Kad nevar nerakstīt

https://i0.wp.com/www.onkulis.com/wp-content/uploads/2009/06/3658238226_ec1d56f0df_b.jpg

Šodien man ir tāds domīgs garastāvoklis, un lasot citu blogeru atsauksmes par grāmatām, par filmām, stāstus par ikdienu vai neikdienišķiem gadījumiem, man arī sagribējās kaut ko uzrakstīt. Nē, pareizāk sakot, gribas jau visu laiku, tikai tā atpūtas būšana un tas nospraustais datums – 1. septembris – nedaudz šo procesu bremzē. Jo ir tā, ka es izjūtu tādu kā… pienākumu pret šo vietu, jo katru dienu šeit kāds ir un kāds kaut ko lasa, un man par to ir baigais prieks. Bet šeit jūs sagaidīs manas pļāpas par to, ko nu es esmu paspējusi sadarīt pa atpūtas laiku, kad neko nerakstīju. Bet tad es turpināšu marinēties un ciesties līdz tam 1. septembrim, kad atkal ieiešu visā dzīvē ar jaunu sparu.

Līdz šim brīdim vasarā esmu izlasījusi 30 grāmatas. Esmu arī pagarinājusi Goodreads Reading Challenge par 20 grāmatām, jo man nepatīk kaut ko tik foršu pabeigt tik ātri. Bet pat ar visu pagarinājumu man tūlīt tas beigsies ar 70 grāmatām. Redzēs, cik izlasīšu pa atlikušo gadu. Es nerakstīšu par visām 30, bet arī par pārējām būs tikai daži teikumi.

Elizabete Gilberta pierādīja, ka pēc filmas noskatīšanās viņas pirmo romānu “Ēd, lūdzies, mīli” var otrreiz izlasīt, bet otrais, par kuru filma nav uzņemta, ir un paliek nelasīts memuārs vai kādas sievietes apcere par dzīvi. Garlaicīgi, viengabalaini un iemidzinoši.
Džīna Vebstere ar “Garkājtētiņu” pārsteidza mani, jo pēc dzirdētā es nopratu, ka grāmata ir maziem bērniem, bet liels bija mans izbrīns, kad sāku lasīt. Un, kā iesāku, tā arī pabeidzu – uz dīvāna sēžot tajā pašā pozā ar nu jau aukstu kafijas krūzi. Ļoti pārsteidzoša grāmata. Nedaudz līdzīga “Kadrijai”. Ne tai izkropļotajai.
Latviskais tulkojums Helēnas Fīldingas Bridžitai Džounsai man atvēra acis, jo visu laiku pieņēmu, ka viņa ir resna, bet patiesībā, viņa tikai domā, ka ir resna, bet patiesībā sver 50 kg. Tas bija mans izbrīns, jo, lasot angliski, nebiju iedomājusies pārvērst unces (vai nu kāda viņiem ir tā mērvienība) uz latviskāku svara mērvienību. Pārsteigums gan tikai šajā ziņā, viss pārējais likās kaitinoši stulbs. Varbūt pie vainas tulkojums, jo angliski lasot, smējos skaļā balsī.
Izlasīju arī, par ko tā sašūmējies Šāhs Muhameds Raīss, jo izlasīju Osnes Saeirstades “Kabulas grāmattirgotājs”. Atmiņas par šo gabalu diezgan vājas, un nevaru arī piekrist ne vienai, ne otrai karojošai pusei (es par Osni un Šāhu), bet pluss, kā vienmēr no manis, ir “Books about books” tēma.
Ketrīnu Stoketu es arī izlasīju tikai pēc filmas noskatīšanās. Lai cik dīvaini tas neskanētu. Kad lasīju, pārsteidza fakts, ka pirmajā reizē man grāmata šķita garlaicīga. Bet tas laikam tāpēc, ka nebija vēl uzskates materiāla, ko noskatīties nieka pusotrā stundā.
Orsona Skota Kārda “Endera spēle” mani pārsteidza, jo domāju ka tas būs tikai kārtējais saķūnētais fantāzijas romāns, kurā iekļauts iekšā ir viss jau bijušais, bet tā nemaz nebija. Tas pat nebija romāns. Par to slavēts autors, jo vismaz kāds savos fantāzijas apcerējumos neiekļauj neveiklas mīlas ainas.
Elisas Seboldas “Dārgie pīšļi” mani kaitināja. Un kaitināja tajā nozīmē, ka ņemšos gar līķiem 300+ lappušu garumā lasīt ir diezgan viengabalaini un garlaicīgi. Jā, arī pretīgi. Bet laikam jau pluss, jo šeit svītrojas ārā “Book that scares you” lauciņš Grāmatu bingo. Tuvākajā laikā savākšu arī to.
“Patiesība par Harija Kebēra lietu” mani pārsteidza ar to, ka vainīgo nemaz tik viegli nevar nojaust uzreiz, vai grāmatas vidū. Un, kad izlasīju vienu no pēdējām lappusēm, kurās viss atklājās, biju viegli pārsteigta. Jā, varbūt bija nogurdinoši lasīt līkločus, kad pats lasītājs tika tīts riņķī un apkārt, un beigās jau tika zaudēta koncentrēšanās izjūta, bet grāmata bija tik aizraujoša, ka izlasīju to pa 2 dienām, sauļojoties pludmalē, meklējot ķēdīti un pierādījumus. Joks.
Ērihs Marija Remarks man uzrīkoja fantastisku pirmo tikšanos ar viņa romānu “Lisabonas nakts”, kurā gan nedaudz traucēja trauslā un drīzāk neesošā pāreja no tagadnes uz pagātni, bet to varēja nojaust kontekstā, un tas beigās jau vairs netraucēja. Noteikti lasīšu arī citus viņa darbus.
Dzeja. Pēdējā laikā es tikai uz dzeju. Esmu izlasījusi Veltas Sniķeres krājumu “Pietuvoties vārdiem” un Imanta Ziedoņa “Taureņu uzbrukums”. Protams, man kā taureņu mīlētājai, otrs patika labāk. Uzskats, ka taureņi ir vieglas-uzvedības-sieviešu simbols man liek neizpratnē izbolīt acis.

No tā lielā to-watch saraksta no filmām esmu noskatījusies kādas trīs. Nē, četras. Pirmā ir The Fault in Our Stars, jeb “Vainīgas ir zvaigznes” (nosaukums latviski liek šausmās nodrebēt. Kādēļ nevar atstāt grāmatas nosaukumu?), ko drīzumā visi tie, kas jau nav tēlojuši pirātus, varēs noskatīties Latvijas kinoteātros. Nu, vismaz zinu, ka Forum Cinemas noteikti. Otra, ko noskatījos, bija Pitch Perfect, kas manī raisīja savādas emocijas (un nē, es ne par mīlestību),  tad sekoja The Vampire Academy, kurai treileris bija šausmasšausmasšausmas, bet filma bija tikai šausmas. Un te nāk saldais ēdiens, pēc kura es joprojām neesmu atguvusies – franču filma “Tikšanās”, kas tiek rādīta kinoteātrī. Ļoti smalks stāsts par cilvēku attiecībām, 2 cilvēku mīlestību, krāpšanu, piedošanu, meliem un sarunām ar vīna glāzi rokās. Filma ierindojas mīļāko filmu plauktiņā kopā ar “The Last Night” un citām. Vispār, abas ir ļoti līdzīgas… Ā, jā, un vēl biju uz “Love Punch”, kas bija absurdi smieklīga tieši nesmieklīgajās vietās, bet man patika Emmas Tompsones frizūra.

Tā, es saprotu, ka esmu aizpļāpājusies, bet man gribas pļāpāt vēl.

