Rebeka Džeimsa “Sieviete spogulī”

Attēlu rezultāti vaicājumam “sieviete spoguli”

1947. gadā Elisa Millere piesakās mājskolotājas darbam Kronvolas muižā. Viņas uzmanības un rūpju lokā nonāk dvīņi Konstance un Edmunds de Greji, kas liekas tik nevainīgi un valdzinoši vienlaikus, ka Elisa ātri vien nonāk viņu šarma varā, no kā tikt vaļā nav nemaz tik vienkārši. Savukārt Reičela Raita dzīvo mūsdienās un nupat ir atklājusi savu mākslas galeriju Ņujorkā, kurai paredzēti lieli panākumi. Viņas lielākā vēlēšanās ir uzzināt vairāk faktu ar viņas ģimeni, jo viņa ir adoptēta. Neilgi pēc galerijas atklāšanas atnāk paziņojums, ka viņa ir mantojusi māju no kādas senas radinieces un Reičela saskata iespēju atklāt ko vairāk par viņas ģimeni.

Kā jau var noprast, grāmatas darbība norisinās divos laikos, vienlaicīgi notiekot divām galveno varoņu dzīvēm. Bet nevar izvairīties no apmulsuma, sākot lasīt šo grāmatu, jo īstenībā ir trīs līnijas – ir vēl viena, kas norisinās 1806. gadā, pilna noslēpumu un mistikas, par ko tad daļēji arī vēlāk cieš varones Elisa un Reičela. Bet šim trešajam elementam netiek pievērsta liela uzmanība – stāsta laikā tas parādās tikai sākumā, vidū un beigās, un tikai beigās īsti kļūst skaidrs, par ko visa tā ņemšanās.

Mani grāmata garlaikoja. Autorei ļoti patīk izmantot garus aprakstus vai atstāstus (īpaši Elisas nodaļās uz beigām, kad tiek attēlota varones iekšējā pasaule), kas liek atslābt spriedzei un sāk garlaikot, kā rezultātā zūd interese arī par stāsta attīstību. Dažādu darbu dēļ nelasīju šo grāmatu pāris dienas, un pēc tam nevarēju sevi piespiest atsākt šo lasīt, jo nejutu līdzi nevienam no varoņiem, arī Reičelas nodaļas likās piebāztas ar nevajadzīgām lietām, taču tā joprojām bija daudz interesantāka nekā Elisas nepārtrauktā jūsmošana par bērniem un viņu tēvu pusgrāmatas garumā.

Jāsaka gan, ka mistikas elementi bija intriģējoši un gribējās vairāk noskaidrot kā veidojas, piemēram, skrāpējumi vai tumšie pleķi uz galvenās varones ādas, bet autore tajā īpaši neiedziļinās, pieņemot to faktu, ka tas notiek ar kāda priekšmeta palīdzību, un viss. Bet, lai gan ne līdz galam atklāti, šis mistiskais piesitiens bija galvenais, kas ļāva grāmatu izlasīt līdz galam un rast atbildes uz jau pašā grāmatas sākumā radušos jautājumu “ko tas nozīmē”. Papildus tam, protams, bija arī vairāki mīlasstāsti, tāpēc arī romānu cienītājas nav atstātas bešā, lai gan šis ir vairāk stāsts par pašiem cilvēkiem un viņu dzīvēm, kur otršķirīga vieta piešķirta mīlestības attēlojumam.

Katrā gadījumā, man liekas, ka katrs var atrast šeit kaut ko interesantu, kas palīdzēs ļauties stāstam un izbaudīt Vinterbornu it kā tur dzīvotu pats lasītājs. Es gan labprāt izlasītu arī kādu citu autores grāmatu, ja man būs attiecīgais garastāvoklis pēc vēsturiska cilvēku likteņstāsta, šoreiz mums ar grāmatu vienkārši nebija pa ceļam.

Advertisements

Maija Liberte “Kaimiņiene”

https://www.janisroze.lv/media/catalog/product/cache/4/image/650x/040ec09b1e35df139433887a97daa66f/9/7/9789934552762_85.jpg

“Kaimiņiene” ir Maijas Libertes debijas romāns, kas ne tikai liek vēlēties šīs grāmatas turpinājumu, bet arī to, lai šī noteikti nebūtu pēdējā autores grāmata.

Pasaulē notiek visneticamākās lietas.
Lēmums aizbraukt līdzi svešiniekam iedzert apelsīnu sulu var izmainīt visu dzīvi, bet “sapņu darbs” lielā, prestižā uzņēmumā var izrādīties nepavisam ne tāds, kā iedomājies… Kad rakstniece Elza ievācas no tantes mantotajā mājā pie jūras, pirmais, ko viņa ievēro, ir viņas kaimiņiene. Gaidot, kad atnāks iedvesma uzrakstīt jaunu romānu, Elza vada savas dienas sapņojot un paslepus novērojot sievieti no blakus mājas. Tad pienāk diena, kad viņas iepazīstas, un kaimiņiene Olīvija uztic Elzai savu stāstu – tik patiesu un vienlaikus neticamu kā pati dzīve. Vai kā sapnis.
Sirsnība, humors un dzirkstoša ironija, kolorīti tēli, nesaudzīgs korporatīvās vides attēlojums, negaidīti sižeta pavērsieni, astoņas kārdinošas receptes un pāri visam – patiesa mīlestība.

