Atskats uz 2014.

https://38.media.tumblr.com/24016319cc290c98a8edfd65dd4e03aa/tumblr_nhiq5eUQub1r5y2f5o1_500.jpg

Saka jau, ka jaunajā gadā nevajag cilāt veco, bet kad tad tā kārtīgi atvadīties no vecā, ja ne atskaišu rakstīšanā? Apvienošu 2 uzreiz – gan bloga, gan Goodreads uzrādīto statistiku.

Pagājušajā gadā kurpjukaste tika apmeklēta 26 tūkstošus reižu, kas noteikti ir pateicoties arī populārākajam rakstam ar skandāla piesitienu – Milēdijai Dailes teātrī. Ja jau runājam par teātri, tas arī aizņem 3/5 vietas gada top5 apmeklētākajos rakstos, attiecīgi Milēdija ir pirmajā vietā, Elviss ir otrajā un Ričards III ir ceturtajā. No grāmatām bloga lasītājiem šogad topā bijis Grīns (tas, kas Džons) – Mūsu zvaigžņu vaina pārliecinoši trešā un Meklējot Aļasku ir piektā.

Blogu un attiecīgi arī atsauksmes visvairāk atrada Dailes teātra mājaslapas apmeklētāji un izrāžu komentāru lasītāji. Pēc tam seko facebook, tviteris, pats wordpress lasītājs un MsMarī blogs. Visvairāk blogs tika apmeklēts, protams, no Latvijas, bet tālu neatpaliek arī Lielbritānijas un ASV lasītāji. Un liels prieks arī ir par tiem 3 Nigērijas, 2 Japānas un 4 Urugvajas lasītājiem, lai gan mani māc šaubas, vai viņi te atrada ko noderīgu, bet varbūt tas bija tikai kāds aizmaldījies latviešu Sprīdītis.

Ja jau sākām runāt par literatūru, tad arī turpinām. 2014. gadā esmu izlasījusi 95 grāmatas, kas krietni vairāk nekā gada sākumā uzstādītais 70 grāmatu izaicinājums. Kopā izlasītās lappuses – 32248, kas ir vairāk, nekā 2013. gadā. Vairāk gan esmu lasījusi darbus no mūsdienām, bet pa ceļam gadījās arī klasikas darbi, kas sapunktoja Goodrreads statistiku vairāk. Atceroties to, ka jāvērtē 5 zvaigznīšu ietvaros, visvairāk grāmatu no manis ieguva 3 zvaigznīšu novērtējumu. Pieminēšanas vērti varētu būt tādi darbi kā “Ēd, lūdzies, mīli”, “Uz kraujas rudzu laukā”, “Naktstauriņš” un “Eleanor&Park”. 4 zvaigznīšu vērtējumi ir otrajā vietā – “Kalpone”, “Ik dienu, ik stundu”, “Patiesība par Harija Kebēra lietu”, “Amaya” u.c. Tālāk grāmatplaukta goda vietā nostādītās un 5 zvaigznes ieguvušās grāmatas: “Esiet sveicinātas, skumjas”, “Smalkjūtība”, “Brīnums” utt. Arī 2 un 1 zvaigzni no manis grāmatas šogad ir saņēmušas, bet tās es nepieminēšu.

2014. gadā bija vēl viens lasīšanas izaicinājums – reading bingo, ko jūs varējāt redzēt bloga labajā malā. Lieki teikt, ka to līdz galam neaizpildīju, jo, kā jau bingo būtībā, lasīju nejaušas grāmatas. Man gan no paša sākuma bija skaidrs, ka viens lauciņš paliks tukšs – “A Book With Non-Human Characters”, jo es neesmu tas cilvēks, kas var lasīt par dzīvniekiem vai iejūtoties dzīvnieku ādā. Mēģināju lasīt “Vējš vītolos” šī lodziņa iespaidā, bet netiku tālāk par 10 lappusēm. Neatradās arī grāmata ar īsajiem stāstiem un smieklīga grāmata. Drīzumā šis izaicinājums no rīkjoslas pazudīs, bet tas allaž būs atrodams bloga dzīlēs.

Bija arī jaunumi un atklājumi, nesenākais un labākais no tiem – cik forši tomēr ir lasīt orģinālvalodā. Rodas sajūta, ka autors sēž tepat man blakus, smejas un raud kopā ar mani par varoņu dienām un nedienām un dzīvo un elpo kopā ar mani. Šis bija tas atklāsmes gads, ka es pilnībā pārbēgu no grupas par tulkojumiem uz grupu par orģināldarbiem. Mērķis man vēl ir izmēģināt audio grāmatas, kas gan varētu būt ļoti dīvaini, ņemot vērā manas spējas (drīzāk nespējas) klausīties kaut ko vienu vairākas stundas no vietas, bet no mēģināšanas neviens nav nomiris (vismaz, mēģinot klausīties grāmatu).

