Pīters Svonsons “Visi skaistie meli”

https://www.janisroze.lv/media/catalog/product/cache/4/image/650x/040ec09b1e35df139433887a97daa66f/9/7/9789984359083_195.jpg

Trilleriem ir ļoti daudz labu īpašību. Tie ir piemēroti visiem gadalaikiem, varbūt šķiet smagi, tomēr ir piemēroti vasarai, lai atveldzētu prātu, bet joprojām paliek saistoši, kā arī tie ir pietiekami daudzpusīgi, lai nepaliktu garlaicīgi. Šajā grāmatā Pīters Svonsons pievēršas ģimenes locekļu attiecībām.

Harijam Akersonam viņa gados jaunā pamāte Alise allaž ir likusies skaista, gluži kā nākusi no kādas citas pasaules. Viņa ir izturējusies pret Hariju laipni un iejūtīgi, lai arī pēdējā laikā šķitusi mazliet izklaidīga. Dažas dienas pirms koledžas izlaiduma Alise piezvana Harijam, lai pavēstītu šokējošus jaunumus. Viņa tēvs ir izdarījis pašnāvību. Satriektais Harijs atgriežas dzimtajā pilsētā noskaidrot, kas patiesībā noticis ar tēvu. Drīz vien jaunais vīrietis attopas dīvainu notikumu virpulī, kas apliecina: nekas nav tā, kā izskatās.

Autors iezīmē reālu situāciju, kas var atgadīties ar jebkuru cilvēku (protams, neapskaužami), un varbūt tieši tā ir grāmatas veiksmes atslēga, jo no stāsta tik vienkārši nevar atrauties. Varoņi ir daudzpusīgi un viņu rīcības ir tādas, kas vienkārši pieprasa uzzināt ar ko tas noslēgsies. Lai gan mierīgi no grāmatas varēja izņemt dažas daļas, gan lai samazinātu grāmatas apjomu, gan lai padarītu spriedzi koncentrētu un tā tik ātri nepazustu dēļ garlaicīgām un pat liekām vietām.

Lai gan man stāsta atrisinājumu (vai vismaz galveno vaininieku) izdevās atminēt ap grāmatas vidu, tas netraucēja grāmatu izlasīt līdz galam, jo notikumu bija daudz, un, lai gan tie bija cieši viens ar otru saistīti, tai pašā laikā tie bija atšķirīgi, kas stāstu padarīja interesantāku. Grāmata izceļ provokatīvas tēmas un, veicot izpēti internetā, var secināt, ka tāds ir autora darbs, tāpēc šo vārdu paturēšu prātā un iepazīšos arī ar viņa citiem darbiem, jo šis vilties nelika.

Vērtējums: 7,5/10

Attēls te.

Grāmata saņemta no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.
Advertisements

Rebeka Džeimsa “Sieviete spogulī”

Attēlu rezultāti vaicājumam “sieviete spoguli”

1947. gadā Elisa Millere piesakās mājskolotājas darbam Kronvolas muižā. Viņas uzmanības un rūpju lokā nonāk dvīņi Konstance un Edmunds de Greji, kas liekas tik nevainīgi un valdzinoši vienlaikus, ka Elisa ātri vien nonāk viņu šarma varā, no kā tikt vaļā nav nemaz tik vienkārši. Savukārt Reičela Raita dzīvo mūsdienās un nupat ir atklājusi savu mākslas galeriju Ņujorkā, kurai paredzēti lieli panākumi. Viņas lielākā vēlēšanās ir uzzināt vairāk faktu ar viņas ģimeni, jo viņa ir adoptēta. Neilgi pēc galerijas atklāšanas atnāk paziņojums, ka viņa ir mantojusi māju no kādas senas radinieces un Reičela saskata iespēju atklāt ko vairāk par viņas ģimeni.

Kā jau var noprast, grāmatas darbība norisinās divos laikos, vienlaicīgi notiekot divām galveno varoņu dzīvēm. Bet nevar izvairīties no apmulsuma, sākot lasīt šo grāmatu, jo īstenībā ir trīs līnijas – ir vēl viena, kas norisinās 1806. gadā, pilna noslēpumu un mistikas, par ko tad daļēji arī vēlāk cieš varones Elisa un Reičela. Bet šim trešajam elementam netiek pievērsta liela uzmanība – stāsta laikā tas parādās tikai sākumā, vidū un beigās, un tikai beigās īsti kļūst skaidrs, par ko visa tā ņemšanās.

