Atskats uz 2015. gadu grāmatās.

https://i1.wp.com/www.perpetualpageturner.com/wp-content/uploads/2015/12/2015-end-of-year-book-survey-1024x984.jpg

Redziet, atkal skatījos Youtubā grāmatu vlogeru video un atkal uzskrēju virsū kādam interesantam un man kā cilvēkam, kuram patīk atskatīties uz visu aizejošo, noderīgam tagam. Oriģināli šis ir par 2014. gadu, un to vari atrast te. Esmu izņēmusi ārā trīs jautājumus, jo uz tiem man nav atbildes. Tad nu aiziet!

  1. Best book you read in 2015?

Sarežģīts jautājums. Tas ir tieši no tiem jautājumiem, kas sabojā garastāvokli un liek izjust sirdsapziņas pārdzīvojumus, kad jāizvēlas tikai 1 grāmata no visām tām 119, ko esmu izlasījusi. Nav jau vienas tādas, ir daudzas, ko saliekot kopā, var izveidot to vienu- īsto, vienīgo un labāko 2015. gada grāmatu. Piemēram, Sabīnes Košeļevas “Rīga-Maskava”, Amy Kaufman& Josh Kristoff “Illuminae” un Margaretas Atvudas “Kalpones stāsts”.

  1. Book you were excited about & thought you were going to love more but didn’t?

Mana sajūsma noteikti ir par “Illuminae” (man ir nojauta, ka to pieminēšu ne reizi vien šajā rakstā), bet nosacīta vilšanās man bija ar “Dizaineri”.

  1. Most surprising (in a good way or bad way) book you read in 2015?

Pozitīvais pārsteigums man bija ar Umberto Eko “Rozes vārdu”. Kaut kur jau reiz minēju, ka esmu lasījusi viņa 2 darbus un tie man ne sevišķi gāja uz priekšu un pie sirds, bet “Rozes vārdu” lasīju pārsteidzoši raiti un man ļoti patika.

  1. Book you “pushed” the most people to read (and they did) in 2015?

Te varētu minēt Dainas Tabūnas “Pirmā reize”, tieši dēļ tā, ka šī grāmata visu laiku ceļo manu paziņu un draugu lokā un vēl nav atgriezusies manā plauktā. Jā, un es ticu, ka viņu to lasa.

  1. Best series you started in 2015? Best sequal of 2015? Best series ender of 2015
  2. 2015. gadā iesāku un pabeidzu 2 sērijas – Kiera Cass “The Selection” triloģiju un Lauras Dreižes jaunāko veikumu trīs grāmatu apjomā. Bet par šīm abām nevaru teikt, ka tās bija labākās, ko esmu lasījusi. Ā, izlasīju arī Stīga Lārsona “Meitene ar pūķa tetovējumu”, kas bija salīdzinoši daudz labāk par abām iepriekšminētajām.

  3. Favorite new author you discovered in 2015?

Vispār man iepatikās Ernests Klains. Latviski izdevniecība “The White Book” ir izdevusi “Spēle sākas”, bet angliski ir iznākusi vēl viena grāmata, uz ko varētu pamest acis. Arī Mārgaretai Atvudai redzēju jaunu grāmatu.

  1. Best book from genre you don’t typically read/was out of your comfort zone?

Šogad vairāk kā citus gadus lasīju dzeju, ko parasti nelasu. No visiem izlasītajiem dzejoļu krājumiem man visvairāk gāja pie sirds Henrika Eliasa Zēgnera “elementi”.

  1. Most action-packed/thrilling/unputdownable book of this year?

Viennozīmīgi Gilianas Flinnas “Gone girl”. Jau minēju, ka man ļoti riebās galvenā varone un viņas sākuma monologi, bet tikko kā es izlasīju līdz kādai pusei, tā arī visu nakti turpināju lasīt līdz tas bija beidzies.

  1. Book you read in 2015 that are most likely to re-read next year?

Es nepārlasu grāmatas, bet visticamāk, ka šajā kategorijā iegrozīsies Remarka “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, jo eksāmens vēsturē un tā.

  1. Favourite cover of a book you read in 2015

Kiera Cass grāmatu vāki ir apbrīnojami, lai gan pats stāsts ir diezgan meh. Vēl man patika Emīlijas Lokhārtas “Mēs bijām Meļi” vāks.

  1. Most memorable character of 2015?

Jēziņ. Ezra no “Illuminae”, Līsbeta Salandere, Ūve no “Vīrs vārdā Ūve” un guilty pleasure dēļ Popija no “Man ir tavs telefons”, jo es līdzīgi zaudēju mantas visur.

  1. Most beautifully written book read in 2015?

Māras Zālītes “To mēs nezinām” jeb sarunas ar Imantu Ziedoni. Tik nevainīgi izklausās – intervijas veidā apkopota saruna ar Dzejnieku, bet tas, kas tur ir apakšā, ir neizturami skaisti.

  1. Most thought-provoking/life-changing book of 2015?

Sabīnes Košeļevas “Rīga-Maskava” man iepatikās tieši dēļ pieskaršanās problēmai, pats vēstījums ir diezgan šaubīgs, bet tas, ka to pamana un liek pamanīt arī pārējiem ir ļoti, ļoti labi, jo joprojām ir cilvēki, kas iespaidojas no citiem, ja tev nepatīk, man arī nepatiks, un tas ir diezgan nožēlojami, jo vairumā gadījumu tas attiecas tieši uz grāmatas pamatu – latviešu un krievu tautību cilvēku komunikāciju (vai drīzāk – tās neesamību).

  1. Book you can’t believe you waited until 2015 to finally read?

Nav tādas grāmatas, par kuru varu teikt, ka nevarēju nosēdēt mierā, gaidot. Ļoti daudz grāmatu, kas izdotas 2015. gadā, un kuras ir pirktas, joprojām stāv grāmatplauktā nelasītas, piemēram, izdevniecības “Prometeja” grāmatas, arī no “Dienas grāmatas”.

  1. Favorite Passage/Quote from a book you read in 2015?

“I don’t believe that 17-year-olds get happy endings. They get begginings”. Ā, bet “Eleanor&Park” lasīju 2014. gadā. “Cilvēka dzīve ir viņa pacietības pārbaudījums” (Imants Ziedonis, “Kurzemīte”).

  1. Shortest and longest book you read in 2015?

Īsākā ir Remarka “Atziņas” – 64 lappuses, bet garākā – Ļeva Tolstoja “Anna Kareņina” – 1222 lappuses.

  1. Book that shocked you the most

“Illuminae”, “Gone Girl”.

  1. Favorite book you read in 2015 from an author you’ve read previously

Ir ļoti maz autoru, kurus esmu lasījusi iepriekš. Nu, “Greju” te nevar pielikt klāt, jo tā nav mana mīļākā grāmata, jaunā Beigbedera grāmata nav mana mīļākā, Lauras Dreižes triloģija ne tik, labi, te būs Sofija Kinsela un “Man ir tavs telefons”.

