“Svinības” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Pirmais iestudējums jaunajā sezonā ir īpašs, jo tas ir pirmais. Tāpat ir ar pēdējām izrādēm sezonām, kas liek cerēt uz labu nākamās sezonas sākumu. Lai gan “Svinības” nav pirmā pirmizrāde Latvijas teātru vidū, tā ir pirmā, ar ko atklāju savu teātra sezonu.

Stāsts ir par kādu ievērojamu un bagātu ģimeni, kuras galva – Helge – svin 60 gadu jubileju. Uz viņa viesnīcu tiek saaicināti draugi un ģimenes locekļi, kas liek visai ģimenei beidzot atkal būt zem viena jumta. Tiek uzklausīti apsveikumi, tiek teiktas runas, un dēls izlemj, ka negrib vairs klusēt un ar spēles elementa palīdzību (ģimeni raksturojoša lieta) svinību viesiem izstāsta patiesību par jubilāru.

Izrāde runā par ļoti daudzām lietām, un pirmkārt jau par ignoranci. Ne tikai problēmas sākuma posmā, kad vēl ir cerības kaut ko glābt, bet arī tad, kad jau tas ir zināms plašākam, ne tik ierobežotam cilvēku lokam. Katrai ģimenei ir kaut kas slēpjams, kas paliek to divu, trīs, četru vai vairāk cilvēku vidū, bet sabiedrībai tiek rādīta tās skaistā puse – ka viss taču ir kārtībā. Vai otrādāk – kad kāds pasaka ko skandalozu par ģimeni, sabiedrība izvēlas to “pieklājīgi” noignorēt un pievērsties citām, patīkamākām lietām. Tas gribot negribot liek domāt par situāciju Latvijā un vēl vairāk, arī konkrētām ģimenēm sev apkārt.

Bet tas, ko slēpj šī ģimene, liekas vēl šokējošāk nekā pats ignorances fakts. Izrāde diezgan nejaukā veidā parāda arī homoseksualitāti, pedofīliju un rasismu – burtiski to iemetot skatītāju zālē un vērojot reakciju. Diemžēl sarūgtina fakts, ka vismaz divas no trim lietām skatītāji uztver kā kaut ko šausmīgi smieklīgu vai šausmīgi briesmīgu (vecāki cilvēki jau ķer pēc sirdszālēm), un varbūt tāda arī bija režisora iecere. Man nepatika rasisma un homoseksualitātes uzkraušana vienai personai, bet jāsaka, ka Aminata Grieta Diarra ar to lieliski tika galā.

Mārtiņa Vilkārša spožā scenogrāfija šo skatu vēl vairāk paspilgtina. Skatuve iekārtota kā lielas viesnīcas foaljē ar nelielām istabiņām (kas izskatījās ļoti šauras) otrajā stāvā. Tas viss bija ļoti krāšņi un ļoti skaisti. Bet skatuviskais iekārtojums atgādina to spožo seju, ko parāda, lai citi noticētu, ka viss ir kārtībā. Tas viss beigās atgādināja no iekšienes pūstošu ābolu, kas no ārpuses izskatās skaists un vesels.

Izrādē spēlē lieliski aktieri, kas visu šo smagumu nes un iznes. Ģirts Ķesteris, Indra Briķe, Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Lauris Dzelzītis, Ilze Ķuzule – Skrastiņa – tie visi ir daļa no lielās ģimenes, katrs “nenormāls” katrs savā veidā. Ļoti patika Ķestera, Kalniņas un Skrastiņa saspēle un tēlojumi, bet, ja man būtu cepure, noteikti to noņemtu Briķes priekšā, jo Helgas sievas loma ir ļoti grūta. Lomas spēlē arī citi aktieri – Kristīne Nevarauska, Dainis Gaidelis, Artis Robežnieks, Lauris Subatnieks, Āris Rozentāls, Lidija Pupure, Juris Bartkevičs, Ieva Florence, Mārtiņš Upenieks, Lelde Dreimane, Edijs Zalaks.

