Filma: Brīnums (2017)

Attēlu rezultāti vaicājumam “wonder movie imdb”

Kad saņēmu ielūgumu uz filmu, ļoti ilgi nedomāju, jo grāmata pirms pāris gadiem kļuva par vienu no manām mīļākajām. Arī filma noteikti ir viena no labākajām, aizkustinošākajām un cilvēciskākajām, kuru esmu šajā gadā redzējusi.

Līdzīgi kā grāmatā, stāsts ir par Augustu – viņam ir sejas defekts un kontā neskaitāmas vizītes dažādās slimnīcās. Tuvojas viņa pirmā skolas diena, kurā viņš nekad nav gājis – visu laiku līdz tam bija mājapmācība mātes uzraudzībā. Pa ielu viņš pārvietojas ar kosmosa ķiveri, lai neviens neredzētu viņa seju un nereaģētu, bet skolas solā ar to sēdēt nevar, tāpēc tas ir liels mazā zēna pārdzīvojums. Un skolas dzīve nodrošina ne vienu vien.

Jāsāk ar to, ka filma ir ļoti aizkustinoša. (Ja ej, paņem līdzi kabatlakatiņus, jo tie tiešām noderēs.) Par laimi filmas vēstīšana noris it kā attālināti noraugoties uz šo ģimeni, ne no Augusta skatupunkta (izņemot dažus teikumus). Tas, manuprāt, ir veiksmīgi, jo tiek parādīts daudzšķautnaināks stāsts par Augustu. Un ne tikai par ģimeni te ir stāsts – arī par apkārtējiem un draugiem. Filma tiek sadalīta it kā daļās, kur tuvplānā tiek aplūkota atsevišķu varoņu dzīve – Augusta, viņa drauga Džeika, viņa māsas un vēl kāds bija, ko tagad neatceros. Tas dod lielāku ieskatu ar ko katrs no Augusta dzīvē iesaistītajiem saskaras un centrā necirkulē tikai zēns ar kosmosa ķiveri galvā.

Filmas režisors ir Stīvens Čboski. Jā, tas pats, kas sarakstīja “Čārlijs, malā stāvētājs”. Filmā ir arī brīnišķīgi aktieri – Džūlija Robertsa tēlo Augusta māti, Ouvens Vilsons (parasti citās filmās viņš man nepatīk, bet te nebija tik traki) atveido zēna tēvu, bet galvenajā – Augusta – lomā iejūtas Džeikobs Tremblejs. Tēliem noticēju uzreiz un iepriekš nebiju skatījusies neko par filmu, jo stāstu es zināju, bet biju patīkami pārsteigta par Džūlijas Robertsas izvēli.

Filma ir lieliski piemērota kādam ģimeniskam vakaram kino vai pie televizora (kad tā tiks nodota tālāk, tagad tā tikai no 22.12. būs kinoteātros). Ja vēl šaubies par kādu Ziemassvētku dāvanu, tad zini, ka ar šo filmu nevar nošaut greizi un to iesaku noskatīties jebkuram. Galvenokārt jau tāpēc, ka tā runā par nebeidzamo iecietības tēmu, bet arī dēļ tā, ka tā ir nenormāli sirsnīga un cilvēcīga.

Vērtējums: 10/10. Kā jau teicu iepriekš, šī filma noteikti ir starp manām šī gada favorītēm.

Attēls: te.

Advertisements

Filma: Aiz kraujas rudzu laukā (2017)

https://i2.wp.com/www.acmefilm.com/uploads/media/rebelpresspic-submitted.jpg

Jāsāk ar atzīšanos, ka Selidžera “Uz kraujas rudzu laukā” nav mana mīļākā grāmata. Tāpat jāatzīstas, ka es neko daudz no grāmatas neatceros, tikai sajūtu, ka man tā nepatika. Bet šī filma radīja vēlmi pārlasīt grāmatu, lai gan stāsta par rakstnieka dzīvi, ne grāmatu.

Kā jau teicu, filma stāsta par rakstnieka dzīvi, sākot ar iestāšanos Kolumbijas universitātē, radošās rakstīšanas kursā, kur Selindžers uzraksta pirmos īsos stāstus. Viņa pasniedzējs kļūst par viņa labāko padomdevēju karjeras sākumposmā. Pēc tam sākas 2. Pasaules karš un viņš dodas karot, kā rezultātā uz pusgadu tiek iepauzēta rakstnieka karjera, jo kara psiholoģiskā trauma ir pārāk spēcīga. Kara laikā viņš turpina iesākto darbu pie romāna “Uz kraujas rudzu laukā” un kā viņš pats saka, tā bija viņa vienīgā iespēja izrauties no kara.

Filma lieliski der cilvēkiem, kas par rakstnieka biogrāfiju daudz nezina – stāstā tiek ieturēti galvenie biogrāfijas punkti, kas tiek iznesti vizuāli pievilcīgā veidā. Internets baumo, ka cilvēkiem, kuriem romāns ir viena no mīļākajām grāmatām un/vai kuri pārzina Selindžera biogrāfiju, filma šķiet garlaicīga vai ne līdz galam noslīpēta, kaut kas pietrūkstot. Bet nu, spriediet paši, jo filmu noteikti iesaku redzēt.

Man filma iedvesmoja radīt jaunas lietas, vai vismaz pieķerties pie skolas darbu un bloga rakstīšanas, jo aktieris, kas attēloja Selindžeru, rakstīšanas procesu attēloja tik ļoti sparīgi, kas lika arī man sasparoties. Jāsaka, ka aktieru darbi man ļoti patika – ne par vienu neradās šaubas vai ir piemērots tēlam. Ļoti patika, ka sākotnēji rakstnieks tika attēlots psihiatriskajā slimnīcā, tad stāsts atgriezās sešus gadus atpakaļ un deva papildus faktus, lai, atkal parādod dzīvi slimnīcā, tā skatītājam pavērtos jaunā skatījumā.

Kā jau teicu, filmu redzēt iesaku – nebija ne par garu, ne par īsu, spēja noturēt interesi visā garumā. Der gan kā pusdienlaika izklaide, gan vakara – ticu, ka jebkurš tur var atrast ko sev tīkamu.

Vērtējums: 8/10.

Attēls: te.

Atskats uz septembri

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

Filma: Vect­ēvs, kas bīstamāks par datoru

https://i0.wp.com/static.lsm.lv/files/Vectevs-plakats_mazinats.jpg

Uz kino eju reizi gadā un šī gada gadījumā mana vēlme sakrita ar laiku, kad varu aiz astes noķert kādu latviešu filmu. Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” ir pirmā Latvijas simtgadei veltītā filma, kas atstāj divējādas sajūtas.

Oskars tiek atsūtīts uz laukiem pie vecvecākiem ārstēt datorslimību (bet gan jau arī tāpēc, ka Rīgas dzīvoklī notiek remonts un kāpēc jāelpo putekļi, ja var elpot svaigu gaisu). Stigrais vectēvs liek astoņgadīgajam puikam strādāt – palīdzēt mūrēt krāsni, norobežot piķa laukumus, bet lielā spītība no abu puses noved pie strīda. Abus mēģina samierināt vecmammma, kura ir palikusi bez darba, jo “skolā bērni beigušies”. Vietējais politiķis regulāri aprauga un rūpējas par Oskara vecvecākiem, tiesa, ne bez sava iespējamā labuma. Vecmammas nokļūšana slimnīcā Oskaram ar vectēvu liek salīgt un pat kļūt par ļoti labiem draugiem.

