Atskats uz projektu “101 lieta 1001 dienā”

https://i1.wp.com/lifeisneverdull.net/wp-content/uploads/101things-1.jpg

Cik atminos, vienā brīdī ļoti senā pagātnē šis projekts ienāca Latvijā, un tad, kad lielais modes bums jau bija nedaudz norimis, arī es tālajā 2012. gadā izdomāju, ka pamēģināšu piedalīties. Un redz, sanāca!

Tiem, kas nezin, kas tas ir: viss slēpjas nosaukumā. Uz lapas, datorā, kladē, vienalga kur, izdomā un uzraksti 101 lietu, ko vēlies izdarīt 1001 dienā. Rupji rēķinot, sanāk nepilni 3 gadi. Tad nu nevis sēdi klusi rokas klēpī salicis un gaidi, kad notiks brīnums, bet gan celies, ej un dari, jo paši par sevi šie punkti neizpildīsies. Šāds saraksts drīzāk ir kā atgādinājums un pamudinājums izdarīšanai, un lielākā kļūda ir to uztvert kā pienākumu.

Kad esi izveidojis savu sarakstu, var darīt kā es, tas ir, atstāt visu nesakārtotā un haotiskā čupā, kuru ik pa laikam pārlasi un atzīmē progresu vai izsvītro, kad esi izpildījis (kādreiz blakus datumu arī rakstīju). Vari darīt arī tā, kā to mēģina darīt citi – sakārtot punktus zem tēmām, piemēram, zem tēmas “Grāmatas” varētu būt “Gada laikā izlasīt 75 grāmatas”, vai zem tēmas “Dzīve” – “Apprecēties”. Tas tā, piemēram.

Tad nu par to, kā gāja man.

Projektu uzsāku 16.09.2012. un kaut kur dziļi manī bija vēlme nevis tikai elpot un dzīvot, bet baudīt. Paņēmu lapu un sāku rakstīt. Pirmajā piegājienā tiku līdz kādiem 50, ar nedēļu pietika, lai saraksts aizpildītos līdz galam.

Manā sarakstā nebija neviena punkta, ko varētu izpildīt pusstundas laikā, visi punkti prasīja zināmu laiku (vēlams, brīvo), pacietību un apdomu. Bija gan jālasa grāmatas, jāskatās filmas, jāsastāda vairāku saraksti, bet bija arī vairāki punkti, kurus vienkārši gribējās izdarīt, piemēram, braukt makšķerēt (ko tā arī vēl neesmu izdarījusi).

Kopumā tas viss ir rezultējies ar 24 neizpildītiem punktiem, 15 pusizpildītiem, un 62 izpildītiem. Par tiem 15 un 24 runājot, tie būtu izpildījušies, ja es būtu vairāk koncentrējusies uz sarakstu kā “obligāti izpildāmo”. Tā kā man šāda uzstādījuma nebija, drīzāk “dzīvosim, redzēsim”, tad esmu pat ļoti apmierināta ar paveikto.

Jāatzīmē arī, ka laika gaitā punkti mainījās un tie, kuriem vairs nebija nekādas nozīmes, ieguva jaunus apveidus un jēgu.

Uzraudzīt un sekot līdzi manam progresam palīdzēja ne tikai papīra lapiņa pie sienas, bet arī dayzeroproject mājaslapa, kur arī citi cilvēki publicē savus sarakstus un pilnīgas izdomas neesamības gadījumā vari no citiem aizņemties idejas savam sarakstam. Tur var veidot arī cita veida izaicinājumus, piemēram, “Lietas, kas jāizdara 2015. gadā” utt.

No otra saraksta taisīšanas es atturēšos – lai gan tas bija viens no neizpildītajiem punktiem, tomēr pagaidām negribas uzreiz otru tādu. Zinu galvenos punktus, ko joprojām gribu izdarīt no šī saraksta, daži jauni nākuši klāt, bet tomēr 101 lieta man ir par daudz.

Attēls te.

Advertisements

Deivids Mičels. Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi.

Te nu mēs esam. Grāmata manās rokās pirms apmēram mēneša, kad bija mana pirmā tikšanās ar visiem (nu, gandrīz visiem) grāmatmīļiem. Te nu būs aprakstīta mana cīņa, bet beigās pat prieks.

Jākobs de Zūts ir klerks, kuram visa stāsta garumā jācīnās par mīlestību, amata saglabāšanu, un sevi. Viņam kā holandietim, jāadaptējas Japānas kultūrā un ikdienā, un viņam tas arī izdodas. Viņā kā klerks tiek nosūtīts no mājām Holandē uz Dedžimu pie Nagasaki, lai nopelnītu kaudzi naudas un atgrieztos mājās pie mīļotās. Kopumā paiet 5 gari gadi. Bet ticiet man – tie kuri saka, ka jau no sākuma zināja ar ko grāmata beigsies, melo. Nav iespējams uzminēt pat to, kas notiks nākošajā lappusē, kur nu vēl beigās.

Man sākums gāja ļoti grūti, jo ļoti grūti bija iedziļināties stāstā. It kā tuva tēma – austrumi, kultūras, geišas un Japāna, bet tomēr, izlasot grāmatu, es sapratu, kas man traucēja uztvert stāstu līdz galam. Tie bija daudzie varoņi, daudzie skatu punkti, kādos stāsts tika pavērsts. Ja no sākuma es vēl centos izsekot līdzi stāsta varoņiem, tad vidū man jau bija pilnīgi vienalga.

Bet nu ar otro mēģinājumu un piecām grāmatām starpā, ķēros klāt šim darbam vēlreiz. Galu galā – manās rokās ir nonācis, atsauksmes salasījos labas, jāturpina. Un nu esmu pabeigusi. Varu teikt tikai vienu – tas ir izcils darbs. Deivids Mičels raksta tā, ka pēkšņi attopaties kopā ar Orito bēgam prom no klostera un kopā ar Jākobu de Zūtu tiekat apšaudīti. Viņš raksta tik dzīvi, ka šķiet, ka galveno varoņu vietā esi tu pats. Arī grāmatas noformējums ir skaidri saprotams, nevis kā vairums gadījumu, kad vāks tiek uzlikts pilnīgi bez tēmas.