  1. Best book you read in 2015 that you read based solely on a recommendation from somebody else/peer pressure

Džeimsa Dašnela “Labirinta gūstā” es Ķīpsalas grāmatu paradīzē (hei, vēl trīs mēneši!) ieraudzīju un nopirku tikai dēļ labajām atsauksmēm. Neplānoju lasīt tālākās daļas, jo jau pirmā bija ar interesantu ideju, bet izpildījums bija nekāds.

  1. Newest fictional crush from a book you read in 2015?

Taniels no Lauras Dreižes jaunās triloģijas? Ā, nē, tas čalis no “If I Stay”, nu, galvenais varonis.

  1. Best 2015 debut you read?

“Illuminae”. Tā nav labākā, bet labākā no labākajām.

  1. Best worldbuilding/most vivid setting you read this year?

Mārgaretas Atvudas “Kalpones stāsts”.

  1. Book that put a smile on your face/was the most fun to read?

Jāņa Baloža un Jāņa Skuteļa “Vecais vīrs pilī” uztrenēja manus vaigu muskuļus, jo bija jāsmejas. Daudz.

  1. Book that made you cry or nearly cry in 2015?

Daniels Glitauers “Sargies ziemeļvēja” pašā gada sākumā bija pietiekami spilgts darbs, ko atceros arī gada beigās. Šo patiesībā es kādreiz gribētu pārlasīt.

  1. Hidden gem of the year?

Alesandro Bariko “Zīds” – nekad nebiju domājusi, ka tāda maza grāmatiņa var izraisīt tik lielu manu sajūsmu.

  1. Most unique book you read in 2015?

“Illuminae”!

  1. Book that made you the most mad (doesn’t necessarily mean you didn’t like it)?

Kiera Cass triloģija bija mana lielākā neapmierinātība, jo bija skaisti vāki un cerēju, ka arī saturs būs skaists, bet saturs bija diezgan pliekans un paredzams un skaistie vāki tikai lika pievērt acis un iespējamību, ka varētu būt savādāk.

Lai jums grāmatu pilns un lasīšanas pārbagāts Jaunais gads!

Attēls: te.

Decembris

december, christmas, and harry potter image

Decembris vienmēr ir tāds durvju aizvēršanas mēnesis. Noslēdzas ne tikai mēnesis, bet viss gads. Šajā mēnesī vēl vairāk gribas atskaitīties par visu, kas paveikts, tad nu domājams, ka būs ne tikai raksts par decembri, bet arī par 2015. gadu kopumā.

Kā parasti, sākšu ar grāmatām. Raksta tapšanas brīdī ir izlasītas 10 grāmatas, 4 pāršķirstītas studiju vai vienkārši intereses pēc.

  1. Ļevs Tolstojs – Anna Kareņina. Lasīta studiju vajadzībām, ja būtu zinājusi, ka man tā būs jālasa vēlreiz pēc 2 gadiem, pirmo reizi nebūtu lasījusi. Lasot meklēju specifiskas vietas, tāpēc lielu uzmanību sižetam nepievērsu, bet grāmata joprojām paliek pie manām mīļākajām, rodas vēlme izlasīt vēl kādu šī autora darbu. 8/10
  2. Viljams Šekspīrs – Hamlets. Pirmā grāmatas daļa aizgāja ļoti viegla, jo to jau biju redzējusi izrādes veidā. Un tad nāca otrā daļa, no kuras vairs neko neatceros. Bet es noskaidroju, ar ko beidzas šī luga, kas arī bija tas dzinulis, kas lika man lasīt grāmatu. 7/10
  3. Silvija Radzobe – Latvijas teātris 20.gs. 90. gados un gadsimtu mija. grāmatai burtiski uzskrēju virsū vienā bibliotēkā, un pēc Silvijas Radzobes lekcijas Dailes teātrī par kritiku un teātri, nevarēju nepaņemt. Šī bija tāda viegla iesildīšanās darbam, uz ko ilgi metu acis – par to jauno režiju. Šī bija viena no tām izšķirstītajām grāmatām, uzmanību pievērsu tikai tām aprakstītajām izrādēm, kuras esmu redzējusi. 7/10.
  4. Imanuels Kants – Spriestspējas kritika. Izlasīju 20 lapas tieši filozofijas dēļ. Runa gāja par skaistuma un gaumes izpratni. Bija sajūta, ka Kants to visu paņem nevajadzīgi dziļi, kas sarežģī visu /tekstu, bet tas, ko es sapratu, bija labi. 7/10.
  5. Deniss Hanovs – Eiropas aristokrātija 17.-19. gadsimts. Arī šis bija studiju vajadzībām, ko arī izšķirstīju, lasot tikai specifiskas nodaļas. Bet patiesībā man vienmēr ir patikušas kuplas kleitas un filmas par karaļnamiem un tamlīdzīgas pasakas, tāpēc šī lasīšana bija diezgan interesanta. Pēc kādiem pāris gadiem varētu paņemt un izlasīt visu. 7/10.
  6. Giliana Flinna – Neatrodamā. Apbrīnojami. Šitādu čakarēšanu grāmatas ietvaros man šķiet, ka nebiju vēl pieredzējusi. Galvenā varone man riktīga krita uz nerviem jau grāmatas sākumā ar saviem garajiem uz sevi vērstajiem monologiem, kas rezultējās ar to, ka tagad nevaru saprast, vai man patika vai man nepatika pati grāmata. Jo vairāk domāju par šo, jo vairāk neko nevar saprast. Patika čakarēšana, riebās galvenā varone. Kas tur var sanākt? 8? Lai būtu 8/10.
  7. Illuminae. Ja Sintija blogeru eglītē nebūtu man uzdevusi jautājumu “Vai tu zini, kas ir Ezra?”, kad biju aptuveni 20 lappuses iepakaļ, iespējams, ka lasītu vēl tagad. Nav vārdu, lai mēģinātu aprakstīt šo grāmatu, cik ļoti fantastiska tā ir. Tas vienkārši ir pašiem jāpiedzīvo. 9/10.
  8. Kā būt parīzietei vienmēr un visur. Rakstīju pilno atsauksmi, lasi te.
  9. Anderss de la Mote – burbulis. Arī šeit rakstīju pilno atsauksmi, lasīt vari te.
  10. Rainis – Uguns un nakts. Ziniet, kā ir tad, kad filozofijas profesore ir Raiņa fanāte? Es nojaušu. Tāpēc, ka man tuvojas sesija un filozofijas eksāmens, jāsāk apgūt Raiņa idejas, vēl ir kāda nedēļa laika. Grāmatu nekaunīgi lēti dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā, un tā kā tagad rāda arī izrādi Nacionālajā teātrī (uz kuru neesmu bijusi), kaut kā tas viss saslēdzās. Luga man patika, tās idejas, kuras uzķēru, bija labas un aktuālas arī šodien, diemžēl. 7/10
  11. Mērija Šellija – Frankenšteins. Arī šai grāmatai uzskrēju virsū tajā pašā pieminētajā grāmatnīcā, arī nekaunīgi lēti. Un tā kā šoreiz izrādi rāda Dailes teātrī, un esmu redzējusi un esmu sajūsmā, bija tīri loģiski, ka jāizlasa grāmata. Tā gan uz mani atstāja tādu meh iespaidu, bet radās priekšstats, kā viss bija pamatā pirms izrādes, un ko tieši režisore ir mainījusi. 7/10.
  12. Stīgs Lārsons – Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni. Par daudz politisko afēru, kurām vienā brīdī vienkārši pārtraucu sekot līdzi, tiesas ilgums man likās nepieklājīgi īss un nepameta sajūta, ka sākumā visu nejēgā velk garumā, lai beigās visu svarīgo iekļautu 100 lappusēs, kas ir par maz. Redziet, kas notiek ar mīļākajām triloģijām, kad lasa trešo reizi pēc kārtas. 8/10.
  13. Frederiks Beigbeders – Ūna un Selindžers. Atsauksme te.
  14. Staņislavs Lems – Solaris. Grāmata par mūsu apslēptajām vēlmēm un zemapziņu. Kas parādītos tavā priekšā, ja tu būtu tieši tādā pašā situācijā, vai tu zini? Pēdējā obligātā literatūra, par ko ir liels prieks, bet tajā pašā nedaudz nostaļģija iezogas. Bet vēl jau pirms eksāmena būs iemesls visu atkārtot. 6/10 par pašu grāmatu, bet lika padomāt.

