Atskats uz novembri, plāni decembrim

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/268734023/large.jpg

Vai maz ir tāds mēnesis, kur es neuzstādu nesasniedzamus plānus? Laikam jau nē. Arī novembrī piedzīvoju smagu uzrakstīto plānu izgāšanos (varbūt tie nav jāizpauž skaļi un publiski), lai gan tajā pašā ir darīts daudz, kas nav bijis plānā (bet varbūt es neesmu radīta, lai pieturētos pie plāna). Lai nu kā – te ir mans paveiktais.

Grāmatas. Šomēnes izlasīju 6 grāmatas, kas ir maz, bet pagaidiet filmu sarakstu. Lēnām kļūstu par to cilvēku, kuram starp pāris grāmatu nodaļām un visu filmu izvēlas labāk noskatīties filmu, bet ceru, ka tas drīz mainīsies, kad skola beigsies.
1. Nora Ikstena, Imants Ziedonis “Nenoteiktā bija” – “Valterā un Rapā” sākusies atlaižu sezona un dažas grāmatas ir par patiešām labāk cenām. Par šo grāmatu gan man ir vilšanās, jo gaidīju ko vairāk nekā 20+ burtu izmēru un trešdaļu grāmatas ar Ziedoņa fotogrāfijām. Bet arī tas, ko saņēmu, bija interesanti – par Ziedoņa jaunības gadiem, Tukumu. 3/5.
2. Stefānija Meiere  “Krēsla” – Man vienkārši gribējās to vēlreiz pārlasīt. Ar katru reizi šī grāmata šķiet arvien sliktāka un sliktāka. 2/5.
3. Arnis Šablovskis “Ziedošais ķiršu dārzs. Tukuma Imants” – Vēl viens darbs manā plauktā par Ziedoni. Šī bija tāda kā atmiņu grāmata par Ziedoni ar iekļautām arī Ziedoņa vēstulēm un darbiem. 4/5
4. Sergejs Kruks “Radiožurnālistika” – ļoti noderīgi tiem, kas strādā/grib strādāt radio. Par vārdu izvēli, ziņas uzbūvi, liekvārdību un vēl daudz ko citu noderīgu. Pat ja es netaisos (lai gan kas zina) strādāt radio, šis vienalga bija interesanti. 4/5.
5. Sesīlija Aherna “Līdz varavīksnei” – šo es pārlasīju. Vienīgais, kas man stāstā pietrūka ir datumi un laiks, lai varētu uztvert laika līniju un ātrumu, ar kādu stāsts virzās. 4/5
6. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Uguns biķeris” – mans plāns izlasīt 3 HP grāmatas izgāzās daļēji dēļ studijām, daļēji, jo šīs grāmatas man nav un bibliotēkā uz šo pusmēnesis bija jāgaida. Šī bija tā grāmata, kur sāka atkārtot to, kas notika pirmajās trīs grāmatās, kas bija diezgan lieki. 4/5.

Filmas. Šomēnes noskatījos 9 ar pusi filmas:
1. “The Reader”, rež.Stephen Daldry – nekad nebiju redzējusi filmas versiju par šo stāstu un televīzija ir laba lieta, jo citādi es nezinu kādos apstākļos es šo skatītos, ja to vispār darītu. Grāmatas versija man patika labāk, jo filmā viss notika saspringti lēni un aktieri kaitināja. 7/10.
2. “The Ides of March”, rež.George Clooney – diezgan interesanti šo filmu skatīties pēc ASV vēlēšanām, kas noteikti bija arī televīzijas (vairs neatceros, kas rādīja) mērķis. Raeins Goslings jau vien ir kā iemesls, lai noskatītos filmu līdz galam. Tam, ka filma vispārīgi ir par politiku, nevajag atturēt no skatīšanās, jo tikpat labi šo stāstu var pielāgot jebkurai citai profesijai un cilvēkiem. 8/10
3.  Latviešu dokumentālā filma “Vectēva tēvs”, rež.Kārlis Lesiņš – stāsts par to kā mazdēls vectēvu uz Krieviju ved pie viņa tēva kapa. 20 minūšu ilgs ieskats ģimenes dzīvē, kur runā lielākoties tikai mazdēls. Īsti nezinu (palaidu garām/nebija teikts) kuram bija šī grandiozā ideja, bet filma tāda depresīva, it kā pienākuma dēļ brauktu, kas daļēji tā arī bija, bet vienalga, kaut kas tur nebija ok. 6/10.
4. “Gūtenmorgens Vienciemā” – filma, kas uzņemta pēc Māra Bērziņa stāsta motīviem, par uzvaru balsoja stāsta lasītāji. Tāpēc es nesaprotu lielākās daļas negatīvo attieksmi pret filmu – paši balsojāt, dabūjāt, un viss slikti. Man liekas, ka Latvijas lielo filmu ražošana ir sadalījusies divās daļās – tādas pilnīgi crazy (šeit ierindojas šī un tā džimpalala ar Dreģi) un tādas ļoti labas kā “Mammu, es tevi mīlu”, “Melānijas hronika” utt. Šai dodu 7/10
5. “Melānijas hronika”, rež.Viesturs Kairišs – vienkārši aizejiet.
6. “Tev pienācis pasts”, rež.Nora Ephron – redzēju pusi, un neko svarīgu nejūtos palaidusi garām. Stāsts par iepazīšanās portāliem pirms 21. gadsimta. 6/10.
7.  “Pitch Perfect”, rež.Jason Moore – skatījos atkārtoti, jo vienkārši gribējās kaut ko ar dziesmiņām un šis bija pirmais, kas ienāca prātā. 6/10.
8.  HP un Uguns biķeris, rež.Mike Newell – ar šo filmu sākas lielā tumsas ēra Harija Potera filmās, kad tās jāskatās naktī vai pilnīgi tumšā istabā, lai saskatītu to, kas notiek filmā. Arī šeit ir nelielas novirzes no stāsta (līdz šim vislielākās bija 3.daļā), bet saprotams, ka par tāda ķieģeļa režisoru būt ir grūti. 8/10.
9. “Lost in Translation“, rež.Sophia Coppola – kad pasniedzējiem beidzas idejas, viņi liek skatīties filmas. Patiesībā man pat diezgan patika, lai gan uz beigām sāka stiept gumiju. Ļoti pilna ar dažādām komunikācijas problēmām (kas arī ir iemesls, kāpēc tā tika rādīta). 7/10.
10. “Bad Moms”, rež.John Lucas, Scott Moore – ko dara Marta, kad jāraksta darbs, jo līdz dedlainam ir 2 dienas? Skatās šo. Lieliska filma, kas parāda, ka man dzīve nemaz nav tik ļauna. Kā man teica dekāns – vienmēr var būt vēl sliktāk. 7/10.

