Try a Chapter Book Tag – latviešu autori I

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298456474/large.jpg

jeb garākā nosaukumā: Try a Chapter book tag – ilgāk par gadu plauktā esošas latviešu autoru grāmatas ar augstāko vērtējumu Goodreadā

Try a Chapter book tag koncepts – izvēlies piecas grāmatas un lasi katrai pirmo nodaļu. Tā grāmata, kas tevi uzrunā visvairāk, kļūst par tavu pašreizējo lasāmvielu, bet pārējām vari darīt, ko vēlies. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka manai dzīvei ir jākļūst par pāris desmitiem grāmatu vieglākai, bet nevēlos grāmatu atdot citiem, spriežot tikai pēc anotācijas. Tai pašā laikā es apzinos, ka arī no pirmās nodaļas īpaši daudz nevar pateikt, un var izrādīties, ka beigās grāmata ir baigi labā un esmu palaidusi garām iespēju iegūt jaunu mīļāko grāmatu, bet mans uzstādījums šobrīd ir atbrīvoties no grāmatām, kuras es nelasīšu tuvāko gadu laikā. Tāpat jāpiemin, ka grāmatas, no kurām atbrīvošos, nav sliktas un ja tā ir tava mīļākā grāmata – forši, bet lasīšanas gaumes ir atšķirīgas.

Man ir izveidoti 10 saraksti, katrā iekļautas piecas grāmatas, kas ir savstarpēji vienotas ar kādu elementu – vai nu tas ir žanrs vai autora izcelsmes valsts vai vērtējums Goodreadā vai kāds cits aspekts. Šodien sākšu ar to, kas intriģē visvairāk – latviešu autoru sarakstītās grāmatas. Grāmatas ir izdotas dažādās desmitgadēs, kas varētu radīt problēmas izvēlēties īsto un vienīgo, tāpat tās variē arī starp žanriem. Bet nu nav vairs daudz ko pļāpāt, ķeros klāt nodaļām.

Jānis Jaunsudrabiņš “Aija” – ja ievadā nebūtu izstāstīts, par ko būs grāmatā, tad grāmatu lasītu tālāk. Patika rakstības stils, patika notikumi un tas, kā Jaunsudrabiņš iesāka īsto stāstu. Šī varētu būt tā grāmata, ko es lasīšu līdz galam (vai vismaz tik ilgi, kamēr apniks).

Linda Nemiera “Septiņi” – Stāsts ievelk ar dramaturģijas elementu sākumā – jau likās, ka ir kaut kas mitoloģisks un prātā iešāvās doma, ka būs viegli to nelasīt tālāk, līdz stāsts mainījās. Piesaistīja tas, ka galvenā varone ir fotogrāfe, stāsts ir dinamisks, tāpēc ievelk ļoti ātri. Paliek intriga par to sākumu, tāpēc arī šo es varētu izvēlēties kā nākamo lasāmvielu.

Andrejs Upītis “Sieviete” – ļoti aprakstoši, līdz pēdējai detaļai, bet zūd lielāks konteksts. Pirmajā nodaļā tiek iepazīstināts ar diviem varoņiem, bet tie ne ar ko neaizrāva kā iepriekšējās grāmatās. Nebija skaidrs, kāpēc un kur viņi atrodas, kas, protams, gan jau tiktu paskaidrots tālāk lasot, bet to darīt man nav intereses. Noteikti viena no tām, ko nelasīšu tālāk.

Inga Ābele “Klūgu mūks” – arī šeit ir labi un interesanti aprakstīta aina. Tā liek nojaust par tēmām, kas tiks risinātas, un es ar tām (reliģija, vēsture) nedraudzējos, tāpēc arī ar šo grāmatu man nav pa ceļam.

Juris RubenisViņš un viņa” parasti es neapstājos pie priekšvārda un lasu arī tālāk līdz pirmās nodaļas beigām, bet šī grāmata bija izņēmums. Priekšvārds deva skaidru signālu par to, ko te var sagaidīt un ka tas nav man vai manam noskaņojumam. Vismazāk patlaban gribu lasīt filozofiskas apceres par attiecību nozīmīgumu, dažādu autoru teorijas un pieejas un vēl tam visam klāt jaukt reliģijas jautājumu.

Piedzīvojums, kas aizņēma tikai stundu manas dzīves, ir rezultējies ar šādiem panākumiem – pie jauniem saimniekiem laižu “Viņš un viņa”, “Klūgu mūks” un “Sieviete”.

Citā situācijā es būtu atdevusi arī “Aiju”, bet šeit ir izdošanas problēma – abas grāmatas ir dažādās desmitgadēs, kas automātiski noved pie tā, ka katrai no tām būs kaut kas, kas ir aktuāls tā laika lasītājam. Tāpēc es dodu “Aijai” iespēju un abas ar “Septiņi” atstāju plauktā.

Advertisements

Mid Year Book Freak Out Tag 2017

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/289034338/large.jpg

Sēdēju un domāju, ka ar iepriekšējo atskatu vien nepietiek, jo tas nesniedz nekādu ieskatu manā izlasītajā kaudzītē. Tad nu ņemu jau pagājušo gadu izmantoto tagu un lieku iekšā jaunu bildi.

1. Best book you’ve read so far in 2017.
Tas ir tik sarežģīts jautājums, jo man ir piecas pieczvaigžņu grāmatas goodreados! Katra ir lieliska katra savā žanrā, bet šoreiz izšķiršos par Janas Egles stāstiem “Gaismā”, jo tiek runāts par svarīgām tēmām, par ko ir jāliek domāt un risināt. (Aiz borta palika “Sarkanā sacelšanās”, “Milk and honey”, “Lepnums un aizspriedumi”, “Omce sūta sveicienus un atvainojas”)
2. Best sequel you’ve read so far in 2017.
Daniels Glatauers “Visi septiņi vilņi”, un lai gan par šo grāmatu es ieliku tikai trīs zvaigznes, tomēr nospēlē mīļākās grāmatas turpinājuma loma un skaudruma sadziedēšana.
3. New release you haven’t read yet, but want to.
Gribas palūkot, ko labu Ferrante raksta, bet priekšā citas grāmatas maisās.
4. Most anticipated release for the second half of the year.
Uz šo jautājumu grūti atbildēt, jo nevaru paredzēt, ko citas izdevniecības taisās izdot. Baumas ir dzirdētas, tāpēc gaidu jaunumus no Prometeja, tāpat no BaibaBooks, bet liels jautājums ir, vai tas tiks realizēts šogad. Skatoties no Zvaigznes “drīzumā” sadaļas, gribu izlasīt Puertolā “Meitenīte, kas norija mākoni Eifeļa torņa lielumā”. (Vispār, vēlreiz gribu minēt to, cik ļoti noderīga būtu “drīzumā” sadaļa arī citām izdevniecībām, ne tikai Zvaigznei. Pat, ja tās ir tikai dažas grāmatas.)
5. Biggest disappointment.
Šeit droši vien jāmin tās trīs grāmatas, kuras iesākot, tā arī nespēju pabeigt līdz galam. Daces Rukšānes “romāniņš”, Ļeva Tolstoja “Karš un miers” un Aivara Kļavas “Likvidētie autobusi”. Vienkārši neaizrāva, neinteresēja, nesaistīja, nelika just līdzi un nejūtos neko zaudējusi, tās nelasot. Varbūt pie Tolstoja atgriezīšos kaut kad, bet tas noteikti būs cits darbs.
6. Biggest surprise.
Egila Lukjanska “Rēta akmenī”, jo nebiju gaidījusi, ka man tik ļoti patiks. Parasti esmu ļoti skeptiska pret visiem kara stāstiņiem, bet šis bija savādāks un tiešām nevarēja nolikt malā, kamēr abi gabali nebija “apēsti”. Pilno atsauksmi var lasīt te.
7. Favourite new author. (Debut or new to you)
Esmu daudz lasījusi iepriekš nelasītus autorus, tāpēc šis atkal ir grūts jautājums, kur par vienu atbildi nevaru izšķirties. Patika Pīrss Brauns, Jana Egle, Oskars Vailds un gribu lasīt viņu darbus vēl.
8. Newest fictional crush.
Šoreiz uz šo man nav atbildes, jo nebija tāda varoņa, kas patiktu tik ļoti, lai iekristu sirsniņā.
9. Newest favourite character.
Vecmamma “Omce sūta sveicienus un atvainojas”. Tā tik ir vecmamma!
10. Book that made you cry.
Neapzināti sanāk atkārtoties, bet “Omce sūta sveicienus un atvainojas” raudāju kā mazs bērns vairākas reizes pēc kārtas.
11. Book that made you happy.
Džodžo Moja “Pēc tevis”, jo parādīja, ka arī pēc tuva cilvēka nāves sava dzīve turpinās un skumjas aizstāj prieks par to, ka šis cilvēks ir bijis tavā dzīvē un kaut ko arī iemācījis.
12. Favourite book to film adaptation you saw this year.
“Gone with the wind”, jo tā bija gandrīz vienīgā grāmatas adaptācija, ko esmu redzējusi šogad. Vēl gaidu “Sarkano sacelšanos”, kura būšot šogad, tikai vairs nevaru atrast apstiprinošu informāciju.
13. Favourite review you’ve written this year. (Booktube version: Favourite video you have done so far in this year)
Jau minētā Omce. Patika gan lasīt, gan rakstīt.
14. Most beautiful book you’ve bought so far this year (or received)
Es nepērku nesmukas grāmatas. 😀 Teikšu, ka “Ilustrētā arhitektūras vēsture”, jo katrs posms ir paskaidrots ar skaistām un interesantām ilustrācijām. Kā arī arhitektūra pēdējā laikā man ir tuva tēma, tāpēc arī emocionāli skaista grāmata.
15. What books do you need to read by the end of the year?
Visas. 😀 Vajag jau izlasīt tās, kas ir gada sākumā ieliktas lasīšanas plānā, lai kaut kas bezgalīgajā TBR sarakstā iet uz priekšu un sen nopirktās grāmatas pārvietotos uz izlasīto grāmatu plauktiņu. Tai pašā laikā gribas lasīt aktuālo un nesen iznākušo literatūru.