Tagad parunāsim par 3 filmām. Viena bija studijām – Solaris (2002. gada), kas man nepatika, bet tur spēlēja Džordžs Klūnijs galvenajā lomā, kas man arī te nesimpatizēja. 6/10. Otrā filma bija Matrikss, arī studiju vajadzībām. Jāatzīst, ka vēl nekad nebiju redzējusi, un tas bija interesants piedzīvojums. 7/10. Trešā filma ir “Noslēpums viņu acīs” par to, ko mērķu nospraušana var izdarīt ar cilvēku, ko salūšana pēc traģēdijas var izdarīt ar tevi pašu. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm. Kas mani pašu pārsteidz, ka abas ir JRT. “Ziedonis un Visums” bija skaista izrāde, ko veido nelielas etīdes par vai ar Dzejnieku. Smieklīga un skumja izrāde. Tāpat es varētu raksturot arī otru – “Latviešu mīlestība”. Abas izrāde no augšas līdz lejai pilnas ar latvietību un tiem kodiem, kas veido mūs un mūsu identitāti. Mēs katrs pazīstam tos cilvēkus, kas kāpj uz skatuves, un aktieri attēlo viņus tik pārsteidzoši precīzi, ka sametas skumji. Abām izrādēm 10/10.

Man pašai neparedzēta dāvana Ziemassvētkos ir iesnas un sāpošs kakls un galva pilna ar idejām, ko gribu izmēģināt jaunajā gadā. Kādas durvis atveras, kādas citas aizveras. Tagad tikai visas idejas jāsaliek uz papīra, lai var saprast kur un kā realizēt. Lai vai kā, lai jums darbīgs Jaunais gads!

Attēls te.

Frederiks Beigbeders “Ūna un Selindžers”

Frederiks Beigbeders - Ūna un Selindžers

Frederiks Beigbeders ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem tieši dēļ tiešajiem un brīžiem arī skarbajiem izteikumiem par cilvēkiem un viņu paradumiem, esības un rakstura īpašībām, jo tajos visos ir šķipsniņa patiesības. Ar lielu nepacietību gaidīju viņa jaunāko romānu, jo vairākus gadus no viņa latviski nekas nebija izdots. Sagaidīju ne to, ko gaidīju.

Kad jaunais rakstnieks Džerijs Selindžers satiek slaveno meitu Ūnu O’Nīlu – viņas tēvs ir slavens dramaturgs, kurš saņēmis Nobela prēmiju – viņš nojauš, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms šīs tikšanās. Viņš ir kā apmāts ar meiteni, pavada viņu uz pasākumiem, bet tad notiek karš. Selindžeru iesauc armijā, bet Ūna dodas uz Holivudu, kur satiek Čārliju Čaplinu. “Visskaistākā ir neiespējamā mīlestība.”

Iemesls, kāpēc es nesagaidīju to, ko gaidīju, ir pavisam vienkāršs – nekad agrāk Frederiks Beigbeders nav rakstījis par vēsturiskām, reālām personām. Līdz šim brīdim. Un es joprojām netieku skaidrībā, vai man patīk tas vai nē.

Uz pirmā vāka skopi uzrakstītais vārds “romāns” neraksturo šo grāmatu, lai gan teorētiski tā tam vajadzētu būt. Tur pietrūkst dažu vārdu, kā piemēram, “nesaudzējošs stāsts par mīlestību”, “sāpīgs romāns” vai “lasot šo, jums sirdī durs ar adatām”. Ja grāmatā aprakstītajam pievienojas paša lasītāja pieredze (kuram tāda ir), tad jūs šo grāmatu ienīdīsiet, bet reizē arī ļoti stipri iemīlēsiet. Kā pats autors stāsta gaitā saka: “tās ir vēstules, kas adresētas Tev vienīgajai”. Un patiesi, daži teikumi, daži romāna pavērsieni patiesi iedarbojas pavisam tieši uz lasītāju – kā ar roku rakstīta vēstule.

Lai gan no sākuma žēlojos, ka ir zudis tas formāts, kuru es gaidīju, pavisam slikti nav. Jā, ir vēsturiskais fons, kur arī norisinās darbība, romāns tiek balstīts uz faktiem, bet arī uz fikciju (fakcija). Man patīk, ka par spīti šim visam, brīžiem cauri stāstam parādās arī Beigbedera raksturīgais tiešums. Un tā kā romāns principā ir par mīlestību, par to viņš ļoti daudz ko pasaka ne tikai tieši, bet arī skaisti.

Man nav nekā slikta, ko pateikt par šo darbu. Caur caurēm sajūtu darbs, dažus var nepavilkt, bet mani pavilka. Labi bija iekļautie Ūnas un Selindžera portreti, arī brīžiem tika dotas norādes, piemēram, sameklēt Youtube Ūnas pirmo (un arī pēdējo) audition.

Vērtējums: 9/10.

Rakstā izmantotie citāti ir no šīs grāmatas.

Attēls te.

Anderss de la Mote “burbulis [bubble]”

Anderss de la Mote - burbulis [bubble]

Noslēdzošā triloģijas [geim] daļa sniedz atbildes uz līdz šim neatbildētiem jautājumiem un atklāj to, kas lasītājus ir interesējis jau no pirmās daļas pirmajām lappusēm.

Tuvojas Zviedrijas princeses kāzu diena, kas vienmēr ir prasījusi lielu drošības dienestu uzmanību un darba pilnas rokas. Tikai šoreiz spriedze ir lielāka, jo HP meklē policija un izskanējušas ziņas, ka tieši viņš grasās šīs kāzas izjaukt. HP māsa Rebeka savukārt mēģina saprast saistību starp HP, Spēli un Zviedriju, saliekot puzli. Bet puzles gabaliņi ne vienmēr tiek likti pareizajās vietās.

