Atskats uz pusgadu lasīšanas plānā 2017

2017. gads tūlīt, tūlīt šķirs nākamā gada pusi un tas ir lielisks laiks, lai atvilktu elpu un atskatītos uz paveikto (vai nepaveikto). Par pamatu tiek ņemts mans lasīšanas plāns 2017, ko var redzēt un izlasīt, uzspiežot uz linka.

  1. Teicu, ka piedalīšos divos gada lasīšanas izaicinājumos – Around the World in 52 Books un Popsugar 2017. Patlaban ar 37 izlasītām grāmatām esmu izpildījusi pirmajam 17 kategorijas, otrajam – 11, mainot plānotās grāmatas ar izlasītajām, kā rezultātā mainījās arī citas kategorijas.
  2. Pie reizes jāpiemin Goodread gada izaicinājums izlasīt 50 grāmatas, ar ko man veicas lieliski, jo, kā jau minēju, esmu izlasījusi 38. Ar visu to, ka man ir sajūta, ka skola ēd manu brīvo laiku.
  3. Nākamā apņemšanās bija pirkt mazāk. Nu, ar to man diez ko nevedas, jo ir nopirktas daudz grāmatu (ja parēķina mēnešos, trim mēnešiem katrai dienai sava grāmata sanāk) un tur vainojams ir tieši tas, kas jau tika minēts gada sākumā – otras elpas, atlaides, dažādas pārdošanas grupas. Saskatījos vienu video, kur runāja par grāmatu pirkšanu un uznāca vēlme no visām grāmatām atbrīvoties un dzīvoties pa bibliotēkām, bet tas neīstenojās reālā darbībā, lai gan doma joprojām ir. Besī man tas gan jau kādreiz izlasīšu un šitā anotācija gan ir forša un autors izslavēts, jānopērk. Bet labu un tādu rīcību, kas man darbotos ilgstoši, neesmu atradusi.
  4. Pirmajos gada mēnešos ar apņemšanos izlasīt vienu grāmatu Kindlē man veicās ļoti labi, bet tas apsīka aprīlī un turpinās joprojām. Droši vien tāpēc, ka es to turu zem spilvena un nevaru atrast, kad man to vajag.
  5. Ar latviešu autoru darbu lasīšanu man veicas labi – esmu lasījusi vismaz vienu latviešu saražojumu katru mēnesi. Neapzināti.
  6. “Mēs.Latvija.XX gadsimts” trīs grāmatas nopirku Ķīpsalā un tās joprojām tur stāv, pa šo laiku 7 sērijas grāmatas ir izpletušās uz 11. Divas esmu lasījusi, tas nozīmē, ka jāizlasa 9, bet visticamāk, ka tas tiks realizēts nākamgad.
  7. Un uz grāmatu kluba tikšanos joprojām neesmu aizgājusi. Pārsvarā tāpēc, ka man patīk mājās un otrdienas ir starp pirmdienām un trešdienām, kad mācos itāļu valodu. Bet vēl ir 6 mēneši, lai saņemtos. Un smuks jaunais veikals.

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/289401229/large.jpg

Šis pusgads ir ar lielu cerību uz vasaru, kad varētu lasīt visu, kas sakrājies uz sirdsapziņas un ko vēlos, jo šī vasara ir brīva ar nodomu nestrādāt no rīta līdz vakaram). Lielākā škrobe man ir par to, ka teātris vasarā nav, jo ir tik daudz izrāžu, ko gribu redzēt, bet neesmu paspējusi to izdarīt. Bet tās vairs nav grāmatas.

Sakrāmēju lasīšanas plānu un tajā ietilpst vairāki romāni, kas plauktā ilgstoši krāj putekļus, kā arī dažas maģiskā reālisma grāmatas, vēsturiskās. Noteikti saraksts papildināsies, kad apciemošu Milzkalnes bibliotēku, kad izsīks manis pašas pārvadātās bibliotēkas saturs.

Protams, tā kā ir brīvs laiks (un diezgan daudz), tad arī blogā varētu parādīties jauni ieraksti biežāk nekā vienu-divas reizē mēnesī. Tas, vai tas tā patiešām būs, rādīs laiks.

Lai arī jums piedzīvojumiem un grāmatām bagāta vasara!

Attēls: te.

Atskats uz maiju

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/287661109/large.jpg

Maijs bija ļoti ražīgs mēnesis, kam jāpateicas lauku bezdarbībai un brīvdienām Rīgā, jo katra no minētajām atrašanās vietām darīja ko labu vai nu izlasīto grāmatu vai noskatīto filmu ziņā. Ražīgs tas bija arī skolas darbu ziņā, un lai gan pagājušajā mēnesī man maijs likās kā elle, tad patiesībā, ja visu neatliek uz pēdējo brīdi, var tīri labi visu samenedžēt.

Izlasīju sešas grāmatas:
Lelde Stumbre “Maija, Cher Ami” – atsauksme te.
Merisa Meijere “Sindera” – atsauksme te.
Dace Rukšāne “romāniņš” – pat īsti neatceros, kas ar šo grāmatu nebija kārtībā, bet man nepatika, tāpēc nobāzu dziļi skapī. Dzīve ir pārāk īsa, lai to tērētu grāmatām, kas neuzrunā.
Hanna Lindberga “Stokholmas fails” – atsauksme te.
Emīlija Lokhārta “Puišu grāmata” – atsauksme te.
Mārtins Gīlihs “Apskāviens” – šo iesāku kaut kad aprīlī un pabeidzu maija beigās, pa vidu lasot daudz ko citu. Sākums man likās daudzsološs, bet tad kaut kas nojuka, un grāmata mani vairs tik ļoti neuzrunāja. Varbūt pie vainas ir lielā pauze (lai gan atcerējos visu, kas pirms tam noticis). Katrā gadījumā man nepatika un ieliku vienu zvaigzni no piecām goodreadā.