Attēls: te.

Atskats uz decembri

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/272106069/large.jpg

Gada pēdējam mēnesim ir raksturīga galu savilkšana un mērķu sasteigta pildīšana. No skapju dziļumiem tiek vilkti apņemšanās saraksti un blogs tiek piepildīts ar rakstiem. Tā nu turpinot rudenī iesākto tradīciju, top atskats arī uz decembri, iespraucoties pa vidu pēdējām atsauksmēm un gada kopsavilkumiem.

Gads noslēdzās ar … izlasītām grāmatām. Bija daudz Harija Potera, ļoti daudz, bet pārlasīt sēriju bija viena no 2016. gada apņemšanām, tāpēc vismaz vienu no daudzām apņemšanām es gribēju pabeigt.
1. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Fēniksa ordenis” – grāmata, ar kuru sākas tumšais periods šajā sērijā ne tikai filmu ziņā, bet arī grāmatu. Lai gan nevienā no grāmatām īsta un galēja atrisinājuma nav, tomēr šeit man likās, ka tas ir vēl neesošāks kā citās grāmatās. 4/5
2. Šarlote Brontē “Džeina Eira” – šo izlasīju pirms teātra izrādes, lai sīkumus atsauktu atmiņā. Kopumā stāsts man patika, bet garās pārdomu pilnās rindkopas man likās nevajadzīgas, bet raksturīgas 20.gs. sākuma literatūrai. Spilgts stāsts par sievieti kā ne vairs papildus mēbeli istabā, bet no kura lasāmas ir kādas 300 lpp. 4/5
3. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Jauktasiņu princis” – grāmata, kurā Strups izcēlās ar savu maitiskumu un raisīja ļoti lielu sašutumu. Tomēr kopā ar pēdējo daļu, atrisina daudz radušos jautājumus un atklāj jaunus pavērsienus. 4/5
4. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Nāves dāvesti” – sērijas noslēdzošā grāmata, kas atrisina pēdējos jautājumus un savelk kopā sižetu, radot gandarījumu par veltīto laiku, enerģiju un kārtīgi uzkačā muskuļus, nēsājot to sev līdzi. 5/5
5. Vigants Lesausks, Inese Mūrniece “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”. Atsauksme te.
6. Elizabete Strauta “Mani sauc Lūsija Bārtone” Atsauksme te.

Decembrī noskatījos 9 filmas. Tā kā visas filmas es skatos atkarībā no garastāvokļa, tad ar visām redzētājām esmu apmierināta, lai cik sliktas tās patiesībā arī nebūtu.
Nakts reportieris, rež.Dan Gilroy – jau kuro reizi saku, ka televīzijā esošās filmas dažreiz ir brīnums un arī šo noskatījos tikai dēļ tā. Filma, kas noturēja manu uzmanību, jo ne reizes nenovērsos, lai nočekotu pēdējos jaunumus soc.tīklos, jau vien ir laba novērtējuma vērta. 8/10
Dzelzs lēdija, rež.Phyllida Lloyd – man sāk patikt ne tikai biogrāfiska stila grāmatas, bet acīmredzot arī filmas. Stāsts par Margaretu Tečeri, pirmo sievieti britu premjerministra krēslā – iespējams, man šī filma patika arī dēļ tā. 8/10.
Viens pats mājās, rež.Kriss Kolambuss – neiztrūkstoša himna, kas skan, kad oficiāli var sākt gaidīt Ziemassvētkus, lai gan prātā jau labu laiku pats sev skandini Ziemassvētku dziesmiņas. Man jau liekas, ka pietiekami laba ir tikai pirmā daļa, tāpēc arī šogad iztiku tikai ar vienu šādu filmu. 7/10.
Bridžitas Džounsas mazulis, rež.Sharon Maguire – ko citu darīt, kad jūties slikti un gribas kaut ko, kas nedaudz sapurina? Jāskatās crapy filmas. Šī daļa nebija ļoti laba, bet ja viss slikti, var iztikt arī ar to (kamēr iedarbojas vīns). 5/10
Friends with benefits, rež.Will Gluck – arī šī ietilpa manā #vissslikti listē un arī par šo neko labu nevaru pateikt, jo nekas ievērības cienīgs nepalika atmiņā. Patika Mila Kunisa un beigas. 4/10
How to be single, rež.Christian Ditter – priekšpēdējā sliktā filma, kas man nezināmu iemeslu dēļ patika. Nedaudz sapurināja, lika smieties un saprast, ka varbūt nemaz tik slikti nav. 7/10
Bridesmaids, rež.Paul Feig – filma, kas raisīja tikai dusmas par to, cik divas sievietes var būt lepnas un savā starpā plēsties par lietām, kas uz viņām principā tikpat labi var arī neattiekties. 2/10, jo kāzas.
Harijs Poters un Nāves dāvesti, rež.David Yates – ar šo noslēdzās mans Harija Poters grāmatu un filmu maratons. Forši vērot, kā aug aktieri 7 filmās pēc kārtas. Interesanti, kādas filmas būtu, ja tās taisītu viens un tas pats režisors. 8/10

No teātra pasākumiem apmeklēju 5, 2 no tām bija Dailes teātra rīkotās lekcijas, 3 bija teātra izrādes.
1. Peldošie-ceļojošie II daļa kārtējais Nastavševa darbs un labi vien ir, ka viņš nav piesiets tikai vienam teātrim, jo tas pagātina gan viņa paša pieredzi, gan arī radina skatītājus iepazīt jaunas formas savos iemīļotajos teātros. Izrādi var saprast arī tad, ja nav redzēta pirmā daļa, tiesa jāpieļauj iespēja, ka daudz nozīmes ir radītas pirmajā daļā (JRT) un pārnestas uz šejieni, tiek interpretētas savādāk. Februārī plānoju iet uz pirmo daļu, ja vajadzēs/gribēšu, atkārtoti skatīšos arī otro daļu, jo tā bija bauda acīm un ausīm. 8/10
2. Silvijas Radzobes lekcija par Kuzminu un sudraba laikmetu – uzreiz pēc pirmizrādes (nākamajā dienā) notika lekcija par rakstnieku Kuzminu (sarakstīja romānu “Peldošie-ceļojošie”), kas palīdzēja vairāk uztvert izrādes kontekstu.
3. Četru teātru direktori – kur citur uz vienas skatuves pulcēsies teātru direktori un atbildēs uz ziņkārīgo skatītāju jautājumiem? Lieliska iespēja sēžot zālē tomēr ielīst katram teātrim aiz kulisēm un gūt priekšstatu par to, kā teātris funkcionē no iekšienes. Ļoti vērtīgi.
4., 5. Taureņi ir brīvi un Džeina Eira

Plāni janvārim:

  • sesija ieviesīs korekcijas, tāpēc gan jau grāmatas daudz lasīt neiznāks: pagaidām plānā ir Frēderika Bakmana “Omce sūta sveicienus un atvainojas” un Krisa Stjuarta “Papagailis piparu kokā”. Gribu izlasīt arī “Doriana Greja ģīmetni” pirms eju uz izrādi februārī.
  • sāku turpināt skatīties “how to get away with murder”, esmu noskatījusies 2.sezonu (divās dienās, pirms sesijas, neko nenožēloju) un iesāku trešo, tā kā to droši vien turpināšu. Vēl man plānā ir atrast kādu seriālu par arhitektu dzīvi (neticu, ka tāda nav)
  • kaut kā veiksmīgi starp eksāmeniem esmu iespraukusi arī teātri, tāpēc tagad zinu, ka iešu vismaz uz 3 izrādēm/pasākumiem.