Teātrisnoskatījos 3 izrādes:
“Vaidelote” VDT – patīkami pārsteidza, atsauksmi lasi šeit.
“Pēc beigām” Nacionālajā teātrī – divu aktieru haoss divu stundu garumā. Augšā uz zemes ir izplūdis kaut kas indīgs, kā rezultātā viņi ir bunkurā, kur dzīvo vairākas dienas. Raksturu un domu nesaskaņa ir tikai viena no daudzajām problēmām, kas viņus saista un uztur spriedzi ne tikai starp viņiem, bet arī starp skatuvi un skatītāju. Tik lielu spriedzi, ka jāsaķer galva un jācer, ka tas drīz beigsies, savādāk nevar izturēt. Aktieri Madara Botmane un Artūrs Krūzkops ir lieliski, žēl, ka Krūzkops netika pie Spēlmaņu balvas par šo izrādi. Ja jums dzīvē spriedzes par maz – aizejiet. 8/10
“Lielā melu burtnīca” Dailes teātrī – ļoti viduvēja izrāde. Vai manas gaidas bija pārāk lielas vai stāsts/režija nebija ok, bet kaut kas uz mani nenostrādāja. Ja būtu lasījusi grāmatu (smieklīgs stāsts – nopirku grāmatu pirms pirmizrādes ar cerību izlasīt un aiziet, bet joprojām neesmu izlasījusi. Šī izrāde arī uz šo darbību īpaši nemudina), tad varbūt būtu citādi. 5/10.

Plāni decembrim:

  • Izlasīt “Džeinu Eiru”, pirms braucu uz Valmieru skatīties izrādi;
  • Tikt galā ar Harija Potera sēriju kā grāmatās, tā filmās. Ņemot vērā decembra brīvdienas un samērā brīvo skolas grafiku pirms sesijas, tam vajadzētu nostrādāt.
  • No teātra izrādēm decembrī man spīd Nastavševa jaunā izrāde Dailes teātrī un divas Valmierā.
  • Jau 4.12. mans noskatīto filmu saraksts ir garāks nekā dažā labā mēnesī kopā, tā ka noteikti skatīšos daudz filmas. Naktis ir garas.
  • Domāju piedalīties arī kādā decembra lasīšanas izaicinājumā, šoreiz izvēles iepriekš neesmu skatījusies, bet metu acis uz Cramathon 16.-23.decembrī. Bet tad jau redzēs.

Attēls: te.

Advertisements

Vasara 2o16

Vasaras klusumu (varbūt ne gluži, bet 3 raksti 3 mēnešu laikā nav tas, ko kādreiz gribēju sasniegt) centīšos atpelnīt ar šo te murmulējumu par tēmu.

Tātad, iemesls kāpēc es biju prom no bloga rakstīšanas, nav viens noteikts. Ir daudzi mazi, kas kopā veido sekas. Piemēram, jūnijs visiem kārtīgiem studentiem ir aizņemts ar sesiju. Bet tā nebūtu Marta, ja nesarežģītu sev dzīvi un tieši sesijas laikā izdomātu sākt strādāt un iekrāt naudu tēriņiem, protams, teātra biļetēm. Jumavas grāmatnīcā nostrādāju 2 ar astīti mēnešus un tas bija pieredzes un izaicinājumiem pilns laiks, kurā sapratu, cik cilvēki ir lieli kretīni un ka latviešus labāk neaiztikt, ja tev no viņiem neko nevajag. Katrā gadījumā, kārtējo reizi pierādās, ka ar klientu apkalpošanas sfērā strādāt nevaru. Esmu šķīrusies arī no tāda matu daudzuma, ka no tā varētu jaunu parūku uztaisīt, bet tas jau ir otršķirīgi.

Bet tieši grāmatu lasīšanas ziņā mani ir piemeklējis kaut kas, ko es saucu par reading slump un manā gadījumā tas izpaužas šādi – es joprojām turpinu pirkt grāmatas (“Otra elpa”, draugi, ir zelta bedre), bet es viņas tikai noguldu savā plauktā (trīs reizes vasaras laikā esmu to pārkārtojusi tā, lai man būtu vismaz neliela daļa brīvas vietas, kur salikt nopirktās grāmatas. Plānā ir arī kārtīgi izrevidēt citus plauktus, lai saprastu, kas man nav vairs vajadzīgs, vai ko pavisam noteikti netaisos lasīt otrreiz.) un tā grāmatas tur stāv, jo es varu pieiet pie plaukta, bet manī nav nekādas vēlmes paņemt grāmatu rokās un kur nu vēl sākt lasīt. Ar skaudību skatos uz cilvēkiem, kuri lasa vienu pēc otras un domāju pie sevis, ka es arī tā gribu, bet es netieku ārā no purva, kurā patlaban sēžu.

Bet izrādās, ka viss nebūt nav tik briesmīgi, kā es tagad te zīmēju, jo pa vasaru man sasummējās 18 lasītas grāmatas. 4 no tām esmu aprakstījusi blogā, 2 no tām neesmu izlasījusi dažādu apstākļu dēļ, un kāda man šausmīgi patika. Piemēram, Mežone, kas ir stāsts par to, kā sieviete noiet n-tos kilometrus un pārgājiena laikā kļūst par pilnīgi citu cilvēku ar citu vērtību sistēmu. Īstā grāmata īstajā laikā. Vēl man ļoti patika Mans Ziedonis, kas ir vairāku cilvēku, kuri pazina Imantu Ziedoni, stāstījums vai atmiņas par viņu. Vairāki man bija teikuši, ka nekas īpašs tas nav, bet man ļoti patika. Vēl es tiku pie Kaija vārdā Džonatans Livingstons, ar kuru ir tā, ka vēlos, lai es to būtu izlasījusi agrāk, jo tā ir ļoti skaista grāmata. Noteikti izlasiet, ja to vēl neesat izdarījuši un, ja esat, tad pārlasiet.

Redzēju 3 teātra izrādes, tādējādi mana teātra sezona ir sākusies ātrāk. Asins kāzas (Nacionālais teātris) Nastavševa iestudējumā, pēc kuras pilnībā aizbrauc jumts un gribas iet pie katra cilvēka un teikt, lai noteikti aiziet noskatīties . Man liekas, ka tā ir izrāde, kas katru ķer nedaudz personīgi un mazāk personīgi, un tieši šī iemesla dēļ plašākas atsauksmes nebūs. Ziloņcilvēks (Liepājas teātris) Ķiberes iestudējumā skar tās pašas tēmas, ko jau iepriekš “Frankenšteinā”, bet nedaudz vājākā izpildījumā. Tā paša teātra Portreti. Vilki un avis pārsteidza ar izpildījumu un savdabīgo stāstīšanu, kā palēnām, caur daudziem skatupunktiem iznāk nesadrumstalots stāsts.

Nu jā, kā jau minēju, pa vasaru ir salasījušās daudzas jaunas grāmatas. Man tās ir 26, no kurām izlasījusi es tagad esmu 3 un vienu iesākusi. 4 no tām esmu kādreiz lasījusi. Maximā nesen bija atlaide dvd filmām, tā ka esmu tikusi arī pie dažām tīri labām. Esmu tas cilvēks, kuram savas mīļākās filmas vajag fiziskā formātā, un, ja tās met pakaļ par nepilnu eiro – esmu klāt.

Vasaras jaunatklājums man ir žurnāls Veto Magazine, kas ir tik saturiski skaists, pilnīgs un kulturāls, ka es to nosauktu par tādu mini-grāmatu. Dārgs pēc suņa, bet šoreiz es labāk naudu atstāju šim, nevis kādam glancētam sieviešu žurnālam, kur iekšā ir intervija ar kādu cilvēku, ko gribu izlasīt, un pārējais žurnāla saturs ir vienkārši miskastē metams. Tāpat atklāju, ka man patīk risināt sudoku – lielisks laika kavēklis, kamēr skaties youtube video par to, cik citi produktīvi lasa grāmatas, kamēr tu ķēpā ciparus (ne)pareizos lodziņos.