Noskatījos 6 filmas.
Gone with the wind – uznāca vēlme skatīties klasiku. Lai gan filmu skatījos atkārtoti, joprojām patika.
He’s just not that into you – šeit sekos mana trīs dienu (pārsvarā romantisko komēdiju) binge-watch. Šī filma labi analizēja vīriešu un sieviešu valodu (šajā gadījumā es domāju “es tev noteikti piezvanīšu” tipa sarunas), bet ļoti virspusēji. Gribējās, lai tas tomēr ir filmas centrālais elements, kas tāds nebija. 6/10
The Wedding Date – Šajā filmā nedaudz jutos līdzīga filmas galvenajai varonei. Lai gan viņa veiksmīgi iziet no situācijas un māsas kāzām noalgo svešu vīrieti, lai tas tēlotu viņas draugu, es tomēr ceru, ka mani šāds ielūgums piemeklēs, kāzas varēs apmeklēt ar kaķi. Viena no divām filmām, ko kādreiz krīzes brīdī skatītos vēl. 7/10.
The Holiday – Otra no divām filmām, ko skatītos kādreiz vēl. Īpaši piemēroti tas varētu būt ziemā, kad ārā snieg. Nesaprotu, kāpēc Kamerona Diaza visu laiku spēlē stulbas blondīnes. 7/10.
The Jane Austen Book Club – patika vairāku varoņu skatu punkts, bet tas netika līdz galam izmantots. Arī galvenā varone bija diezgan kaitinoša. Sarunas par Džeinas Ostinas grāmatām gan bija interesantas, bet maz un īsas. 5/10.
500 days of Summer – Kaut kad sen biju sākusi šo skatīties, un bija sajūta, ka filma ir bezgalīgi gara, tāpēc pārtraucu. Lai atgrieztos tagad un pabeigtu. Joprojām nevajadzīgi izstiepta un es neatceros, ar ko beidzās, lielu filmas daļu aizņem ainas, kur galvenais varonis galvu sit pret sienu. 5/10
Wild – Biju lasījusi grāmatu, tāpēc beidzot noskatījos arī filmu un grāmata man patika labāk. Rīsa Viterspūna mani šajā filmā nepārliecināja, un galīgi nejutu līdzi, lai gan zinu, ko nozīmē iet ar noberztām kājām lielus attālumus. 5/10
Before We Go – nē, ir vēl trešā filma, ko labprāt skatītos vēl un vēl, jo drāmas ar aprautām beigām man nenormāli patīk, kad notiek savādāk, nekā visu laiku ir licies. Tādas jātaisa daudz, lai man neaptrūkstas, ko skatīties. 7/10.

Un biju uz 2 teātra izrādēm.
“Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” DT – šo izrādi manā vērtējumā izglāba pēdējais teikums, kas lika domāt vēl dažas stundas pēc izrādes beigām. Tagad es vairs neatceros ne šo teikumu, ne par ko bija izrāde. Joprojām pieturos pie tā, ka ir sajūta, ka izrāde velkas un uz skatuves esošais pulkstenis, lai gan ir burvīgs un atbilstošs izrādes dekorējums, tomēr novērš skatītāja uzmanību no izrādes, jo mana uzmanība visu laiku tika pievērsta pulkstenim un tam, cik ilgi vēl ir līdz starpbrīdim/beigām.
Kugrēns un Bāliņš – izdomāju, ka jāmaina stand-up komēdijas skatīšanās veids un no Youtube pārgāju uz klātieni. Biju iedomājusies, ka man patika (vismaz Kugrēna) iepriekšējās uzstāšanās un šis pasākums būs varen labs, lai to vēl uzdāvinātu vecākiem dzimšanas dienās. Nu, khm, nebija. Un tas kaucošais ansamblis pirms uzstāšanās? Vēl pirms paņemtais dzēriens ir sācis iedarboties? Nē, nē, nē!
Muiža kaņepēs VDT – izrādes otrais cēliens burtiski izvilka norakstāmo pirmo cēlienu, jo komēdijas tur bija vāji mēģinājumi, kas drīzāk izskatījās tizli, nevis smieklīgi. Pēdējā laikā teātros sāk parādīties aktieru profesijas aspekti – šajā tie bija mēģinājumi, “Trakās asinis” tā bija ironizēšana par lomām. Bet atgriežoties pie izrādes, kā jau minēju, otrais cēliens bija labāks, bet arī šeit bija sajūta, ka izrāde velkas. Savdabīgs režisora skatījums uz lomām, kas brīžiem ir komēdijas elementi, bet biežāk – farss.

Plāni jūnijam
1. Sesija 😀
2. Ir biļetes uz dažām teātra izrādēm – iešu uz Karmenu, mēģināšu tikt arī uz Ciniķiem JRT. Un gan jau vēl gadīsies negaidīti pirkumi, par godu sezonas noslēgumam.
3. Tā kā jau miljono reizi šajā gadā esmu pārkārtojusi savu grāmatplauktu, tad tagad mans janvārī izvirzītais lasīšanas saraksts ir plaukta priekšpusē, acīmredzams un vainu rosinošs. Lai to mazinātu, būs jāsāk lasīt kaut kas no tā.
4. Vasarā divos mēnešos mēģināšu izlasīt “Karu un mieru”, jo norisinās tam veltīts readalong.

Attēls: te.

Emīlija Lokhārta “Puišu grāmata”

Attēlu rezultāti vaicājumam “puišu grāmata”

Šī grāmata ir turpinājums “Puišu sarakstam” – pirmajai grāmatai, kur iepazīstam Rūbiju Oliveru un viņas likstas.

Rubija sāk savu trešo gadu Teita vidusskolā. Bez draugiem. Joprojām uzticamākais cilvēks, ar ko viņa var pārrunāt visu, ir viņas psihoterapeite daktere Z.Vecāki meiteni mēģina saprast (nesekmīgi), lasot dažāda veida padomu grāmatas. Bet viss nav nemaz tik bezcerīgi – Rūbijas mammas draudzenes dēls Andželo izrādās tīri sakarīgs, tāpat skolas Noels. Varbūt šis gads Rūbijai būs tīri ciešams.

Šī grāmata man patika labāk par pirmo (kas ir interesanti, jo man pārāk bieži nepatīk sēriju otrās grāmatās). Rūbija šeit likās pieaugušāka un ar vairāk saprāta galvā, izdarot svarīgus lēmumus savā dzīvē, par ko man bija liels prieks. Lai gan joprojām nedaudz atkarīga no vecākiem, viņa mēģināja ņemt dzīvi savās rokās un uzņemties atbildību, sperot pieauguša cilvēka soļus. Bet protams, tas automātiski neizslēdz bērnišķīgumu un pusaudžu dzīves aspektus no Rūbijas dzīves.