Mani grāmata garlaikoja. Autorei ļoti patīk izmantot garus aprakstus vai atstāstus (īpaši Elisas nodaļās uz beigām, kad tiek attēlota varones iekšējā pasaule), kas liek atslābt spriedzei un sāk garlaikot, kā rezultātā zūd interese arī par stāsta attīstību. Dažādu darbu dēļ nelasīju šo grāmatu pāris dienas, un pēc tam nevarēju sevi piespiest atsākt šo lasīt, jo nejutu līdzi nevienam no varoņiem, arī Reičelas nodaļas likās piebāztas ar nevajadzīgām lietām, taču tā joprojām bija daudz interesantāka nekā Elisas nepārtrauktā jūsmošana par bērniem un viņu tēvu pusgrāmatas garumā.

Jāsaka gan, ka mistikas elementi bija intriģējoši un gribējās vairāk noskaidrot kā veidojas, piemēram, skrāpējumi vai tumšie pleķi uz galvenās varones ādas, bet autore tajā īpaši neiedziļinās, pieņemot to faktu, ka tas notiek ar kāda priekšmeta palīdzību, un viss. Bet, lai gan ne līdz galam atklāti, šis mistiskais piesitiens bija galvenais, kas ļāva grāmatu izlasīt līdz galam un rast atbildes uz jau pašā grāmatas sākumā radušos jautājumu “ko tas nozīmē”. Papildus tam, protams, bija arī vairāki mīlasstāsti, tāpēc arī romānu cienītājas nav atstātas bešā, lai gan šis ir vairāk stāsts par pašiem cilvēkiem un viņu dzīvēm, kur otršķirīga vieta piešķirta mīlestības attēlojumam.

Katrā gadījumā, man liekas, ka katrs var atrast šeit kaut ko interesantu, kas palīdzēs ļauties stāstam un izbaudīt Vinterbornu it kā tur dzīvotu pats lasītājs. Es gan labprāt izlasītu arī kādu citu autores grāmatu, ja man būs attiecīgais garastāvoklis pēc vēsturiska cilvēku likteņstāsta, šoreiz mums ar grāmatu vienkārši nebija pa ceļam.

Maija Liberte “Kaimiņiene”

https://www.janisroze.lv/media/catalog/product/cache/4/image/650x/040ec09b1e35df139433887a97daa66f/9/7/9789934552762_85.jpg

“Kaimiņiene” ir Maijas Libertes debijas romāns, kas ne tikai liek vēlēties šīs grāmatas turpinājumu, bet arī to, lai šī noteikti nebūtu pēdējā autores grāmata.

Pasaulē notiek visneticamākās lietas.
Lēmums aizbraukt līdzi svešiniekam iedzert apelsīnu sulu var izmainīt visu dzīvi, bet “sapņu darbs” lielā, prestižā uzņēmumā var izrādīties nepavisam ne tāds, kā iedomājies… Kad rakstniece Elza ievācas no tantes mantotajā mājā pie jūras, pirmais, ko viņa ievēro, ir viņas kaimiņiene. Gaidot, kad atnāks iedvesma uzrakstīt jaunu romānu, Elza vada savas dienas sapņojot un paslepus novērojot sievieti no blakus mājas. Tad pienāk diena, kad viņas iepazīstas, un kaimiņiene Olīvija uztic Elzai savu stāstu – tik patiesu un vienlaikus neticamu kā pati dzīve. Vai kā sapnis.
Sirsnība, humors un dzirkstoša ironija, kolorīti tēli, nesaudzīgs korporatīvās vides attēlojums, negaidīti sižeta pavērsieni, astoņas kārdinošas receptes un pāri visam – patiesa mīlestība.

Jāsaka, ka grāmata mani pārsteidza. Gan pirmajā lasīšanas reizē, kad grāmatu lasīju vēl kā manuskriptu, gan otrajā lasīšanas reizē, kad lasīju jau pabeigtu. Abās lasīšanas reizēs bija ļoti interesanti un gribējās ātri lapas šķirt uz priekšu, jo stāsts bija sevī ievelkošs un nebija garlaicīgi arī tad, kad lasīju jau pirms pāris mēnešiem lasītu tieši to pašu.

Varoņi ir ļoti interesanti, lai gan par Elzu gribējās uzzināt vairāk, tas nav tik nozīmīgi, jo galveno lomu tomēr šajā grāmatā spēlē Olīvija. Ir tādas kā divas stāsta līnijas – darbs un mīlestība, kas ir savstarpēji nošķirtas, tāpēc, ja viena līnija neinteresē, tad var pievērsties otrai – abās ir pietiekami daudz uzmanību piesaistošu un spilgtu epizožu. Un, lasot grāmatu, var paspēt pagatavot arī kādu no grāmatā aprakstītajām receptēm.

