Kā pārvarēt lasīšanas krīzi?

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/226615774/large.jpg

Vismaz reizi gadā un biežāk man uznāk nevēlēšanās lasīt grāmatas. Pieejot pie grāmatplaukta, kur ir, ko izvēlēties, pārņem dusmas, jo neko negribas/nevar izvēlēties, jo nezini, ko gribi. Lai gan joprojām lieto, piemēram, Goodreads, meklē jaunas grāmatas un pat pērc jaunas grāmatas, vienalga neko negribas lasīt. Bieži šī krīze (reading slump) ievelkas, kā rezultātā staigā tāds ērcīgs vairākas nedēļas, mēnešus, varbūt pat gadus… Ko darīt?

  1. Pārlasi savas mīļākās grāmatas. Šis palīdzēs, ja vispār nezini, ko iesākt un krīti izmisumā. Atklāt jaunas grāmatas ir forši, bet pārlasīt vecās arī kādreiz vajag.
  2. Paņem no plaukta piecas grāmatas, ko vēlies lasīt. Lasi no katras pa vienai nodaļai. Kurai grāmatai pirmā nodaļa liekas vispievilcīgākā/aizraujošākā, to arī turpini! Esmu šo metodi izmantojusi jau divas reizes, kā rezultātā esmu tikusi skaidrībā gan par tām grāmatām, ko visticamāk tuvākā laikā nelasīšu, gan pie tām, ko lasīt tagad.
  3. Palasi ko citu. Noliec malā grāmatu, ko pašlaik lasi (iespējams, tā ir vainojama pie lasīšanas krīzes) un paņem kādu žurnālu vai beidzot iztukšo bookmarkos saglabātās interneta lapas. Jā, es zinu, ka lasīt ekrānos vakarā nav labi, bet ja tā padomā, viens raksts var būt izglītojošāks un saturīgāks par dažu labu grāmatu.
  4. Nomaini žanru. Iespējams, pie pēkšņās piespiedu pauzes ir vainojams tieši tas, ka lasi vairākas vienāda žanra grāmatas pēc kārtas. Varbūt tieši šis ir tas laiks, lai lasītu darbu no žanra, par kuru neesi pat dzirdējis. Iedvesmu vari gūt šeit.
  5. Nelasi vispār. Dažreiz ir tā, ka jebkur lasītais uzdzen vainas sajūtu par grāmatu, kuru nelasi, jo nevari palasīt. Paņem pauzi no burtiem – noskaties kādu filmu vai seriālu, sakārto savu dzīves telpu, klausies mūziku. Kaut ko produktīvu, lai nejustos vainīgs par to, ka nelasi. Pēdējā laikā esmu pasākusi risināt sudoku un klausīties kā cilvēki youtube runā par grāmatām.
  6. Lasi pa mazam gabaliņam. Man palīdz noruna, ka pēc vienas nodaļas izlasīšanas var kaut ko apēst vai noskatīties kādu video Youtube vai seriāla sēriju. Iespējams, tieši nākamā nodaļa būs tik aizraujoša, kad aizslaucīs lasīšanas krīzi no tavas dzīves.
  7. Lasi īsas grāmatas. Bieži manā plauktā atrodas mazas, plānas grāmatas, ko var izlasīt pa vienu vakaru. Vairākas šādas reizes un būs sajūta, ka esi izlasījis daudz grāmatu un lasīšanas krīze būs beigusies un arī lasīšanas saraksts nedaudz saīsināts.
  8. Piedalies lasīšanas maratonā. Lasīt grāmatu kopā ar citiem un diskusija par to varētu būt tieši tas, kas tev ir nepieciešams. Es biežāk izmantoju Goodreads grupas šādam nolūkam, un katru mēnesi kādā no grupām lasa kādu grāmatu, kas ir manā plauktā vai vismaz lasīšanas sarakstā.
  9. Nomaini grāmatas formātu. Ja lasi daudz fiziskās grāmatas, der pamēģināt lasīt elektroniskās vai audiogrāmatas un otrādāk. Nezinu kā ar audiogrāmatu pieejamību latviešu valodā (Fabula pēdējā laikā piedāvā tikai pasakas, tiesa gan, es ar interesi paklausītos Ezeriņa noveles), bet varbūt pie reizes nomaini lasīšanas valodu un noklausies/lasi kādu grāmatu angliski vai kādā citā sev zināmā valodā.
  10. Pārkārto grāmatplauktu. Tā ir pirmā lieta, ko es daru, kad pieķeru sevi pie domas, ka negribu neko lasīt. Izvelkot gaismā jaunas grāmatas, iespējams, parādīsies arī vēlme tās izlasīt, jo cik ilgi var skatīties uz vienām un tām pašām grāmatu mugurām.

Ar šīm metodēm man parasti vienmēr izdodas tikt ārā no lasīšanas krīzes un atkal atgriezties grāmatu burvībā. Iespējams, tās palīdzēs arī Tev!

Attēls: te.

A-Z Book Tag

https://i1.wp.com/www.perpetualpageturner.com/wp-content/uploads/2013/08/AtoZsurvey-1017x1024.jpg

Dažkārt man uznāk vēlme atbildēt uz jautājumiem, kas ir saistīti ar grāmatām vai lasīšanu. Vai abiem. Bet paturēt tās atbildes pie sevis man gan nav ne kāda prieka. Un tieši tāpēc es esmu šeit – man ir apnicis klusēt. Šim te uzskrēju virsū Youtubā, bet neesmu draugos ar kameru, bet ar tastatūru gan, tāpēc – sākam!

Ak jā. Jautājumi ir sakārtoti alfabētiskā secībā pēc angļu alfabēta un tāpēc arī jautājumi ir un būs angliski, bet atbildes mūsu mēlē. Oriģinālais veidojums ir te.

Author you’ve read the most books from:

Roulinga ar savām 8 grāmatām (jo Fēniksa ordenis bija 2 daļās, vai ne?)

Best Sequel Ever:

No izlasītajām sērijām man nepatīk neviena otrā daļa, bet es te varētu likt Lārsonu un “Meitene, kas spēlējas ar uguni”. Jo tā viņa tiešām dara.

Currently Reading:

Imanta Ziedoņa “Kurzemīte”, dzejoļu krājums “Motocikls”, Māras Zālītes “To mēs nezinām”, un Sabīnes Košeļevas “Rīga – Maskava”. Jā, daudz, es zinu.

Drink of Choice While Reading:

Tēja ekstremālās situācijās (kad gulta trīc no tā, ka es trīcu, jo man ir auksti), bet, tā kā parasti es lasu dīvainās pozīcijās, labāk te dzērienus nejaukt iekšā. Bet, ja citādi nevar, tad tēja/kafija.

E-reader or Physical Book?

E-grāmata kā sabiedriskā transporta variants, bet fiziska grāmata visur citur. Somā vienmēr man ir abas.

Fictional Character You Probably Would Have Actually Dated In High School:

Emm, vidusskolas posms, tas nozīmē, ka viņam arī jābūt tajā vecumā? 😀 Ja nevar izvairīties no vīriešu aspekta, tad Kvouts no “Vēja vārda” sērijas, bet, ja var, tad labāk kāda kafijošana ar Grendžeras jaunkundzi.

Glad You Gave This Book A Chance:

Stīvens Čboski “Čārlijs, malā stāvētājs”. Lai gan filma mani tā neaizrāva un joprojām stāv nepabeigta, grāmatu gan izlasīju dažās stundās un man patika.

Hidden Gem Book:

Palacio “Brīnums”. Sākumā šķita pēc bērnu grāmatas, kas tur liels var būt, bet izlasot bija tīri pārsteidzoši. Kaut kas līdzīgs Čārlijam.