Filma sākas ar Mario tipa spēlīti, kas uzreiz noķer bērnu uzmanību, jo čalas vairs nav dzirdamas. Bet filma nav tikai bērniem – tajā katra paaudze atradīs kaut ko sev tuvu, atpazīstamu, smieklīgu vai foršu, tāpēc uz to noteikti jāiet ar visu ģimeni. Varbūt atpazīstamas liksies nenomazgātās krūzītes, jo dators sauc, vai vasaras pavadīšana laukos, bet varbūt kādam vecmamma repo līdzīgi kā to dara Oskara vecmamma! Tā ir sirsnīga filma, kas liek gan pasmieties, gan nobirdināt kādu asaru, padomāt par Latviju un, jūtot līdzi varoņiem, padomāt arī par sevi.

Paralēli stāstam tiek paceltas vairākas Latvijas kontekstā raksturīgas problēmas, piemēram, skolēnu skaita samazināšanās, tāpēc Oskara vecmamma (skolotāja) paliek bez darba, vietējais deputāts aizraujas ar korupciju, jo māja jāpabeidz, bērnu dzīvošana ekrānos, ne dzīvē, paaudžu konflikti. Bet svarīgi pieminēt, ka šie aspekti netiek uzspiesti un netiek mesti skatītājam virsū – tie ir dabīgi iepīti stāstā un tā ir katra paša interpretācija – tos pamanīt vai nē.

Šis darbs ir vēl viens pierādījums tam, ka Latvijā ir talantīgi aktieri. Ļoti patika Akvelīna Līvmane (Oskara vecmamma), kas nospēlē brīnišķīgu iejūtīgo vecmammu un izbijušo skolotāju (balss bija ļoti pareiza). Mārtiņš Vilsons pārliecināja, ka viņš ir stingrais, bieži neapmierinātais Oskara vectēvs, Mārtiņš Meiers lieliski iemieso vienmēr visur steidzīgā politiķa tēlu, Lauris Dzelzītis – mazpilsētas varbūt nedaudz rutīnā ierauto policistu. Jāpiemin arī smeldzīgā Ulda Dumpja loma un arī paši mazākie lomu tēlotāji – Markuss Jānis Eglītis (Oskars) un Eva Ozola (Oskara draudzene). Diemžēl mani nepārliecināja Alise Polačenko kā Oskara mamma – pārāk jauna, pārāk maiga, īpaši vietā, kur viņa it kā dusmojas uz tēvu.

Bet balsīm trūkst dabiskuma efekta – tās skan kokaini un stīvi, it kā būtu ierunātas pa virsu. Tas rada iespaidu, ka fona skaņa neeksistē vai tā pavisam neiet kopā ar varoņu balsīm, tāpēc neliek stāstam noticēt. Tāpat arī mūzika. Emīla Zilberta kompozīcijas šai filmai brīžiem likās galīgi nepiemērota, kas negāja kopā ar situāciju, kas attiecīgajā brīdī risinājās, bet citās situācijās viss sanāca labi.

Bet neskaitot visu to, vienalga paliek pārliecība, ka filma ir jāredz arī visiem tiem, kas to nav noskatījušies (un varbūt arī otrreiz). Nevis tāpēc, lai bērniem bakstītu acīs piemēru, kam jālīdzinās un tūlīt pat jāmet datori nost (tajos ir arī labas lietas), bet tāpēc, lai labi pavadītu laiku, nedaudz uztrenētu vēdera muskuļus no smiešanās un just nelielu nostaļģiju pēc savas laukos pavadītās bērnības.

Scenārija autors Alvis Lapiņš
Režisors Varis Brasla
Operators Uldis Jancis
Mākslinieks Mārtiņš Milbrets
Montāžas režisors Māris Bērziņš
Komponists Emīls Zilberts
Skaņu režisors Anrijs Krenbergs
Lomās Markuss Jānis Eglītis (Oskars), Eva Ozola (Olga), Mārtiņš Vilsons (vectēvs Paulis), Akvelīna Līvmane (vecāmāte Irma), Mārtiņš Meiers (Modris), Uldis Dumpis, Uldis Anže, Vizma Kalme, Lauris Dzelzītis, Inese Pudža u.c.

Attēls: te.

Atskats uz augustu

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/296030848/large.jpg

Vasara nu bija tik gara, cik tā bija un cilvēku žēlošanās to nepagarinās. Neesmu šķīrusies ne no biezās segas, ne vilnas zeķēm ne arī no tējas/kafijas, tāpēc pārmaiņas manā dzīvē būs tikai vēl zemāka gaisa temperatūra. Bet šī vasara rezultējās ar iespaidīgu izlasīto grāmatu skaitu, tāpēc jāatskatās, kā man veicās pēdējā vasaras mēnesī visās bloga jomās.

Lai gan jūlijā rakstīju, ka 11 grāmatas būs augstākais izlasītais grāmatu skaits vienā mēnesī šajā gadā, es kļūdījos. Augusts beidzās ar 15 izlasītām grāmatām. Iespējams, tas varētu būt arī mans rekords visā lasīšanas vēsturē. Tagad gan droši varu teikt, ka tā arī paliks, jo priekšā ir rudens, skola un citi darbi. Bet nu par izlasīto:

  • Laima Kota “Istaba” – patīkami pārsteidza stāsta raitais temps, kā rezultātā grāmatu izlasīju pāris dienās. Romāns vēsta par 80. gadiem Latvijā, kad cilvēki stāv rindās pēc desām, sviesta un kafijas, iet uz savām istabām komunālajos dzīvokļos un dzīvo kā māk. Lai gan pati šajā gadu desmitā neesmu dzīvojusi, tomēr arī manu bērnību caurvij tieši šim laikam raksturīgi elementi, kas grāmatu padara vēl vairāk sirdij tīkamu. 5/5
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Atlase.” – šis ir mans guilty pleasure, ar ko ļoti labi var izkāpt no lasīšanas krīzes. Atsauksmi jau esmu rakstījusi.
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Elite.” – otrā daļa iepriekšējai grāmatai. Kopš Atlasē ir palikušas tikai sešas meitenes, sacensība kļūst jūtamāka. Meitenēm ir jāpierāda, ka viņas ir gatavas kādreiz vadīt valsti, tāpēc viņām visu laiku sevi ir jāpierāda. Tas gan neliedz Amerikai ik pa brīdim sarīkot skandālus un uzvesties neadekvāti. Viņa joprojām ir kaitinoša. 3/5
  • Megija Stīvotera “Balāde”, Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”, Elīna Kursīte un Elīna Kolāte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, Anna Toda “After. Pēc mūsu tikšanās”, Kīra Kesa “Mantiniece”, Kīra Kesa “The Crown”, Viljams Šekspīrs “Hamlets” – par to visu, kas man sakāms var izlasīt te.
  • Ieva Zole “Sarunas ar Māru Ķimeli” – patīkami pārsteidza šādas grāmatas eksistence. Grāmatā iekļautas vairākas intervijas, kas aptver dažādus režisores Māras Ķimeles dzīves periodus – no bērnības līdz iestudējumiem Latvijas teātros. Interesanti bija ielūkoties režisora darba virtuvē, bet spilgti viņa runā arī par dzīvi, mīlestību un mākslu. Obligātā lasāmviela teātrmīļiem, bet arī mirstīgiem cilvēkiem nekaitēs. Gribētu līdzīgu grāmatu vēl par kādu režisoru. 4/5
  • Frederiks Beigbeders “ekstazī stāsti” – man patīk Beigbedera rakstības stils – tiešs, brīžiem šokējošs, tāpēc arī ilgi nedomājot nopirku viņa jaunāko tulkojumu latviski. Šeit var iepazīt agrāko Beigbederu (pirms viņš nebija pievērsies vēsturiskām personībām un vēl pāris grāmatām pirms tās) 14 īsos stāstos. Un tiešām ir jūtams agrākais rakstnieks, jo emociju gamma, ko var pieredzēt, ir ļoti plaša. 3/5
  • Dace Rukšāne “Mīlasstāsti” – Rukšāne lasītājus izaicina mesties citādu mīlasstāstu piedzīvojumā – ne klasiskajos, šķebinošajos, bet īstajos un dzīves sūruma piepildītajos. Daži stāsti atstāj pārdomu aizmetņus, citi neizraisa neko, bet šis noteikti ir krājums, ko vēlos savā plauktā, lai ik pa laikam pāršķirstītu. 3/5
  • Amanda Lovelace “The Princess Saves Herself in this One” – “ja patika “milk and honey”, tad patiks šis” izlasīju goodreadā un gāju meklēt šo dzejas brīnumu. Un tā ir taisnība, arī šis man patika. Varbūt neeeedaudz mazāk kā “milk and honey”, bet arī šis lika ciest. Ja sākumā dzejoļi ir viegli, tad vēlāk jo tālāk lasi, jo vairāk grūtsirdīgums spiež pie zemes līdz sēdi un domā ko iesākt ar dzīvi. Arī šī būs manā grāmatplauktā. 5/5