Laimīgu Jauno gadu!

Attēls: te.

Atskats uz 2016. gadu grāmatās

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/235750710/large.jpg

Pagājušo gadu Booktuberi taisīja glītu formu, kurā apkopot gada laikā izlasīto, šogad es neko tādu (vēl?) neesmu novērojusi, bet laiks iet uz priekšu un negaida. Es izdomāju savu sadalījumu, kā man un jums nonākt pie kaut kādas skaidrības, un te nu tas ir.

Tā kā gada laikā izlasīju 68 grāmatas, tad apkopot tās vienā lielā rakstā būtu ļoti gari, tāpēc sadalīšu to visu kaudzi divās daļās – vilšanās un labākās izlasītās. Tai pašā laikā ir tādas, kas nav īsti ne viens, ne otrs, tāpēc, ja vēlies zināt, ko es šogad lasīju un kas neietilpa šajos divos rakstos, ej uz manu Goodreads 2016. gada plauktu. Jāpiemin arī tas, ka grāmatu secībai nav nozīmes, un vērā tiek ņemtas 1-2 un 4-5 zvaigžņu vērtējumi Goodreadā, lai tiktu pieminēts šajā rakstā.

Gada vilšanās izlasītajās grāmatās:

  • Kendaisa Bašnela “Sekss un lielpilsēta” – gribēju lasīt šo kā atslodzes literatūru pēdējās vasaras dienās, bet sanāca vairāk dusmoties, nekā lasīt. Joprojām nesaprotu, kā no tā varēja uztaisīt skatāmu filmu.
  • Gayle Forman “Just One Year” – daļa no kādas dumjas sērijas, kur vismaz šajā grāmatā, ko lasīju, puisis satiek meiteni, pavada ar viņu vienu dienu, nākamajā dienā pamostas, meitenes nav, un tad gadu trenkājas pa pasauli, mēģinādams viņu atrast. Pie reizes puisis cīnās ar ģimenes problēmām, bet lasītājs tiek ievests pārdomās, vai nākamā paaudze izaugs tikpat degradēta kā šie varoņi vai tomēr nē.
  • Elīna Gabrāne “Kompots” – priekšrocības, strādājot grāmatnīcā, ir tādas, ka brīvajā laikā var lasīt grāmatas, tikai apdomīgi jāizvēlas plānas un īsas. Šī bija viena no tām un drīzāk atgādināja kāda latvieša poētiska bloga pārnesumu grāmatas formātā, bet neko tādu, kas mani atstātu uz pauzes.
  • Jamie McGuire “Beautiful Disaster” – šī agrāk bija mana guilty pleasure grāmata, ko pārlasīju, kad vien man nebija slinkums vai kas labāks. Šogad nonācu pie secinājuma, ka man kaitina galvenie varoņi un sižets ir briesmīgs, iznākums jo vairāk, tāpēc dodos jauna guilty pleasure meklējumos.
  • Baiba Bičole “Citviet” – ar dzeju jābūt uzmanīgam, ko es varu teikt, izlasot šo krājumu, kur man neviens dzejolis tā īsti nepatika. Es gribu lasīt vairāk dzeju, bet tai pašā laikā gribu lasīt tādu, kurā man nav jāizlasa viss 100 lpp, lai atrastu vienu tādu, kur patīk divas rindiņas. Vējā izmesta nauda un laiks, bet vērtīga mācība.
  • John Green “Let it Snow” – Ziemassvētku stāsti, kuru sarakstījuši trīs autori un apspēlē iestigšanu kādā nomaļā pilsētā Ziemassvētku vakarā un pēkšņo romānu starp upuri un glābēju. Vienu vēl var izmocīt, bet lasīt vēl 2 tādus pašus, mainoties tikai vietai, notikuma veidam un varoņu vārdiem ir kaitinoši.
  • Vigants Lesausks, Inese Mūrniece “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās” – atsauksme te.
  • Stefānija Meiere “Krēsla” – sagribēju pārlasīt šo darbu un sapratu, kāpēc daudziem tas nepatika. Tagad arī es nesaprotu agrāko sevi, kura varēja lasīt visu sēriju un vēl sūtīt vecākus pakaļ tikko iznākušajai pēdējai daļai. 😀
  • Sara Shapard “Pretty Little Liars” – laikā, kad vēl lasīšana Kindlē man bija aktuāla (būs tie putekļi jānotrauc nākošgad), šo izlasīju, jo kādreiz skatījos seriālu un tas man patika. Grāmata neatstāja tik lielu iespaidu un seriāls ir krietni pārveidots, sezonām turpinoties, tāpēc vīlos grāmatās (izlasīju pirmās divas, ko varētu norakstīt uz jaunā gada apmulsumu) un sēriju neturpināju.

Gada vislabākās izlasītās grāmatas:

  • Alvis Hermanis “Dienasgrāmata” – atsauksme šeit.
  • Inga Pizāne “Tu neesi sniegs” – man prieks, ka tomēr starp visām tām dzejas neveiksmēm tomēr arī ir kāds saules stars, kas padara gadu jaukāku. Šīs grāmatas sasniegums – krievvalodīgā draudzene pateica, ka latviešu literatūra esot lasāma. Šo krājumu joprojām lasu un pārlasu, jo tas ir a) īss un b) nežēlīgi skaists. Nepacietīgi gaidu vēl kaut ko no Ingas!
  • Ričards Bahs “Kaija, vārdā Džonatans Livingstons” burvīga grāmata kā bērniem, tā pieaugušajiem par nepadošanos pelēkās masas spiedienam, būšanai par personību un ļoti skaists stāsts vispārīgi.
  • Dž.K.Roulinga “Harijs Poters” sērija – bez šī mana bērnība nav iedomājama un ir lieliski šo ik pa laikam pārlasīt, jo ar katru lasīšanas reizi tiek pamanītas vēl citas lietas, kas iepriekš palaistas garām.
  • Nora Ikstena “Mātes piens” – no tām divām šīs sērijas grāmatām, ko es šogad izlasīju, šī man patika vislabāk. Sāpīgi skaista, dzeļoša, patiesa un ievelk lasītāju sevī un ilgi nelaiž vaļā.
  • Šarlote Brontē “Džeina Eira” – lai gan šo es pārlasīju, bet tomēr arī šī viena no labākajām grāmatām, jo stāsta par apņēmību, nematerialitāti, spēcīgu raksturu un ar šo aizsākās tas, ka sieviete tika uztverta vairāk kā sieviete nevis kā papildus mēbele vīrieša mājā.
  • Imants Ziedonis “Epifānijas” – nevaru saprast, cik epifāniju izdevumu ir un kurš man ir (tā es šogad nopirku jau tādu, kas man ir), un tas ir svarīgi, jo gribu izlasīt visas epifānijas, kas ir publicētas. Par šo daudz sakāma nav – tik ļoti skaisti, ka sirds gandrīz pārplīst.
  • Levs Grosmans “Burvji” – burvīga fantāzijas sērijas pirmā daļa, kas ievieš cerību, ka sērija būs laba. Jāgaida tikai, kad izdos, jo mana nepacietība nav tik liela, lai lasītu angliski.
  • Hjū Hovijs “Vilna”, “Maiņa”, “Putekļi”. Burvīga sērija ar lielu devu realitātes aspektu, kas sasaucas ar patlaban valdošo “un ko es varu darīt, lai tā nebūtu”. Redzi, ja neko nedarīsi, dzīvosi te.
  • Zenta Ērgle “Starp mums, meitenēm, runājot” – arī šī grāmata raksturo manu bērnību, jo vismaz pirmo daļu pārlasīju vismaz reizi gadā, kad biju maza (vecvecāku mājā nebija pārējo daļu, par kuru esamību uzzināju vēlāk, kad man uzdāvināja atjaunoto izdevumu). Interesanti lasīt, kā tika būvēta romantika padomju laikos, un salīdzināt ar to, kā to dara tagad. Esam palikuši bezatbildīgāki? izaicinošāki? vienaldzīgāki?
  • Šerila Streida “Mežone” – šī bija lieliska grāmata lieliskā laikā, kad man dzīves priekšā bija nolaidušās rokas un šī grāmata man viņas atkal uzstutēja vēl augstāk nekā iepriekš bija un lika sasmelties iedvesmu. Man pat varētu būt parādījusies vēlme sportot. Varbūt.