Jāsaka, ka grāmata mani pārsteidza. Gan pirmajā lasīšanas reizē, kad grāmatu lasīju vēl kā manuskriptu, gan otrajā lasīšanas reizē, kad lasīju jau pabeigtu. Abās lasīšanas reizēs bija ļoti interesanti un gribējās ātri lapas šķirt uz priekšu, jo stāsts bija sevī ievelkošs un nebija garlaicīgi arī tad, kad lasīju jau pirms pāris mēnešiem lasītu tieši to pašu.

Varoņi ir ļoti interesanti, lai gan par Elzu gribējās uzzināt vairāk, tas nav tik nozīmīgi, jo galveno lomu tomēr šajā grāmatā spēlē Olīvija. Ir tādas kā divas stāsta līnijas – darbs un mīlestība, kas ir savstarpēji nošķirtas, tāpēc, ja viena līnija neinteresē, tad var pievērsties otrai – abās ir pietiekami daudz uzmanību piesaistošu un spilgtu epizožu. Un, lasot grāmatu, var paspēt pagatavot arī kādu no grāmatā aprakstītajām receptēm.

Ļoti patika, ka romāns liek arī aizdomāties. Ne tikai par to, ko es darītu kādā no situācijām, bet rosina domāt, piemēram, par to, kas ir māksla – vai vecmammas zaptes burkas sarindotas plauktā ir māksla? Grāmatā tas bija aprakstīts ar vairākiem piemēriem, kas mūsdienām lika paskatīties no skatupunkta – vai viss, ko autors nosauc par mākslu, tāda arī ir.

Autores valoda ir ļoti raita un veiksmīga (jā, arī seksa ainas, kas autoriem, uzdrošināšos tā teikt, vairāk neizdodas nekā izdodas), kas ir viens no iemesliem, kāpēc šo grāmatu var “apēst” vienā piegājienā. Tagad kā reizi sākas atvaļinājumu laiks – šī būs lieliska gan saulainai pludmales, gan lietainai dienai mājās. Izklaidēs, valdzinās un pārsteigs (tās beigas!) visos gadījumos.

Vērtējums: 9/10. Un vāks arī burvīgs – vispārējai grāmatas noskaņai atbilstošs. Tiešām ceru, ka šī nav pēdējā autores grāmata un mēs no viņas vēl dzirdēsim!

Grāmatu saņēmu  no autores apmaiņā pret atsauksmi.

“Lūcis” VDT

https://i2.wp.com/vdt.lv/media/uploads/PlayImage/lucis/foto_Markovskis-0962.jpg

Režisore – Elīna Cērpa

Aktieri: Imants Strads, Astra Baumane, Regīna Devīte, Lelde Kalēja, Ivo Martinsons, Inese Pudža, Rūta Dišlere, Rihards Rudāks, Uldis Sniķers, Pētera Lūča laikabiedri – Ivars Briedis, Ausma Dzintare, Dzintra Lezdiņa

Scenogrāfija un video – Ineta Sipunova, kostīmi – Baiba Litiņa, mūzika – Emīls Zilberts, gaismas – Kevins Vins-Džonss, Pētera Lūča tēls – Zane Žilinska, Romāns Kabaško, Mārīte Gaidele un Ilona Zariņa

Pēteris Lūcis ir bijis aktieris (pazīstamākā loma – Oskars “Zvejnieka dēlā”), režisors un pedagogs. Trīs gadus ilgais pētījums – laikabiedru atmiņas, filmas, ieraksti un video ir materializējušies režisores Elīnas Cērpas dokumentālā pētījumā, kas pirmizrādi piedzīvoja šīs sezonas sākumā. Izrādi veido vairākas ainas (tiek apgalvots, ka visas ir balstīts patiesos notikumos, un par to nerodas šaubas), kas no sākuma gan var likties saraustītas, bet no otras – tas ir labs saraustīgums, jo piedabū domāt un analizēt Lūča dzīvi Valmieras teātrī un lēnām likt to puzli kopā divu cēlienu garumā.

Ainas ir multimediālas – ir gan video ieraksti (izrādes starplaikos ik pa laikam zālē paskatās Lūcis no video projekcijas), gan balss ieraksti vieni paši, gan balss ieraksti, kas ir dabiski ieintegrēti starp aktieru dialogiem (kurus lielākoties ierunā Lūča laikabiedre Ausma Skudra), gan viņa izrāžu fragmenti (arī video un audio formātā), gan tagadējo aktieru izspēlētas situācijas. Var teikt, ka skatītājam nevar būt garlaicīgi (lai gan žanrs stereotipiski liek par ko tādu aizdomāties), jo tiek gaidīts, ar ko tiks pārsteigts nākamajā ainā, tādējādi uzmanību (gandrīz) noturot līdz pašam finālam.

Izrādē Lūci spēlē Imants Strads, kas tiešām saplūst ar lomu un nerodas šaubas, ka varbūt skatītāju priekšā stāv Strads, nevis Lūcis. Tas gan nav mans, bet gan vecākas paaudzes novērojumiem un sarunām teātra gaiteņos starpbrīdī, kurā tiek apgaismoti līdzgaitnieki par to, kādas izrādes ir sanācis redzēt un tiek klāstīts savs viedoklis. Tāds kā neoficiāls otrais cēliens pašai izrādei. Bet, atgriežoties pie aktieriem – arī pārējie aktieri ir lieliski, ainas gan piespiež tēlot vairāk par vienu lomu, tāpēc arī nevaru izcelt vēl kādu aktierdarbu, jo viss ir sajucis. Bet arī viņi ir lieliski, patiešām. (Man gan šķiet, ka manīju arī Alisi Danovsku un Elīnu Vāni dažās ainās, kuras nav pieminētas aktieru sastāvā teātra mājaslapā, bet tikpat labi varu kļūdīties). Dažās vietās gan traucē skaņa – brīžiem par skaļu, brīžiem knapi var sadzirdēt video/aktierus, bet tie ir mazi sīkumi, kas nebojā kopējo iespaidu.

