Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma”

Entonijs Dors - Mums neredzamā gaisma

Liekas, ka Entonija Dora grāmatas “Mums neredzamā gaisma” zelta laiki sākās ar to brīdi, kad to pasludināja par Goodreads Choice Awards, jo tad tai sekoja arī citas balvas līdz pat pašam Puliceram. Izlasot grāmatu šis balvu saraksts pilnībā sevi attaiso.

Grāmatu caurstrāvo Otrā pasaules kara tēma no diviem skatupunktiem – Vernera un Marīloras. Verners ir talantīgs bārenis, kurš var salabot jebkuru radioaparātu, ko pamana ietekmīgs vācietis un tā vietā, lai viņš, tāpat kā visi citi bērni, nonāktu ogļu raktuvēs, Verners nonāk elitārā kara skolā, kur viņam ir uzdevums. Marīlora ir akla meita tēvam, kurš ir Parīzes muzeja atslēdzinieks. Īsi pirms kara viņam tiek uzticēts sargāt muzeja dārgumu un, karam sākoties, viņš ar meitu bēg uz Senmalo – okeāna piekrastes ciemu. Bet tikai viņi visi nevarēja iedomāties, kā karš mainīs viņu dzīves – ne tikai Merīlorai un viņas tēvam, Verneram, bet arī visiem citiem iedzīvotājiem.

Grāmatām par svarīgiem vēstures aspektiem ir tendence būt asiņainām, ar detalizētiem aprakstiem 3 lappušu garumā un diezgan garlaicīgām. Bet šī nav tāda. Lasītājs netiek ierauts notikumu virpulī kā galvenais varonis, bet drīzāk kļūst par tādu kā stāsta vērotāju. Arī vēsturiskais smagums nav tik izteikts, drīzāk ar minimāliem līdzekļiem autoram ir izdevies pateikt neizmērojami daudz, kas liek nedaudz apstāties, padomāt un lasīt tālāk.

Grāmata ir sadalīta vairākās lielajās nodaļās, ko vienu no otras atšķir darbības laiks, aptverot Otro pasaules karu no sākuma līdz beigām. Apakšnodaļas veido vairāku personāžu piedzīvojumus attiecīgajā lielās nodaļas laika posmā. Tā kā darbība nenorisinās hronoloģiski, kas nozīmē, ka lasītājs tiek mētāts no viena laika uz otru, no viena personāža pie otra, tam līdzi izsekot nebija viegli. Liels pluss šajā ziņā ir ļoti īsās apakšnodaļas, kas nereti ir tikai viena lappuse. Tas palīdz tikt ātrāk uz priekšu un “vēl tikai vienu nodaļu” izlasīt, jo tā taču maza. Tai pašā laikā grāmatu ļoti viegli ir nolikt malā, vismaz man nebija tās “ātrāk jāpabeidz, nevaru sagaidīt” sajūtas. “Mums neredzamā gaisma” mani gandrīz iemeta atpakaļ reading slump’ā, bet par laimi īsajām nodaļām, es veiksmīgi izmuku no nejauceņa nagiem.  Šo lasīt un baudīt pa mazam gabaliņam būtu pareizā izvēle, jo tad arī var ar visu sevi izjust stāstu.

Lai gan stāsts kopumā ir lielisks, tomēr man šķiet, ka viens aspekts tur ir lieks. Vismaz es nesapratu, kādam tam vispār ir saistība ar stāstu – it kā to varētu piešūt tam, lai būtu kur nobēdzināt vienu varoni, bet tai pašā laikā karš bija tik skarbs, ka to varēja izdarīt par jebko. To arī neslēpj autors, radot ne tikai 2 galvenos varoņus, bet arī vairākus “otrā plāna” personāžus, kas lieliski papildina stāstu un palīdz saskatīt kopainu vēl labāk.

Vērtējums: 8/10. Lieliska rudens lasāmviela, kas nav tik skarba, kā citas daiļliteratūras kara tematikas grāmatas.

Attēls te.

Advertisements

APSKATS 2013.

8. janvāris, un beidzot arī es esmu sadūšojusies lielajam gada apskatam. Apbruņojusies ar tēju un zālēm (arī es, kā jau daudzi šādā suņa laikā, nejūtos īsti vesela) darīšu visu, lai tikai nebūtu jāstājas priekšā tai darbu kaudzē, kas man ir sakrājušies, 3 dienas aizejot uz skolu. Bet pirms tam – lai Jaunajā gadā izdodas viss iecerētais un tas būtu pozitīvu pārsteigumu pilns!

Tālajā 2013. gadā esmu izlasījusi precīzi 71 grāmatu, kas palīdzēja man pārsniegt nosprausto 50 grāmatu mērķi par 42%. Lasīju pārsvarā nenopietnas grāmatas, jaunus un vecus izdevumus, smieklīgas un ne tik smieklīgas grāmatas, bet man patika. Ar piecās zvaigznēm tika novērtētas pavisam 19 grāmatas, no kurām īpaši gribu izcelt Mariamas Petrosjanas “Nams, kurā…“, Markusa Zusaka “Grāmatu zagle”, Herbjorgas Vasmu “Simts gadi” un nesen izdotā Džona Grīna “Mūsu zvaigžņu vaina”.