Patika man stāsts kā tāds – tagad domāju, ka varbūt pat bija interesanti aplūkot šo stāstu no dažādiem skatu punktiem, jo no paša Jākoba skatupunkta visu grāmatu aplūkot būtu vienkārši garlaicīgi. Patika, protams, Japāna. Man Japāna un Austrumi vienmēr šķituši sirdij tuvi. Savstarpējās attiecības te tika aprakstītas diezgan prasmīgi, nebija kā parastajos Noras Robertsas romantiskajos gabalos. Nē, šeit viss bija krietni dvēseliskāk. Nepatika – man traucēja garā kavēšanās. Ka sīki un smalki tika aprakstīta katra detaļa, katra doma, katrs vārds, un (manuprāt) šausmīgi daudz tika pievērsts ticībai un reliģijai. Man jau nav iebildumu, bet man kā neticīgam cilvēkam tas tomēr traucēja.

Vērtējums: 9/10. Jo arī Jākobam de Zūtam patika grāmatas.

Citātu gan bija pārsteidzoši daudz. Daži no tiem:

Jebkurš mūris ir tikai tik stiprs, cik vīri, kas to sargā.

Kāda starpība, “līksms” vai “jautrs”? Svarīgi ir tas, kas nāk pēc tam.

Reizēm tieši bezjēdzība atklāj vislielāko jēgu.

Šajā pasaulē ir tikai viens meistardarbs, un tas ir šī pasaule.

Jā, šis var būt uzskatāms par atgriešanos apritē. Pārslodze ir beigusies, tagad atliek vien izmisīgs sauciens pēc brīvdienām.

Attēls šeit.

101/101: Knock-knock.

True story

Gada brīnīšķīgākais laiks – ziema – lēnām tuvojas. Ir parādījies (un tikpat ātri arī nozudis) pirmais sniegs, cilvēki jau sāk uz palodzēm izlikt gaismiņas, kas vēsta par mana mīļākā gadalaika, kā arī gada gaišāko svētku tuvošanos. Šis būs atskata posts. Lai gan ir tikai iesākusies rudens pēdējā nedēļa, tomēr prognozes ir tādas, ka nekas diži nemainīsies.

Mans rudens bija skumjš. Jā, saprotu, šis vārds ir plašs jēdziens, un skumjas var būt dažādas, bet tomēr. Rudens beigas it sevišķi. No dzīves aizgāja 2 ļoti tuvi cilvēki, katrs savā veidā, un neviens no šiem nebija tāds, kādā viņiem tas būtu jāizdara. Nejaušības dzīvē var pārsteigt nemanot. Tieši tādēļ novembris kā mēnesis pilnīgi un galīgi nekam neder – pārāk daudz svētku, un pārāk daudz bēdu. Tik daudz, ka nevar saprast, kādas emocijas sev laist klāt – skumjas vai prieku. Bet, tā kā man nav vēlmes ziemu iesākt depresīvi, turpināsim uz priecīgākas nots. Ir sākusies mana sadarbība ar grāmatu apgādu Zvaigzne ABC, kas nu ļaus man tērēt mazāk naudas grāmatām, nekā ierasts (par blogeru vidū populāro ierakstu “vai lasīšana ir dārgs prieks” es vēl domāju). Ir piedzīvoti arī veseli četri kultūras notikumi – 2 teātra pirmizrādes, viens pavisam normāls gājiens uz teātri kā mirstīgam cilvēkam un koncerts. Protams, ir arī noskatītas 16 filmas, izlasītas būs 20 grāmatas, kaut gan tagad ir tikai 18. Tās divas būs šīs nedēļas laikā. Bet par šiem sasniegumiem mazliet vēlāk.

Gājiens pēc viena no mērķiem ir noslēdzies. Viens punkts no mana lielā 101 lieta 1001 dienā saraksta ir uzrakstīt 101 bloga ierakstu. Un tā nu arī es sāku laika atskaiti – pagājušā gada 7 oktobrī sākts, pabeigts š.g. 25. novembrī. Tomēr secinu, ka izpaušanās kaut kur rakstot dod pamatu zem kājām – apskatot pirms gada tapušos rakstus, sāku šausmināties par sevi : “kā tā vispār var rakstīt?” vai “ko es tad domāju?” un tādā garā. Kaut gan, arī tagad man par manu “labo” rakstīt spēju īstas pārliecības nav. Bet nu, vismaz vēl viens saraksta punkts ir izpildīts. Tagad atliek tikai 61. punkts un laiks līdz 2015. gada 18. jūlijam. Iepriecinoši.

Bet nu par rudens atskaiti. Sāksim ar filmām, ar tām ies ātrāk. Rudenī gan pajuka vairums plānoto ģimenes “kinovakaru”, bet to es kompensēju, sēžot blakus māsai un skatoties multenes. Tagad šajā jomā esmu īsts eksperts, un varu pateikt, ka vecais labais krievu “Vinnijs Pūks” ir labāks par “Mākoņains, gaidāms kotlešu lietus 2” un vēl pārējām filmu studiju veidotajām multenēm kopā ņemot. No filmām, kas ir skatāmas, varu ieteikt zviedru “Meitene ar pūķa tetovējumu” triloģiju, “Monas Lizas smaids”, “Lielās cerības” vecais variants, un, protams, “Maigās jūtas” – rudenim piemērots franču gabals, kurš ielaužas cilvēkā un tik viegli nelaiž vaļā. Ar šo filmu arī sākās mana sajūsma par franču kino un Odriju Tatū. Arī ar dziļu domu bija filma “Pavasaris, vasara, rudens, ziema un atkal pavasaris”, kurš iedziļinājās budisma pasaulē. Tiesa gan, filmu nenoskatījos līdz galam, ko noteikti centīšos izdarīt.

