Ko redzēju 18/19 teātra sezonā

Atlika vien acis divreiz pamirkšķināt un kārtējā teātra sezona jau cauri. Šodien atskatos uz to, ko redzēju – gan jaunos iestudējumus, gan arī citu sezonu neredzētās izrādes.

Augusts – Novembris. Kaut kā jau steidzos laikam pa priekšu un pagājušā gada nogalē uzrakstīju par teātriem, ko redzēju 2018. gadā. Te mājo manas domas par sekojošām izrādēm – “104 lappuses par mīlestību”, “Linda Vista”, “Kaisles vilciens”, “Lulū”, “Salome”, “Anna: Ļuboļ” un “Lauva ziemā”.

Janvāris. Gads iesākās ar patīkamu pārsteigumu – lai gan ar teātru koncertiem izturos ar zināmu skepsi, jo iepriekš bijusi slikta pieredze, Dailes teātra “Sēd uz sliekšņa pasaciņa” bija patīkams pārsteigums, kas apgāza manus iepriekšējos priekšstatus. Patīkams humors izspēlētās mazās situācijās, apvienojumā ar (iemidzinošām) Ziemassvētku dziesmām deva patīkamu balansu, lai vēl janvārī paildzinātu svētku sajūtu.

Savukārt “Inde” man bija viens no šīs sezonas gaidītākajiem darbiem. Inese Kučinska un Ģirts Ķesteris (rež. Rēzija Kalniņa) spēja radīt to, ko cerēju sagaidīt – riktīgi skumju stāstu, kas kļūst atklāts tikai pašās izrādes beigās un noliek skatītāju uz pauzes. Lai gan stāsts brīžiem kļuva nedaudz izstiepts (jo ir tikai abu saruna un atrisinājuma gaidas, un tieši tāpēc saruna vienā brīdī sāk kļūt nogurdinoša), tomēr beigas liek prātot un iedod tieši to grūtsirdību, ko vēlējos.

Marts. Atkārtoti sanāca aiziet uz pārbaudītām vērtībām – Morfova “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, kas bija vēl labāka nekā pirmajā skatīšanās reizē. Tad redzēju arī “Kalpones”, kas ir lielisks trilleris, kas balansē uz prātā sajukšanas robežas. Šajā izrādē iespējams pārliecināties, ka Ķuzulei-Skrastiņai tiešām ir iespējams nospēlēt gandrīz visu, kā arī prieks, ka Segliņa ir atgriezusies tik izcilā lomā.

Acīmredzot šī sezona pagāja kaut kādā Annas Kareņinas zīmē, jo redzēju ne tikai ĢIT tapušo iestudējumu, bet arī “Kareņinu” Dailē (tur gan pamatmateriāls ir cits). Dailē tapušais darbs gan pievēršas Alekseja iekšējo pārdzīvojumu attēlojumam pēc uzzināšanas par sievas dēku. Interesants, bet ne jaunums bija lelles izmantojums izrādē, bet gribējās noteiktību – vai nu zēns, kas ik pa laikam tāpat iznāca izpildīt lomu, vai tikai lelle, jo lai gan vardarbība pret bērnu, protams, ir vērā ņemams fakts (izrādē Kareņins cērt pļaukas lellei), šoreiz tas tikai samulsina skatītāju, liekot domāt par situācijām, kāpēc tieši kādā konkrētā situācijā tiek izmantota lelle, bet kādā citā – nē.

Aprīlis. Šis gan bija vērtīgs mēnesis, jo redzēju ne tikai vienus no lielākajiem sezonas grand-iestudējumiem, bet arī savu gaidītāko sezonas izrāde, bet par visu pēc kārtas. Nacionālā teātra izrāde “Pūt, vējiņi” pat vissīkstāko latvieti atslēdz vaļā ar atslēdziņu, jo pretoties šim iestudējamam ir ļoti grūti. Manu īpašu sajūsmu izpelnās scenogrāfija un piesaistītie kolektīvi, kas dod burvīgu efektu. Lai gan izrāde brīžiem zemapziņā mijās ar filmu, nebojās jau klasiku un šis ir tīrs, klasisks iestudējums ar burvīgiem aktieriem un Imanta Kalniņa mūziku.

Mana sajūsma nebeidz rimties, jo aprīlī redzēju arī Dirty Deal Teatro “Dvēseļu uteni”. Un šī arī ir mana sezonas lielākā veiksme, jo redzēju to divreiz – otrreiz jūnijā. Nepiespiesti izstāstīts stāsts par to, cik mēs visi dažādi, bet izstāstīts tā, ka jāslauka asaras no smiekliem un sāp (neesošā) presīte. Sirsnīgi iesaku uz šo censties nomedīt biļetes, jo Spēlmaņu nakts Grand Prix nedod par neko.