Stāsts turpina šķetināt sarežģīto vīriešu dzimumu, sniedzot ieskatu “Puišu grāmatā” – tādā kā savdabīgā instrukcijā. Kā būtu jāuzvedas, kad puisis zvana, ko patiesībā nozīmē puiša “es tev noteikti piezvanīšu”, noteikumi, kas jāievēro, satiekoties un vēl citas ļoti svarīgas atklāsmes. Blakus tam ir Rūbijas pašas pieredze attiecīgajā ziņā, kas grāmatu padara par vieglu un pat ar humoru uztveramu stāstu, ko izlasīt vienā vakarā.

Grāmata turpina pirmās daļas uzvaras gājienu – būt aktuālai jebkurā vecumā. Jaunajiem cilvēkiem tur ir gan draudzības, mīlestības un izdzīvošana skolā tēmas, bet jau pieredzējušākiem – atgriezties skolas gaiteņos, kad simpātijas slepus rakstīja zīmītes, zvanīja uz mājām un risināja neveiklas sarunas, un beigu beigās – centās izdomāt, ko lai velk mugurā, lai būtu piemēroti, bet tai pašā laikā – ne pārāk.

Vērtējums: 7/10. Ļoti piemērota lasāmviela skolēnu brīvlaikā. 🙂

Attēls te.

Hanna Lindberga “Stokholmas fails”

http://veikals.la.lv/components/com_virtuemart/show_image_in_imgtag.php?filename=Stoholmas_Fails_59198c03f22a4.jpg&newxsize=265&newysize=369&fileout=

Nesen no darba atlaistā žurnāliste Solveiga Berga piestrādā kādā Stokholmas restorānā par viesmīli, lai varētu iztikt un nomaksāt rēķinus. Brīvā brīdī (arī darba laikā) viņa turpina savu kaislību – žurnālistiku -, rakstot rakstus par Stokholmas slavenībām un publicējot tos savā blogā. Viņa turpina cerēt, ka šie raksti viņai palīdzēs atgūt savu agrāko darbu, kuru pazaudēja, pārkāpjot žurnālistikas ētikas normas. Bet Lennijs Lī ir fotogrāfs, kas izdod žurnālu vīriešiem un gozējas starp modelēm gandrīz katru vakaru. Vēlme apiet valsts nodokļus ir pietiekami stipra – viņš iesaistās bīstamās spēlēs, kur uz spēles tiek likta ne tikai viņa dzīvība.

Grāmata ir iecerēta kā trilleris, kas neatslābinātu uzmanību – par pēdējo spriežu pēc mēģinājuma nodaļas beigās uzdot tempu. Diemžēl autores rakstības stils nobendēja neatslābstošas uzmanības aspektu, jo to ir diezgan viegli pazaudēt, ja 50% teksta sastāda teikumi ar diviem vārdiem. Ja nebūtu šīs problēmas, grāmata būtu nedaudz interesantāk lasāma. Bet arī caur divus vārdus saturošiem teikumiem stāsts saglabā trillera specifiku, sniedzot ieskatu ne izmeklētāja darba aizkulisēs, bet gan žurnālista – tāda nedaudz dzeltena (netiek sniegts ieskats par Solveigas agrāko dzīvi, bet tagad viņa raksta par slavenībām), bet pierādās tas, ka arī ar dzeltenu žurnālistiku dažreiz var uzskriet karjeras augšgalā.

Stāstā vienlaikus darbojas ļoti liels skaits varoņu, kam sākumā ir grūti izsekot līdzi – kas ir kas un ko tas dara. Tā kā tie ik pa nodaļai mainās (un nodaļas te ir ļoti īsas), tad skaidrāks tas top tikai tad, kad grāmatu sāk lasīt kārtīgi, ne tikai tad, kad gadās brīvs brīdis. Man briesmīgi nepatika Lennijs – atgādināja mazu, saniķojušos bērnu, jo visiem bija jādara kā viņam liekas pareizi, un tas ne vienmēr tā bija un tad sākās tracis. Arī varoņu raksturi neatstāja nekādas emocijas, un nesaprotu kāpēc pēdējās piecās finiša lapās bija jāsāk pīt lielā mīlestība iekšā.

Grāmata ir iznākusi pareizā laikā – tuvojas vasara, labi, vasara jau zvana pie durvīm. Lasot man tieši nāca atklāsme, ka šī būtu lieliska pludmales/atvaļinājuma lasāmviela tiem cilvēkiem, kas nevar paciest Noras Robertsas tipa daiļradi (vieglus romānus), bet negribas arī neko smagnēju un nomācošu. Šoreiz tiešām jāpiekrīt pirmajam vākam, ka sižets ir kā TV seriāls, bet bez izslēgšanas vai skaņas nogriešanas iespējām.

Vērtējums: 5/10. Anotācija bija daudzsološa, bet kaut kas to sabojāja, bet, iespējams, kādam tā patiks vairāk. Un tos varu iepriecināt ar ziņu, ka izdevniecība plāno izdod vēl kādu šīs autores grāmatu.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Merisa Meijere “Sindera”

Merisa Meijere - Sindera. Mēness hronikas. 1. grāmata

No 16.maija visās Zvaigznes grāmatnīcās varēs nopirkt Mēness hronikas sērijas 1.daļu – autores Merisas Meijeres “Sinderu”. Tikai 16.maijā var saņemt 50% atlaidi šīs grāmatas pirkumam, ierodoties grāmatnīcā sarkanās kurpēs (atkal sola aukstumu, ceru, ka zābaki arī skaitīsies).

Stāsts ir par kiborgu (gandrīz puse no viņas ir mehāniska) un mehāniķi Sinderu un viņas dzīvi kā Pelnrušķītei (grāmata ir šīs pasakas retelling) ar ļauno pamāti un viņas meitām. Likumīgā aizbildne Sinderai liek pelnīt iztiku visai ģimenei, lai pamāte sev un meitām varētu nopirkt skaistas kleitas ballei, kas notiks pilī pie prinča-vecpuiša. Sinderai nedaudz vieglāku ikdienu sagādā labā pusmāsa Peonija un androīds Iko, kas palīdz meitenei mehānikas darbos, ar ko viņa pelna iztiku savai ģimenei.