Bet nu par grāmatām. Rudenī labajai literatūrai bija pienācis atpūtas laiks, jo smadzenes to vienkārši neņēma pretī, tāpēc lasīju visus tos darbus, kuri atradās manā grāmatplauktā, vai kuri man patika vāka dēļ, vai kurus saņēmu no Zvaigznes. Vislielākais šī gada ķieģelis (kā man uzrādīja mans uzticamais Goodread) ir Mariamas Petrosjanas “Nams, kurā…” Šī grāmata komentārus neprasa, atliek vien pašam to izlasīt, lai pārliecinātos, cik grāmata burvīga. 10/10. Etgars Kerets – Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs. Patiesībā, ja man tagad jābūt godīgai, tad es neatceros, par ko tu ir un kas tas ir. Tas laikam ir diezgan slikti, vai ne? 4/10, paļaujoties uz iepriekš pierakstītu vērtējumu. Viena no visvairāk saslavētākajām grāmatām – Pī dzīve. Nu neaizrāva ne stāsts, ne apstākļi, ne arī šķietamais reālums, kā tur nemaz nebija. Filmu neskatīšos. 5/10. Arundhati Roja – Mazo lietu dievs. Grāmata, kas joprojām sēž atmiņā kā kaut kas labs un lasāms, un kaut kas tāds, kam kaut kad nākotnē varētu atrasties vieta manā grāmatplauktā. 7/10. Tad nāca izelpa, jo nu bija nonācis manās rokās kaut kas tāds, ko jau sen gribēju izlasīt – Herbjorga Vasmu – Simts gadi. Brīnišķīga grāmata, vēlreiz pārliecinājos, ka Vasmu ir viena no labākajām rakstniecēm. 8/10. Kadija. Izkropļotā. Skarbs stāsts par afrikāņu sieviešu dzīvi. Īstenībā varētu pat teikt, ka kaut kas līdzīgs kā cilvēku tirdzniecība, bet vēl ar piedevām. 8/10. Kadzuo Išiguro – Dienas atlikusī daļa. Vienmuļāku stāstu par šo neesmu lasījusi. Bet varbūt vienkārši nebija īstais laiks. 2/10. Kaut kas brīvs, atvieglots, bezrūpīgs – Atvaļinājums ar papu. Ar savu tēvu līdzību neatradu, lai gan gribēju atrast (tas laikam ir labi.), galvenā varone domās man zīmējās kā cilvēks, kurš tikko atrauts no mātes piena un ierauts dzīvē, tāpēc jāķeras pirmajā izskatīgākajā pretimnācējā, savukārt viņas tēvs – kā paranoiķis, kurš par visu vairāk grib meitu pasargāt no neesoša maniaka. Autore par daudz aizrāvās. 4/10. Eva Raisa – Zaudētā māksla glabāt noslēpumus. Vēl viens izklaidīgs stāsts, kura saturu es pie labākās gribas neatceros. Atceros vien to, ka man nepatika galvenā varone. Iespējams, tieši tāpēc arī liku 3/10. Beigbedera Romantiskais egoists bija auksts ūdens malks pēc tik izklaidīgas literatūras – viņš spēj atgriezt uz zemes cilvēkus, to izdarot ar vienu vienīgu teikumu. Vai es jau minēju, ka tieši no viņa grāmatām esmu atradusi vislabākos citātus? 8/10. Turpinājums, pie tam no citas autores, nepavisam nav laba lieta. To varu teikt par Aleksandras Riplijas Skārletu. Protams, darbs, kas liks apraudāties jūsu mātem (ar “Vējiem līdzi” bija par maz), aizkustinās jaunu meiteņu sirdis, bet tomēr… 6/10. Filipa Gregorija – Laumu bērns. Liekas, jo vairāk grāmatu slavē un vazā pa TV reklāmām, jo vairāk man tā nepatīk. 5/10. Man labāk patīk jau iepazītā Gregorija, kura raksta labus vēsturiskos romānus pieaugušajiem, nevis cenšas taustīties fantāzijas pasaulē. Arī Dzjunicirō Taņidzaki – Atslēga manām acīm nelikās tīkama. Japāņu greja 50 nokrāsas, lūk kā. 5/10. Jonatan Safran Foer – Extremely Loud & Incredibly Close. Laba grāmata, patika arī stāsts un izkārtojums un viss tas, kas šo grāmatu darīja īpašu. 6/10. Tad sākās mana pirmā grāmata no Zvaigznes, par kuru man nebija jāmaksā 😀 – Ieva Melgalve – Mirušie nepiedod. Ievas pirmo grāmatu neesmu lasījusi, tāpēc neesmu no tiem, kas varētu vērtēt viņas progresu, bet man patika. Kvalitatīvs latviešu darbs, laba tēmas pārziņa, jācer arī, ka būs turpinājumi. 9/10. Lorenas Oliveras – Rekviēms. Kā punkts uz i – triloģijas noslēgusies, beigas, bet paliek lasītāju no jauna radušies jautājumi. Patika, ka autore ļauj pašam izdomāt, kas tālāk notiek. 7/10, triloģija kopumā 8/10. Lieliskais Getsbijs klasika, no kuras daudz ko nevarēja saprast, bet vieta, kura man sevišķi patīk, ir beigas. 7/10. Veronika Rota – Dumpinieki. Atkal bīstamā triloģiju daļa – otrā grāmata. Ja pirmā grāmata “Citādie” pirms pusgada man likās kaut kas super, tad, izlasot šo daļu, mana sajūsma noplok. Bet sīkāk par šo uzrakstīšu atsevišķā postā kaut kad drīzumā. 6/10. EDIT: pēdējā rudens dienā izrāvu cauri Lilijas Praeras – Virtuve – 5/10, un arī Annas Gavaldas – 35 kilogrami cerības – 7/10.