Man iepatikās instagramā ceļojošie mēneša grāmatu izaicinājumi, un es izdomāju, ka šogad es arī tādus taisīšu. Tiesa gan, es nepiesārņošu instagramu ar 365 bildēm par grāmatām gada garumā (tas liktu atsekot lielākajai daļai manu sekotāju), bet šodien man radās lieliska doma uztaisīt tam speciālu bloga platformu (kuru pēc tam tikpat ātri arī aizmirst). Tas ir drīzāk priekš manis pašas, tāpēc neko šeit saistībā ar to nepublicēšu (jeb es vienkārši nemāku uzņemt skaistas bildes).

Runājot par ne-grāmatām, filmas es nekur malā nepametīšu, un, lai gan teātrī savu kāju es neesmu spērusi nežēlīgi ilgi (vismaz, lai noskatītos kādu izrādi), man jau ir biļetes uz 3 izrādēm, kas ir attiecīgi janvārī, februārī un martā. Es zinu vēl vismaz 1 izrādi, uz kuru es gribu aiziet un kura nav nopirkto biļešu sarakstā, un tāpat es ceru, ka Liepājas teātris ar ‘Piafu’ un ‘1984’ zina, kur atrodas Rīga un drīz te ciemosies. Par citām lietām runājot – brīvprātīgošanas gads ir beidzies, vismaz Rīga2014 paspārnē, un man nav ne jausmas, ko viņi iesāks ar tiem vairāk kā 3 tūkstošiem brīvprātīgo. Solīja jau, ka nekas nemainīsies, bet solījumi ir un paliek solījumi. Šad un tad prātā iezogas doma pēc skolas beigšanas brīvprātīgot ne-Latvijā un ne-Eiropā, bet tā joprojām ir tikai ideja. Lai nu kā, laiks parāda mums mūsu virzienu, un tā tas būs arī šoreiz.

Grāmatām bagātu, smaidīgu un brīvu 2015. gadu! Lai izdodas viss, kas ir plānā un arī, kas nav!

Bildes: tumblr dzīlēs.

Advertisements

Kriss Stjuarts. “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”

Šī ir lieliska grāmata ziemai, jo nemanot sasilda tā, ka nemaz nejūt āra aukstumu. Pie reizes ierauj tādā ceļojuma virpulī, ka nemaz uz vāka rakstītajā ceļojumā nav jādodas.

Kuram gan nav bijis sapnis par kādu klusu mājiņu tālu, tālu no apkārtējiem cilvēkiem? Kriss tā izdara – vienā mirklī izmaina savu dzīvi un metas Spānijas māju meklējumos. Ātri vien viņš tādu atrod, tiesa gan, bez elektrības, krāna ūdens un vēl bijušajiem īpašniekiem. Un vēl jāpierunā Anna, viņa sieva, pārvākties uz vietu, kur praktiski nav citu cilvēku. Tomēr optimisms neļauj padoties, un viņi abi sāk vīt savu ģimenes ligzdu, atrod draugus un iedzen savas saknes labi dziļi Spānijas zemē.

Grāmata liek pārliecināties, ka dažbrīd vajag nolikt malā savus principus, apkārtējo domas un pasapņot, kā būtu, ja būtu. Kā būtu, ja mums būtu mājiņa Andalūzijā, upes krastos, un mums būtu jāsāk dzīve no sākuma. Jāatjauno māja, jārūpējas par katru pavasari pārplūstošo upi, kas aizskalo tiltu, kas savieno mūs ar civilizāciju, un vēl aitas, kuras jāgana un jāapcērpj ne tikai savas, bet arī kaimiņu.

Lasot var burtiski ‘ieiet’ visā stāstā – saulīte spīd, ir karsts, apkārt čivina putniņi un čalo upe. Cilvēki, ar kuriem runā Kriss, tātad, arī mēs, liek pieņemt viņus par saviem draugiem un sākt muļķīgi smaidīt, lasot dialogus. Nosaukumā minētie citroni nemājo tikai nosaukumā, bet caurvij visu stāstu – ir gan veiksmes, gan neveiksmes, gan citronu nobārstīti ceļi, dodoties pie savas mājas, bet citroniem piemīt tik optimistiska krāsa, ka bieži saraukt degunu viņu skābuma dēļ nevar.

Vērtējums: 7,5/10. Laikam jau labi, ka nelasīju vasarā, droši vien izjūtas būtu pavisam citādākas, nekā tās ir tagad – ziemas vidū, tālu no civilizācijas, kad ārā snieg sniegs un istabā mirguļo svētku eglīte.

Attēls šeit.

2014. gada pirmie teikumi un gada noslēgums.

Ziemassvētki ir pienākuši, svētku sajūta klejo pa māju un sirdī ir priecīgās vakara gaidas. Pēc dažu dienu pauzes no ārpasaules, paslēpjoties savā meža mājiņā, jūtos labi atpūtusies. Tāpēc liels bija mans pārsteigums ieraudzīt tik daudz notikumus, kas pa šo laiku ir notikuši. Viens no tiem ir Ritvara aizsāktā akcija, uz kuru man uzaicināja Ints un Grāmatu tārps.