Pasaule no šodienas ir pavirzījusies uz priekšu – ir noticis Ceturtais pasaules karš, gadus skaita daudz savādāk nekā mēs tagad. Uz Zemes ir palikušas Lielbritānija, Āfrikas Savienības, Eiropas Federācijas, Amerikas Republika un Austrālija. Stāsts neļauj izprast, kuras valstis tiek iekļautas savienības, federācijās un republikās un kuras valstis vairs neeksistē vai ir apvienojušas teritorijas. Šādu politiku Meijere savā grāmatā neskar. Toties bez Zemes valstīm eksistē ļoti spēcīga Mēness karaliste, kas jau labu brīdi apdraud Zemes valstu drošību, jo tie neko nedara pēc viņu karalienes prāta un grāmatas notikumi šo saasinājumu padara tikai stiprāku.

Tēli ir spēcīgi. Tādi, kas izraisa gan žēlumu, gan neizmērojamas dusmas. Šajā ziņā es runāju par nekaunīgo Sinderas aizbildi (Adrija), kas radīja vēlmi viņu nožmiegt. Tai pašā laikā radās žēlums pret Sinderu, bet viņai ir raksturs, kas neļauj tik viegli padoties Adrijai. Princis man gan izraisīja nesaprašanu, jo atgādināja tādu apmulsušu un noklīdušu jēru, kad viņam bija jāpilda savi jaunie pienākumi. Saturiski bija skaidri norādīts, ka viņš ir piedalījies, piemēram, valstu pārrunās, bet viņš nezin kāpēc tika iztaisīts kā neko nesaprotošs.

Lai gan darbība notiek Jaunpekinā, kam teorētiski ir jābūt Ķīnā, kurai ir senas kultūras tradīcijas, šeit tās netiek skartas un tas ir nedaudz skumji. Tiek tikai pieminēts, ka svētku reizēs velk kleitas vai kimono, tas arī viss. Kā arī vēl saturiskā ziņā manuprāt hinti par to, kas Sindera ir, tiek mesti pārāk ātri, jo saprast grāmatas atrisinājumu 100 lapā nav ok. Par laimi, stāsts ir pietiekami interesants un aizraujošs (par laimi, ar mīlestības aspektu otrajā lomā), lai neapstātos lasīt un nenoliktu grāmatu malā šī iemesla dēļ. Apstājos tikai, atvēlot pāris stundas gulēšanai, un nākamajā dienā turpinot, grāmatu izlasīju divās dienās. Ņemot vērā, ka iepriekšējo grāmatu es izlasīju nedēļas laikā un tā bija krietni īsāka par šo (396 viegli un ātri lasāmas lappuses) – tas jau vien par kaut ko liecina.

Tā kā grāmatā ir ļoti daudz sagremojamas informācijas par tehnisko pusi – pasaules uzbūvi, cilvēku uzbūvi, esošo politiku un sabiedrības slāņiem, stāsts prasa ik pa laikam apstāties un visu sagremot, saprast, pirms doties tālāk. Paldies tulkotājai Laurai Dreižei, kas ar uzdevumu ir tikusi galā godam. Ja būtu turpinājums jau tagad pieejams, es viņu nelasītu, jo tas manām smadzenēm būtu par daudz, tāpēc ceru, ka pauze līdz nākamās grāmatas iznākšanai būs pietiekami veselīga, lai visu neaizmirstu. Tas, ko es tagad skaidri zinu – turpinājumu noteikti lasīšu, jo āķis lūpā ir par to, kas notiks tālāk. Joprojām ir palikuši vairāki neatbildēti jautājumi.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Lelde Stumbre “Maija, Cher Ami”

https://i0.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/03/Maija-664x1005.jpg

Nu jau gandrīz pusotru mēnesi grāmatnīcu plauktos var atrast grāmatu ar ļoti skaistu vāku – Maijas Silmanes biogrāfiju, ko sarakstījusi latviešu dramaturģe un Maijai Silmanei tuvs cilvēks – Lelde Stumbre.

Stāsts lasītāju iemet tajā Maijas dzīves brīdī, kad viņa atgriežas Latvijā no izsūtījuma un burtiski uzsāk dzīvi no jauna. Viņa ir mācījusies romāņu valodas, tāpēc tikt galā ar pirmo dabūto darbu – tulkot Viktora Igo “Nožēlojamie” – viņa tiek galā izcili. Tā Maija Silmane aizsāk to, ar ko ir pazīstama vēl šodien – neskaitāmajiem no franču uz latviešu valodu tulkotajiem dzejas, stāstu, romānu u.c. grāmatām un gara brīvību, ar kādu viņa atļāvās dzīvot apspiestā laikā.

Par Maiju Silmani es pirms šīs grāmatas nebiju dzirdējusi, tāpēc grāmata raisīja interesi visa stāsta garumā. Gadi pirms izsūtīšanas tiek skarti epizodiski un tikai tajās vietās, kur būtu nepieciešams aizlāpīt caurumu. Grāmatas pirmā puse man patika labāk par otro, droši vien tā iemesla dēļ, ka otrajā epizodiski sāka parādīties autores atmiņas par tulkotāju un dažbrīd tas likās ļoti lieki.

Kā jau biogrāfija, tā ieskicē arī tulkotājas dzīves aizkulises – vīriešus (kur bez tiem), dzīvesveidu, grūtības un laimes brīžus. Jāsaka, ka te ir arī diezgan spēcīgs vēsturiskais aspekts, kas ļoti sarežģī varones dzīvi un principā ir par iemeslu tai dzīvei, kādu Maija dzīvo. Var tikai gudrot vai viņa būtu kļuvusi par to, kas bija un kāds būtu viņas raksturs, jo parasti (cik dzirdēts/lasīts) šādi vēstures notikumi izmaina cilvēku, bet Maija tiek attēlota kā tāds tauriņš gaisā lidināmies (vilka jau uz mākslinieku bohēmas pusi).