Rebekai beidzot ir līdzvērtīga loma trillerī – ja pirmajās divās daļās viņa bija tikai neizteiksmīga piedeva, kas neko nesaprata, bet nedaudz atsvaidzināja samudžināto HP stāstu, tad šeit jau viņai pašai ir galva uz pleciem un viņa jau sāk dalīt galvenā varoņa vietu ar HP. Palēnām viņa nonāk pie risinājuma, pie pareizajiem puzles gabaliņiem, un lasītājs var izsekot līdzi kā tad visa Spēle galu galā ievilka viņas brāli tajā iekšā un kāda ir viņas saistība.

Runājot par HP, viņš ir mēslos līdz ausīm, bet nevis sēž rokas klēpī salicis, bet turpina darīt stulbas lietas, lai izklaidētu sevi un lasītāju. Tuvu pie grāmatas beigām viņš pēkšņi maina savu nostāju un kļūst par pilnīgi citu personu – izstrādā jaunu plānu, ir kluss, paklausīgs. Nav vairs tā HP, ko mēs iepazinām ar pirmo grāmatu. Bet par spīti tam viņa neveiksmju ķēde ir tik gara, ka sāku izjust žēlumu pret šo tēlu un nelielu nepacietību jau tā ātrajā tempā – nu kad tad viņam beidzot sāks veikties?

Runājot par tempu, ir tā – ir labi, ja spēj apzināties, cik ātri var grāmatu izlasīt un attiecīgi arī ierēķināt tai laiku. Man nebija tā, ka bija grūti nolikt malā, bet interese saglabājas, un tad ir dilemma – lasīt kursa pierakstus, gatavojoties pirmajam eksāmenam, vai tomēr pirmo izlasīt grāmatu, lai ir mierīgs prāts un varu koncentrēties uz ko citu.

Triloģiju kopumā vērtēju kā labu. Kad dabūju otro daļu, nedaudz traucēja tas laika caurums, kas bija izveidojies izdošanas laikā, bet pāršķirot pirmo daļu, notikumi atausa atmiņā un tas vairs nelikās tik būtiski. Otrā daļa man šķita lēna, daļu no trešās daļas notikumiem mierīgi varēja pārcelt uz otro un tad nebūtu izstiepta otrā un sarauta trešā daļa. Bet pats grāmatas stāsts kārtīgi savervelē savā varā un pat pēc pēdējās lappuses izlasīšanas liek domāt par sevi – kas ir tās lietas, ko mēs paši slēpjam savos burbuļos?

Vērtējums par grāmatu un triloģiju kopumā: 7/10.

Attēls šeit.

Burbulis kā vieta, kur paslēpt pagātni.

Kā būt parīzietei vienmēr un visur

Anna Beresta, Odrija Divāna, Karolīna de Megrē, Sofija Masa - Kā būt parīzietei vienmēr un visur

Mēs daudz zinām par Parīzi kā pilsētu, bet gandrīz neko par pašiem tās pilsētas iedzīvotājiem. Zinot faktu, ka Parīze ir multikulturāla pilsēta, mēs varētu kaut ko izsecināt, bet tas nepavisam nebūtu tas, kādi viņi ir patiesībā. Grāmata sniedz lielisku iespēju 268 lappušu garumā ielīst parīzietei aiz ādas, iepazīt viņas būtību un sasmelties tādu iedvesmu, ka jau dodies uz Parīzi ar šo grāmatu pie rokas.

Šī nav tipiska grāmata. Kā minēts sākumā esošajā Ž.L.Godāra citātā: “Filmai jābūt sākumam, vidum un beigām, bet ne vienmēr šādā secībā.” To pašu var attiecināt uz šo grāmatu – nav svarīgi, no kuras vietas grāmatā jūs sākat lasīt, jo nodaļas savā starpā nav saistītas. Un nē, tā tīri teorētiski nav arī padomu grāmata, jo nemāca kā dzīvot, bet sniedz ieskatu tajā, kā to dara īstas parīzietes. Varat ielūkoties pa atslēgas caurumiņu parīzietes grāmatplauktā, drēbju skapī, mīlestības līkločos un pat receptēs. Tas viss un vēl mazliet.

Pat nepamanot kā, vienos naktī attapos esam krietni pāri grāmatas vidum, kas liek domāt, ka grāmata ir par īsu. Liela pievienotā vērtība ir bildes, kas veido arī lielu daļu grāmatas, bet palīdz ātrāk sajust pareizo auru. Lielu daļu attēlu ir uzņēmušas pašas autores. Principā grāmata ļoti labi ilustrē to, kādam cilvēkam ir jābūt – individualitātei. Nav jāuztraucas par sīkumiem, jo tie ir sīkumi. Lielākus sīkumus veido mazāki sīkumi, tāpēc arī par tiem vari neuztraukties. Nekas, ka nespēj vajadzīgajā brīdī atrast kaut ko savā somā, jo “tas nav aksesuārs, bet tavas mājas”. Jāiemīlas vismaz trīs reizes dienā, jāvalkā augstpapēžu kurpes, jākrāso sarkanas lūpas un jāmaršē pa dzīvi augstu paceltu galvu. Bet visam pāri – jābūt sev pašai.

Grāmatu mierīgi var nolikt uz rakstāmgalda un atšķirt jebkurā mirklī, jebkurā vietā. Vai nu jūs skaļi smiesieties vai iegrimsiet pārdomās, atkarīgs no vietas. Teikumi ir veiksmīgi savirknēti zem šķietami nesaistītiem virsrakstiem, bet kopā veido spilgtu parīzietes tēla raksturojumu. Pat nemanot sagribēsiet aizbraukt uz Parīzi, lai par visu pārliecinātos. Atkal un no jauna.

Grāmatas vērtējums: 9/10.

Attēls: te.

Rudens kopsavilkums

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/211395281/large.jpg

Man patīk daudz un dikti skatīties, ko esmu paveikusi. Kā minēju iepriekšējā rakstā, par gadalaiku taisīšu atsevišķi raksta garuma dēļ. Tad nu šeit atskatīšos uz tām grāmatām, filmām, teātra izrādēm, kas man visspilgtāk ir palikuši atmiņā.

Kopā pa 3 mēnešiem izlasīju 31 grāmatu, noskatījos 16 filmas un 14 teātra izrādes, grāmatplaukts tika pie 18 jaunām grāmatām (no kurām vēl nevienu neesmu izlasījusi, kuš).

Sāksim ar grāmatām. Darbs, kas man bija lielas šausmas un mocīšanās, bet pēc universitātes pabeigšanas (hahha, cerams) varētu šo pārlasīt vēlreiz, šoreiz saprotot un Odiseju lasot pirms tam. Protams, ka runāju par Ulisu. Vēl viens darbs, kas palika atmiņā, ir Mārgaretas Atvudas Kalpones stāsts, kuru aprakstīju te. Atkal no jauna iepazinos ar Umberto Eko, šoreiz caur romānu Rozes vārds. Ja jūs vēlaties sākt iepazīt šo rakstnieku, bet nezināt, ar ko sākt, ņemiet šo. Man nedaudz žēl, ka pati tā nesāku. Vēl kāds nozīmīgs darbs tieši ne formas ziņā, bet vēstījuma, ir Sabīnes Košeļevas Rīga-Maskava, kas runā par latviešu-krievu attiecībām. Ļoti iedvesmojošas un skaistas bija Māras Zālītes Sarunas ar Imantu Ziedoni (To mēs nezinām), kas lika justies kā trešajam, bet ne liekajam, bet pie galdiņa sēdošajam. Vēl vēstījuma ziņā, bet pilnīgi un galīgi ne izpildījuma, man patika Dorisas Lesingas Bens pasaulē, kas ir duoloģijas noslēdzošā daļa. Arī runā par citādo pret sabiedrību. Jāpiemin arī, ka rudens zīmē tika izdota Lauras Dreižes triloģija, kas gan noslēdzās ne tā, kā tai vajadzētu noslēgties, bet triloģija ir un vismaz pirmās 2 daļas ir salīdzinoši baudāmākas par pēdējo.