Janvāris – 8. janvāris, un beidzot arī es esmu sadūšojusies lielajam gada apskatam. (raksts šeit)

Februāris – Grāmata noteikti ir jāizlasa ikviena ne tikai fantāziju žanru cienītājam, bet gan arī tiem, kuri grib ātri novilcināt laiku, stāvot rindā. (Raksts par Rotfusa pirmo daļu te)

Marts – Labi, jā, atzīstu, metu acis jau sen, bet šodien iegāju grāmatnīcā un nespēju šo brīnumu nenopirkt. (Raksts par izdevniecības BaibaBooks lasītāja dienasgrāmatu te)

Aprīlis – Ja godīgi, pirmo reizi izdzirdot (vai izlasot) nosaukumu, domāju, ka runa ies par Aļasku kā ģeogrāfisku vietu, ekspedīcijām un tādā stilā. (raksts te)

Maijs – Parasti gan uz latviešu autoru darbiem skatos ar lielām šaubām – ir gadījies pamatīgi apdedzināties. (Raksts te)

Jūnijs – Jūnija pirmās 6 dienas ir rezultējušās ar acīmredzamiem panākumiem. 6 dienas = 3,5 grāmatas. (Raksts te)

Augusts – Šodien man ir tāds domīgs garastāvoklis, un lasot citu blogeru atsauksmes par grāmatām, par filmām, stāstus par ikdienu vai neikdienišķiem gadījumiem, man arī sagribējās kaut ko uzrakstīt. (Raksts te)

Septembris – Nācis klajā jau otrais rakstnieka Gijoma Miso tulkotais romāns “Rītdiena”. (Raksts te)

Oktobris – Lasot anotāciju un atsauksmes es nojautu, ka beigas būs neierastas, bet es nenojautu, cik ļoti tas iespaidos mani. (Raksts te)

Novembris – Grāmata, kuru pirmo izlasīju pēc 3 nedēļu pauzes un kura principā arī bija iemesls, kā dēļ uzsāku sadarbību ar izdevniecību “BaibaBooks”. (Raksts te)

Decembris – Par šo grāmatu neko nebiju dzirdējusi, un tā arī atnācu uz grāmatnīcu, jo, redz, ja dala 10 eksemplārus. (Raksts te)

Jūlija šeit nav, jo jūnija beigās pieņēmu lēmumu paņemt pārtraukumu. Atgriezos augustā, un plašāk rakstīt par grāmatām un visu ko redzu un dzirdu sāku pēc 1. septembra. Stefeti tālāk nododu visiem tiem, kas to vēl nav izdarījuši. 🙂

Runājot par apdāvināšanos – paldies visiem, kas man ir piešķīruši dāvanas, bet, tā kā es jūs vēl tik labi nepazīstu, jūsu apdāvināšanu es šogad izlaidīšu. Nāks gads, nāks padoms. 😀

Blogā vēl šogad parādīsies daži raksti par izlasītajām grāmatām, un tad jau tas būs arī viss.

Visiem priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu! Uz tikšanos nākamgad!

Rainbow Rowell “Eleanor & Park”

15745753

Liels prieks ir tad, kad pastnieks atnes paciņas no bookdepository. Vēl lielāks prieks ir tad, ja tajās iekšā mājo kaut kas, ko vēlies izlasīt jau labi sen. Šo young adult grāmatu arī Zvaigzne ABC plāno izdot nākošgad.

Eleanor ir rudmataina meitene, kas pēkšņi apsēžas viņam blakus skolas autobusā. Viņai ir 3 brāļi, māsa un neciešams patēvs. Park ir melnamatains puskorejietis, kuram māte ir Avon konsultante, bet tēvs pārņemts ar vienīgā dēla izaudzināšanu par vīru. Abiem šī sēdēšana blakus būs liktenīga, un neviens no viņiem to nevarēja nojaust. Stāsts (novele) par pirmo, trako mīlestību, kas padara mūs aklus un dažreiz liek izvēlēties. Šeit noteikti liek.

Grāmatai ir divas puses, un viņas abas grib izpausties šajā rakstā. Viena ir tā romantiskā, kuras dēļ visas meitenes skries uz grāmatnīcu un fanos par šo grāmatu, iemīlējušām acīm runās par romantikas pilno stāstu un gribēs attiecības kā no grāmatas. Bet tad ierunājas mana otra puse, kas saka, ka grāmata ir pārāk salda, pārāk naiva un pārāk… pārāk pārāk. Nemaz nerunājot par visiem stāsta caurumiem, kas spīd cauri, un kuriem atrisinājuma īsti nav.

Tas, kas man patika, ir pašas, pašas beigas. Tieši tas, lai cik ļoti visas 300 lappuses nebūtu klišejiskas, beigas tādas nav. Beigas atstāj lasītāju ar izbrīnā pavērtu muti, un trīcošu sirdi, ka varbūt pēdējās 3 lappusēs tomēr notiks tas, uz ko visi ir cerējuši, bet nē, visas cerības tiek smagi samītas zemē. Bet palīdz autores pats pēdējais vārds, kas nav tik lakonisks, kā tas ir ierasts citās grāmatās.