Ļoti patika, ka romāns liek arī aizdomāties. Ne tikai par to, ko es darītu kādā no situācijām, bet rosina domāt, piemēram, par to, kas ir māksla – vai vecmammas zaptes burkas sarindotas plauktā ir māksla? Grāmatā tas bija aprakstīts ar vairākiem piemēriem, kas mūsdienām lika paskatīties no skatupunkta – vai viss, ko autors nosauc par mākslu, tāda arī ir.

Autores valoda ir ļoti raita un veiksmīga (jā, arī seksa ainas, kas autoriem, uzdrošināšos tā teikt, vairāk neizdodas nekā izdodas), kas ir viens no iemesliem, kāpēc šo grāmatu var “apēst” vienā piegājienā. Tagad kā reizi sākas atvaļinājumu laiks – šī būs lieliska gan saulainai pludmales, gan lietainai dienai mājās. Izklaidēs, valdzinās un pārsteigs (tās beigas!) visos gadījumos.

Vērtējums: 9/10. Un vāks arī burvīgs – vispārējai grāmatas noskaņai atbilstošs. Tiešām ceru, ka šī nav pēdējā autores grāmata un mēs no viņas vēl dzirdēsim!

Grāmatu saņēmu  no autores apmaiņā pret atsauksmi.

“Lūcis” VDT

https://i2.wp.com/vdt.lv/media/uploads/PlayImage/lucis/foto_Markovskis-0962.jpg

Režisore – Elīna Cērpa

Aktieri: Imants Strads, Astra Baumane, Regīna Devīte, Lelde Kalēja, Ivo Martinsons, Inese Pudža, Rūta Dišlere, Rihards Rudāks, Uldis Sniķers, Pētera Lūča laikabiedri – Ivars Briedis, Ausma Dzintare, Dzintra Lezdiņa

Scenogrāfija un video – Ineta Sipunova, kostīmi – Baiba Litiņa, mūzika – Emīls Zilberts, gaismas – Kevins Vins-Džonss, Pētera Lūča tēls – Zane Žilinska, Romāns Kabaško, Mārīte Gaidele un Ilona Zariņa

Pēteris Lūcis ir bijis aktieris (pazīstamākā loma – Oskars “Zvejnieka dēlā”), režisors un pedagogs. Trīs gadus ilgais pētījums – laikabiedru atmiņas, filmas, ieraksti un video ir materializējušies režisores Elīnas Cērpas dokumentālā pētījumā, kas pirmizrādi piedzīvoja šīs sezonas sākumā. Izrādi veido vairākas ainas (tiek apgalvots, ka visas ir balstīts patiesos notikumos, un par to nerodas šaubas), kas no sākuma gan var likties saraustītas, bet no otras – tas ir labs saraustīgums, jo piedabū domāt un analizēt Lūča dzīvi Valmieras teātrī un lēnām likt to puzli kopā divu cēlienu garumā.

Ainas ir multimediālas – ir gan video ieraksti (izrādes starplaikos ik pa laikam zālē paskatās Lūcis no video projekcijas), gan balss ieraksti vieni paši, gan balss ieraksti, kas ir dabiski ieintegrēti starp aktieru dialogiem (kurus lielākoties ierunā Lūča laikabiedre Ausma Skudra), gan viņa izrāžu fragmenti (arī video un audio formātā), gan tagadējo aktieru izspēlētas situācijas. Var teikt, ka skatītājam nevar būt garlaicīgi (lai gan žanrs stereotipiski liek par ko tādu aizdomāties), jo tiek gaidīts, ar ko tiks pārsteigts nākamajā ainā, tādējādi uzmanību (gandrīz) noturot līdz pašam finālam.

Izrādē Lūci spēlē Imants Strads, kas tiešām saplūst ar lomu un nerodas šaubas, ka varbūt skatītāju priekšā stāv Strads, nevis Lūcis. Tas gan nav mans, bet gan vecākas paaudzes novērojumiem un sarunām teātra gaiteņos starpbrīdī, kurā tiek apgaismoti līdzgaitnieki par to, kādas izrādes ir sanācis redzēt un tiek klāstīts savs viedoklis. Tāds kā neoficiāls otrais cēliens pašai izrādei. Bet, atgriežoties pie aktieriem – arī pārējie aktieri ir lieliski, ainas gan piespiež tēlot vairāk par vienu lomu, tāpēc arī nevaru izcelt vēl kādu aktierdarbu, jo viss ir sajucis. Bet arī viņi ir lieliski, patiešām. (Man gan šķiet, ka manīju arī Alisi Danovsku un Elīnu Vāni dažās ainās, kuras nav pieminētas aktieru sastāvā teātra mājaslapā, bet tikpat labi varu kļūdīties). Dažās vietās gan traucē skaņa – brīžiem par skaļu, brīžiem knapi var sadzirdēt video/aktierus, bet tie ir mazi sīkumi, kas nebojā kopējo iespaidu.