Important Moment in your Reading Life:

Viss ir svarīgs un tajā pašā nesvarīgs, lai to šeit pieminētu. Varētu jau teikt, ka Goodreads, jo vairs nav klades principa, bet tam nepieciešami vairāki uzlabojumi, lai tas būtu izcils.

Just Finished:

Umberto Eko – Rozes vārds.

Kinds of Books You Won’t Read:

Audiogrāmatas lasīt nesanāk, bet teksts iet uz priekšu, tāpēc teorētiski var attiecināt uz šo jautājumu. Tām man zūd koncentrēšanās spēju, ja daru vēl kaut ko paralēli.

Longest Book You’ve Read:

Rotfusa “Vieda vīra bailes” – 1052

Major book hangover because of:

Zusaka “Grāmatu zagle”, jo izlasīju visu vienā vakarā. Un pēc tam tā nožēloju.

Number of Bookcases You Own:

Rīgā 2 stabili. Par Tukumu neesmu pārliecināta, jo grāmatas ir izsvaidītas pa visām iespējamajām vietām, kur var novietot grāmatas. Labi, teiksim 4 kopā.

One Book You Have Read Multiple Times:

“Vinnijs Pūks un viņa draugi”. Pirmsskolas un sākumsskolas laikā pārlasīju kādas 2 reizes pa gadu stabili.

Preferred Place To Read:

Gulta, kur apkārt ir kaudze ar spilveniem un vismaz 3 grāmatu izvēles. Palodze kādreiz arī ir laba vieta, bet tagad aukstums nāk pa spraugām un vairs nav tik forši.

Quote that inspires you/gives you all the feels from a book you’ve read:

Pēdējais atzīmētais “Rozes vārdā”:

It visur meklēju mieru,bet nekur citur to nevaru atrast kā vien stūrī ar grāmatu.

Reading Regret:

Pēdējā – Džeimsas pēdējais (un reāli cerams, pēdējais) garadarbs “Grejs”.

Series You Started And Need To Finish(all books are out in series):

Pirmais, kas nāk prātā: no Lārsona jāpārlasa 3. daļa, Laurai Dreižei Danse Macabre 3. daļa, Rotfusa 3. daļa, Vampīru Akadēmijas pēdējās divas grāmatas, Sallijas Grīnas 2. un 3. daļa, Andersa de la Motes 3. daļa, Matsa Strandberga un Sāras Elfrēnas 3. daļa.

Three of your All-Time Favorite Books:

Par šito jūs dzirdēsiet arī novembrī, tāpēc te būs 3 citas mīļākās grāmatas: Dāvids Foenkinoss “Smalkjūtība”, Mihails Šiškins “Vēstuļnieks” un A.A.Milns “Vinnijs Pūks un viņa draugi”.

Unapologetic Fangirl For:

Biju liela “Bada spēļu”, gan “Divergent”, gan visādu šitādu fane, bet joprojām mani sajūsmina Megijas Stīvoteres triloģija “trīsas”, jo tur ir Rilkes dzeja.

Very Excited For This Release More Than All The Others:

Harija Potera jaunā grāmata ar ilustrācijām!!! Nē, es nopietni!

Worst Bookish Habit:

Lasīt daudz grāmatas vienlaicīgi.

X Marks The Spot: Start at the top left of your shelf and pick the 27th book:

Veras Volkēvičas “Pļauka” 4. grāmata.

Your latest book purchase:

Ak jēziņ, neatceros. Laikam Gillian Flynn “Gone Girl”.

ZZZ-snatcher book (last book that kept you up WAY late):

Laikam tikai “Bada spēles” esmu lasījusi līdz trijiem naktī, bet tā, ka izlasu grāmatu un nolūztu. Ar pārējām tā nav sanācis.

Paldies par uzmanību, man bija interesanti.

Attēls: te.

Rakstīšanas izaicinājums – NaNoWriMo

https://i1.wp.com/d1lj9l30x2igqs.cloudfront.net/nano-2013/files/2013/09/Shield-Nano-Side-Blue-Brown-RGB-HiRes.png

Šis būs stāsts par citāda veida izaicinājumu. Ja manā blogā pēdējā laikā ir pierasts redzēt lasīšanas izaicinājumus/maratonus, tad šis būs citāds ar to, ka būs rakstīšanas – NaNoWriMo jeb National Novel Writing Month.

Kas tas ir?

Nosaukums runā labāk par vārdiem, bet teorētiski (un arī praktiski) tas ir pasākums, kurš ilgst 1 mēnesi, kas nemainīgi ir novembris, un kura laikā dalībniekam ir jāsasniedz 50 000 vārdu apjomu. Tas, kā viņš to izdarīs, ir viņa rokās, protams, nekas slikts nenotiks arī tad, ja šo vārdu apjomu neuzrakstīs, bet tikai mērķis nebūs sasniegts. Rakstīt var jebkādā žanrā, vari nākt klajā ar ko līdzīgu 50 Shades (bet varbūt labāk nevajag…) vai “Annai Kareņinai”. Lai gan no sākuma 50 000 vārdu (ne zīmju) šķiet baisi, nav tik traki, ja ir degsme acīs, rokās un sirdī un zināma ideja par ko rakstīt.

Soli pa solim

Ja esi nolēmis rezervēt visu novembri rakstīšanai, ej uz nanowrimo.org un piereģistrējies. Ja kādu tas biedē, īstais vārda nav jāatklāj, un vari slēpties aiz randomā izvēlēta segvārda. Kad esi apstiprinājis uz e-pastu nosūtīto linku, vari sākt uzspost savu profilu, izvēloties topošā literārā gabala žanru, nosaukumu un papildinot informāciju par sevi. Līdz 1. novembrim un arī visas rakstīšanas laikā tu vari pelnīt ordeņus, sasniedzot kādus izaicinājumus vai nu sava gara darba rakstīšanā, vai arī komunicējot ar citiem NanoWriMo dalībniekiem. Ir pieejams arī forums, kurā vari smelties idejas un iedvesmu, kā arī daudzas citas iespējas.

Vēsture

Pirmais pasākums notika 1999, kas nozīmē, kā šāds pasākums ilgst 16 gadus, un jau pulcē vairāku tūkstošu rakstītāju visā pasaulē. Jau pagājušā gadā vien piedalījās vairāk par 325 000 cilvēku.

Kas man likās interesanti, protams, ir autori, kuri izdod tieši NaNoWriMo laikā sarakstītos darbus (protams, labojot un svītrojot, bet tomēr viņi nokļūst pie lasītājiem). Tādi ir, piemēram, Erinas Morgensternas “Nakts cirks”, Sāras Grūenas “Ūdens ziloņiem”, arī pašmāju autori, piemēram, Laura Dreiže un Ellena R. Landara katra ir izdevušas 1 NaNoWriMo laikā sarakstītu darbu.

NaNoWriMo Latvijā

Nešmaucies, kad norādi savu atrašanās vietu (valsts līmenī), jo tas tev var kalpot kā draugu/paziņu un iedvesmotāju atrašanas vieta. Runāju par Latvijas NaNoWriMo grupu, kas rīko dažādas tikšanās novembrī un rakstīšanas laikā, cik aši apskatījos, viss grozījās ap Nacionālo bibliotēku un Franču liceju, un, ja tās ir darba dienas, tad tie ir vakari, bet, ja brīvdienas, tad dienas vidus. Katrā ziņā, šie cilvēki ir atbalsta un iedvesmas punkts galējās un ne tik galējās situācijās rakstīšanas, pirms rakstīšanas un pēc rakstīšanas laikā. Jau vari sākt sekot grupas twitter profilam un saņemt jaunākās ziņas par aktivitātēm.