No filmām gribu pieminēt tikai vienu:

  • Everything, Everything – stāsts par meiteni, kurai ir alerģija no visa, tāpēc viņa dzīvo sterilā mājā visus 18 gadus un neiet ārā. Līdz brīdim, kad kaimiņos ievācas jauna ģimene un viņa iemīlas viņas vecuma puisī un sāk darīt lietas, ko nekad agrāk nebija darījusi. Filmā redzami visi pusaudžu filmām raksturīgie aspekti – pirmā mīlestība, attiecības ar vecākiem, vilšanās, meli. Un varbūt tieši tāpēc, ka šos aspektus nav iespējams padarīt citādus, filma man nepatika. Ļoti kaitināja galvenā varone, kas uzticas pāris dienu pazīstamam čalim un jau skrien uz otru valsts galu, atstājot visu sev aiz muguras. Tāpat Maddy (galvenā varone) bija iespaidīgs plāns saistībā ar savu nākotni, bet tas, kā tas īstenojas, netika parādīti. 5/10.

Seriāli

  • The Bold Type – netīšām uzskrēju virsū seriālam par savu nākotnes profesiju (studēju žurnālistiku). Trīs draudzenes Jane, Sutton un Kat strādā sieviešu žurnālā un mēģina sabalansēt karjeru, draudzību un personīgo dzīvi. Seriāls ir veidots iedvesmojoties no žurnāla Cosmopolitan galvenās redaktores Joanna Coles dzīves. Neņemot vērā to, ka darbs redakcijā tika attēlots kā bērnudārzs (audzinātāja un mazuļi, kas rada pilnīgi aplamu iespaidu par emocionālo pusi redakcijā), skaidri tika parādīti darba aspekti, ar kuriem būtu jārēķinās. Ja tu vēlies kļūt par žurnālistu un vēlies vieglu seriālu, ar ko nobeigt vasaru – šis varētu būt tas, kas tev ir nepieciešams. 8/10

Teātris

  • Liepājas teātra “Precības” – Agafja ir nolēmusi precēties, tāpēc savedēja Fjokla piedāvā izvēlēties starp pieciem dažādiem vīriešiem. Izvēle nav viegla un vīriešiem visu laiku ir jāpierāda, ka tie ir viņas vērti. Izrāde ir mēma komēdija ar izteiksmīgiem tērpiem un iespaidīgu horeogrāfiju, kas neļauj novērst skatienu no skatuves. Apbrīnoju aktierus un viņu plastiskumu. Izrādes beigas atstāj jautājumu, ko savā galvā risinu vēl šodien. Ja neesi redzējis, aizej! 9/10

Septembris ir laiks, kad vasaru vēl var nedaudz paķert aiz astes (bet tā šogad tāpat ir bijusi vairāk “uz papīra” nekā īstenībā), tāpēc, ja vēl nav sanācis kaut ko izdarīt, ko vēlējies, dari! Bet atceries, ka arī krāsainās lapās ir sava burvība. Un galu galā, septembris iezīmē arī jauno teātra sezonu, tāpēc mani (un varbūt arī tevi) sagaida 10 mēnešu prieks!

Attēls te.

Atskats uz jūliju

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/293493505/large.jpg

Pēdējo mēnešu laikā mani biedē tas cik ātri skrien laiks. Jo liekas, ka tikko esmu pārkārtojusi grāmatplauktu (gada sākumā), lai izvirzītu priekšā grāmatas, ko šogad vairāk vēlos izlasīt un paskat – gads jau ir vairāk kā pusē. Bet tas nenozīmē, ka vasaru nevar noķert aiz astes un pavilkt garumā, jo vēl viens mēnesis saules un vēja matos vēl priekšā.

Bet nu par to, ko izlasīju un visādi citādi izdarīju jūlijā.

Izlasīju 11 grāmatas, kas ir augstākais izlasītais grāmatu skaits mēnesī šajā gadā (un domājams, tāds arī paliks):

Kendaisa Bašnela Lūpukrāsu pavēlnieces – jutos vīlusies, jo atmiņā bija palikusi kā grāmata, kas man patika. Bet lasīju, kad man bija kādi padsmit gadi. Lai gan galvenās varones bija četras, dominēja viena un viņa bija tik kaitinoša, ka gribējās grāmatu mest pret sienu. Bet tomēr pabeidzu un nesaprotu, kāpēc es vispār to lasīju. 2/5
Lori Nelsona Spīlmena Sapņu saraksts – par šo man ir divējādas izjūtas, jo no vienas puses ļoti patika, no otras ne tik ļoti. Galvenā varone Breta pēc mātes nāves mantojumu var saņemt tikai tad, ja īsteno savu mērķu sarakstu, kuru viņa ir uzrakstījusi 14 gadu vecumā. Viegls vasaras romāniņš, ko var izlasīt pāris stundās. 4/5
Māris Bērziņš Svina garša – viena no 2017. gada apņemšanām bija izlasīt visas pieejamās grāmatas sērijā “Mēs.Latvija.XX.gadsimts.” Šī esot viena no veiksmīgākajām šīs sērijas grāmatām, tāpēc ķēros tik klāt. Nedaudz vīlos, jo grāmata ir nepiespiesta un viss labais (kā vienmēr) atstāsts ir beigām. Gribēju vēl skarbāk, vēsturiskāk (lai gan šie neesot vēsturiskie romāni) un emocionālāk. Tieši dēļ sākumā esošās vieglprātības man beigas neaizrāva tā, kā gribētos. 3/5
Paskāls Mersjē Lea – pilnīgs svešinieks stāsta Leas stāstu, ko tam uzticējis viņas tēvs. Tieši tādēļ man grāmata nepatika, jo neredzēju iemeslu, kāpēc stāstu nevarēja izstāstīt tēvs. Rezultātā būtu vairāk emociju, vairāk tuvības un vairāk grāmatas jēgas. 2/5
Leslija Valtone Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas – grāmata ir tieši tāda, kāds ir nosaukums – savāda, skaista un skumja. Grāmata par vairāku paaudžu attiecībām ar nedaudz maģisku piesitienu, kas grāmatu pārvērš ļoti interesantā piedzīvojumā. 5/5
S.J.Watson Pirms es aizeju gulēt – vīlusies, jo gaidīju ko vairāk. Galvenā varone bija neinteresanta, solītā spriedze palika nesagaidīta un beigas bija tik samudžinātas, ka vairs nesaprotu, kas tur beigās notika. 2/5
Sabīne Košeļeva Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts – šī bija atkārtota lasīšana un joprojām šī grāmata ir burvīga. Par dažādu paaudžu un tautību attiecībām un saprašanos. No otras puses, žēl, ka nebija tik daudz vēstures aspektu un dažādās uztveres. Pēdējās nodaļas gan galīgi nevajadzīgas. 4/5
Helēna Fīldinga Bridžita Džounsa: saprāta robeža un Bridžita Džounsa: kā traka pēc viņa – vēl viena vilšanās. Dažviet pavīd burvīgi salīdzinājumi, nedaudz var arī pasmieties (bet tiešām nedaudz), bet kopumā grāmatas parāda to, cik Bridžitai ir nožēlojama dzīve un sametas vai nu žēl vai dusmas par to, cik ilgi tas var tā turpināties. 2/5
Džesija Burtone Miniatūriste – vēsturisks romāns par Amsterdamu ap 1687. gadu, kāda tirgotāja ģimeni, kurā ieprecas galvenā varone. Interesants stāsts, kas vienu brīdi velkas, citu atkal lasās raiti, bet kopumā man patika vairāk vēsturiskais Amsterdamas aspekts, nekā kas cits. 3/5
Herbjorga Vasmu Šie mirkļi – mani vairs nespēj izbrīnīt skaudrums šīs rakstnieces darbos, jo esmu lasījusi dažus iepriekšējos viņas romānus. Šis bija iespaidīgs stāsts par sievietes dzīvi, viņas cīņu par vietu pasaulē un vēlmi un vajadzību apkopot visas uzņemtās lomas vienā personā. Interesanti, ka maz parādījās varoņu personvārdi. 4/5