Ejam tālāk – 4 zvaigznītes no manis nopelnīja arī 19 grāmatas. No šīm gribu izcelt Sofi Oksanenas “Staļina govis”, Haruki Murakami “IQ84” triloģiju, “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņus” un jauku latviešu autores pārsteigumu – “Mirušie nepiedod”. Ar šo kategoriju ir visgrūtāk – ieliec grāmatai 4 zvaigznes, pēc gada apskaties, ko esi salicis, un gribas steigšus visu mainīt un pēdējās likt pirmās, jo saproti, ka tomēr patika, vai arī nevari atcerēties, kāpēc ieliki 4, nevis 5 zvaigznītes, jo “viss taču bija kārtībā”. 😀

3 zvaigznītes no manis izpelnījās visvairāk grāmatu – veselas 20. Smalkā viduvējība, es teiktu. Grāmatas kaut kā negāja pie sirds, bet gluži nopelt arī negribējās, jo taču laiks ieguldīts un gluži sliktas arī nebija. Pārsvarā tie ir romāni: “Laulību sižets”, “Orhideju nams” vai arī klasika: “Annas Kareņinas 1. daļa” (jo otrā man patika labāk), Viljama Sammerseta “Teātris” un “Lielais Getsbijs”.

2 zvaigznes no manis šogad izpelnījās tās grāmatas, kuras nebija ļoti sliktas, bet nebija arī labas. Tādas, kuras bija grūti lasīt un beigās arī neradās tā dzirkst, ka “eu, bet tas taču ir tik labi”. Tādas bija pavisam 7, un starp tām ir Lauras Vilkas 1. grāmata “Laura un Apakšzemes leģendas” kas mani nepiesaistīja satura ziņā, jo likās, ka grāmata vairāk ir paredzēta mazākiem bērniem kā vakara pasaciņa. Un šeit pat nelīdzēja fakts, ka autore ir pazīstama. Bet viena no šī gada apņemšanām varētu būt šo atsākt lasīt kopā ar māsu. Dzjuničiro Taņidzaki “Atslēga” arī likās pilnīgi kaut kāds vāks, jo kurš gan spēj analizēt katru galvenā varoņa kustību no dažādiem aspektiem, un nevienā lappusē neizlaižot vārdu “sekss”? Pie sirds negāja arī viena no pēdējām Zvaigznes ABC izdotajām grāmatām – Elizabete Barda “Pusdienas Parīzē”. Man nepatīk romāna un pavārgrāmatas apvienojumi, it īpaši tad, ja uzsvars tiek likts uz pavārgrāmatu, nevis saturiski labu romānu. Arī latviešu jaunā klasika “Jelgava 94” man likās garlaicības kalngals un uzdzina tikai miegu, nevis līdzjūtību, ka džeku gandrīz pieķēra, kad viņš šņauc. Nu, something like that.

Un šausmīgā 1 zvaigzne tiek pie nespēju-izlasīt un ārprāts-kā-ko-tādu-var-uzrakstīt grāmatām. Kopumā veselas 6, ieskaitot to nabaga Kristines Sabļauskaites “Silva Rerum” kura, tāpat kā “Jelgava 94” uzdzina miegu, bet te piedevām vēl runa bija par ticību, kas man ne sevišķi, kā jau ateistei (un nē, tas nav tā ateistu modes kliedziena rezultāts). Ar 1 zvaigzni arī tika novērtēta Roulingas mēģinājums rakstīt pieaugušajiem, ko es tā arī nepabeidzu, jo iesaistīto bija daudz, un arī interese par tālāko notikumu gaitu manī neradīja. Arī Filipas Gregorijas mēģinājums rakstīt jauniešiem manā literatūras skatījumā izgāzās kā veca sēta – nu nesanāk un viss. Īstenībā, nožēloju, ka izlasīju, jo tagad nespēju sniegt objektīvu vērtējumu par tām grāmatām pieaugušajiem, kura viņa ir sarakstījusi, nesalīdzinot ar šo. Bet par to vēlāk, jo arī par Filipu Gregoriju taps atsevišķs ieraksts.

Protams, 2013. statījos filmas, gāju uz teātri un darīju arī visādas citas lietos, ko vajadzēja, un arī nevajadzēja darīt, bet tā nu tas ir – dzīve ir tikai viena un jāizbauda ir viss. Bet, lai jums jau nebūtu iestājies nogurums no manas vāvuļošanas, par plāniem 2014. nākamajā ierakstā. 🙂

Attēls augšā tik ļoti atgādina manu pašreizējo grāmatplauktu – grāmatas nav kur likt, bet turpinu stūķēt tās vēl brīvajās vietās. Attēls no šejienes, starp citu.

Keita Mortone – Noslēpumu glabātāja

Romāns ir tipisks dzimtas stāsts, kura darbība risinās divos gados – 2011. un 1961. gadā. 1961. gadā Dollija ir jauna meitene, kas dzīvo karalaikā, kad Anglijas pilsētiņas aplido bumbvedēji. Protams, kā jau jauna meitene, viņa palīdz ēdnīcā izsniegt ēdienu, un tur satiek Vivjenu – bagātu sievieti, slavena rakstnieka sievu. Viņa lepojas ar savu draudzeni, un par viņu piedzied pilnas ausis savam mīļotajam Džimijam. Bet tad notiek negaidītais, un Dollijas attiecības ar Vivjenu un Džimiju beidzas. Kas notika tālajā 1961. gadā? To cenšas noskaidrot Lorela, Dollijas vecākā (un arī prātīgākā) meita 2011. gadā. Kamēr māte guļ uz slimības gultas un aizvada sava mūža pēdējās dienas, Lorela ar savu brāli Džeriju apskraida puspasauli, lai satiktos ar cilvēkiem, kas kādreiz satikuši Dolliju vai Vivjenu un beigu beigās arī atklātu noslēpumu, kas ietin viņu māti.