Es esmu neveiksmīgā kārtā apciemojusi abas bibliotēkas dažādas pilsētās un slīkstu jaunnopirkto grāmatu gūzmā. Tagad lasīšanas stadijā man ir Viktora Igo 2 ķieģelīši ar nosaukumu “Nožēlojamie” (baigi nepatīk tas vecais papīrs, un vispār, prasās pēc jaunizdevuma), ir arī Deivida Mičela “Mākoņu atlants”. Ar šo gan man ir problēmas, jo sāku lasīju, tad šļūcu pāri, un tad, kad sagribējās atkal lasīt, vairs neko nesapratu. Un vispār mani tā grāmata neuzrunā, bet, ja jau saka, ka ir laba, tad jāizlasa. Kaut vai sākot no sākuma. Vēl viens labs darbs, kas stāv man galvgalī ir Natašas Dragničas “Ik dienu, ik stundu”, kas ir ļoti emocionāli un psiholoģiski uzrunājošs, un kas pagaidām draud kļūt par manu kārtējo vienu no mīļākajām grāmatām.

Lasīšanas rindā stāv atkārtots Mičels, Sesilijas Ahernas “Dāvana” un Hāleda Hoseinī “Tūkstoš sauļu mirdzums”. Skatīšanās rindas man nav un netaisos arī tādu ieviest, kas būs pa rokai vai pa attiecīgam garastāvoklim, to arī skatīšos.

Priecīgu ziloņu dienu, baudam pēdējos vasaras saulstarus!

Attēls te.

Kurpjukaste dodas atvaļinājumā

Vakar nospriedu, ka ir pienācis laiks atpūsties kādu laiku no blogošanas, kas jau sāk pārvērsties pienākumā, nevis priekā un hobijā. Atsauksmes paliek arvien nekvalitatīvākās un visbiežāk es tajās nepasaku ne tuvu to, ko vēlējos pateikt pašā sākumā, pietrūkst domu sakārtošanas pa plauktiņiem, jo domāju visu tikai ātrāk uzrakstīt, lai ir miers. Tā turpināt nevar.

Nonācu arī pie konkrēta datuma, kad no manis atkal varētu būt nākošais ieraksts – 1. septembris.

Bet ko es darīšu pa šo laiku, veseliem 2 mēnešiem?

Noteikti turpināšu lasīt grāmatas, vienīgi par tām nerakstīšu garās atsauksmes blogā, bet gan pāris teikumus Goodread’ā. Ja kādam gribas mani sameklēt, esmu tur kā Marta Sondare. (Šī laikam ir pirmā mana vārda publicēšana šajā vietnē)

Arī no Jūsu sirdi plosošajiem tvītiem neatteikšos, un arī pati vīterošu – @kurpjukaste nezinīšiem.

Tiekamies septembrī!

 

Gilberta un Martinsons vienā katlā.

Sākšu ar izslavēto un jau popularitāti ieguvušo, mājsaimnieču izslavēto romānu, kurš nu jau ir slavas zenītā. Ar domu, ka grāmatām ir jādod otra iespēja, filma man patika un galu galā – to-read listes augšgalā klejojošā “Ēd, lūdzies, mīli” tā arī tika iegūta kārtējā bibliotēkas apmeklējumā.

Labi, es neatstāstīšu saturu, jo to jau visi tāpat zina.

Par patikšanām un nepatikšanām. Ļoti tracinoši bija garie apraksti, kas pletās lappušu garumā. Nē, tos es nelasīju, jo lasīt garumgarām apceres ar domu “kā būtu, ja būtu tā, bet nē, varbūt labāk citādāk, eu, pag, te ir vēl viens ceļš ejams” ir diezgan tracinoši. Tāpēc tikai ar acīm pāršļūcu pāri un, iespējams, zaudēju to sajūtu, par ko tik ļoti sajūsminājās pasaule. Arī striktais sadalījums – 36. nodaļas katrai valstij likās nesamērīgs – Itālijai man nodaļu pietrūka, bet Indija šķita par daudz. Nodaļā “Bali” man bija “o, foršs notikums”-meh-“o, foršs notikums”, tāpēc nevar saprast, vai bija par daudz, vai par maz.

Kopumā: grāmata jau laba. Tikai nez vai es būtu priecīga, kad viņa stāvētu manā grāmatplauktā. Jā, liek paraudzīties uz lietām savādāk, novērtēt tos, kas mums ir, radīt vēlmi meditēt, attīrīties utt, bet tas viss nav man. Es labāk vāros savā sulā un sēžu psihologa kabinetā, nekā uzticos apšaubāmām jogas metodikām un pašattīros ar “labām domām”.

Vērtējums: 6/10. Jo tur iekšā ir garšīgā Itālija.

Un tagad par otru grāmatu, kuru esmu izlasījusi šajā nedēļā.

Šis bija viens no maniem laimīgākajiem pirkumiem pagājušās nedēļas laikā. Kāpēc gan man nenopirkt pēdējo palikušo komplektu “grāmata + DVD”, pie tam, ar atlaidi? Arī filmu es biju redzējusi, un man tā patika, tāpēc tas bija vēl lielāks dzinulis šo iegādāties.

Principā stāsts ir šeit. Jo, lai gan biju domājusi, ka grāmata krasi atšķirsies no filmas, tā tomēr nebija. Papīra formāts man stipri vien atgādināja pliku scenāriju, nevis stāstu kā stāstu un arī plānais biezums mani atstāja neapmierinātu. Bet bija arī šis tas labs, kas mani aizķēra.

Vispār, Māris Martinsons ir tas latviešu režisors, kas mani ir pārliecinājis. Lai gan neesmu redzējusi viņa jaunāko veikumi “OKI – okeāna malā” /galā vai kā tamlīdzīgi, tomēr grāmatu esmu redzējusi un tā izskatās nedaudz biezāka. Laikam jānoskatās filma, un tad jāķer grāmata.

Vērtējums – 7/10.

Ak jā, un grāmatnīcā “Globuss” ir skaistas pastkartes par tēmu “Rīga”. Tas man, kā postcrossing lietotājam, bija liels un patīkams jaunums, jo Latvijas Pasts piedāvā garlaicīgus un drūmus attēlus.

Attēli: izdevniecību mājaslapas.

Parādi savu somu!

Šo stafeti, kas nupat jau ir sākusi ceļojumu blogeru vidū, iesāka Dainis, bet stafetes kociņu man nodeva happynorelle. Gribot negribot bija jāķerās pie fotografēšanas, lai visi blogeri, kurus cik-necik zinu un kaut vienreiz esmu redzējusi, nebūtu jau izķerti. 😀 Tieši vakar nopirku jaunu somu, bet vēl nebiju paspējusi tajā iekrāmēties, tāpēc šī stafete būs lieliska iespēja to izdarīt.