Tukšs baseins, kurā neveikli iekrīt aktieri – tas sakāms par Nastaveševa iestudējumu “Jaunības putns ar saldo balsi”. Jā, tieši tik daudz, jo tas (tie, jo daudz) ir izrādes spilgtākie momenti. Īsti man nerodas skaidrs, ko režisors ir mēģinājis pateikt, pat sižetu es atceros vien atkārtoti izlasot izrādes anotāciju. Patika Sandra Kļaviņa un Vilis Daudziņš savos tēlos, kas būtiski atšķīrās no visiem pārējiem.

Savukārt Valmieras “Hamlets” pārsteidz ar scenogrāfiju un vizuālajiem efektiem, kā arī jauno Hamleta tulkojumu – ne tikai jaunais klasisko frāžu jaunais skanējums, bet arī teksta padarīšana tuvāka 21. gadsimtam. Jācer, ka Valmiera šo iestudējumu atvedīs uz Rīgu (kā izskatās, tas augustā nenotiks), jo tas ir jāredz ne vien aktieru vai scenogrāfijas dēļ.

Maijs. Dailes teātra mazie spēles laukumi turpina runāt par sāpīgām tēmām un šoreiz to darīja Rešetina “Dēls”. Izcils ir Toms Veličko dēla lomā, bet tikpat labs ir Ģirts Ķesteris tēva lomā. Rešetina iestudējumi jau ir pierādījuši to, ka skatītāju nesaudzē, bet šis ir spēcīgākais līdz šim, jo runā ne tikai par daudz sāpīgām tēmām, bet arī par aktuālām – tādus dēlus (tiesa, varbūt ar ne tik letālām sekām) ar trauksmes sajūtu un tādus vecākus ar “ko tu nevari” attieksmi var redzēt arī mūsu pašu paziņu lokā.

Savukārt pārsteidza “Karmena” LNOB. Neesmu operu fans, tāpēc šis būs īsi – pārsteidza liktenīgās sievietes pārnešana uz kādu dzīvojamo rajonu, tēlu vairāk pietuvinot mūsdienām. Kā arī beidzot varēju saprast, par ko dzied visas tās klasiskās dziesmas, kas ik pa laikam kaut kur dzirdamas (kā jau teicu, neesmu operu fans).

“Bīstamie sakari” Dailes teātra lielajā zālē spēlējas ar cilvēku likteņiem, bet atkal – ļoti iespaidīgā scenogrāfijā. Jāpiemin arī krāšņie tērpi. Un diemžēl tas arī viss, jo izrāde nepārsteidz – atliek vien nogaidīt trīs stundas, lai nokļūtu pie atrisinājuma. Izcelt varētu divkaujas ainu, kas piesaista uzmanību ar neierastu risinājumu, bet citādi jāsaka, ka šis ir līdz šim vājākais režisora darbs, ko esmu redzējusi.

Jūnijs. “Par tēviem” gan ir ļoti sāpīga izrāde. Tieši tāpēc, ka tādus zinu savā paziņu lokā. Uzlava par diviem tik ļoti pretējiem cēlieniem – ja pirmajā jāraud no skumjām, otrajā var smieties līdz asarām (un labi, ka nav otrādāk). Sajūsmināja un līdzjūtību izraisīja Egila Melbārža tēva tēls. Bija labi, bet tieši pimā cēliena smaguma un personīguma dēļ otreiz neietu.

“Vidzemnieki” bija svaigs malks klasikas – mazzināmie Blaumaņa stāsti izspēlēti vairākās noskaņās – ja pirmā nospiež sirdi, tad otri divi to mazina un pat sasmīdina. Forši, ka pie darba liek jaunos aktierus (kad jaunie aktieri vairs nav jaunie aktieri?), lieliska bija Ilze Pukinska lielmātes lomā, kā arī Ieva Puķe. Ja ir iespēja, noteikti aizejiet.

Sezonu noslēdzu arī ar gadītu iestudējumu – “Aku”. Lai gan bija uz jau klasiskiem punktiem balstīts iestudējums, patīkami pārsteidza pieaugušais Māris, kā arī mazais Māris un viņa iekļaušana izrādē. Lieliska lomā bija Marija Bērziņa, savukārt aktrisei Laurai Siliņai ļoti piestāvošs Lauras tēls. Lai gan izrādes ainas brīžiem zemapziņā pārklājās ar filmā redzēto (kā bez tā, bet citādāk jau nevar), tomēr izrāde vedināja uz vērtīgām pārdomām.

Un redz, cik interesanti – pagājušajā gadā rakstīju bakalauru un brīvā laika man bija daudz vairāk, bet tad apmeklēju tikai kādas 17 izrādes, tomēr šogad, strādājot divos darbos, sanāca nedaudz vairāk – 24. Cerams, ka nākamā sezona būs tikpat ražīga.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s