Kopumā: grāmata atspoguļo “sarežģīto” pusaudžu dzīvi (to, kuriem nav kaitīgo ieradumu. ja vien mīlestība nav kaitīga…) un parāda to, cik patiesībā skaista ir pirmā mīlestība, jo tā ir PIRMĀ.

Vērtējums: 7/10.

Attēls šeit.

P.S. Lasīt orģinālvalodā tomēr ir tik ļoti lieliski!

Kellija Viljamsa Brauna “Pieaugšana: 468 samērā vienkārši soļi ceļā uz patstāvīgu dzīvi”

Kellija Viljamsa Brauna - Pieaugšana. 468 samērā vienkārši soļi ceļā uz patstāvīgu dzīvi

Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad šķiet, ka ir laiks sākt patstāvīgu dzīvi (ardievu, vecāki, un laiskās bērnības dienas!) Līdz ar šo lēmumu rodas tūkstošiem problēmu – kā tajās nepajukt un izvēlēties pareizo ar gudru galvu, savā grāmatā stāsta 27 gadus jaunā amerikāņu žurnāliste Kellija.

No pirmā brīža, kad jāsakārto galva, un jāsaprot, ka neesi pasaules centrs, līdz brīdim, kad reizi nedēļā piezvani vecākiem, pa vidu izbaudot pārvākšanās trakumu, pirmo (ne)ēdamo pašgatavoto maltīti un darba meklēšanas piedzīvojumus – visu šo laiku autore kā tāds eņģelītis sēž tev uz labā pleca un čukst ausīs visus labos padomus, ko vari iegaumēt, tā ieekonomējot uz nervu zāļu pirkumiem (par nervu sabrukumu, starp citu, arī rakstīts šajā grāmatā) un liekām raizēm. Grāmatā par to, cik patiesībā vienkārši ir uzturēt savu dzīvojamo platību vismaz kaut kādā kārtībā, protams, no sākuma pie tās tiekot.

Bija labi padomi, kas man šķita noderīgi manā dzīvē, bet bija tādi, kuriem es aši pārlaidu pāri, jo tie nebija man atbilstoši, piemēram, kāpēc automašīnu labāk pirkt no privātajiem, nevis automašīnu vairumtirgotājiem vai auto plaču īpašniekiem. Arī naudas un mīlestības ziņā Kellija zina dot padomus – no naudas atlikšanai nebaltām dienām, līdz pat ķeršanās kaklā katram simpātiskajam vīrietim un teikšanai “Tu man patīc!”

Bet ir lietas, ko Kellija nesaka. Piemēram, lasītājiem nākas vien pašiem izbaudīt brīdi, kad jāpasaka vecākiem liktenīgie vārdi: “Mīļie, esmu nolēmusi sākt patstāvīgu dzīvi.” Vai nu vecāki to uzņems mierīgi un Tevi atbalstīs, vai taisīs vētru un teiks, ka tam ir par agru (lai arī strauji tuvojies 30) – tas ir atkarīgs no jums pašiem. Tāpat autore nedod padomus, kā, piemēram, smagu skapi pārbīdīt no viena stūra uz otru. Bet varbūt vienkārši nezina smalkās latviešu nianses – speķis vai kartupeļi jāpaliek apakšā. Neprasiet, kā.

Grāmatu papildina asprātīgas piebildes un salīdzinājumi, kā arī zīmējumi atsevišķās tēmās – pirms laba laika Zvaigznas ABC tvitterkontā “uzpeldēja” daži no tiem, un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc es izdomāju, ka man šādu grāmatu vajag. Otrs, protams, bija pašas pieaugšanas process. Pēc grāmatas izlasīšanas visi nekārtīgie stūri tika novākti, atvilktnes izšķirotas no liekā, tas pats izdarīts ar drēbēm un es jūtos daudz labāk.

Vērtējums: 7,5/10. Grāmata ir tiešām amerikānieciska – man nebūtu iebildumu pret šādu pašu izdevumu, bet vairāk pietuvinātu latviešiem un viņu problēmu risinājumiem vai padomiem ēdiena ziņā.

Attēls šeit.

Pat ja pieļausi kļūdu un brokastīs izdzersi pudelīti diētiskās kolas, neviens neielauzīsies pa durvīm un neatņems tev pilngadības apliecību.

Nav viegli to kādam iegalvot, bet auzu pārslas tik tiešām ir brīnišķīgs produkts, kas dod tikpat daudz enerģijas kā kokaīns, tikai neizraisa gremošanas traucējumus un neizposta dzīvi.

Veronika Rota “Sabiedrotie”

Veronika Rota - Sabiedrotie

Noslēdzošā daļa pie Latvijas lasītājiem atnāca kalendārās ziemas pirmajā dienā, un visi centīgie, kuri bija atbildējuši pareizi uz Zvaigznes ABC mājaslapā izvietoto anketu, varēja grāmatu saņemt pa puscenu. To iespēju izmantoju arī es, jo man vienkārši nepatīk nepabeigtas sērijas, no kurām kaut ko neesmu lasījusi. Par pirmajām divām ir te un te (sekojoši pirmā un otrā daļa.)