20140413_17300220140413_173719  Tātad, šodien manā somā ir:

  • klade, ja nu pēkšņi kaut kur skraidot uznāk iedvesma kaut ko ierakstīt. Jā, to var darīt telefonā, bet man patīk papīrs un tinte.
  • 3 grāmatas. “Mīļoto” es gribēju iesākt, bet neiesāku, bet “Kadriju” un “Lielās cerības” es šodien nopirku (tagad sekos reklāma) caur superīgāko grāmatu portālu ibook.lv.
  • protams, ka arī man plānotājs ir neiztrūkstoša dzīves sastāvdaļa. Ja man tā nav, es jūtos pazudusi. Jā, es lietoju arī telefona kalendāru kā plānotāju, bet esmu pārāk haotiska, lai spētu pieturēties tikai pie 1 tāda.
  • atslēgas un telefons. Tajā drausmīgajā kvalitātē, ko man izdevās izspiest no planšetes (jo man nav fotoaparāta kā tāda, bet telefonu neiekļaut bildē šķiet grēks) atslēgām klāt ir zaļš tārpiņš, bet telefons ir baltā maciņā. Vienreiz jau man bija sasists ekrāns, vairāk neko tādu negribu atkārtot. Un zaļais tārpiņš, jo tas ir pietiekami kompakts un ērts, lai aiz tā no kaut kurienes izvilktu ārā un pietiekami rets, lai nebūtu katram otrajam Rīgas iedzīvotājam.
  • Roku krēms. Es ar nepacietību gaidu, kad tas man beigsies, jo man tas nepatīk – pārāk taukains. To laikam kādreiz varēja dabūt AVON katalogā. Vispār man tāda produkcija nepatīk, tāpēc vairāk neko nepasūtu no katalogiem.
  • “Dzintara” lūpu balzams, kas pasargā lūpas no saules, vēja un sala.  Pagaidām pieturos pie šī un esmu apmierināta.
  • Skropstu tuša “Loreal Telescopic Clean Difinition”. Trako dienu pirkums, kas pagaidām sevi ir apliecinājis. Nedrūp pirmajās minūtēs un arī pēc lietus neizskatos pēc pandas.
  • Ibumetīns un Fastum. Galvas sāpes ir mans sliktākais, bet tomēr draugs, un roku es traumēju pirms 2 nedēļām un dažreiz iesāpās vēl tagad, tāpēc klausu BKUS māsiņām un cītīgi smērēju, kaut gan diži nešķiet, ka palīdzētu, bet nu labi.
  • Maks. Tā man ir kā otra soma, tikai mini formātā. Sen nevajadzīgi čeki, vilcienu un kino biļešu kolekcija, ašās pierakstu lapiņas, klientu kartes, etalons, tiesības (kas lieti noder kā dokuments, jo pasi ikdienā nenēsāju līdzi) un vizītkartes. Nauda? Pfff, kas tas tāds?

Tas bija par šodienu. Darbadienās man tur vēl ir ūdens pudele, košļenes un mācību grāmatas un klades un salvetes.

Kā? Un austiņu nav? Kāāā?!?!? Jā, manā somā austiņu nav. Es esmu tā persona, kas sameklē 1 perfekto mākslinieku un tad nonstopā to klausās, līdz apnīk. Patlaban esmu sava nākamā perfektā mākslinieka meklējumos, tāpēc austiņu nav. 🙂

Tālāk stafeti nododu Anetei, Evijai un Karamelei.

 

“Es lasu un man patīk” jeb Lasītāja dienasgrāmata.

Labi, jā, atzīstu, metu acis jau sen, bet šodien iegāju grāmatnīcā un nespēju šo brīnumu nenopirkt. Tā nu tiku pie ērta, kompakta un skaista… grāmatu plānotāja.

Tad nu par visu, kas “lācītim vēderā”. Pēc tam, ka esi atzīmējis, kame grāmata pieder, ir atrodams man pagaidām neizprotams izlasīto grāmatu saraksts ar lappusēm robežās līdz 2. Kāpēc neizprotams? Jo lappuses sanumurētas līdz 139. Ņemot vērā to, ka pārsvarā lasu 300+, šis saraksts varētu pildīties lēni jo lēni. Pēc tam seko lielākais plānotājā atvēlēto lappušu skaits tēmai “Izlasīta grāmata”. Nē, nedomājiet, ka ir tikai nosaukums, autors un piezīmes, ir daudz, daudz vairāk. Var atzīmēt tulku, žanru, tematiku, un pats jaukākais, vari novērtēt grāmatu/stāstu no 1-5 dažādās kategorijās, piemēram, noformējums, tulkojums, sižets utt. Pēc tam ir vesela lappuse atziņām un citātiem.

Tad seko “Vēlos izlasīt šīs grāmatas”, un ir dota, manuprāt, pārāk maza vieta, lai atzīmētu to-read grāmatu listi pienācīgi. Nu, manu Goodread listi te neietilpināt, tāpēc būs kaut kas jāizdomā. 😀 Tad ir diezgan noderīga lapa ar “Grāmatām, kuras es aizdevu/aizņēmos/gribu uzdāvināt/man ir uzdāvinātas”. Ņemot vērā to, cik bieži kāds man neatdod manas grāmatas (čau, Anna), šī man būs visātrāk aizpildītā liste. Tam seko Grāmatu kluba lasāmo grāmatu saraksts, kuru var izveidot pats, klausoties citu pieredzi un pastāstus par un ap grāmatām. Tam seko diezgan interesanta sadaļa “Dzīves grāmatas”, kas burtiski ir pa posmiem sadalīta. Sekojoši nākamais ir viena no mīļākajām sadaļām šajā plānotājā “Filmas v.s. grāmatas”, kur var atzīmēt vai tev labāk patika filma, vai tomēr grāmata. Tad seko pavisam citādākas listes ar grāmatām no dažādām nominācijām, piemēram, Latvijas literatūras gada balva, Nobela prēmijas laureāti un Grāmatas, kuras vērts izlasīt. Pietrūkst blakus katram autoram un/vai grāmatai ķeksīšu lodziņš, lai var atzīmēt, vai kāda ir izlasīta.

Kopumā man patīk. Šis ir mazizmēra, tāpēc ir jāpiedomā pie tā, ko rakstīt iekšā un kā rakstīt. Nebūtu iebildumu pret A4 tādu pašu plānotāju, teiksim, tajos pufīgajos vākos kā tie gada plānotāji, ar vairāk vietas to-read grāmatām un vairāk listēm, lai ir ko pildīt man, kā dažādu projektu cilvēkam. Ak jā, un iepakojums, viennozīmīgi samērā interesants risinājums visur esošajiem caurspīdīgajiem maisiņiem.

Vērtējums: 8/10. Vizuālais noformējums ārpusē ir diezgan garlaicīgs, bet nevar nepatikt man tā grāmatas muguriņa no auduma. Tāpēc gala vērtējums būs 9/10. 

Attēls un lētāka pasūtīšana, nekā nopirkšana Jāņa Rozes grāmatnīcā šeit.

Pieci vienā.

Iepriekšējās dienas un vakara noguruma dēļ, kas izskaidrojams ar dažiem vārdiem – divpadsmito žetonvakars, man sestdienas plānā bija gulēt, gulēt un gulēt, un visu nepieciešamo un šķietami vajadzīgo izdarīt svētdien. Kā nu bijā, kā nebija, bet sestdienas rītā piecēlos vienkārši perfekti izgulējusies kā parasti ceļas sievietes reklāmās. Tas nu rezultējās ar to, ka plāni sestdienai bija gatavi jau vien ieejot tvitterī un izlasot, ko tik daudzi nav sapirkušies grāmatu svētkos. Pie reizes jau varēja noskaidrot arī sapņu profesiju turpat blakus hallē, pēc tam aizskriet atklāt jaunu garšīgo vietu Rīgā un apciemot Dailes teātri ne-izrādes veidā.