Ainas ir dažādas – ir gan asprātīgas un brīžiem pat komiskas, kas lielākoties apspēlē režisora pedantiskumu attiecībā uz iestudējumiem, gan tādas, kas rosina skatītājus neatkārtot vēsturi un būt politiski aktīviem. Ir ainas, kas izraisa žēlumu, piemēram, kad Lūcis mēģina no aktrises dabūt ārā to, ko viņš grib. Es teiktu, ka ir tāda emociju sabalansētība. Iespējams, tiem, kas ir iepazinuši Lūci personīgi vai caur viņa izrādēm, parādās arī nostalģija. Bet es neteiktu, ka skatītājam, kas par viņu neko nezina, būtu neinteresanti, tieši otrādi – iestudējums valdzina abas šīs grupas, katru ar kaut ko savu.

Vērtējums: 9/10

Attēls te.

Ielūgums uz šo izrādi saņemts apmaiņā pret atsauksmi.

Kārena Klīvlenda “Mans mīļākais ienaidnieks”

https://i2.wp.com/kontinents.lv/uploads/books/mans-milakais-ienaidnieks.jpg

Man parasti, sākoties vasarai, ir divas galējības – lasīt visu vieglo literatūru, vai tieši otrādi – tādu, no kuras nevar atrauties, sirds ritms paātrinās ar katru nākamo lappusi un grūti to nolikt malā, neizlasītu līdz galam. Kārenas Klīvlendas trilleris “Mans mīļākais ienaidnieks” ir pieskaitāma otrajai kategorijai.

Vivianna Millere strādā CIP Pretizlūkošanas centrā un mēģina sabalansēt darbu ar ģimeni – katru dienu ejot uz darbu un mēģinot atklāt ASV krievu spiegu plānus un shēmas, bet vakarā kopā ar vīru rūpējoties par abu četriem bērniem. Tas paliek arvien grūtāk, kad kādu dienu shēmās iesaistītajos cilvēkos viņa pamana kādu labi pazīstamu cilvēka seju.

Es sevi kādreiz uzskatīju par noteikti ne trilleru lasītāju, bet nu mans viedoklis mainās. Katrā gadījumā – lieliska grāmata, lai mani pēc ilgākas lasīšanas pauzes piespiestu izlasīt (ne tikai iesākt) kādu grāmatu, jo stāsts ir tik spraigs, ka nemaz nav tik vienkārši grāmatu nolikt malā, jo daudzas nodaļas beidzas ar cliffhanger, un acis “netīšām” ieskatās nākamajā nodaļā, lai gan gribi grāmatu nolikt malā, tur parādās kacekļa atrisinājums un neko darīt – jālasa vien tālāk.

Lai gan es neizjutu lielu grāmatas varoņu attīstību, manuprāt, šeit tas ir otršķirīgs jautājums, jo stāsts pieprasa nevis varoņu attīstību, bet lasītāja uzmanības pievēršanu. Manā gadījumā tas arī lika man jautāt sev, ko es darītu tādā situācijā un kā rīkotos. var just, ka autore labi pārzina vidi, kurā ieliek galveno varoni (pati astoņus gadus strādāja CIP), kas ir grāmatas pluss, jo ne mirkli neradās neticamības moments.

Beigas gan man likās par garu, un pēdējā nodaļa pilnīgi nevajadzīga (lai gan arī tā saintriģē). Pilnīgi būtu pieticis, ja stāsts tiktu atrisināts un netiktu klāt pielikts “pēc gada” aspekts, kas liek gribēt vēl vienu turpinājumu jau it kā atrisinātam stāstam. Arī galveno trillera vaininieku sanāk uzminēt īsi pirms tā atklāšanas stāstā un pieļauju, ka rūdītākie asu sižetu grāmatu lasītāji/filmu skatītāji to varētu uzminēt vēl ātrāk, bet, par laimi, tas nebojā stāstu, jo vēl ir daudz aspektu, kas jāturpina risināt.

Bet kopumā – lieliska grāmata, kas prasīs nepārtrauktu uzmanību, noliks pašu lasītāju dilemmas priekšā un liks ar aizdomām skatīties uz sev tuvajiem. Lieliska grāmata, ko izlasīt tieši vasarā!

Attēls te.

Grāmata saņemta no izdevniecības apmaiņā pret atsauksmi.

Atskats uz maiju

https://data.whicdn.com/images/313106700/large.jpg

Maijs bija ļoti darbīgs mēnesis, ko pierāda tas, ka lasīju maz, teātrī nebiju, un noskatījos dažas jau redzētas filmas. Galvenais iemesls bija mans nu jau pabeigtais bakalaura darbs, kas ja ne paņēma visu manu brīvo laiku, tad enerģiju un dzīvesprieku gan. Brīvo laiku, savukārt, aizņēma autoskola (jo laikam vienā skolā man palika garlaicīgi). Tad nu maijs tāds tukšs.