Bez papīra un rakstāmā blakus neiztikt, jo stāsts ir tik ļoti samudžināts, ka grāmatas vidū es atmetu visam ar roku un pat nemēģināju iedziļināties – vienkārši lasīju. Aprakstītos faktus pieņēmu par pašsaprotamiem, nemaz par tiem nemēģinot pārliecināties. Galu galā – jaunas meitenes mistērijai ir grūti izsekot 448 lappušu romānā, īpaši tad, ja pa vidu jaucās vēl mūsdienas. Tomēr, lai kādi varianti nāktu prātā par beigām, man neienāca prātā īstās beigas, kas bija patiešām negaidītas. Keita Mortone ir radījusi vēl vienu stāstu, kuru gribas nolikt malā, jo ir sarežģīti lasīt, bet, tajā pašā laikā, arī gribas turpināt un uzzināt visu līdz galam.

Cilvēku raksturi ir attēloti tieši tādi, kādiem tiem vajadzētu būt, lai izskatītos reāli. Nedaudz krita uz nerviem Dollijas jauneklīgais vieglums, ar kādu viņa uztvēra bumbu sviedējus lidināmies sev virs galvas, kā arī viņas atriebes plāns Vivjenai šķita pārāk… nereāls. Viegla meitenes aizraušanās, nekas vairāk. Tomēr šī aizraušanās precīzi parādīja meitenes patieso dabu un to, ka bieži vien cilvēku tā pa īstam iepazīstam tikai pēc laba laika, kad viņš jau ir pierasta ikdiena. Precīzi arī tika atklāta pirmā mīlestība – viegla aizraušanās, kura pārtrūkst tad, kad otrs izdara ko nepatīkamu. Par mūsdienu attēlošanas patiesību man aizvien ir šaubas, jo diez vai pēc vairāk kā 50 gadiem ir paspējušas nomainīties 3 paaudzes, stāsta ticamībai vairāk pietiktu ar divām, bet tas jau ir autores roku darbs. Brīžiem gan romāns ieskanas uz kādas humora nots, tiesa gan, diezgan reti un tikai tad, kad Lorena satiek Džeriju. Tad viņi apmainās ar ironiskām piezīmēm un liek man pasmaidīt, jo tik ļoti atgādina brāļa un māsas attiecības.

Vērtējums: 6,5/10. Laikam, kad gribas ko vieglu, bet prātu nodarbinošu.

-Vai esi paēdis?
-Paēdis?
-Jā, es zinu, traucējošs paradums, tomēr es cenšos pāris reizes dienā tam pievērsties.

Mēs izaugam un maināmies atkarībā no tā, ko dzīve mums piespēlē.

Attēls šeit.

Maikls Geitss Gills – Kā “Starbucks” izglāba manu dzīvi

Nākamā mana lasīšanas izvirtība noved tieši pie šīs grāmatas – Zvaigzne ABC pavisam nesen ir izdevusi Maikla Geitsa Gilla es pat teiktu, savā ziņā biogrāfisko stāstu – Starbucks izglāba manu dzīvi. Kaut kur fonā skan Ziemassvētku dziesmas, degunā sitas kafijas ar kanēli smarža, pietrūkst tikai sniega. Bet arī bez tā ir labi. 🙂

Stāsts, kā jau minēju, ir biogrāfisks. Maiklam pašapziņa ir, es teiktu, zemāk par ceļgaliem, jo viņš nupat ir zaudējis darbu, kuram kalpoja visu mūžu, sapelnījis daudz naudas, izskolojis savus 4 bērnus, audzina piekto… Nauda nekrīt no debesīm, arī viņa nodibinātajā firmā neveicas… Bet pēkšņi, viņam dzerot savu iemīļoto latte, kāds eņģelis ir sadzirdējis viņa balsi, un piedāvā Maiklam darbu. Nu, un kāpēc neatteikties? Atteicies no savas dzīves Ņujorkas elitē, viņš dodas uz Bruklinu, lai kļūtu par pavisam vienkāršu kafejnīcas darbinieku bīstamā Ņujorkas rajonā. Stāsta laikā viņš nepārtraukti pārkāpj pāri saviem principiem un sabiedrības stereotipiem, bet vismaz beidzot viņam patīk viņa darbs!

