Merisa Meijere “Sindera”

Merisa Meijere - Sindera. Mēness hronikas. 1. grāmata

No 16.maija visās Zvaigznes grāmatnīcās varēs nopirkt Mēness hronikas sērijas 1.daļu – autores Merisas Meijeres “Sinderu”. Tikai 16.maijā var saņemt 50% atlaidi šīs grāmatas pirkumam, ierodoties grāmatnīcā sarkanās kurpēs (atkal sola aukstumu, ceru, ka zābaki arī skaitīsies).

Stāsts ir par kiborgu (gandrīz puse no viņas ir mehāniska) un mehāniķi Sinderu un viņas dzīvi kā Pelnrušķītei (grāmata ir šīs pasakas retelling) ar ļauno pamāti un viņas meitām. Likumīgā aizbildne Sinderai liek pelnīt iztiku visai ģimenei, lai pamāte sev un meitām varētu nopirkt skaistas kleitas ballei, kas notiks pilī pie prinča-vecpuiša. Sinderai nedaudz vieglāku ikdienu sagādā labā pusmāsa Peonija un androīds Iko, kas palīdz meitenei mehānikas darbos, ar ko viņa pelna iztiku savai ģimenei.

Pasaule no šodienas ir pavirzījusies uz priekšu – ir noticis Ceturtais pasaules karš, gadus skaita daudz savādāk nekā mēs tagad. Uz Zemes ir palikušas Lielbritānija, Āfrikas Savienības, Eiropas Federācijas, Amerikas Republika un Austrālija. Stāsts neļauj izprast, kuras valstis tiek iekļautas savienības, federācijās un republikās un kuras valstis vairs neeksistē vai ir apvienojušas teritorijas. Šādu politiku Meijere savā grāmatā neskar. Toties bez Zemes valstīm eksistē ļoti spēcīga Mēness karaliste, kas jau labu brīdi apdraud Zemes valstu drošību, jo tie neko nedara pēc viņu karalienes prāta un grāmatas notikumi šo saasinājumu padara tikai stiprāku.

Tēli ir spēcīgi. Tādi, kas izraisa gan žēlumu, gan neizmērojamas dusmas. Šajā ziņā es runāju par nekaunīgo Sinderas aizbildi (Adrija), kas radīja vēlmi viņu nožmiegt. Tai pašā laikā radās žēlums pret Sinderu, bet viņai ir raksturs, kas neļauj tik viegli padoties Adrijai. Princis man gan izraisīja nesaprašanu, jo atgādināja tādu apmulsušu un noklīdušu jēru, kad viņam bija jāpilda savi jaunie pienākumi. Saturiski bija skaidri norādīts, ka viņš ir piedalījies, piemēram, valstu pārrunās, bet viņš nezin kāpēc tika iztaisīts kā neko nesaprotošs.

Lai gan darbība notiek Jaunpekinā, kam teorētiski ir jābūt Ķīnā, kurai ir senas kultūras tradīcijas, šeit tās netiek skartas un tas ir nedaudz skumji. Tiek tikai pieminēts, ka svētku reizēs velk kleitas vai kimono, tas arī viss. Kā arī vēl saturiskā ziņā manuprāt hinti par to, kas Sindera ir, tiek mesti pārāk ātri, jo saprast grāmatas atrisinājumu 100 lapā nav ok. Par laimi, stāsts ir pietiekami interesants un aizraujošs (par laimi, ar mīlestības aspektu otrajā lomā), lai neapstātos lasīt un nenoliktu grāmatu malā šī iemesla dēļ. Apstājos tikai, atvēlot pāris stundas gulēšanai, un nākamajā dienā turpinot, grāmatu izlasīju divās dienās. Ņemot vērā, ka iepriekšējo grāmatu es izlasīju nedēļas laikā un tā bija krietni īsāka par šo (396 viegli un ātri lasāmas lappuses) – tas jau vien par kaut ko liecina.

Tā kā grāmatā ir ļoti daudz sagremojamas informācijas par tehnisko pusi – pasaules uzbūvi, cilvēku uzbūvi, esošo politiku un sabiedrības slāņiem, stāsts prasa ik pa laikam apstāties un visu sagremot, saprast, pirms doties tālāk. Paldies tulkotājai Laurai Dreižei, kas ar uzdevumu ir tikusi galā godam. Ja būtu turpinājums jau tagad pieejams, es viņu nelasītu, jo tas manām smadzenēm būtu par daudz, tāpēc ceru, ka pauze līdz nākamās grāmatas iznākšanai būs pietiekami veselīga, lai visu neaizmirstu. Tas, ko es tagad skaidri zinu – turpinājumu noteikti lasīšu, jo āķis lūpā ir par to, kas notiks tālāk. Joprojām ir palikuši vairāki neatbildēti jautājumi.

Attēls te.

Lelde Stumbre “Maija, Cher Ami”

https://i0.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/03/Maija-664x1005.jpg

Nu jau gandrīz pusotru mēnesi grāmatnīcu plauktos var atrast grāmatu ar ļoti skaistu vāku – Maijas Silmanes biogrāfiju, ko sarakstījusi latviešu dramaturģe un Maijai Silmanei tuvs cilvēks – Lelde Stumbre.

Stāsts lasītāju iemet tajā Maijas dzīves brīdī, kad viņa atgriežas Latvijā no izsūtījuma un burtiski uzsāk dzīvi no jauna. Viņa ir mācījusies romāņu valodas, tāpēc tikt galā ar pirmo dabūto darbu – tulkot Viktora Igo “Nožēlojamie” – viņa tiek galā izcili. Tā Maija Silmane aizsāk to, ar ko ir pazīstama vēl šodien – neskaitāmajiem no franču uz latviešu valodu tulkotajiem dzejas, stāstu, romānu u.c. grāmatām un gara brīvību, ar kādu viņa atļāvās dzīvot apspiestā laikā.

Par Maiju Silmani es pirms šīs grāmatas nebiju dzirdējusi, tāpēc grāmata raisīja interesi visa stāsta garumā. Gadi pirms izsūtīšanas tiek skarti epizodiski un tikai tajās vietās, kur būtu nepieciešams aizlāpīt caurumu. Grāmatas pirmā puse man patika labāk par otro, droši vien tā iemesla dēļ, ka otrajā epizodiski sāka parādīties autores atmiņas par tulkotāju un dažbrīd tas likās ļoti lieki.

Kā jau biogrāfija, tā ieskicē arī tulkotājas dzīves aizkulises – vīriešus (kur bez tiem), dzīvesveidu, grūtības un laimes brīžus. Jāsaka, ka te ir arī diezgan spēcīgs vēsturiskais aspekts, kas ļoti sarežģī varones dzīvi un principā ir par iemeslu tai dzīvei, kādu Maija dzīvo. Var tikai gudrot vai viņa būtu kļuvusi par to, kas bija un kāds būtu viņas raksturs, jo parasti (cik dzirdēts/lasīts) šādi vēstures notikumi izmaina cilvēku, bet Maija tiek attēlota kā tāds tauriņš gaisā lidināmies (vilka jau uz mākslinieku bohēmas pusi).

Grāmata man lika domāt par tulkotāja attiecībām tekstu – cik tuvs sirdij ir par tuvu? Kad tas sāk traucēt? Grāmatā maz bija attēlotas reizes, kad Maijai neveicās tulkošana (katram cilvēkam ir brīži, kad neveicas pat lietās, ko viņš dara labi), jo savādāk liekas, ka tulkotāja bija brīnumbērns – ne par ko neuztraucās (vienīgi par jaunām grāmatām, ko gribas dabūt) un viss viņai izdevās. Lasīšanu zināmā mērā apgrūtina lielās nodaļas, kurām neredz galu, jo es biju spiesta pārtraukt lasīt vairāku garu nodaļu vidū un pēc tam atkal turpinot lasīt (tas gan bija pēc pāris dienām), es vairs neatcerējos, kas bija noticis.