Jūlijā filmas es neskatījos, vienīgi pusē palika noskatīta filma Valentines Day, ko iesāku skatīties pa ceļam uz mājām no festivāla “Lampa”. Bet interesi tā neizraisīja, tāpēc diez vai pabeigšu.

Teātra arī jūlijā nebija, tāpēc arī šī sadaļa izpaliek. Ar aizrautību gaidu jauno teātra sezonu un skaitu dienas, līdz atkal varēšu ieiet pa kāda durvīm. Kamēr izrāžu nav, klausos radio un mēģinu uzminēt, kurš aktieris ierunājis kuru reklāmu.

Vasara ir festivālu sezona un mani nekad nav uzrunājuši mūzikas festivāli, kur jāguļ teltīs trīs dienas un jāblandās apkārt. Šogad pirmo reizi apmeklēju festivālu “Lampa” un sapratu, ka šis būs tas festivāls, uz kuru braukšu katru gadu. Sanāca gan apmeklēt tikai vienu dienu – piektdienu, 31.jūniju, tāpēc biju diezgan sarūgtināta, ka lielākā daļa interesanto sarunu notiek sestdienā, kad tur neesmu. Bet runā, ka nākošgad “Lampa” norisināsies tādos datumos, kad abos tikšu, un gribēšu redzēt, kā es sadalīšos vairākās daļās, lai apmeklētu visu, ko vēlos.

Lai foršs pēdējais vasaras mēnesis!

Attēls te.

Atskats uz februāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276576906/large.jpg

Atšķirībā no darbīgā janvāra, februāris izvērtās par īstu slinkuma mēnesi, jo piedzīvoju lasīšanas krīzi, nosvinēju bloga piecgadi un vienīgā ievērojamā darbība skaitās 13 grāmatu atstiepšana mājās no Ķīpsalas grāmatu svētkiem.

Grāmatas. Izlasīju 6,5.
Pabeidzu janvārī iesākto Beigbedera “Mīlestība ilgst trīs gadus” un jāsaka, ka biju krietni vīlusies, jo lasīju šo jau iepriekš un tad man patika, bet tagad šķita galīgi garām. Par naivu, par jēlu, galvenais varonis nevarēja izdomāt, kas viņam rūp vairāk – viņš pats vai draudzene un tas visu šo jau tā slikto padarīšanu padarīja vēl sliktāku. Interesē, vai man joprojām patīk citi šī autora darbi, bet negrasos to pārbaudīt, lai neviltos vēl vairāk. 2/5.
Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” – Ja jūs zinātu manu prieku, kad grāmata pilnīgi jauna nonāca manā īpašumā (ibook.lv reizēm ir zelts)! Arī šo romānu esmu lasījusi jau agrāk un vairākas reizes un man patika arī šoreiz. Ja esat galīgi nepazīstami ar Ostinu, tad sirsnīgi iesaku sākt tieši ar šo gabalu. Patīk, ka viņa neignorē lasītāju un ik pa brīdim diezgan tieši pie viņa vēršas, bet vairāk parāda tēlu raksturu caur darbībām, nevis “viņa bija jauka”. 5/5.
Rainis “Pūt, vējiņi” – Ziniet to sajūtu, kad gribas lasīt Raini? Es tagad zinu. Daļēji šo procesu atviegloja tas, ka biju redzējusi teātra izrādi un filmu, varbūt tāpēc lasījās vieglāk. Un varbūt tāpēc, ka patika gan filma, gan izrāde, patika arī grāmata. Pie rokas pagadījās senais izdevums ar burvīgiem zīmējumiem, tāpēc punkts klāt par to. 5/5.
Process I, II, IIIProcess ir Latvijas laikmetīgās arhitektūras grāmata/žurnāls/albums (kā kurā izdevumā) un nav jāprasa, par ko tas ir. Lieta tāda, ka mani aizrauj arhitektūra, tikai nekur tālāk par patīk/nepatīk es neesmu tikusi, tāpēc mēģinu iedziļināties nozarē un sajēgt vairāk. Tas, ko es sapratu, ir, ka latvietis parastais ne vienmēr būs un ir gatavs modernajai arhitektūrai (piemēram, koncertzāle uz Daugavas, kas atgādina pankūku) un sapratu arī, ka pietrūkst arhitektūras kritikas, neatkarīgas no kāda uzņēmuma, kas sistu naglai pa galvu. Lielu daļu grāmatu aizņem bildes un projekti/skices, kas ir tāpēc, ka daudz var lasīt platformā http://a4d.lv/. Par Procesiem vidējais vērtējums 3,5/5.
Neville Medhora “This book will teach you how to write better” – es kaut kā (laikam studiju iespaidā, hah) esmu iemācījusies, ka viss ar pompozu nosaukumu ir jāuztver kritiski. Te bija daudzas labas lietas, bet tikpat daudz lietas, kam nepiekrītu. Grāmata (ja to tā var nosaukt, jo ir aptuveni 50 lpp) ir sarakstīta ļoti vienkārša valodā un ar piemēriem, kas gan vairāk ir mērķēti uz to, lai varētu labāk nopārdot savu biznesu, bet ticu, ka to var pielāgot arī citām jomām. 3/5.