Ziema klauvē pie durvīm, un Aleksa Popova – Misija Londonā kopā ar Deivida Mičela – Jākoba de Zūta tūkstošs rudeņi, pārceļo uz ziemas sarakstu.

Nenosalstiet, un pieraugiet savus cimdus. Bez saviem labākajiem cimdiem ir skumji un auksti. Šņuk.

100/101: Instrumentāli karnevalīgā MAĢIJA.

Vakar, 21.11. koncertzālē Palladium norisinājās latviešu grupas Instrumenti pirmais koncerts no kopumā 6 koncertiem. Arī es tur biju. Sākšu ar jauko.

Jauki bija latviešu jauniešu grupa Carnival Youth, kas iesildīja Instrumentus. Carnival Youth, kuras sastāvā Emīls, Edgars, Aleksis un Roberts, galvenokārt spēlē indie-rock un neofolka stila mūziku. Kā radiosingls un pieejams plašākai publikai ir viņu Never Have Enough, kuras piedziedājums ir ļoti ļoti līdzīgs Arcade Fire – The Suburbs. Popularitāti ieguvuši kā grupa Žirafes, kurā gan tad bija tikai dvīņi Emīls un Edgars. Tagad viņi ir Carnival Youth, kuri pazīstamību ieguvuši tieši ar paziņojumu, ka spēlēs kā iesildošā grupa Instrumentiem. Domāju, ka puišu grupa spētu izsisties uz augšu un nonākt uzmanības lokā arī bez dvīņu tēva vārda (Renārs Kaupers), jo viņiem ir odziņa, kas nav vairumam jauniešu grupu. Lai gan augstāk esošajā bildē viņi redzami ar maskām, koncertā viņi bija bez tām, bet, kad iedziedājās un parāva publiku līdzi, arī pazuda doma, ka tomēr vajag. Tomēr puiši bija lielisks sākums perfektam koncertam.

Esmu nonākusi līdz galvenajam – Instrumenti. Shipsi & Reynsi. Visas dziesmas, izņemot trīs, bija no jaunā albuma – Procrastination, kuru aprakstīju šeit. Instrumenti vienmēr būs atvilktni augstāk, nekā pārējie latviešu mūziķi, jo šī grupa raksta labu un atšķirīgu mūziku, nevis labu un copy-paste. Bet nu par koncertu. Pirmā dziesma man sagādāja vilšanos, jo visiem ir labi zināms, ka dziesmu Intro jeb Procrastination uz klavierēm albuma prezentācijas koncertā izpildīja slavenais latviešu pianists Vestards Šimkuss. Liela bija mana vilšanās, kad manas cerīgās acis viņu uz skatuves neredzēja, jo viņa tur vienkārši nebija. Par to man joprojām nedaudz žēl. Bet to atsvēra pārējās dziesmas, no kurām tika izpildīti arī jau izlaistie singli – Aeron River, Don’t Hold Onto Me un King of the Wild Things, kas šajā koncertā bija īpaša – šī dziesma bija veltīta lielveikala “Maxima” traģēdijā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Vēl lieta, kas man nepatika, bija spožā, baltā gaisma, kas tika spīdināta skatītājiem tieši acīs, un lika saraukt seju nepatikā, un nolaist acu skatienu uz leju, jo acis gluži vienkārši sāka sāpēt.

Koncerts bija burvīgs, un man nebūtu žēl ielikt 10, ja vien nebūtu to gaismu. Palladiumam palaimējās, jo Instrumenti spēlēja pietiekami skaļi, lai novecojošo kases aparātu skaņa, izsitot čekus, nebūtu dzirdama. Tieši tāpēc 9/10

Attēls šeit, šeit.

Un šeit ir dziesma, kas ir viena no tām, kas ir iekarojusi manas simpātijas. No jauna.

99/101: Rekviēms.

Uzvara ir gūta. Ne tikai galvenajiem varoņiem, bet arī Latvijas lasītājiem. Kāpēc? Jo pavisam nesen (burtiski dažas dienas atpakaļ) grāmatu apgāds Zvaigzne ABC izdeva trešo – pēdējo – daļu mīlestības, sērgas un ciešanu pilnajā romānu triloģijā “Delīrijs”.

Stāsts ir par nemitīgu cīnīšanos par taisnību. Pēc 18 gadu sasniegšanas visus jauniešus izārstē – padara mīlestībai nekaitīgus, un sapāro ar personu, kas visvairāk atbilst jaunietim. Bet ir arī tādi, kas netiek izārstēti, jo jau ir saslimuši. Tie tiek dēvēti par slimajiem, un dzīvo ārpus pilsētas. Pirmajā daļā labākās draudzenes Hana un Lēna sāk plānot savu dzīvi, bet tad Lēna saslimst ar delīriju un kopā ar savu lielo mīlu Aleksi aizbēg uz Mežonīgo Zemi – visu slimo mājvietu. Sākas izārstēto cīņa pret slimajiem, un mierā neliekas neviena no pusēm. Lēnas lielā mīla otrajā daļā nozūd, lai atkal uzrastos no jauna, bet pa to laiku viņa jau sadabūjusi sev citu – Džūljēnu, ar ko cer aizstāt nebeidzamās ilgas pēc Alekša. Trešajā daļā tiek izdzīvots kvēlojošs mīlas trijstūris, tiek atbildēts uz vairumu lasītāju radušos jautājumu, bet viens tomēr paliek. Kas notiek tālāk?

Lorena Olivera ir talantīga mūsdienu fantāzijas romānu autore. To viņa ir pierādusi jau ar romānu, kas nav šīs triloģijas daļa – “Pirms es krītu”. Protams, tieši ar triloģiju Lorena Olivera kļuva pazīstama, un viņas grāmatas sāka rindoties New York Times bestselleru topā.