Blogs noteikti piedzīvos pārmaiņas, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es šeit neko nerakstīju – man nepatika virziens un veids, kādu biju uzņēmusi, bet es arī neko jaunu neesmu izdomājusi. Tāpēc visdrošākais man šķita nerakstīt – lai nesabojātu to pašu minimālo patiku pret to, ko kādreiz darīju, bet arī šausmīgi neko nemainīt, saglabāt vecos ierakstus un visu to. Katrā gadījumā turpināšu rakstīt par grāmatām un teātriem, bet kaut kas mainīsies. Varbūt pazudīšu pavisam, varbūt ne, to rādīs laiks. Tāpat kā viņš to dara attiecībā uz pilnīgi visu citu.

Jauku rudeni!

Mid Year Book Freak Out |2016

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/237733542/large.jpg

Ir jūlijs, kas nozīmē, ka puse gada jau nez kur ir pagājis. Tā vien šķiet, ka kopā ar visiem tas maijā skrēja maratonus un paskrēja garām manai laika izjūtai. Bet ne par maratoniem ir stāsts. Pusgads ir cauri, kas nozīmē, ka jādomā par nākamo pusi, protams, grāmatu ziņā, un kā to vēl labāk izdarīt, ja ne ar apkopojumu par pusgadā paveikto. Tam labi noder jau esošs Youtube video, ko gan es papildināšu ar sev nepieciešamo.

Goodreadā 2016. gadā es izvēlējos mērķi gada laikā izlasīt 50 grāmatas, ar ko man veicas tīri labi, neskatoties uz to, ka kādus pāris mēnešus es grāmatu rokās paņemt nevarēju. Izlasītas ir 26, 5 zvaigžņu novērtējumu līdz šim ieguvušas ir 4 (Mātes piens, Vilna, Leksikons, Tu neesi sniegs), bet 2/1 zvaigznes – 6 grāmatas.

Gada sākumā arī uzņēmos 3 dažādus gada izaicinājumus. Pusgada laikā neesmu sekojusi tiem līdzi, joprojām meklēju un uzņemos arvien jaunus izaicinājumus, lai gan laiks lasīšanai pazūd kaut kur starp grāmatu video un mēģinājumiem savienot darbu, skolu un privāto dzīvi. Šajā ziņā jāsaņemas, jāizvēlas 1-2 izaicinājumi, jāizsvītro tas, ko jau tagad var, un tad jādomā, kā lasīt tālāk.

Vēl man gada sākumā bija mērķis noīsināt lasāmo grāmatu plauktus līdz minimumam, mēģinot noturēt sevi kaut kādos rāmjos un izlasīt 3 jau piederošas grāmatas, lai tad nopirktu 1. Kā jau var nojaust, tas nav izdevies, jo drīzāk ir nopirktas vēl… 32 jaunas grāmatas. Un tieši tā iemesla dēļ, ka tāds piedāvājums otrreiz neatkārtosies, vai kāds cits pasteigsies, vai arī akciju beigu datumi strauji tuvojas. Īsti normāla risinājuma man šim nav, bet tai pašā laikā es zinu, ka kādu daļu no tur esošajām grāmatām es diez vai lasīšu (tas neattiecas uz šogad pirktajām).

Tagad varētu nonākt pie nosaukumā minētās stafetes, kuru veido 15 jautājumi.

1. Best book you’ve read so far in 2015.
Nora Ikstena “Mātes piens”, no dzejas Ingas Pizānes “Tu neesi sniegs”.
2. Best sequel you’ve read so far in 2015.
Neesmu daudz lasījusi sēriju turpinājumus, tikai Pretty Little Liars, “Atslēgu” un “Kritušo eņģeļu pilsētu”, vēl 3 esmu iesākusi, izlasot pirmo sērijas grāmatu. Bet, ja jāizvēlas no minētajām, tad “Kritušo eņģeļu pilsēta” man patika visvairāk, lai gan viss bija vienā lielā putrā, par ko pastāstīšu vēl netapušā atsauksmē.
3. New release you haven’t read yet, but want to.
Ņemot vērā to, ka 4 mēnešus neko nelasīju, tādu ir daudz. Prometeja visu, ko neesmu lasījusi, bet jautājuma kontekstā “Kāpņu pilsētu”, no Zvaigznes “Atruna”, “Meitene vilcienā”, “Stouners”, no Dienas grāmatas tās 20. gadsimta sērijas grāmatas, ko neesmu lasījusi, no Jumavas “Granātu aproci”, jo iešu jaunajā sezonā uz izrādi Dailes teātrī un Kafkas “Stāsti” arī izskatās pievilcīgi. Jānostrādā tur tik ilgi, kamēr visu sev interesanto būšu izlasījusi. 😀
4. Most anticipated release for the second half of the year.
Hmm. Tā kā tikai Zvaigznes mājaslapā var redzēt burvīgo “drīzumā” sadaļu un pasiekaloties nedaudz, tad būs tikai no turienes ņemtas grāmatas. Deivids Nikolss “Mēs”, jo man viņa plauktā stāv angliski, Alesandro Bariko “Misters Gvins”, varbūt Nikolā Barro “Sievietes smaids” un Lori Spīlmenas “Sapņu saraksts”, jo tas man arī stāv plauktā angliskā versijā.
5. Biggest disappointment.
No visām grāmatām, ko esmu izlasījusi, tas noteikti būs Elīnas Gabrānes “Kompots”, jo gaidīju kaut ko nostāvējušos un labu, kamēr sagaidīju vieglu limonādi.
6. Biggest surprise.
“Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”, jo man bija diezgan nepārbaudīts uzskats, ka man nepatīk šausmenes un nepatīk arī tādas lasīt. Biju arī kaut kur dzirdējusi, ka šī grāmata ir diezgan šausmīga, tāpēc nelasīju. Aizgāju uz vienu filmu un nenobijos, bet grāmatu arī bija bail sākt lasīt, bet tad iesāku un neko šausmīgu nesaredzēju. Tāpēc lielākais pārsteigums.
7. Favourite new author. (Debut or new to you)
Varētu teikt Nora Ikstena, bet neteikšu, jo esmu lasījusi viņas citu darbu un tas man nepatika. Tā kā rakstīja Normunds Naumanis par kultūras notikumiem, nerakstīs neviens, bet tā kā arī no saviem mīļākajiem autoriem es sagaidu attīstību, no Naumaņa to vairs nevar sagaidīt, tāpēc jāsaka, ka Reinbova Rouela, jo tas izskatās vienīgais, kuras citas grāmatas es gribētu lasīt.
8. Newest fictional crush.
Nu, šajā ziņā lielas izvēles nav, jo lielāka daļa man neuzrunā. Pieņemsim, ka Kriss no “Neprātīgi iemīlējies” dēļ pilnīgi jaunas kultūras iepazīšanas caur humoru un neatsacīšanos no sevis paša kāda cita dēļ.
9. Newest favourite character.
Patiesībā vēl neviens varonis mani nav tā uzrunājis, lai es to sauktu par savu mīļāko varoni, tāpēc uz šo atbildes man nav.
10. Book that made you cry.
“Mātes pienu” lasot dažas asaras noritēja.
11. Book that made you happy.
“Neprātīgi iemīlējies”, jo mani vienmēr fascinējusi Itālija un tur esošie cilvēki, kulinārija un kultūra, tāpēc iepazīt to caur iestīvināta amerikāņa (varbūt, iespējams, neatceros) acīm bija jauki un lika pasmaidīt.
12. Favourite book to film adaptation you saw this year.
Vienīgā grāmatas adaptācija, ko esmu redzējusi, ir “Me Before You”, bet kamēr visi citi zālē raudāja un šņaukājās, es nesapratu, par ko. Grāmata man izraisīja vairāk emocijas, un tur gan es raudāju kā mazs bērns, bet filma… Nu vienmēr var labāk.
13. Favourite review you’ve written this year. (Booktube version: Favourite video you have done so far in this year)
Tieši tāpēc, ka man patīk redzēt strukturētā veidā to, ko esmu izdarījusi, tad apskats uz 2015. gadu.
14. Most beautiful book you’ve bought so far this year (or received)
Ulfa Eriksona “Stikla cilvēkiem” ir diezgan smuks vāks.
15. What books do you need to read by the end of the year?
Joprojām visas tās, kas ir manā nelasīto grāmatu plauktā, kuru nemitīgi pārkārtoju, lai atrastu arvien jaunu vietu jaunām grāmatām un justos nedaudz mazāk vainīga par to, ka tās drīz tur nebūs. Nu katrā gadījumā, kādu no tām 101 es gribu un ceru izlasīt.