No filmām vienīgās, ko ir vērts pieminēt, ir Renāra Vimbas “Es esmu šeit”, kas skaidri iekļaujas latviešu depresīvajā kino, jo visas filmas garumā nevar saprast, vai var kļūt vēl sliktāk. Un tieši tā depresīvā nots ir laba, manuprāt. 8/10. Otra, ko pieminēšu, ir Hičkoka “The Rope”, ko skatījos studiju ietvaros, par kuru man nav viennozīmīgs viedoklis, jo it kā kino meistardarbs skatu ziņā, bet man briesmīgi kaitina, ka darbība notiek vienā vietā, jo liekas, ka filma šausmīgi stiepjas. Un tā sajūta mani nepameta līdz pat filmas finālam. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm, 1 skatījos televīzijā. Gribēju redzēt arī visas pārējās, ko rādīja, bet “veiksmīgi” nogulēju, kā vienmēr.
Bērns, vārdā Rainis, VDT. Televīzijas formātam ļoti piemērota izrāde, jo tiek rīkota gandrīz kā leļļu teātris, izmantojot akmeņus, maketu un dažādus citus priekšmetus. Veiksmīgi tiek izmantota bērna fantāzija, kur akmens kā Rainis pavisam neliekas jocīgi. Katrā gadījumā izrādi bērniem noskatījos ar lielāku interesi nekā mana māsa. Pluss par aktieriem, pluss par scenogrāfiju. 8/10. Sasummējot iepriekšējās izrādes, varu teikt, ka mans mīļākais režisors ir Reinis Suhanovs.
Doriana Greja portrets, Dailes teātris. No visām Ķiberes izrādēm, ko apzinos skatāmies (t.i., sākot no “M.Butterfly”), šī, manuprāt, ir vājākā izrāde. Vai nu ir beidzies pulveris, ar ko pārsteigt, vai arī man ir izveidojies savdabīgs pieradums. Protams, vainot režisoru visā izrādē ir muļķīgi, bet šoreiz es pat nevaru pateikt, kas ir tik greizs, ka nesaslēdzās ar mani. Patika Dainis Grūbe, prieks, ka Intars Rešetins var izrādīt savu aktiera potenciālu vairāk nekā ļoti-tāla-plāna lomās, jāpiemin arī Juris Žagars un savdabīgais orķestris. Vēl plusiņš par skatuves spoguļošanos un runā, ka Dainis Grūbe tagad ir pabīdīts uz vidu, jo otrajā izrādē sēžot labajā pusē, likās, ka viņš visu laiku tikai pa kreiso pusi šiverējās. 🙂 7/10.
Peldošie-ceļojošie, JRT. Interesanti skatīties sākumu, zinot beigas. Un arī galīgi nepareizi. Un nešķiet godīgi salīdzināt abas izrādes, jo teātri ir dažādi, aktieri arī un to sniegums tāpat. Šajā izrādē ir burvīga Sandra Kļaviņa un Andris Keišs, smiešanās vietu bija krietni vairāk un mūzika, ak mūzika! Tās vien dēļ vien jāiet uz izrādi. 8/10.

Kā jau sākumā minēju, mani piemeklēja lasīšanas krīze, kā rezultātā parādījās daudz brīva laika. Diemžēl nevaru atcerēties, ko tajā darīju, bet acīmredzot neko vērtīgu. Dažās stundās saliku 1000 gabalu puzli, paralēli klausoties “Subject:Creativity” pagājušo gadu video, bet tās bija tikai vienas tādas brīvdienas. Izrevidēju grāmatplauktu, ar mērķi nopārdot grāmatas (bija jākrāj Ķīpsalai, ja :D), bet daļa vienalga palika pie manis un mazākās aizstiepu uz maiņas punktu. Bet nu, ja jau sāku par to runāt…

24.-26. februārī notika ikgadējie grāmatu svētki Ķīpsalā, kas kā katru gadu, sapulcina daudz izdevējus un lasītājus zem viena jumta, kur visi var sajūsmā spiegt par grāmatām. Tā kā man riebjas cilvēki spiesties caur drūzmu, biju piektdien no rīta, kad vairākos stendos izdevēji apliecināja, ka esmu viņiem pirmais pircējs. Man bija plāns gan grāmatu saraksta ziņā (no kura izdevās izpildīt tikai 3 no 5 – still good), gan cenu ziņā – iet pie attiecīgās tirgošanas vietas, skatīties cik maksā un skatīties internetā, vai tur nav lētāk. Tikai šī plāna daļa, ienākot zālē, man kaut kur pazuda un tā arī par to atcerējos tikai tad, kad bija jāsagrabina pēdējie 6 eiro. Pirmās trīs vietās sagrābos pilnu somu/maisus (Zvaigzne, Jumavas atlaižu grozs un Dienas Grāmata). Tad es aizgāju uz maiņas galdu, kur atstāju savu sarūpēto čupiņu (kas ātri kaut kur mistiski pazuda) un neko vietā neatradu. Izlēmu apstaigāt apli un atgriezties vēlāk (kad noķēru “Atonement” – filma man patika). Cerēju atrast “BaibaBooks” stendu, bet, goda vārds, tas man izdevās tikai ar trešo reizi (neņemot vērā, ka pirmajā aplī turpat blakus Mansardā priecājos par glītiem cilvēkiem pirku grāmatu). Beigās gan atradu cerēto BaibaBooks stendu (vissmukāko no visiem, starp citu) un putniņi man pačukstēja labu ziņu par viņu gaidāmiem jaunumiem. Ar to arī mana ekskursija beidzās un, ejot mājās, izmisīgi domāju, ka šis gads jāvelta tam, lai iegūtu autovadītāja tiesības. Kā arī, jāsāk krāt nauda jau janvārī (ar februāra ietaupījumiem acīmredzami bija par maz, jo, nu, tur tak palika vēl daudz labu grāmatu! Un es vēl nemaz neiegāju Jāņa Rozes stendā!)

Kas attiecas uz grāmatām šī gada laikā – lasīšanas plānos man ir izmaiņas. Iespaidojoties no ārzemju booktuberes video, arī es izdomāju, ka manā plauktā ir pārāk daudz nelasītu grāmatu. Tāpēc es ņemšu prioritāri lasīšu tās, kuras esmu nopirkusi pagājušajos gados aptuveni šajā gadalaikā un, ja man nepatiks/nepieķeršos, cītīgi apdomāšu, vai es to maz gribu lasīt. Labi apzinos, ka tuvu pie 200 grāmatām fiziskā formātā nav ok, tāpēc ar šo centīšos sevi disciplinēt. Tad jau redzēs, kā man veiksies ar šo.

Plāni pavasarim/martam:

  • lasīt tās grāmatas, kuras esmu pirkusi ziemā/pavasarī pagājušajos gados. Prioritāri ir tās, kas ir manā 2017. gada lasīšanas sarakstā (13), pārējās (15) paliek, ja gribas ko pamainīt vai pēkšņi aptrūkstas lasāmā (ņemot vērā skolu – maz ticams). Un tad par to, kā man veicās, stāstīšu maija beigās, jo noslēgsies pavasara mēnesis. 28 grāmatas pa gadalaiku man liekas diezgan ticami un realizējami.
  • Baigi braukāšos uz dažādiem teātriem, kuros neesmu biežs viesis- martā būšu Valmierā un Rīgas Krievu drāmā, par aprīļa plāniem vēstīšu nākammēness.
  • No filmām gribas noskatīties tās, kas vinnējušas Oskarus, bet tā kā esmu diezgan ļoti garastāvokļu cilvēks, tad redzēs, kā ar to veiksies.
  • Ar seriāliem esmu iestrēgusi, jo neviens nepatīk vai arī patīk tik ļoti maz, ka nav vēlmes skatīties tālāk. Lai gan tai pašā laikā ir saraksts ar cilvēku ieteikumiem, kurus vēl neesmu sākusi skatīties.

Tas pagaidām arī viss. Lai jums saules pieliets pavasara sākums!

Attēls te.

Atskats uz janvāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276563410/large.jpg

Skatoties uz paveikto, mani izbrīna, ka tas viss notika janvārī, kas studentiem (tātad arī man) ir sesijas mēnesis.