Izlasīju divas grāmatas:

Ērlings Kage “Klusums trokšņu laikmetā” – grāmata par to, kā vairāk savās aizņemtajās, tehnoloģiju pārņemtajās dzīvēs novērtēt mazās lietas, kā ļauties klusumam un kā to izbaudīt. Drīzāk es teiktu, ka šī nav pamācību grāmata, bet autora paša pieredze, kas šajā gadījumā ir grāmatas veiksme, jo nedalās ar konkrētiem padomiem visiem cilvēkiem, tādējādi katrs var izmēģināt kaut ko savu. Vēl viens pluss ir īsās nodaļas, tādas kā esejas. 4/5.
Imants Ziedonis “Mūžības temperaments” – šī gan ir grāmata, kas prasa Raiņa daiļrades pārzināšanu un varbūt pat saprašanu. Grāmata kā sveiciens Raiņa pagājušajā lielajā dzimšanas dienā, bet varētu palīdzēt gan saprast viņa darbus, gan ko jaunu uzzināt. Tā apkopo Ziedoņa rakstītas esejas par Raiņa darbiem, tāpēc noderīgi varētu būt gan Raiņmīļiem, gan skolās sēdošajiem. 3/5.

No filmām noskatījos četras. Protams, kā jau karalisko kāzu mēnesī, pavilkos uz visām “dokumentālajām” filmām kā Harijs satika Meganu. Pēc otrās jau kļuva garlaicīgi. Kamēr braucu mājās no Viļņas, noskatījos divas jau redzētas filmas (LuxExpress neizceļas ar atjaunotu filmu piedāvājumu, jo tieši tās pašas es redzēju pirms gada, braucot uz Cēsīm) – Me Before You, kur joprojām nobirdināju pāris asaras un neiebraucu kurā brīdī galvenajiem varoņiem sākas lielā mīlestība (3,5/5), bet How to be Single – nevis tāpēc, ka man ar to būtu problēmas, bet tāpēc, ka man tā filma šausmīgi patīk, un es to nevaru izskaidrot. 4/5.

Kā jau teicu, teātrī nebiju. Bet par to runājot, nesaprotu, kāpēc viņi uztaisa izrādes uz jūniju, parāda divas reizes un saka “nāciet nākošgad, kad būs biļetes”. Pa vasaru taču viss izrāžu must-see aizmirstas un tad atkal nāk jaunās izrādes, un par “vecajām” aizmirstas.

Maijā paspēju arī aizbraukt uz Viļņu un pārbaudīt “tur viss ir labāk” teicienu. Par visu nezinu, un arī vienā dienā neaplūkoju visu pilsētu, kā rezultātā varbūt kaut kur savos novērojumos kļūdos. Bet jāsaka, ka padomju (tipiskās ķieģelīšu) ēkas tur ir maz, centrā daudz jūgendstila ēkas, kas mijās ar moderno arhitektūru (kas ir dabiski ieintegrēta un neizlec), viss, kas augstāks par 15 stāviem ir ārpus pilsētas centra, arī lielās biroju ēkas. Bērniem un pieaugušajiem varētu patikt “Telia Nemuziejus”, kas īsi un interaktīvi pastāsta Lietuvas vēsturi un tad virtuālās realitātes brillēs vari pavizināties ar laivu/gaisa balonu pa Lietuvu. Lietuvas teātra un kino muzejā gan es vīlos, jo vismaz teātra pusē vairāk bija pievēsta uzmanība itāļu operām, nekā Lietuvas teātrim (pakārtās aktieru sejas pie sienām neskaitās).

Mans plāns jūnijam ir sekojošs: došos uz vienu (varbūt divām) teātra izrādēm, apmeklēšu Kontinenta vasaras izpārdošanu (6.jūnijs, Elijas ielas 17 pirmais stāvs – būs daudz grāmatu par labām cenām!), sākšu praktiski braukāt ar mašīnu un absolvēšu skolu.

Attēls: te.

Atskats uz martu un aprīli

https://data.whicdn.com/images/312156336/large.jpg

Nav jau tā, ka abus mēnešus apvienoju tāpēc, ka vienā no tiem neko nebūtu darījusi. Martā izlasīju sešas grāmatas, noskatījos 12 filmas un redzēju vienu teātra izrādi, bet aprīļa bilance ir 8 izlasītas grāmatas un četras teātra izrādes. Daudzuma dēļ šeit pieminēšu tikai tos darbus, kuri likās pieminēšanas vērti – labā vai sliktā nozīmē.

Grāmatas:

Levs Grosmans “Burvju karalis” – otrā daļa “Burvju” triloģijai, kuru lasīju ar vairāku gadu pārtraukumu no pirmās grāmatas. Šo noteikti nevajag izlasīt visu vienā dienā, jo notikumu ir daudz, tie notiek vieni pēc otra, bet tie nav spriedzes pilni, tāpēc grāmatu var mierīgi nolikt malā. Tas, ka es neatcerējos sīkumus no pirmās daļas, netraucēja, jo bija vietas, kur daļēji tiek paskaidrots, kas notika agrāk, bet šī noteikti būs viena no triloģijām, ko izlasīšu visu vēlreiz bez pauzēm, kad tā būs pabeigta. 4/5

Brenē Brauna “Nepilnības dāvanas” – grāmata sludina kā pārstāt izpatikt citiem un būt tam, kas esi, bet autores piedāvātais modelis nelikās saistošs (bet ok, es uz pašpalīdzības grāmatām vienmēr skatos šķībi). Gribējās vairāk piemērus no reālās dzīves un ne tikai no autores, bet arī kāda cita. Saprotu, ka tēma ir plaša un metožu daudz, tomēr šī grāmata mani neuzrunāja. 2/5

Žils Verns “80 dienās apkārt zemeslodei” – šo es mēģinu lasīt jau otro reizi, un jau otro reizi netieku tālāk par 30 lappusēm. Viens no faktoriem varētu būt tas, ka man šausmīgi nepatīk lasīt padomju laika drukā, bet otra vaina varētu būt tajā, ka esmu redzējusi filmu, kas vēl ir pārāk svaigā atmiņā. Nepabeidzu.