Jaunām un labām grāmatām bagātu jauno 2017. gadu!

Attēls te.

Elizabete Strauta “Mani sauc Lūsija Bārtone”

https://images.gr-assets.com/books/1479496907l/33008718.jpg

Ziniet, cik forši ir saņemt negaidītas paciņas pastā? Ļoti. Un vēl, ja tās ir grāmatas, tad ir ļoti ļoti forši. Paciņa no BaibaBooks mani patīkami pārsteidza, no divām tur esošajām grāmatām, stāstu par Lūsiju Bārtoni izlasīju tieši plānuma dēļ. Un tas bija brīnišķīgs.

Lūsija Bārtone ir izrāvusies no nabadzīgas bērnības sloga, atstājot aiz muguras gan pārdzīvojumus, gan savus vecākus un brāli. Tagad viņai ir vīrs, divi bērni, pārvarēts nabadzīgas slieksnis un nodrošināta dzīve, bet atmiņas par ģimeni, īpaši māti, Lūsiju joprojām no iekšas nedaudz grauž. Kad Lūsija guļ slimnīcā, viņai ir daudz laika apcerēt gan bērnības, gan pašreizējās problēmas, kā arī uzlabot attiecības ar māti, kas viņu pārsteidz, sēžot pie slimnīcas gultas.

Lai gan man nav tik nopietnu problēmu ar vecākiem kā Lūsijai, tomēr stāsts pārsteidz ar to, ka ievelk sevī tik ļoti, ka attopies iztēlojamies sevi galvenās varones vietā un situācijās. Tāpat ļoti izteikta ir emociju gamma, jo, kamēr vienā vietā var dusmoties par notiekošo, citā var priecāties par laimīgu iznākumu, ar ko es gribu teikt, ka emocijas jūt ne tikai galvenais varonis un lasītājs var lasīt, ka “Lūsija priecājās”, bet lasītājs pats izjūt šo prieku. Tas ir plusiņš autorei un arī tulkotājai Santai Liģertei, jo sanākuši ļoti veiksmīgi vārdu virknējumi, ka ne atrauties.

Romāna darbība norisinās patlaban, bet ceļošana pagātnē ir novērojama Lūsijas atmiņu stāstos, kas ir visdažādākie – sākot no bērnības ar vecākiem un skolasbiedriem, par kaimiņu dzīvēm, par Lūsijas pašreizējo laulību. Daudzi stāsti atklājas caur mātes un meitas sarunām, kas gan stiprina attiecības, gan dod lasītājam ieskatu un lielāku Lūsijas dzīves kontekstu. Lai gan vairākas it kā svarīgas detaļas netiek atklātas, bet tās ir nojaušamas (piemēram, kāpēc Lūsija sarāva attiecības ar māti, ja visu gadu laikā ir jutusi vēlmi sajust savas mātes mīlestību), neatklāšana netraucē šo stāstu baudīt.

Grāmatiņa ir ļoti pateicīga līdzi ņemšanai un arī tādiem, kas grāmatas nelasa – ja vēlies lielisku darbu, kas liks apstāties un padomāt par savām attiecībām ar ģimeni – šī ir īstā. Grāmatai ir īsas nodaļas (nu ļoti īsas – ne vairāk par 3 lappusēm katra) un kopā tikai 142 lappuses, kas mani sākumā izbrīnīja, bet tas ir pilnīgi pietiekami un koncentrēti – ja grāmata būtu izstiepta garāka, tā vairs nebūtu tik baudāma.

Vērtējums: 8/10. Noteikti liek padomāt un aizskar skaistumā, trauslumā un ikdienišķumā. Noteikti kādreiz izlasīšu vēl kādu Elizabetes Strautas grāmatu.

(..) mēs nekad neesam zinājuši, un nekad arī nezināsim, kā tas ir – pilnībā saprast citu cilvēku.

Attēls: te.

Atskats uz 2016. gadu teātrī

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Sākt lūkoties uz 2016. gadu kopumā man liekas vieglāk ar teātri, iespējams, tāpēc, ka skaitā tas ir mazāk nekā visa pārējā, bet varbūt arī tāpēc, ka kvalitatīvāk kā pārējais, jo teātra izrādes sanāk izvēlēties pārdomātāk nekā grāmatas vai filmas, kurās paļaujos uz garastāvokļa svārstībām. Turpmāk būs pa mēnešiem sadalītas izrādes, ko redzēju un mazs komentārs vai saite uz atsauksmi.

Janvāris.
NN Nakts, JRT – pirmie kucēni jāslīcina, jeb ideja laba un atbalstāma, tikai izpildījums atstāja nelielu rūgtuma sajūtu, likās nedaudz sasteigts, neizmēģināts. Cerams, ka šogad būs pa kripatu labāk.
Žanna d’Arka, Dailes teātrī
– Kā es gāju Ziemeļmeitu lūkoties, ĢIT – Kārļa Skalbes pasaka mūsdienīgā veidā pārlika uz teātra skatuves, izmantojot minimālus līdzekļus un jaunos aktierus. Ja vēl ir iespēja, aizej – man patika.

Februāris
Rondo, ĢIT – viena no manām mīļākajām izrādēm, par kuru atsauksmi nevaru uzrakstīt, cik mīļa man tā ir. Lai gan esmu gājusi jau kādas 5 reizes (es parasti pat otro reizi uz izrādēm neeju, tad nu novērtējiet šo), man neapnīk un labprāt iešu vēl un vēl.
– Melnā sperma ĢIT – viena no spilgtākajām izrādēm, kas šogad ir redzēta. Must watch pilnīgi visiem!

Marts
Bovarī kundze, Dailes teātrī – pirms diviem gadiem lasīju romānu un uz pirmizrādi neaizgāju tikai tāpēc, ka man bija klepus, un sanāca tā, ka noskatījos tikai tagad. Viduvēja izrāde, par ko spriežu, jo tagad lielu daļu neatceros. Nevarauska patika, un tērpi arī.
– Trīs māsas, Dailes teātrī – arī viduvēja, jo arī lielu daļu neatceros. Patika scenogrāfija un tērpi, Dzelzīša spērgāšana, lieliskās aktrises Daneviča, Segliņa un Nevarauska.

Aprīlis
Mežapīle, Nacionālais teātris – tā bija intensīva ģimenes peripētiju atrisināšana, kurā spriedzē sastinguši sēdēja arī skatītāji. Izrāde, kas ievelk un ilgi nelaiž vaļā. Lieliska Doveika, mazā meitene un Grasbergs. Priecē divas Spēlmaņu nakts nominācijas – viena Doveikai, otra gaismām.
-Ak, tētīt, Nacionālais teātris – spēcīga izrāde par spēcīgu slimību, kas izraisa pārdomas joprojām. Šoreiz mazā zāle nebija nekāds intimitātes pastiprināšanai, bet varēja vērot slimnieka prātu no attāluma – kā caur televizoru. Lieliski meita un tēvs kā izrādē, tā dzīvē Lūriņa un Lūriņš, šo arī ieteiktu noskatīties.