Stāsts iedvesmo. Tik ļoti, ka ļoti. Tagad viens no maniem sapņiem ir strādāt ja ne Starbuckā, tad vismaz Latvijas Double Coffee vai kādā citā kafijas kafejnīcā. 😀 Bet nu par grāmatu. šausmīgi krita uz nerviem Maikla vēlme pēc katra tagadnes notikuma atgriezties pagātnē. Piemēram, tad, kad viņš savā kafejnīcā satiek savus bērnus, viņš 2 lappuses piepļāpā par to, kā viņi uzauguši, cik ļoti viņš nožēlo, ka nav bieži bijis mājās, un ka tu tagad viņi ir tik veiksmīgi. Tas riktīgi krita uz nerviem. Bet vismaz laika gaitā viņš saprot, ka visu savu dzīvi ir nostrādājis darbu bez jēgas, tikai truli dzinies pakaļ naudai. Bet Starbucks tiek attēlots kā saulains uzņēmums, kuram viss vienmēr ir kārtībā. Lai gan ieskats tiek sniegts tikai vienā kafejnīcā, tik un tā, izņemot darbinieku savstarpējo saķeršanos un mācekļa kļūdas, nekas cits nenotiek, tāpēc stāsts šķita tāds vienmuļš, rutīnā iedzīts: mājas-darbs-mājas 7 dienas nedēļā.

Bet vismaz stāsta jēga bija labu nodomu vadīta: ļaut saprast, ka, pamainot profesiju un ierasto vidi, pat 53 gadu vecumā var strādāt tur, kur sevi nespēj iedomāties, kā šajā gadījumā, biznesa uzvalku nomainīt uz baltu kreklu, melnām biksēm un zaļu priekšautu ar cepurīti.Un ne tikai kā iedvesma mainīt profesiju – arī iedvesma iet un meklēt jaunas kafijas receptes! Tie franciskie un ne-tik-franciskie kafijas nosaukumi tā uzsit apetīti! Tiesa gan, neatteiktos vismaz šajā grāmatā izlasīt un izmēģināt kādu kafijas recepti, bet nu, tā kā biogrāfisks stāsts, tad diez vai tas ir Maikla Geitsa Gilla interesēs. Droši vien ar Starbucku i rtāpat kā Coca-Colu: neviens darbinieks nedrīkst atklāt, kā pagatavo produktu, lai nesamazinātos apgrozība.

Vērtējums: 7/10. Ja jums ir zudusi pašapziņa, tad šī grāmata ir tieši jums!

Nevar kalpot citiem, ja centies valdīt pār cilvēkiem, kuriem kalpo.

Attēls šeit.

Ekskursija pa ciešanām un mirušām vēstulēm

Beidzot, BEIDZOT manās rokās ir grāmata, kuru es vēl ilgi nelaidīšu vaļā. Ne fiziski, ne garīgi. Un šoreiz uz vāka rakstītais pat atbilst patiesībai. Vienīgi es vēl varu piemetināt: patiesi.

Es vismaz vienu reizi esmu tikpat kā jebkur, un 1943. gadā es biju gandrīz visur.

Šo stāstu stāsta nāve. Līžele 9 gadu vecumā tiek aizvesta pie audžuvecākiem uz Himmelštrāsi, jo viņas vecāki atrodas koncentrācijas nometnē. Jā, kā jau jūs nojaušat, stāsts ir par Otro pasaules karu. Viņa iet skolā, dibina draudzības, cīnās ar ienaidniekiem – viss, kas vajadzīgs 9 gadus vecai meitenei. Tad par sevi sāk ziņot karš. Nav ko ēst, jāsāk zagt. Bet mazā Līžele vairāk spēj novērtēt grāmatas, nekā ēdienu, tieši tāpēc viņas (vēlāk jau mīlestība) Rūdijs viņu iesauc par Grāmatu zagli. Bet nē, šis nav stāsts tikai par viņu. Tas vēl ir par akordeonistu, nāvi, žīdu Maksi un, jā, “zādzībām bez skaita”.

Izlasot grāmatu, man palika skumīgi. Jā, stāsts pats par sevi ir skumīgs, bet ne jau tik skumīgi man palika. Domājams, ja jau Markuss Zusaks varēja uzrakstīt šo romānu, tad kāpēc viņš nevarēja izdomāt skaistāku grāmatas nosaukumu? “Grāmatu zagle” – tipisks vīrieša sagudrots virsraksts. Absolūti nekādas fantāzijas. Lūk, kas man tik ļoti kremt. Un, ja jau sākam uz negatīvas nots, tad uz tās arī pabeigsim šo: šaubos, vai 13 gadīgai meitenei pirmais alkohola malks ir “salds, atsvaidzinošs un “gribu vēl””. Atceroties savu pirmo alkohola malku man šādas asociācijas nenāk ne prātā.

Vairāk gan man nav kur piekasīties. Ļoti prasmīgi tiek aprakstīta dzīve audžuģimenēs, bērnu savstarpējie strīdi, nesaskaņas, un dažkārt autors pastāsta ko tādu, kas ir iespējams tikai bērniem:

-Ja es būšu pirmais, es tevi nobučošu.
-Kāpēc tu gribi mani nobučot? Es esmu briesmīgi netīra!

Cepuri nost tulkotājai Mārai Poļakovai – tulkojums tiešām bija baudāms. Patika arī savdabīgā anotācija, kura it kā sagatavo lasītāju stāstam, tā nobeigumam. Man ļoti patika. Nu tik ļoti, ka ļoti. Dažbrīd lasāmais sāka pārvērsties ļoti dziļā ironijā, dažbrīd tas bija tik viegli kā spalviņa. Vārdu sakot, šī grāmata ir jāizlasa katram grāmatu mīlim, un arī jāstāv grāmatplaukta goda vietā.