Grāmatas. Izlasīju 10 grāmatas un uzstādīju personīgo rekordu, jo tik daudz vienā mēnesī es vēl neesmu izlasījusi. Ja teiciens “kā gadu iesāksi, tā pavadīsi”, tad mans lasīšanas gads rādās ļoti labs, arī ņemot vērā faktu, ka vairākas grāmatas bija patiešām labas. Par visām esmu dažus vārdus jau uzrakstījusi, tāpēc turpmāk būs linki uz aprakstiem.
Ilmārs Šlāpins “Nepareizie stāsti”, Kaspars Pūce “Ko lai dara, tādi laiki”, Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne”, Rupi Kaur “milk and honey”viss vienā katlā lasāms te.
Frēderiks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”te.
Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”te.
Jana Egle “Gaismā” te.
Egils Lukjanskis “Rēta akmenī” te
Džodžo Moja “pirms atkal tiksimies” – agrāko atsauksmi var lasīt te, bet pārlasīšanā visu sanāca uztvert mazāk saasināti. Bet tas nemaina to, ka grāmata ir laba.
Džodžo Moja “pēc tevis” te.

Filmas/seriāli. Sāku turpināt radināt sevi pie jaunu seriālu skatīšanās (kopš beidzu skatīties “Friends”, labu laiku nezināju kā dzīvot tālāk). Manā redzeslaukā tagad ir “Series of Unfortunate Events”, “Mom” smadzeņu atvēsināšanai un “The Crown”, kā arī atsākās “How to Get Away With Murder”. No filmām noskatījos 8, no kurām visaugstāk vērtēju “La La Land”. Lai gan mūzikli man ne pārāk iet pie sirds, šis tomēr spēja manu uzmanību noturēt līdz beigām. Un tās beigas, tās beigas! Novērtēju ar 10/10. Pārējās košļeņu filmas nemaz nav vērts pieminēt.

Teātris. Skatījos 5 notikumus, kas saistīti ar teātri.
“NN Nakts” JRT – jau kā tradīcija notiek otro gadu pēc kārtas, kur novērtē arī otru teātra pusi – kritiku. Konceptā līdzīgi kā pagājušo gadu, bet šoreiz daudz foršāk un īsāk, koncentrētāk. Divejādas izjūtas raisīja skatuves noformējums kā Getliņu izgāztuve, kur kritiķiem jākāpj pāri izmētātām čipsu pakām, bet saprotu arī otru – profesionālo – pusi.
“Jevgēnijs Oņegins” LNOB – piedzīvoju izbrīnu par to, ka dzied krieviski, bet scenogrāfija bija smuka (tikai vēl vienu izbrīnu radīja reklāma modes skates veidā ar Amoralles tērpiem). Nezinu, cik ļoti tērpu mūsdienīgums un atklātums sasaucās ar valodas senumu (jo krieviski es nebumbum), ko man būtu interesanti uzzināt.
LTV1 rādīja Elmāra Seņkova “Meitenes” iestudējumu un arī Reiņa Suhanova “Bērns, vārdā Rainis”. Abi šie iestudējumi ir pateicīgi televīzijas kameru darbam noķert īstos izrādes momentus, jo darbība nenotiek uz lielas skatuves. “Meitenēs” man simpatizēja stāsts un izvēlētās aktrises, “Bērnā, vārdā Rainis” tas, cik interesanti izdomā bērniem izstāstīt stāstu, pielietojot minimālus līdzekļus.
“Bonija un Klaids” Dailes teātrī – izrādes sākumā skatītājus (vai paši sevi) aktieri Mārtiņš Upenieks un Lelde Dreimane izklaidē, lasot kritiku šo izrādi. Bet varbūt, lai sagatavotu skatītāju. Katrā gadījumā nav grūti izdomāt, par ko ir stāsts. Interesanta ir režisora iecere likt skatītājiem līdzdarboties izrādes procesā, izmantojot lukturīšus (interesanti, kāda būtu izrāde, ja to nebūtu). Laiks aizlidoja vēja spārniem jeb var arī teikt, ka negaidīju beigas tik ātri.

Plāni februārim

  • Pagaidām plānā ir apmeklēt 4 teātra izrādes;
  • Grāmatu ziņā nav īsta plāna, pēc kā vadīties, tāpēc paļaušos uz sajūtām. Gribas kaut ko no non-fiction palasīt, tāpēc varbūt beidzot jāķeras klāt grāmatām, kas manā plauktā stāvējušas klāt way too long.
  • Bet joprojām spēkā paliek 1 grāmata no Kindles un 1 latviešu autoru darbs.

Attēls te.

Septembrī paveiktais + oktobra plāni

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/261157439/large.jpg

Ziniet, man ir uznācis tāds rakstīšanas trakums, ka gribas aprakstīt visu un visus. Tas patiešām ir reti, tāpēc piedodiet manis rakstīto postu pēkšņo uzlidojumu. Varu nomierināt – tie noteikti nebūs tik daudz kā no kamīna lidojošo Cūkkārpas vēstuļu Harija Potera pirmajā daļā.

Sākšu ar grāmatām. Izlasīju septiņas, nepabeidzu 3, bet nevis noliku atpakaļ plauktā, bet tās joprojām stāv kaut kur ar grāmatzīmēm iekšā. Tās ir Ingas Žoludes “Silta zeme”, Imanta Ziedoņa “Kurzemīte” un Signes Kvaskovas “Monika un mežs”. Interesanti, vai tas, ka visi minētie autori ir latviešu, ir rādītājs tam, ka es tās nepabeidzu… Bet, tās kuras es izlasīju, ir lasāmas nedaudz zemāk ar dažiem teikumiem par grāmatu vai linku uz atsauksmi.

  • Harijs Poters un filozofu akmens, Dž.K.Roulinga. Man šogad bij apņemšanās pārlasīt Poteru un ne tāpēc, ka iznāca “astotā daļa”, bet vienkārši uznāca tāda vēlēšanās. Kā arī uznāca pilnas sērijas savākšanas mānija (Ja nu tev ir lieka un nevajadzīga Harijas Potera 4. daļa – “HP un uguns biķeris”, lūuuudzu, sazinies ar mani!) Mana apņemšanās ir izlasīt vienu grāmatu un noskatīties tās ekranizāciju. Pirmais šis mēģinājums man izraisīja dusmas, jo atradu tik daudz detaļu, ar kurām netiku skaidrībā, ka otrajā mēģinājumā es domāju, ka tikpat daudz palaidu garām, jo piezīmju sanāca diezgan maz. Katrā gadījumā HP ir sērija, kas jāpiedzīvo jebkuram. (5/5)
  • Atgriešanās Simtjūdžu mežā, Deivids Benediktuss. Šito es lasīju tikai tāpēc, ka tā bija manā plauktā, izskatījās plāna un man bija svarīgi izlasīt to vienā dienā. Tāds neveiksmīgs Vinnija Pūka pakaļdarinājums turpinājuma veidā. Varbūt būtu labāk, ja nebūtu tāds tapis, bet tā arī nevar teikt, jo kaut kas līdzīgs jau tur bija. Bet sentimenta būšanai par labu – 3/5.
  • Dubultnieki un citi stāsti, Toms Kreicbergs. Es neatceros, kāpēc nepabeidzu iepriekšējo reizi, kad mēģināju lasīt, jo šoreiz gāja diezgan raiti. Varbūt zinātniskā daļa nav gluži man, tāpēc stāsti nekļuva man tuvi. 3/5.
  • Harijs Poters un noslēpumu kambaris, Dž.K.Roulinga. Izskatās, ka tad, ja lasu 2-3 grāmatas mēnesī, sēriju pabeigšu līdz gada beigām, kas skan diezgan forši. Bet, kā jau minēju, otrajā daļā man bija maz nepamanīto detaļu, kas rada aizdomas, ka kaut ko neesmu pamanījusi, piefiksējusi, ir paslīdējis garām. Bet varbūt arī nē. 4/5.
  • Citādie, Veronika Rota. Vislabākais veids kā izraut sevi no reading-slump ir lasīt guilty pleasure literatūru. Nu lūk, šī ir viena no manas kaudzes. Otrajā lasīšanas reizē Trisa ir neciešama muļķe un Tobiass uzvedas kā 50 gadīgs vecis savos 18, bet atsauksmi es kādreiz rakstīju, kuru es te nelikšu, jo biju jauna un dumja. 3/5.
  • Mēs, Deivids Nikolss. Atsauksme šeit. 4/5
  • Maiņa, Hjū Hovijs. Atsauksme šeit. 4/5