Žans Pols Didjēlorāns “Lasītājs vilcienā “6.27” – šī ir grāmata, kuru vēlējos garāku. Lai gan savs šarms ir šim īsajam romānam, jo nav ne par daudz, ne nāk par skādi, tomēr šīs grāmatas sakarā vēlējos plašākus aprakstus, un ne tik tuvu saspiestus notikumus. Lai gan izlasīju vienā dienā, gribējās sēdēt un baudīt katru vārdu. 4/5

Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija” – atsauksme te

Anna Lora Bondū, Žans Klods Murlevā “Padejosim?” – atsauksme te.

Džūda Devora “Lepnums un aizspriedumi. Mistera Dārsija atgriešanās” – atsauksme te.

Sebastians Ficeks “Astotā nakts” – atsauksme te.

Filmas

Sens ticējums vēsta, ka, ja Marta noskatās tikai vienu Oskaram nominēto filmu, tad tā arī dabūs galveno statueti, un arī šogad tas ir piepildījies. Pati filma gan likās nekas īpašs, tāpēc 3/5

Sleepless in Seattle – mans pēdējā laika vājais punkts ir Mega Raiena, bet otrs – deviņdesmito romantiskās komēdijas. Un, lai gan klasiska romantisko komēdiju shēma, kas ir atkārtota 1001 reizi, es tomēr tās skatos atkal un atkal. 4/5

The French Kiss – lai gan galveno varoņu ķīmijai es nenoticēju, tomēr šī bija savādāka romantiskā komēdija, jo tiek iesaistīta vērtīgas kaklarotas zādzība. Ja būtu vairāk par vīnu gājis runa, tad būtu paticis vairāk. 3/5

Noskatījos arī divas dokumentālās filmas – Kristas Burānes “Māra” un “Pasaka par tukšo telpu”. Māra vēsta par teātra režisori Māru Ķimeli, bet otrajā – par scenogrāfu Andri Freibergu. Lai gan dokumentālais žanrs nav tas, ko es parasti skatos, tomēr filmas man patika. 4/5

Teātris

Lai gan netīšām sanāca neaiziet uz nacionālā teātra “Ideālo žurku” (tāpēc nemēdzu iet uz teātriem brīvdienā), tomēr redzētās izrādes ir kuplā skaitā – piecas un par visām arī esmu uzrakstījusi. Tātad, Būt Kejai Gondai, Pēc Jūlijas jaunkundzes Dailes teātrī un Optimists Pannas teātrī lasāms te, Arī vaļiem ir bail Nacionālajā teātrī lasāms te, bet Gandrīz laime Krievu teātrī – šeit.

Attēls te.

Sebastians Ficeks “Astotā nakts”

Trilleri, detektīvi un visādi šitādi žanri man nekad nav likušies saistoši, lai gan īsti tajos nekad neesmu bijusi iekšā. Tieši tāpēc likās interesanti paņemt un pamēģināt palasīt kaut ko no tādiem žanriem un ķēros pie grāmatas, kuras autors ir slavenākais vācu psiholoģisko trilleru rakstnieks.

Strauju ievērību un popularitāti iegūst jauna spēle, kurā anonīmi par konkrētu naudas summu vari nominēt kādu cilvēka vārdu. Sistēma izraugās nejaušu cilvēku un to 12 stundas jebkurš var nogalināt, nedabūjot par to sodu, kā arī kā balvu par šo “darbiņu” iegūstot desmit miljonus. Satraucošākais ir, ka šī spēle darbojas ar pilnīgu valdības akceptu. Bens pat nenojauš par šādas spēles esamību, bet vienu dienu viņš ierauga savu seju (ar astotnieku uz pieres) televīzijā. Viņš tiek izraudzīts kā medību rezerve – gadījumā, ja pirmā nominētā Ārecu Hercšprungu būs tik labi noslēpusies, ka neviens viņu neatradīs. Un tā sākas interesantākā, piedzīvojumu pilnākā nakts Bena dzīvē, līdztekus visām citām viņa dzīves problēmām – meitas invalīdes nokļūšanu komā, problēmām ar sievu un sarežģītajām attiecībām ar tēvu.

Man vārds trilleris asociējas ar kaut ko traumatizējošu un bailīgu, bet šeit es neko no tā nemanīju. Protams, katram ir sava baiļu un traumu skala, pēc kuras rādās murgi un naktīs nevar aizmigt, bet šis stāsts nav tāds, lai naktī rādītos murgi. Man vismaz ne. Lai gan stāsts ir labs un aizraujošs, pietrūka tās nervu kutināšanas, lai būtu izcili.

Stāstu par aizraujošu padara fakts, ka abas 10 miljonu vērtās dzīvības vazājas apkārt laikā, kad viņu medī tūkstošiem cilvēku, un līdz divpadsmit stundu beigām nemaz nav tik maz atlicis. Bet nu jāsaka, ka kā jau kārtīgās grāmatās pienākas, spriedze pieauga, arvien straujāk tuvojoties beigām, jo notikumi sāka notikt viens pēc otra un grāmatas laikā parādījās vairākas versijas, kā stāsts varētu atrisināties, bet šādu atrisinājumu es noteikti negaidīju.