Sāksim ar Ķīpsalu. Es, kā topogrāfiskā idiote kura Ķīpsalā līdz šim nav kāju spērusi, apbruņojos ar tēti kā cilvēku, kurš Rīgu var izstaigāt tumsā un ar aizvērtām acīm. Tad nu sāksim ar Skolu 2014. Īstenībā ir jauks pasākums tad, ja tikai blakus stendos tur sēdošās sievietes ar skaļajām balsīm nedomā pārkliegt viena otru un mūziku arī, stāstot interesentiem par studijām. Ir jauks pasākums tad, ja pēkšņi starp universitātēm neiekārtojas kāda amatniecības vidusskola vai vēl kas tamlīdzīgs. Ir jauks pasākums tad, ja lielākajā gaitenī, kurā jau tā ir intensīva cilvēku satiksme, pēkšņi kāds skolēnu bariņš neizdomā apstāties tieši pa vidu un sākt pļāpāt. Ir jauks pasākums tad, ja vēl vairāk nesamaisa manu galvu. Protams, ir jauki un apsveicami, ka cilvēki no Nīderlandes, Lielbritānijas, Vācijas un visām Latvijas lielākajām izglītības iestādēm sabrauc vienuviet, lai izglītotu slinkos jauniešus, kas, vairākumā gadījumu, īgni vilkās pakaļ saviem vecākiem, kuriem priekā staroja acis (nu, ne es. :D) Ir jauki un apsveicami, ka katrs no viņiem cenšas šo vienu cilvēciņu dabūt tieši viņu iestādē. Lai gan es zināju, ko es vēlos darīt, kur vēlos stāties un par ko kļūt, šī izstāde man tikai samaisīja galvu, un tagad man ir vēl vairāk iespēju ko darīt un kur studēt. Un, ak vai, es jūtos apjukusi, lai gan man bija jābūt pa 97% drošai.

Tad nu dodamies iepirkšanās maratonā nākamajā hallē. Pirmā pieturvieta bija maiņas punkts, kur es atdevu grāmatas, kuras es nekad mūžā vairs negribu lasīt, jo tās bija briesmīgas, un kuras es redzēju citu izdevniecību stendos pa 2, 3, un pat 4 eiro, pretī saņemot pretī no samērā knapā grāmatplaukta Barbaras Noakas “Kazeņu laiku”, G.Kubļicka “3 Ņujorkas rudeņi” un Džūdijas Blūmas “Gudrās sievas”. Grāmatu maiņas punkts man ir iepaticies, es jūtos apmierināta, vienīgi tagad konstatēju, ka, iespējams, nākamgad tieši tās pašas grāmatas stiepšu atpakaļ mainīt. Nākošais, uz ko es iekrītu, ir Kristiāna Diora autobiogrāfija. 12 eiro pagaist kā nebijuši. Tam seko mans nākamais mēģinājums lasīt angliski – Sofijas Kinselas grāmata “Coctails for Three”. Protams, ļoti vilinošs bija arī Jāņa Rozes teltī esošais klasikas stends, no kura gribējās lielāko daļu, bet es sevi apvaldīju, un iesākumam pietiks ar šo. 1 eiro. Un tad sākās. Lielā izvēle, lielās atlaides, un super piedāvājums Zvaigznes ABC kvadrātā. Ziniet tās spīdošās acis, kad ieraugāt jaunas kurpes veikala skatlogā? Jaunu mēteli? Šalli? Cepuri? Man es bez maz vai apraudājos uz līdzenas vietas, kad nonācu pie “1 kg = 3 eiro” stūrīša Zvaigznes stendā. Izstumdījusies ar elkoņiem es beidzot iekaroju savu vietu, un pirmajā piegājienā paņēmu 4 grāmatas, kas bija precīzi 1 kg – Tonijas Morisones “Mīļotā”, Šāha Muhameda Raīsa “Reiz pasaulē dzīvoja Kabulas grāmattirgotājs”, Dorisas Lesingas “Bena pasaule” un Marekes Krīgeles “Sava tēva meita”. Kad es visu biju sastūķējusi savā nelielajā somā, sapratu, ka vairāk tur uzkavēties nedrīkst, ja negribu iedzīvoties a)saplīsušā somā 2)muguras sāpēs 3) staigāt pa Rīgas ielām apkrāvies kā kamielis. Ak, un man arī sāka gribēties ēst, tāpēc gluži loģiski, ka mēs ar tēti devāmies prom.

Ja esat staigājuši pa Dailes teātra foajē izrāžu starpbrīžu laikā, jūsu acīm nevar nepaslīdēt oranža izkārtne “Lauvas nams”. Lai gan man līdz šodienai tas asociējās ar džudo nodarbību zāli (jel nevaicājiet), mani uzskati tika lauzti, kad, atverot durvis, man pretī nāca ļoti vilinoša ēdiena smarža. Tur tiešām var ļoti labi paēst. Vismaz vistas spārniņi ar kartupeļiem tur ir garšīgi. “Ja ceļu policija pie kādas ēstuves piestāj vairākkārt, tad zini, ka tur ir garšīgi”, teica tētis, kad pie “Lauvas nama” piestāja jau trešā ceļu policijas automašīna. Tad, kad bija palikusi stunda laika, aizgājām uz jau pārbaudīto “Mārtiņa Beķereju”, apēdām pa maizītēm un izdzērām tasi kafijas, kad mēs šķīrāmies. Es devos tālāk…

…uz pretī esošo Dailes teātri. Jo tur tieši 1.martā, tieši 15.30 notika 2 stundu ilgas sarunas pēc pirmizrādes “Izraidītie” par tēmu vai emigrācija ir spožums, vai tomēr posts. Man, kas izrādi nav redzējusi, šīs sarunas bija jauks ieskats tajā, kas mani sagaida, arī pārējo domas mani brīdināja par to, kas jāsagaida no izrādes – 5 h un lamāšanās ik pēc vārda. Liels devums šīm sarunām bija tieši režisors Oskars Koršunovs, traģēdijas autors Marius Ivaškevičš, kā arī horeogrāfe Vesta Grabštaite, kas palīdzēja skatītājiem saprast to visu no režisora skatu punkta, un es nešaubos, ka režisoram un viņa komandai bija interesanti uzklausīt skatītāju viedokli, lai gan viņi to nekādi neizrādīja. Gribēju gan piebilst, ka diezgan neveiksmīga bija tulka izvēle, es gan nedzirdēju, kā viņš tulkoja no latviešu uz lietuviešu, bet no lietuviešu uz latviešu viņš norāva vārdus un brīžiem pat teikumus, tāpēc daļa “lietuviešu komandas” sacītā pagaisa. Šis bija visnotaļ jauks veids kā iepazīstināt skatītājus ar izrādi, likt diskutēt par lielu problēmu kā Latvijā, tā Lietuvā, jo, kā teica Marius, vismaz trešdaļa no Lietuvas iedzīvotājiem, ja ne pat vairāk, ir pabijusi “apsolītajā zemē”. Tomēr katra paša rokās ir lemt, vai šī zeme ir spožums vai tomēr posts. Inteliģentām sarunām sarunām palīdzēja raisīties Dailes teātra literārā padomniece Evita Mamaja, par kuru priekšstats man ir mainījies par 180 grādiem, kā arī bija vēl 2 cilvēki, kuru vārdus un kur nu vēl uzvārdus es nespēju atcerēties. Paldies par iespēju Dailes teātrim, man biļete jau gandrīz kabatā!
Vispār, tagad tā skatoties aktieru sastāvu šai izrādei, nav Ilzes Ķuzules, kas mani vēl vairāk pamudina skatīties, jo man viņa nepatīk. 😀

Bildes: oficiālie pasākumu posteri.

Atskaite – ziema – 2013/2014.

Sveicināti nu jau kalendārajā pavasarī. Lai arī laikapstākļi mūs lutina un šķietamais pavasaris dabā iestājies jau sen un īstais pavasaris iestāsies tikai 20. martā, es tomēr vados pēc kalendāra un tāpēc arī man gadalaiki, tāpat kā lielākajai daļai cilvēku, ir atkarīgi no datumu maiņas.