Maijs
Pilna Māras istabiņa, JRT – pilna ar latviskiem simboliem, no kuriem jēgas nekādas, jo lielā bilde neveidojās. Kāpēc izrādi iestudē? Kāda jēga tieši tagad? Ko grib pavēstīt? Gribu izlasīt Zālītes darbu, lai taptu skaidrs vismaz pamata darbs, jo izrāde palika nesaprasta.
Raspļujeva sapņi, Valmieras Drāmas teātris.

Augusts
Portreti. Vilki un avis, Liepājas teātra viesizrāde – patika koncepts, patika saturs, patika mūzika un gaismas. Neatstāja tādu iespaidu, lai tagad atcerētos vairāk.
– Ziloņcilvēks, Liepājas teātra viesizrāde – man liekas, ka ir režisori ar rokrakstu, kuru izrādes skatoties jau var pateikt, ka to iestudējis konkrētais režisors. Laura Groza – Ķibere veido sarežģītas, pārdomu pilnas un neparastas izrādes, šokējot, pārsteidzot, mulsinot un iebakstot acīs problēmas, ar kurām sabiedrībai būtu jātiek galā, un kā vēl saudzīgāk to darīt, ja ne caur dažādām mākslas formām. Ziloņcilvēks neatstāja tādu iekšēju gruvešu kaudzi kā Frankenšteins, bet tāpat bija spēcīgi. Arī iesaku noskatīties.
– Asins kāzas, Nacionālais teātris – viņa ir tik lieliska, ka man neceļas roka sākt komentēt. Ja neesi vēl bijis, nesaprotu, ko tu vēl gaidi.

Septembris
8 mīlošas sievietes, Dailes teātris – atgādina vidējo detektīvromānu – lasot/skatoties ir spraigums un interesanti, bet trešajā dienā par to pārtrauc domāt un pēc mēneša jau esi aizmirsis, ka esi lasījis/skatījies. Iet skatīties jau var, bet tai pašā laikā ir vairākas daudz labākas izrādes.
Frankenšteins, Dailes teātris – šo izrādi skatījos atkārtoti un patika tikpat ļoti, cik pirmajā reizē.

Oktobris
Granātu krāsas aproce, Dailes teātris – saldsērīga izrāde, kurā patika Siliņš, Vārpiņa un scenogrāfija. Arī šai daudz ko neatceros, tāpēc tāda viduvēja.
– Iemūrētie, LNOB – uhh, man par šito nav ko teikt, ja nu vienīgi, ja ejat uz operu pirmoreiz, neesot bērns, nesēdiet pirmā rindā un atcerieties, ka iet titri skatuves augšā. Man liekas, ka trauma ir tik liela, ka uz operu vairs neiešu ilgi (līdz februārim, khem)

Novembris
Vaidelote, Valmieras Drāmas teātra viesizrāde
– Lielā melu burtnīca, Dailes teātris – interesanti, kāda ir grāmata, jo izrāde atstāja nepabeigtības izjūtu un daudz kas nav palicis atmiņā (un man liekas, ka es to pieminu tik bieži, ka jāsaka, ka man ar atmiņu viss ir lieliskā kārtībā, tikai izrādes neatstāj tādas emocijas, lai es tās atcerētos). Patika Upenieks, bet Dīcis man kaitina visās izrādēs, kur spēlē.
– Pēc beigām, Nacionālais teātris – lūk, ja gribas spraigu izrādi, labāk aizejiet uz šo, jo sasprindzinājums kā iestājās pirmajās minūtēs, tā neatslāba visas izrādes garumā. Lieliski ietrāpījuši ar aktualitāti pasaules kontekstā, lieliski aktieri, lielisks izpildījums un viss forši, tikai no izrādes izgāju puskurla.

Decembris
Peldošie-ceļojošie II daļa, Dailes teātris – nepiekrītu tiem, kas saka, ka bez pirmās daļas maz ko var saprast, jo saprast var daudz, vienīgi varbūt garām paslīd tās nozīmes, kas iegūtas, skatoties pirmo daļu. Mūzika ir debešķīga (Nastavševam vajag savu CD izdot), lieliski aktieri, un šī ir pirmā izrāde, kur man Ķuzule pat patika. Lai nu kā, februārī eju uz pirmo daļu JRT, tad varēšu spriest plašāk.
Taureņi ir brīvi un Džeina Eira, Valmieras Drāmas teātris

Attēls: te

Plāni 2017:

Jau ir sapirktas biļetes uz vairākām izrādēm janvārī un februārī, iespējams, braukšu uz Valmieru, gribu aiziet uz kādu no DDT izrādēm un vairāk iet uz Nacionālo teātri, jo man patīk, ka piespiež domāt un raisa vismaz kaut kādas emocijas, spēcīgākas nekā Dailē. Tā kā šogad dažādu apstākļu dēļ sanāca mazāk rakstīt par izrādēm, to nākošgad apsolos mainīt.

Teātra biļetēm, pieredzi un emocijām bagātu 2017.!

Vigants Lesausks, Inese Mūrniece “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”

Grāmata pie manis nonāca nejauši – retajā reizē, kad apskatos bloga e-pastu, bija pienācis vēl derīgs aicinājums ierasties uz šīs grāmatas prezentāciju. Sākumā nobrīnījos, kāpēc tieši es, bet tā kā par grāmatu no pieejamās FB informācijas maz ko varēja saprast par grāmatu, devos uz prezentācijas pasākumu.

Tas pārsteidza ar mājīgu un foršu atmosfēru Birojnīcā un garšīgām kanēļmaizēm no, domājams, turpat blakus esošās konditorejas. Pasākums arī ieskicēja autoru vīziju par grāmatu un jau pateica priekšā skaidrāk par to, kas būs grāmatā, tiesa gan jāatzīst, ka pēc tā jau man likās, ka man grāmata nepatiks un no šīs sajūtas es nevarēju atbrīvoties grāmatas lasīšanas laikā.

Grāmatas galvenā varone Magdalēna ir jauna meitene, kas uzsāk strādāt pārdošanas nozarē. Iedomas par darbu ātri vien samin dzīves realitāte, kad izrādās, ka nemaz tik viegli viss nav. Viņai ir sākotnēji kaitinošs darba kolēģis Ralfs un priekšnieks Valters, kuri dara visu pilnīgi otrādāk, nekā Magdalēnai liekas, ka būtu jādara. Lēnām viņa saprot, ka dzīve uz paplātes pienes tikai citronus un limonāde jāmācās pagatavot pašam un beidzot sāk rīkoties. Kad liekas, ka darbs CRM sistēmu pārdošanā jau sāk iet no rokas, groži atkal izslīd Magdalēnai no rokām. Jāpiemin, ka visi notikumi norisinās galvenās varones pārbaudes laikā, un lasītājs atvērto beigu dēļ neuzzina, kas ar viņu notiek pēdējā darba dienā Tamm Solutions.

Grāmata ir patiess stāsts, kurā apvienots jaunās meitenes pirmo darba dienu pieredze (Inese Mūrniece ir strādājusi pie Viganta Lesauska, no grāmatas aizmugures var noprast, ka menedžē sociālos tīklus un raksta) un priekšnieka pieredze pārdošanas nozarē (Vigantam ir vairāki apbalvojumi, sevi slavē kā pārdošanas treneri un iedvesmotāju), tā radot šo brīnumu grāmatas izskatā, kurā ir tikpat daudz plusu, cik mīnusu.

Esmu pati strādājusi pārdošanas nozarē un nesaku, ka tas ir baigi viegli, tāpat man nebija jāmēģina pārdot lietas pa telefonu, bet tāpat piedzīvoju to, ar ko saskaras Magdalēna – klientu “es pats visu zinu labāk”, priekšnieka (manā gadījumā, nosacīti) neapmierinātību (tikai man neviens nedeva iedvesmojošus padomus par to, kā turpināt) un visu citu, kas ielej rūgtumu, bet sakožot zobus, caur to var tikt cauri un beigās var sagaidīt pat uzslavas. Bet tomēr ar visu šo pieredzi grāmata nav piemērota pilnīgi visiem, jo galvenā varone ir attēlota tāda, kam viss ar karoti ir jāiebaro mutē un vēl viņas vietā jānorij, kas ir tik kaitinoši, ka gribas grāmatu mest pret sienu (ar šo tā bija ļoti daudz reižu).