Grāmata man lika domāt par tulkotāja attiecībām tekstu – cik tuvs sirdij ir par tuvu? Kad tas sāk traucēt? Grāmatā maz bija attēlotas reizes, kad Maijai neveicās tulkošana (katram cilvēkam ir brīži, kad neveicas pat lietās, ko viņš dara labi), jo savādāk liekas, ka tulkotāja bija brīnumbērns – ne par ko neuztraucās (vienīgi par jaunām grāmatām, ko gribas dabūt) un viss viņai izdevās. Lasīšanu zināmā mērā apgrūtina lielās nodaļas, kurām neredz galu, jo es biju spiesta pārtraukt lasīt vairāku garu nodaļu vidū un pēc tam atkal turpinot lasīt (tas gan bija pēc pāris dienām), es vairs neatcerējos, kas bija noticis.

Šo grāmatu papildina vairāki dzejoļi un fragmenti no citu autoru darbiem, ko Maija ir tulkojusi vai no tiem latviešu autoriem, ar kuriem viņai ir bijis kāds nopietnāks sakars. Pēc šīs grāmatas man ir vēlme izlasīt Albēra Kamī darbus, jo iekļautie fragmenti par mākslu mani ļoti uzrunāja. Tāpat grāmatai ir pievienotas fotogrāfijas ar Maiju vai kādu viņas dzīvi raksturojošu elementu, kas lieliski papildina stāstu.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Atskats uz aprīli

beautiful, hello, and pink image

Aprīlis bija traks, traks mēnesis. Skolas darbos varēju mierīgi pakārties un maijs nesolās būt labāks. Tieši tā dēļ tik maz ko izdarīju. Lai blogā nebūtu tāds klusums, tad vismaz mēneša apskatu varu uzrakstīt.

Izlasītās grāmatas. Pīrss Brauns “Sarkanā sacelšanās” – nesaprotu, kāpēc tik ilgi prokrastinēju, jo grāmata ir absolūti lieliska. Noteikti soļošu pēc nākamām daļām uz grāmatnīcu. 9/10.
Klikšķi ir visa tava dzīve, Whatsapp meitenes, Dodža kronis
Tiša Džeta “Vienmēr šika” – gaidīju kaut ko “kā būt parīzietei vienmēr un visur”, bet šis ir līdzīgs, bet ne tas. Kāda wannabe parīziete ieprecējusies Francijā un tagad dalās ar saviem padomiem, kā iefiltrēties starp vietējiem.
Andra Manfelde “Adata” – gaidīju ne tik saraustītu stāstu, vairāk emociju un sevis izzināšanu, nevis atskatu par citiem. Dažbrīd ļoti trāpīgi teikumi, bet lielākā daļa stāsta neraisīja nekādas emocijas.

Filmas. 21 Jump Street – dienā, kad biju izbesījusies un viss kaitināja, šis bija tieši tas, kas vajadzīgs. Ar daļu stulbību un pilnīgi nesmieklīgām vietām, bet varbūt tieši tāpēc man likās izklaidējoši. Normālā dienā es tādu neskatītos, bet, kā jau teicu, bija tieši laikā. Tad vēl pēdējā aprīļa dienā paspēju noslēgt savu sex and the city seriāla maratonu ar abām filmām.

Teātris. Mūsējās
Dž.Dž.Džilindžera Bannija Manro nāve – ar jau esošu režisora rokrakstu, bez ar pārsteidzoši lielu cilvēcības aspektu, kas šo izrādi padara labāku nekā citas režisora iestudētās pēdējās trīs sezonās. 7/10.
Valtera Sīlis Savādais atgadījums ar suni naktī – ļoti noderīga izrāde ne tikai skolēniem, skolotājiem, bet arī visiem citiem, jo runā par svarīgām tēmām interesantā izpildījumā. 10/10.
Mārča Lāča Neiekostais elkonis – ja vēlies baudīt aktieru plastikas meistarību, visu izrādes laiku esot uz skrituļslidām, šī izrāde ir tev. Man palika nesaprasta daļa ar projekcijām, bet pārējais bija izklaidējoši. 8/10
Mārtiņa Eihes Trakās asinis – izrāde ir LKA aktieru diplomdarbs. Jāsaka, ka aktierdarbi ir ļoti spēcīgi, kas raisa lielu interesi tos redzēt turpmāk uz Latvijas teātru skatuvēm (cerams, ka nepiepildīsies viena varoņa teiktais, ka viņi nav vajadzīgi). 8/10.

Laika gaitā redzēsim, cik ļoti daudz man izdosies parakstīt maija mēnesī (kas nav word programma) ārpus skolas darbiem. Ideju ir pietiekami daudz, bet to visu var realizēt tikai tad, kad ir brīvs laiks. Tikko sapratu, ka neesmu šajā mēnesī izpildījusi gada apņemšanos izlasīt latviešu autoru darbu un kādu grāmatu Kindlē, to varētu pārcelt uz maiju/vasaru. Katrā gadījumā, kādā no mēnešiem lasīšu divus darbus.

Maija plāns: pabeigt iesāktās grāmatas lasīt. No teātra eju skatīties VDT “Muiža kaņepēs”, Dailes teātrī “Kaķi uz nokaitēta skārda jumta” un gan jau vēl kaut ko, uz ko pavilkšos vai nu atlaižu vai iespēju ziņā.

Attēls te.

Atgriezos pāris gadus atpakaļ

Pusaudžu gadi ir burvīgi briesmīgs vecums. Burvīgs, jo ir tik daudz iespēju un tik daudz kā jauna jāiepazīst un briesmīgs, jo nākas iepazīt pieaugušo dzīves aspektus – uzņemties atbildību, tikt galā ar problēmām pašiem utml. Šīs trīs grāmatas aptver katra savu pusaudžu dzīves posmu, sadaloties vecuma un interešu ziņā. Tā kā par visām trijām man ir maz ko teikt, lai katrai būtu atsevišķs raksts, apvienoju visas vienā.

Ulrike Ruviša “Klikšķi ir visa tava dzīve”

https://i1.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/04/Klikski_ir_vis_tava_dzive-664x1023.jpg

Stāsts ir par Hannu un viņas attiecībām ar tuviem cilvēkiem – skolas biedriem, draudzenēm, mammu. Viņa mācās 10. klasē un skolā Hanna ir klusa, bieži vien arī nemanāma meitene. Kad skola beidzas, viņa steidz mājās un internetā kļūst par to, ko vēlas – populāru meiteni, kura visiem patīk. Diemžēl viņa atradusi ātrāko un vieglāko veidu, kā kļūt populārai (tikt apbērtai ar klikšķiem un sirsniņām) – liekot izaicinošas fotogrāfijas internetā. Un ātri vien ar tām viņa iekuļas nepatikšanās.