Vērtējums: 10/10. Pat nedomājot par to negatīvo, ko esmu aprakstījusi, pozitīvais ir krietni vairāk. Noteikti, 21. februārī, kas filma nonāks uz Latvijas ekrāniem (pēc IMDb informācijas), būšu pirmā rindā, kas to aizies un noskatīsies.

Kā var zināt, vai kāds ir dzīvs? Palūkojot, vai tas elpo.

Daudz laimes dzimšanas dienā, Herr Hitler! Daudz baltu dieniņu.

Dzīvs viņš palika šādi: viņš negāja kaujā.

Attēls šeit.

Kajsa Ingemarsone – Citroni dzeltenie

Ar šo grāmatu tad arī sākas mans godam nopelnītās ziemas brīvās dienas. Skola ir beigusies, un nu var pievērsties nepadarītajiem darbiem, neizlasītajām grāmatām tai skaitā. Tā nu pirmā manās rokās patrāpījās Kajsas Ingemarsones „Citroni dzeltenie”.

Stāsts ir par Agnesi – meiteni, kas savu ceļu naudas pelnīšanas pasaulē iesākusi caur bāriem, bet to pašu turpina darīt arī pēc 10 gadiem. Pēc starpgadījuma ar dārga vīna sasišanu, Agnese tiek atlaista no rajona prestižākā restorāna, un nu viņai viss jāsāk no nulles – restorānu pasaulē gan mēdz aizmirst neveiksmes, bet ar laiku. It kā ar darba neveiksmēm vēl nepietiktu, arī privātajā dzīvē Agnesei neveicas – Tubīass viņu pamet, lai dotos pie savas grupas kolēģes. Bet tad Agnesei uzrodas lieliska izdevība – sens draugs Kalle atver savu restorānu un piedāvā viņai darbu. Viņa jūtas kā zivs ūdenī, bet, protams, bez piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem neiztikt!

Lai gan nosaukums jau ir daudzsološs, pirmajās nodaļās sajūsma noplok. Tipisks sieviešu romāns, kuram stāsts tiek vilkts bezgalīgi ilgs, un viss jau ir skaidrs, izlasot pirmās lapas. Romāns domāts, lai ieviestu sievietēs pašapziņu. Galu galā – galvenā varone tiek attēlota kā dzīves nomākta jauna sieviete, kurai nav nekādu ambīciju un plāni nākamajiem gadiem. Nu nemēdz tā būt, ka cilvēkam nav plānu turpmākajam gadam, tāpēc stāsts šķita diezgan nereāls. Pozitīvi attēloti ir Agneses vecāki – ne kurš katrs 50 gadu vecumā pēc ziņām par pāragru pensionēšanos var pieteikties datorkursos. Tāpēc arī šo romānu var iedot izlasīt mammām, krustmātēm, lai nežēlojas par dzīvi, bet sāk darīt ko foršu! Ja šis bija kā iedvesmošanai domāts romāns, tad man nepatika, kā tik attēlots Agneses draugs – lai nu kas, bet iedvesmošana šādā kontekstā tā nebija gan.

Bet kaut kas labs un baudāms arī pagadījās, nav jau tā, ka man tikai slikts sakāms. Tikai šoreiz tā ir mazliet vairāk. 😀 Patika tā nelielais noslēpumu pavediens, kas ievīts stāstā, un tik prasmīgi, ka patiesību atklāj reizē ar galveno varoni (protams, ja neatšķir beigu lappusi). Savā ziņā tieši tas romānu izglāba.

Tagad par noformējumu. Pirmkārt, nesaprotu vāka jēgu – vienīgais kas atbilst stāstam, ir dzelteni citroni. Tā kā stāsts drīzāk velk uz pesimistisko pusi, tad diez vai tā smaidīgā meitene vispār iederas. Arī diezgan neērti šķita cietie vāki, kas 300 lappušu biezām grāmatām šķiet pilnīgi nevajadzīgi. Arī uz vāka rakstītais iedvesmojošais citāts, ka „šī ir grāmata, ko vēlies lasīt netraucēti” pēc romāna izlasīšanas šķiet pilnīgi lieks.

Vērtējums: 4/10.

Atttēls: šeit.

Elizabete Barda. “Pusdienas Parīzē”

Vakar aizgāju uz bibliotēku (kaut gan lasāmo grāmatu mājās ir krietni lielāka kaudze nekā jau izlasīto), un paņēmu vēl 2 grāmatas visām pāri. Viena no tām bija šī. Un ko es varu teikt? Cik labi, ka paņēmu no bibliotēkas, nevis pirku!

Stāsts ir par gandrīz 30gadnieku slieksni sasnieguši Elizabeti (kas ir šīs grāmatas autore), kas gatavojas precēties un stāsta vidū arī apprecas ar francūzi. Tas, ka Elizabete ir amerikāniete, ir ļoti svarīgs fakts, jo savādāk šīs grāmatas nebūtu. Viņai ir jāadaptējas franču vidē – jāmācās runāt franciski, jāmācās gatavot franču gaumē, un, pats svarīgākais, jāmācās ēst franciski. Par laimi, ar laiku Elizabete atrod arī citas Francijas imigrantes ar franču vīriem, un nu Elizabete vairs nav viena. Un nē, šis nav tipisks stāsts par divu laulāto dzīvi. Šeit ar laulību viss kārtībā. Vaina tik kaut kur citur slēpjas.