Vēlmē mest šo darbu pret sienu nepalīdz arī Valters, kas dod “iedvesmojošus” teikumus, lai uzvedinātu Magdalēnu domāt pašai ar savu galvu risinājumus attiecīgajās problēmsituācijās. Kopā ar Magdalēnas naivumu, augstprātību un nevarību un Valtera iedvesmojošajiem citātiem  tas viss kopā atgādina tādu kā “Latvietes karmu” ar FB Dievietes piesitienu tieši pārdevēju profesijas pārstāvjiem. Man bail iedomāties, kas notiks ar latviešu oriģinālliteratūru, ja ko šādu turpinās ražot katram profesijas pārstāvim, tāpēc ar vienu pietiks, paldies. Jāpiemin, ka viens grāmatas varonis gan man patika – Ralfs, jo vismaz viens nostādīja Magdalēnu uz pauzes ar savu tiešumu un neauklēšanos, līdz ar to bija diezgan paciešams.

Grāmatas pievienotā vērtība ir attēli, ko radījis mākslinieks Mareks Ruskuls, kur ja ne grāmatas vāks, tad iekšā esošie attēli gan liecina par to, ka ilustrators stāstu pārzina. Diemžēl, ievietojot attēlus, ir pārvietojies teksts, un tādēļ sazin kādu iemeslu dēļ dažas rindkopas ir dublējušās. Pie šī jāpiemin arī vairākas citas kļūdas, kas ir ieviesušās un redaktore (ja tāda nav bijusi tikai vārda dēļ) tās nav pamanījusi, kas man bojāja lasīšanas prieku. Turpmākām grāmatai (prezentācijā tika minēts, ka vēl vismaz viena būšot, kas nav šīs turpinājums) ieteiktu “septiņreiz nomērīt un tikai tad nogriezt”.

Vērtējums: 4/10. Kopumā grāmatā var iepazīt pārdošanas nozares tumšākos labirintus, apvienojumā ar vāju pārdevēja raksturu un abstraktu filozofēšanu ar sen zināmiem, pārlietotiem padomiem.

Attēls: te.

Teātra pieredze nedēļas nogalē Valmierā

Sestdienā kursos sasmeltā iedvesma rakstīt un svētdien sasmeltā iedvesma vienkārši skaisti dzīvot ir kaut kur pazudusi, bet atrodos tajā punktā, kur visi prokrastinācijas darbi ir izdarīti un jāķeras pie īstām un patiešām darāmām lietām. Saplānoju kādus miljons ierakstus blogā, ko uzrakstīt līdz gada beigām, tad nu sākšu ar šo.

17.-18. decembris pagāja diezgan lielā teātra zīmē, jo braucu uz Valmieru tieši tādēļ, lai varētu noskatīties pēc iespējas vairāk teātra izrādes. Tās šoreiz sanāca divas – “Taureņi ir brīvi” un “Džeina Eira”. Par tām tad arī turpmāk.

“Taureņi ir brīvi” patīkami pārsteidz. Sākumā izskanējusī frāze, ka izrāde ir “histērija Ņujorkā, tā liek sagatavoties kaut kam, kas tā arī netiek piedzīvots. Vai arī to ļoti veiksmīgi bloķē dzirkstošs humors un aktieru brīnišķīgā aktierspēle. Bet par visu pēc kārtas.

Dons (Donalds/Donijs) (Mārtiņš Meiers) ir akls jaunietis, kas ir pārvācies no mātes mājas uz mazu dzīvoklīti Ņujorkā. Viņš ir noslēdzis mutisku vienošanos ar māti (Dace Everss), ka tā viņu neapciemos, kamēr nebūs pagājuši 2 mēneši. Diemžēl (vai par laimi) šī vienošanās neparedzēja, ka viņa nevar zvanīt, ko viņa dara diezgan nepiemērotā brīdī (kā jau mātes parasti dara) – kad no blakus dzīvokļa skan skaļa mūzika. Šis mātes zvans ir kā pamudinājums abiem kaimiņiem beidzot iepazīties un, izrādei attīstoties, kļūst skaidrs tas, ka Dons ir cinisks, pašironisks un ar lielisku humorizjūtu, bet viņa kaimiņiene Džila (man nav ne jausmas, kura no abām aktrisēm – Inese Pudža vai Rūta Dišlere, tēloja to Džilu, kuru redzēju) ir šķietami naiva, ātri un daudz vāvuļojoša būtne ar liekajiem matiem un skropstām. Ātri abus saista daudz vairāk par kaimiņu attiecībām. Diezgan nepiemērotā brīdī (atkal – kā jau mātes dara) Dona dzīvokļa slieksni pārkāpj viņa māte, un skatītājs iepazīst nedaudz despotisku, skeptisku un uz savu kā vienīgo taisnību pastāvošu māti. Un tad atklājas līdz šim neredzētas tēlu īpašības, kur vislielākais pārsteigums man bija par Džilas pēkšņo izmainīšanos uz diezgan gudru sievieti. Maza, bet tomēr pieminēšanas vērta loma ir arī Kārlim Neimanim, kurš spēlē kaitinošu režisoru. Bet jāsaka – ja aktieris spēj izraisīt skatītājā jebkādas emocijas, aktierspēle ir izdevusies.

Skatuve ir iekārtota kompakti un diezgan zili un abas šīs pazīmes ir reference uz Dona aklumu. Liels izrādes pluss, ir kā tiek spēlēta mazajā zālē (vai Mansardā, VDT leksikā runājot), kas rada nepieciešamo intimitātes atmosfēru. Vēl liels pluss ir mūzika (kuru vēlāk meklējot, uzdūros fragmentiem no filmas/lugas ar tādu pašu nosaukumu un sapratu, ka to drīz noskatīšos) jo dziesma par brīviem taureņiem ir skaista, tikai Meiers to trīs gadu laikā, kopš izrādi rāda, ģitāru gan varēja iemācīties spēlēt, kaut vai tos 3 akordus, ko tā viena aina prasa. Izrāde raisa patīkamu smeldzi, pēc pirmā cēliena man likās, ka būšu tikpat salauzta kā pēc “Nakts vēl nav galā” kā filmas, tā izrādes Dailē, bet VDT pārsteidz ar citādu rakursu duršanai sirdij, un trāpa vienlīdz spēcīgi. Par to paldies.

Vērtējums: 9/10.

“Džeina Eira” raisa pārdomas joprojām, arī pāris dienas pēc izrādes skatīšanās, un divos aspektos – īsti nevaru saprast, vai man izrāde patika un lielu jautājumu raisa scenogrāfija, jo īpaši kalnam līdzīgais viedojums, kam rāpjas virsū un pāri, sēž un guļ izrādes laikā ne mazums aktieru. Tā kā šī nozīme manām acīm palika neatklāta, mana atsauksme var būt nepilnīga.

Stāsts jau ir zināms gandrīz visiem, tāpēc lieki neatkārtošos un ķeršos uzreiz pie lietas. Laikam izrāde vēl nav iespēlējusies (visu laiku to saka par pirmizrādi, bet laikam tas arī attiecas uz trešo izrādi), tāpēc Džeinas (Inga Apine) tēlojums ir sauss un kokains. Protams, ir vietas, kas to prasa un tas ir labi, bet ir vietas, kur burtiski prasās emocijas un rakstura parādīšana – dažās vietās ir, dažās (vairākumā) tomēr nav. Kas attiecas uz Ročesteru, tieši viņu, lasot grāmatu un skatoties filmas, iedomājos skarbo, dusmīgo veci. Izrādē (Ivo Martinsons) pretī saņēmu pilnīgu pretstatu ar centieniem brīžiem ieslīgt, manuprāt, pareizajās sliedēs, bet jāsaka, ka nesekmīgi. Jācer, ka katra nākamā izrāde nāk ar uzlabojumiem aktieru snieguma ziņā, jo kādu dienu šī izrāde kļūs lieliska. Jāpiemin arī izrādes un grāmatas specifika un par laimi, režisors ir saglabājis grāmatā esošo mistiku un veiksmīgi transformējis to uz skatuvi – gan aktieru ziņā, gan lieliskās gaismas palīdz radīt attiecīgo noskaņu. Un Jēkaba Nīmaņa mūzika brīžiem dur sirdī aiz skaistuma un brīžiem kopskatā ar gaismām un tekstu uzdzen aukstas skudriņas.