Nedaudz žēl, ka dēļ skolas palaidu garām tik daudz jaunumu no izdevniecībām, ko tiešām gribu izlasīt, bet kārtīgi apdomājoties, es vienkārši sapratu, ka tad es to nabaga grāmatu mūžīgi lasītu. Tagad atliek vien gaidīt parādāmies bibliotēkā, un, manuprāt, es jau zinu, kā pavadīšu brīvās un miega pilnās dienas, kas pienāks pēc precīzi 22 nemiega dienām.

Tagad pie filmām. Very Good Girls man palikusi atmiņā ar tieši tādām beigām, kādas man patīk – kad beigu nav. Stāsts par pirmo lielo mīlu tā ne visai, bet filmas uzbūve bija tieši kā vajag. Arī The Laggies man palika atmiņā, bet negatīvā veidā, ar pilnīgi un galīgi absurdo sižetu. Stīvs Džobss drīzāk nevis no kompānijas veidošanas skatupunkta, bet ģimenes saitēm un kāpšanu sev pāri vismaz vienā aspektā.

Par filmām jāsaka, ka liels prieks bija pirmdien tajā izslavētajā “Otra elpa” veikalā atrast savas mīļākās filmas dvd ierakstu, kas ir pirmkārt, un otrkārt, tikai par eiro. Maza laimes eiforija.

Savukārt, ja runājam par teātri, tad jāpiemin Raudupiete, ko rādīja pa LTV1, bet tas neizslēdz faktu, ka man patika, un labprāt šo izrādi redzētu arī reālā teātrī. Oskars un Rozā dāma man arī ļoti, ļoti patika, par to vari lasīt te. Ar Ādas noskatīšanos sākās mana dīvaini pozitīvā un vēl nebijusī teātra pieredze Ģertrūdes ielas teātrī. Prieks, ka arī šie mazie teātri tika pamanīti un izvirzīti nominācijām Spēlmaņu naktī. Frankenšteins bija ļoti laba izrāde, šī ir tā reize, kad saku, ka labprāt aizietu vēlreiz (tāpat to darītu ar Equus, dzeguzes ligzdu un Ugunsgrēkus šodienas kontekstā, jo skatījos, kad tas vēl nebija tik ļoti aktuāli, kā šodien) un atsauksmi vari lasīt te. Rondo arī uz mani atstāja pozitīvas emocijas, galu galā 2 aktieri nospēlē vairākus desmitus lomu, kas ir savā ziņā saistīti, bet pilnīgi atšķirīgi. Brodskis/Barišņikovs ir kaut kas, par ko ceru kādreiz uzrakstīt mazo atsauksmju ietvarā, bet tas bija skaisti. Lai gan krievu valoda man ir diezgan liela mūra siena, iegūtās biļetes netaisījos pārdot, bet gan aiziet un paskatīties, par ko visi brēc. Par Avantūrista grēksūdzi jau izteicu savas lielās pārdomas mazajās teātra atsauksmēs. Pēdējā izrāde, ko redzēju svētdien, ir Džilindžera jauniestudējums, uz ko ļoti, ļoti neiesaku iet un tikpat ļoti ceru, ka šis gabals piedzīvos tādu pašu likteni kā Milēdija, tikai nedaudz ātrāk. Iespaidīgais skatuves iekārtojums un Ilzes Vītoliņas tērpi tomēr nespēja noslēpt ļoti daudzas problēmas.

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/211422096/large.jpg

Ziema nāks ar ļoti lielu atvieglojumu par gaidāmajām gandrīz 2 brīvām nedēļām, kam sekos sesija un tad atkal brīvs. Ceru arī līdz tam laikam pārvarēt savu lasīšanas slinkumu (vakar nonācu pie secinājuma, ka tas ir Annas Kareņinas dēļ) un pabeigt iesāktās grāmatas. Šogad man ir pamatotas cerības uz sniegu savā dzimšanas dienā, kā arī ceru uz kārtīgu un skaistu baltumu pašos Ziemassvētkos. Vispār, man beidzot ir pilnīgi oficiāli dungot ziemas dziesmiņas un tīt ap palmu lampiņu virtenes. Kad es to gribēju darīt oktobrī, cilvēki uz mani skatījās ļoti dīvaini.

Attēls te un te.

Rudens kā rudens…

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/211298865/large.jpg

…es biju tavs meistars un tu mana Margarita…

Lai gan “Prāta vētras” dziesmas vienmēr uzdzen tādu mazliet melanholisku sajūtu, šoreiz šī ir īstajā vietā, jo jāatvadās. No novembra, no rudens, un jāgaida ziema. (Raksta garuma dēļ par rudeni kopumā un ziemas plāniem būs atsevišķs raksts).

Tātad, par novembri. Izlasīju 8 grāmatas, noskatījos 6 filmas un biju uz 2 teātra izrādēm.

