami.
  • Baigi braukāšos uz dažādiem teātriem, kuros neesmu biežs viesis- martā būšu Valmierā un Rīgas Krievu drāmā, par aprīļa plāniem vēstīšu nākammēness.
  • No filmām gribas noskatīties tās, kas vinnējušas Oskarus, bet tā kā esmu diezgan ļoti garastāvokļu cilvēks, tad redzēs, kā ar to veiksies.
  • Ar seriāliem esmu iestrēgusi, jo neviens nepatīk vai arī patīk tik ļoti maz, ka nav vēlmes skatīties tālāk. Lai gan tai pašā laikā ir saraksts ar cilvēku ieteikumiem, kurus vēl neesmu sākusi skatīties.

Tas pagaidām arī viss. Lai jums saules pieliets pavasara sākums!

Attēls te.

Atskats uz janvāri

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/276563410/large.jpg

Skatoties uz paveikto, mani izbrīna, ka tas viss notika janvārī, kas studentiem (tātad arī man) ir sesijas mēnesis.

Grāmatas. Izlasīju 10 grāmatas un uzstādīju personīgo rekordu, jo tik daudz vienā mēnesī es vēl neesmu izlasījusi. Ja teiciens “kā gadu iesāksi, tā pavadīsi”, tad mans lasīšanas gads rādās ļoti labs, arī ņemot vērā faktu, ka vairākas grāmatas bija patiešām labas. Par visām esmu dažus vārdus jau uzrakstījusi, tāpēc turpmāk būs linki uz aprakstiem.
Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti”, Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki”, Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne”, Rupi Kaur “milk and honey”viss vienā katlā lasāms te.
Frēderiks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”te.
Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”te.
Jana Egle “Gaismā” te.
Egils Lukjanskis “Rēta akmenī” te
Džodžo Moja “pirms atkal tiksimies” – agrāko atsauksmi var lasīt te, bet pārlasīšanā visu sanāca uztvert mazāk saasināti. Bet tas nemaina to, ka grāmata ir laba.
Džodžo Moja “pēc tevis” te.

Filmas/seriāli. Sāku turpināt radināt sevi pie jaunu seriālu skatīšanās (kopš beidzu skatīties “Friends”, labu laiku nezināju kā dzīvot tālāk). Manā redzeslaukā tagad ir “Series of Unfortunate Events”, “Mom” smadzeņu atvēsināšanai un “The Crown”, kā arī atsākās “How to Get Away With Murder”. No filmām noskatījos 8, no kurām visaugstāk vērtēju “La La Land”. Lai gan mūzikli man ne pārāk iet pie sirds, šis tomēr spēja manu uzmanību noturēt līdz beigām. Un tās beigas, tās beigas! Novērtēju ar 10/10. Pārējās košļeņu filmas nemaz nav vērts pieminēt.

Teātris. Skatījos 5 notikumus, kas saistīti ar teātri.
“NN Nakts” JRT – jau kā tradīcija notiek otro gadu pēc kārtas, kur novērtē arī otru teātra pusi – kritiku. Konceptā līdzīgi kā pagājušo gadu, bet šoreiz daudz foršāk un īsāk, koncentrētāk. Divejādas izjūtas raisīja skatuves noformējums kā Getliņu izgāztuve, kur kritiķiem jākāpj pāri izmētātām čipsu pakām, bet saprotu arī otru – profesionālo – pusi.
“Jevgēnijs Oņegins” LNOB – piedzīvoju izbrīnu par to, ka dzied krieviski, bet scenogrāfija bija smuka (tikai vēl vienu izbrīnu radīja reklāma modes skates veidā ar Amoralles tērpiem). Nezinu, cik ļoti tērpu mūsdienīgums un atklātums sasaucās ar valodas senumu (jo krieviski es nebumbum), ko man būtu interesanti uzzināt.
LTV1 rādīja Elmāra Seņkova “Meitenes” iestudējumu un arī Reiņa Suhanova “Bērns, vārdā Rainis”. Abi šie iestudējumi ir pateicīgi televīzijas kameru darbam noķert īstos izrādes momentus, jo darbība nenotiek uz lielas skatuves. “Meitenēs” man simpatizēja stāsts un izvēlētās aktrises, “Bērnā, vārdā Rainis” tas, cik interesanti izdomā bērniem izstāstīt stāstu, pielietojot minimālus līdzekļus.
“Bonija un Klaids” Dailes teātrī – izrādes sākumā skatītājus (vai paši sevi) aktieri Mārtiņš Upenieks un Lelde Dreimane izklaidē, lasot kritiku šo izrādi. Bet varbūt, lai sagatavotu skatītāju. Katrā gadījumā nav grūti izdomāt, par ko ir stāsts. Interesanta ir režisora iecere likt skatītājiem līdzdarboties izrādes procesā, izmantojot lukturīšus (interesanti, kāda būtu izrāde, ja to nebūtu). Laiks aizlidoja vēja spārniem jeb var arī teikt, ka negaidīju beigas tik ātri.

Plāni februārim

  • Pagaidām plānā ir apmeklēt 4 teātra izrādes;
  • Grāmatu ziņā nav īsta plāna, pēc kā vadīties, tāpēc paļaušos uz sajūtām. Gribas kaut ko no non-fiction palasīt, tāpēc varbūt beidzot jāķeras klāt grāmatām, kas manā plauktā stāvējušas klāt way too long.
  • Bet joprojām spēkā paliek 1 grāmata no Kindles un 1 latviešu autoru darbs.

Attēls te.