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/247791392/large.jpg

Attēli te un te.

Atkāpe no ierastā.

Mazliet atkāpjos no Kurpjukastes ierastajām tēmām par grāmatām un teātru izrādēm. Pēdējā laikā pa galvu zogas visādas domas, kuras nu izlikšu šeit, jo zinu, ka ir cilvēki, kuriem tas, ko es teikšu, var būtiski ietekmēt svaru kausus “par” vai “pret” pusēm. Un runa, protams, ir par izglītību.

Pati esmu pabeigusi vidusskolu un nu jau tuvojas (atskrien būtu precīzāk) arī mans noslēgums pirmajam gadam augstskolā. Biju iedomājusies, ka tur ir visa sistēma ir foršāka, sakārtotāka, nekā to biju novērojusi, mācoties vidusskolā, bet tā nav. Bet ne par to ir stāsts. Mācoties te, es arvien vairāk saprotu, cik daudz esmu palaidusi garām, cik daudz varēju izmēģināt, cik daudz man tas uz doto brīdi noderētu. Un tieši tāpēc tiem, kas tūlīt, tūlīt beigs savu skolu, varbūt kādam noderēs tas, ko tagad rakstu. Ja man 12. klases beigās ko tādu iedotu izlasīt, es to noteikti pārdomātu.

  1. Uzdrošinies. 9. klases beigās man bija liela dilemma – iet uz citu skolu, vai palikt turpat. Izvēlējos palikt turpat, kur biju jau nomācījusies 9 gadus, jo, ko tur liegties, komforta zonā jūtos vislabāk. Tad man visu vidusskolu pa galvu malās doma “nevaru izturēt, jāiet prom”, bet tā arī neaizgāju. Visstiprākā vēlme bija 11. klases beigās, un kaut kā paklausīju visiem, kas teica “nu kur tu iesi, tikai gads palicis”. Savā ziņā jā, es nenožēloju, ka neaizgāju pēdējā, jo nožēloju, ka neaizgāju pirmajā vidusskolas gadā. Tie būtu jauni cilvēki, jauna vide, jauna dzīves pieredze. Kārtīga kāpšana ārā no komforta zonas, bet es jums saku, ka ir tā vērts.
  2. Tad nāk vidusskolas laiks, kur 3 gadus tu mācies par pilnīgi visu. Tas ir lielisks laiks, kad izmēģināt visu, kas uz sirds – ej dažādas apmācības, piedalies konkursos. Pat, ja tev šķiet, ka domraksti nepadodas, piedalies domrakstu konkursā. Pamēģini apmaiņas programmu. Brīvprātīgais darbs kā iespēja izmēģināt visu, ko tev piedāvā, kā rezultātā vari pats saprast, kas tevi interesē un kas nē, tādējādi domājot arī par savu nākotni un studiju programmas izvēli. Man pašai brīvprātīgais darbs bija tikai ieguvums, jo sapratu, cik ļoti man patīk komunicēt ar pilnībā svešiem cilvēkiem, palīdzēt sabiedriskos pasākumos un risināt pēkšņas krīzes situācijas.
  3. Nebaidies mēģināt. Neklausies balsīs, kas saka “ko tad tu tur darīsi” vai “tas galīgi nav tev”. Ja gribi – ej, mēģini. Ja sanāk – vēl labāk. Šajā kontekstā es vairāk domāju augstskolu. Piemēram, ja šogad būtu veidots aktieru kurss Latvijas Kultūras akadēmijā, es noteikti mēģinātu tur iestāties, jo es to pašlaik gribu. Bet tā kā šogad tāds netiek taisīts, ideja paliek uz citu gadu. Ļoti daudz izlemt var palīdzēt atvērto durvju dienas dažādās augstskolās vai LU rīko “Studentu kurpes”, kas gan tikko norisinājās. Tāpat vari vienkārši uzrakstīt kādam studentam un pajautāt sev interesējošos jautājumus, vismaz man tādi ir bijuši un es uz tiem ar prieku atbildu.
  4. Izmanto izdevību un vasarā pastrādā. Es zinu kā tas izklausās, ka jāstrādā vasarā, siltajos mēnešos, kad beidzot saulīte spoži spīd un gribas tikai pie ūdens. Zinu. Bet ticiet man, pat viens mēnesis darba dos pieredzi un naudu, ar ko iztikt. Un ir taču gluži labi nesēdēt vecākiem uz maka, bet tērēt pašu nopelnīto naudu. Starp citu, mana pieredze liecina par to, ka nevajag baidīties arī no strādāšanas, esot pirmajā kursā. Pirmais gads ir viens liels ievada gads dažādos priekšmetos un, ja visu labi saplāno, mierīgi vari strādāt arī studējot un otrādāk.
  5. Pirmajā kursā jūs visi esat vienā katlā – Rēzekne, Grobiņa, Jelgava, Kuldīga, Preiļi, Gulbene. Visa Latvija tādā vienā kursā. Lai Grobiņu atšķirtos no Preiļiem, ar kaut ko ir jāizceļas. Ar ko tad augstskola atšķiras no vidusskolas? Šeit man gribas minēt pedagogus. Atšķirībā no skolas, kur, ja tu pret kaut ko iebilsti, par to neliekas ne zinis, jo “mēs taču zinām labāk”, augstskolā uzklausa un risina problēmas, ja tādas ir. Bet tas nenozīmē, ka viss ir forši, joprojām ir pasniedzēji, par kuru mācīšanas metodēm var ilgi diskutēt, cik tās ir padomju laika un cik – mūsdienu.
  6. Svarīgi ir zināt, vai to tiešām gribi. Ja ir šaubas, paņem gadu brīvu. Es zinu kā tas izklausās, un es zinu arī, kā uz to reaģēs tev tuvi un tāli cilvēki. Pati ar to saskāros, kad šādu domu izteicu un man teica, ka, piemēram, “ja tu neiestāsies tagad, neiestāsies nekad” vai “un ko tad tu pa to gadu darīsi? tikai gulēsi gultā un lasīsi grāmatas?” Tomēr es uzskatu, ka sevi pazīstu diezgan labi un mana apņēmība ir pietiekami liela, lai sasniegtu to, ko vēlos. Prāta man ir pietiekami, lai saprastu, ka augstāko izglītību vajag iegūt pat tad, ja nozarē nestrādāsi. Ja es būtu paņēmusi gadu brīvu, es šogad stātos iekšā, jo būtu nonākusi pie kaut kāda kopsaucēja, pie konkrēta lēmuma. Nesaku, ka vieta, kur tagad mācos, ir slikta, tā nav. Mani interesē mediji un to iespējas, bet joprojām ik pa laikam iezogas doma “un ja nu nē”. Gada laikā var atrast miljons iespējas, kā sevi pilnveidot, var strādāt, var apceļot pasauli (brīvprātīgā darba veidā, piemēram). Ja pienāc pie šāda lēmuma, saproti, ka saskaries ar apkārtējo krasi atšķirīgo attieksmi, nebūs viegli. Septiņreiz nomēri, pirms nogriez. Bet varbūt ir tā vērts.