Es

Piedalīties sāku pirms kādiem gadiem 3-4, un tas viss beidzās ar to, ka pirmajā dienā uzrakstīju 100 vārdus ar domu, ka pabeigšu vēlāk, novembra vidū atcerējos par šādu pasākumu, izrediģēju sarakstīto līdz 3 teikumiem, un tad jau pienāca 30. novembris, kad ar vilšanos nospiedu “delete my novel”. Nesaku, ka šogad tā nebūs, un nepavisam nepretendēju uz 50 000. Mans mērķis drīzāk ir mēģināt ko tādu, par ko esmu domājusi diezgan ilgi, un ietērpt vārdos tādas situācijas, kas manī pēdējā laikā ir raisījušas zināmas emocijas skatoties uz pašas dzīvi vai citu cilvēku attiecībām. Tas ir arī viss, ko patlaban varu pateikt. Jā, tas būs riktīgs izaicinājums, novembris nav pateicīgākais laiks manā dzīvē šogad un nākamos 2 arī noteikti, bet mēģināts nav zaudēts.

Ļoti daudz ko te arī neizstāstīju, pieturējos pie, manuprāt, svarīgākā un būtiskā. Un tieši tāpēc iesaku arī jums iet uz izveidot savus profilus NaNoWriMo, lai izaicinātu sevi. Jo savādāk robežu neatradīsi. Lai veiksme un labie gari stāv rakstītājiem klāt un lai izdodas sasniegt savus mērķus! 🙂

Bilde te.

Atskats uz projektu “101 lieta 1001 dienā”

https://i1.wp.com/lifeisneverdull.net/wp-content/uploads/101things-1.jpg

Cik atminos, vienā brīdī ļoti senā pagātnē šis projekts ienāca Latvijā, un tad, kad lielais modes bums jau bija nedaudz norimis, arī es tālajā 2012. gadā izdomāju, ka pamēģināšu piedalīties. Un redz, sanāca!

Tiem, kas nezin, kas tas ir: viss slēpjas nosaukumā. Uz lapas, datorā, kladē, vienalga kur, izdomā un uzraksti 101 lietu, ko vēlies izdarīt 1001 dienā. Rupji rēķinot, sanāk nepilni 3 gadi. Tad nu nevis sēdi klusi rokas klēpī salicis un gaidi, kad notiks brīnums, bet gan celies, ej un dari, jo paši par sevi šie punkti neizpildīsies. Šāds saraksts drīzāk ir kā atgādinājums un pamudinājums izdarīšanai, un lielākā kļūda ir to uztvert kā pienākumu.

Kad esi izveidojis savu sarakstu, var darīt kā es, tas ir, atstāt visu nesakārtotā un haotiskā čupā, kuru ik pa laikam pārlasi un atzīmē progresu vai izsvītro, kad esi izpildījis (kādreiz blakus datumu arī rakstīju). Vari darīt arī tā, kā to mēģina darīt citi – sakārtot punktus zem tēmām, piemēram, zem tēmas “Grāmatas” varētu būt “Gada laikā izlasīt 75 grāmatas”, vai zem tēmas “Dzīve” – “Apprecēties”. Tas tā, piemēram.

Tad nu par to, kā gāja man.

Projektu uzsāku 16.09.2012. un kaut kur dziļi manī bija vēlme nevis tikai elpot un dzīvot, bet baudīt. Paņēmu lapu un sāku rakstīt. Pirmajā piegājienā tiku līdz kādiem 50, ar nedēļu pietika, lai saraksts aizpildītos līdz galam.

Manā sarakstā nebija neviena punkta, ko varētu izpildīt pusstundas laikā, visi punkti prasīja zināmu laiku (vēlams, brīvo), pacietību un apdomu. Bija gan jālasa grāmatas, jāskatās filmas, jāsastāda vairāku saraksti, bet bija arī vairāki punkti, kurus vienkārši gribējās izdarīt, piemēram, braukt makšķerēt (ko tā arī vēl neesmu izdarījusi).

Kopumā tas viss ir rezultējies ar 24 neizpildītiem punktiem, 15 pusizpildītiem, un 62 izpildītiem. Par tiem 15 un 24 runājot, tie būtu izpildījušies, ja es būtu vairāk koncentrējusies uz sarakstu kā “obligāti izpildāmo”. Tā kā man šāda uzstādījuma nebija, drīzāk “dzīvosim, redzēsim”, tad esmu pat ļoti apmierināta ar paveikto.

Jāatzīmē arī, ka laika gaitā punkti mainījās un tie, kuriem vairs nebija nekādas nozīmes, ieguva jaunus apveidus un jēgu.

Uzraudzīt un sekot līdzi manam progresam palīdzēja ne tikai papīra lapiņa pie sienas, bet arī dayzeroproject mājaslapa, kur arī citi cilvēki publicē savus sarakstus un pilnīgas izdomas neesamības gadījumā vari no citiem aizņemties idejas savam sarakstam. Tur var veidot arī cita veida izaicinājumus, piemēram, “Lietas, kas jāizdara 2015. gadā” utt.

No otra saraksta taisīšanas es atturēšos – lai gan tas bija viens no neizpildītajiem punktiem, tomēr pagaidām negribas uzreiz otru tādu. Zinu galvenos punktus, ko joprojām gribu izdarīt no šī saraksta, daži jauni nākuši klāt, bet tomēr 101 lieta man ir par daudz.

Attēls te.

Gilberta un Martinsons vienā katlā.

Sākšu ar izslavēto un jau popularitāti ieguvušo, mājsaimnieču izslavēto romānu, kurš nu jau ir slavas zenītā. Ar domu, ka grāmatām ir jādod otra iespēja, filma man patika un galu galā – to-read listes augšgalā klejojošā “Ēd, lūdzies, mīli” tā arī tika iegūta kārtējā bibliotēkas apmeklējumā.

Labi, es neatstāstīšu saturu, jo to jau visi tāpat zina.

Par patikšanām un nepatikšanām. Ļoti tracinoši bija garie apraksti, kas pletās lappušu garumā. Nē, tos es nelasīju, jo lasīt garumgarām apceres ar domu “kā būtu, ja būtu tā, bet nē, varbūt labāk citādāk, eu, pag, te ir vēl viens ceļš ejams” ir diezgan tracinoši. Tāpēc tikai ar acīm pāršļūcu pāri un, iespējams, zaudēju to sajūtu, par ko tik ļoti sajūsminājās pasaule. Arī striktais sadalījums – 36. nodaļas katrai valstij likās nesamērīgs – Itālijai man nodaļu pietrūka, bet Indija šķita par daudz. Nodaļā “Bali” man bija “o, foršs notikums”-meh-“o, foršs notikums”, tāpēc nevar saprast, vai bija par daudz, vai par maz.

Kopumā: grāmata jau laba. Tikai nez vai es būtu priecīga, kad viņa stāvētu manā grāmatplauktā. Jā, liek paraudzīties uz lietām savādāk, novērtēt tos, kas mums ir, radīt vēlmi meditēt, attīrīties utt, bet tas viss nav man. Es labāk vāros savā sulā un sēžu psihologa kabinetā, nekā uzticos apšaubāmām jogas metodikām un pašattīros ar “labām domām”.

Vērtējums: 6/10. Jo tur iekšā ir garšīgā Itālija.

Un tagad par otru grāmatu, kuru esmu izlasījusi šajā nedēļā.

Šis bija viens no maniem laimīgākajiem pirkumiem pagājušās nedēļas laikā. Kāpēc gan man nenopirkt pēdējo palikušo komplektu “grāmata + DVD”, pie tam, ar atlaidi? Arī filmu es biju redzējusi, un man tā patika, tāpēc tas bija vēl lielāks dzinulis šo iegādāties.

Principā stāsts ir šeit. Jo, lai gan biju domājusi, ka grāmata krasi atšķirsies no filmas, tā tomēr nebija. Papīra formāts man stipri vien atgādināja pliku scenāriju, nevis stāstu kā stāstu un arī plānais biezums mani atstāja neapmierinātu. Bet bija arī šis tas labs, kas mani aizķēra.