Romāna darbība turpinās – kopienas ir sagrautas un Trisa, Keilabs, Kristīne, Tobiass un vēl daži dodas ārpus Čikāgas, kur vēl nekad nav spēruši savu kāju. Viņus aizved uz Biroju – ēku, kur notiek lēmumu pieņemšana sakarā ar kopienām un pavadīta dzīve. Tur visi it kā distancējas no vides, kurā ir dzīvojuši un pierod pie kopienu neesamības. Trisai tiek iedota mātes dienasgrāmata, kas dod vismaz kaut kādu saikni ar viņu, pārējie cenšas apturēt tuvojošos apokalipsi – tādēļ galvenie varoņi iesaistās kustībā, kuras pirmais mēģinājums cieš neveiksmi. Bet viņi nepadodas, un, nomainot vadoni, sasniedz mērķi. Protams, cieš daudzi. Tā tas bija noteikts arī sākumā. Bet cik stipri mēs mīlam, lai spētu kādu pasargāt?

Varu uzslavēt autori par vides maiņu – lasīt vēl vienu daļu par dzīvi kopienās un to, cik ļoti viss ir slikti, būtu diezgan garlaicīgi. Par to plusiņš. Daļēji interesanti bija arī lasīt par ģenētiski veselajiem un neveselajiem, bet līdz brīdim, kad manas smadzenes vienkārši atteicās uzņemt vēl vairāk sarežģītas informācijas. Izklausījās jau ļoti interesanti, bet tajā visā ir jāiedziļinās, lai saprast no a-z un to man nu noteikti negribējās. Bet vismaz pluss no viedokļa, ka young adult grāmatās liek kaut kādā veidā noderīgu informāciju.

Par varoņiem. Trisa man krita uz nerviem ar savu “sievietes visu zina labāk”, un tikmēr Tobiass atgādināja kādu nopeltu suni. Un tā visas grāmatas garumā. Kristīne patika ar savu kaujiniecisko garu, ka pat gandrīz neiespējamos apstākļos ir jāiet un jācīnās. Un Keilebs atstāja… nekādu iespaidu. Viņš man līdzinājās cilvēkam ar 2 pusēm – lieto katru pusi tad, kad izdevīgāk. Pat beigās viņš nekādas izjūtas neizraisīja. Gribējās no viņa kaut kādu asumiņu, kaut ko sagaidīt tādu, kas izceltu viņu uz pārējo fona.

Es nespoilerošu beigas, bet, ja ietvītosiet par “Sabiedrotajiem”, kāds jums tās noteikti sabojās. Vismaz man tā bija. Bet metode mani pārsteidza. Un vispār, ļausim runāt manam sentimentālismam – beigas kopš TĀ brīža līdz beigām ir pašas labākās kādas daļas beigas, ko esmu kādai fantāzijas triloģijai lasījusi. Protams, jāgaida Rotfuss, lai viens un divi varētu to pārsist. 😀

Vērtējums: trešā daļa – 8/10, triloģija – 8/10. Lieliska dāvana kādam jaunietim – sērijas visas trīs grāmatas!

Attēls: izdevniecības mājaslapa

-Man uz muguras ir stikla lauska. Tā simbolizē bojājumus. Tāds… joks.

Atzīt un atzīties nav viens un tas pats.

-Tā notiek, kad sakaujas brālis ar māsu, – viņu ievainojumi ir vienādi.

Visspožākā liesma izdeg pirmā.

Lorēna Veisbergera “Atriebība Pradas brunčos”

Lorēna Veisbergere - Atriebība Pradas brunčos

Latvijas lasītāji Mirandu Prīstliju iepazina pirms pāris gadiem, kad tika izdots Lorēnas Veisbergeras “Sātans Pradas brunčos”. Drīz pēc tam arī Latvijā parādījas filma ar tādu pašu nosaukumu un vēl tagad filmu 1-2 reizes gadā pārraida pa kādu no TV kanāliem. Šoruden pie Latvijas lasītājiem nonāca autores otrā daļa “Atriebība Pradas brunčos”, kur nekas nebūt nebeidzas.

Lai cik viegli bija pamest Mirandu Parīzē, tomēr izlēgt Mirandu no Endijas dzīves prasa zināmas piepūles. Viņa joprojām saraujas, līdz dzird pazīstamo zvana melodiju, un salūzt, kad sāk skatīties filmu par savu bijušo priekšnieci. Tomēr nemaz nav tik traki – Endija un Emīlija ir kļuvušas labas draudzenes un izveidojušas kopīgu biznesu – kāzu žurnālu, kur atspoguļo slavenību savienību. Arī privātajā dzīvē abām veicas – Emīlija ir apprecējusi Mailzu, bet Endijai tiek iekārojamākais vecpuisis Makss, kuram ir pašam savs bizness. Pie tam drīz vien Endija saprot, ka ir stāvoklī. Kas gan var noiet greizi? Hmm, kā būtu ar Mirandas Prīstlijas atriebību?