Grāmatai ir vairāki plusi, bet no tiem izriet vēl lielāki mīnusi. Stāsts zināmā mērā ataino sarežģīto socializēšanos vienam ar otru, kad labākie draugi kļūst par ienaidniekiem tikai tāpēc, ka sāk atšķirties vērtības, intereses un iespējas. Tā kā Hanna nav bagāta, tad viņai trūkst daļa no tā, kas ir citiem viņas klases biedriem, ko viņa kompensē ar klikšķu un sirsniņu pelnīšanu internetā. No tā atkal izriet mīnuss – saasinoties problēmām, viņa neprasa padomu nevienam citam un uzņemas visu uz sevi, un, kad problēma atrisinās, viņa arī tad neko nedara lietas labā.

Stāsts spītīgi turpina popularizēt esošo stereotipu, ka pusaudžu gados mamma ir pēdējais, kam prasīt padomu un ir lielākais pasaules ienaidnieks. Patiesībā viņa ir vistuvākais, kas tev var būt, jo draudzenes nāk un iet, bet mamma paliek, tāpēc nav jābaidās iet un prasīt padomus kā labāk rīkoties kādā situācijā, izvairoties no lielākām nepatikšanām. Noteikti nevajag darīt, kā to darīja Hanna – uzņemties visu uz sevi, jo problēma izvērtās vēl lielāka, nekā sākotnēji likās.

Grāmatai ir viegla valoda, kas tā vien liek šķirt lapas ātrāk uz priekšu un tā ir īsa, tāpēc beigas pienāk ātri. Ar dažādiem blakus darbiem to izlasīju stundas laikā. Beigas mani ļoti sadusmoja, jo, lai gan tās bija zināmā mērā laimīgas, esošā problēma netika atrisināta tā, kā tam būtu vajadzējis būt. Un viņai joprojām bija sliktas attiecības ar māti. Manuprāt, autore varēja vairāk piestrādāt pie beigām, jo ar priecīgu mīlestību ir ļoti par maz tik problemātiskam stāstam kā šis. Šī grāmata noteikti nav tā, ko būtu jāņem par dzīves piemēru, bet noderēs, lai izzinātu tīņu vecumu un domātu kā pati rīkosies kādā no situācijām.

Bārbele Kercdorfere “Whatsapp meitenes”

https://i0.wp.com/veikals.la.lv/components/com_virtuemart/shop_image/product/WhatsApp_meitene_58a6c4a4dde6d.jpg

Šis stāsts ir par divām labākajām draudzenēm, kuras neviens nespēj šķirt – Marija Linna un Manū. Abas ir bagātu vecāku meitas, kurām arī ir tās pašas parasto cilvēku problēmas – pirmās mīlestības, strīdi ar vecākiem, draugu izvērtēšana un laika pavadīšana. Marija Linna pēc mātes gribas spēlē klavieres un koncertē, bet abu meiteņu draudzību nespēj pārtraukt nekas – lai arī viņas netiekas katru dienu, mūsdienu tehnoloģijas (Whatsapp) sniedz iespēju pārrunāt katru mazāko dzīves sīkumu un dot padomus kā rīkoties kādā situācijā.

Šī grāmata parāda, ka, lai arī meiteņu vecāki ir bagāti, meitenes netiek izlutinātas un viņās ir daudz cilvēcības aspekta. Vairākās grāmatās var novērot to, ka bagātu vecāku meita ir izlutināta, pati nezina, ko grib, un paļaujas uz citiem, kamēr šeit tiek rādīts gluži pretējs piemērs. Vecāki pastiprināti pievēršas savu meitu audzināšanā, piemēram, Marijas Linnas māte ir ļoti stingra, kas iespaido Mariju Linnu gan pozitīvi, gan negatīvi.

Šeit parādās lielisks draudzības piemērs – tiek pārrunāta katra dzīves detaļa, lai arī ne īpaši svarīga, tiek prasīts padoms un tas sagaidīts un draudzība tiek pozicionēta kā vērtība, ko abas meitenes ņem vērā. Tas, kas stāstā līdz galam netiek attēlots, ir vecāku bagātība, jo sākumā Manū tiek attēlota ar dižciltīgu izcelsmi, bet viņas tēvs strādā kā uzņēmēju konsultants un māte – pie zeltkaļa. Tas man lasot negāja kopā ar cilvēcīgo stāstu.

Grāmatu ir viegli lasīt, jo tā rakstīta whatsapp sarunas formā, ik pa laikam iekļaujot kādu attēlu. Ziņas jeb teksti ir īsi, tāpēc arī šo grāmatu ir mierīgi iespējams izlasīt vienā vakarā. Un pēc tam zvanīt draudzenei un jautāt “kas jauns?”.

Sers Stīvs Stīvensons “Agata Mistērija. Dodža kronis”

https://i2.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/02/Dodza_kronis-664x948.jpg

Agrāk jau biju saskārusies ar izmeklētājas Agatas un viņas komandas stāstiem (pirku jaunākajai māsai), bet vēl nekad nebiju tos lasījusi. Nu to beidzot izdarīju.

Tiem, kas pētnieces komandu vēl nav iepazinuši: stāsts ir par Leriju, kurš studē starptautiskā izmeklētāju skolā un šajā grāmatā saskarās ar problēmām nokārtot kriminālās fizionomijas eksāmenu, jo visu laiku spēlē datorspēles. Kad pienāk izsaukums, viņš ierodas māsīcas Agatas mājā un dodas atklāt noslēpumu. Šoreiz Venēcijā, Itālijā ir nozagts dodža (dižciltīgo statuss) kronis un abi jaunieši metas atšķetināt šo noziegumu.

Man bērnībā ļoti patika skatīties filmas par izmeklēšanu, piemēram, par Erkilu Puaro un arī lasīt Agatas Kristi grāmatas. Šis ir kaut kas ļoti līdzīgs, bet tikai bērniem (aptuveni no lasītprasmes apgūšanas līdz 12 gadus vecumam – kad vēl interesē bērnu lietas un negribas izaugt lielam). Nedaudz mulsina, ka oriģinālvalodā šī skaitās 7. grāmata sērijā, bet latviski tikai piektā, bet tas nekādā veidā netraucē stāstam, jo nevienā vietā neatsaucas uz iepriekšējiem notikumiem.