Vispār, Māris Martinsons ir tas latviešu režisors, kas mani ir pārliecinājis. Lai gan neesmu redzējusi viņa jaunāko veikumi “OKI – okeāna malā” /galā vai kā tamlīdzīgi, tomēr grāmatu esmu redzējusi un tā izskatās nedaudz biezāka. Laikam jānoskatās filma, un tad jāķer grāmata.

Vērtējums – 7/10.

Ak jā, un grāmatnīcā “Globuss” ir skaistas pastkartes par tēmu “Rīga”. Tas man, kā postcrossing lietotājam, bija liels un patīkams jaunums, jo Latvijas Pasts piedāvā garlaicīgus un drūmus attēlus.

Attēli: izdevniecību mājaslapas.

100/101: Instrumentāli karnevalīgā MAĢIJA.

Vakar, 21.11. koncertzālē Palladium norisinājās latviešu grupas Instrumenti pirmais koncerts no kopumā 6 koncertiem. Arī es tur biju. Sākšu ar jauko.

Jauki bija latviešu jauniešu grupa Carnival Youth, kas iesildīja Instrumentus. Carnival Youth, kuras sastāvā Emīls, Edgars, Aleksis un Roberts, galvenokārt spēlē indie-rock un neofolka stila mūziku. Kā radiosingls un pieejams plašākai publikai ir viņu Never Have Enough, kuras piedziedājums ir ļoti ļoti līdzīgs Arcade Fire – The Suburbs. Popularitāti ieguvuši kā grupa Žirafes, kurā gan tad bija tikai dvīņi Emīls un Edgars. Tagad viņi ir Carnival Youth, kuri pazīstamību ieguvuši tieši ar paziņojumu, ka spēlēs kā iesildošā grupa Instrumentiem. Domāju, ka puišu grupa spētu izsisties uz augšu un nonākt uzmanības lokā arī bez dvīņu tēva vārda (Renārs Kaupers), jo viņiem ir odziņa, kas nav vairumam jauniešu grupu. Lai gan augstāk esošajā bildē viņi redzami ar maskām, koncertā viņi bija bez tām, bet, kad iedziedājās un parāva publiku līdzi, arī pazuda doma, ka tomēr vajag. Tomēr puiši bija lielisks sākums perfektam koncertam.

Esmu nonākusi līdz galvenajam – Instrumenti. Shipsi & Reynsi. Visas dziesmas, izņemot trīs, bija no jaunā albuma – Procrastination, kuru aprakstīju šeit. Instrumenti vienmēr būs atvilktni augstāk, nekā pārējie latviešu mūziķi, jo šī grupa raksta labu un atšķirīgu mūziku, nevis labu un copy-paste. Bet nu par koncertu. Pirmā dziesma man sagādāja vilšanos, jo visiem ir labi zināms, ka dziesmu Intro jeb Procrastination uz klavierēm albuma prezentācijas koncertā izpildīja slavenais latviešu pianists Vestards Šimkuss. Liela bija mana vilšanās, kad manas cerīgās acis viņu uz skatuves neredzēja, jo viņa tur vienkārši nebija. Par to man joprojām nedaudz žēl. Bet to atsvēra pārējās dziesmas, no kurām tika izpildīti arī jau izlaistie singli – Aeron River, Don’t Hold Onto Me un King of the Wild Things, kas šajā koncertā bija īpaša – šī dziesma bija veltīta lielveikala “Maxima” traģēdijā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Vēl lieta, kas man nepatika, bija spožā, baltā gaisma, kas tika spīdināta skatītājiem tieši acīs, un lika saraukt seju nepatikā, un nolaist acu skatienu uz leju, jo acis gluži vienkārši sāka sāpēt.

Koncerts bija burvīgs, un man nebūtu žēl ielikt 10, ja vien nebūtu to gaismu. Palladiumam palaimējās, jo Instrumenti spēlēja pietiekami skaļi, lai novecojošo kases aparātu skaņa, izsitot čekus, nebūtu dzirdama. Tieši tāpēc 9/10

Attēls šeit, šeit.

Un šeit ir dziesma, kas ir viena no tām, kas ir iekarojusi manas simpātijas. No jauna.

68/101: Regīna Spektore.

Ceļš pie šīs dziedātājas aizveda pavisam nejauši – paziņa caur tvitteri ieteica viņas jaunāko videoklipu “You’ve Got Time”, un tā nu es sāku cauru dienu klausīties Regīnas albūmus. Bet, kad padzirdēju, kad Palladiumā būs viņas koncerts, šaubījos, vai tikai koncerts nesabojās to prieku klausīties mākslinieci tādu, kādu piedāvā internets. Bet, dienu pirms koncerta tētis dabūja biļetes, un es, protams, gāju viņam līdzi.

Tiem, kas vēl nav atklausījušies radio StarFM Maijas Rozītes-Krištopānes atstāstījumu par šo dziedātāju, es pasniegšu savu versiju. Dzimusi krievu ebreju ģimenē un agrā bērnībā (perestroikas laikā) pārcēlusies uz ASV, kur arī uzsāk savas muzikālās gaitas. Viņas māte bija pasniedzēja Maskavas konservatorijā, bet tēvs mācēja spēlēt vijoli. Viņai ir 6 albūmi, 2 no tiem producente ir viņa pati. Tieši pēdējā albūma “What We Saw from the Cheap Seats” koncerttūres ietvaros viņa pirmdien, 5.augustā, viesojās Latvijā, kur sniedza juteklisku koncertu un sajūsminājās par Latvijas ogām.

Nonākuši pie Palladiuma, ar tēti nedaudz nošokējāmies, ka vēl nestāv 200 m gara rinda pie ieejas (kā tas bija Ellie Goulding koncertā pavasarī). Nu neko, laiks vēl ir pietiekami – ejam iekost, lai vēdera kurkstoņa nepārbļauj dziedātāju. Turpat netālu ir Salmu Krogs (kvartālu uz atpakaļu, ja iet no Origo uz Palladiumu pa Marijas ielu), tur arī paēdām. Aizejam atpakaļ, joprojām rindu nav, bet cilvēki sāk parādīties. Nu neko, sākas iekšā laišana, ejam iekšā. Tētis izpēta visus Palladiuma kaktus (viņa laikā tur esot bijis Rīgā dārgākais kinoteātris), ģērbtuvē var nopirkt kreklus ar Regīnu Spektori virsū. Ejam iekšā zālē, tiekam pie sēdvietām zāles aizmugurē un baudām sabiedrību. Īsts mikslis – no meitenēm parastās, melnās kleitiņās, līdz puišiem pumpainās biksēs. Varēja arī novērot daudz Regīnas līdziniekus – vai nu pumpainas blūzītes, vai sarullēti mati, vai sarkanas lūpas, vai uzacis izraustītas tieši kā Spektorei… Nu labi, ir pulkstens 20:00 un sākas Regīnas Spektores dzīvesbiedra Džeka Dišela grupas “Only Son” iesildīšana. Grupas mūzikas stils nebija man sirdij tuvākais, un publika viņus uzņēma diezgan atturīgi, bet pēdējā viņu izpildītā dziesma gan man patika.

Mums bija diezgan labas vietas – pie skaņu pults, tāpēc tajā ilgajā laika posmā starp “Only Son” un Regīnu Spektori es varēju palūkot, kā tad viss notiek. Un tad, pēc vairākiem publikas mēģinājumiem mākslinieci sasaukt, Regīna kāpj uz skatuves un sniedz pusotru stundu garu koncertu, iekļaujot jau minēto “You’ve Got Time”, “Fidelity”, “Don’t Leave Me”, “All the Rowboats” un vēl citas, ieskaitot viņas un vīra kopīgi sacerēto un arī izpildīto dziesmu “Call Them Brothers”. Pēc katras dziesmas viņa pateicās publikai dažādās valodās: gan angļu, gan latviešu, gan arī krievu. Kā pajokoja pati dziedātāja: “Tā kā jūs saprotat krieviski, es varu ar jums trenēties runāt krieviski.” Tiesa, tas nebija viņas vienīgais jociņš, un arī viņas dzīvesbiedrs savā uzstāšanas reizē izšāva pa kādam jociņam, piemēram: “Šīs dziesmas videoklipā jūs varat redzēt mani lidojam baltās apakšbiksēs. Esmu pārliecināts, ka tagad visi noteikti noskatīsies šo videoklipu”.