Pirmkārt, šis ir klasisks Elizabetes Gilbertas stilā ieturēts stāsts. Pēdējā laikā tādi ir pārsteidzoši daudz – stāsts, pēc tā seko trīs receptes, un tad stāsta turpinājums. Ja pirmo šāda tipa grāmatu man bija bauda lasīt, un es, ne-virtuves cilvēks, izmēģināju šādu tādu recepti (grāmatas nosaukumu gan vairs neatceros), tad šī ēdiena ziņā man siekalas mutē nesadzina, un es biju pietiekami slinka, lai nepārlasītu recepšu daļu, kurās tāpat 2/3 sastāvdaļu mirstīgo veikalos nav atrodami, vai ēdieni jāgatavo teju visu dienu. Francijas virtuve!

Otrkārt, šausmīgi nepatika vāka noformējums. 2 fotoattēli sastumti kopā kā grāmatas vāks? Nopietni? Un ne jau tas vien. Ieejot grāmatnīcā, un ieraugot šo vāku, es nodomāju: “Oo, Stīvenam Klārkam jauna grāmata!”, jo vāka noformējums ir ļoti, ļoti līdzīgs ar minētā rakstnieka “Ellīgs gads Parīzē” romānu, kuru aprakstīju šeit. Droši vien arī dēļ šīs šķietamās līdzības es gaidīju kaut drusciņ humoru, kaut ko, kas spētu no manis izvilināt smaidu. Un ko es sagaidīju? Neko no šī. Romāns ir ieturēts vieglā atstāstīšanas formā, kurā tiek izstāstīts kā Elizabete mazgā traukus soli pa solim, bet tikai garāmejot pieminēts, ka, sēžot darbavietas kafejnīcā, viņa redz, kā Luvrai mazgā logus. Un lasītājiem interesē, kā mazgāt traukus, bet neinteresē, kā Luvrā mazgā logus? Manuprāt, tieši otrādi!

Un, visbeidzot, treškārt – šausmīgās atsauces pie katra īpašvārda!!! Šaubos, vai cilvēki nezina, kas ir Elviss Preslijs vai Hemingvejs vai Karls Lāgerfelds. Tā vietā, lai šīs atsauces liktu pie šādiem vārdiem, tās labāk būtu likuši tajās neizrunājamajās un nesaprotamajās franču frāzēs, kurām nav pierakstīti tulkojumi klāt! Bet šeit jau vairs nav vainojama autore, šis ir redaktores darbs. Pēc visa spriežot, kura ir tikko iznākusi no universitātes ar savu atsauču pilno maģistra darbu kabatā.

P.S. Salīdzināju Stīvena Klārka un Elizabetes Bardas grāmatu vākus, un sapratu, kāpēc man tie šķita tik līdzīgi. Abos redzams viens un tas pats Eifelis no viena un tā paša rakursa, un arī koks abu grāmatu vāka kreisajā pusē ir tas pats. Ak jā, un kārtīgāk ieskatoties, var saprast, ka debesis arī tās pašas. Ir vienkārši paņemts 1 attēls un otrai grāmatai ieliekot tikai koka fragmentu vai nomainot debesu krāsu, pieliekot klāt vēl citu bildi, sanāk jauns vāks! Malači!

Vērtējums: 5/10. Tas ir par mazajiem Eifeļiem nodaļu sākumā, faktam, ka tiek pieminēta Parīze, un Gvendālam – par to, ka viņš vienkārši tur bija, un visu stāstu padarīja baudāmāku.

Attēls šeit.

The Hunger Games: Catching Fire

Te nu mēs esam: spārnoti cerībās, ka otrā daļa būs krietni labāka par pirmo, esam ieritinājušies segās, un nolādējuši režisora Francis Lawrence jaunāko veikumu, kas tagad ir arī uz kino ekrānu visā Latvijā.

Stāsts ir kā grāmatā: Katnisa un Pīta ir laimīgi atgriezušies mājās pēc uzvaras Bada Spēlēs, un nu Katnisai jāpārliecina prezidents Snovs, ka visa mīlestība starp Pītu un Katnisu nav teātris. Un protams, kā to vislabāk izdarīt? Sarīkojot vēl vienas Bada Spēles, ar viņu piedalīšanos! Tajās savā starpā sacenšas pagājušo gadu uzvarētāji no 12 apgabaliem. Protams, pirms spēlēm ir sadraudzēšanās vakars, un tiek dibinātas jaunas draudzības un iepazīti ienaidnieki. Tikai – ne jau spēļu dalībnieki ir ienaidnieki. Tādi ir spēļu rīkotāji.

