Try a Chapter Book Tag – latviešu autori I

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298456474/large.jpg

jeb garākā nosaukumā: Try a Chapter book tag – ilgāk par gadu plauktā esošas latviešu autoru grāmatas ar augstāko vērtējumu Goodreadā

Try a Chapter book tag koncepts – izvēlies piecas grāmatas un lasi katrai pirmo nodaļu. Tā grāmata, kas tevi uzrunā visvairāk, kļūst par tavu pašreizējo lasāmvielu, bet pārējām vari darīt, ko vēlies. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka manai dzīvei ir jākļūst par pāris desmitiem grāmatu vieglākai, bet nevēlos grāmatu atdot citiem, spriežot tikai pēc anotācijas. Tai pašā laikā es apzinos, ka arī no pirmās nodaļas īpaši daudz nevar pateikt, un var izrādīties, ka beigās grāmata ir baigi labā un esmu palaidusi garām iespēju iegūt jaunu mīļāko grāmatu, bet mans uzstādījums šobrīd ir atbrīvoties no grāmatām, kuras es nelasīšu tuvāko gadu laikā. Tāpat jāpiemin, ka grāmatas, no kurām atbrīvošos, nav sliktas un ja tā ir tava mīļākā grāmata – forši, bet lasīšanas gaumes ir atšķirīgas.

Man ir izveidoti 10 saraksti, katrā iekļautas piecas grāmatas, kas ir savstarpēji vienotas ar kādu elementu – vai nu tas ir žanrs vai autora izcelsmes valsts vai vērtējums Goodreadā vai kāds cits aspekts. Šodien sākšu ar to, kas intriģē visvairāk – latviešu autoru sarakstītās grāmatas. Grāmatas ir izdotas dažādās desmitgadēs, kas varētu radīt problēmas izvēlēties īsto un vienīgo, tāpat tās variē arī starp žanriem. Bet nu nav vairs daudz ko pļāpāt, ķeros klāt nodaļām.

Jānis Jaunsudrabiņš “Aija” – ja ievadā nebūtu izstāstīts, par ko būs grāmatā, tad grāmatu lasītu tālāk. Patika rakstības stils, patika notikumi un tas, kā Jaunsudrabiņš iesāka īsto stāstu. Šī varētu būt tā grāmata, ko es lasīšu līdz galam (vai vismaz tik ilgi, kamēr apniks).

Linda Nemiera “Septiņi” – Stāsts ievelk ar dramaturģijas elementu sākumā – jau likās, ka ir kaut kas mitoloģisks un prātā iešāvās doma, ka būs viegli to nelasīt tālāk, līdz stāsts mainījās. Piesaistīja tas, ka galvenā varone ir fotogrāfe, stāsts ir dinamisks, tāpēc ievelk ļoti ātri. Paliek intriga par to sākumu, tāpēc arī šo es varētu izvēlēties kā nākamo lasāmvielu.

Andrejs Upītis “Sieviete” – ļoti aprakstoši, līdz pēdējai detaļai, bet zūd lielāks konteksts. Pirmajā nodaļā tiek iepazīstināts ar diviem varoņiem, bet tie ne ar ko neaizrāva kā iepriekšējās grāmatās. Nebija skaidrs, kāpēc un kur viņi atrodas, kas, protams, gan jau tiktu paskaidrots tālāk lasot, bet to darīt man nav intereses. Noteikti viena no tām, ko nelasīšu tālāk.

Inga Ābele “Klūgu mūks” – arī šeit ir labi un interesanti aprakstīta aina. Tā liek nojaust par tēmām, kas tiks risinātas, un es ar tām (reliģija, vēsture) nedraudzējos, tāpēc arī ar šo grāmatu man nav pa ceļam.

Juris RubenisViņš un viņa” parasti es neapstājos pie priekšvārda un lasu arī tālāk līdz pirmās nodaļas beigām, bet šī grāmata bija izņēmums. Priekšvārds deva skaidru signālu par to, ko te var sagaidīt un ka tas nav man vai manam noskaņojumam. Vismazāk patlaban gribu lasīt filozofiskas apceres par attiecību nozīmīgumu, dažādu autoru teorijas un pieejas un vēl tam visam klāt jaukt reliģijas jautājumu.

Piedzīvojums, kas aizņēma tikai stundu manas dzīves, ir rezultējies ar šādiem panākumiem – pie jauniem saimniekiem laižu “Viņš un viņa”, “Klūgu mūks” un “Sieviete”.

Citā situācijā es būtu atdevusi arī “Aiju”, bet šeit ir izdošanas problēma – abas grāmatas ir dažādās desmitgadēs, kas automātiski noved pie tā, ka katrai no tām būs kaut kas, kas ir aktuāls tā laika lasītājam. Tāpēc es dodu “Aijai” iespēju un abas ar “Septiņi” atstāju plauktā.

Advertisements