Filmas

  • Romeo&Džuljeta, Māris Martinsons. Ilgi gribēju šo noskatīties, kino nokavēju, filmas.lv neiedomājos paskatīties, bet LNT vai TV3 to rādīja un beigās tomēr noskatījos un biju vīlusies. Tiešām biju gaidījusi kaut ko citu, Māris Martinsons man palika atmiņā ar “Amayu”, kas man ļoti patika, bet šis bija kaut kas parasts un drīzāk tāds kā ieskats vecākiem par to, kas notiek jauniešu dzīvēs. Tāda… pamācošā filmiņa. Galvenokārt man interesēja noskatīties dēļ krievu-latviešu līnijas, bet arī tā bija atklāta diezgan truli. Skumji. Mūzika gan bija man patika, īpaši Māra Upmane-Holšteina. 2/5
  • Harijs Poters un filozofu akmens, Chris Columbus. Neskatoties uz filmas neprecīzajām detaļām, salīdzinot ar grāmatu, bet saprotot, ka pat divu stundu ilgumā grāmatu nevar iekopēt, filma man patika. Bet varbūt patika tāpēc, ka visi bija maziņi un izskatījās baigi mīlīgi. 4/5
  • Harijs Poters un noslēpumu kambaris, Chris Columbus. Šitā man likās tuvāk grāmatai, bet tikpat labi man tas varētu tikai likties. 3/5, jo atmiņā nepalika.
  • Nakts vilciens uz Lisabonu, Bille August. Grāmatu es biju iesākusi, bet vilku garumā tā, ka jau aizmirsu, par ko lasīju sākumā, bet sākt no jauna negribēju, tāpēc noliku malā. Šo filmu rādīja LTV1 kādā sestdienas/svētdienas vakarā, kas mani sasparoja grāmatu nolikt priekšplānā, ja nu sagribas pēc sajūtām. Pietrūka grāmatas smalkums, ne tik vienkārši visu paņemt. 3/5
  • Drošsirde, Mark Andrews, Brenda Chapman, Steve Purcell. Šito es vēl nebiju redzējusi, man bija patīkams pārsteigums. Arī sirsnīgās multenes beidzot sāk savu uzvaras gājienu, bet diemžēl visas tiek taisītas pēc tās pašas shēmas, tāpēc drīzāk iegūst tādu kopējamā aparāta līdzību. Bet sirsnīgu līdzību. 3/5

Teātris

  • Astoņas mīlošas sievietes, Dž.Dž.Džilindžers. Mana jaungada apņemšanās neiet uz Džilindžera izrādēm izgāzās, bet noturējos veselus 9 mēnešus. Kas bija viegli, jo viņš Rīgā neko neiestudēja. Pati izrāde ir kā viegls detektīvromāns – pirmajās dienās ir sajūsma, ka beidzot nav nekas no pēdējo 2 sezonu katastrofas, bet, jo tālāk dzīvo, jo vairāk aizmirstas. Šodien bija pavisam traki – neatcerējos izrādes nosaukumu, nācās googlei jautāt. Izrādi skatījos daļēji mācību uzdevumā, tāpēc koncentrējos uz citām lietām un norobežojos no sava viedokļa, tāpēc, ja gribētu rakstīt atsauksmi, būtu jāiet otrreiz, bet tā noteikti nav tik laba izrāde, lai es to darītu. 3/5
  • Frankenšteins, Laura Groza – Ķibere. Gāju otro reizi un bija tikpat iespaidīgi, cik pirmajā reizē. Diemžēl vairāk krita ne tik aktieru tradīcijas, cik skatītāju. Piemēram, novēroju, ka pirmizrāžu publika klepo daudz vairāk nekā jaukuroreizi spēlētā izrādē. Bet pirmizrādē (tiesa, atkarībā no izrādes, Žannā d’Arkā bija gandrīz tas pats) telefonus lieto mazāk un neuzdrošinās (vai neiedomājas) izvilkt telefonu un visspilgtākajā apgaismojumā rakstīt īsziņu (kura pat nav atbilde uz kādu pienākošo). Bet par to esmu jau izteikusies diezgan daudz sociālajos tīklos un nevajag cepties. Ja “Frankenšteinu” vēl neesat redzējuši – noteikti aizejiet. 5/5

Plāni oktobrim.

  • Hermaņa dienasgrāmatu esmu jau izlasījusi. Atsauksmi varat lasīt šeit.
  • Pabeigt “Elevatora” triloģiju, jo man vienkārši paliek kauns izdevēja priekšā, ka tik ilgi čammājos un lasu visu ko citu, tikai ne to, ko vajag.
  • Tā kā ir Helovīnu mēnesis un man ir bail no gandrīz visa, izdomāju sevi izaicināt un lasīt to, ko ikdienā nelasu. Piemēram, Stīvenu Kingu (“Zvēru kapiņi”, “Mizerija”). Vai “Pirms es aizeju gulēt” vai “Drakulu”.
  • Vēl varētu pieķert klāt kādu kādreiz lasītu grāmatu, kas nebija mana, bet kura tagad man pieder. Tā kā man patīk atzīmēt citātus, domas ar lapiņām (indeksiem), tad to daru tieši tāda iemesla dēļ.
  • Tāpat plānā ir 1-3 Potera grāmatas, attiecīgi arī izlasīto ekranizācijas.
  • Mis Peregrīnes ekranizējumu noskatījos vakar, esmu nedaudz vīlusies. Vēl viena ekranizācija, kas spīd tepat aiz stūra, ir “Meitene vilcienā”, bet neesmu lasījusi grāmatu. To izdarīt traucē tas, ka esmu izdomājusi līdz gada beigām lasīt tikai tās grāmatas, kas man pieder, lai samazinātu to kaudzi vismaz nedaudz zem 100 (tagad ir aptuveni 120).
  • No teātra lietām – “Granātu krāsas aproce”, “Iemūrētie” un vēl kāda izrāde, kas pagadīsies spontanitātes rezultātā.

Tāda punktaina atskaite pagadījās. Saskatījos booktube video un sailgojos pēc šitādas lietas. Lai nu kā, brieniet pa lapu negrābtiem pagalmiem, baudiet karstos dzērienus un saritināšanos zem 100 segām, kamēr nav pieslēgta apkure. Hermanis skaisti saka par rudeni savā “Dienasgrāmatā”, bet to es atstāšu atklāšanai jums pašiem.

Attēls te.

Decembris

december, christmas, and harry potter image

Decembris vienmēr ir tāds durvju aizvēršanas mēnesis. Noslēdzas ne tikai mēnesis, bet viss gads. Šajā mēnesī vēl vairāk gribas atskaitīties par visu, kas paveikts, tad nu domājams, ka būs ne tikai raksts par decembri, bet arī par 2015. gadu kopumā.