Katrā no šiem punktiem ir jārēķinās ar kāpšanu ārā no komforta zonas. To visspēcīgāk izjūtu tieši studējot. Paldies jāsaka tiem skolotājiem, kas man to mēģināja iemācīt, jo ikdienā redzu sev apkārt tos cilvēkus, kas ļoti negatīvi attiecas pret to, kas met viņus ārā no klāja, lai peld paši, un saprotu, ka bez viņiem es arī tāda būtu. Nekad nevajag novērtēt otru par zemu, bet nevajag arī izslēgt kritisko domāšanu un novērtēt par augstu. Tikai saprast un novērtēt tos cilvēkus. Un pateikt paldies.

Vai tu savu “paldies” jau esi kādam teicis?

 

Atskats uz projektu “101 lieta 1001 dienā”

https://i1.wp.com/lifeisneverdull.net/wp-content/uploads/101things-1.jpg

Cik atminos, vienā brīdī ļoti senā pagātnē šis projekts ienāca Latvijā, un tad, kad lielais modes bums jau bija nedaudz norimis, arī es tālajā 2012. gadā izdomāju, ka pamēģināšu piedalīties. Un redz, sanāca!

Tiem, kas nezin, kas tas ir: viss slēpjas nosaukumā. Uz lapas, datorā, kladē, vienalga kur, izdomā un uzraksti 101 lietu, ko vēlies izdarīt 1001 dienā. Rupji rēķinot, sanāk nepilni 3 gadi. Tad nu nevis sēdi klusi rokas klēpī salicis un gaidi, kad notiks brīnums, bet gan celies, ej un dari, jo paši par sevi šie punkti neizpildīsies. Šāds saraksts drīzāk ir kā atgādinājums un pamudinājums izdarīšanai, un lielākā kļūda ir to uztvert kā pienākumu.

Kad esi izveidojis savu sarakstu, var darīt kā es, tas ir, atstāt visu nesakārtotā un haotiskā čupā, kuru ik pa laikam pārlasi un atzīmē progresu vai izsvītro, kad esi izpildījis (kādreiz blakus datumu arī rakstīju). Vari darīt arī tā, kā to mēģina darīt citi – sakārtot punktus zem tēmām, piemēram, zem tēmas “Grāmatas” varētu būt “Gada laikā izlasīt 75 grāmatas”, vai zem tēmas “Dzīve” – “Apprecēties”. Tas tā, piemēram.

Tad nu par to, kā gāja man.

Projektu uzsāku 16.09.2012. un kaut kur dziļi manī bija vēlme nevis tikai elpot un dzīvot, bet baudīt. Paņēmu lapu un sāku rakstīt. Pirmajā piegājienā tiku līdz kādiem 50, ar nedēļu pietika, lai saraksts aizpildītos līdz galam.

Manā sarakstā nebija neviena punkta, ko varētu izpildīt pusstundas laikā, visi punkti prasīja zināmu laiku (vēlams, brīvo), pacietību un apdomu. Bija gan jālasa grāmatas, jāskatās filmas, jāsastāda vairāku saraksti, bet bija arī vairāki punkti, kurus vienkārši gribējās izdarīt, piemēram, braukt makšķerēt (ko tā arī vēl neesmu izdarījusi).

Kopumā tas viss ir rezultējies ar 24 neizpildītiem punktiem, 15 pusizpildītiem, un 62 izpildītiem. Par tiem 15 un 24 runājot, tie būtu izpildījušies, ja es būtu vairāk koncentrējusies uz sarakstu kā “obligāti izpildāmo”. Tā kā man šāda uzstādījuma nebija, drīzāk “dzīvosim, redzēsim”, tad esmu pat ļoti apmierināta ar paveikto.

Jāatzīmē arī, ka laika gaitā punkti mainījās un tie, kuriem vairs nebija nekādas nozīmes, ieguva jaunus apveidus un jēgu.

Uzraudzīt un sekot līdzi manam progresam palīdzēja ne tikai papīra lapiņa pie sienas, bet arī dayzeroproject mājaslapa, kur arī citi cilvēki publicē savus sarakstus un pilnīgas izdomas neesamības gadījumā vari no citiem aizņemties idejas savam sarakstam. Tur var veidot arī cita veida izaicinājumus, piemēram, “Lietas, kas jāizdara 2015. gadā” utt.

No otra saraksta taisīšanas es atturēšos – lai gan tas bija viens no neizpildītajiem punktiem, tomēr pagaidām negribas uzreiz otru tādu. Zinu galvenos punktus, ko joprojām gribu izdarīt no šī saraksta, daži jauni nākuši klāt, bet tomēr 101 lieta man ir par daudz.

Attēls te.

Ne velti

Gribēju apsēsties un uzrakstīt par grāmatu, bet tad atcerējos nesen dzirdētos vārdus par marta sākumu. Tad nu šis būs neliels raksts par to, kā man iet un ko es daru ar atsauci uz marta sākumu, un tad par grāmatu nākamajā.

2 mēnešus atpakaļ es nolēmu distancēties no šejienes pavisam vienkārši iemesla dēļ. Sākotnējais uzstādījums kāpēc es vispār šeit parādījos bija, ka es virtuāli veidošu pierakstus par sev interesējošām tēmām un sev. Nesenā pagātnē tas bija aizgājis tik tālu, ka es rakstīju rakstīšanas pēc un nevis sev, bet kādam citam, varbūt tieši Tev, kas tagad sēž un to lasa. Sapratu, ka tā būt vairs nedrīkst, un pārtraucu.

Atvadīties nav viegli. Ne no cilvēkiem, ne no mīļām lietām. 2 mēnešu laikā te ir parādījušies tieši 3 raksti.

Ir teiciens “Trīs lietas – labas lietas” Bet šīs nav atvadas.

Šī ir atgriešanās.

8. maijs ir diena, kad es, prezentējot savu blogu konkursā “Izveido savu mājaslapu” ieguvu budžeta vietu LU SZF. Un tieši gatavojoties prezentācijai es sapratu, cik ļoti liela daļa no manis ir šī vietne, un ne velti te pavadīti 3 gadi. Un tiem skatījumiem, kas ik dienu šeit ielūkojas tāpat, gan pēc atslēgas vārdiem, tiem jau arī nav vienalga. Principā, iegūtā balva ir vēl lielāks spēriens man, pamudinājums turpināt iesākto.

Protams, ne jau ar blogu vien bija saistīts mans lēmums pārtraukt rakstīt. Bet tas paliks pie manis. Vienīgi sakāms ir tas, ka eksistēt mēs visi mākam, bet jāmāk dzīvot.