Filma bija krietni savādāka, nekā pirmā daļa. Ja pirmo daļu es nosēdēju žāvājoties un komentējot katru Katnisas (Jennifer Lawrence) izteikto vārdu vai Pītas (Josh Hutcherson) ciešanu pilno sejas izteiksmi, tad šajā daļā es to darīju tikai vēl klāt nākot Geilam (Liam Hemsworth). Filma bija saistoša, bet raitie, viens pēc otra nākošie actioni spēja manas acis noturēt vaļā visas 146 minūtes. Vislabāk tomēr man patika Efija (Elizabeth Banks) – spožs personāžs garlaicīgo un traģikas nomākto pārējo personāžu vidū. Bet nu tāds laikam arī ir stāsta un filmas mērķis – parādīt spožo Kapitoliju un garlaicīgo 12. apgabalu. Tāpat kā grāmatā, arī filmā mani kaitināja prezidents Snovs (Donald Sutherland), un, ja godīgi, nesaprotu tās pilsētas likumu sistēmu, bet nu labi. Šajā filmā, galu galā, vieta bija atvēlēta mīlestībai, nevis politikai. Patīkami pārsteidza Katnisas mazās māsas Primas (Willow Shields) pēkšņā pieaugšana ne tik daudz garumā, cik prātā, un tā atspoguļojums filmā. Pīta man joprojām šķita rūpju mākts, mīlestības atraidīts pusaudzis, kurš, ja vien viņam ļautu, ietu vannā graizīt vēnas, jo, lūk, cietsirdīgā Katnisa kategoriski atsakās ar viņu sadarboties, jo ir tāds koka ģīmis, kurš neko citu, kā smaidīt un saraukt uzacis, nemāk. Bet nu arī šo ciešanu pilnajam pulciņam pievienojās Geils, kurš saprata, ka mīl Katnisu, bet nevar ar viņu būt kopā, un tāpēc viņš visu filmu tēlo ciešanu pārņemto trešo lieko. Jā, šajā ziņā filma ir diezgan uzjautrinoša.

Vizuālie efekti bija jauki, bet ne tādi, ar ko mani varētu pārsteigt. Ja godīgi, biju gaidījusi ko vairāk, bet tam man laikam jāgaida nākamā filmā, ko izdos nākamajā un aiznākamajā gadā (trešā daļa sadalīta 2 daļās, līdzīgi kā tas bija ar “Twilight” sāgu un “Hariju Poteru”). Reti, bet var pasmieties par Katnisas sarkasmu, bet tas arī viss. Joprojām nav skaidrs, kāpēc Pītā tā steidzās par (SPOILERIS) mazuļa gaidīšanas paziņojumu, jo grāmatā tas netika pieminēts (vismaz es neatceros, kas nenorāda uz manu slikto atmiņu, bet gan uz to, ka grāmatu lasīju ļoti sen). Bet filmas tērpu dizaineri vienkārši spridzina, un šeit man atkal jāpiemin Efija – staigājošā varavīksne, kas pārsteidzoši labi atbilst arī viņas iekšienei. Kā arī, man patika tas, ka filmas beigās tiek dota skatītājam tā gaidošā sajūta, ka būs arī turpinājums.

Vērtējums: šī ir pirmā reize, kad lieku zemāk par IMDB nolikto 8,2. Es lieku 6. Bet, tā kā mana filmu gaume vienmēr bijusi diezgan apšaubāma, nebojāšu jums prieku, un teikšu – ejiet. Bet pēc tam pasakiet, ka man bija taisnība.

Attēls šeit.

Džons Grīns “Mūsu zvaigžņu vaina”.

Ak, kāpēc? Kāpēc tu, Džon Grīn, jau agrāk neatradi ceļu pie manis?  Apmēram tādas bija manas izjūtas, kad izlasīju kādas pirmās 100 lappuses. Bet nu par visu pēc kārtas.

Stāsts ir par Heizelu, kas cīnās ar vēzi un depresiju piedevām, iet uz atbalsta grupu daudziem citiem tādiem kā viņa, un vienā dienā viņa tur satiek Augustu – vienīgo veselo cilvēku no visiem, izņemot pašu grupas vadītāju. Augustam viņa uzreiz iekrīt acīs, un viņi uzsāk tik ļoti pusaudžiem raksturīgo lēno iešanu pretī mīlestībai. Bet nē, atcerieties to, ka Heizelai ir vēzis, Augusts slimoja ar vēzi, bet viņu abu kopējais draugs Īzaks dēļ vēža palika akls. Viņi nav kā parasti pusaudži – viņi filozofē par tādām dzīves tēmām, par kurām neiedomātos pat pieaugušais, viņi dzīvo tā, it kā katra diena būtu pēdējā. Un beigās… Jā, beigas ir beigas.

Šis stāsts man nedaudz līdzinājās Nikolasa Spārksa “A walk to remember”, “The Last Song”, kur viens no galvenajiem varoņiem ir slims ar vēzi. Bet nē, tomēr nē. Šī grāmata ir daudz, daudz dziļāka, arī šajā grāmatā nemaz tik daudz netiek aizskarta reliģiskā tēma, tāpēc vien man šī grāmata patīk.

Stāsts bija saistošs, raiti varēja izlasīt. Nebija arī tā, ka stundas laikā jāizrauj cauri. Vissaistošākā tomēr man bija Heizela – bez visām vēža padarīšanām tik ļoti līdzīga man – arī sapņo par neaizsniedzamām lietām, baidās atklāt savas jūtas un katrs otrais vārds ir ar ironijas piedevu. 😀 Kā jau visur, man arī patīk, kad stāstam pa vidu arī iekļauta dzeja, kas tik ļoti atbilst stāsta tematikai un vispār aizkustina pat bez visa stāsta.