Arī mani ir skāris slavenais reading slump vai varētu teikt – nevēlēšanās lasīt. Tāpēc te būs pavisam plānas grāmatiņas (un ar plānumu es domāju tās, kuras bieži vien nesasniedz 100 lappuses).
1. Autoru kolektīvs – Purpura karaļa galmā. Šī bija transporta lasāmviela, tāpēc lasīju diezgan ilgi, bieži vien ar vairākām dienām starpā. Tad nu spēcīgākie stāsti galvā palika, pārējie izlidoja ārā. Tie, kas man palikuši atmiņā tā, ka varu nosaukt aptuvenu sižetu ir 2, pārējie man ir vienkārši tumša bilde. Izdomas potenciāls bija liels, bet ir ļoti atkarīgs no autora kā viņš to realizē. Šajā gadījumā acīmredzami ne īpaši veiksmīgi. Kārtīgi domāšu pirms ķeršos klāt otrajam latviešu fantāzijas stāstu krājumam. Šim dodu 5/10.
2. Henriks Eliass Zēgners – elementi. Dzejas krājumiņš (turpinot manu maldīšanos pēc labas dzejas, kas nav Ziedonis) pārsteidzoši man iepatikās. Bija vairāki tiešām labi dzejoļi, kas tā vien prasījās pēc izrakstīšanas. Dodu 7/10 balles.3. Marģeris Zariņš – Viltotais Fausts. Nē, nu pamēģini paskaidrot, ka dzīve ir pārāk īsa un TBR liste pārāk gara, lai tērētu laiku uz grāmatām, kas neuzrunā. Šito lasīju studiju kursa ietvaros un otrreiz jūs mani nepiespiedīsiet to izlasīt. Darbs sajaukums no visa tā, ko mēs zinām un lasām par Faustu un tā adaptācijām stāstu/leģendu/romānu/lugu veidā, tas viss ir šeit. Kaut kur pa vidu es aizpeldēju prom no sižeta līnijas un vairs nemaz necentos tajā iedziļināties. Vērtējums: 4/10.
4. Indreks Harglas – Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs. Mana atsauksme šeit.
5. Džeimss Patinsons – Dāma no Argentīnas. Ar šo man saistās divas uzvaras. Uznāca atklāsme, ka varu taču lasīt e-grāmatas formā tās grāmatas, kas man fiziski stāv plauktā (jā, es tieši tik liela nejēga esmu visu savu dzīvi), kas jau ir viena uzvara. Otra uzvara ir sabiedriskā transporta cilvēku radināšana pie grāmatām. Kad lasīju šo slavenajā 15. trolejbusā (ar ko pārvietojos lielāko daļu savas dzīves un es neesmu piedzīvojusi nevienu no tiem briesmu stāstiem, izņemot cilvēku smirdēšanu) un savā pieturā kāpu ārā, sieviete, kas sēdēja man blakus, jautāja pēc grāmatas nosaukuma un minēja, ka “liekoties tīri interesanta lasāmviela”. Otrreiz gan šādu lasītgribošu brīnumu neesmu redzējusi. Bet principā stāsts ir par sievieti, kas nespēj uzsākt patstāvīgu dzīvi un ir atkarīga no palīdzīgām vīriešu rokām un makiem. Vērtējums: 3/10.
6. Nils Sakss – Poēma par 12 ziloņiem. Amizants stāsts, jo savādāks, kā citi. Tieši bezsakarībā veidojas pārsteidzoša sakarība, visu papildina melnbaltas fotogrāfijas. Šo paņēmu kā izmēģinājumu pirms ņemu autora “Nāve – tās nav beigas”, kas ar savu zilo muguru man māj no bibliotēkas plaukta, bet to es vēl tik ātri nedarīšu. Vērtējums: 7/10.
7. Viljams Brūss Kamerons – Ziemassvētku suņi. Man gribējās kādu svētku grāmatu un atcerējos, ka Zvaigzne kādreiz ko tādu izdeva. Norādītais lappušu skaits bija tieši laikā, lai izlasītu 4 stundās un šī ir jaunā pēdējā grāmata, ko esmu lasījusi līdz 2 naktī. Lai cik ļoti man nepatiktu stāsti par dzīvniekiem, šajā tiem bija otršķirīga loma, kas padarīja romānu mazāk kaitinošu. Galvenais varonis kārtīgi krita uz nerviem, no Ziemassvētkiem te vispār nebija ne miņas, jo, kā izrādās, “Ziemassvētku suņi” ir dzīvnieku patversmes akcija, nevis kaut kas cits. Vērtējums: 6/10.
8. Ļevs Tolstojs – Anna Kareņina. Nedaudz atvieglots lasīšanas process, jo šo romānu jau ņēmu rokās pirms dažiem gadiem, tagad atliek sižetu atsaukt atmiņā un uzrakstīt referātu. Vērtējums: 8/10

Par filmām runājot, pirmā, ko noskatījos bija “The Theory of Everything” – stāsts par Stīvenu Hokingu. Šī man patika labāk nekā tā, ko vēlāk rādīja pa LTV1 – “Hokings” ar B.Kamberbiču. Pirmā filma aptvēra visu zinātnieka dzīvi, kamēr otrā – tikai to, kas attiecas uz zinātnes atklājumiem. Pirmā patika vairāk arī tāpēc, ka man vienmēr patīk labāk pirmā versija par kādu cilvēku, notikumu utt., nekā nākamās, ko skatos par to pašu tēmu. Lai cik slikta vai laba būtu otrā filma, man vienmēr patiks labāk pirmā. Par “Theory of Everything” lieku 8/10, bet par “Hokingu” – 6/10.

Vispār LTV1 svētdienu vakaros pasākuši rādīt labas filmas. Vēl viena, ko noskatījos tieši iespējas pēc, bija “Augusts. Osedžas zeme”, kas ir stāsts par ģimenes apvienošanos brīdī, kad visi kaut ko zaudē. Kādam tas ir tēvs, kādam – vīrs. Katram ir izveidojusies sava dzīve, un šī atkal-satikšanās nes līdzi dzīvošanu visiem zem viena jumta, no narkotikām atkarīgu māti un sen slēptu ģimenes noslēpumu, kas beidzot nāk gaismā. Vērtējums: 8/10.

Kad jau zaudēju visas cerības uzvarēt kādā konkursā/loterijā un tamlīdzīgā pasākumā, izrādījās, ka esmu viena no tiem, kas laimēja ielūgumus uz “Stīva Džobsa” filmu. Lai gan es varētu noslīkt darāmo darbu daudzumā, atmetu visam ar roku, jo kurš gan laistu garām šādu iespēju? Filma sniedz ieskatu “Apple radītāja” dzīves posmā, kas parāda radīšanas procesa pašus pirmsākumus un ved līdzi līdz pirmajiem grandiozajiem panākumiem. Lai gan arī te bija iekļautas “pagātnes atmiņu” ainas, kas man ļoti nepatīk, un dažbrīd man tās likās par garu, tomēr filma kopumā man patika. Dodu 7/10.

Annas Kareņinas kārtējo versiju ar Keiru Naitliju galvenajā lomā noskatījos dēļ studijām. Apvienot vairākus darbus vienā reizē man allaž licies patīkami, jo ir sajūta, ka izdara vairāk, tad arī filmu es skatījos paralēli kaut ko darot. Jāsaka, ka romāna adaptācija ir diezgan interesanta un mākslinieciski ļoti daudzšķautnaina. Darbība norisinās it kā uz skatuves, bet kameras filmē tā, lai neizskatās pēc skatuves. Keira Naitlija mani vienmēr kā aktrise ir patikusi, tieši tāpēc filmai vērtējums: 7/10.

Par teātra izrādēm runājot, vienu skatījos televīzijā un neaizmigu – tā bija “Sieviete, kas nav uzmanības vērta”. Izrāde ir stāsts par sievieti, kuru pamet vīrietis, kad uzzina, ka viņa gaida viņa bērnu. Aizbēgusi no sabiedrības nosodījuma, viņa izaudzina dēlu, bet tā dēļ viņai nācies atteikties no visa, ko sabiedrība varēja viņai piedāvāt. Kādā ballē pie paziņas viņa tiek iepazīstināta ar lordu – bērna tēvu. Sākas spēle, kas balstīta uz savstarpējiem pārmetumiem un atmiņām par aizgājušajām dienām. Dita Lūriņa – Egliena man vienmēr ir simpatizējusi kā lieliska aktrise un arī šeit tas ir manāms. Egilu Melbārdi neesmu redzējusi, spēlējot galvenās lomas, tāpēc šis bija pozitīvs pārsteigums. Izrādes vērtējums: 8/10.