Šo grāmatu papildina vairāki dzejoļi un fragmenti no citu autoru darbiem, ko Maija ir tulkojusi vai no tiem latviešu autoriem, ar kuriem viņai ir bijis kāds nopietnāks sakars. Pēc šīs grāmatas man ir vēlme izlasīt Albēra Kamī darbus, jo iekļautie fragmenti par mākslu mani ļoti uzrunāja. Tāpat grāmatai ir pievienotas fotogrāfijas ar Maiju vai kādu viņas dzīvi raksturojošu elementu, kas lieliski papildina stāstu.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Atskats uz aprīli

beautiful, hello, and pink image

Aprīlis bija traks, traks mēnesis. Skolas darbos varēju mierīgi pakārties un maijs nesolās būt labāks. Tieši tā dēļ tik maz ko izdarīju. Lai blogā nebūtu tāds klusums, tad vismaz mēneša apskatu varu uzrakstīt.

Izlasītās grāmatas. Pīrss Brauns “Sarkanā sacelšanās” – nesaprotu, kāpēc tik ilgi prokrastinēju, jo grāmata ir absolūti lieliska. Noteikti soļošu pēc nākamām daļām uz grāmatnīcu. 9/10.
Klikšķi ir visa tava dzīve, Whatsapp meitenes, Dodža kronis
Tiša Džeta “Vienmēr šika” – gaidīju kaut ko “kā būt parīzietei vienmēr un visur”, bet šis ir līdzīgs, bet ne tas. Kāda wannabe parīziete ieprecējusies Francijā un tagad dalās ar saviem padomiem, kā iefiltrēties starp vietējiem.
Andra Manfelde “Adata” – gaidīju ne tik saraustītu stāstu, vairāk emociju un sevis izzināšanu, nevis atskatu par citiem. Dažbrīd ļoti trāpīgi teikumi, bet lielākā daļa stāsta neraisīja nekādas emocijas.

Filmas. 21 Jump Street – dienā, kad biju izbesījusies un viss kaitināja, šis bija tieši tas, kas vajadzīgs. Ar daļu stulbību un pilnīgi nesmieklīgām vietām, bet varbūt tieši tāpēc man likās izklaidējoši. Normālā dienā es tādu neskatītos, bet, kā jau teicu, bija tieši laikā. Tad vēl pēdējā aprīļa dienā paspēju noslēgt savu sex and the city seriāla maratonu ar abām filmām.

Teātris. Mūsējās
Dž.Dž.Džilindžera Bannija Manro nāve – ar jau esošu režisora rokrakstu, bez ar pārsteidzoši lielu cilvēcības aspektu, kas šo izrādi padara labāku nekā citas režisora iestudētās pēdējās trīs sezonās. 7/10.
Valtera Sīlis Savādais atgadījums ar suni naktī – ļoti noderīga izrāde ne tikai skolēniem, skolotājiem, bet arī visiem citiem, jo runā par svarīgām tēmām interesantā izpildījumā. 10/10.
Mārča Lāča Neiekostais elkonis – ja vēlies baudīt aktieru plastikas meistarību, visu izrādes laiku esot uz skrituļslidām, šī izrāde ir tev. Man palika nesaprasta daļa ar projekcijām, bet pārējais bija izklaidējoši. 8/10
Mārtiņa Eihes Trakās asinis – izrāde ir LKA aktieru diplomdarbs. Jāsaka, ka aktierdarbi ir ļoti spēcīgi, kas raisa lielu interesi tos redzēt turpmāk uz Latvijas teātru skatuvēm (cerams, ka nepiepildīsies viena varoņa teiktais, ka viņi nav vajadzīgi). 8/10.

Laika gaitā redzēsim, cik ļoti daudz man izdosies parakstīt maija mēnesī (kas nav word programma) ārpus skolas darbiem. Ideju ir pietiekami daudz, bet to visu var realizēt tikai tad, kad ir brīvs laiks. Tikko sapratu, ka neesmu šajā mēnesī izpildījusi gada apņemšanos izlasīt latviešu autoru darbu un kādu grāmatu Kindlē, to varētu pārcelt uz maiju/vasaru. Katrā gadījumā, kādā no mēnešiem lasīšu divus darbus.

Maija plāns: pabeigt iesāktās grāmatas lasīt. No teātra eju skatīties VDT “Muiža kaņepēs”, Dailes teātrī “Kaķi uz nokaitēta skārda jumta” un gan jau vēl kaut ko, uz ko pavilkšos vai nu atlaižu vai iespēju ziņā.

Attēls te.

Atgriezos pāris gadus atpakaļ

Pusaudžu gadi ir burvīgi briesmīgs vecums. Burvīgs, jo ir tik daudz iespēju un tik daudz kā jauna jāiepazīst un briesmīgs, jo nākas iepazīt pieaugušo dzīves aspektus – uzņemties atbildību, tikt galā ar problēmām pašiem utml. Šīs trīs grāmatas aptver katra savu pusaudžu dzīves posmu, sadaloties vecuma un interešu ziņā. Tā kā par visām trijām man ir maz ko teikt, lai katrai būtu atsevišķs raksts, apvienoju visas vienā.

Ulrike Ruviša “Klikšķi ir visa tava dzīve”

https://i1.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/04/Klikski_ir_vis_tava_dzive-664x1023.jpg

Stāsts ir par Hannu un viņas attiecībām ar tuviem cilvēkiem – skolas biedriem, draudzenēm, mammu. Viņa mācās 10. klasē un skolā Hanna ir klusa, bieži vien arī nemanāma meitene. Kad skola beidzas, viņa steidz mājās un internetā kļūst par to, ko vēlas – populāru meiteni, kura visiem patīk. Diemžēl viņa atradusi ātrāko un vieglāko veidu, kā kļūt populārai (tikt apbērtai ar klikšķiem un sirsniņām) – liekot izaicinošas fotogrāfijas internetā. Un ātri vien ar tām viņa iekuļas nepatikšanās.

Grāmatai ir vairāki plusi, bet no tiem izriet vēl lielāki mīnusi. Stāsts zināmā mērā ataino sarežģīto socializēšanos vienam ar otru, kad labākie draugi kļūst par ienaidniekiem tikai tāpēc, ka sāk atšķirties vērtības, intereses un iespējas. Tā kā Hanna nav bagāta, tad viņai trūkst daļa no tā, kas ir citiem viņas klases biedriem, ko viņa kompensē ar klikšķu un sirsniņu pelnīšanu internetā. No tā atkal izriet mīnuss – saasinoties problēmām, viņa neprasa padomu nevienam citam un uzņemas visu uz sevi, un, kad problēma atrisinās, viņa arī tad neko nedara lietas labā.

Stāsts spītīgi turpina popularizēt esošo stereotipu, ka pusaudžu gados mamma ir pēdējais, kam prasīt padomu un ir lielākais pasaules ienaidnieks. Patiesībā viņa ir vistuvākais, kas tev var būt, jo draudzenes nāk un iet, bet mamma paliek, tāpēc nav jābaidās iet un prasīt padomus kā labāk rīkoties kādā situācijā, izvairoties no lielākām nepatikšanām. Noteikti nevajag darīt, kā to darīja Hanna – uzņemties visu uz sevi, jo problēma izvērtās vēl lielāka, nekā sākotnēji likās.

Grāmatai ir viegla valoda, kas tā vien liek šķirt lapas ātrāk uz priekšu un tā ir īsa, tāpēc beigas pienāk ātri. Ar dažādiem blakus darbiem to izlasīju stundas laikā. Beigas mani ļoti sadusmoja, jo, lai gan tās bija zināmā mērā laimīgas, esošā problēma netika atrisināta tā, kā tam būtu vajadzējis būt. Un viņai joprojām bija sliktas attiecības ar māti. Manuprāt, autore varēja vairāk piestrādāt pie beigām, jo ar priecīgu mīlestību ir ļoti par maz tik problemātiskam stāstam kā šis. Šī grāmata noteikti nav tā, ko būtu jāņem par dzīves piemēru, bet noderēs, lai izzinātu tīņu vecumu un domātu kā pati rīkosies kādā no situācijām.