Ziema ir bijusi diezgan produktīva grāmatu ziņā, ne tik produktīva filmu ziņā, bet milzīgi produktīva skolas darbu ziņā. Ja par pēdējo ierunājos, es varu būt lepna par to, ka mans ZPD, par kuru (nezinu, vai tieši šeit, bet tvitterī noteikti) esmu čīkstējusi nedēļām ilgi, ir teicami aizstāvēts, tā kā tagad var uzelpot, pirms sākas lielais rediģēšanas process. Vienīgais, ko varu teikt – necentieties visu atlikt uz pēdējo brīdi, jūs tāpat nepaspēsiet. Bet nu no skolas pie radošākām aktivitātēm.

Sākšu ar mazāko – filmām. No visām 10 filmām, ko ziemā esmu noskatījusies, par sliktām (2/10) tika atzītas tieši tās, kuras parasti rāda pa Tv ekrāniem darbadienu rītos, bet es viņas joprojām skatos, jo tajā laikā, kad es neesmu skolā, man vajag pamosties un pie 2 h kafijas kas viegli izklaidējošs un maz uzmanības prasošs izrādās tieši šis. Nākamais viduvējais vērtējums arī ir 2 filmām – “Kā mēs revolūciju spēlējām” un “The Hunger Games” otrajai daļai. Par pirmo runājot, mazam ieskatam – filma ir lietuviešu valodā par 11.janvāra (barikāžu diena, iespējamas datuma neprecizitātes) notikumiem visā Lietuvas valstī, kad tajā iebruka PSRS un varu pārņēma savās rokās. Filma bija diezgan ķep-ļep, arī materiāli bija redzēti jau citās filmās tieši par šo tēmu, tāpēc es lieku 5/10. Otrā minētā – otrā daļa “Bada spēlēm” mani neuzrunāja pēc noskatīšanās, bet tagad, kad esmu apdomājusi un, labi, arī iespaidojusies no citu vērtējumiem (lai gan to nevajadzētu darīt), es filmai liktu nevis 6, bet 7.

Vēl ar 7 novērtētās filmas ir “2 dienas Parīzē”, kurai es noteikti otrreiz laiku netērētu, bet nu sazin kāpēc es ieliku 7. Arī “Love actually” es ieliku 7, galvenokārt Keiras Naitlijas dēļ, kas bija galvenais iemesls, lai šo filmu skatītos, bet stāsts ir diezgan salkans, un Keiras dēļ ir 7. 8 es lieku filmai “The Mortal Instruments: City of Bones”, jo tā ir tipiska grāmatas ekranizācija un man patika aktieri, kā arī “Trīs muskatieri” ar Logan Lerman vienā no galvenajām lomām. Viņš nebija vienīgais iemesls, kāpēc es šo skatījos, jo es gribēju arī iepazīt stāstu, bet ar šo filmu to pilnīgi nav iespējams izdarīt, tāpēc būs vien rokās jātur grāmata. 9 no manis saņēma filmas “Ēd, lūdzies, mīli”, kas mani brīdi turēja šoka stāvoklī, jo prātā bija tikai “akdievs, akdievs, akdievs, tā filma ir perfekta”, un, lai gan man grāmata nepatika (labi, es apstājos pie 100 lpp.), es tagad domāju to lasīt atkal. Arī “About Time” bija nedaudz neierasta romantiska komēdija, bet ļoti līdzinājās “Lika ceļotāja sievai”, iespējams tāpēc, ka galveno lomu abās filmās spēlē Reičela Makadamsa. Bet tomēr tas tik ļoti netraucēja, tāpēc 9.

No filmām pie grāmatām. Vairākumam grāmatu, kas ir veselas 18, atsauksmes ir lasāmas blogā, atliek vien meklētājā ierakstīt nosaukumu. Bet tām, kurām tas nav izdarīts, pārdomu īsais variants būs šeit. Iesāku lasīt Emīlijas Brontē “Vējainās virsaunes” jeb “Kalnu aukas”, sapratu, ka es viņas arī otrreiz nevaru izlasīt, un atliku malā. Labs nāk ar gaidīšanu un trīs lietas, labas lietas. Diezgan nepierasti bija lasīt par rudeni jau ziemai esot – “Jākobe de Zūta tūkstoš rudeņi” 9/10. Džona Grīna “Mūsu zvaigžņu vaina” ir kaut kas labs, bet labāk lasīt orģinālvalodā. Arī man tomēr nepatika tie biezie vāki tik plānai grāmatai. Bet tomēr 10/10. Elizabetes Bardas “Pusdienas Parīzē” līdzinājās pusmūžu sasniegušas sievietes “ak, rakstīšu grāmatu” memuāriem. Savas pārdomas jau izklāstīju, otrreiz neatgriezīšos, 5/10. Turpinājās ar Kajsas Ingemarsones “Citroniem dzeltenajiem”, kas lika nožēlot izšķiestās 5 stundas, ko pavadīju, to lasot. Bet esot arī tādi, kam patīkot, tāpēc droši vien vainojama mana gaume. Vai arī viņu. 4/10. Bet to visu citronu kvantitāti atsvēra izcilības pērle vārdā “Grāmatu zagle”, kurai tiek dots viennozīmīgs 10.Kaut kas nedaudz autobiogrāfiskāks bija “Kā Starbucks izglāba manu dzīvi”, kas bija tipisks pierādījums tam, ka cilvēks pēc klupiena var arī piecelties, 7/10. Keitas Mortones “Noslēpumu glabātāja” ir tipiska dzimtas sāga, kas man sevišķi pie sirds negāja, bet mana vecmamma to dievināja. 6,5/10 Ar to tad arī noslēdzās 2013. gads.

2014. gads iesākās ar kriminālromānu Lēnes Koberbēlas un Agnetes Frīsas “Zēns koferī”, kuram drīzumā ir jāiznāk turpinājumam. Stāsts bija ar kriminālistikas elementiem, un sevišķi tāpēc, ka viens no iesaistītajiem bija mazs bērns, un, kā jau mēs visi zinām, arī bērnu tirdzniecība ir aktuāla problēmu mūsdienu sabiedrībā. 8/10. Salmona Rušdi “Hārūns un stāstu jūra” bija neveiksmīga iepazīšanās ar šo izcilo autoru, jo man pasakas nepatīk, un bērnībā esmu remdējusi izslāpumu pēc bērnu grāmatām. 6/10. Aleksandra Popova “Misija Londonā” bija komisks kriminālromāns, ar valdības elementiem, kas radīja neticības sajūtu ik lappusē. 6/10 Filipas Gregorijas “Baltā princese” pierādīja to, ka man autore labāk patīk kā vēsturisko romānu rakstniece, nevis kā jauniešu grāmatu autore. 8/10. Paolo Koelju “Zahir” nebija tik labs, kā bija cerēts. Nu man nepatīk 300+ lappušu apdziedājums par tēmu “ak dievs, kāpēc viņa mani pameta un kādi ir tie 10000 iemesli, kāpēc man viņa būtu jāatgūst”, 4/10. Tad nāk kaut kas biezs un diezgan labs, vārdā Patriks Rotfuss “Vēja vārds” – 9/10. Arī iepazīšanās ar izcilo Umberto Eko grāmatā “Ķēninienes Loanas mistiskā liesma” radīja vēlmi aiziet uz bibliotēku un apkrauties ar visiem viņa pieejamajiem darbiem, bet to es īstenošu kaut kad nākotnē. 9/10.Leslijas Pīrsas “Solījums” bija viduvējs turpinājums ar sievietes paraugu galvenajā lomā. 5/10. Volfganga Herndorfa “Čiks” man bija pilnīga izgāšanās, bet vismaz es ar savu atsauksmi spēju uzlabot Jāņa Rozes apgāda darbinieču dienu. 4/10. Pēdējā, ko paspēju izlasīt vēl ziemā, bija “Apļa” 2.daļa – “Uguns”.