Pirmkārt – triloģijas man nepatīk. It īpaši jaunās, kad līdz katrai nākamajai daļai ir jāgaida pamatīgs laiciņš, pa to jau izlasītas citas labas grāmatas, saturs ir samaisījies kopā un grūti atsaukt atmiņā varoņus, kad pēkšņi ar lielu bums uzrodas nākamā daļa. Tā bija arī šajā gadījumā – atceros, ka otro daļu Pandēmija lasīju pagājušā gada Ziemassvētkiem, kas nozīmē – vesels gads. Bet, lai es jūs tagad te nebiedētu – tas netraucē. Varoņi pavisam viegli ataust atmiņā, un tas droši vien ir autores raitās, vienkāršās valodas dēļ. Vienīgais vārds, ko man triloģijas lasīšanas laikā bija jāapskatās vārdnīcā, ir pandēmija.

Otrkārt, triloģijas man nepatīk arī tāpēc, ka otrā daļa man vienmēr liekas visvājākā no visām, un pēdējā vienmēr vislabākā. Iespējams tāpēc, ka vairāk nav jāgaida, jo vairāk nebūs. Tā bija arī ar triloģiju Delīrijs. Bet rakstniece katru daļu kaut kādā zināmā veidā izglāba, piešķirot tām sensacionālas beigas. Iespējams, tieši tas noturēja manu uzmanību. Pluss arī ir tam, ka visa grāmata netiek rakstīta no Lēnas skatupunkta, bet iepīta iekšā ir arī Hanas dzīve. Bet netika laists pie dzīves aprakstīšanas neviens cits varonis, jo tas jau lasītājos sasauktu haosa apziņu, jo būtu grūti sekot līdzi.

Bet, par galvenajiem varoņiem runājot, Lēna man šķita nedaudz bērnišķīga. Jā, es saprotu, meitene (kā jau meitenes to prot darīt) ilgojas pēc vecās dzīves, draugiem un ģimenes, bet nevajag jau mest uzreiz plinti krūmos ar jauno pasauli. Tas, ka viņa katrā grāmatā žēlojās par ģimenes un Hanas neesamību, nevarēja izlemt, kurš viņai patīk labāk – Alekss vai Džūljēns – tas viss sasummējās kopā un radās mana nepatika pret šo varoni. Tāpat arī gaidīju siltākas jūtas ainā “Lēna + Mamma”, kura dabiskos apstākļos būtu izvērtusies asaru jūrā, nevis naidīgos skatienos un apvainojušos ģīmjos. Tas man arī likās diezgan bērnišķīgi.

Kopumā bija labi, bet ne izcili. Par trešo daļu lieku 7/10, par triloģiju kopumā – 8/10.

Vecāki, kuri nezina, ko lai dāvina jaunietim – šo droši.

Bet varbūt laime nav meklējama izvēlē? Varbūt tā ir tikai fantāzija, izlikšanās spēle: lai ko sasniedzam, esam to plānojuši?

Tas, kurš lec, var nokrist, bet var arī sākt lidot.

Bilde te.

98/101: Mirušie nudien nepiedod.

Ievas Melgalves “Mirušie nepiedod” iznāca krietni pasen – šī gada augustā, un lielā ažiotāža ap šo romānu jau ir palēnām noplakusi. Tieši tāpēc šis ir brīnišķīgs laiks, lai objektīvi apskatītu kārtējo zvaigzni pie latviešu fantāzijas literatūras debesīm. Vēl vien varu piebilst to, ka tieši ar šo grāmatu sākas mana sadarbība ar apgādu “Zvaigzne ABC”. Par to arī liels prieks. 🙂

Stāsts, lai gan vienkāršs pēc uzbūves, tomēr emocionāli un visādi citādi tas ir savijies tik cieši, ka gribot negribot kļūst sarežģīts. Kad Burgā ierodas svešzemju ceļotāja Vega, viņa sāk apšaubīt ierasto lietu kārtību, un kļūst par draudu ikvienam Burgas iedzīvotājam. Visi sāk uzdod jautājumus, un viņai nemaz nepalīdz arī tas, ka viņas klātbūtnē nomiris mags, viņa ir bijusi arī kāda neuzticama maga – Zaka – mācekle. Bet ne tikai iedzīvotāji, bet arī viņa pati uzdod jautājumus, iekļūst, tā teikt, augstajā sabiedrībā, uzzina daudz ko jaunu un atkal un atkal kāpj pāri saviem principiem.

Stāsts ir raits, interesants, bet šis nav tas darbs, kuru gribas izlasīt vienā naktī. To, protams, var darīt, bet daudz labāk taču ir atlikt malā un padomāt: “Kā tādā situācijā būtu rīkojies es?” Pateicīgās 300 lappuses bija viegli pārnēsājamas manā tik ļoti piebāztajā somā, tāpēc šo grāmatu izvēlējos kā dienas literatūru, ko lasīt brīvos brīžos, lai kur es arī dotos. Ar 3 dienām pietika, lai stāstu izbaudītu, pārdomātu, un izjustu. Man ļoti patika savdabīgie vārdi, kādi tika doti romāna varoņiem – Vega, Dārs, Ronada, Boords. Tieši tas ir nepieciešams latviešu literatūrai, jo man, piemēram, ir grūti iztēloties ļauno magu Mārtiņu, viņa sabiedroto Lauru un karali Rihardu.

Pozitīvi vērtējama arī autores māka iepludināt lasītāju stāstā. Vienā mirklī tu atrodies dīvānā, ar siltu tējas krūzi rokās, bet jau nākamajā kopā ar Angi gatavojat brokastis, vai ar Dāru taustāties gar alu sienām, meklējot hrīlus. Ieva Melgalve ir radījusi arī ļoti dziļu emocionālo pasauli, ļoti precīzi atainojot katra varoņa jūtas visdažādākajās situācijās. Un valoda ir tik precīza, ka var gaudot līdzi Vegas pārdzīvojumiem.

Vērtējums: 9/10. Rudenim tik ļoti nepieciešamā literatūra. Kādam tumšam novembra vakaram, kad neko negribās, kā tikai aizmirsties. Bet netikt aizmirstam. Jo kādam taču tēja arī jāvāra.