Par tekstu runājot, jāsaka, ka uz izrādi labāk iet ar tukšu galvu, zinot galvenās sižeta līnijas. Es grāmatu (pārlasot, protams) biju pabeigusi lasīt dienu pirms izrādes, tāpēc visi dialogi un sižets bija ļoti svaigā atmiņā. Tik svaigā, ka no galvas varēju citēt nākamo rindiņu, ko viens tēls teiks otram. Protams, bija arī pārveidoti dialogi, ainas sapludinot kopā vienu ar otru, kaut ko izlaižot. Patīkami, ka režisors nav centies šo 19. gadsimta stāstu pārnest uz mūsdienām, bet paspilgtinājis dažus akcentus, kas aktuāli joprojām.

Ar visu šo es gribu pateikt, ka izrāde nav slikta. Nebūt nē. Tā vienkārši ir jāiespēlē, un tad, manuprāt, vajadzētu būt labi. Vēl viens pluss, kuru es aizmirsu pieminēt, ir izrādes programmiņa, kas dod vēsturisku ieskatu Brontē ģimenē un ļauj saprast kontekstu, kādā ir tapis romāns un arī izrāde.

Vērtējums: 7/10

Attēli: te un te.

Paldies teātrim par iespēju šeit būt!

P.S. Ja vēl kāds Latvijas teātris iestudētu Ostinas “Lepnumu un aizspriedumus”, viss mans naivā romantisma periods agrā jaunībā būtu piepildīts ar mīļāko klasikas romānu iestudējumiem. Es joprojām ceru. 🙂

Atskats uz novembri, plāni decembrim

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/268734023/large.jpg

Vai maz ir tāds mēnesis, kur es neuzstādu nesasniedzamus plānus? Laikam jau nē. Arī novembrī piedzīvoju smagu uzrakstīto plānu izgāšanos (varbūt tie nav jāizpauž skaļi un publiski), lai gan tajā pašā ir darīts daudz, kas nav bijis plānā (bet varbūt es neesmu radīta, lai pieturētos pie plāna). Lai nu kā – te ir mans paveiktais.

Grāmatas. Šomēnes izlasīju 6 grāmatas, kas ir maz, bet pagaidiet filmu sarakstu. Lēnām kļūstu par to cilvēku, kuram starp pāris grāmatu nodaļām un visu filmu izvēlas labāk noskatīties filmu, bet ceru, ka tas drīz mainīsies, kad skola beigsies.
1. Nora Ikstena, Imants Ziedonis “Nenoteiktā bija” – “Valterā un Rapā” sākusies atlaižu sezona un dažas grāmatas ir par patiešām labāk cenām. Par šo grāmatu gan man ir vilšanās, jo gaidīju ko vairāk nekā 20+ burtu izmēru un trešdaļu grāmatas ar Ziedoņa fotogrāfijām. Bet arī tas, ko saņēmu, bija interesanti – par Ziedoņa jaunības gadiem, Tukumu. 3/5.
2. Stefānija Meiere  “Krēsla” – Man vienkārši gribējās to vēlreiz pārlasīt. Ar katru reizi šī grāmata šķiet arvien sliktāka un sliktāka. 2/5.
3. Arnis Šablovskis “Ziedošais ķiršu dārzs. Tukuma Imants” – Vēl viens darbs manā plauktā par Ziedoni. Šī bija tāda kā atmiņu grāmata par Ziedoni ar iekļautām arī Ziedoņa vēstulēm un darbiem. 4/5
4. Sergejs Kruks “Radiožurnālistika” – ļoti noderīgi tiem, kas strādā/grib strādāt radio. Par vārdu izvēli, ziņas uzbūvi, liekvārdību un vēl daudz ko citu noderīgu. Pat ja es netaisos (lai gan kas zina) strādāt radio, šis vienalga bija interesanti. 4/5.
5. Sesīlija Aherna “Līdz varavīksnei” – šo es pārlasīju. Vienīgais, kas man stāstā pietrūka ir datumi un laiks, lai varētu uztvert laika līniju un ātrumu, ar kādu stāsts virzās. 4/5
6. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Uguns biķeris” – mans plāns izlasīt 3 HP grāmatas izgāzās daļēji dēļ studijām, daļēji, jo šīs grāmatas man nav un bibliotēkā uz šo pusmēnesis bija jāgaida. Šī bija tā grāmata, kur sāka atkārtot to, kas notika pirmajās trīs grāmatās, kas bija diezgan lieki. 4/5.

Filmas. Šomēnes noskatījos 9 ar pusi filmas:
1. “The Reader”, rež.Stephen Daldry – nekad nebiju redzējusi filmas versiju par šo stāstu un televīzija ir laba lieta, jo citādi es nezinu kādos apstākļos es šo skatītos, ja to vispār darītu. Grāmatas versija man patika labāk, jo filmā viss notika saspringti lēni un aktieri kaitināja. 7/10.
2. “The Ides of March”, rež.George Clooney – diezgan interesanti šo filmu skatīties pēc ASV vēlēšanām, kas noteikti bija arī televīzijas (vairs neatceros, kas rādīja) mērķis. Raeins Goslings jau vien ir kā iemesls, lai noskatītos filmu līdz galam. Tam, ka filma vispārīgi ir par politiku, nevajag atturēt no skatīšanās, jo tikpat labi šo stāstu var pielāgot jebkurai citai profesijai un cilvēkiem. 8/10
3.  Latviešu dokumentālā filma “Vectēva tēvs”, rež.Kārlis Lesiņš – stāsts par to kā mazdēls vectēvu uz Krieviju ved pie viņa tēva kapa. 20 minūšu ilgs ieskats ģimenes dzīvē, kur runā lielākoties tikai mazdēls. Īsti nezinu (palaidu garām/nebija teikts) kuram bija šī grandiozā ideja, bet filma tāda depresīva, it kā pienākuma dēļ brauktu, kas daļēji tā arī bija, bet vienalga, kaut kas tur nebija ok. 6/10.
4. “Gūtenmorgens Vienciemā” – filma, kas uzņemta pēc Māra Bērziņa stāsta motīviem, par uzvaru balsoja stāsta lasītāji. Tāpēc es nesaprotu lielākās daļas negatīvo attieksmi pret filmu – paši balsojāt, dabūjāt, un viss slikti. Man liekas, ka Latvijas lielo filmu ražošana ir sadalījusies divās daļās – tādas pilnīgi crazy (šeit ierindojas šī un tā džimpalala ar Dreģi) un tādas ļoti labas kā “Mammu, es tevi mīlu”, “Melānijas hronika” utt. Šai dodu 7/10
5. “Melānijas hronika”, rež.Viesturs Kairišs – vienkārši aizejiet.
6. “Tev pienācis pasts”, rež.Nora Ephron – redzēju pusi, un neko svarīgu nejūtos palaidusi garām. Stāsts par iepazīšanās portāliem pirms 21. gadsimta. 6/10.
7.  “Pitch Perfect”, rež.Jason Moore – skatījos atkārtoti, jo vienkārši gribējās kaut ko ar dziesmiņām un šis bija pirmais, kas ienāca prātā. 6/10.
8.  HP un Uguns biķeris, rež.Mike Newell – ar šo filmu sākas lielā tumsas ēra Harija Potera filmās, kad tās jāskatās naktī vai pilnīgi tumšā istabā, lai saskatītu to, kas notiek filmā. Arī šeit ir nelielas novirzes no stāsta (līdz šim vislielākās bija 3.daļā), bet saprotams, ka par tāda ķieģeļa režisoru būt ir grūti. 8/10.
9. “Lost in Translation“, rež.Sophia Coppola – kad pasniedzējiem beidzas idejas, viņi liek skatīties filmas. Patiesībā man pat diezgan patika, lai gan uz beigām sāka stiept gumiju. Ļoti pilna ar dažādām komunikācijas problēmām (kas arī ir iemesls, kāpēc tā tika rādīta). 7/10.
10. “Bad Moms”, rež.John Lucas, Scott Moore – ko dara Marta, kad jāraksta darbs, jo līdz dedlainam ir 2 dienas? Skatās šo. Lieliska filma, kas parāda, ka man dzīve nemaz nav tik ļauna. Kā man teica dekāns – vienmēr var būt vēl sliktāk. 7/10.