Pirmais romāns man tomēr patika labāk. Šis izskatījās vairāk pēc ‘romāna pēc fanu lūguma’. Ja pirmais romāns vēl bija interesants ar to, ka lasītāji varēja uzzināt kāda ir Miranda un kā ir strādāt pie viņas, tad šeit ir sagaidāms tikai Endijas rūpes par sevi, bērnu un nervozēšana visa romāna garumā. Humora te nebija gandrīz nekāda – ja pirmajā daļa varēja asaras slaucīt no acu kaktiņiem ārā, cik ļoti bija smieklīgi, tad man, lasot šo grāmatu, bija tikai liels aizkaitinājums.

Notikumi ir aprakstīti vissīkākajās detaļās un ir izstiepti, tāpēc rodas sajūta, ka grāmata velkas. It kā lasi un lasi, bet beigu kā nav, tā nav. Un es teiktu, ka beigas ir diezgan paredzamas, ja lasītājs ir pamanījis Endijas un Maksa attiecības vairāk uz beigām.

Grāmatu lasīju, jo man bija ziņkāre, kas ar Endiju būs noticis tālāk, bet mani sagaidīja vilšanās. Žēl, ka tā.

Vērtējums: 4/10. Grāmatas vāks man laikam vienīgais patika.

Attēls šeit.

Divi pasākumi trijās dienās.

Tie gada noslēgumi nemaz nav tik briesmīgi, kā mums dažreiz liekas. It kā jādara ir daudz vairāk nekā parasti, sāk parādīties uztraukums par Ziemassvētku dāvanām, bet to lieliski var mazināt, ja savā rutīnā apstājies un aizej uz kādu pasākumu. Šeit būs nelieli apskati par diviem – trešdienas vakara blogeru Ziemassvētku pasākumu un piektdienas Brīvprātīgo balli.

izdevniecības Zvaigzne ABC meitenes bija sarūpējušas lielisku uzņemšanu un izklaides vakara garumā savā mājīgajā pagrabiņā. Biju pirmais izmēģinājuma trusītis, bet ātri vien saradās arī visi pārējie, ar kuriem man (lielāko daļu) bija pirmā satikšanās reize. Ātri vien sapratu, ka neviens netaisās man kost, un sāku baudīt. Un kā gan var nebaudīt sarunas par un ap grāmatām daudzu stundu garumā? Sākot no Rotfusa slinkošanu 3. grāmatas sakarā līdz pat tam, ko bērnībā esam vai neesam bāzuši degunā. Protams, neiztikt arī bez dāvanām, un šogad pie tām varēja tikt, atminot kādas grāmatas varoni, kura apraksts bija dots. Gadījās izvilkt tieši tādu, kādu man nav sanācis iepazīt, tāpēc paldies Dainim par palīdzīgu roku. 🙂 Kā dāvanu saņēmu Inta paciņu Diskzemes 2015. gada plānotāju “We R Igors”. Varēšu izklaidēties, pierakstot nopietnās lietas. 🙂 Zvaigznes meitenes sniedza arī nelielu ieskatu 2015. gadā. Ciemos būs Paskāls Mersjē, kura romāns “Nakts vilciens uz Lisabonu” joprojām stāv manā pašreiz-lasu plauktā, ko nekādīgi nevaru pabeigt, pat nezinu, kāpēc. Piekāps arī Sofi Oksanena, kuras “Staļina govis” bija lieliskas. No jaunajām grāmatām gaidu Lautas Dreižes triloģiju (pēc ieilgušās klusēšanās Laura atgriežas, domājams, ar Nanowrimo laikā sarakstīto, bet kas zina…), Džona Grīna “Papīra pilsētām” (nākošgad būs arī filma, tāpēc nav jājautā, kāpēc grāmata tiek izdota.) Sagaidīsim arī turpinājumu mistikas caurvītajai “Tumšajai pusei” un Haruki Murakami priecēs latviešu lasītājus ar “Par ko es runāju, kad runāju par skriešanu”. Tad plauktos solās parādīties Rainbow Rowell “Fangirl” un “Eleanor & Park”, kuras tikko veiksmīgi sev pasūtīju angliskā versijā. Romantikas cienītājiem būs Džodžo Mojas “Pēdējā vēstule no mīļotā”. Šeit nav pilns saraksts, to varat redzēt pie Daiņa.

Nākošajā dienā staigāju kā spārnos, jo reti sanāk satikt cilvēkus, kas ir gatavi runāt par un ap grāmatām ar mani. Paldies Zvaigznes meitenēm un visiem blogeriem, kas bija ieradušies!