Tas, kas man nepatika, ir sekojošs, un visā vainojama ir pati koncertzāle, nevis dziedātāja. Pirmkārt: Palladiumam ir kārtīgi jāpadomā par ventilācijas sistēmu ierīkošanu, jo ne jau es tur vienīgā ģību no šausmīgā karstuma, bet vairāki cilvēki pameta koncertu šī paša iemesla dēļ. Un otrkārt: iesaku nomainīt arī kases aparātus, jo kases radītais troksnis, sitot ārā čekus, brīžiem pārsita dziedātās balsi. Izsaku līdzjūtību tiem, kas stāvēja malās, kašu tuvumā, jo droši vien koncerts sanāca nebaudāms, ja ik pēc 5 sekundēm kase izsit čeku. Un vispār – ūdens glāze (0,25) pa latu?! Cenas arī ir diezgan astronomiskas, ņemot vērā to, ka pusotrlitrīgo minerālūdeni turpat netālajā veikalā es nopirku par sešdesmit santīmiem.

Kopumā koncerts bija labs, patika Regīnas uzstāšanās, lieku 8/10. Bija labi, bet, ja grib perfekti, tad jāpacenšas ir Palladiumam, nevis māksliniecei.

Bilde šeit, šeit.

 

38/101: Atskaņas no Eirovīzijas.

Tā kā lietus mani nepatīkami pārsteidza, un šeit plānotā raksta par muzeju nakti vietā nu būs raksts par Eirovīziju. Jā, jau jā, Eirovīzija man riebjas, nepatīk, bet vakarā man nebija ko darīt, tāpēc bija jābauda tas, ko rāda. Un Eirovīzija bija labākais, ko skatīties. Šis pat sanāk tāds kā rekords – garākais līdz šim sarakstītais bloga ieraksts. Nepilni 2 ar pus tūkstoši vārdu. Medaļu? Someone? Nu labi.

Teikšu uzreiz – Valters un Kaža kā Eirovīzijas komentētāji man patīk tikpat daudz kā Kārlis Streips. Tātad – nepatīk. Viņi nepārtrauca vārīties. Nu, izņemot brīdi, kad skanēja dziesmas.

Eirovīzija sākas ar senioru – vidējā vecuma cilvēku kora uzstāšanos, un, skanot dziesmai, uz skatuves uzstāšanās kārtībā sāka parādīties paši dalībnieki arī. Rīkotāji bija smēlušies ideju no Olimpiskajām spēlēm, un uzrīkoja īstu Olimpisko spēļu gājienu. Pietrūka tikai lāpu iedegšanas. Bet gan jau, ka pārdzīvošu. Tad uz skatuves iznāca skatuves vadītāja Petra Mede spoži rozā tērpā. Man nav ne jausmas, kas ir viņas tērpa dizaineris, bet viņam ir steigšus jāpārdomā karjeras maiņa. Kaut kas starp rītakleitu un 16. gs. kleitu. Bet pašai Petrei ir humorizjūta, un tas ir labi. Tad sākās lielā vārīšanās par numuriem, sms sūtīšanai, un tad, BEIDZOT, ir pirmā dalībniece.

Pirmā šoreiz bija Francija. No Francijas uzstājās Amandine Bourgeois ar dziesmu L’enfer Et Moi. Dziedātājas bērnības sapnis bija dziedāt kopā ar Vitniju Hjūstoni, kas nu lemts aizmirstībai. Tā, tas nu bija mazs izklāsts no Valtera un Kažas stāstītā, bet nu par dziesmu. Teica, ka būs dziesma par mīlestības sarežģījumiem. Pēc dziedātājas sejas izteiksmes tā viss neizlikās. Likās, ka viņa dzied par vasaru, jūru, motocikliem, ballītēm, bet ne par mīlestības sāpēm. Bet varbūt franči tās izbauda savādāk. Neskatoties uz to, man patika dziesmas ašais ritms, un, protams, franču valoda. Mani vienmēr tā ir fascinējusi, arī šī dziesma nebija izņēmums.

Tātad, nākamie mūsu brāļi lietuvieši. Žēl, ka viņš (Andrius Pojavis) dziedāja angliski, jo es labprāt dzirdētu viņu dziedam lietuviski, jo tas viņam sanāktu labāk nekā angliski. Dziesmas nosaukums ir Something. Un es, tāpat kā visi citi, nesaprotu, kāpēc  šis vīrietis tika finālā. Bet izskatīgs gan viņš ir un balss viņam laba. Varbūt nedaudz pietrūka viņa paša kustību uz skatuves, nevis tikai roku un mutes plātīšanu. Ir taču apgrūtinoši visu laiku ar acīm sekot līdzi kamerai un grozīties apkārt mikrofonam.

Nākamie ir Moldova. Aliona Moon – O Mio. Atkal dziesma par mīlestību – tās laikam nekad nebeigs Eirovīzijā skanēt. Atšķirībā no Francijas, varēja redzēt, ka Aliona dzied par mīlestību, arī dziesma bija tāda… mierīga. Patika arī tas, ka dziedātāja bija piedomājusi pie ārējā tēla – īpaši tie sarkanie svārciņi, uz kuriem dega visādas gaismiņas un projekcijas. Un kad viņa dziesmas kulminācijā cēlās augšup – var teikt, ka viss bija pārdomāts līdz pēdējam. Burvīgi.

Somija – Krista Siegfrids ar dziesmu Marry Me. Atgādināja kaut kādu Keitijas Perijas un Teilores Sviftas sajaukumu. Bet nešaubos, ja šo dziesmu drīzumā dzirdēsim iekš EHR. Šādas dziesmas EHR vienkārši nelaiž prom, tās miljons reižu neatskaņojot ēterā. Par dziesmu – koši, holivudiski, dziedātājai nesaskaņots ārējais tēls, jo nesaprotu pie baltas kleitas koši rozā kurpju vilkšanu. Bet katram sava gaume. Un beigas – jā, var redzēt, ka arī Somijā vēlas atļautas viendzimuma laulības.

Spānija. Atkal par mīlestību. ESDM – With You Until The End. No sākuma dziesmā likās kaut kas Iļģu stilā. Bet pēc tam jau pārgāja uz Lauri Reiniku un viņa mūžīgi salauzto sirdi. Patika kontrasts starp dziedātājas medus krāsas ādas krāsu un koši dzelteno kleitu.  Bet dziesma ir lipīga. Tas labi. Patika, kā Kaža pēc dziesmas teica: „Nebrīnīšos, ja šī dziesma kļūs par nākamā spāņu seriāla tituldziesmu”.

Beļģija. Roberto Bollarosa – Love Kills. Atgādināja vienu džeku no The Beatles. Un dziesmas laikā varēja just viņa franču valodas akcentu. Viņš varēja šo pašu dziesmu dziedāt franciski vai flāmiski, un tad jau būtu ok. Un viņa dejotājas vispār tālāk par 5 metriem no sava elka neatkāpjas. Tas traucēja uztvert dziesmu. Sasmīdināja viņa centieni pierādīt, ka mīlestība tiešām nogalina, jo to viņš darīja ar ļoti uzkrītošām sejas grimasēm. Pati dziesma vairāk tāda kā pop žanra ar kluba mūzikas elementiem. Neteikšu, ka patika, bet neteikšu arī, ka nepatika.