Kā parasti, sākšu ar grāmatām. Raksta tapšanas brīdī ir izlasītas 10 grāmatas, 4 pāršķirstītas studiju vai vienkārši intereses pēc.

  1. Ļevs Tolstojs – Anna Kareņina. Lasīta studiju vajadzībām, ja būtu zinājusi, ka man tā būs jālasa vēlreiz pēc 2 gadiem, pirmo reizi nebūtu lasījusi. Lasot meklēju specifiskas vietas, tāpēc lielu uzmanību sižetam nepievērsu, bet grāmata joprojām paliek pie manām mīļākajām, rodas vēlme izlasīt vēl kādu šī autora darbu. 8/10
  2. Viljams Šekspīrs – Hamlets. Pirmā grāmatas daļa aizgāja ļoti viegla, jo to jau biju redzējusi izrādes veidā. Un tad nāca otrā daļa, no kuras vairs neko neatceros. Bet es noskaidroju, ar ko beidzas šī luga, kas arī bija tas dzinulis, kas lika man lasīt grāmatu. 7/10
  3. Silvija Radzobe – Latvijas teātris 20.gs. 90. gados un gadsimtu mija. grāmatai burtiski uzskrēju virsū vienā bibliotēkā, un pēc Silvijas Radzobes lekcijas Dailes teātrī par kritiku un teātri, nevarēju nepaņemt. Šī bija tāda viegla iesildīšanās darbam, uz ko ilgi metu acis – par to jauno režiju. Šī bija viena no tām izšķirstītajām grāmatām, uzmanību pievērsu tikai tām aprakstītajām izrādēm, kuras esmu redzējusi. 7/10.
  4. Imanuels Kants – Spriestspējas kritika. Izlasīju 20 lapas tieši filozofijas dēļ. Runa gāja par skaistuma un gaumes izpratni. Bija sajūta, ka Kants to visu paņem nevajadzīgi dziļi, kas sarežģī visu /tekstu, bet tas, ko es sapratu, bija labi. 7/10.
  5. Deniss Hanovs – Eiropas aristokrātija 17.-19. gadsimts. Arī šis bija studiju vajadzībām, ko arī izšķirstīju, lasot tikai specifiskas nodaļas. Bet patiesībā man vienmēr ir patikušas kuplas kleitas un filmas par karaļnamiem un tamlīdzīgas pasakas, tāpēc šī lasīšana bija diezgan interesanta. Pēc kādiem pāris gadiem varētu paņemt un izlasīt visu. 7/10.
  6. Giliana Flinna – Neatrodamā. Apbrīnojami. Šitādu čakarēšanu grāmatas ietvaros man šķiet, ka nebiju vēl pieredzējusi. Galvenā varone man riktīga krita uz nerviem jau grāmatas sākumā ar saviem garajiem uz sevi vērstajiem monologiem, kas rezultējās ar to, ka tagad nevaru saprast, vai man patika vai man nepatika pati grāmata. Jo vairāk domāju par šo, jo vairāk neko nevar saprast. Patika čakarēšana, riebās galvenā varone. Kas tur var sanākt? 8? Lai būtu 8/10.
  7. Illuminae. Ja Sintija blogeru eglītē nebūtu man uzdevusi jautājumu “Vai tu zini, kas ir Ezra?”, kad biju aptuveni 20 lappuses iepakaļ, iespējams, ka lasītu vēl tagad. Nav vārdu, lai mēģinātu aprakstīt šo grāmatu, cik ļoti fantastiska tā ir. Tas vienkārši ir pašiem jāpiedzīvo. 9/10.
  8. Kā būt parīzietei vienmēr un visur. Rakstīju pilno atsauksmi, lasi te.
  9. Anderss de la Mote – burbulis. Arī šeit rakstīju pilno atsauksmi, lasīt vari te.
  10. Rainis – Uguns un nakts. Ziniet, kā ir tad, kad filozofijas profesore ir Raiņa fanāte? Es nojaušu. Tāpēc, ka man tuvojas sesija un filozofijas eksāmens, jāsāk apgūt Raiņa idejas, vēl ir kāda nedēļa laika. Grāmatu nekaunīgi lēti dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā, un tā kā tagad rāda arī izrādi Nacionālajā teātrī (uz kuru neesmu bijusi), kaut kā tas viss saslēdzās. Luga man patika, tās idejas, kuras uzķēru, bija labas un aktuālas arī šodien, diemžēl. 7/10
  11. Mērija Šellija – Frankenšteins. Arī šai grāmatai uzskrēju virsū tajā pašā pieminētajā grāmatnīcā, arī nekaunīgi lēti. Un tā kā šoreiz izrādi rāda Dailes teātrī, un esmu redzējusi un esmu sajūsmā, bija tīri loģiski, ka jāizlasa grāmata. Tā gan uz mani atstāja tādu meh iespaidu, bet radās priekšstats, kā viss bija pamatā pirms izrādes, un ko tieši režisore ir mainījusi. 7/10.
  12. Stīgs Lārsons – Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni. Par daudz politisko afēru, kurām vienā brīdī vienkārši pārtraucu sekot līdzi, tiesas ilgums man likās nepieklājīgi īss un nepameta sajūta, ka sākumā visu nejēgā velk garumā, lai beigās visu svarīgo iekļautu 100 lappusēs, kas ir par maz. Redziet, kas notiek ar mīļākajām triloģijām, kad lasa trešo reizi pēc kārtas. 8/10.
  13. Frederiks Beigbeders – Ūna un Selindžers. Atsauksme te.
  14. Staņislavs Lems – Solaris. Grāmata par mūsu apslēptajām vēlmēm un zemapziņu. Kas parādītos tavā priekšā, ja tu būtu tieši tādā pašā situācijā, vai tu zini? Pēdējā obligātā literatūra, par ko ir liels prieks, bet tajā pašā nedaudz nostaļģija iezogas. Bet vēl jau pirms eksāmena būs iemesls visu atkārtot. 6/10 par pašu grāmatu, bet lika padomāt.

Tagad parunāsim par 3 filmām. Viena bija studijām – Solaris (2002. gada), kas man nepatika, bet tur spēlēja Džordžs Klūnijs galvenajā lomā, kas man arī te nesimpatizēja. 6/10. Otrā filma bija Matrikss, arī studiju vajadzībām. Jāatzīst, ka vēl nekad nebiju redzējusi, un tas bija interesants piedzīvojums. 7/10. Trešā filma ir “Noslēpums viņu acīs” par to, ko mērķu nospraušana var izdarīt ar cilvēku, ko salūšana pēc traģēdijas var izdarīt ar tevi pašu. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm. Kas mani pašu pārsteidz, ka abas ir JRT. “Ziedonis un Visums” bija skaista izrāde, ko veido nelielas etīdes par vai ar Dzejnieku. Smieklīga un skumja izrāde. Tāpat es varētu raksturot arī otru – “Latviešu mīlestība”. Abas izrāde no augšas līdz lejai pilnas ar latvietību un tiem kodiem, kas veido mūs un mūsu identitāti. Mēs katrs pazīstam tos cilvēkus, kas kāpj uz skatuves, un aktieri attēlo viņus tik pārsteidzoši precīzi, ka sametas skumji. Abām izrādēm 10/10.

Man pašai neparedzēta dāvana Ziemassvētkos ir iesnas un sāpošs kakls un galva pilna ar idejām, ko gribu izmēģināt jaunajā gadā. Kādas durvis atveras, kādas citas aizveras. Tagad tikai visas idejas jāsaliek uz papīra, lai var saprast kur un kā realizēt. Lai vai kā, lai jums darbīgs Jaunais gads!

Attēls te.