Teātrisnoskatījos 3 izrādes:
“Vaidelote” VDT – patīkami pārsteidza, atsauksmi lasi šeit.
“Pēc beigām” Nacionālajā teātrī – divu aktieru haoss divu stundu garumā. Augšā uz zemes ir izplūdis kaut kas indīgs, kā rezultātā viņi ir bunkurā, kur dzīvo vairākas dienas. Raksturu un domu nesaskaņa ir tikai viena no daudzajām problēmām, kas viņus saista un uztur spriedzi ne tikai starp viņiem, bet arī starp skatuvi un skatītāju. Tik lielu spriedzi, ka jāsaķer galva un jācer, ka tas drīz beigsies, savādāk nevar izturēt. Aktieri Madara Botmane un Artūrs Krūzkops ir lieliski, žēl, ka Krūzkops netika pie Spēlmaņu balvas par šo izrādi. Ja jums dzīvē spriedzes par maz – aizejiet. 8/10
“Lielā melu burtnīca” Dailes teātrī – ļoti viduvēja izrāde. Vai manas gaidas bija pārāk lielas vai stāsts/režija nebija ok, bet kaut kas uz mani nenostrādāja. Ja būtu lasījusi grāmatu (smieklīgs stāsts – nopirku grāmatu pirms pirmizrādes ar cerību izlasīt un aiziet, bet joprojām neesmu izlasījusi. Šī izrāde arī uz šo darbību īpaši nemudina), tad varbūt būtu citādi. 5/10.

Plāni decembrim:

  • Izlasīt “Džeinu Eiru”, pirms braucu uz Valmieru skatīties izrādi;
  • Tikt galā ar Harija Potera sēriju kā grāmatās, tā filmās. Ņemot vērā decembra brīvdienas un samērā brīvo skolas grafiku pirms sesijas, tam vajadzētu nostrādāt.
  • No teātra izrādēm decembrī man spīd Nastavševa jaunā izrāde Dailes teātrī un divas Valmierā.
  • Jau 4.12. mans noskatīto filmu saraksts ir garāks nekā dažā labā mēnesī kopā, tā ka noteikti skatīšos daudz filmas. Naktis ir garas.
  • Domāju piedalīties arī kādā decembra lasīšanas izaicinājumā, šoreiz izvēles iepriekš neesmu skatījusies, bet metu acis uz Cramathon 16.-23.decembrī. Bet tad jau redzēs.

Attēls: te.

“Vaidelote” VDT

Trīs dienas Valmieras Drāmas teātris viesojās Nacionālajā teātrī, sniedzot skatītājiem iespēju baudīt “Vaideloti” un “Visiem bērniem garšo siers”. Es noskatījos “Vaideloti”, un, lai gan no sākuma man bija neliela skepse par Aspazijas darba iestudēšanas iespējām, noskatoties izrādi, man ir skaidrs, ka ar to pavisam noteikti problēmu nav.

Karaļmeita Mirdza (Inese Pudža) dzīvo klosterī, kuras priekšniece Vaidelote Asja (Māra Mennika) ir Mirdzas audzinātāja. Dienas klosterī aizrit lūdzoties un uzraugot svēto uguni. Tai pašā laikā norisinās svarīga kauja, kuras uzvarētājam un valsts glābējam Laimonam (Kārlis Freimanis) Mirdzas vecāki-valdnieki kā balvu dos precēt Mirdzu. Tikai neviens nezina, ka Laimona sirds nav brīva – tur Asjas pārpārēm ir.

Pēdējo reizi šis darbs tika iestudēts 1990. gadā Nacionālajā teātrī un nu atgriežas uz teātra skatuves. Kā mēs uzzinām no Hermaņa “Dienasgrāmatas” – režisori uzved kādu darbu, jo tas viņam pašam ir svarīgi, nevis atbilst valsts situācijai vai vēl kāda sabiedrības labuma dēļ. Tāpēc jāpaļaujas vien uz režisores Ineses Mičules kādā intervijā pausto, ka darbs viņu ir vienkārši uzrunājis. Bet tai pašā laikā nevar noliegt, ka ar situāciju sabiedrībā tam nav nekāda sakara, jo tas ir diezgan liels.

Izrādē spilgti parādās vairāki svarīgi aspekti. Piemēram, baznīcas un valsts valdnieku uzskatu sadursme, kas spilgti bija redzami izrādē. Šīs attiecības mūsdienās nav tik spilgti redzamas, bet tās joprojām pastāv. Tāpat cilvēka brīvība pašam izvēlēties joprojām dažās kultūrās ir stipri ierobežotas, īpaši jaunām meitenēm. Protams, šajā izrādē neiztiek bez mīlas trijstūra, kas automātiski paceļ mīlestības tēmu un dažreiz arī tās nežēlību – mīlēt kādu, kas jau tiek mīlēts, kas rezultējas ar vilšanos un neveiksmīgu pirmo mīlestību, kas sāp labu laiku.

Tā kā viena no izrādes tēmām ir upurēšanās ticības dēļ, atteikšanās no laicīgās dzīves, izpriecām, baudām, lai tikai kalpotu augstākam spēkam, man radās šaubas, vai šis vēstījums taps skaidrs jaunākajiem izrādes apmeklētājiem, bet arī šīs šaubas izrādījās nepamatotas – izrādē to apspēlēja, skaidroja un vienīgais jautājums, kas varēja rasties, būtu “kā dzīvotu es viņas vietā”. Vaidelotēm nedrīkst būt nekā sievišķīga, jāievēro pilnīga askēze, ir jārūpējas tikai par dievišķās uguns neapdzišanu un jākalpo dieviem – šis jautājums liek palauzīt galvu ne vienam vien.

Izrādes plusi noteikti ir izrādes ilgums – lai gan lasīju, ka ir nepieklājīgi saīsināta Aspazijas luga, man likās, ka viss svarīgais ir iekļauts (neesmu lasījusi, gāju kā balta lapa) un tāpat var saprast domu. Labi, ka darbs netiek pārnests uz mūsdienu vidi un mēģināts risināt tādā kontekstā, atstājot sākotnējo vēsturisko kontekstu un 14. gadsimta svarīgos jautājumus. Arī valoda ir senatnīga, atstāta tāda pati, kā bija lugā, bet tai pašā laikā visu var saprast. Minimālais skatuves noformējums lieliski pilda savas funkcijas un man kā skatītājam neprasās vairāk neko pielikt. Patika arī, ka izrādē var izsekot līdzi Mirdzas izaugsmei – no mazas, puiciskas meitenes līdz pieaugušai, gudrai, pārliecinātai sievietei.

Tagad pie ne tik pozitīvām lietām. Aktierim dikcija brīžiem pieklibo, kas bija jūtams tajos brīžos, kad jānorunā monologs ātri un neievelkot elpu. Tāpat tajā izrādē, kurā es biju, tehniskais nodrošinājums nebija saprotams, kas rada jautājumu vai izrādes mēģinājumos piedalās arī gaismotājs un skaņotājs vai tikai aktieri. Gaismas slēdzās iekšā/ārā nevajadzīgos brīžos, mūzika vietām bija par skaļu un nabaga aktieri nevarēja ne pārrunāt, ne pārdziedāt to. Es ļoti ceru, ka otrajā vakarā tas bija novērsts.

Par Emīla Zilberta mūziku manām ausīm bija prieks un patika veids kā viņš apspēlē “Mēness starus stīgo” dzejoli. To ir novērtējusi arī “Spēlmaņu nakts” žūrija un izrādei ir nominācija “Gada muzikālās partitūras autors” kategorijā. Tā diemžēl ir arī vienīgā nominācija, kam man nav izskaidrojuma – mani vienmēr ir interesējis pēc kādiem kritērijiem žūrija izrādes saliek šajās kategorijās.

Vērtējums: 8/10. Necerēju, ka man tik ļoti patiks, bet tā bija. Lai gan nesapratu horeogrāfijas nozīmi šajā visā izrādē, tā brīžiem bija pat iederīga. Noteikti izmantojiet izdevību, kad būsiet Valmierā vai gaidiet nākamo reizi, kad Valmiera būs jums tuvāk un aizejiet uz šo. Un paldies no manis Valmieras teātrim par izdevību. 🙂

Attēls te.