Ainas ir dažādas – ir gan asprātīgas un brīžiem pat komiskas, kas lielākoties apspēlē režisora pedantiskumu attiecībā uz iestudējumiem, gan tādas, kas rosina skatītājus neatkārtot vēsturi un būt politiski aktīviem. Ir ainas, kas izraisa žēlumu, piemēram, kad Lūcis mēģina no aktrises dabūt ārā to, ko viņš grib. Es teiktu, ka ir tāda emociju sabalansētība. Iespējams, tiem, kas ir iepazinuši Lūci personīgi vai caur viņa izrādēm, parādās arī nostalģija. Bet es neteiktu, ka skatītājam, kas par viņu neko nezina, būtu neinteresanti, tieši otrādi – iestudējums valdzina abas šīs grupas, katru ar kaut ko savu.

Vērtējums: 9/10

Attēls te.

Ielūgums uz šo izrādi saņemts apmaiņā pret atsauksmi.

Kārena Klīvlenda “Mans mīļākais ienaidnieks”

https://i2.wp.com/kontinents.lv/uploads/books/mans-milakais-ienaidnieks.jpg

Man parasti, sākoties vasarai, ir divas galējības – lasīt visu vieglo literatūru, vai tieši otrādi – tādu, no kuras nevar atrauties, sirds ritms paātrinās ar katru nākamo lappusi un grūti to nolikt malā, neizlasītu līdz galam. Kārenas Klīvlendas trilleris “Mans mīļākais ienaidnieks” ir pieskaitāma otrajai kategorijai.

Vivianna Millere strādā CIP Pretizlūkošanas centrā un mēģina sabalansēt darbu ar ģimeni – katru dienu ejot uz darbu un mēģinot atklāt ASV krievu spiegu plānus un shēmas, bet vakarā kopā ar vīru rūpējoties par abu četriem bērniem. Tas paliek arvien grūtāk, kad kādu dienu shēmās iesaistītajos cilvēkos viņa pamana kādu labi pazīstamu cilvēka seju.

Es sevi kādreiz uzskatīju par noteikti ne trilleru lasītāju, bet nu mans viedoklis mainās. Katrā gadījumā – lieliska grāmata, lai mani pēc ilgākas lasīšanas pauzes piespiestu izlasīt (ne tikai iesākt) kādu grāmatu, jo stāsts ir tik spraigs, ka nemaz nav tik vienkārši grāmatu nolikt malā, jo daudzas nodaļas beidzas ar cliffhanger, un acis “netīšām” ieskatās nākamajā nodaļā, lai gan gribi grāmatu nolikt malā, tur parādās kacekļa atrisinājums un neko darīt – jālasa vien tālāk.

Lai gan es neizjutu lielu grāmatas varoņu attīstību, manuprāt, šeit tas ir otršķirīgs jautājums, jo stāsts pieprasa nevis varoņu attīstību, bet lasītāja uzmanības pievēršanu. Manā gadījumā tas arī lika man jautāt sev, ko es darītu tādā situācijā un kā rīkotos. var just, ka autore labi pārzina vidi, kurā ieliek galveno varoni (pati astoņus gadus strādāja CIP), kas ir grāmatas pluss, jo ne mirkli neradās neticamības moments.

Beigas gan man likās par garu, un pēdējā nodaļa pilnīgi nevajadzīga (lai gan arī tā saintriģē). Pilnīgi būtu pieticis, ja stāsts tiktu atrisināts un netiktu klāt pielikts “pēc gada” aspekts, kas liek gribēt vēl vienu turpinājumu jau it kā atrisinātam stāstam. Arī galveno trillera vaininieku sanāk uzminēt īsi pirms tā atklāšanas stāstā un pieļauju, ka rūdītākie asu sižetu grāmatu lasītāji/filmu skatītāji to varētu uzminēt vēl ātrāk, bet, par laimi, tas nebojā stāstu, jo vēl ir daudz aspektu, kas jāturpina risināt.

Bet kopumā – lieliska grāmata, kas prasīs nepārtrauktu uzmanību, noliks pašu lasītāju dilemmas priekšā un liks ar aizdomām skatīties uz sev tuvajiem. Lieliska grāmata, ko izlasīt tieši vasarā!

Attēls te.

Grāmata saņemta no izdevniecības apmaiņā pret atsauksmi.