Šis bija stāsts, kurš tik ļoti ierāva sevī (man bija naiva doma vienreiz par visām reizēm sekot līdzi un atklāt ar stāsta palīdzību pašai, kas ir nozieguma izdarītājs – protams, izgāzos), ka attapos tikai grāmatas beigās. Kā jau minēju, labi, ka neatsaucās uz iepriekš veiktajām misijām, tādējādi pagarinot stāstu un arī pēc izlasīšanas man neradās jautājumi par sižetu. Stāstu papildina ilustrācijas, kas, iespējams, bērniem var raisīt interesi un papildus materiālu stāstam.

Grāmata ir ļoti laba tiem jauniešiem, kurus vēl neskar “nopietnās” pusaudžu problēmas. Grāmatā ir samērā lieli burti, kas ātri lasošajiem ir pateicīgi, bet nodaļas ir īsas, kas, savukārt, ir pateicīgi lēni lasošajiem.

Attēli te, te un te.

Grāmatas saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

“Mūsējās” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Man jau liekas, ka nevajag jums stāstīt, cik neplānoti dažreiz sanāk noskatīties kādu izrādi. Šoreiz es tiku ģenerālmēģinājumā, tā kā līdz pirmizrādei kaut kas varētu mainīties, bet ceru, ka tikai uz labo pusi.

Trīs draugi – Makss (Lauris Subatnieks), Pols (Gints Grāvelis) un Simons (Aldis Siliņš) – ir sarunājuši tikties, lai uzspēlētu kārtis un parunātu par dzīvi (kā jau tas parasti notiek), bet Simons kavē nopietna iemesla dēļ. Šis iemesls ir visa vakara atslēga, kas pārbaudīs viņu draudzības spēku, liks teikt patiesību un atklāt visas kārtis par savām laulības likstām. Vakars arī liks pārvērtēt pašiem sevi un, iespējams, mainīties.

Izrāde runā par, protams, draudzību. Kādas ir draudzības robežas, vai draudzība ir vai nav apdrošināšanas polise, kur pret iemaksātu labumu vari saņemt labumu pretī, vai draudzības ilgums ir iemesls melošanai svarīgām valsts institūcijām. Lai arī cik gadus jūs nebūtu draugi, vienalga ir kāds aspekts, ko draugs par tevi nezina, un viņam par tevi var būt pavisam citāds priekšstats, nekā ir patiesībā. Un pietiek tikai ar vienu piedzīvojumiem pilnu nakti, lai viss nāktu gaismā.

Izrādē spēlē trīs brīnišķīgi aktieri, kuri parāda sevi jaunā gaismā – līdz šim es viņus biju redzējusi epizodiskās otrā plāna lomās (lielākoties), tāpēc šis man bija patīkams pārsteigums. Izrādes materiāls prasa daudz emociju un tās aktieri arī parāda gan ar izteiksmīgām sejas grimasēm, gan ar žestiem, gan ar balsi. Ir interesanti skatīties kā izrādes laikā attīstās tēli, atklājot jaunas šķautnes savos spēcīgajos raksturos. Makss sasmīdina jau vien kā sirms hipsteris-rentgenologs, Pols kā omulīgi apaļīgs reimatologs un Simons kā izteikts biznesmenis. Kostīmi (Vita Radziņa) vēl vairāk paspilgtina varoņu personības aspektus.

Bet netop skaidrs varoņu vecums. Iespējams arī, ka tas kādā izrādes mirklī tiek minēts un esmu to palaidusi garām. Vislielākās šaubas tas izraisa mirklī, kad Makss un Pols salīdzina savas muguras sāpes, bet jau nākamajā Makss izpilda asas kustības. Tā kā mani vecvecāki tā nevar, tad pieļauju, ka varoņi ir jaunāki par 70 gadiem, bet cik ļoti – to atliek tikai minēt.

Izrāde ir “nopietna komēdija”, un ar humoru šajā izrādē viss ir vislabākajā kārtībā. Tik ļoti kārtībā, ka es tā smējusies nebiju ilgu laiku un no tā piekusu tik ļoti, ka nevarēju uzkāpt ne pēc mēteļa, ne arī tālākās darīšanās dodoties, nevarēju ar ierastajiem trīs apstāšanās reizēm uzkāpt uz sesto stāvu. Jāpiemin, ka humors izrādē nav tipisks jēlais (kā dēļ es neskatos komēdijas filmu veidā, jo man vienkārši neliekas smieklīgi), bet gan tāds sarkastiskais, ironizējošais. Jāuzslavē Ingas Krasovskas horeogrāfija, to vērot darbībā bija tiešām aizraujoši. Attiecīgās dziesmas, kas joprojām ir manā ikdienas pleilistē, nu iegūs pavisam citu nozīmi, nekā agrāk. Arī scenogrāfija (Kristaps Skulte) radīja vēlēšanos pašai tādā dzīvoklī dzīvot (pielabojot virtuves grīdu, tādējādi neradot sajūtu, ka kāds tur ielūzīs).

Intars Rešetins ir izrādes režisors un uz Dailes teātra skatuves ir uzvedis vairākas izrādes – “Ja tevis vairs nebūtu”, “Nakts vēl nav galā”, Nacionālajā teātrī “Ak, tētīt”. Lai gan atšķirīgi žanri (minētās ir drāmas), es tomēr nebaidos teikt skaļos vārdus, ka šī izrāde ir manuprāt visveiksmīgākā no viņa iestudētajām Dailē un veiksmīgākā izrāde, ko es esmu redzējuši šajā sezonā teātros kopumā (bet nu, cik es esmu bijusi uz jauniestudējumiem). Nebaidos teikt arī to, ka izrāde būs tā, uz ko iešu atkārtoti un vēl ilgi nevarēšu aizvērties, iesakot to visiem, kas ir gatavi klausīties.

Vērtējums: 10/10.

Foto: Daina Geidmane, te.