Lai gan man pietrūka kārtīgāka spēles principu izklāsta (piemēram, kas notiek, ja abus nenomedī tajās 12 stundās), tomēr tas netraucē uztvert notikumus. Un tomēr man grāmata līdz galam neaizrāva, jo gribējās vēl lielākas aktivitātes, šausmas un piedzīvojumus, lai vismaz ar bailēm tā iespiežas atmiņā. Nemaz nebrīnītos, ka šo grāmatu pēc gada nemaz neatcerēšos, pat neņemot vērā faktu, ka šādas grāmatas lasu salīdzinoši maz. Grāmatas vāks gan ir foršs un pēc stāsta iepazīšanas var secināt, ka pilnībā atbilst saturam un labāku nevar vēlēties. Par to paldies Artūram Zariņam, kurš ir vāka autors.

Dzīvi nevar izplānot. Tas ir izziņas process. Tas rit savu gaitu, un mēs noskatāmies.

Smadzenes ir meles. Varbūt labākās un pārliecinošākās meles pasaulē. Taču pilnīgi noteikti visnepacietīgākās. Acis tās apgādā ar simts, divsimts tūkstošiem iespaidu, un smadzenes ieslēdz savu ātrdarbības motoru, lai papildinātu trūkstošo informāciju. Tā vietā, lai nogaidītu, līdz parādīsies visa aina, tā maldina cilvēku ar kaut kādu virtuālo realitāti, piepalīdzot varbūtības teorijai.

Attēls: te.

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Kontinents” apmaiņā pret atsauksmi.

“Gandrīzlaime” Rīgas Krievu teātrī

	<strong>Gandrīzlaime</strong><br /><small>	Foto: <i>Didzis Grodzs</i></small>

Režisors: Sergejs Golomazovs, Kostīmi: Jevgeņija Panfilova

Jekaterina Frolova, Aleksejs Korgins, Igors Nazarenko (dziedošā telegramma), Tatjana Lukašenko (Luīze), Jeļena Sigova un Vitālijs Jakovļevs (Sāra un Bils), Dana Bjorka un Jevgeņijs Korņevs (Kellija un Marks), Artūrs Trukšs (Oficiants), Oļegs Teterins, Tatjana Začeste (Lendāls un Geila), Ivans Kločko, Andrejs Možeiko, Nikolajs Galkins (Čeds un Rendijs), Olga Ņikuļina un Igors Čerņavskis (Marsija un Fils), Jevgeņijs Čerkešs, Aleksandrs Maļikovs (Deivs), Natālija Živeca (Ronda), Anatolijs Fečins, Jana Ļisova (Džeiks un Emīlija).

Izrādi veido deviņas ainas par dažādiem mīlestības aspektiem – pirmā satikšanās, sāpīga šķiršanās, laulības rutīna, pirmā atdzīšanās, darba vai naudas izvirzīšana priekšplānā, bijušo tikšanās un vēl citiem. Lai gan domāta kā komēdija (un neapšaubāmi tā tāda ir), tomēr šī ir arī izrāde, kur caur smiekliem var padomāt par to, cik situācijas tomēr ir nopietnas.

Izrādes darbība notiek lielveikalā, un tā stāvi tiek pielāgoti katrai ainai atsevišķi (tas tiek pateikts tekstā, dekorācijās mainās tikai soliņi/iepirkumu ratiņi u.c. sadzīviski priekšmeti). Lokācija ir lieliska, jo tieši tā bieži vien ir norunāta kā tikšanās vieta vai tieši tur pastāv iespējamība satikt savu nākošo (vai bijušo) vīru, aiziet paēst – katrā ziņā veikt daudz dažādu darbību un tomēr atrasties vienā vietā.

“Gandrīzlaime” ir krievu teātrī, tāpēc loģiski, ka uz skatuves runā krieviski, bet ir arī titri latviešu valodā, kas dažbrīd atvieglo uztveri. Lai gan ar krievu valodu es esmu vairāk uz “jūs” nekā uz “tu”, tomēr titru lasīšana otrā plānā atstāj to, kas notiek uz skatuves. Jāsaka, ka uz beigām jau biju adaptējusies un titrus nelasīju, jo izrādē skanošā valoda ir viegli uztverama un saprotama. Un, lai gan arī ar humoru man ir īpašas attiecības (t.i., ar lielām šaubām skatos uz uzrakstu “komēdija” un ar lielām bailēm eju uz tādām filmām/izrādēm), šī komēdija ir tik sadzīviska, ka es smējos gandrīz katrā ainā. Ļoti patika Sāras un Bila laulāto krīze, bet pēdējā Džeika un Emīlijas aina salika pareizos akcentus un lika ne tikai smieties, bet arī padomāt. Katrā gadījumā man radās sajūta, ka katrs starp ainu varoņiem un situācijām atradīs tādu, kas arī viņam ir bijusi un spēs uz to paraudzīties caur humora prizmu.

Izrādē darbojas ļoti daudz aktieru, kas brīžiem rada sajūtu, ka viņi nospēlē savu ainu un tad gaida, lai iznāktu paklanīties (bet paklanīšanos vien ir vērts redzēt, ļoti iespaidīgi!). Lai gan starp dažām ainām arī iepriekšējo izrāžu varoņi tiek iesaistīti izrādē, tas tomēr to sajūtu nemazina. Ainas vienu no otras nošķir mūzika, kuras laikā tiek minimāli pārkārtota skatuve, un dažbrīd mūzika bija par skaļu, kas ļoti ātri lika iziet no tikko redzētā. Bet citādi – uz šo izrādi noteikti rekomendēju aiziet.

Attēls: te.

“Arī vaļiem ir bail” Nacionālajā teātrī

Image

Režisors: Elmārs Seņkovs, Artūra Dīča luga

Lomās: Ģirts Liuziniks, Marija Bērziņa, Maija Doveika, Lāsma Kugrēna, Normunds Laizāns, Igors Šelegovskis, Daiga Gaismiņa, Kārlis Reijers, Liene Sebre.