Bet varbūt neviens, kas lasa tik daudz kā viņa, nevar būt laimīgs, ne jau vienkārša cilvēka laimē.

Reizēm ir jāignorē likums, ja no tā neviens necieš. Citādi no likuma ciešam mēs.

Attēls šeit.

96/101: Cilvēks uz dzegas

Šis pretendē par kļūšanu uz vienu no īsākajiem rakstiem. Miega daudzuma, laika trūkuma, un gribas uz grāmatām, dēļ. Bet šīs nebūs
tikai raksts par filmu.

cilvēks uz dzegas

Ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem. Stāsts ir pavisam vienkāršs – ir puisis, vārdā Niks – no cietuma izbēgušais, kurš izdomā pakaitināt visus, un brīdi uzkavēties uz ārsienas dzegas augstceltnē, kurā ir ierīkota samērā prestiža viesnīca. Tiek sacelta jezga – apakšā cilvēkiem dzīve ir apstājusies, jo taču gribās redzēt kā cilvēks nolec no dzegas. Agri vai vēlu noskaidrojas, kas ir šis Valets, ka viņš ir bijušais policists, kurš apsūdzēts dārgakmeņa nozagšanai kādai svarīgai Ņujorkas personai – Valetam. Bet neviens nenojauš, ka šis cilvēks ir uz šīs dzegas tikai tāpēc, lai kāds cits viņa vārdā paveiktu to, ko Niks jau sen ir iecerējis. Un šoreiz – pa īstam.

Patika burvīgais aktieru tandēms: Sam Worthington, Jamie Bell, J. Smith-Cameron. Lai gan filma jau no paša sākuma bija paredzama, šie aktieri izdarīja to, lai es filmu noskatītos līdz galam. Jā, kā jau teicu, filma ir ļoti paredzama. Pirmās 5 minūtes vispār ir ļoti neveiklas, bet ar iedrošināšanu, ka “tā taču ir psiholoģija un man tik ļoti patīk psiholoģija” var skatīties tālāk. Un te nāk vilšanās. Lai gan arī treileris neko neizsaka, filma arī nav diez ko padevusies – tipiskais, nolietotais scenārijs, pēc kura parauga taisa augšā tūkstošiem filmu – šī diži neatšķīrās no citām redzētajām. No trillera te ir ļoti maz kas, lai neteiktu, ka nav vispār nekas. Diez vai filmu, kuras beidzamajās 10 minūtes atskan trīs šāvieni un ir tikai 2 līķi var nosaukt par trilleri. Bet man vienmēr ir bijusi savdabīga uztvere šajā ziņā. Bet droši vien mana naivuma pēc es neieraudzīju viņa sadarbības partnerus jau pašā sākumā. Bet tas jau ir cits stāsts.

Vērtējums: 4/10. Pēdējā laikā pazudusi labā literatūra un labās filmas. Laikam atpūšas.

Attēls šeit.

Bet, kā jau teicu, stāsts nav tikai par filmām. Stāsts ir par notikumiem – bijušajiem un plānotajiem, kā arī par tām nu jau 11 neizlasītajām grāmatām manā plauktā. Un būs vēl.

Vakar, 6. novembrī, Zvaigznes ABC labirintos, norisinājās kārtējā blogeru kopā sanākšana, kas man bija kā ugunskristības. Bet beidzot esmu atradusi cilvēkus, kas spēj pusotru stundu runāt tikai par un ap grāmatām, un neviens viņiem neliek mainīt tēmu. Kopumā runāts tika par grāmatām, kas iznāks līdz Ziemassvētkiem, un man jau tagad padomā šāda tāda grāmata, ko uzdāvināt tuvākajiem. Par gaidāmajiem jaunumiem varat lasīt zemāk norādītajā linkā.

Attēls un gaidāmie grāmatu jaunumi šeit.

Tā, tagad par grāmatām. Rindā stāv 2 neuzrakstītas atsauksmes, šodien pabeigšu lasīt vienu japāņu autora darbiņu, un tad jau būs kārta pienākusi Johnatan Safran Foer “Extremely Loud & Incredibly Close”. Saucas – mēģinājums lasīt angliski. Cerams, ka izdosies, grāmata esot laba. Šoreiz – tiešām laba. Pēc tam sekos abas Zvaigznes ABC apgāda “piesavinātās” grāmatas – “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi” un “Mirušie nepiedod”, kuru izvēlējos arī tāpēc, ka vienreiz gribu arī pilnībā izpildīt Goodreads latviešu lasītāju grupas ikmēneša nospraustās 3 grāmatas. Šomēnes gan tās ir 4, bet tas problēmas nesagādā. Negribas vilkt garumā, jo līdz rudens beigām ir palicis ļoti, ļoti nedaudz, un, lai man nevajadzētu gaidīt nākošo rudeni, šogad jāizpilda mans “101 lieta 1001 dienā” projekta punkts. Lai nu kā, bet jāsarauj.

95/101: Reiz dzīvoja kāda kaprīza meitene…

Kad es izlasīju Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, es biju sajūsmā. Bet gadu gaitā jau esmu pārliecinājusies, ka turpinājumi, it īpaši, otrās daļas, ir sliktākas par pirmajām. Un tās ir vēl sliktākas, ja tās raksta pavisam cita persona, kas ar rakstnieku pat nav pazīstama, tikai iepazinusi viņu no pasakaina izdomājuma. Lūk, šeit ir minētais gadījums. Bet viss nemaz nav tik slikti kā izskatās.