Otra izrāde, uz ko biju pavisam, pavisam nesen, ir “Amerika jeb bezvēsts pazudušie” Dailes teātrī. Droši vien par šo būs mazā atsauksme, jo daudz par šo murgu nav ko teikt. Vienreiz jau kas tāds bijis uz Dailes teātra skatuves, tā kā tādi sāk atkārtoties un salīdzinoši īsā laikā (runāju par “Milēdiju”). Cerams, ka noņems tikpat ātri, ja ne ātrāk.

Grāmatu papildinājums novembrī – 9. Par rudeni kopumā, kā jau augstāk minēju, būs atsevišķs raksts.

Runājot par decembri, plānu nav. Nē, ir 2. Pabeigt pirmo semestri un beidzot dabūt brīvlaiku. Man ir iestājusies lasīšanas pauze, kad tikai prieku sagādā pirkt grāmatas, ne tās lasīt. Varbūt brīvās dienas, kad nebūs jāpaspēj kaut kas nodot un uztaisīt kādu miljono prezentāciju, varbūt tās nesīs ko labu, piemēram, grāmatu kalnu samazināšanos. Vakar tieši beidzot apmeklēju izslavēto “Otras elpas” veikalu, kurš ir kā paradīze. Piemēram, “Klūgu mūku” dabūju pa 5 eiro, Markesu par 30 centiem, Žilu Vernu vispār meta pakaļ un tas ir tikai sākums. Izskatās, ka grāmatnīcas vairs apmeklēšu tikai ļoti galējos apstākļos.

Attēls te.

Mazie izrāžu pieraksti #1

Sapratu, ka sen nav tapis nekas par teātri. Tā kā manī arī bija iekšēja nepieciešamība savest domas kārtībā un izsāpēt savu sāpi, tad ieraksts bija pašsaprotams rezultāts. Mērķis (jo to bāzt visur kur vajag un kur nevajag tagad skaitās baigi forši) ir īsi pastāstīt savas pārdomas pēc noskatītās izrādes, kuru negribu aprakstīt katru atsevišķi, jo vienkārši man nav tik daudz ko teikt. Tad nu šeit būs stāsts par pirmajām trim – “Ja Tevis vairs nebūtu”, “Farjatjeva fantāzijas” un “Avantūrista grēksūdze”.

“Farjatjeva fantāzijas” JRT piedzīvoju, kad tās bija ģenerālmēģinājuma stadijā. Dzirdēju, ka izrāde tagad ir labāka tapusi, bet otrreiz jau neiešu. Stāsts ir par zinātnieku, kas strādā pie kaut kādas vēl neizzinātas teorijas. Pāvels (Farjatjevs) kādā pasākumā satiek meiteni Aleksandru un jau pēc pāris dienām viņu bildina. Viņa atsaka, jo viņai padomā ir pilnīgi kas cits. Tā sākas murgs 3 stundu garumā.

Pirmkārt, jau vienveidīgais sižets. Zinātnieki un mīlestība. Nezin kāpēc cilvēkiem šķiet, ka ar šo vārdu savienojumu kaut kas nav kārtībā. Tāpat arī zinātnisko izskaidrojumu pārpildītie dialogi (bet vairāk gan monologi) noturēt manu uzmanību nespēja un es sāku apbrīnot skatītāju matu sakārtojumu (jo tas ir vienīgais, ko tumšā zālē var lāga novērot). Visu 3 stundu garumā es neatradu nevienu vietu, kur koncentrēšanās spējas sarosītos un izrādi novērtētu. Lai gan mūsdienu ģimene (mīloša māte audzina un izlutina savu vienīgo dēlu, aizņemta māte netiek galā ar meitām, nespēj apvaldīt savu vēlmi audzināt arī pieaugušo meitu utt.) bet tomēr šī ir izcilu aktieru talantu izniekošana uz skatuves, kur mierīgi varēja uzvest ko citu. Vērtējums: 4/10.

“Avantūrista grēksūdze” Latvijas Nacionālajā teātrī uzrunāja ar studentu ģenerālmēģinājumu un budžetam draudzīgajām biļetēm. Diemžēl izrāde ir tikpat vispārīga, cik teātra mājaslapā ievietotā anotācija. Fēlikss Kruls ir izlutināts bagātnieku dēls, kas vēlāk spiests dzīvot nabadzīgi, jo tēvs ir zaudējis savu impēriju. Viņš ir spiests meklēt risinājumus caur paziņām un gultām, lai atkal tiktu uz kājām, un kad viņš tiek – tas vairs nav Fēlikss.

No Tomasa Manna man plauktā stāv divas nelasītas grāmatas, bet godīgi sakot, pēc šādas izrādes man zūd vēlēšanās tos lasīt. Izrāde veidota kā atskatīšanās pagātnē, vienlaicīgi galveno lomu spēlē divi aktieri – Uldis Siliņš kā Fēlikss jaunākais un Ivars Puga kā Fēlikss vecākais. Cienījamas sižetiskās attīstības arī šeit nebija. Un jā, šī ir tā izrāde, kas ir izslavēta ar kailiem cilvēkiem. Pilnīgi iedomājos visas tās vecās kundzes ar mūžseniem NT abonementiem, kas sapucējušās gāja uz pirmizrādi. Man izrāde raisīja tikai jautājumu – vai kailums uz skatuves ir māksla vai veids, kā pārraidīt vēstījumu? Vērtējums: 5/10.

Uz “Ja Tevis vairs nebūtu” DT gāju tikai dēļ Intara Rešetina pirmās izrādes, kas plēš pušu un dziedē joprojām. Saņēmu ne to, ko gaidīju. Anna un Pjērs ir nodzīvojuši laulībā gandrīz 20 prieka pilnus gadus, kad pēkšņi Pjēra vairs nav. Atraitne Anna sēro par vīra nāvi un cenšas atbrīvoties no visa, kas par viņu atgādina – viņa sarakstītās grāmatas, darbnīca. Tieši tur viņa atrod interesantu vēstuli, kas liek viņai sākt šaubīties, vai tie bija prieka vai tomēr melu pilni gadi.

Viss bija labi. Līdz brīdim, kad galvenā varone sāka tēlot greizsirdības māktu detektīvu un pārprast katru vīra kustību, vārdu, žestu. Ja tas ir tipisks sievietes attēlojums, tad nebrīnos, kāpēc agrāk sievietes viedoklis bija līdzvērtīgs skaitlim nulle. Annai ir tik bagāta fantāzija, kas izdomā visdažādākos variantus, ko pieņem par patiesību un pie tā spītīgi turas. Bet, ja to atmetam, tad izrāde ir ļoti psiholoģiska. To sajutu pašās beigās, kad atklāsme nāca, bet tomēr līdz manis nenonāca. Tā Anna man riktīgi traucēja uztvert pareizo sajūtu. Tā nu es paliku – nesaprotot. Tiesa gan, lieliskie aktieri spēlē izcili. Vērtējums: 6/10.

Indreks Harglas “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs”

Indreks Hargla - Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs

Pie grāmatas tiku ļoti nejauši, bet lasāmo grāmatu sarakstā tā bija tik un tā, tad nu sanāca to izlasīt ātrāk kā paredzēts.