Atskats uz martu

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/282554395/large.jpg

Lai gan plānu izpildē pēdējā laikā visu laiku izgāžos, man pašai patīk atskatīties uz pagājušo mēnesi, tāpēc šādi ieraksti joprojām top. Nerunājot par to, ka daru neplānotas lietas, prokrastinējot plānotās (blogā un dzīvē).

Sešas grāmatas:
Guntis Berelis “Kandidāts”
– jauno rakstnieku stāsti apvienoti vienā krājumā. Vairāki bija ļoti iespaidīgi un par stāsta aspektiem domāju vēl pāris dienas pēc izlasīšanas, citiem šļūcu pāri, jo vienkārši neaizķēra. Tagad uzmetot aci satura rādītājam, visvairāk iespiedies atmiņā ir Dacs Akermanes stāsts par Alisi Grīnu. Par krājumu 7/10.
Laikmetīgā arhitektūra Latvijā – jau pagājušajā mēnesī biju aizrāvusies ar arhitektūras Procesiem, tagad nāk dažādi albumi. Skumdina tas, ka Latvijā mūsdienu arhitektūras ir maz (runa ir pirms 2012. gada un par dažu funkcionalitāti vēl var pastrīdēties), tāpēc daudzas ēkas atkārtojas vairākos izdevumos. No otras puses – var saplānot ceļojumu pa Latviju, ņemot vērā iespaidīgas un skaistas mājas. Arī savā ziņā albums/grāmata lika domāt par kritiku un arhitektu tomēr sašķelto vidi, bet par to es vēl ļoti, ļoti domāju pēdējā laikā, tāpēc nerunāšu. 7/10
Marija Kondo “Kārtības maģija” – kaut ko pateicu šeit. Un vēl lielāku tīrīšanu neesmu uztaisījusi.
Žaklīna Cinovska, Elita Veidemane “Prāts vai instinkts” – es to burtiski vienu dienu atradu savā grāmatplauktā. Atceros jēlu latviešu seriālu ar tādu pašu nosaukumu un sapratu, ka tas ir scenārijs, izdots grāmatas formā. Vilšanās liela, jo varoņu ir tik daudz, ka nespēj izsekot līdzi ne tam, kurš ir galvenais varonis, no kur perspektīvas lasītājs skatās uz stāstu, nemaz nerunājot par vīriešiem, kurus tās piecas galvenās varones maina kā kleitas. 3/10
Latviešu mūsdienu dzeja – Zvaigznes Outletā labu brīdi ar atlaidēm var nopirkt dažādus klasikas izdevumus, un šis vienā no daudzajiem lūzuma punktiem bija tas. Dzeja man it kā patīk, bet joprojām neesmu atradusi ne savu mīļāko dzejnieku, ne konkrētu dzejas veidu, tāpēc joprojām mētājos un lieku sliktus vērtējumus visiem, kas nepatīk. Šeit apkopoti literatūras pedagoģes Astrīdas Vulfas atlasīti mūsdienu dzejnieku darbi un tas man izraisīja lielāko bēdu, jo tika ņemti jau sevi pieteikuši un pazīstami dzejnieki, nevis jau sevi pierādījuši (kritērijs: izdots krājums), bet varbūt tik ļoti nepazīstami (Zēgners, piemēram). Tāpat jau atradu jaunus cilvēkus, kam turpmāk pievērst pastiprinātu uzmanību, bet tomēr lielākā daļa mani neaizrāva. 6/10
Panākumi dzīvē un biznesā – uhh. Man patīk nonfiction žanrs, man patīk arī pašpsiholoģiskās grāmatas (ne jau Latvietes karma), bet joprojām arī šeit nesaprotu, kā var notrāpīt uz to, kas man patīk. Ar šo es mēģināju, man nesanāca un nepatika un bieži bija vēlēšanās mest grāmatu pret sienu. Cik pompozs grāmatas nosaukums, tik pompozs ir arī grāmatas saturs (pie Ķirsona teksta es, atvainojos, gandrīz atbrīvojos no kuņģa satura, cik cheesy tas bija). Un sajūta bija tāda, ka grāmatas autors (drīzāk gribētu viņu saukt par sastādītāju) ir aizsūtījis e-pastus visiem ar biznesu slavenajiem cilvēkiem un lūdzis atbildēt uz jautājumiem. Tas, kas lika par to domāt, ir atšķirīgais atbilžu garums – dažiem tās bija 5 lappuses, citiem 3 teikumi. Iedvesmoties tas varbūt ļautu jaunajiem uzņēmējiem, bet ne man. 4/10.

Viena filma: “Pagājusī nakts” ar Keiru Naitliju, kuru varu skatīties vēl un vēl. Vispār, gribu aiziet arī uz izrādi vēlreiz.

Viena teātra izrāde: par kuru jau rakstīju šeit.

Un gribēju padalīties arī ar rakstu, kurā es atradu daļu sevis – par grāmatplauktu kārtošanu. Vienmēr tā man ir bijusi relaksējoša metode un ir miljoniem veidu kā sakārtot. Visaktuālāk šī kārtošana ir reizēs, kad nopērk jaunas grāmatas, kuras nelien smuki iekšā, tāpēc jāpārkārto, hmm, parasti visi plaukti. 😀

Gada sākumā bija skaista apņemšanās aprakstīt katru izlasīto grāmatu, par ko es tagad varu tikai skaļi pasmieties. Bet gan jau tikšu vaļā no visiem darbiem un uzrakstīšu īsās atsauksmes. Galvenokārt ar šiem mēneša rakstiem es jums daru zināmu to, ka nekur neesmu pazudusi, savā ziņā mierinot arī sevi.

Plāni aprīlim

  • darīt visu, lai pabeigtu skolu (melns humors)
  • aiziet uz vairākām izrādēm – manā redzējumā tās varētu būt četras, bet dzīvē gadās kaut ko atcelt (kā man šomēnes ar ĢIT studentu izrādi gadījās) vai piepirkt klāt kādā krīzes brīdī.
  • lai gan pagājušajā mēnesī rakstīju, ka pa pavasari jāizlasa 13 grāmatas, tad man ir doma pamēģināt Try a Chapter tag (ieskats kā tas notiek), lai saprastu, kurās grāmatas esmu ieinteresēta un kurās ne tik ļoti. Varbūt skaits samazinās.

Lai saulains un silts aprīlis!

Attēls te.