Bārbele Kercdorfere “Whatsapp meitenes”

https://i0.wp.com/veikals.la.lv/components/com_virtuemart/shop_image/product/WhatsApp_meitene_58a6c4a4dde6d.jpg

Šis stāsts ir par divām labākajām draudzenēm, kuras neviens nespēj šķirt – Marija Linna un Manū. Abas ir bagātu vecāku meitas, kurām arī ir tās pašas parasto cilvēku problēmas – pirmās mīlestības, strīdi ar vecākiem, draugu izvērtēšana un laika pavadīšana. Marija Linna pēc mātes gribas spēlē klavieres un koncertē, bet abu meiteņu draudzību nespēj pārtraukt nekas – lai arī viņas netiekas katru dienu, mūsdienu tehnoloģijas (Whatsapp) sniedz iespēju pārrunāt katru mazāko dzīves sīkumu un dot padomus kā rīkoties kādā situācijā.

Šī grāmata parāda, ka, lai arī meiteņu vecāki ir bagāti, meitenes netiek izlutinātas un viņās ir daudz cilvēcības aspekta. Vairākās grāmatās var novērot to, ka bagātu vecāku meita ir izlutināta, pati nezina, ko grib, un paļaujas uz citiem, kamēr šeit tiek rādīts gluži pretējs piemērs. Vecāki pastiprināti pievēršas savu meitu audzināšanā, piemēram, Marijas Linnas māte ir ļoti stingra, kas iespaido Mariju Linnu gan pozitīvi, gan negatīvi.

Šeit parādās lielisks draudzības piemērs – tiek pārrunāta katra dzīves detaļa, lai arī ne īpaši svarīga, tiek prasīts padoms un tas sagaidīts un draudzība tiek pozicionēta kā vērtība, ko abas meitenes ņem vērā. Tas, kas stāstā līdz galam netiek attēlots, ir vecāku bagātība, jo sākumā Manū tiek attēlota ar dižciltīgu izcelsmi, bet viņas tēvs strādā kā uzņēmēju konsultants un māte – pie zeltkaļa. Tas man lasot negāja kopā ar cilvēcīgo stāstu.

Grāmatu ir viegli lasīt, jo tā rakstīta whatsapp sarunas formā, ik pa laikam iekļaujot kādu attēlu. Ziņas jeb teksti ir īsi, tāpēc arī šo grāmatu ir mierīgi iespējams izlasīt vienā vakarā. Un pēc tam zvanīt draudzenei un jautāt “kas jauns?”.

Sers Stīvs Stīvensons “Agata Mistērija. Dodža kronis”

https://i2.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/02/Dodza_kronis-664x948.jpg

Agrāk jau biju saskārusies ar izmeklētājas Agatas un viņas komandas stāstiem (pirku jaunākajai māsai), bet vēl nekad nebiju tos lasījusi. Nu to beidzot izdarīju.

Tiem, kas pētnieces komandu vēl nav iepazinuši: stāsts ir par Leriju, kurš studē starptautiskā izmeklētāju skolā un šajā grāmatā saskarās ar problēmām nokārtot kriminālās fizionomijas eksāmenu, jo visu laiku spēlē datorspēles. Kad pienāk izsaukums, viņš ierodas māsīcas Agatas mājā un dodas atklāt noslēpumu. Šoreiz Venēcijā, Itālijā ir nozagts dodža (dižciltīgo statuss) kronis un abi jaunieši metas atšķetināt šo noziegumu.

Man bērnībā ļoti patika skatīties filmas par izmeklēšanu, piemēram, par Erkilu Puaro un arī lasīt Agatas Kristi grāmatas. Šis ir kaut kas ļoti līdzīgs, bet tikai bērniem (aptuveni no lasītprasmes apgūšanas līdz 12 gadus vecumam – kad vēl interesē bērnu lietas un negribas izaugt lielam). Nedaudz mulsina, ka oriģinālvalodā šī skaitās 7. grāmata sērijā, bet latviski tikai piektā, bet tas nekādā veidā netraucē stāstam, jo nevienā vietā neatsaucas uz iepriekšējiem notikumiem.

Šis bija stāsts, kurš tik ļoti ierāva sevī (man bija naiva doma vienreiz par visām reizēm sekot līdzi un atklāt ar stāsta palīdzību pašai, kas ir nozieguma izdarītājs – protams, izgāzos), ka attapos tikai grāmatas beigās. Kā jau minēju, labi, ka neatsaucās uz iepriekš veiktajām misijām, tādējādi pagarinot stāstu un arī pēc izlasīšanas man neradās jautājumi par sižetu. Stāstu papildina ilustrācijas, kas, iespējams, bērniem var raisīt interesi un papildus materiālu stāstam.

Grāmata ir ļoti laba tiem jauniešiem, kurus vēl neskar “nopietnās” pusaudžu problēmas. Grāmatā ir samērā lieli burti, kas ātri lasošajiem ir pateicīgi, bet nodaļas ir īsas, kas, savukārt, ir pateicīgi lēni lasošajiem.

Attēli te, te un te.

Grāmatas saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

“Mūsējās” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Man jau liekas, ka nevajag jums stāstīt, cik neplānoti dažreiz sanāk noskatīties kādu izrādi. Šoreiz es tiku ģenerālmēģinājumā, tā kā līdz pirmizrādei kaut kas varētu mainīties, bet ceru, ka tikai uz labo pusi.

Trīs draugi – Makss (Lauris Subatnieks), Pols (Gints Grāvelis) un Simons (Aldis Siliņš) – ir sarunājuši tikties, lai uzspēlētu kārtis un parunātu par dzīvi (kā jau tas parasti notiek), bet Simons kavē nopietna iemesla dēļ. Šis iemesls ir visa vakara atslēga, kas pārbaudīs viņu draudzības spēku, liks teikt patiesību un atklāt visas kārtis par savām laulības likstām. Vakars arī liks pārvērtēt pašiem sevi un, iespējams, mainīties.

Izrāde runā par, protams, draudzību. Kādas ir draudzības robežas, vai draudzība ir vai nav apdrošināšanas polise, kur pret iemaksātu labumu vari saņemt labumu pretī, vai draudzības ilgums ir iemesls melošanai svarīgām valsts institūcijām. Lai arī cik gadus jūs nebūtu draugi, vienalga ir kāds aspekts, ko draugs par tevi nezina, un viņam par tevi var būt pavisam citāds priekšstats, nekā ir patiesībā. Un pietiek tikai ar vienu piedzīvojumiem pilnu nakti, lai viss nāktu gaismā.

Izrādē spēlē trīs brīnišķīgi aktieri, kuri parāda sevi jaunā gaismā – līdz šim es viņus biju redzējusi epizodiskās otrā plāna lomās (lielākoties), tāpēc šis man bija patīkams pārsteigums. Izrādes materiāls prasa daudz emociju un tās aktieri arī parāda gan ar izteiksmīgām sejas grimasēm, gan ar žestiem, gan ar balsi. Ir interesanti skatīties kā izrādes laikā attīstās tēli, atklājot jaunas šķautnes savos spēcīgajos raksturos. Makss sasmīdina jau vien kā sirms hipsteris-rentgenologs, Pols kā omulīgi apaļīgs reimatologs un Simons kā izteikts biznesmenis. Kostīmi (Vita Radziņa) vēl vairāk paspilgtina varoņu personības aspektus.

Bet netop skaidrs varoņu vecums. Iespējams arī, ka tas kādā izrādes mirklī tiek minēts un esmu to palaidusi garām. Vislielākās šaubas tas izraisa mirklī, kad Makss un Pols salīdzina savas muguras sāpes, bet jau nākamajā Makss izpilda asas kustības. Tā kā mani vecvecāki tā nevar, tad pieļauju, ka varoņi ir jaunāki par 70 gadiem, bet cik ļoti – to atliek tikai minēt.

