Latviešu hygge: Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods”

https://i1.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/148942/300x0_laimes_kods_vaks_mazs.jpg

Kad grāmata iznāca, pavisam noteikti zināju, ka vēlos to izlasīt. Viens no iemesliem bija dāņu autora nesen iznākusī grāmata par dāņu laimi, kuru lasot, nepārtraukti salīdzināju ar sevi. Bet te pēkšņi grāmatnīcās pieejama grāmata par mums pašiem, latviešiem, un mūsu laimi. Tak jāķer ciet! Pacietīgi sagaidīju savu rindu bibliotēkā un izlasīju pāris stundās.

Grāmatas nosaukums sola tieši to, ko var sagaidīt: darbības un lietas, kas, visu summējot kopā, veido mūsu identitāti vai kodu. Tā var būt sēņošana, grāmatu lasīšana, lidošana ar gaisa balonu, rosola ēšana, pārgājieni – tas viss un vēl mazliet. Autore grāmatu ir sadalījusi pa mēnešiem, katram no tiem piešķirot (pieņemu, ka) atbilstošāko nodarbi. To papildina (atkal jau pieņemu, ka) autores uzņemti foto.

Jāsaka jau kā ir – tāpat kā ar dāņu hygge, arī šo lasot, mani pārņēma divējādas izjūtas. Bet es pieļauju, ka tā būs katram lasītājam, jo būs lietas un darbības, ar kurām viņš nespēs identificēties, kas izraisīs nesapratnes pilnus skatienus un palielinās grumbu skaitu pierē, bet būs sašutuma pilni izsaucieni, aizverot grāmatu, ka netika pieminēta viņa koda sastāvdaļa. Man bija abi. Nesapratu, kāpēc tika veltīta vesela nodaļa flirtam (nu nekādīgi to nevaru saistīt ar Latviju, lai gan nenoliedzami, pastāvošs) un kāpēc netika pieminētas siena talkas, tā viena saulainā diena gadā, kad visi paziņas ir pludmalē sastopami, medus laiks un vēl citas aktivitātes.

Man traucēja sadalījums “piecas lietas/aktivitātes mēnesī”, jo gribot negribot lika domāt, ka tikai novembrī ir iespējams doties uz zemnieku tirdziņiem, tikai oktobrī uz teātri un tikai maijā fanot. Tā, protams, nav.  Ievadā minēts, ka grāmata domāta tam, lai iekrāsotu savu ikdienu un tikpat labi lasītājs to var iekrāsot, izmēģinot kādu lietu kādā citā mēnesī.

Grāmatu lasīju ar uztraukumu, kas auga ar katru nākamo mēnesi, jo nevar taču būt, ka latvisko kodu neveido teātris. Atradu to pašās beigās, kas bija kā mierinājums, ka lai gan netika iekļautas citas aktivitātes, kas man saistās ar Latviju (es tās tikpat labi kā Rukšāne savas sēņu vietas varu paturēt noslēpumā), tomēr teātris beigās bija punkts uz i. Un lai gan vāku būtu gribējies labāku grāmatai, kas paredz un sola lielu un biežu šķirstīšanu (jau pēc pāris lietojuma reizēm bibliotēkas eksemplāram ir salocījusies pirmais vāks), tomēr tā būs manā grāmatplauktā.

Attēls: te.

Advertisements