Tāda nu izskatās mana ziema. Kāds būs pavasaris? Visnotaļ krāšņs. Par šodienas (1.marta) pasākumiem es uzrakstīšu rīt atsevišķā postā, bet par tuvo nākotni runājot, jau 7. martā apmeklēšu Dailes teātra pirmizrādi “Milēdija”, tā kā atsauksme arī taps. Noteikti kaut kad drīzumā sekos arī “Izraidītie”. Tiks apmeklētas izstādes (noteikti Arsenāls). Tad sekos mežonīgi daudzās universitāšu atvērto durvju dienas, protams, filmas un grāmatas.

Attēls šeit.

Neizprotamā lasīšana.

Sāksim ar to, ka jūs apsveikšu ar veiksmīgu atsalšanu atpakaļ normālā stāvoklī pēc lielās grāmatu padošanas. Par to man arī ir žēl, jo ideja bija grandioza, bet liekas, ka pie mārketinga pasākumiem bija piedomāts daudz vairāk nekā pie realizēšanas. Bet par to vēlāk. Tieši tāpat ir ar pasākumu, kas uzradās mūsu ekrānu priekšā dienu vēlāk – jaunais LTV šovs “Lielā lasīšana”.

No sākuma, kad es par to zināju tik vien, cik nosaukumu, man bija tāds: “O, forši, beidzot kaut kas interesants.” Kad izlasīju konkursa nolikumu, es to izlasīju vēlreiz. Un pēc tam vēlreiz. Un joprojām nespēju nonākt pie skaidrības, kas tas ir par šovu, ko tas ēd un ko tur dara. Tā nu šodien ķēros klāt raidījuma skatīšanai un jau pirmajās minūtēs saskāros ar negatīvām emocijām. Pirmkārt – vispār man nepatīk cilvēki, kas strauji maina profesijas/darba vietas un, šajā situācijā raugoties, maina TV kanālus kā zeķes. Labi, saprotu, ka Timrotu LTV var redzēt jau labu laiku, bet vienalga. Man autovadīšana kopā ar grāmatu lasīšanu neiet kopā. Pieņemu, ka tas man, kā jau vairumam cilvēku, ir pirmais iespaids par kādu, kurš arī paliek mūžīgi mūžos, bet tagad mēģināt jokot (uzsvars uz “jokot”, jo joki bija tiešām neveikli un arī jautājumi auditorijā sēdošajiem pazīstamajiem cilvēkiem bija diezgan nepārdomāti. “Kāpēc vajadzīgas atskaņas”, piemēram) par kaut ko tādu, ko savu mūžu neesi darījis (man radās tāds iespaids) nav forši. Un vēl runāt tādā tempā, ka neko nevar saprast, un ir jātin atpakaļ, lai noklausītos vēlreiz, arī nebūt nē. Eva Ikstena – Strapcāne manā atmiņā nav iespiedusies sevišķi pozitīvā gaisotnē – pirmais “Kultūras ziņu” raidījums bija katastrofa tieši dēļ viņas zebras smaida un kaitinošā pozitīvisma. Vismaz šeit viņa ir iemācījusies smaidot nerādīt zobus un arī pozitīvismu nemanīja (pieņemu, dēļ Rīga2014 pasākumu pārraidīšanas). Tomēr, vienīgais ko viņa spēja normāli norunāt, bija telefona numurs un interneta adrese, kur vari nobalsot par 5 mīļākajām grāmatām (arī par to vēlāk). Arno Jundze, manuprāt, bija vienīgais, kurš tur reāli iederējās. Bet, pavisam iespējams, ka pirmie kucēni jāslīcina, un pirmais raidījums bija neveiksmīgs. Redzēsim turpmāk.

Es ieeju izslavētajā un izdaudzinātajā http://www.lielalasisana.lv. Tad nu uzspiežu uz kliedzoši košās pogas “Balsot”. Cik var noprast, balsojumā jāiekļauj tikai un vienīgi daiļliteratūra, nekādas Bībeles nekļūs par Latvijā populārākajām grāmatām (beidzot). Pieejamajā grāmatu sarakstā var redzēt grāmatas, kas pēdējo 2 gadu laikā ir paviesojušās grāmatnīcu topos, t.s., Latvijas bestselleri. Bet, kad jāizvēlas savas 5 (tik vien?) mīļākās grāmatas, jūs nevarat iedomāties cik tas ir grūti! Paļaujoties uz izslēgšanas metodi un “enku drenku dillidrū” no 27 grāmatām izvēlos maģiskās 5 pēc nejaušības principa. Sirdi mierina fakts, ka man nav tikai viens e-pasts, no kura nobalsot. Tomēr, kamēr balss ieskaitās, ir vēl jāielien e-pastā, kur tev stāv atgādinājums par to, ka tu nestrādā, un jāapstiprina balsojums. Laimīgā mana vecmāmiņa, kas piezvanīja pa telefonu tiešraides laikā.

Cik var noprast, tad šis pasākums vilsies līdz 16. novembrim, kad paziņos to vienu vienīgu daiļliteratūras grāmatu, kura tad ir pati mīļākā. Un šajā mirklī man prātā rodas strupceļš: katrs cilvēks jau ir īpašs ar kaut ko savu, piemēram, mīļāko grāmatu. Vai tikai šis šovs neradīs “bēbīšbuma” (piedodiet, citu salīdzinājumu nespēju uz sitiena atrast) efektu, ka nu katram 4 Latvijas iedzīvotājam mīļākā grāmata būs, piemēram, Jāņa Joņeva “Jelgava 94”? Manuprāt, drīzāk pietiktu, ka noskaidro to top 21 un topu turpina līdz top 10, kas tad ir tās iecienītākās vairumam latviešu. Tas būtu tāds optimālākais variants, lai cilvēki, kuri grāmatu savu mūžu rokās nav turējuši, varētu teikt, ka “jā, es tiešām to esmu lasījis”, nevis tikai saskatījušies sižetus par grāmatu.

Ak jā, vēl es aizmirsu pateikt, ka man šausmīgi nepatīk tas intro šim šovam ar tām krītošajām grāmatām, kā arī tas tēmas pārtraukums ar smejošiem un bezformīgiem radījumiem, kuri attāli līdzinās grāmatai. Šovs jau šovs, humoru vajag, bet 1) šeit pasmieties varēja tikai par raidījuma vadītājiem 2) vai tiešām jāizsmej kaut kas tāds kā grāmata?

Bet, lai nu šis raksts nebūtu tikai tukša muldēšana un “aj cik man ērti savā krēslā smieties par jums pārējiem”, pateikšu, ka man ļoti simpatizēja tas studijas iekārtotais grāmatu plaukts, neskatoties uz to, ka tajā atradās maz grāmatu. Ideja laba.

APSKATS 2013.

8. janvāris, un beidzot arī es esmu sadūšojusies lielajam gada apskatam. Apbruņojusies ar tēju un zālēm (arī es, kā jau daudzi šādā suņa laikā, nejūtos īsti vesela) darīšu visu, lai tikai nebūtu jāstājas priekšā tai darbu kaudzē, kas man ir sakrājušies, 3 dienas aizejot uz skolu. Bet pirms tam – lai Jaunajā gadā izdodas viss iecerētais un tas būtu pozitīvu pārsteigumu pilns!