Izrāde ir “nopietna komēdija”, un ar humoru šajā izrādē viss ir vislabākajā kārtībā. Tik ļoti kārtībā, ka es tā smējusies nebiju ilgu laiku un no tā piekusu tik ļoti, ka nevarēju uzkāpt ne pēc mēteļa, ne arī tālākās darīšanās dodoties, nevarēju ar ierastajiem trīs apstāšanās reizēm uzkāpt uz sesto stāvu. Jāpiemin, ka humors izrādē nav tipisks jēlais (kā dēļ es neskatos komēdijas filmu veidā, jo man vienkārši neliekas smieklīgi), bet gan tāds sarkastiskais, ironizējošais. Jāuzslavē Ingas Krasovskas horeogrāfija, to vērot darbībā bija tiešām aizraujoši. Attiecīgās dziesmas, kas joprojām ir manā ikdienas pleilistē, nu iegūs pavisam citu nozīmi, nekā agrāk. Arī scenogrāfija (Kristaps Skulte) radīja vēlēšanos pašai tādā dzīvoklī dzīvot (pielabojot virtuves grīdu, tādējādi neradot sajūtu, ka kāds tur ielūzīs).

Intars Rešetins ir izrādes režisors un uz Dailes teātra skatuves ir uzvedis vairākas izrādes – “Ja tevis vairs nebūtu”, “Nakts vēl nav galā”, Nacionālajā teātrī “Ak, tētīt”. Lai gan atšķirīgi žanri (minētās ir drāmas), es tomēr nebaidos teikt skaļos vārdus, ka šī izrāde ir manuprāt visveiksmīgākā no viņa iestudētajām Dailē un veiksmīgākā izrāde, ko es esmu redzējuši šajā sezonā teātros kopumā (bet nu, cik es esmu bijusi uz jauniestudējumiem). Nebaidos teikt arī to, ka izrāde būs tā, uz ko iešu atkārtoti un vēl ilgi nevarēšu aizvērties, iesakot to visiem, kas ir gatavi klausīties.

Vērtējums: 10/10.

Foto: Daina Geidmane, te.

Atskats uz martu

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/282554395/large.jpg

Lai gan plānu izpildē pēdējā laikā visu laiku izgāžos, man pašai patīk atskatīties uz pagājušo mēnesi, tāpēc šādi ieraksti joprojām top. Nerunājot par to, ka daru neplānotas lietas, prokrastinējot plānotās (blogā un dzīvē).

Sešas grāmatas:
Guntis Berelis “Kandidāts”
– jauno rakstnieku stāsti apvienoti vienā krājumā. Vairāki bija ļoti iespaidīgi un par stāsta aspektiem domāju vēl pāris dienas pēc izlasīšanas, citiem šļūcu pāri, jo vienkārši neaizķēra. Tagad uzmetot aci satura rādītājam, visvairāk iespiedies atmiņā ir Dacs Akermanes stāsts par Alisi Grīnu. Par krājumu 7/10.
Laikmetīgā arhitektūra Latvijā – jau pagājušajā mēnesī biju aizrāvusies ar arhitektūras Procesiem, tagad nāk dažādi albumi. Skumdina tas, ka Latvijā mūsdienu arhitektūras ir maz (runa ir pirms 2012. gada un par dažu funkcionalitāti vēl var pastrīdēties), tāpēc daudzas ēkas atkārtojas vairākos izdevumos. No otras puses – var saplānot ceļojumu pa Latviju, ņemot vērā iespaidīgas un skaistas mājas. Arī savā ziņā albums/grāmata lika domāt par kritiku un arhitektu tomēr sašķelto vidi, bet par to es vēl ļoti, ļoti domāju pēdējā laikā, tāpēc nerunāšu. 7/10
Marija Kondo “Kārtības maģija” – kaut ko pateicu šeit. Un vēl lielāku tīrīšanu neesmu uztaisījusi.
Žaklīna Cinovska, Elita Veidemane “Prāts vai instinkts” – es to burtiski vienu dienu atradu savā grāmatplauktā. Atceros jēlu latviešu seriālu ar tādu pašu nosaukumu un sapratu, ka tas ir scenārijs, izdots grāmatas formā. Vilšanās liela, jo varoņu ir tik daudz, ka nespēj izsekot līdzi ne tam, kurš ir galvenais varonis, no kur perspektīvas lasītājs skatās uz stāstu, nemaz nerunājot par vīriešiem, kurus tās piecas galvenās varones maina kā kleitas. 3/10
Latviešu mūsdienu dzeja – Zvaigznes Outletā labu brīdi ar atlaidēm var nopirkt dažādus klasikas izdevumus, un šis vienā no daudzajiem lūzuma punktiem bija tas. Dzeja man it kā patīk, bet joprojām neesmu atradusi ne savu mīļāko dzejnieku, ne konkrētu dzejas veidu, tāpēc joprojām mētājos un lieku sliktus vērtējumus visiem, kas nepatīk. Šeit apkopoti literatūras pedagoģes Astrīdas Vulfas atlasīti mūsdienu dzejnieku darbi un tas man izraisīja lielāko bēdu, jo tika ņemti jau sevi pieteikuši un pazīstami dzejnieki, nevis jau sevi pierādījuši (kritērijs: izdots krājums), bet varbūt tik ļoti nepazīstami (Zēgners, piemēram). Tāpat jau atradu jaunus cilvēkus, kam turpmāk pievērst pastiprinātu uzmanību, bet tomēr lielākā daļa mani neaizrāva. 6/10
Panākumi dzīvē un biznesā – uhh. Man patīk nonfiction žanrs, man patīk arī pašpsiholoģiskās grāmatas (ne jau Latvietes karma), bet joprojām arī šeit nesaprotu, kā var notrāpīt uz to, kas man patīk. Ar šo es mēģināju, man nesanāca un nepatika un bieži bija vēlēšanās mest grāmatu pret sienu. Cik pompozs grāmatas nosaukums, tik pompozs ir arī grāmatas saturs (pie Ķirsona teksta es, atvainojos, gandrīz atbrīvojos no kuņģa satura, cik cheesy tas bija). Un sajūta bija tāda, ka grāmatas autors (drīzāk gribētu viņu saukt par sastādītāju) ir aizsūtījis e-pastus visiem ar biznesu slavenajiem cilvēkiem un lūdzis atbildēt uz jautājumiem. Tas, kas lika par to domāt, ir atšķirīgais atbilžu garums – dažiem tās bija 5 lappuses, citiem 3 teikumi. Iedvesmoties tas varbūt ļautu jaunajiem uzņēmējiem, bet ne man. 4/10.

Viena filma: “Pagājusī nakts” ar Keiru Naitliju, kuru varu skatīties vēl un vēl. Vispār, gribu aiziet arī uz izrādi vēlreiz.

Viena teātra izrāde: par kuru jau rakstīju šeit.

Un gribēju padalīties arī ar rakstu, kurā es atradu daļu sevis – par grāmatplauktu kārtošanu. Vienmēr tā man ir bijusi relaksējoša metode un ir miljoniem veidu kā sakārtot. Visaktuālāk šī kārtošana ir reizēs, kad nopērk jaunas grāmatas, kuras nelien smuki iekšā, tāpēc jāpārkārto, hmm, parasti visi plaukti. 😀

Gada sākumā bija skaista apņemšanās aprakstīt katru izlasīto grāmatu, par ko es tagad varu tikai skaļi pasmieties. Bet gan jau tikšu vaļā no visiem darbiem un uzrakstīšu īsās atsauksmes. Galvenokārt ar šiem mēneša rakstiem es jums daru zināmu to, ka nekur neesmu pazudusi, savā ziņā mierinot arī sevi.