“Vējiem līdzi” beidzas ar to, ka Skārleta apjauš, ka mīl Retu, bet Reta mīlestība ir izsīkusi. Skārleta ir stūrgalvīga un bērnišķīgi domā, ka var dabūt visu, ko vēlas, tāpēc ir iecirtusies vienā domā “dabūt Retu”. Viņa piedzīvo tuvu cilvēku nāvi, saposta savu dzīvi tā, ka nav spējīga nevienam acīs paskatīties, un tad nolemj ceļot, aiz sevis sadedzinot visus tiltus. Bet viņa nenojauš, ka tieši tā Rets dabūs šķiršanos, lai gan praktiski to nevar izdarīt. Bet Skārletai jau sen bija jāsaprot, ka nav nekā tāda, ko Rets nevarētu. Viņa skumst, viņš šķietami laimīgi precējies otrreiz, viņa, dzīvojot Īrijā, uzceļ no jauna veselu pilsētu un ar lielu prieku ieiet Īrijas augstākajā sabiedrībā. Lai gan joprojām viņa saskrienas ar Retu, viņai netrūkst pielūdzēju. Vai Skārleta ar jauno grāfu dzers kāzas? Vai Rets uzzinās par mazo Ketiju Kaķēnu?

Grāmata bija gana smaga, lai man pietiktu prāta to izlasīt tieši brīvajā nedēļā, bet gana garlaicīga, lai to vilktu garumā tā, ka no iecerētajām 3 dienām Skārletai man sanāca 6. Kad esat tikuši pāri ļoti neveiklajam sākumam, kurš paiet žāvājoties, dusmojoties un šķirot lapas uz priekšu, tālākā gaita ir itin raita. Nu, vismaz žāvas vairs nenāk, pārējais ir tas pats kā bijis. Tracinošais tandēms “Rets+Skārleta” kļūst tracinošs jau pašā sākumā, kad Skārleta sāk dusmoties pati uz sevi par sagandēto dzīvi. Bet vienu gan viņa prātīgi izdarīja – sadedzināt visus tiltus tā, lai viņu neviens nevar atrast un doties uz senču zemi ar augsti paceltu galvu – to ir jāmāk. Noteikti šo iesaku izlasīt sievietēm, kurām liekas, ka pēc viena apkaunojuma dzīve beidzas, ka pēc kritiena nav iespējams piecelties un soļot tālāk. Tā nav. Paņemiet rokās šo grāmatu.

Patika man tas, ka kaut kur ap stāsta vidu Skārleta pieauga. Garīgi, es domāju. Viņa saprata savas īstās vērtības, un savus jaunos balles tērpus arī atstāja neizmantotus. Viņa pārtiek no 2 kaut cik lietojamām istabām savā Lielajā Mājā, kamēr viss ciems tiek remontēts un uzcelts no jauna. Viņai šīs jaunās vērtības dod viņas bērns – jā, pēc Bonijas ir vēl klāt nākusi Keta. Skārleta dzīvo patstāvīgās bailēs, ka Ketu var piemeklēt Bonijas liktenis (atcerieties, viņa nokrita no zirga, lauza sprandu un nomira). Tomēr mazā Keta ir pārsteidzoši patstāvīga (šis man lika mainīt domas par maziem bērniem, paveroties uz to citādā veidā). Lai gan no sākuma duets “Skārleta un Rets” mani kaitināja, vidū domas jau sāka mainīties un beigās bija jau pavisam labi. Bet te jau atkal runā mana, muļķa romantiķes, sirds.

Vērtējums: 6/10. Sākums ir gana neveikls, lai sabojātu labo atzīmi. Bet bērnišķīgās Skārletas lielā vēlme dzīties pēc radiniekiem, kuri viņu pat redzējuši nav, sameklēt vectēvu un vecomāti, uzcelt no jauna veselu pilsētu bija pietiekami iedvesmojoši, lai atzīmi paceltu uz 7/10.

Rets vairāk bija mīts nekā vīrietis.

Kad dejo valsi, vīri un sievas iemīlas no jauna.

“Un manai vecaimātei līķauts jau gatavs. Dievs vien zina, kas notiek Helovīnā”.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Filipa Gregorija – Laumu bērns

93/101: Egoists. Tas romantiskākais.

Romantiskais egoists (m.v)

Ilgi svārstījos, kamēr tomēr izlēmu paņemt Frederika Beigbedera romānu „Romantiskais egoists” un ierādīt vietu savā grāmatplauktā. Kāpēc? Jo kopš pēdējās satikšanās ar Beigebderu (tas bija ar „Palīgā, piedod”), mana sajūsma par viņu saruka. Bet, izlasot „Romantiskais egoists” mana sajūsma ir atpakaļ.

Ir 34 gadus vecais Oskars Difrēns, kurš pasauli šokē ar saviem patiesajiem dienasgrāmatas ierakstiem ikdienas laikrakstā. Viņš aplūko sabiedrību, gāž sabiedrības stereotipus un noteiktās normas, bīstas mīlestības un krāpj savas mīļākās. Apceļo pasauli, piedalās ballītēs un dzer, līdz krīt. Jā, tas ir viņš, Oskars Difrēns, tikai daudz patiesāks par pārējiem.

Grāmata ir ieturēta dienasgrāmatas formātā: nodaļas aizstāj dienu ieraksti, kas dažbrīd trāpa kā naglai uz galvas. Viņš smejas, viņš raud, viņš kritizē, bet viņš ir viņš pats, nevis izlicies par kādu, kāds nav. Tieši tas grāmatai piešķir šarmu un apbrīnu. Stāsts jūs nekur neievelk, kā tas būtu ar fantāzijas žanra grāmatām, kad pēkšņi sajūtaties kā galvenais varonis, nebūt nē. Tas plūst raiti, bet jūs nevarat justies kā Oskars, jo viņš ir neparedzams. Ja prātā iešaujas doma: „Tūlīt viņš lidos ballēties uz Ibizu”, viņš Parīzē atrod kādu krievu skuķi un vienkārši nokniebjas. Pašiem nemanot, Beigbeders stāstā noliek savus paziņas – naudas maisus, kaut gan pats tāds ir, un liekas, ka nemaz to nenožēlo. Nonākt pretrunā ar sevi darbā, ko lasīs tūkstošiem cilvēku gan nav tik labi, bet šajā stāstā tas nav tik būtiski, un šķiet, rakstnieks to zina.

