Mazie izrāžu pieraksti #4

Klusums blogā nenozīmē, ka neeju uz teātri. Eju un cenšos diezgan daudz. Tad nu esmu saņēmusies aprakstīt visu, ko kopš augusta esmu vērojusi notiekam uz teātru skatuvēm.

“104 lappuses par mīlestību” VDT
Vienā vārdā – skaisti. Divos – skaudri skaisti. Surkovs jau ir piesaistījis manu uzmanību ar “Dziļo, skumjo jūru” Nacionālajā teātrī, un ceru, ka drīz viņš atkal kaut ko iestudēs. Līdz tam jāpriecājas par redzēto un jāsaka, ka šī izrāde man ļoti patika! Padomju naivums apvienojumā ar asprātīgu mīlasstāstu bija tieši tas, kas nepieciešams, lai iesāktu jauno teātra sezonu. Protams, aktieri, scenogrāfija un mūzika bija lieliski. Ja esi Valmierā vai izrādi noķerat Rīgā, noteikti viena no izrādēm, ko iesaku apmeklēt!

“Linda Vista” JRT
Ak, lai slavēta mana apdomība, biļetes uz šo izrādi nopērkot jūnijā! Pilsētā runā, ka tagad tās ar uguni nesameklēsi, un pamatoti, jo izrāde ir lieliska. Asprātīga, liek padomāt, ieslīgt nostaļģijā, ar mazāk bailēm gaidīt pusmūžu, pusmūžniekiem – ar mazāk bailēm novecot, jo mēs visi taču esam mūžīgi jauni. Gaiteņos dzirdēju runājam, ka šī izrāde esot atgriezusi “vecā JRT sajūtu”. Varbūt veiksmes atslēga ir izrāde par dzīvi, varbūt izcilie aktieri – bet visdrīzāk, ka viss kopā. Un cepums teātrim par skaņu celiņu spotify – es ļoti ceru, ka arvien vairāk izrādes šim piemēram sekos.

“Kaisles vilciens” Dailes teātrī
Man ir ļoti divējādas sajūtas par šo izrādi. No vienas puses man ļoti nepatīk “Ilgu tramvajs” un no šīs sajūtas arī šeit es netiku vaļā, kas traucēja uztvert izrādi, lai gan režisors ir to ir būtiski izmainījis un ne tikai nosaukumā. No otras puses –  scenogrāfija un aktieri bija lieliski. Manuprāt, ļoti veiksmīga aktieru izvēle, viņu aktierspēle bija tik aizraujoša, ka skatiens apbrīnā sekoja līdzi katram viņu solim. Varbūt tieši tāpēc man galvā neiešāvās rītdienas darbu saraksts, bet gan gaidas par to, kā atrisināsies izrāde. No tā laikam beidzot esmu nonākusi pie slēdziena, ka izrāde man patika, bet jāiet skatīties otrreiz (šo redzēju ģenerālmēģinājumā), lai par to pārliecinātos.

“Lulū” Dailes teātrī
Arī par šo man ir divējādas izjūtas. No vienas puses – Ilze Ķuzule-Skrastiņa ir lieliska aktrise un Katja Šehurina šeit radījusi brīnišķīgus tērpus. No otras puses – glīti tērpi un aktieri nav pietiekami, lai spētu iznest sliktu izrādi, jo mīnusu ir vairāk nekā plusu. Ļoti džilindžeriska izrāde visās tās nozīmēs un šoreiz es šeit nesaskatīju dziļāku vēstījumu. Bet man patika kā izrādi cenšas atsvaidzināt ar lasāmiem tekstiem, tos arī izmantojot, lai nodalītu laika periodus, kuros notiek izrāde. Bet vienalga man ir nedaudz žēl laika, ko pavadīju, šo skatoties.

Attēli te (M.Markovskis), te (D.Geidmane), te (J.Deinats).

Ko lasīju augustā un septembrī?