Plāni aprīlim

  • darīt visu, lai pabeigtu skolu (melns humors)
  • aiziet uz vairākām izrādēm – manā redzējumā tās varētu būt četras, bet dzīvē gadās kaut ko atcelt (kā man šomēnes ar ĢIT studentu izrādi gadījās) vai piepirkt klāt kādā krīzes brīdī.
  • lai gan pagājušajā mēnesī rakstīju, ka pa pavasari jāizlasa 13 grāmatas, tad man ir doma pamēģināt Try a Chapter tag (ieskats kā tas notiek), lai saprastu, kurās grāmatas esmu ieinteresēta un kurās ne tik ļoti. Varbūt skaits samazinās.

Lai saulains un silts aprīlis!

Attēls te.

Lasītāju problēmu TAG

https://static.pexels.com/photos/110252/pexels-photo-110252.jpeg

Atkal blogu vidū klīst kārtējais stafešraksts, kurš piedāvā iepazīt lasītāju problēmas – no vienas puses ļoti nenopietnas, bet no otras – tā var būt lielākā krīze dzīvē. Nu tad, ko tur daudz pļāpāt, ķeramies pie lietas.

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Atkarībā no sajūtām, garastāvokļa, citu cilvēku sajūsmas, vecuma (cik ilgi grāmata ir nostāvējusi manā plauktā). Tagad pieturos pie tādas shēmas – lasu tās grāmatas, kuras divu gadu laikā esmu nopirkusi pavasara sezonā. Tas diezgan ļoti arī nestrādā, jo visas trīs līdz šim izlasītās grāmatas esmu nopirkusi pēdējā mēneša laikā. Bet varbūt ar laiku ieies pareizajās sliedēs vai atradīšu citu iespēju, ka sevi piespiest ne tikai pirkt, bet arī lasīt grāmatas.

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Nu ja jau esmu tikusi līdz pusei, gan jau pabeigšu arī. Lai gan atkarīgs no satura un biezuma – ja man paliks lasīt vēl 500 lapas, metīšu mieru, ja tikai 200 – turpināšu. Bet tikpat labi ar šo var iebraukt reading slump’ā un tad var negribēt lasīt pilnīgi neko.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Ja ir kādas 5 grāmatas, tad mēģināšu saraut, lasot ko vieglu un/vai īsu, bet, ja ir vēl daudz vairāk, tad gan atstāšu mierā un būšu priecīga par katru izlasīto grāmatu arī tad, ja nebūšu sasniegusi izaicinājumu. Es gada sākumā vienmēr skeptiski izplānoju gadu un lieku reālistiskus ciparus, ko varu arī sasniegt. Piemēram, šogad no domātām 50 grāmatām esmu izlasījusi jau 20. Iet labāk nekā cerēts.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Nu tad ir liela dzīves traģēdija un raudu. Cenšos kaut kā iemainīt pret pareizajiem vākiem vai nopērku jaunu pareizo grāmatu, lai vāki saskaņotos. Taisnības labad jāsaka, ka man tā nav gadījies (trīs reizes pārspļauj pāri kreisajam plecam un pieklauvē pie koka). Drīzāk ir tā, ka pilnai sērijai pietrūkst kādas grāmatas, kas nav pārdošanā, tad gan ir lielāka traģēdija, nekā grāmatu vāku nesaskaņa.

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs?

Nu ja jau visa pasaule ir sajūsmā, tad droši vien neviens. 😀 Parasti jau ar draudzeni apspriežam izlasīto un tad izvēršas diskusijas kāpēc man vai viņai vai abām kaut kas nepatīk konkrētā grāmatā.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Nelasu tik daudz publiskās vietās, jo mazāk grāmatas, kuras zinu, ka liks raudāt. Bet, ja nu tomēr velk uz raudienu, tad fiksi taisu ciet un vaļā veru tikai mājās. Parasti, ja tas ir garākos pārbraucienos, esmu nodrošinājusies arī ar kādu žurnālu, tāpēc turpinu lasīt to.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Parasti te palīdz atsauksmju rakstīšana, bet tā kā es nemēdzu katru grāmatu aprakstīt, tad tur sākas īstās problēmas. 😀 tad mēģinu palasīt ko citi ir rakstījuši, piemēram, tajā pašā Goodreadā, citu blogeru atsauksmes, bet gadās arī, kad turpinājumā mēdz atkārtot pirmās grāmatas notikumus – tad sajūsmā situ plaukstas.

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Atkarībā no cilvēka, ja esmu pārliecināta, ka a)lasa un b)to dara ātri, tad dodu izlasīt. Bet tikpat mierīgi atsaku, ja neticu, ka man to grāmatu atdos (lai gan esmu iekritusi arī šeit). Žēl jau, ka tās grāmatas aizceļo, tāpēc labāk atsaku, nekā dodu.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt?

Es parasti tik daudz grāmatas nepametu, vismaz dažas mēdzu pabeigt un ielikt to negatīvo vērtējumu labāk, nekā bez vērtējuma vispār. Negribēšana lasīt gan man ir izplatīta un tiešām problēma, jo vairāk pērku grāmatas nekā tās lasu, tāpēc tai tieku pāri ar seriāliem, filmām vai kādu citu nodarbi.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Vai nu izmantošu blogera eksemplārus, ja ir sadarbība ar attiecīgo izdevniecību, bet mēdzu arī nopirkt tāpat, ja zinu, ka gribu plauktā, bet negribu lasīt tūlīt. Vēl jau ir opcija ‘bibliotēka’, bet par to pirkšanas brīdī aizmirstu. 😀 liels, liels slazds ir labdarības veikals “Otra elpa”, kurā ieklīstot var dabūt it kā gribētas grāmatas, ja paveicas, arī ļoti jaunas un par zemām cenām, tad tieku arī pie grāmatām, kas varētu pagaidīt. Un tā arī tie plaukti pildās. 😀

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Ojj, mēdz būt, ka ļoti ilgi. Arī tās, kuras ļoti gribu izlasīt, mēdz plauktā stāvēt ilgi līdz patiešām tieku pie lasīšanas. Piemēram, “Sarkanā sacelšanās” varētu būt jau kādi divi gadi, lai gan stāv pašā priekšā. Līdzīgs stāsts arī ar citām. Es visu laiku mēģinu sevi kaut kā ierobežot, bet kā nesanāk, tā nesanāk. Pastāvīgais stāvoklis ir tāds, ka gribu lasīt visu, bet nelasu neko un skatos Youtube video un es to pat nesaucu par reading slump, jo tai pašā laikā varu lasīt ar interesi. Varbūt tāds periods.

Arī tu vari mēģināt atbildēt (publiski vai pie sevis) uz šiem jautājumiem, pārņemot stafeti.

Bilde te.

Marija Kondo “Kārtības maģija”

Marija Kondo - Kārtības maģija

Uz šo grāmatu acis metu jau sen, arī tad, kad negribējās līdz ar istabas kārtošanu sakārtot arī dzīvi. Pēdējos mēnešos gribēju pamēģināt, cik ļoti vides sakārtošana palīdz sakārtot arī sevi, tāpēc bija doma nopirkt šo grāmatu. Kā jau tipiska Marta – nopirku to mēnesi pēc visa liekā izmešanas. Bet tas nenozīmē, ka grāmata būtu nelietderīga.

Marija Kondo ir mācījusies uzkopšanu un lielu dzīves daļu ir veltījusi tam, lai caur personīgo pieredzi nonāktu pie sev visideālākās kārtošanas metodes – aprakstītas šajā grāmatā. Viņa arī pasniedz seminārus un privātās nodarbības tiem Japānas (pamatā, bet ne tikai) iedzīvotājiem, kuriem rodas tāda nepieciešamība, un kuri paši nevar saņemties sākt mainīt savu vidi.