Tagad, pēc 2 mēnešu pauzes, es mācos dzīvot.

Un izskatās, ka man sāk sanākt.

***

Tagad konkrētāk par lietām, kas attiecas uz blogu: Goodreads saka, ka klusuma periodā esmu izlasījusi 16 grāmatas, 1 no tām jau ir aprakstīta, otra tūlīt būs.

Es varu saskaitīt 6 filmas, bet, iespējams, ka ir vairāk.

2 teātra izrādes seko tuvākajās dienās.

***

Šī bija mana pēdējā diena skolā, kurā soļi mīti 12 gadus. Bet tās nav skumjas, kas paliek iekšā, bet gan prieks par gariem 12 gadiem, kuru laikā esmu augusi un izaugusi par tādu, kādu esmu. Es zinu cilvēkus, kuriem varu par to teikt lielumā neizsakāmu paldies, un tos man visvairāk gribas paņemt aiz rokas un teikt: “Nāc līdzi!” Citiem, savukārt, iedotā puķe vai pārmītie atvadu skatieni ir apliecinājums, ka katram mums ir sava vieta, mana ir te, bet tava – tur.

***

Pietiks. Paldies!

Punkts un āmen uz kādu laiku.

Ir jātiek skaidrībā ar sevi un cilvēkiem sev apkārt, kā arī bloga pastāvēšanas turpinājumu un vai vispār ir jēga turpināt kaut ko te ķēpāt, tāpēc paņemšu pauzi, kas attiecīgi var arī ieilgt. Uz cik ilgu laiku – nav ne jausmas.

Katrā ziņā, lai arī kāds būtu mans lēmums, tas nekādā ziņā neietekmēs manu grāmatu (ne)lasīšanu un manam lasīšanas progresam variet sekot līdzi Goodread’ā, kur arī turpmāk būs manas domas un pārdomas daudz saīsinātākā veidā kā šis.

Var jau smieties par manu sākotnējo domu, ka es noteikti nesalūzīšu pie liktenīgā gadu skaitļa, kad izšķiras bloga liktenis, bet nu, citi nenoturas pat 3 gadus. Tas man klusam mierinājumam.

Paldies.

Divi pasākumi trijās dienās.

Tie gada noslēgumi nemaz nav tik briesmīgi, kā mums dažreiz liekas. It kā jādara ir daudz vairāk nekā parasti, sāk parādīties uztraukums par Ziemassvētku dāvanām, bet to lieliski var mazināt, ja savā rutīnā apstājies un aizej uz kādu pasākumu. Šeit būs nelieli apskati par diviem – trešdienas vakara blogeru Ziemassvētku pasākumu un piektdienas Brīvprātīgo balli.

izdevniecības Zvaigzne ABC meitenes bija sarūpējušas lielisku uzņemšanu un izklaides vakara garumā savā mājīgajā pagrabiņā. Biju pirmais izmēģinājuma trusītis, bet ātri vien saradās arī visi pārējie, ar kuriem man (lielāko daļu) bija pirmā satikšanās reize. Ātri vien sapratu, ka neviens netaisās man kost, un sāku baudīt. Un kā gan var nebaudīt sarunas par un ap grāmatām daudzu stundu garumā? Sākot no Rotfusa slinkošanu 3. grāmatas sakarā līdz pat tam, ko bērnībā esam vai neesam bāzuši degunā. Protams, neiztikt arī bez dāvanām, un šogad pie tām varēja tikt, atminot kādas grāmatas varoni, kura apraksts bija dots. Gadījās izvilkt tieši tādu, kādu man nav sanācis iepazīt, tāpēc paldies Dainim par palīdzīgu roku. 🙂 Kā dāvanu saņēmu Inta paciņu Diskzemes 2015. gada plānotāju “We R Igors”. Varēšu izklaidēties, pierakstot nopietnās lietas. 🙂 Zvaigznes meitenes sniedza arī nelielu ieskatu 2015. gadā. Ciemos būs Paskāls Mersjē, kura romāns “Nakts vilciens uz Lisabonu” joprojām stāv manā pašreiz-lasu plauktā, ko nekādīgi nevaru pabeigt, pat nezinu, kāpēc. Piekāps arī Sofi Oksanena, kuras “Staļina govis” bija lieliskas. No jaunajām grāmatām gaidu Lautas Dreižes triloģiju (pēc ieilgušās klusēšanās Laura atgriežas, domājams, ar Nanowrimo laikā sarakstīto, bet kas zina…), Džona Grīna “Papīra pilsētām” (nākošgad būs arī filma, tāpēc nav jājautā, kāpēc grāmata tiek izdota.) Sagaidīsim arī turpinājumu mistikas caurvītajai “Tumšajai pusei” un Haruki Murakami priecēs latviešu lasītājus ar “Par ko es runāju, kad runāju par skriešanu”. Tad plauktos solās parādīties Rainbow Rowell “Fangirl” un “Eleanor & Park”, kuras tikko veiksmīgi sev pasūtīju angliskā versijā. Romantikas cienītājiem būs Džodžo Mojas “Pēdējā vēstule no mīļotā”. Šeit nav pilns saraksts, to varat redzēt pie Daiņa.

Nākošajā dienā staigāju kā spārnos, jo reti sanāk satikt cilvēkus, kas ir gatavi runāt par un ap grāmatām ar mani. Paldies Zvaigznes meitenēm un visiem blogeriem, kas bija ieradušies!

Nākošo sajūsmas vilni izraisīja brīvprātīgo balle piektdienas vakarā, kas pulcēja visus Latvijas brīvprātīgos uz “Gada brīvprātīgais 2014” apbalvošanu. Šo titulu ieguva šogad 8 cilvēki – Jekaterina Smirnova no Daugavpils, Dailis Kadilis no Gulbenes, Žanis Paeglis no Rīgas, Mārtiņš Ziebergs no Jelgavas, Tatjana Dogadajeva no Rīgas, Raimonds Klaips no Saldus, Aija Dimza no Jūrmalas un Jānis Ābols no Rīgas. Par Jāni vislielākais prieks, jo viņu pazīstu personīgi un viņš tiešām ir brīvprātīgo brīvprātīgais un piemērs visiem. Pabaroja mūs pavāru brigāde no dažādiem Rīgas un Jūrmalas restorāniem. Par muzikālo noformējumu rūpējās Kārlis Dagilis, grupas Musiqq, Astro’n’out, Double Faced Eals, DJ Moontalk u.c. Bija prieks satikt tos cilvēkus, ar kuriem gada laikā esmu kopā strādājusi dažādos pasākumos, visvairāk, protams, tie bija no Pasaules koru olimpiādes laikiem – vēl tagad ar smaidu un ilgām atceros šīs fantastiskās, pozitīvās 2 nedēļas. Prieks bija iepazīt arī jaunus cilvēkus, smieties kopā un pavadīt lieliski piektdienas vakaru. Šis ir viens no tiem vakariem, kad es nenožēloju, ka esmu brīvprātīgā, jo zinu, ka tas tiek novērtēts. Paldies!

Zvaigznes pasākuma bildes ir te, bet no brīvprātīgajiem solīja parādīties tuvākajā laikā sociālajos tīklos.

10 grāmatas, kas visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi.