Scenogrāfija: Reinis Suhanovs, tērpi: Reinis Suhanovs, Gaismas: Oskars Prauliņš, Mūzika: Edgars Mākens.

Jānis Bērziņš ir tipisks latvietis, vecumā ap trīsdesmit, kuram ir viss – burvīga sieva, divi bērni, vecāki un brālis, nauda, veiksmīga karjera un jauna māja, bet kādu dienu viņš saprot, ka nekas no tā viņam nesagādā prieku. Lai istabā iespīdētu saullēkta gaisma, Jānis sāk cirst sākotnējā plānojumā neparedzēto logu.

Izrāde tiešām ir mūsdienīga un aktuāla komēdija par mums pašiem un cilvēkiem mums apkārt. Elmāram Seņkovam ir izdevies radīt ļoti trāpīgu izrādi par mūsdienu situāciju, jo katrā tēlā varēja identificēt kādu sev pazīstamu cilvēku un arī sevi identificēt ar kādu no tēliem. Un ne tikai ar tēliem, bet arī ar tēmām, kuru te ir daudz, bet nevienā līdz galam tā arī pilnībā neiedziļinās – protams, attiecības vairākos līmeņos un starp vairākiem cilvēkiem, bet ieskanas arī vides saudzēšanas jautājumi (bezatkritumu/minimālu atkritumu dzīvesveids), seksualitātes aspekti, dzīves rutīna un vēlēšanās izkļūt no tās ārā.

Man ļoti patika scenogrāfija – mūsdienu skandināvu stila projekta māja, kas izrādē rotē, tādējādi nomainot spēles telpu, bet pie reizes simbolizējot arī galvenā varoņa izjūtas – pamati ar caurumiem, tumšās ārsienas un logs, kas kļūst par viņas dzīves meklējumu palīgu.

Un aktieri! Īstenībā jāsaka, ka man bija liels pārsteigums, ieraugot Ģirtu Liuziniku galvenajā lomā (droši vien tāpēc, ka maz esmu redzējusi tādas izrādes, kur viņš spēlētu), bet izrādes laikā viņš pārliecināja un tagad man ir par vienu mīļāko aktieri vairāk. Maija Doveika izspēlē miegainu blogeri (jo tā ir must-have profesija jaunajām māmiņām), kas ir apsēsta ar perfekciju, un man ļoti patika, kā viņa sāka spēlēt tad, kad galveno varoņu attiecībās iestājas krīze, bet diemžēl arī pēc Jāņa transformācijas viņa nemainās – man būtu gribējies redzēt kādu izaugsmi arī viņas tēlā. Ļoti patika Normunds Laizāns un Igors Šelegovskis, kā arī Marija Bērziņa ar cinismu ļoti labi papildināja asprātīgo izrādi.

Šī izrāde ir noteikti jāredz, jo tā ir par mums visiem – uz skatuves ir visas trīs paaudzes, tāpēc es ticu, ka katrs tur var gan atrast sevi (es, piemēram, sevi ļoti varēju identificēt ar mammu-blogeri strīdu sākšanas un vārdu celšanas ārā no konteksta ziņā), gan kādu no sava draugu un paziņu loka. Ar mūsdienām tik atbilstošiem gadījumiem, vārdiem un dialogiem, mūsdienu tehnoloģiju pielietojumu un fantastisko mūziku, lieliskajiem aktieriem un smieklu/nopietnības sabalansējumu abos cēlienos, šī izrāde ir viena no mīļākajām, ko esmu redzējusi un, lai gan es parasti otrreiz neeju uz vienu un to pašu izrādi, šo man gribas skatīties vēl.

Attēls: te.

Pavasara tīrīšana grāmatplauktā jeb book unhaul challenge

aesthetic, happy, and love image

Pavasaris ir laiks, kad cilvēki ne tikai atbrīvojas no liekajiem kilogramiem savā ķermenī, bet arī no liekajām mantām. Vieta ir jāievieš ne tikai skapjos un kumodēs, bet arī grāmatplauktā, jo mēdzam apaugt ne tikai ar apģērbu, bet arī ar grāmatām, kas nopirktas ar lieliskām atlaidēm ar domu, ka noteikti tās kādreiz izlasīšu, bet tā arī pie tām neesam nonākuši. Tad nu palīgā nāk šis izaicinājums.

  • Grāmata ar zemu vērtējumu

Grāmatai jābūt tādai, ko esi izlasījis, bet pārsvarā no tādām atbrīvojos uzreiz pēc izlasīšanas. Tāpēc šoreiz ņēmu palīgā Goodreads aplikāciju un savā to read plauktā grāmatas sarindoju zemāko vērtējumu secībā. Protams, ņēmu vērā vai tur ielikto grāmatu gribu lasīt, vai tā ir fiziskā formātā, kā arī to, ka nevar salīdzināt četru zvaigžņu vērtējumus no pieciem cilvēkiem ar 3,5 zvaigžņu vērtējumiem no trīs tūkstošiem cilvēku. Tad nu izvēlējos atbrīvoties no Laimas Kotas “Mierielas vilkmes”, kam vidējais vērtējums ir 3,08, bet klusībā vienmēr esmu zinājusi, ka to tuvākā laikā neizlasīšu.

  • Grāmata, par kuru esi pārdomājis

Tā var būt jau izlasīta grāmata, kurai esi piešķīris augstu vērtējumu, bet laika gaitā saprati, ka nemaz tik lieliska tā grāmata nav vai arī kāda no vēl nelasītajām grāmatām, ko nopirki un biji sajūsmā, bet tagad roka neceļas to sākt lasīt. Es ņēmu no vēl neizlasītajām grāmatām Ankes Greifenēderes “Magone”, ko ieguvu Ķīpsalas apmaiņas skapjos šogad, un pārlasot anotāciju man tiešām nav nekādas vēlmes šo grāmatu izlasīt.