Kārtošanas galvenā ideja ir – ja lietu paņem rokās, sajust, vai tā tev nes prieku. Ja nē – jāmet ārā. Autore iesaka sākt ar apģērbu, tad ar grāmatām, papīriem, dažādiem sīkumiem un tad ķerties pie sentimentālām lietām. Pēdējās esot grūtāk izmest, bet, ja kārto norādītājā secībā, tad roka un prāts ir ietrenēti un ar to nav problēmu. Jākārto arī viss uzreiz, nekādas dalīšanas zonās pa dienām (guļamistaba, virtuve, vannasistaba, utt.) un svarīgi arī katrai lietai atrast savu vietu mājās, lai apkārt nemētājas un nerada haosu, kas disbalansētu pašu mantas īpašnieku.

Mana personīgā pieredze ar mantu kārtošanu ikdienā saistās ar to vienu reizi nedēļā, visticamāk brīvdienā, kad apkārt valda tāds haoss, kad gribot negribot jāķeras tam klāt. Bet ne par tāda veida kārtošanu runā Kondo. Viņa drīzāk runā par tādām kā lielajām tīrīšanām, kad iztīri visu visu, pašu mazāko kaktiņu un ne jau no putekļiem, bet no mantām. Atbrīvo savu dzīves telpu no liekā, tā teikt. Man par sevi ir radusies teorija, ka es kaut ko lielu (istabu vai grāmatplauktu) kārtoju tikai tad, kad jūtos nervoza vai saspringta, vai gribu kaut ko mainīt. Tieši dēļ tā savu dzīves telpu sakārtoju pirms mēneša tiešām apskatot katru mazāko stūri un saprotot, ko nekad nevilkšu mugurā/nelietošu/un kāpēc tas man vispār ir. Bet apzinos arī to, ka neesmu pilnīgi visu izmetusi, noteikti, ja man uz pirkstiem skatītos fiziska Kondo, mana istabā nebūtu puse tur esošo mantu. Bet fiziska autore manā istabā neatrodas un arī es neesmu tik radikāla, lai to visu izmestu. Un mani pilnībā apmierina pašreizējais stāvoklis, jo ziniet ko – man tiešām ir sajūta, ka dzīve ir manāmi uzlabojusies (paskatīsimies, cik droši ir to teikt skaļi).

Iemesli, kāpēc grāmata ir laba – tā palīdz saprast, ka mēs apaugam ar mantām mums pašiem to varbūt nemaz nepamanot. Un ne tik ļoti vajadzīgām mantām, man gribētos atgādināt. Šajā slazdā ievilina atlaides vai labas rekomendācijas vai “izskatās interesanti, gan jau kaut kad”. Autore saka, ka šis “gan jau kaut kad” pienāk precīzi nekad. Laba grāmata tā ir arī nozīmē, ka palīdz noskaņoties kārtīgai mantu sviešanai ārā, bet te arī ir galvenais mīnuss, ar ko es saskāros.

Lasīšanas procesā man ļoti traucēja tas, ka mantas met ārā. Paņem, salasa maisos un izmet miskastē. Vārdu sakot, ieslēdzās man praktiskās latvietes gēns un es iedomājos dažādus risinājumus, kā nevajadzīgu, bet vēl lietojamu mantu mešanu ārā var atrisināt savādākā veidā, piemēram, ziedošana vai labdarība vai pārdošana. Lasu klientes piemēru (kas te ir daudz) par to, ka izmet miskastē 200 grāmatas – nu vai ziniet, gandrīz raudāt jāsāk! Labi saprotu, ka metode ir no visa liekā pēc iespējas ātrāk atbrīvoties, bet tas man automātiski lika skeptiski uztvert visu grāmatu. Mazākas, bet tomēr šaubas man radīja tas, cik ļoti autore uzsver to, ka “zeķes ir nogurušas pēc smagā darba, spiežoties starp jūsu kāju un kurpēm, izklājiet viņas gludi, lai var atpūsties” un to, ka “es, atnākot mājās, somu novietoju uz sava aitādas pārklāja”. Cilvēks, kuram rūp zeķu (!) labsajūta, nedomā par dzīvnieku labsajūtu?

Bet es sapratu arī vairākus aspektus, ko es savā kārtošanā darīju nepareizi. Piemēram, Kondo piedāvā drēbju locīšanas veidu, kas samazina izmantoto vietu. Visu laiku man tās kumodes atvilktnes ir par mazu, tāpēc apsveru iespēju izmēģināt viņas metodi. Nejūtos tik radikāla, lai drēbes mestu ārā, tāpēc es pieļāvu to, ko autore uzskata par kļūdu – drēbes atdevu vai nu māsai, vai aizvedu uz laukiem (uz turieni aizvedu arī tās grāmatas, par kurām sapratu, ka tuvāko 5 gadu laikā tās nelasīšu – Kondo saka, ka tad tās jāmet ārā). Mums abām gan sakrīt viedoklis par kurpju kastēm – sasodīti noderīgām mantu glabāšanā.

Grāmatai dodu 7,5/10. Bija daudz pašiedvesmas, neticamu (lai gan Japānā viss ir iespējams) piemēru no klientiem, bet bija arī daudz sasodīti labu padomu. Ja ķeries pie kārtošanas, izlasi pirms tam šo grāmatu, varbūt noderēs.

[..] labākais sevis iepazīšanas veids ir uzkopšana. Galu galā mantas, kuras mums pieder, ļoti precīzi stāsta par lēmumiem, kurus dzīvē esam pieņēmuši. Kārtošana ir kā inventarizācija, kura pierāda, kas mums patiešām patīk.

Attēls: te.

“Pazudušais dēls” VDT

Apzinoties to, ka Reinis Suhanovs ir mans mīļākais režisors, vai tiešām es laistu garām iespēju aizbraukt uz viņa jaunāko izrādi? Protams, ne, un ja vēl brīvdiena, vispār lieliski. Tā nu 5. martā ciemojos Valmierā.

Krustiņš pēc tēva aiziešanas ir “Roplaiņu” māju saimnieks, bet tā vietā, lai pildītu tēvam doto solījumu uzraudzīt mājas pārvaldību, viņš ar savu draugu Paulu vazājas pa krogiem. Parādu dēļ viņš ir apsolījies ņemt par sievu krodzinieka meitu, lai tos dzēstu. Kamēr jaunais saimnieks nav spējīgs pieņemt lēmumus, kas attiektos uz saimniecību, viņa vietā to dara Mikus – kalps ar labu sirdi. “Roplaiņu” nedaudz palaidušos garu pie kārtības noved saimnieka jeb tēva atgriešanās mājās, kas kļūst par iemeslu dažādām atzīšanām un ceļu uz jaunu sākumu.

Mēs visi esam piedzīvojuši brīdi dzīvē, kad liekas, ka vecāki (draugi, paziņas, kolēģi) mūs nesaprot, māca dzīvot pēc savām instrukcijām. Un mēs speciāli neklausām viņiem, kļūdāmies, dabūjam savu dzīves mācību un nodomājam “labāk būtu viņiem klausījuši”. Tāds ir Krustiņš (Rihards Jakovels) – māte (Dace Everss) viņam nav autoritāte, tēvs (Tālivaldis Lasmanis) ir aizgājis un dēls sāk savu pazušanas ceļu. Raksturā ass un ātrs, viņš pieņem neapdomīgus lēmumus, kurus vēlāk nākas nožēlot. Viņa pretstats – mierīgais un nosvērtais kalps Mikus (Mārtiņš Meiers) rāda to, ka var arī nesteigties un apdomāties, bet arī tas neliedz viņam gūt dažās dzīves mācības.

Lai gan Blaumanis šo lugu sarakstīja pirms vairāk kā 120 gadiem, tā joprojām ir aktuāla (kā jau vairāki viņa darbi). Pirmkārt, tas rāda vecāku un bērnu attiecības – vecāku kļūdas, audzinot bērnus – pie kā tas noved vai var novest un ko/kā var mainīt esošajā situācijā un to, cik svarīgi tomēr ir runāt ar bērniem par viņu problēmām un tos uzklausīt. Izrāde parāda arī jauna cilvēka ceļu pieaugušo pasaulē, kad jāpieļauj pirmās kļūdas, par kurām arī jāuzņemas atbildība, jo ne vienmēr laiks visu atrisina. Tiek runāts arī par vientulības sajūtu, jo, lai gan apkārt ir daudz cilvēku, ar kuriem ikdienā komunicē, iekšēji liekas, ka neviens Krustiņu nesaprot. Un protams, arī pirmā mīlestība un attiecību drāmas.