Atceraties blogeru stafetes, tādas kā “Atrādi savu somu”, vai “grāmatu lasīšanas stāstu”? Pēdējā gan es nepiedalījos. Tagad ir jauna stafete, kuras aizsācēja ir Spīgana, un te ir noteikumi: “katrs nosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas viņa dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ieliek nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominē trīs citus blogerus, kas dara to pašu”. Paldies Anetei, kas man nodeva tālāk šo stafetes kociņu. Izskatās grūti, bet viegli no tāda viedokļa, ka man pat 5 mīļāko grāmatu nosaukšana sagādā zināmas problēmas. 😀

10. Ļevs Tolstojs – Anna Kareņina

Tāpēc, ka tā ir pirmā grāmata, kas man aizņēma tik ilgu laiku, kamēr es viņu izlasīju. Stāsti par augstāko sabiedrību, īpaši laikā, kad modē bija garas un kuplas kleitas, vēdekļi un deju kartes mani vienmēr aizrāvuši. Grāmata man kaut kādā veidā atvēra acis uz to, ka pat tiem, kuriem dzīve šķiet kā dāvana, kas tikai jābauda, tā nemaz nav tik vienkārša.

9. Emīls Zolā – Dāmu paradīze

Kārtējā grāmata, kas stāsta par manu mīļāko laikmetu. Kad puķītes bija krāsainas un debesis bija zilas. Bet patiesībā ne jau skaistumā ir tas spēks. Te ļoti skaisti tiek parādīta savstarpējā attieksme vienam pret otru, kas atsaucas arī uz mūsdienām. Jā, nevar noliegt, arī mīlestības tēmai te ir pievērsta nemazums uzmanības, varbūt tāpēc lasījās ātrāk. Patika, jo man vienmēr ir patikušas grāmatas, kas saistās ar kādas vienas vietas daudzu personāžu likteņiem. Protams, ir labi, ja blakus ir uzskatāms piemērs (seriāls, filma) pēc romāna motīviem, bet tas ne vienmēr ir obligāti. Grāmata padziļināja manu interesi par cilvēkiem un psiholoģiju.

7. Stīga Lārsona triloģija

Manuprāt, otrais krimiķis, ko izlasīju. Nē, trešais. Pirmie divi bija Šerloks Holmss un Erkils Puaro. Ja pēc drūmu darbu lasīšanas man parasti arī pašai ir drūms garastāvoklis, tad šeit tā nebija, jo blakus bija nākamā daļa. Patika atšķirība no iepriekšējiem lasītajiem darbiem ar to, ka bija mūsdienīga vide un autors nebaidījās runāt par tēmām, par kurām atklāti runājot, daļa sabiedrības joprojām mulst. Par to cepums autoram. Kā arī par to, ka atvēra man acis uz to, ka viss pasaulē nav rožaini pūkains un ka mēs paši nosakām to, cik droši mēs jūtamies, dzīvojot ierasto dzīvi.

6. Arturs Goldens – Geišas atmiņas

Lasīju kaut kur ap 13-14 gadiem, tāpēc likās ļoti forši, ja lasītu tagad, nezinu, vai reakcija būtu tāda pati. Grāmata, kas bija pirmā citādas kultūras iepazīšanas ziņā, kā arī padziļināja manu interesi par Japānu un pavēra ceļu uz pieaugušo pasaules iepazīšanu. Arī lika respektēt citus cilvēkus tieši kultūras un uzvedības ziņā, jo visiem nav vienāds veids, kā, piemēram, sasveicināties, vai kā dziedāt. “Geišas atmiņas” lika pievērsties arī manis pašas atmiņām un tieši dēļ šī romāna es sāku rakstīt dienasgrāmatu.

5. Ērihs Marija Remarks – Lisabonas nakts

Šis ir viens no puzles gabaliņiem, kas, kopā salikti vēl ar dažām filmām, ikdienā piedzīvoto un stāstīto pievērš manu uzmanību tieši uz nejaušajām tikšanām. Un to, cik ļoti šīs nejaušas tikšanās ietekmē mūsu dzīvi. Tas liek mums iziet ārpus ierastā, un, teiksim, pēc darba laika nevis skriet mājās, bet pasēdēt kafejnīcā un parunāt ar cilvēkiem, vai apmeklēt kādu diskusiju. Pēdējā laikā man ir vairākas acīmredzamas nejaušas tikšanās bijušas ar pagātnē satiktiem cilvēkiem, un liels bija mans pārsteigums, kad atklāju pirmā iespaida radīšanas spēku. Vari radīt pavisam niecīgu iepaidu par sevi, un tevi nepazīs, bet var radīt spēcīgu pirmo iespaidu, un saskatīs daļu no tevis katrā garāmgājējā. Kamēr vienā no viņiem saskatīs tieši tevi.

4. Dž.Roulinga – Harija Potera sāga

Manuprāt, šī bija pirmā grāmata, kas patiešām atbilda manam vecumam. Nu labi, kad lasīju pirmo reizi, es nevarēju saprast, par ko visi tā jūsmo, bet, kad lasīju otro reizi kādos 15 gados, tad gan visas iznākušās daļas pēc kārtas ņēmu. Un pēc tam nepacietībā dīdījos, jo nevarēju sagaidīt vēl neiznākušās. Harijs Poters man atklāja skolas burvīgumu. Savā ziņā biju noslēgts bērns, kopīgu interešu man ar citiem nebija, tāpēc “slēpos” grāmatās. Harijs Poters deva pamudinājumu iznākt ārā no tās biezās aizsardzības čaulas, ko pati sev radīju, un izjust, piedzīvot un sajust to skolas laiku.

3. vieta ir dalīta, jo abas grāmatas mani ir iespaidojošas, bet var palikt zem vienas tēmas. Tās ir Markusa Zusaka – Grāmatu zagle un Rūtas Šepetys – Starp pelēkiem toņiem.

Runājot par Rūtu – tā bija pirmā grāmatas autore, kuru es satiku realitātē, un tieši dēļ viņas vizītes savā skolā es izlasīju šo romānu. Pēc romāna izlasīšanas man bija tāds – pff, kas tur grūts, es arī varu uzrakstīt grāmatu. Vārdu sakot, Rūta Šepetys bija mans pamudinājums sākt pašai kaut ko skricelēt uz mazām piezīmju lapiņām, savas ašās domas. Par Markusu Zusaku runājot, tā bija pirmā grāmata, kas mani saraudināja. Es nekad agrāk nebiju raudājusi, lasot grāmatu, vienmēr biju apstājusies kādā konkrētā vietā, emocionāli nomierinājusies, lai nesāktu birt asaras, bet šajā gadījumā tas nelīdzēja.

2. A.A.Milns – Vinnijs Pūks un viņa draugi

Pirmkārt, šī ir pirmā grāmata (tieši grāmata, ņemot vērā to, ka lappuses ir 150+), ko izlasīju pilnīgi patstāvīgi. Tā kā lasīt es iemācījos ļoti ātri, aptuvenais vecums varētu būt kādi 5-6 gadi. Protams, grāmata ir nemitīgi pārlasīta un tagad ir uz izjukšanas robežas, bet tieši tas vairo grāmatas burvību. Lieliska pirmā grāmata, ar ko iesākt savu lasīšanas maratonu visas dzīves garumā.