Nākamie mūsu brāļi – igauņi. Birgit – Et Uus Saaks Alguse. Patīk, ka Igaunija pēdējā laikā nekautrējas dziedāt igauniski. Tas, protams, uzliek arī savus pienākumus, bet šī dziedātāja ar to lieliski tika galā. Dziedātājas kleita šķita kā apsiets palags, bet tad mani apgaismoja, ka viņa ir stāvoklī. Nu labi, bet tas nav jāslēpj – ar to jālepojas, tāpēc var vilkt arī kaut ko ne-tik-plandošu. Balss ir laba, spēcīga, un esmu pārliecināta, ka no šīs dziedātājas mēs vēl dzirdēsim. Viņa viena spēja piepildīt visu skatuvi – bez dejotājiem – tas vien ir liels pluss. Dziesma laba, bet kaut kā pietrūka.

Baltkrievija. Alyona Lanskaya – Solayoh. Patīkama pārmaiņa pēc pēc daudzajām mīlas balādēm – enerģiska, skanīga. Patīk, ka dziedātaja pati arī dejo, nevis tikai stāv pie mikrofona un plāta muti. Kaut kur dziesmas vidū jau var dzirdēt,ka dziedātāja ir aizelsusies,m tas ietekmē arī viņas dziedāšanu, bet kopumā enerģija un balss visu izlabo. Kopumā patika.

Malta. Gianluca – Tomorow. Patika, ka laida lirikas uz ekrāna – tas iekustināja publiku un to savienoja. Pati dziesma tādi pozitīva, ģitāriska. Nekas jauns. Pielipa arī dziedātāja pozitīvisms. Pati dziesma tāda vidēja – ne esmu sajūsmā, ne arī ļoti nepatika.

Krievija. Dina Garibova – What if. Pārsteidza viņas balss – pārsteidzoši spēcīga. Arī ar skatuves dekorācijām veiksmīgi tika aizpildīta skatuve. Dziesma neprasīja, lai dziedātāja lēkātu pa skatuvi un to viņa arī nedarīja. Patīkama dziesma – neesmu sajūsmā, bet man patika.

Vācija. Cascada – Glorious. Kā – Lēnas nav? Kas tad viņai noticis? Iedvesmas trūkums? Ieraugot un izdzirdot Cascadu man parādījās vēlme labāk redzēt divas Lēnas nekā klausīties Cascadu. Ne jau šitādu dziesmu, ne jau Eirovīzijai. Galīgi garām. Pati dziedātāja radīja vēlmi aizlikt avīzi priekšā. Es pati nezinu, cik viņai gadu – bet izskatījās ap 40. Un šādā vecumā dziedāt, ka „mēs visi esam superīgi”, lēkāt pa skatuvi… Bet nu jā – nauda arī jāpelna. Dziesma nepatika, dziedātāja ne tik.

Armēnija. Dorian – Lonely Planet. Man no sākuma – kā – Armēnija ir Eiropā? Bet tam tagad jau vairs nozīmes – katram sava izpratne par Eiropas robežām. No sākuma likās, ka dziesma būs enerģiska, sportiska, tāda – uhh, bet tad uznāca mana vilšanās – kārtējais liriskais gabals,kurš var kļūt par seriālu tituldziesmu. Varēja piestrādāt pie ārēja tēla – džinsenēs, kreklā un lakatā nodziedāt dziesmu? Tas izklausās pēc – atnācu, iekaroju, aizgāju. Un piromānija šoreiz bija pilnīgi lieka pie šīs dziesmas.

Tad atkal iznāca sieviete koši rozā kleitā, un sākās filmiņa par Stokholmu. Patika viņas humorizjūta, bet tā arī nesapratu – vai filma bija īsa vai latvieši pa virsu uzlaida reklāmu, un es nespēju pilnvērtīgi novērtēt filmu. Nekas, es to pārdzīvoju, un reklāmas laikā aizgāju un paņēmu segu, lai varētu pasnaust, kamēr Haralds man blakus veic piezīmes, kuras es varētu izmantot rakstot šo rakstu. Tā – reklāma beidzās un atkal šī koši rozā kleita. Izlaižu viņas tekstu un pievēršos Nīderlandei. Anouk – Birds. Šī ir tā dziesma, kas man patika nu tik ļoti, ka sajūsmā situ plaukstas un nezināju, kur dēties. Mierīga, bet spēcīga. Arī pati dziedātāja simpātiska. Nav man kur piekasīties – viss bija ļoti, ļoti labi. Gribētu šo dziesmu redzēt trijniekā.

Ak Jēzus Marija. Kas ir nākamais? Jēziņ. Es, es, es… 😀 Cezar – It’s my life. Rumānija. Te es atļaušos laist vaļā lielo spurdzienu. Dziedātāja tēls lika domāt, ka viņš ir nu pat kā no Drakulas filmēšanas. Kas tā par balsi? Labi, neko. Ar šitādu dziesmu jātup operā, nevis jācenšas iekarot Eiropu. Jau pašā dziesmas sākumā man sāka šķist, ka dziedātājs ir gejs – kurš normāls cilvēks atļautu savā priekšnesumā atļaut dejot puskailiem sava dzimuma pārstāvjiem? Par laimi, beigās parādījās arī sievietes apakšveļā, kas šo pieņēmumu nosita. Bet tur bija tikai viena sieviete, kas atkal izraisīja manu spurgšanu. Un es naktī vēl nevarēju mierīgi gulēt, jo visu laiku man priekšā rādījās viņa tēls. 😀

Lielbritānija. Bonija Tailere – Believe in me. Boniju pazīst visi, ar viņu nav jāiepazīstina. Dziesmas laikā gan bija dzirdamas dažas dziedāšanas nepilnības, bet tas ir piedodams. Lielbritānija gribēja iekarot Eiropu ar pārbaudītām vērtībām, bet nepiedomāja pie vērtību sagatavotības. Dziesmas teksts jau labs, bet kas pie velna viņai mugurā? Bikses un svārki? Bet patīkama un lieliska iespēja redzēt leģendu uz skatuves. Patīkami.

Zviedrija. Robins Stjernbergs – You. Ieraugot dziedātāju man bija pārsteigums – vai nepilngadīgie arī var piedalīties? Izskatījās gadus 14 vecs. Dziesma arī tāda bērnišķīga, bet stils aktuālais, un tas jau ir solis uz priekšu. Laikam dziedātājam bija uztraukums, jo augšējās skaņas viņš dziedāja vienkārši briesmīgi. Zviedriem laikam nav kaut kas kārtībā ar dzirdi, ja jau šādu sūta uz Eirovīziju. Bet katram jau savs. Nepatika man dziesma, ne arī dziedātājs.

Ungārija. ByeAlex – Kedvesem. Dziedātājs jau smuks un tā dēļ vien jāpiešķir 5 punkti. Dziesma arī smuka. Balss arī smuka. Tikai dziesma ar balsi neiet kopā. Varbūt dziedātājs bija uztraucies, vai kā, bet kaut kas tur tīrs nebija. Bet, pat neskatoties uz to, man patika. Pat ļoti, ļoti patika. Gribētos viņu redzēt trijniekā.

Dānija. Emmelie de Forest – Only Teardops. Simpātiska dziedātāja, kas jau ar pirmajām notīm spēja iekustināt publiku. Man arī patika, un pie sevis situ ritmu līdzi. Ļoti, ļoti sākums atgādināja Lorenu – arī viņa pagājušo gadu sēdēja uz zemes. Šī ir tā dziesma, kurai es veltu uzvaru. Ja pagājušo gadu man bija tāds – wtf – kāpēc Lorena uzvarēja, un pārslēdzu uz citu radio staciju, līdz ko sāka skanēt viņas dziesma Euforia, es saku – šito dziesmu esmu ar mieru klausīties par tūkstoš reižu no vietas. Patika arī dziedātājas tēls – tāds mazs, mežonīgs dabas bērns – plandoša, skrandaina kleita, plikas kājas, mežonīgie mati. Patika, patika. Gribu redzēt topa augšgalā. Un to arī dabūju.