Izrādes galvenā priekšrocība ir Apaļā zāle, kurā notiek izrāde. Skatītājs ir it kā attālināts no skatuves, bet tai pašā laikā darbība notiek vien pāris metru attālumā. Var kārtīgi aplūkot aktieru grimases un emocijas, kustības, tērpus. Vēl kas ir svarīgi – aktieri, kas attiecīgajā ainā nespēlē, sēž skatītāju rindās, kļūstot par skatītājiem, vērojot kolēģus un reaģējot tāpat kā parasts skatītājs. Tas izrādei piedod nedaudz rotaļīguma sajūtu.

Jāpiemin arī scenogrāfija. Ieejot zālē, skatītājus sagaida mazas koka mājiņas un rotaļu dzīvnieki (bērnu spēļmantu izmērā), simulējot aptuveno saimniecību. Izrādes laikā saimniecības elementus attēlo arī maisi, kuri apvilkti ar siena/kartupeļu/kāpostu/malkas attēliem, kurus aktieri vai nu pārcilā no vienas vietas uz otru, vai uz tiem sēž un guļ (nevaru iedomāties, ka kādam gulēt uz kāpostu maisa būtu ērti, bet lai nu paliek). Mūzika sākumā ir pilna noslēpumainības un uzdzen drīzāk nedaudz baisu sajūtu, bet izrādes laikā tā šķiet pat iederīga, jo lieliski papildina tās sajūtas, kas rodas, skatoties izrādi.

Izrāde ir pusotru stundu gara, kas ir pietiekami ilgi, lai saprastu sižetu un paliktu interesanti un pietiekami maz, lai nepaliktu garlaicīgi. Kad izrāde beidzas, ir neliela vilšanās sajūta, ka tā ir beigusies, kas liek domāt par to, ka man tā patika. Un tā tas ir vairākās nozīmēs. Pirmkārt, tēli ir spēcīgi un ne mirkli nerodas šaubas, ka manā priekšā stāv Roplainis, nevis Tālivaldis Lasmanis. Otrkārt, mani uzrunāja izvēlētā luga – gan spēcīgo varoņu, gan vēstījuma ziņā. Krustiņš izrādē jautā par to, kāpēc dzīvi nevar sākt no baltas lapas, par ko (esmu diezgan droša) ir domājis katrs no mums. Treškārt, tā gadiem ejot nav zaudējusi savu aktualitāti arī šodien.

Tomēr ir lietas, ko es nesaprotu. Pieļauju domu, ka tas ir lugas nelasīšanas dēļ (apsveru to brīvā brīdī izdarīt, bet tas nav tik drīz, lai vilktu garumā šī darba uzrakstīšanu). Neskaidrākā vieta ir, vai pazudušais dēls ir tas, kurš ir pazaudējis savu dzīvi un cenšas to atkal atrast no jauna vai tas varonis, par kuru tiek runāts, bet kurš tā arī uz skatuves neparādās. Kā arī Ievas Puķes tēls man netapa skaidrs, kas tas bija – ragana, kāda prātā sajukusi dāma vai kas cits.

Izrādē spēlē arī LKA 4. kursa studenti, kas atsvaidzina sastāvu ar jaunām sejām, kurām pievērst pastiprinātu uzmanību. Jāsaka, ka tieši jaunie aktieri izrādē ienes humora dzirksti un par viņu darbībām vai reakcijām var vairāk pasmieties. Lai gan noteikti tāds nav mērķis, tas izrādi padara mazāk smagāku, kāda tā varēja būt.

Vērtējums: 8/10. Noteikti iesaku iet ģimenēm ar palieliem bērniem, jo kaut ko sev aktuālu šeit atradīs jebkurš.

Attēls: te.

Atskats uz februāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276576906/large.jpg

Atšķirībā no darbīgā janvāra, februāris izvērtās par īstu slinkuma mēnesi, jo piedzīvoju lasīšanas krīzi, nosvinēju bloga piecgadi un vienīgā ievērojamā darbība skaitās 13 grāmatu atstiepšana mājās no Ķīpsalas grāmatu svētkiem.

Grāmatas. Izlasīju 6,5.
Pabeidzu janvārī iesākto Beigbedera “Mīlestība ilgst trīs gadus” un jāsaka, ka biju krietni vīlusies, jo lasīju šo jau iepriekš un tad man patika, bet tagad šķita galīgi garām. Par naivu, par jēlu, galvenais varonis nevarēja izdomāt, kas viņam rūp vairāk – viņš pats vai draudzene un tas visu šo jau tā slikto padarīšanu padarīja vēl sliktāku. Interesē, vai man joprojām patīk citi šī autora darbi, bet negrasos to pārbaudīt, lai neviltos vēl vairāk. 2/5.
Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” – Ja jūs zinātu manu prieku, kad grāmata pilnīgi jauna nonāca manā īpašumā (ibook.lv reizēm ir zelts)! Arī šo romānu esmu lasījusi jau agrāk un vairākas reizes un man patika arī šoreiz. Ja esat galīgi nepazīstami ar Ostinu, tad sirsnīgi iesaku sākt tieši ar šo gabalu. Patīk, ka viņa neignorē lasītāju un ik pa brīdim diezgan tieši pie viņa vēršas, bet vairāk parāda tēlu raksturu caur darbībām, nevis “viņa bija jauka”. 5/5.
Rainis “Pūt, vējiņi” – Ziniet to sajūtu, kad gribas lasīt Raini? Es tagad zinu. Daļēji šo procesu atviegloja tas, ka biju redzējusi teātra izrādi un filmu, varbūt tāpēc lasījās vieglāk. Un varbūt tāpēc, ka patika gan filma, gan izrāde, patika arī grāmata. Pie rokas pagadījās senais izdevums ar burvīgiem zīmējumiem, tāpēc punkts klāt par to. 5/5.
Process I, II, IIIProcess ir Latvijas laikmetīgās arhitektūras grāmata/žurnāls/albums (kā kurā izdevumā) un nav jāprasa, par ko tas ir. Lieta tāda, ka mani aizrauj arhitektūra, tikai nekur tālāk par patīk/nepatīk es neesmu tikusi, tāpēc mēģinu iedziļināties nozarē un sajēgt vairāk. Tas, ko es sapratu, ir, ka latvietis parastais ne vienmēr būs un ir gatavs modernajai arhitektūrai (piemēram, koncertzāle uz Daugavas, kas atgādina pankūku) un sapratu arī, ka pietrūkst arhitektūras kritikas, neatkarīgas no kāda uzņēmuma, kas sistu naglai pa galvu. Lielu daļu grāmatu aizņem bildes un projekti/skices, kas ir tāpēc, ka daudz var lasīt platformā http://a4d.lv/. Par Procesiem vidējais vērtējums 3,5/5.
Neville Medhora “This book will teach you how to write better” – es kaut kā (laikam studiju iespaidā, hah) esmu iemācījusies, ka viss ar pompozu nosaukumu ir jāuztver kritiski. Te bija daudzas labas lietas, bet tikpat daudz lietas, kam nepiekrītu. Grāmata (ja to tā var nosaukt, jo ir aptuveni 50 lpp) ir sarakstīta ļoti vienkārša valodā un ar piemēriem, kas gan vairāk ir mērķēti uz to, lai varētu labāk nopārdot savu biznesu, bet ticu, ka to var pielāgot arī citām jomām. 3/5.