  • Nepabeigtās sērijas

Grāmata no sērijas, ko netaisies pabeigt, bet joprojām ir atrodama tavā grāmatu plauktā. Iesāktas sērijas, ko netaisos vairs lasīt, manā plauktā nav, bet atradu L.M.Montgomerijas “Emīlija no “Jauna mēness””. Arī šo es ieguvu apmaiņas galdā, jo rakstniece bija jau kādreiz lasīta, izskatās īsa un ir par brīvu, bet tas ir kaut kā turpinājums, un es neplānoju to lasīt.

  • Grāmata, ko nepabeidzi

Manā gadījumā tā ir Žila Verna “80 dienās apkārt zemeslodei”, jo man šausmīgi nepatīk lasīt padomju laika drukā un redzētā filma vēl bija pārāk spilgtā atmiņā, nevarēju koncentrēties stāstam.

  • Grāmata, kurai ir vairākas kopijas

Pavisam nesen man gadījās nopirkt vienu un to pašu grāmatu divu nedēļu ietvaros. Nodomāju – ak šausmas, es jau neatceros, kas darās manā grāmatplauktā. Tomēr ne par to grāmatu šoreiz ir stāsts, jo no tās jau esmu atbrīvojusies. Izrādās, maniem vecākiem jau bija Imanta Ziedoņa “Tik un tā” un es biju nopirkusi tieši tādu pašu, to nezinot, tāpēc atbrīvojos no savas grāmatas.

  • Nekad neizlasīsi

Mums visiem ir tādas grāmatas, kas nopirktas, jo ir pievilcīga cena, smuks vāks vai vēl kāds faktors, bet par kuru klusībā vienmēr zinām, ka to neizlasīsim. Nu, man tādas ir vairākas. Piemēram, Džeinas Ostinas “Lēdija Sūzanna” es jau kādreiz iesāku, bet nevarēju palasīt dēļ tulkojuma, Oļega Sivuna “Brand” nelasīšu, jo vairs neuzrunā, bet Haruki Murakami “Dejo, dejo, dejo” neuzrunā anotācija, un tā, kā izrādās, ir otrā grāmata sērijā, tāpēc man būtu no sākuma jāizlasa “Aitas medīšanas piedzīvojumi”, lai tiktu pie šīs.

  • Nopirki dēļ haipa

Daudz labu atsauksmju, visur izslavēta, visur redzama grāmata, un izklausās laba arī man – par tādu grāmatu ir šis punkts. Manā plauktā tāda ir Malala Yousafzai “I am Malala”, jo nopirku, jo visiem patika, bet kad iesāku lasīt, netiku pāri pirmajām 20 lappusēm. Malalas stāsts ir tiešām iespaidīgs, bet neesmu autobiogrāfiju/biogrāfiju fans, tāpēc no grāmatas atvados.

  • Nopirki dēļ vāka

Skaists grāmatas vāks, tāpēc jāpērk bet pavisam iespējams, ka saturiski grāmata vākam nestāv ne tuvu. Šo es pagriezu citā rakursā un atbrīvojos no grāmatas, kuras vāks man nepatīk. Kādreiz, kad strādāju grāmatnīcā, tur bija arī antikvariāts, un tur atradu M.Gorkija “Par literatūru” apcerējumus. Nedaudz noskrandusi grāmata, kurai krīt ārā lapas un es zinu, ka es tā arī to nekad neizlasīšu.

  • Neko par to nezini

Vienkārši stāv plauktā un neatceries, par ko tur ir. Šādu funkciju manā plauktā pildīja Gintera Grasa “Brīnumkaste” un arī izlasot anotāciju man nerodas vēlme šo lasīt.

  • Grāmata, ko nenopirki

Grāmata, kas tika tev iedota, uzdāvināta vai iegūta kādā citā nekomerciālā veidā. Šādā veidā tiku pie Ursulas K.Le Gvinas “Tumsas kreisā roka” un tā kā ar man ir sajūta, ka fantāzijas/fantastikas žanrs mani vairs neuzrunā, tad šo atdodu atpakaļ cilvēkam, no kura to pievācu.

Vēl jāpiebilst, ka tas, ka es no grāmatas atbrīvojos, nenozīmē, ka tā ir slikta un nelasāma, jo lasīšanas gaumes ir ļoti dažādas.

Ja arī tu esi atbrīvojies no grāmatām, bet nezini, kur tās tagad likt, tad te ir daži ne-reklāmiski ieteikumi:
– Labdarības veikali “Otra elpa”
– Tuvākā bibliotēka (pa priekšu gan ar viņiem sazinies)
– ibook.lv (ja tev ir laiks un pacietība sēdēt un gaidīt, kad kādam tieši tavu grāmatu savajadzēsies)
– daudz efektīvāk darbojas FB grāmatu pārdošanas/atdošanas grupas, bet tad tev jārēķinās ar laikiem, kad varat satikties vai nosūtīt grāmatu
– pansionāti/sociālie centri agrāk ņēma pretī, interesanti, kā ir tagad
-23.aprīlī Jāņa Rozes grāmatnīcā Barona ielas sākumā darbosies apmaiņas skapis, kur vari atnest savas un pretī dabūt (vai arī ne) citas grāmatas.
– vienmēr jau var nodot makalatūrā.

Attēls te.