Islande – Eythor Ingi – Eg a lif. Patīkami pārsteidza viņa balss – lai gan es nesapratu, par ko viņš dzied, varēja redzēt, ka viņš to dara izjusti. Bet te nu atkal ir tas aizspriedums – ir puiši, kuriem piestāv gari mati, un ir puiši, kuriem nepiestāv. Un es domāju, ka viņš labāk izskatītos, ja matus nokrāsotu brūnus un nogrieztu. Bet tās jau ir tikai manas domas. Varbūt Islandē mode savādāka. Patika, kā skatuve tikai aizpildīta ar zīmējumiem aizmugurē – nakts, mājiņas, ezers. Patika, bet ne esmu sajūsmā.

Azerbaidžāna – Farid Mammadov – Hold me. Gribējās no Azerbaidžānas sagaidīt kaut ko enerģisku, ne lirisku. Sagaidīju. Patīkami. Dziedātājs bija simpātisks, patika arī viņa skatuves izkārtojums un vizuālais. Šī ir tā dziesma, kuru arī gribētu redzēt trijniekā. Skaists priekšnesums.

Grieķija. Koza Mostra feat. Agathon Iakovidis – Alcohol is Free. Jau no paša sākuma šķita interesants dziesmas nosaukums un dziesma šķita kā sadzērušos veču pudeles dziesma. Bet tad kaut kādu sparu no pagājušā gada Krievijas pārstāvēm pārņēma šie dziedātāji, un dziesma kļuva enerģiska. Jestra dziesma, kuru es negribētu redzēt topa lejasgalā.

Ukraina. Zlata Ognevich – Gravity. Nepatika dziedātājas tērps – lai gan neaktuāls, es tagad te tā domāju, ka nāriņas tēls tajā meža ainā bija pat ok. Dziesma man kaut kā negāja kopā ar dziedātājas balsi. Pati dziedātāja centās izspiest visu sevi atdodot augšējās skaņas. Man dziesma nepatika, tas arī viss.

Itālija. Marco Mangoni – L’Essenziate. Škita tāds garlaicīgs priekšnesums. Vienīgā aktivitāte bija dziedātāja mute un publikas karodziņu plivināšana. Pēdējais pat bija aktīvāks par pirmo. Kaut kādā veidā dziedātājs pārdzīvoja to, ko dzied. Nepatika, ka cīnījās bez maz vai līdz elpas trūkumam, lai tikai izspiestu pēdējās skaņas. Man nepatika. Labāk šīs dziesmas vietā būtu PeR. Vai arī labāk nē.

Norvēģija. Margaret Berger – I Feel you My Love. Lūdzu, lūdz, tikai ne kārtējo lirisko gabalu! Jāāā! Enerģisks gabals ar mierīgu dziedāšanu. Man patika dziedātāja, man patika dziesma, patika, patika! Gribās redzēt augšgalā.

Gruzija. Nodi Tatishvili& Sophio Golovani – Waterfall. No sākuma atgādināja Azerbaidžānas dziesmu. Nu to, kuru uzvarēja pirms Lorenas. Tur arī bija duets – bija tieši puisis un meitene. Arī visu turpmāko laiku, kad skanēja šī dziesma, šī līdzība neatstājās. Dziesma ir tīri tāda, kāda skan ik gadu pat vairakkārt – mierīga, liriska, un tas sāka krist uz nerviem.

Un – aleluja – pēdējā dziesma. Īrija – Ryan Dollan – Only Love Survives. Sagaidīju kaut ko jestru un patīkamu – izskatīgus īriešus sākumā, un izskatīgu īrieti pie mikrofona. Arī dziesma tā neko. Pat patika. Patīkama pārmaiņa pēc liriskajiem gabaliem. Nedaudz atgādināja vecos labos Džedvardus, bet bija arī kaut kas cits. Negribētos redzēt lejasgalā.

Un atkal dāma rozā kleitā. Aleluja – beidzot parādās arī jautājums „Kas viņai mugurā?” Žans Pols un uzvārdu es neatceros. Bet kleita ir tiešām katastrofiska. Tad sākas tradicionālais atkārtojums. Es izlaižu visas sajūsmas, un pievēršos kaut kam citam. Tad uz skatuves kāpj Lorena. Tikai ne ar Euforia. Kaut ko citu, ko man nav gribas klausīties, tāpēc es izmantoju interaktīvās televīzijas pakalpojumus un patinu uz priekšu. Tad atkal sākas atkārtošana, un balsošana ir beigusies. Tad iet reklāma. Pēc reklāmas iet mazs priekšnesums par Zviedriju, kurā piedalās arī vadītāja – paldies dievam – ar citu kleitu, bet kura ir gandrīz tikpat briesmīga. Vadītājas augstie toņi ir vienā tonalitātē ar drakulu. Bet tad seko ieskats (ar humoru, protams), Eirovīzijas vēsturē. Un tad parādās arī Eirovīzijas vadītājs vīrietis – Ēriks Sāde. Viņš sniedz ieskatu zaļajā istabā, kurā ir savākušies visi dalībnieki un nepacietīgi gaida rezultātus. Kamēr tiek sazvanīti pirmie balsotāji, tikmēr Sāra Dongfīnere uz skatuves sāk dziedāt ABBAs dziesmu „The winner takes the all”. Dziesmai kādreiz pienāk arī gals un tiek paziņoti pirmie rezultāti. Un – vadītājai atkal ir jauna kleita. Šoreiz – skaista un labākā no vakarā uzvilktajām. Vismaz tradīcija Eirovīzijas laikā nomainīt kleitas vairākas reizes nemainās.

Un tad Sanmarīno piešķir 12 punktus manam mīļajam Drakulam, 12 punktus Zviedrija piešķir Norvēģijai. Albānija savus 12 punktus piešķir Itālijai. Kaimiņu būšana – 12 punkti no Nīderlandes ceļo pie Beļģijas. Apvienotā Karaliste savus 12 punktus iedot Dānijai, Izraēla – Azerbaidžānai, Serbijas 12 punkti ceļo pie Dānijas, Ukrainā atkal kaimiņu būšana – 12 punkti tiek iedoti Baltkrievijai, Ungārija savu maksimumu dod Azerbaidžānai, Rumānija dod savus 12 punktus Moldovai, Moldova neatbild ar to pašu, bet iedot savu maksimumu Ukrainai. Azerbaidžāna dod 12 punktus Ukrainai. Ziemīgā Norvēģija savu punktu maksimumu dod Zviedrijai, Armēnija- Ukrainai, Itālija – Dānijai, Somija – Norvēģijai, Spānija – Itālijai, Baltkrievija – Ukrainai. Tad sākas tas, no kā es visvairāk baidījos. Tā vien izskatās, ka krievi uz Latviju sabrukuši, lai sabalsotu par savējiem Eirovīzijā, jo Latvija savus 12 punktus atdod Krievijai. Lai cik skumji tas arī nebūtu. Bulgārija – Azerbaidžāna, Beļģija – Nīderlande, Krievija – Azerbaidžāna, Malta – Azerbaidžāna, Igaunija – Krievija (nešaubos, ka tur ir tieši tāda pati situācija kā mums šeit), Vācija – Ungārija (Tagad ieraugu arī savu Lēnu), Islande – Dānija, Francija – Dānija, Grieķija – Azerbaidžāna, Īrija – Dānija, Dānija – Norvēģija, Melnkalne – Azerbaidžāna, Slovēnija – Dānija, Gruzija – Azerbaidžāna, Maķedonija – Dānija.