Nākošo sajūsmas vilni izraisīja brīvprātīgo balle piektdienas vakarā, kas pulcēja visus Latvijas brīvprātīgos uz “Gada brīvprātīgais 2014” apbalvošanu. Šo titulu ieguva šogad 8 cilvēki – Jekaterina Smirnova no Daugavpils, Dailis Kadilis no Gulbenes, Žanis Paeglis no Rīgas, Mārtiņš Ziebergs no Jelgavas, Tatjana Dogadajeva no Rīgas, Raimonds Klaips no Saldus, Aija Dimza no Jūrmalas un Jānis Ābols no Rīgas. Par Jāni vislielākais prieks, jo viņu pazīstu personīgi un viņš tiešām ir brīvprātīgo brīvprātīgais un piemērs visiem. Pabaroja mūs pavāru brigāde no dažādiem Rīgas un Jūrmalas restorāniem. Par muzikālo noformējumu rūpējās Kārlis Dagilis, grupas Musiqq, Astro’n’out, Double Faced Eals, DJ Moontalk u.c. Bija prieks satikt tos cilvēkus, ar kuriem gada laikā esmu kopā strādājusi dažādos pasākumos, visvairāk, protams, tie bija no Pasaules koru olimpiādes laikiem – vēl tagad ar smaidu un ilgām atceros šīs fantastiskās, pozitīvās 2 nedēļas. Prieks bija iepazīt arī jaunus cilvēkus, smieties kopā un pavadīt lieliski piektdienas vakaru. Šis ir viens no tiem vakariem, kad es nenožēloju, ka esmu brīvprātīgā, jo zinu, ka tas tiek novērtēts. Paldies!

Zvaigznes pasākuma bildes ir te, bet no brīvprātīgajiem solīja parādīties tuvākajā laikā sociālajos tīklos.

Džeimss Frejs un Nilss Džonsons-Šeltons “Beigu spēle”

BEIGU SPĒLE: Aicinājums

Par šo grāmatu neko nebiju dzirdējusi, un tā arī atnācu uz grāmatnīcu, jo, redz, ja dala 10 eksemplārus. Pusčetros vakarā daži vēl bija palikuši, tā nu ieguvu grāmatu savā īpašumā.

Nekad agrāk Spēle nav notikusi. Ir izvēlēti 12 jaunieši no pirmatnējām ciltīm, kas piedalīsies Spēlē. Viņiem jāsapulcējas Ķīnā, un jāsanāk uz pirmo kopsapulci, ar kuru tad arī sākas Beigu Spēle. Spēles mērķis ir atrast trīs atslēgas, kas paslēptas uz Zemes. Vienīgais spēles noteikums: noteikumu nav. Spēlētāji jau kopš bērna kājas ir trenēti šai misijai, kas tiek mantota no paaudzes paaudzē, jo tā vienkārši ir iekārtots. Katrs no 12 spēlētājiem ir ar savām rakstura iezīmēm, savām labajām pusēm un sliktajām, katrs no viņiem ir pats par sevi, jo brāļošanās šajā spēlē var kļūt bīstama.

Šī grāmata ir pirmā daļa no triloģijas, pilnā sparā rit arī filmas filmēšana (treileris). Patiesībā šī grāmata ir pavisam reāla – grāmatā ir apslēptas norādes – rēbusi un mīklas, kuras lasītājam ir jāatrisina, un, ja viņš to izdara pareizi, tad var kļūt bagāts. Par pirmās grāmatas rēbusa atrisināšanu ir zelta monētas 500 tūkstošu ASV dolāru vērtībā, un ar katru nākamo grāmatu šī summa palielinās par vēl 500 tūkstošiem. Pašreizējo summu var apskatīt Caesars Palace, Lasvegasā, ASV. Grāmata vienlaikus ir izdota 27 pasaules valstīs (izklausās pēc kaut kā līdzīga ar Tumšo pusi). Drīzumā grāmatu un reālās dzīves sacensības papildinās arī mobīlā spēle, ko izveidojusi Google Niantic Labs.

12 jaunieši no katras cilts piedalās spēlē, kurā tikai viens var būt uzvarētājs, visi pārējie mirst. Neizklausās ļoti pazīstami? Jā, es runāju tieši par Bada spēlēm, kas pirms pāris gadiem bija topu pirmajās vietās visā pasaulē. Lasot šo grāmatu, salīdzinājums līdz pat pēdējai lappusei neizgāja no prāta. Arī šeit cīniņu ainas netika žēlotas, asinis šķīda uz visām pusēm un zilums kādam uzsists bija gandrīz katrā lapā. Romantiskā līnija arī sāka attīstīties, varbūt tas arī grāmatu tik ļoti pielīdzināja Bada spēlēm. Ja Beigu spēle tiktu izdota pāris gadus atpakaļ, varbūt tai pirkšanas apjomi būtu lielāki, nekā tas ir tagad, kad ir radusies Krēslas, Bada spēļu un citu populāru fantāzijas grāmatu pārražošana.

Mani grāmata neizrāva, izmocīju līdz galam tikai pienākuma pēc, jo interesēja, ar ko viņa beigsies. Protams, izveidot 12 dažādas personas, katru ar savādāku domu gājienu nav viegli, bet turpinājumus nelasīšu. Grāmatas vāks gan man patika.
Vērtējums: 5,5/10.