Tālajā 2013. gadā esmu izlasījusi precīzi 71 grāmatu, kas palīdzēja man pārsniegt nosprausto 50 grāmatu mērķi par 42%. Lasīju pārsvarā nenopietnas grāmatas, jaunus un vecus izdevumus, smieklīgas un ne tik smieklīgas grāmatas, bet man patika. Ar piecās zvaigznēm tika novērtētas pavisam 19 grāmatas, no kurām īpaši gribu izcelt Mariamas Petrosjanas “Nams, kurā…“, Markusa Zusaka “Grāmatu zagle”, Herbjorgas Vasmu “Simts gadi” un nesen izdotā Džona Grīna “Mūsu zvaigžņu vaina”.

Ejam tālāk – 4 zvaigznītes no manis nopelnīja arī 19 grāmatas. No šīm gribu izcelt Sofi Oksanenas “Staļina govis”, Haruki Murakami “IQ84” triloģiju, “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņus” un jauku latviešu autores pārsteigumu – “Mirušie nepiedod”. Ar šo kategoriju ir visgrūtāk – ieliec grāmatai 4 zvaigznes, pēc gada apskaties, ko esi salicis, un gribas steigšus visu mainīt un pēdējās likt pirmās, jo saproti, ka tomēr patika, vai arī nevari atcerēties, kāpēc ieliki 4, nevis 5 zvaigznītes, jo “viss taču bija kārtībā”. 😀

3 zvaigznītes no manis izpelnījās visvairāk grāmatu – veselas 20. Smalkā viduvējība, es teiktu. Grāmatas kaut kā negāja pie sirds, bet gluži nopelt arī negribējās, jo taču laiks ieguldīts un gluži sliktas arī nebija. Pārsvarā tie ir romāni: “Laulību sižets”, “Orhideju nams” vai arī klasika: “Annas Kareņinas 1. daļa” (jo otrā man patika labāk), Viljama Sammerseta “Teātris” un “Lielais Getsbijs”.

2 zvaigznes no manis šogad izpelnījās tās grāmatas, kuras nebija ļoti sliktas, bet nebija arī labas. Tādas, kuras bija grūti lasīt un beigās arī neradās tā dzirkst, ka “eu, bet tas taču ir tik labi”. Tādas bija pavisam 7, un starp tām ir Lauras Vilkas 1. grāmata “Laura un Apakšzemes leģendas” kas mani nepiesaistīja satura ziņā, jo likās, ka grāmata vairāk ir paredzēta mazākiem bērniem kā vakara pasaciņa. Un šeit pat nelīdzēja fakts, ka autore ir pazīstama. Bet viena no šī gada apņemšanām varētu būt šo atsākt lasīt kopā ar māsu. Dzjuničiro Taņidzaki “Atslēga” arī likās pilnīgi kaut kāds vāks, jo kurš gan spēj analizēt katru galvenā varoņa kustību no dažādiem aspektiem, un nevienā lappusē neizlaižot vārdu “sekss”? Pie sirds negāja arī viena no pēdējām Zvaigznes ABC izdotajām grāmatām – Elizabete Barda “Pusdienas Parīzē”. Man nepatīk romāna un pavārgrāmatas apvienojumi, it īpaši tad, ja uzsvars tiek likts uz pavārgrāmatu, nevis saturiski labu romānu. Arī latviešu jaunā klasika “Jelgava 94” man likās garlaicības kalngals un uzdzina tikai miegu, nevis līdzjūtību, ka džeku gandrīz pieķēra, kad viņš šņauc. Nu, something like that.

Un šausmīgā 1 zvaigzne tiek pie nespēju-izlasīt un ārprāts-kā-ko-tādu-var-uzrakstīt grāmatām. Kopumā veselas 6, ieskaitot to nabaga Kristines Sabļauskaites “Silva Rerum” kura, tāpat kā “Jelgava 94” uzdzina miegu, bet te piedevām vēl runa bija par ticību, kas man ne sevišķi, kā jau ateistei (un nē, tas nav tā ateistu modes kliedziena rezultāts). Ar 1 zvaigzni arī tika novērtēta Roulingas mēģinājums rakstīt pieaugušajiem, ko es tā arī nepabeidzu, jo iesaistīto bija daudz, un arī interese par tālāko notikumu gaitu manī neradīja. Arī Filipas Gregorijas mēģinājums rakstīt jauniešiem manā literatūras skatījumā izgāzās kā veca sēta – nu nesanāk un viss. Īstenībā, nožēloju, ka izlasīju, jo tagad nespēju sniegt objektīvu vērtējumu par tām grāmatām pieaugušajiem, kura viņa ir sarakstījusi, nesalīdzinot ar šo. Bet par to vēlāk, jo arī par Filipu Gregoriju taps atsevišķs ieraksts.

Protams, 2013. statījos filmas, gāju uz teātri un darīju arī visādas citas lietos, ko vajadzēja, un arī nevajadzēja darīt, bet tā nu tas ir – dzīve ir tikai viena un jāizbauda ir viss. Bet, lai jums jau nebūtu iestājies nogurums no manas vāvuļošanas, par plāniem 2014. nākamajā ierakstā. 🙂

Attēls augšā tik ļoti atgādina manu pašreizējo grāmatplauktu – grāmatas nav kur likt, bet turpinu stūķēt tās vēl brīvajās vietās. Attēls no šejienes, starp citu.

101/101: Knock-knock.

True story

Gada brīnīšķīgākais laiks – ziema – lēnām tuvojas. Ir parādījies (un tikpat ātri arī nozudis) pirmais sniegs, cilvēki jau sāk uz palodzēm izlikt gaismiņas, kas vēsta par mana mīļākā gadalaika, kā arī gada gaišāko svētku tuvošanos. Šis būs atskata posts. Lai gan ir tikai iesākusies rudens pēdējā nedēļa, tomēr prognozes ir tādas, ka nekas diži nemainīsies.

Mans rudens bija skumjš. Jā, saprotu, šis vārds ir plašs jēdziens, un skumjas var būt dažādas, bet tomēr. Rudens beigas it sevišķi. No dzīves aizgāja 2 ļoti tuvi cilvēki, katrs savā veidā, un neviens no šiem nebija tāds, kādā viņiem tas būtu jāizdara. Nejaušības dzīvē var pārsteigt nemanot. Tieši tādēļ novembris kā mēnesis pilnīgi un galīgi nekam neder – pārāk daudz svētku, un pārāk daudz bēdu. Tik daudz, ka nevar saprast, kādas emocijas sev laist klāt – skumjas vai prieku. Bet, tā kā man nav vēlmes ziemu iesākt depresīvi, turpināsim uz priecīgākas nots. Ir sākusies mana sadarbība ar grāmatu apgādu Zvaigzne ABC, kas nu ļaus man tērēt mazāk naudas grāmatām, nekā ierasts (par blogeru vidū populāro ierakstu “vai lasīšana ir dārgs prieks” es vēl domāju). Ir piedzīvoti arī veseli četri kultūras notikumi – 2 teātra pirmizrādes, viens pavisam normāls gājiens uz teātri kā mirstīgam cilvēkam un koncerts. Protams, ir arī noskatītas 16 filmas, izlasītas būs 20 grāmatas, kaut gan tagad ir tikai 18. Tās divas būs šīs nedēļas laikā. Bet par šiem sasniegumiem mazliet vēlāk.

Gājiens pēc viena no mērķiem ir noslēdzies. Viens punkts no mana lielā 101 lieta 1001 dienā saraksta ir uzrakstīt 101 bloga ierakstu. Un tā nu arī es sāku laika atskaiti – pagājušā gada 7 oktobrī sākts, pabeigts š.g. 25. novembrī. Tomēr secinu, ka izpaušanās kaut kur rakstot dod pamatu zem kājām – apskatot pirms gada tapušos rakstus, sāku šausmināties par sevi : “kā tā vispār var rakstīt?” vai “ko es tad domāju?” un tādā garā. Kaut gan, arī tagad man par manu “labo” rakstīt spēju īstas pārliecības nav. Bet nu, vismaz vēl viens saraksta punkts ir izpildīts. Tagad atliek tikai 61. punkts un laiks līdz 2015. gada 18. jūlijam. Iepriecinoši.