Galvenais nosacījums, lasot Beigbederu, ir būt pareizajā dvēseles stāvoklī. Neitrālā. Lai arī grāmatu varētu izlasīt, ne mirkli nenomirkšķinot acis. Lasīt nav tik viegli – stāsts ļoti saraustīts, dažbrīd pat tiek pārtraukts, nenonākot pie atrisinājuma, bet uzreiz nākamajā dienā jūs sagaida tāds teikums, kas šokēs līdz beigām un liks aizdomāties. Šaudīsies pa galvu domas, sak’: „Kā var uzrakstīt kaut ko tik ģeniālu”, bet tad, kad grāmata būs nolika malā, sajūsma noplaks. Būs palikuši daži vērā ņemami citāti, grāmata tiks atzīta par labu esam, bet ar to arī viss beigsies. Kāpēc? Jo, pievēršot uzmanību izdevuma gadiem, kļūst skaidrs, ka labie stāsti ir beigušies. Grāmata, kas šķita atzīta par labu esam, izdota krietni pirms grāmatas „Palīgā, piedod”. Tas vien liek secināt, ka rakstniekam slavas gadi iet uz beigām. Kā viņš pats ir teicis:

Rakstnieka izaugsme: Kad tev ir 30 gadi, par tevi saka: tu esi lielisks. Kad tev ir 40 gadi, par tevi saka: tev ir talants. Kad tev ir 50 gadi, par tevi saka: tu esi ģeniāls. Kad tev ir 60 gadi, par tevi saka: tu esi bijušais. Kad tev ir 70 gadi, par tevi saka: „Šis vēl nav nomiris?”.

Atliek tikai cerēt, ka Frederiks Beigbeders nav pāršņaucis jēgu, jo viņš ir tikai 47 gadus vecs, kad atbilst rakstnieka plaukumam.

Vērtējums par grāmatu: 8/10. Un tiešām ir pierādījumi, ka viņš ir viesojies Rīgā, tiesa, tas gan bija 5 gadus pēc „Romantiskais egoists” izdošanas.

Nekad neesmu sapratis, kāpēc jāaprobežojas ar trim punktiem, ja var likt divpadsmit, lai norādītu uz pavisam piedauzīgu zemtekstu.

Mīlestība ir kā amerikāņu kalniņi: sākumā uz augšu, tad pēkšņi lejā, tad atkal augšā, tad lejā, un beigās tu apvemsies!

Angļos visvairāk neciešu viņu pārmērīgo pieklājību, viņi ir Eiropas japāņi.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Aleksandra Riplija “Skārleta”.

90/101: “Lieciet mierā afrikāņu sievietes!”

Grāmata, ar kuru iezvanās sava veida svētki – esmu tikusi galā ar Goodreads Reading Challenge 2013 – gada laikā izlasīt 50 grāmatas. Tas nu ir izdarīts, un šajā mirklī, vismaz manā mājā, tiks korķēts vaļā šampānietis. Vismaz viens challenge man ir izdevies, ko nevarētu teikt par citiem nospraustajiem. Bet vēl jau gads nav beidzies.

Grāmata ir autobiogrāfiska. Stāsts ir par mazu meiteni Kadiju, kas tiek pakļauta sāpīgai operācijai jau pašā bērnībā – klitora izgriešanai, lai viņa nevarētu gūt prieku no bērna radīšanas. Bet jāpiemin tas, ka viņa tāda nav vienīgā – tā dara visu mazo meiteņu mātes, jo Āfrikā vienkārši tā ir pieņemts. Arī izprecinātas meitenes tiek agri – 13 gadu vecumā, tikai, lai izbrauktu no valsts kopā ar vīru un saņemtu uzturēšanās atļauju, jābūt vismaz 16 gadus vecai. Tādi paši noteikumi bija arī Kadijai – klitora izgriešana, saskaršanās ar valsts institūcijām un precības ar vīrieti, kuru viņa nemīlēja un tā arī nekad neiemīlēja. Viņš gribēja mazu meitenīti, kuru varēja izaudzināt pa savam, bet Kadija tāda nebija. Viņa ir viena no retajām tā laika sievietēm, kas spēja celties pāri vīram un nostāties uz savām kājām.

Stāsts ir ļoti iedvesmojošs. Tas ir par to, ka, lai cik grūti mums arī neklātos, mēs tomēr izķepurosimies un beigās jau būs labi. Un sievietes nemaz nav tik bezspēcīgas, kā domā vīrieši, tiesa gan, daudzus gadus atpakaļ, bet Āfrikā šis stereotips joprojām ir saglabājies, ka strādāt var tikai vīrieši. Kaut gan arī šodien ir sievietes, kas skalda akmeņus…

Lai nu kā, grāmata ir laba tieši drēgniem un skumjiem rudens vakariem. Un nebīstieties no sākuma, jo tālāk nekas tik traks nebūs. Tiesa gan, var palikt garlaicīgi, lasot kārtējo sievietes konfliktu ar savu vīru, bet, ja visas garlaicīgās ainas izgrieztu ārā, tad stāsts nemaz nebūtu STĀSTS. Lai nu kā, Kadija tagad ir izsitusies uz augšu, un darbojas starptautiskā komisijā, kas cīnās par “izgriešanas” izbeigšanu.

Diemžēl joprojām daudzi vecāki izmanto braucienus uz dzimteni, lai veiktu savām meitām “izgriešanu”, tādejādi apejot Francijas likumus. Uz robežas pārbauda bagāžu, bet ne meitenes.

Kad sāpes pāriet, viss aizmirstas.

Vērtējums: 9/10. Tomēr bija brīži, kad žāvājos.

Attēls: šeit.

Nākamais plānotais ieraksts saistībā ar grāmatām – Urlaub mit Papa (Dora Heldt)