No filmām vienīgās, ko ir vērts pieminēt, ir Renāra Vimbas “Es esmu šeit”, kas skaidri iekļaujas latviešu depresīvajā kino, jo visas filmas garumā nevar saprast, vai var kļūt vēl sliktāk. Un tieši tā depresīvā nots ir laba, manuprāt. 8/10. Otra, ko pieminēšu, ir Hičkoka “The Rope”, ko skatījos studiju ietvaros, par kuru man nav viennozīmīgs viedoklis, jo it kā kino meistardarbs skatu ziņā, bet man briesmīgi kaitina, ka darbība notiek vienā vietā, jo liekas, ka filma šausmīgi stiepjas. Un tā sajūta mani nepameta līdz pat filmas finālam. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm, 1 skatījos televīzijā. Gribēju redzēt arī visas pārējās, ko rādīja, bet “veiksmīgi” nogulēju, kā vienmēr.
Bērns, vārdā Rainis, VDT. Televīzijas formātam ļoti piemērota izrāde, jo tiek rīkota gandrīz kā leļļu teātris, izmantojot akmeņus, maketu un dažādus citus priekšmetus. Veiksmīgi tiek izmantota bērna fantāzija, kur akmens kā Rainis pavisam neliekas jocīgi. Katrā gadījumā izrādi bērniem noskatījos ar lielāku interesi nekā mana māsa. Pluss par aktieriem, pluss par scenogrāfiju. 8/10. Sasummējot iepriekšējās izrādes, varu teikt, ka mans mīļākais režisors ir Reinis Suhanovs.
Doriana Greja portrets, Dailes teātris. No visām Ķiberes izrādēm, ko apzinos skatāmies (t.i., sākot no “M.Butterfly”), šī, manuprāt, ir vājākā izrāde. Vai nu ir beidzies pulveris, ar ko pārsteigt, vai arī man ir izveidojies savdabīgs pieradums. Protams, vainot režisoru visā izrādē ir muļķīgi, bet šoreiz es pat nevaru pateikt, kas ir tik greizs, ka nesaslēdzās ar mani. Patika Dainis Grūbe, prieks, ka Intars Rešetins var izrādīt savu aktiera potenciālu vairāk nekā ļoti-tāla-plāna lomās, jāpiemin arī Juris Žagars un savdabīgais orķestris. Vēl plusiņš par skatuves spoguļošanos un runā, ka Dainis Grūbe tagad ir pabīdīts uz vidu, jo otrajā izrādē sēžot labajā pusē, likās, ka viņš visu laiku tikai pa kreiso pusi šiverējās. 🙂 7/10.
Peldošie-ceļojošie, JRT. Interesanti skatīties sākumu, zinot beigas. Un arī galīgi nepareizi. Un nešķiet godīgi salīdzināt abas izrādes, jo teātri ir dažādi, aktieri arī un to sniegums tāpat. Šajā izrādē ir burvīga Sandra Kļaviņa un Andris Keišs, smiešanās vietu bija krietni vairāk un mūzika, ak mūzika! Tās vien dēļ vien jāiet uz izrādi. 8/10.

Kā jau sākumā minēju, mani piemeklēja lasīšanas krīze, kā rezultātā parādījās daudz brīva laika. Diemžēl nevaru atcerēties, ko tajā darīju, bet acīmredzot neko vērtīgu. Dažās stundās saliku 1000 gabalu puzli, paralēli klausoties “Subject:Creativity” pagājušo gadu video, bet tās bija tikai vienas tādas brīvdienas. Izrevidēju grāmatplauktu, ar mērķi nopārdot grāmatas (bija jākrāj Ķīpsalai, ja :D), bet daļa vienalga palika pie manis un mazākās aizstiepu uz maiņas punktu. Bet nu, ja jau sāku par to runāt…

24.-26. februārī notika ikgadējie grāmatu svētki Ķīpsalā, kas kā katru gadu, sapulcina daudz izdevējus un lasītājus zem viena jumta, kur visi var sajūsmā spiegt par grāmatām. Tā kā man riebjas cilvēki spiesties caur drūzmu, biju piektdien no rīta, kad vairākos stendos izdevēji apliecināja, ka esmu viņiem pirmais pircējs. Man bija plāns gan grāmatu saraksta ziņā (no kura izdevās izpildīt tikai 3 no 5 – still good), gan cenu ziņā – iet pie attiecīgās tirgošanas vietas, skatīties cik maksā un skatīties internetā, vai tur nav lētāk. Tikai šī plāna daļa, ienākot zālē, man kaut kur pazuda un tā arī par to atcerējos tikai tad, kad bija jāsagrabina pēdējie 6 eiro. Pirmās trīs vietās sagrābos pilnu somu/maisus (Zvaigzne, Jumavas atlaižu grozs un Dienas Grāmata). Tad es aizgāju uz maiņas galdu, kur atstāju savu sarūpēto čupiņu (kas ātri kaut kur mistiski pazuda) un neko vietā neatradu. Izlēmu apstaigāt apli un atgriezties vēlāk (kad noķēru “Atonement” – filma man patika). Cerēju atrast “BaibaBooks” stendu, bet, goda vārds, tas man izdevās tikai ar trešo reizi (neņemot vērā, ka pirmajā aplī turpat blakus Mansardā priecājos par glītiem cilvēkiem pirku grāmatu). Beigās gan atradu cerēto BaibaBooks stendu (vissmukāko no visiem, starp citu) un putniņi man pačukstēja labu ziņu par viņu gaidāmiem jaunumiem. Ar to arī mana ekskursija beidzās un, ejot mājās, izmisīgi domāju, ka šis gads jāvelta tam, lai iegūtu autovadītāja tiesības. Kā arī, jāsāk krāt nauda jau janvārī (ar februāra ietaupījumiem acīmredzami bija par maz, jo, nu, tur tak palika vēl daudz labu grāmatu! Un es vēl nemaz neiegāju Jāņa Rozes stendā!)

Kas attiecas uz grāmatām šī gada laikā – lasīšanas plānos man ir izmaiņas. Iespaidojoties no ārzemju booktuberes video, arī es izdomāju, ka manā plauktā ir pārāk daudz nelasītu grāmatu. Tāpēc es ņemšu prioritāri lasīšu tās, kuras esmu nopirkusi pagājušajos gados aptuveni šajā gadalaikā un, ja man nepatiks/nepieķeršos, cītīgi apdomāšu, vai es to maz gribu lasīt. Labi apzinos, ka tuvu pie 200 grāmatām fiziskā formātā nav ok, tāpēc ar šo centīšos sevi disciplinēt. Tad jau redzēs, kā man veiksies ar šo.

Plāni pavasarim/martam:

  • lasīt tās grāmatas, kuras esmu pirkusi ziemā/pavasarī pagājušajos gados. Prioritāri ir tās, kas ir manā 2017. gada lasīšanas sarakstā (13), pārējās (15) paliek, ja gribas ko pamainīt vai pēkšņi aptrūkstas lasāmā (ņemot vērā skolu – maz ticams). Un tad par to, kā man veicās, stāstīšu maija beigās, jo noslēgsies pavasara mēnesis. 28 grāmatas pa gadalaiku man liekas diezgan ticami un realizējami.
  • Baigi braukāšos uz dažādiem teātriem, kuros neesmu biežs viesis- martā būšu Valmierā un Rīgas Krievu drāmā, par aprīļa plāniem vēstīšu nākammēness.
  • No filmām gribas noskatīties tās, kas vinnējušas Oskarus, bet tā kā esmu diezgan ļoti garastāvokļu cilvēks, tad redzēs, kā ar to veiksies.
  • Ar seriāliem esmu iestrēgusi, jo neviens nepatīk vai arī patīk tik ļoti maz, ka nav vēlmes skatīties tālāk. Lai gan tai pašā laikā ir saraksts ar cilvēku ieteikumiem, kurus vēl neesmu sākusi skatīties.

Tas pagaidām arī viss. Lai jums saules pieliets pavasara sākums!

Attēls te.