Bet nu par rudens atskaiti. Sāksim ar filmām, ar tām ies ātrāk. Rudenī gan pajuka vairums plānoto ģimenes “kinovakaru”, bet to es kompensēju, sēžot blakus māsai un skatoties multenes. Tagad šajā jomā esmu īsts eksperts, un varu pateikt, ka vecais labais krievu “Vinnijs Pūks” ir labāks par “Mākoņains, gaidāms kotlešu lietus 2” un vēl pārējām filmu studiju veidotajām multenēm kopā ņemot. No filmām, kas ir skatāmas, varu ieteikt zviedru “Meitene ar pūķa tetovējumu” triloģiju, “Monas Lizas smaids”, “Lielās cerības” vecais variants, un, protams, “Maigās jūtas” – rudenim piemērots franču gabals, kurš ielaužas cilvēkā un tik viegli nelaiž vaļā. Ar šo filmu arī sākās mana sajūsma par franču kino un Odriju Tatū. Arī ar dziļu domu bija filma “Pavasaris, vasara, rudens, ziema un atkal pavasaris”, kurš iedziļinājās budisma pasaulē. Tiesa gan, filmu nenoskatījos līdz galam, ko noteikti centīšos izdarīt.

Bet nu par grāmatām. Rudenī labajai literatūrai bija pienācis atpūtas laiks, jo smadzenes to vienkārši neņēma pretī, tāpēc lasīju visus tos darbus, kuri atradās manā grāmatplauktā, vai kuri man patika vāka dēļ, vai kurus saņēmu no Zvaigznes. Vislielākais šī gada ķieģelis (kā man uzrādīja mans uzticamais Goodread) ir Mariamas Petrosjanas “Nams, kurā…” Šī grāmata komentārus neprasa, atliek vien pašam to izlasīt, lai pārliecinātos, cik grāmata burvīga. 10/10. Etgars Kerets – Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs. Patiesībā, ja man tagad jābūt godīgai, tad es neatceros, par ko tu ir un kas tas ir. Tas laikam ir diezgan slikti, vai ne? 4/10, paļaujoties uz iepriekš pierakstītu vērtējumu. Viena no visvairāk saslavētākajām grāmatām – Pī dzīve. Nu neaizrāva ne stāsts, ne apstākļi, ne arī šķietamais reālums, kā tur nemaz nebija. Filmu neskatīšos. 5/10. Arundhati Roja – Mazo lietu dievs. Grāmata, kas joprojām sēž atmiņā kā kaut kas labs un lasāms, un kaut kas tāds, kam kaut kad nākotnē varētu atrasties vieta manā grāmatplauktā. 7/10. Tad nāca izelpa, jo nu bija nonācis manās rokās kaut kas tāds, ko jau sen gribēju izlasīt – Herbjorga Vasmu – Simts gadi. Brīnišķīga grāmata, vēlreiz pārliecinājos, ka Vasmu ir viena no labākajām rakstniecēm. 8/10. Kadija. Izkropļotā. Skarbs stāsts par afrikāņu sieviešu dzīvi. Īstenībā varētu pat teikt, ka kaut kas līdzīgs kā cilvēku tirdzniecība, bet vēl ar piedevām. 8/10. Kadzuo Išiguro – Dienas atlikusī daļa. Vienmuļāku stāstu par šo neesmu lasījusi. Bet varbūt vienkārši nebija īstais laiks. 2/10. Kaut kas brīvs, atvieglots, bezrūpīgs – Atvaļinājums ar papu. Ar savu tēvu līdzību neatradu, lai gan gribēju atrast (tas laikam ir labi.), galvenā varone domās man zīmējās kā cilvēks, kurš tikko atrauts no mātes piena un ierauts dzīvē, tāpēc jāķeras pirmajā izskatīgākajā pretimnācējā, savukārt viņas tēvs – kā paranoiķis, kurš par visu vairāk grib meitu pasargāt no neesoša maniaka. Autore par daudz aizrāvās. 4/10. Eva Raisa – Zaudētā māksla glabāt noslēpumus. Vēl viens izklaidīgs stāsts, kura saturu es pie labākās gribas neatceros. Atceros vien to, ka man nepatika galvenā varone. Iespējams, tieši tāpēc arī liku 3/10. Beigbedera Romantiskais egoists bija auksts ūdens malks pēc tik izklaidīgas literatūras – viņš spēj atgriezt uz zemes cilvēkus, to izdarot ar vienu vienīgu teikumu. Vai es jau minēju, ka tieši no viņa grāmatām esmu atradusi vislabākos citātus? 8/10. Turpinājums, pie tam no citas autores, nepavisam nav laba lieta. To varu teikt par Aleksandras Riplijas Skārletu. Protams, darbs, kas liks apraudāties jūsu mātem (ar “Vējiem līdzi” bija par maz), aizkustinās jaunu meiteņu sirdis, bet tomēr… 6/10. Filipa Gregorija – Laumu bērns. Liekas, jo vairāk grāmatu slavē un vazā pa TV reklāmām, jo vairāk man tā nepatīk. 5/10. Man labāk patīk jau iepazītā Gregorija, kura raksta labus vēsturiskos romānus pieaugušajiem, nevis cenšas taustīties fantāzijas pasaulē. Arī Dzjunicirō Taņidzaki – Atslēga manām acīm nelikās tīkama. Japāņu greja 50 nokrāsas, lūk kā. 5/10. Jonatan Safran Foer – Extremely Loud & Incredibly Close. Laba grāmata, patika arī stāsts un izkārtojums un viss tas, kas šo grāmatu darīja īpašu. 6/10. Tad sākās mana pirmā grāmata no Zvaigznes, par kuru man nebija jāmaksā 😀 – Ieva Melgalve – Mirušie nepiedod. Ievas pirmo grāmatu neesmu lasījusi, tāpēc neesmu no tiem, kas varētu vērtēt viņas progresu, bet man patika. Kvalitatīvs latviešu darbs, laba tēmas pārziņa, jācer arī, ka būs turpinājumi. 9/10. Lorenas Oliveras – Rekviēms. Kā punkts uz i – triloģijas noslēgusies, beigas, bet paliek lasītāju no jauna radušies jautājumi. Patika, ka autore ļauj pašam izdomāt, kas tālāk notiek. 7/10, triloģija kopumā 8/10. Lieliskais Getsbijs klasika, no kuras daudz ko nevarēja saprast, bet vieta, kura man sevišķi patīk, ir beigas. 7/10. Veronika Rota – Dumpinieki. Atkal bīstamā triloģiju daļa – otrā grāmata. Ja pirmā grāmata “Citādie” pirms pusgada man likās kaut kas super, tad, izlasot šo daļu, mana sajūsma noplok. Bet sīkāk par šo uzrakstīšu atsevišķā postā kaut kad drīzumā. 6/10. EDIT: pēdējā rudens dienā izrāvu cauri Lilijas Praeras – Virtuve – 5/10, un arī Annas Gavaldas – 35 kilogrami cerības – 7/10.

Ziema klauvē pie durvīm, un Aleksa Popova – Misija Londonā kopā ar Deivida Mičela – Jākoba de Zūta tūkstošs rudeņi, pārceļo uz ziemas sarakstu.

Nenosalstiet, un pieraugiet savus cimdus. Bez saviem labākajiem cimdiem ir skumji un auksti. Šņuk.