Tā kā man ir savā ziņā jocīgs grāmatu turēšanas veids (lai kā es grāmatu turētu, tās stūri cērtas manās plaukstās), tad man ļoti traucēja šīs grāmatas cietie vāki latviešu izdevumā. Domāju, ka grāmatai tieši labāk piestāvētu mīkstie vāki, kas simbolizētu stāstu – cīņu ar kaut ko, kas mūs padara vājākus ar katru izelpu. Un priekš kam 272 lappušu plānu (jā, plānu) grāmatu izdot cietajos vākos? Tieši ar plāniem vākiem grāmatas nobružājas visātrāk, kas, manuprāt, arī piedod grāmatām vajadzīgo šarmu.

Vasarā plāno iznākt arī filma ar tieši tādu pašu nosaukumu. Aktieri jau zināmi, un tos var apskatīt šeit.

Vērtējums par grāmatu: 10/10. Šeit bez variantiem. Stāsts bija pietiekami labs, lai kompensētu biezos vākus.

Lielisks citāts, kas attiecināms arī uz Džonu Grīnu:

Pīters van Hautens izrādījās vienīgais man zināmais cilvēks, kurš (a) šķita saprotam, ko nozīmē mirt, un (b) vēl nebija nomiris.

Un te daži pārējie citāti.

Nīderlandiešu valoda nav tik daudz valoda, kā kakla kaite.

-Ar ko es karoju? Ar vēzi. Un kas ir vēzis? Tas esmu es pats. Audzēji ir mana miesa, tāpat kā smadzenes un sirds. Tas ir pilsoņu karš, Heizela Greisa, un tā uzvarētājs zināms jau iepriekš.

Sāpes cilvēku nemaina, Tās viņu atklāj.

Attēls šeit.

Deivids Mičels. Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi.

Te nu mēs esam. Grāmata manās rokās pirms apmēram mēneša, kad bija mana pirmā tikšanās ar visiem (nu, gandrīz visiem) grāmatmīļiem. Te nu būs aprakstīta mana cīņa, bet beigās pat prieks.

Jākobs de Zūts ir klerks, kuram visa stāsta garumā jācīnās par mīlestību, amata saglabāšanu, un sevi. Viņam kā holandietim, jāadaptējas Japānas kultūrā un ikdienā, un viņam tas arī izdodas. Viņā kā klerks tiek nosūtīts no mājām Holandē uz Dedžimu pie Nagasaki, lai nopelnītu kaudzi naudas un atgrieztos mājās pie mīļotās. Kopumā paiet 5 gari gadi. Bet ticiet man – tie kuri saka, ka jau no sākuma zināja ar ko grāmata beigsies, melo. Nav iespējams uzminēt pat to, kas notiks nākošajā lappusē, kur nu vēl beigās.

Man sākums gāja ļoti grūti, jo ļoti grūti bija iedziļināties stāstā. It kā tuva tēma – austrumi, kultūras, geišas un Japāna, bet tomēr, izlasot grāmatu, es sapratu, kas man traucēja uztvert stāstu līdz galam. Tie bija daudzie varoņi, daudzie skatu punkti, kādos stāsts tika pavērsts. Ja no sākuma es vēl centos izsekot līdzi stāsta varoņiem, tad vidū man jau bija pilnīgi vienalga.

Bet nu ar otro mēģinājumu un piecām grāmatām starpā, ķēros klāt šim darbam vēlreiz. Galu galā – manās rokās ir nonācis, atsauksmes salasījos labas, jāturpina. Un nu esmu pabeigusi. Varu teikt tikai vienu – tas ir izcils darbs. Deivids Mičels raksta tā, ka pēkšņi attopaties kopā ar Orito bēgam prom no klostera un kopā ar Jākobu de Zūtu tiekat apšaudīti. Viņš raksta tik dzīvi, ka šķiet, ka galveno varoņu vietā esi tu pats. Arī grāmatas noformējums ir skaidri saprotams, nevis kā vairums gadījumu, kad vāks tiek uzlikts pilnīgi bez tēmas.

Patika man stāsts kā tāds – tagad domāju, ka varbūt pat bija interesanti aplūkot šo stāstu no dažādiem skatu punktiem, jo no paša Jākoba skatupunkta visu grāmatu aplūkot būtu vienkārši garlaicīgi. Patika, protams, Japāna. Man Japāna un Austrumi vienmēr šķituši sirdij tuvi. Savstarpējās attiecības te tika aprakstītas diezgan prasmīgi, nebija kā parastajos Noras Robertsas romantiskajos gabalos. Nē, šeit viss bija krietni dvēseliskāk. Nepatika – man traucēja garā kavēšanās. Ka sīki un smalki tika aprakstīta katra detaļa, katra doma, katrs vārds, un (manuprāt) šausmīgi daudz tika pievērsts ticībai un reliģijai. Man jau nav iebildumu, bet man kā neticīgam cilvēkam tas tomēr traucēja.

Vērtējums: 9/10. Jo arī Jākobam de Zūtam patika grāmatas.

Citātu gan bija pārsteidzoši daudz. Daži no tiem:

Jebkurš mūris ir tikai tik stiprs, cik vīri, kas to sargā.

Kāda starpība, “līksms” vai “jautrs”? Svarīgi ir tas, kas nāk pēc tam.

Reizēm tieši bezjēdzība atklāj vislielāko jēgu.

Šajā pasaulē ir tikai viens meistardarbs, un tas ir šī pasaule.

Jā, šis var būt uzskatāms par atgriešanos apritē. Pārslodze ir beigusies, tagad atliek vien izmisīgs sauciens pēc brīvdienām.

Attēls šeit.