Spēles noteikumus varat atrast šeit (arī latviski).

Attēls: izdevniecības mājaslapa.

Ričards Moraišs “Simt soļu ceļojums”

https://i1.wp.com/i7.tiesraides.lv/540x540s/galleries/epadomi_lv/53bfa8260921a/2014-07-23_100_solu_celojums.jpg

Grāmata, kuru pirmo izlasīju pēc 3 nedēļu pauzes un kura principā arī bija iemesls, kā dēļ uzsāku sadarbību ar izdevniecību “BaibaBooks”. Rindā izlasīšanai stāv vēl viena grāmata, bet tas, tāpat kā brīvdienas, nemaz nav tik drīz.

Hasans piedzima Indijā, savas ģimenes restorānā. Pasauli viņš iepazīst caur garšvielu smaržām un restorāna ēdiena garšām. Apstākļu spiesta, ģimene pamet Indiju, lai dotos pasaulē laimi meklēt. Pēc ilgiem klejojumiem viņi uz palikšanu apstājas Limjērā – kādā Francijas pilsētiņā. Indijā pārdotais restorāns padarīja ģimeni turīgu, tāpēc viņi izdomāja atvērt restorānu. Kāpēc gan ne tik skaistā vietā kā Limjērā? Toties madame Molarī par trokšņaino un izaicinošo restorānu tieši pāri ielai nav ļoti lielā sajūsmā – tas aizvilina viņas patstāvīgos klientus. Viņa dara visu, lai “izēstu” indiešu ģimeni no savas dzimtās zemes uz visiem laikiem, bet kāds atgadījums liek viņai pārdomāt savu izturēšanos pret sev tuvajiem un apkārtējiem cilvēkiem, tāpēc viņa piedāvā darījumu – viņa Hasanam iemācīs franču virtuves smalkumus. Un tas ir tikai garšas ceļojuma sākums.

Tas bija lieliski. No paša sākuma līdz galam. Atkal izjust grāmatas svaru rokās, tā priekpilnā grāmatas izņemšana no iepakojuma un kraukšķošā skaņa, kad atver pirmo vāku. Labi, es sāku kļūt sentimentāla. Bet man tiešām tas pietrūka.

Runājot par romānu, tas ir par cilvēku savstarpējām attiecībām, cilvēka vēlmēm un mērķiem. Ēdiena gatavošana ir tikai kā veiksmīgs fons, jo ko gan jūs, izdzirdot vārdu “Francija”, iedomājieties? Parīzes Eifeļa torni, kraukšķīgos kruasānus, vīnu un ēdienu? Lai gan tikai fons, tas ir veiksmīgs fons, jo lasītājs var izjust visu gatavošanas procesu. Nemelošu, ja teikšu, ka lasot pašai dažbrīd ierūcās vēders.

Nedaudz mulsināja tas, ka nebija pieminētas nekādas indiešu tradīcijas, kaut kādi svētki vai vēl kas tāds. Ne atrodoties Indijā, ne atrodoties Francijā. Jā, restorānā bija Indijas ēdieni, kas it kā bija kaut kādā ziņā saistīti ar mājām, nebija pilnīga tiltu sadedzināšana, bet svētki? Svētki parasti ļoti labi darbojas klientu piesaistīšanā, un, tā kā restorāns guva atsaucību no klientu puses, vēl vairāk klientus varēja piesaistīt, rīkojot tradicionālos svētkus. Brīnos, ka autors to nepieminēja.

Patika, savukārt, tas, ka uzsvars tika likts uz karjeras izaugsmi, nevis attiecību līnijas attīstīšanu romānā. Lasītājs var izbaudīt to, kā Hasans pilnveido savas zināšanas, esot pie madame Molarī, tālāk virzot savas gaitas dziļāk Francijā, strādājot par šefpavāru un gūstot panākumus. Sabiedrībai pietrūkst šādu stāstu.

Vērtējums: 7/10. Garšīga un brīnišķīga grāmata, ar ko pavadīt brīvu dienu. Viegla, nekas tāds, kas iespiestos atmiņā uz ilgāku laiku. Man tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Nesen kinoteātros gāja arī filma, bet to neplānoju noskatīties tuvākajā laikā.

Attēls: izdevniecības mājaslapa.

Maza piezīme par manu nozušanu: es joprojām eksistēju, un, lai gan gada sākumā man bija “ko nu, 12. klase nekādā ziņā nevar mani apstādināt un es turpināšu lasīt un rakstīt blogu un būt tāda pati kā agrāk”, tagad situācija ir apgriezta kājām gaisā un es jūtos izsmelta un rakstu ar lielu saņemšanos. Rakstā minētais iemesls par 3 nedēļām bija tieši dēļ skolas, kas paņem visus manus spēkus un izsmeļ niecīgās iedvesmas druskas. Nelasu grāmatas (vai arī ļoti minimāli), neskatos filmas, neeju uz teātri. Es zinu, ka šeit ir un būs cilvēki, kas mani lieliski sapratīs. Paldies par uzmanību!