1. Zentas Ērgles triloģija “Starp mums, meitenēm, runājot”

Tas dziļais iespaids ir radies no tā, ka es biju īstajā vecumā un attīstības stadijā, kad grāmata jālasa. Kad gribēju uzzināt visu par to, kāda ir dzīve, bet neklausot pieaugušos. Grāmatas un vienaudži bija labs veids, kā to izdarīt. Zenta Ērgle arī pavēra pirmās durvis uz latviešu literatūru. Grāmata mani iespaidoja dziļāk, nekā liekas, arī kādu reizi gadā tiek pārlasīta. Agrāk man bija dāvināta grāmata jaunā izdevumā, kurā bija iekšā visas trīs daļas, kas nu ir kaut kur noplaucis.

10 grāmatas ir vieglāk izvēlēties, nekā, piemēram, “Lielajā lasīšanā” 5 vai pat 3. Un tad tu stundu stāvi domādams, kuras tad būs tās īstās. Arī ir interesanti lasīt citu blogeru 10 grāmatas, pie reizes atķeksējot jaunas, ko izlasīt. Bet tālāk gribētu ielūkoties Andas, Aigas un Norelles 10 grāmatās. Veiksmi! 🙂

Atgriešanās.

 

Sveiki, sveiki!

Pirmā lieta, ko ieraudzīju, ir tas, ka man ļoti patīk wordpress jaunais dizains. Gan tā gaidīšana, gan arī ‘jauns ieraksts’  vieta. Vēl tikai to ķirbju smaidiņus derētu nomainīt, bet tā jau ir okei.

Otrā lieta, ko gribēju Jums pavēstīt ir tā, ka esmu atpakaļ. Bloga ‘atvaļinājums’ bija kā atpūta no bloga līdz brīdim, kad sirdī sāka ienākt vainas apziņa par lasītājiem. Tāpēc radās Kad nevar nerakstīt. Tiesa, nekādas pārmaiņas blogs pagaidām nepiedzīvos. Lai gan ir doma par pašreizējo projektu sarakstu ievietošanu šeit, padarot to krietni, krietni personīgāku nekā tas ir patlaban, tā joprojām paliek tikai doma. Ir arī doma ieviest bloga sānā vietu ‘Tagad lasu’ vai ‘Tagad skatos’, kāda ir dažiem citiem blogeriem, bet arī tā ir tikai doma.

Bet, runājot par maniem sarakstiem, atradu kādu vecu, pirms pusgada taisītu sarakstu ar 2014. gada apņemšanām. Ak, vai, manu, vai. Atmetam visas domas par ‘es mazāk ēdīšu saldumus’ vai ‘sākšu vingrot/sportot utt. Tomēr patīk, ka esmu izpildījusi punktus par ‘101 lieta 1001 dienā projektu’, par sabiedriskajām aktivitātēm, ar ko bija domāts brīvprātīgais darbs, kas šogad ir pārpārēm izpildīts. Vai es jau teicu, ka biju brīvprātīgā Pasaules koru olimpiādē? Tā bija fantastiska pieredze ne tikai organizatoriskajā ziņā, bet arī strādājot ar cilvēkiem. Tagad ar smaidu atceros tās dienas, lai arī tajās 2 nedēļās man bezspēkā ļima kājas, tomēr es izbaudīju visu, ko varēju un gribēju, un esmu priecīga un gandarīta.

Atgriežoties pie apņemšanām, esmu izpildījusi arī punktu par ‘naudas taupīšanu’ un ‘atbrīvošanos no nevajadzīgām lietām’. Pēdējais gan rezultējas ar kaut kā izmešanu un kaut kā iegādi, kas gan laikam nekādīgi nepilda naudas taupīguma punktu. Arī punkts ‘izdarīt un iesniegt darbus laikus’ ir izpildīts. Visi skolas un neskolas darbi ir iekļāvušies termiņā, par ko man ir prieks. Tieši no organizatoriskā viedokļa.

Un te mēs nonākam pie pēdējās apņemšanās – ibook.lv lietošanu un realizēšanu. No vienas puses, man ir žēl to cilvēku, kas nenovērtē klasikas un grāmatas cenu un pārdod to par mazām naudiņām, bet, no otras puses, man par to ir prieks, jo es to varu iegādāties un paturēt sev. Protams, ir jautājums par grāmatas stāvokli, bet to vienmēr var pajautāt, nosūtot ziņu pārdevējam. Bet, kas īsti ir ibook.lv? Tas ir grāmatu pārdošanas saits, kur cilvēki atbrīvojas no liekā, kas aizņem grāmatu plauktus arī ieripinot savā makā naudiņu, gan arī pērk no citiem grāmatas, kas sen jau kārojušās. Zinot grāmatu cenas grāmatnīcās, šī ir lieliska alternatīva. Protams, tur nebūs tikko izdota literatūra (kaut gan – kas meklē, tas atrod), tomēr arī pēc vecuma smaržojošas grāmatas ir lieliskas grāmatas.

Par tuvākajiem nākotnes plāniem grāmatās/filmās/teātrī un dzīvē? Dzīvē man ir 12. klase, kas līdzi sev nesīs nopietnas pārdomas, iespējas un lēmumus. Filmās droši vien kaut kas jauns. Gribās aiziet un kino, tikai nevaru izlemt starp ‘2 janvāra sejas’, ‘Lūsija’ un ‘Kas meitenēm zem brunčiem’. Droši vien neviena no šīm filmām mani nespēs emocionāli satricināt tik ļoti kā “Tikšanās”. Vienkārši man dzīvē vajag momentus, kas mani emocionāli sagrauj, savādāk mans egoisma līmenis sasniedz bīstamu atzīmi. Joks, protams. 😀

Teātri… Esmu redzējusi Valmieras Drāmas teātra viesizrādi “Doktors Živago” un sapratu to, ka nedrīkst nākt uz izrādi kā balta lapa. Nav jau tā, ka nesapratu, tikai vai nu tā bija aktieru vaina, kas stostījās un nespēja iejusties zālē (tas valmieriešiem bija pirmais vakars Rīgā), vai arī tā bija mana stāsta nezināšanas vaina. Bet arī šajā izrādē šaudījās krietni par daudz. Bet recenziju es nerakstīšu, jo ir lietas, ko tomēr gribu no izrādes paturēt pie sevis. Mana teātra sezona sāksies 19. septembrī, kad Dailes teātrī būs pirmizrāde “Vakariņām ar Elvisu”. Un nē, režisors nav Džilindžers, bet gan Jans van der Boss, kas man vēl vairāk liek iet uz šo izrādi, jo man ļoti patika “Vējiem līdzi”, lai arī vilkās 4 stundas. Vēl kaut kad tālāk nākotnē es gribu aiziet uz “Izraidītajiem”. Spriežot pēc atsauksmēm un citu domām, vajadzētu būt tam emociju lūzumam.

No grāmatām es mēģināšu vēl šajā gadalaikā pabeigt Džordža Orvela “1984”, kas jau pie kādas 100 lappuses sāk izskatīties pēc romāna. Spriežot pēc vispārējās sajūsmas un emocionālo triecienu daudzuma, beigām jābūt kaut kam grandiozam. Ir doma izlasīt ko svaigi izdotu, plauktā stāv arī vairāki vasaras krājumi. Dailes teātris iestudēšot “Bovarī kundzi”, izdomāju nopirkt un izlasīt grāmatu. Jādabū arī tas “Doktors Živago”.

Pagaidām tas arī viss. Dārzā vakar uzziedēja pirmā gladiola, kas spītīgi man cenšas iestāstīt, ka rudens tuvojas. Par to atgādina arī no skapja dziļumiem izvilktie džemperi… Bet pietiek jau malt par laikapstākļiem, viss ir forši. 🙂