Atskats uz 2018. gadu teātros

https://data.whicdn.com/images/323696689/large.jpg

Ieraugot šo bildi, pati nedaudz pie sevis sasmējos par to, cik ļoti tā raksturo to teātri, ko šogad redzēju. Lielākoties diezgan meh, bet bija daži patīkami izņēmumi. Kopumā noskatījos 17 izrādes (ne līdz galam izpildīju gada mērķi – redzēt 20 izrādes, bet par to man īstenībā maza bēda).

Janvāris
Dailes teātrī biju uz “Harolds un Moda”, kas ir viena no manām top izrādēm šogad. Lieliski Lilita Ozoliņa, Mārtiņš Upenieks un stāsts, kas sajūsmina un saraudina vienlaicīgi. Noteikti viena no izrādēm, uz ko ietu vēlreiz.

Februāris
Biju uz JRT “Cerību ezers aizsalis”, taču nevaru iesēsties izrādes fanu vilcienā, jo izrāde mani nesajūsmināja. Atceros, ka likās šausmīgi ilga, nevarēju sagaidīt, kad beidzot varēs iet prom un katru reizi, kad beidzot likās, ka ir viss, sākās nākamā aina. Toties pašas beigas gan mani saraudināja. Visas cepures noņemu Znotiņa un Daudziņa priekšā!
Nacionālā teātra “Dziļā, skumjā jūra” ar mani rezonēja tīri emocionālā ziņā, lai gan tagad, kad ir gada beigas, no izrādes satura maz ko atceros. Vien to, ka patika. Surkovs noteikti ir viens no tiem režisoriem, no kuriem gribu redzēt vēl (atliek vien pacietīgi dīdīties, līdz tiks iestudēts).

Marts
Dailes “Būt Kejai Gondai” neiespiedās atmiņā ne pēc izrādes, ne labu laiku pēc izrādes. Patika video fragmentu izmantojums katras ainas sākumā, kas deva priekšstatu par to, kas gaidāms, un patika arī tērpi. Bet noteikti ir labākas izrādes, ko redzēt.

Aprīlis
Redzēju gan Dailes teātrī “Pēc Jūlijas jaunkundzes“, gan Pannas teātra “Optimists“, gan Krievu drāmas teātra “Gandrīzlaime“, gan Nacionālā teātra “Arī vaļiem ir bail“.

Jūnijs
NoskatījosLūcis” VDT, kā arī Marijas Bērziņas diplomdarbu “Precēšanās un šķiršanās anatomija“, kurā tika izmantots patīkams daudzums ironijas, lai gan kopumā izrāde mani neaizrāva tik ļoti, cik gribētos. Taču vēl viens režisors, no kura vēlos redzēt vairāk.

Augusts
Augustu un jauno teātra sezonu iesāku ar sentimentālu VDT izrādi “104 lappuses par mīlestību“, kas bija lieliska itin visā un nelaida vaļā vairākas dienas pēc kārtas. Vēl tagad ik pa laikam aizklīstu domās par šo izrādi. Viena no manām visu laiku mīļākajām un noteikti kādreiz aiziešu vēlreiz.

Septembris
Iesāku ar JRT “Linda Vista” un priecājos, ka uz šo izrādi biļetes nopirku jau jūnijā. Lai gan es pati vēl esmu jauna un mani nepavilka aizejošās jaunības sērīgums, uz šo ir jātiek humora, satura un aktieru dēļ vien.
Dailes “Kaisles vilciens” un “Lulū” arī noskatījos un manas pārdomas (kopā ar tām, kas ir par 104 lappusēm par mīlestību un Lindu Vistu) vari izlasīt šeit.

Oktobris
Devos uz Nacionālā teātra “Salomi“, kurā patika operas un lugas apvienojums izrādes rāmjos, Cīrule, scenogrāfija un skatuves telpas izmantojums dažādās ainās. Tagad iespaidi ir notrulinājušies, bet joprojām varu teikt, ka man patika un ticu, ka šai izrādei veltītais laiks nebūs galīgi zemē nomests.
Par Ģertrūdes ielas teātra “ANNA: ЛЮБОЛЬ” ir jāsaka, ka vienīgais, kas man izrādē patika, ir nosaukumā minētais krievu valodas vārds (nekad tādu nebiju dzirdējusi un nozīme ir satriecoši precīza). Saturs šķita samazināts līdz minimumam, kā dēļ saturiski varēju sekot līdzi tikai tāpēc, ka lasīju darbu.

Novembris
Dailes teātra “Lauva ziemā” mani pārsteidza. Es neliku lielas cerības uz šo iestudējumu un varbūt tieši tāpēc mani izdevās pārsteigt ar uzmanību piesaistošu sižetu un neizsīkstošu interesi. Lieliski aktieri, scenogrāfija un tērpi, un, lai gan beigas nav tik spēcīgas kā citiem Morfova iestudējumiem, tomēr arī šajā kaut kas saslēdzās.

Vēl viena no teātrmīļu gada gaidītākajām izrādēm noteikti bija Spēlmaņu nakts, kas šogad priecēja ar vadītāju un samazināto runu daudzumu, kas procesu padarīja ne tikai ātrāku, bet arī nepiespiestāku. Sākumā gan man bija nedaudz šaubas par Nacionālo teātri kā filmēšanas vietu, bet, lai gan brīžiem likās, ka klātesošajiem ir jārāpjas pāri kameru statīviem, televīzijā viss bija tīri glīti.

Vēl man jaunajā gadā bija vēlēšanās aiziet uz tiem teātriem, kuros es nekad neesmu spērusi kāju, piemēram, Austrumu robeža, Dirty Deal Teatro, un nu jau arī Cirka Kvadrifons. To tad centīšos izpildīt nākamajā gadā. Šoreiz gan necentīšos uzstādīt konkrētu apmeklējamo izrāžu daudzumu, jo, līdzīgi kā šogad, arī nākamgad iešu uz tām izrādēm, kas mani uzrunā kādā no aspektiem.

Advertisements

2 thoughts on “Atskats uz 2018. gadu teātros

  1. Atpakaļ ziņojums: Ko redzēju 18/19 teātra sezonā | KURPJUKASTE

  2. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #157 (17.12.-23.12.) – BALTAIS RUNCIS

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s