Viduslaiku Tallina, precīzāk, 1419. gads. Tiek atrasti miruši 3 savā starpā it kā pilnīgi nesaistīti cilvēki, bet, kad Melhiors uzzina, ka miruši ir vēl vairāk un visi iepriekš ir redzējuši rēgu, bet pēc tam atrasti miruši. Domai, ka jāizmeklē šis noziegums Melhiors tā pa īstam nobriest tikai tad, kad bojā iet viņam tuvs paziņa. Tā tiek uzklausīts rēga rašanās leģendas, aptaujāti cilvēki, apraudzīti mirušie un izdarīti pareizie secinājumi.

Šī ir mana pirmā grāmata par aptiekāra kungu, lai gan lasītāji jau kādu laiku var iepazīties arī ar citu viņa darbu, kas iznāca pirms šī – “Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums”. Vispār, nosaukumi man ļoti atgādina kādu bērnībā lasītu autoru, kura vārdu tagad neatceros, bet arī viņam pēc nosaukumiem aptuveni varēja nojaust, par ko ir grāmata. Domāju, ka tas lasītājam ir ļoti svarīgi – lai nosaukums ir vismaz saistīts ar sižetu un saturu, bet lieliski jau ir tad, kad pēc nosaukuma viņš var laisties savā grāmatas variācijā. Šī ir otrais variants.

Sākums ir ļoti, ļoti lēns. Ja es nebūtu salasījusies atsauksmes, ka tālāk viss turpinās daudz raitāk, būtu apstājusies pie 120 lappuses un likusies mierā. Autors nesteidzīgi lasītāju vadā apkārt pa savu vidi, nedaudz iepazīstina ar aptiekāra profesiju, Tallinas vēsturi un dzīvi Tallinā laikā, kad apkārt notiek satraucoši notikumi. Bet tad aptuveni grāmatas vidū pat nemanot pēkšņi ir piesaistīta visa lasītāja uzmanība grāmatai un notiek aktīva sekošana līdzi. Jo ir, kam. Jātiek tikai pāri tam sākumam.

Igauņu rakstnieks Indreks Hargla veikli lasītāju aptin ap savu mazo pirkstiņu, dāsni piešķirot informācijas druskas, lai lasītājam ļaundaris liktos viens, bet beigās – pavisam cits, jo tad jau puzle ir salikta viņa vietā un tā, kā tam ir jābūt. Atliek vien pakratīt galvu un nosunīt sevi par muļķību, ka pats par to neesi aizdomājies, jo viss taču bija acīmredzams. Bet igauņi malači. Un latviešu izdevniecības malači, ka izdod kaimiņu darbus. Ja no lietuviešiem varam slavēt Sabaļauskaiti un Šepeti (ar Lietuvu viņai ir sakars, tāpēc arī šuju te klāt), tad no igauņiem atmiņā paliks noteikti Hargla un aptiekārs Melhiors ar savu nesteidzīgumu.

Vērtējums: 6/10. Derēs tumšajiem vakariem, gulēt arī mierīgi varēs. Sākumā var aizmigt arī tad, ja miegs nenāk. Tālāk gan – tikai, kad grāmata izlasīta.

Attēls te.

Laura Dreiže – Debesu lauskas

Laura Dreiže - Debesu lauskas. Danse Macabre 3

7. novembrī noslēdzošā triloģijas daļa nonāks arī pie citiem lasītājiem, bet, kā tas ir bijis triloģijas ietvaros, man arī šo grāmatu bija iespēja izlasīt ātrāk.

Šajā daļā turpinās abās iepriekšējās aprakstītie notikumi, tikai jau gaisā jūtama kulminācijas pakāpe. Tiesa, pie pēdējām 20 lappusēm, bet par tām stāsts būs vēlāk. Izdzīvojusī un cilvēcīgā Viktorija ir atguvusi ķermeniskus apveidus, bet Taniels ir nokļuvis nekur citur kā ellē, jo kur gan nepaklausīgi nāves eņģeļi var nokļūt (ironiski būtu, ja Taniels attaptos paradīzē…). Tiesa, lai cik ļoti Viktorijai viņa nepietrūktu, tomēr pirāti ir ieplānojuši pavisam ko citu, un neviens no to mērķiem nav izglābt vēl vienu lieku muti no kuras nebūtu nekādas jēgas. Bet tā jau nebūs spītīgā, dumpinieciskā Viktorija, ja viņa kaut ko neizdarīs pa savam, pilnībā ignorējot pārējos.

Ja otrajai daļai man bija sajūta, ka grāmata velkas, tad šeit ir tieši otrādi. Bija interesanti lasīt, notikumi raiti viens pēc otra nāca un gāja un pat nepamanīju, ka jau grāmata uz beigu pusi sāk beigties. Un tad es atjēdzos, ka ir palikušas 15 lappuses, bet Londonas glābšana no krītošajām platformām vēl nav notikusi. Loģiski domājot, pa tik mazu lappušu skaitu tas arī nevar notikt. Vai nu lasīju pārāk ātri, vai kārtīgi man tas prātā neturējās, bet īsti man nav skaidrs tas glābšanas plāns un tā realizācija. Ar to reāli pietiek, lai izglābtu visu un visus un dzīvotu laimīgi tālāk?

Un tomēr Viktorija diezgan smieklīgajā bet tomēr tik ļoti labāk paciešamākajā lelles veidolā man patika daudz labāk, šeit uz āru spraucās dusmas par pasaules negodību, “es visu māku pati” vai “ko? nē! nekad mūžā! ko citi par to padomās?” etapi, kas savstarpēji mijoties, caurvij visu grāmatu. Kad Taniels parādās pie apvāršņa, viņš uz brīdi atkal kļūst par to jauki auksto varoni, bet tad notiek lietas, un vismazākā cerība uz sākotnējā tēla atjaunošanu izzūd. Ja runājam par aprunāto Misteriumu, tad arī te viņš ir darbīgs un spara pilns pavērst visu uz “ļaunais uzvar labo” pusi, bet pirms Viktorija viņu nepārspēj.

Bet kopumā ir labi. Man trūkst zināšanu, lai spētu piekasīties pie grāmatas no izmantotās tehnikas un to īpašību viedokļa, tāpēc to izlaidīsim. Agrāk izdotajiem romāniem kādreiz gribēju turpinājumus, pat domāju, ka filma sanāktu tīri holivudiska, tad šeit es dabūju savus kādreiz gribētos turpinājumus. Tomēr arī šai triloģijai 2. daļa bija diezgan miglaina kā gandrīz visās triloģijās, ko lasu. Bet, kā jau minēju, kopumā ir labi. Atliek vien cerēt, ka arī šī NaNoWriMo laikā autorei sanāks kas labs, kas vēlāk varētu transformēties grāmatas veidolā. 🙂

Par grāmatu kā daļu lieku 8/10, par triloģiju kopumā arī 8/10.

P.S. Sabaidīšu jūs ar Ziemassvētku tuvošanos. Ja nu galīgi nezini, ko savam jaunietim dāvināt, šī varētu būt tīri laba opcija. Bet tikai galīgos krīzes gadījumos, jo, kā mums rāda visas muļķīgās aptaujas, jaunieši grāmatas vispār nepazīst kā priekšmetu, kur nu vēl paņemt rokās un lasīt. 🙂

Attēls šeit.