Un līdz ar Maķedonijas paziņojumu, ka viņi savus 12 punktus piešķir Dānijai, ir skaidrs, ka uzvar Dānija. Nabaga meitene ir uztraukusies, nezina, uz kuru pusi iet, ko darīt, bet, kad viņu nākamo reizi parāda, viņai ausīs sprauž austiņas, un viņa jau aktīvi ņemas gar savu telefonu. Droši vien kaut ko ietvītoja vai sarakstījās ar draugiem.

Bet taču jānoskaidro, kas ir ticis 2. Un 3. Vietā, vai ne? Tad nu lūk – Kipra savus 12 piešķir Grieķijai, Horvātija – Ukrainai, Šveice – Itālijai un Lietuva – Azerbaidžānai. Bet ir skaidrs, ka uzvar Dānija, otrā vieta tiek Azerbaidžānai, bet trešā vieta Ukrainai.

4784786-danijos-atstovas-emmelie-de-forest-43326583Attēlā redzama Dānijas pārstāve – nu jau 58. Eirovīzijas uzvarētāja. Attēls ņemts šeit.

22/101: Nesaprašana un sašutums.

Tiek rakstīts, kad atrodos autobusā un raucu pieri.

Šis būs posts par tvitteri un cilvēkiem.

Bija saulaina marta diena. Atnāku mājās no skolas, un joka pēc ieeju tvitterī, sak, jāapskatās, ko gan cilvēki dara. Pašļūcu garām visām Instagrama bildēm, un uzmanību piesaista vienas meitenes tvīts. Precīzu tekstu neatceros, bet ideja ir tāda: “Sēžu bibliotēkā, ārprāc, nekad nebiju domājusi, ka kritīšu tik zemu un te sēdēšu.” Vot ņēmu un domās nodomāju “fak jū” un ņēmu un atsekoju.

Pirmkārt, man patīk bibliotēkas. Es tās mīlu. Ja es varētu, es tajās dzīvotu. Vecu grāmatu smarža, lieli grāmtplaukti līdz malām pilni ar grāmatām. Tā sajūta, kad pirksti slīd pāri grāmatu malām, un apstājas, līdz ko acis ir atradušas ko ņemamu. Un tā sajūta, kad atnāc ar tukšu somu, bet aizej ar pilnu un vēl rokās stiepdama to, ko nevar satilpināt somā. Un tad 2 nedēļu lasīšanas maratons, kurš bieži vien tiek pagarināts vēl par trim 2 nedēļām.
Bet bibliotekām ir arī mīnusi. Piemēram man nepatīk grāmatas ar atlocītiem stūriem. Bet, ja ņem no bibliotēkas, tad jau jāsamierinās. Vēl man šausmīgi nepatīk netīras grāmatas. Piemēram, balts vāks noķēpāts ar šokolādi (es vismaz sliecos domāt, ka tā ir šokolāde), vai grāmatas atvērumā iekritušās bietes nospiedums. Tas uzreiz iespaido to stātstu, ko es lasu, jo visas paliekas man asiocējas ar ilustrācijām. Un vēl. Jā, man ļoti, ļoti nepatīk, ja grāmatās ir sveši mati. Tas ir apmērām kā ar ēdienu – līdz ko es ēdienā atrodu matu, man zūd apetīte un es vairs nevaru ieēst. Ar grāmatām ir tāpat – zūd apetīte lasīt šo “garšīgo grāmatu” un viss.

Bet, cilvēki, lasīšana nekad nebūs “zem jūsu līmeņa”. Lasīšana tieši būs tā, kas pacels jūsu līmeni. Es saprotu, var nepatikt grāmatas – tās dārgi maksā, nevar saprast, vai patiks, vai ir smagas, bet mūsdienās tam ir ļoti optimāls risinājums – e-lasītāji. Grāmatas var dabūt par brīvu (ja esat krievu vai angļu vai kādas citas valodas piekritējs), vajag tikai pameklēt. Arī latviešu valodā grāmatas bezmaksas var atrast, bet tās nebūs tikko iznākušās grāmatas. Bet ziedot 5 latus intelekta paaugstināšanai jau var atļauties ziedot.
Tāpat nesaprotu visas aptaujas un statistikas, ka cilvēki lasa maz, vai nelasa vispār. Ja viņi nelasītu vispār, viņi ir akli, un es šaubos, vai 30% Latvijas iedzīvotāju tādi ir. Cilvēki lasa – kaut vai reklāmas, vai žurnālus. Nevajag teikt, ka viņi nelasa vispār.

Man ir šausmīgs prieks par to, ka iekāpjot trolejbusā, lai brauktu uz skolu, es redzu cilvēkus lasām. Nav svarīgi – telefonā, e-grāmatu lasītājā vai paperback formātā. Redzu lasām arī vilcienā, kad dodos mājup. Ieeju grāmatnīcā – stāv rinda ar 7 cilvēkiem un katram rokās ir kāda grāmata. Man patīk arī tas, ka mani vienaudži pretojās stereotipam “fujj, lasa taču tikai galīgi nūģi”. Tā nemaz nav. Sāciet lasīt, un paši sapratīsiet!

17/101: zeķes, kabatas un seifi.

nauda_31052011

 

Vakarā nomācām pie interesanta jautājuma: kur drošāk ir glabāt naudu? Vai bankas ir pietiekami drošas, varbūt labāk izmantot veco labo zeķi? Kā mums to parādīja nesenais “Latvijas Krājbankas” krahs, bankas mēdz bankrotēt. Bet, savukārt, zeķes izdilst. Kur tad ir tā vieta, kur naudu glabāt?
Šis jautājums mani aizķēra, jo personiski es naudu glabāju zeķē (tajā, kurai dvīņumāsu veļasmašīna apēd kā desertu jau uzņemtajam pulverim). Bet negribu būt vienīgā jaunāka par 20 gadiem, kura stāvēs pensionāru rindā lai samainītu laķikus pret eiro. Tāpēc man ir aktuālais jautājums – pāriet uz kredītkarti? Bet vai tad es tad netērēšu vairāk, nekā tērēju patlaban?

Piemēram, situācija. Kredītkartes man nav, maka dziļumos ir noslēpti avārijas gadījuma piecītis. Ieeju Valda Ošiņa kancalejas preču veikalā un ieraugu, ka ir skaista zīmuļu kaste. Prātā uzreiz doma: “Man ir tikai 5 lati, bet kaste maksā 6, 50. Vai man vajag?”, un tad es saprotu, ka man nevajag, man vēl ir itin lietojami zīmuļi, un izeju neko nenopirkusi. Bet kā būtu, ja man būtu bijusi kredītkarte? Es ieeju, ieraugu kasti, man prātā nenāk doma: “Man ir tikai 5 lati.”, bet man prātā nāk doma: “Vajag!”. Un tā kā man ir nauda uz kartes, es ņemu un pērku nost. Un pēc tam mokos sirdsapziņas pārmetumos, ka man jau mājās viena kaste bija, pie tam, lietojama.

Internetā parādās dažādas versijas: esot jāglabā vienā burkā ar sēnītēm, tad vēl iesaka glabāt maisos, un pat aprakt zem zemes. Bet baņķieris Ģirts Rungainis portālam “Apollo” pavēsta, ka naudu vislabāk ir glabāt ir vairākās bankās. Būs iztikas līdzekļi, ja nu kāda “salūzt”. Tiesa, to gan neiesaka darīt, ja ienākumi ir tikai alga vai pensija.

Tad atliek krāt zeķē. Tikai… te atkal ir mīnusi. Zeķes izdilst. Un mēdz pazust. Pat ar visu naudu. Mēdz aizmirsties, kur tad tā zeķe ar naudu ir, jo nekarinās uz nagliņas pie sienas gleznas vietā.

Es vēl joprojām netieku skaidrībā par to, kur naudu glabāt būtu vislabāk. Tāpēc, padalies!

Kā tu glabā savu naudu?