Ja visu dienu lasi un raksti, vakarā negribas ne lasīt, ne rakstīt – tieši tāpēc šeit divus mēnešus ir bijis tumsa un klusums. Neko par nākotni nesolot, šodien esmu saņēmusies tīri informatīvi uzrakstīt par divu mēnešu izlasīto grāmatu kaudzi. Kā arī jāpiemin fakts, ka šeit pieminēšu tikai tās grāmatas, kuras atceros.

Martina Hāge “Uz mūžu. Līdz sestdienai” – iekritu vieglās literatūras ķetnās un sāku ar šo, kas uz vāka solīja otru Bridžitu Džounsu. Sagaidīju pamestas sievietes sevis šaustīšanu 200 lappušu garumā, bet līdz humoram šeit bija tik tālu, cik man līdz mēnesim. 1/5

Ellena Berga “Tu man arī” – trīs skolas laika draudzenes satiekas salidojumā. Katra ar savām problēmām, visas atkal sadraudzējas un steidz viena otrai palīgā. Šeit gan bija smieklīgas vietas, arī sižets bija aizraujošs, kas neļāva grāmatu tik viegli nolikt malā. 3/5

Marisa Meijere “Skārleta” – no vienas puses ir interesanti, ka sērijas tipa grāmatās katra nākamā pievēršas pavisam jaunam tēlam. Man tikai bažas rada tas, ka trešajā un ceturtajā grāmatā tiem visiem jau būs grūti izsekot līdzi, kāds paliks novārtā, cietīs sižets utt. Tā kā šī ir otrā grāmata, tad pagaidām bažas paturu pie sevis. Interesanti, grūti nolikt malā, tagad gaidu bibliotēkā rindu uz trešo daļu (paldies izdevniecībai, kas trešo daļu izdod salīdzinoši ātri un nav jāgaida gads un viss jāaizmirst). Vienīgi lika vilties beigas, kas vilka uz gadsimta cīņu, kas tā arī nenotika. 3/5

Elena Favilli “Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm” – ja nu gadījumā tev ir draugu/radu bērni, tad šī grāmata ir lieliska lieta, ko uzdāvināt. Īsi, bet spēcīgi un iedvesmojoši stāsti par spēcīgām sievietēm, ko papildina krāšņas ilustrācijas. Un labākais – arī pieaugušiem cilvēkiem būs interesanti un tik drīz to negribēsies likt malā. 4/5

Andžela Naneti “Mans vectēvs bija ķiršu koks” – šis bija sāpīgi skaists stāsts par laukiem, vecvecākiem un arī nāvi. Man jau liekas, ka vairāk pieaugušajiem, ne bērniem paredzēta grāmata. Vismaz es savilku ļoti daudz līdzības ar savu pieredzi, kas brīžiem ūdens dēļ traucēja saredzēt burtus. 4/5

E.L.Džeimsa “Darker” – šo lasīju tikai tāpēc, ka man bija lasīšanas krīze. Pārliecinājos, ka joprojām māku lasīt un māku arī dusmoties uz izlasīto. Grāmata ir bēdīgi slavenā “50 Greja nokrāsas” turpinājums no Greja skatupunkta. Autore brīžiem ir piepūlējusies mainīt pirmajā triloģijā esošo sižetu šai grāmatai par labu, taču tāpat ir slikti. Grāmatas nodaļas ir nedēļas dienas un šo grāmatu veido tikai viena nedēļa, tāpēc jāapbrīno autores spēja liet ūdeni 600 lappušu garumā un atražot jau pateikto. 1/5

Samanta Verāna “Septiņas vēstules no Parīzes” – stāsts par neizmantotām pirmajām un izmantotām otrajām iespējām divu cilvēku dzīvē. Pēc grāmatas izlasīšanas uzzināju, ka šis patiesībā ir patiess stāsts no pašas autores dzīves, kas šim neticīgajam, bet mīlīgajam stāstam iedeva nelielu ticamības efektu. Mums katram to kosmosa staciju, visspožāko zvaigzni debesīs. 4/5

Attēls te.