Kopumā izrāde ir ļoti smaga, bet tiek mēģināta sabalansēt ar nedaudz jēliem jokiem, tāpēc var arī nebūt tik emocionāli nospiedoša. Izrādi papildina arī dzīvā mūzika, par ko rūpējas Gints Žilinskis, Bruno Priekulis un Tālis Gržibovskis. Vēl atliek tikai uzslavēt iespaidīgo Aminatas Grietas Diarras balsi un uzsvērt sajūtu, ka pirmais cēliens ir nedaudz garš, bet otrais liek domāt, ka tikko tu esi apsēdies, bet jau jāceļas atpakaļ augšā, jo izrāde ir beigusies. Bet tas to nepadara mazāk labu. Ejiet, bet ļaujiet aktieriem iespēlēties.

Vērtējums: 8/10.

Attēls: Daina Geidmane, šeit.

Advertisements

Džess Volters “Skaistās drupas”

https://i0.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2016/01/Volters_8.jpg

Grāmata ir lieliski piemērota tiem, kas ilgojas pēc vasaras, jo uzdzen melanholiju pēc siltuma, Itālijas un lielai devai piedzīvojumu.

Stāsts sākas 1962. gada Portovergoņas ciematiņā, Itālijā, kur viesnīcas īpašnieks piedzīvo savas dzīves labāko notikumu – viņa viesnīcā apmetas aktrise Dī Moreja. Viņa ir ieradusies pa taisno no filmas “Kleopatra” filmēšanas laukuma. Kamēr atklājas, ka viņa sirgst ar vēzi, tikmēr Paskāls viņā jau ir līdz ausīm iemīlējies. Otra sižetiskā līnija risinās mūsdienu Holivudā, kurā lasītāji iepazīstas ar Klēru Silveru – viņa strādā ar iesniegtajām filmu idejām pie slavena režisora lielā kompānijā un ir nedaudz iestrēgusi savā ikdienas rutīnā.

Grāmatā ir tik daudz tēlu, ka tur var viegli apmaldīties, bet svarīgākie izkristalizējas ap grāmatas vidu – no to skatupunkta visbiežāk tiek vēstīts stāsts.Man tas likās krietni daudz un stāsts samudžinājās tik ļoti, ka grāmatu vajadzēja uz pusmēnesi nolikt malā, jo smadzenes neuztvēra vairs neko, kas saistās ar šo stāstu. Šis atpūtas laiks bija pietiekami, lai ar nelielu vainas sajūtu grāmatai pieķertos atkal un izlasītu līdz beigām. Beidzot esmu ieguvusi stāsta atrisinājumu (kas tomēr klusītēm nelika mieru paņemtajā lasīšanas pauzē), bet joprojām liekas, ka personāžu te bija krietni par daudz, kā rezultātā arī darbības vietu. Bet sava burvība tur bija – nezinot, kas sekos tālāk, bija aizrautīgi lasīt tālāk un to uzzināt.

Lai gan grāmatas vāciņš var likt domāt par līdz kaulam romantisku romānu, kur viss jau ir skaidrs pirmajās lappusēs – šī grāmata tāda nav. Drīzāk uzmanība tiek noturēta līdz pašai pēdējai lappusei un es pat teiktu, ka mīlestība te ir otršķirīgs pasākums, lai gan nepārprotami, sižeta virzītājs. Viens gan par grāmatas vāku ir skaidrs – Itālija te ir un pat vairāk, nekā es atļāvos cerēt – dažās vietās ir atstātas frāzes itāliski, kas mani – cilvēku, kurš ir mācījies itāļu valodu – ļoti iepriecināja.

Gribot negribot, grāmata liek domāt ne tikai par Dī Morejas sapņiem (vai sapņu drupām), bet arī par saviem. Kas ir mans sapnis, vai es patlaban pēc tā tiecos un cik tālu esmu tikusi? Nepārprotami te ir piemērs par to, ka nevajag savu dzīvi izniekot un rīkoties.

Lai gan tēlu ir daudz un skatupunktu arī, man pietrūka dziļāku personāžu, jo ļoti liela uzmanība tika pievērsta sižeta attīstībai un nepārtrauktajai notikumu virknei, ne raksturiem. Bet to nedaudz atsver tas, ka grāmatā nav tikai stāsta, bet ir iepītas citas detaļas, kas saistās ar varoņiem – luga, viena nodaļa no memuāra un filmas scenārijs. Tas remdina esošo mazuma sajūtu.

Vērtējums: 7/10.

Mēs nevienam nepiederam, un mums neviens nepieder.

Vairāk informācija: te.

Filma: Vect­ēvs, kas bīstamāks par datoru

https://i0.wp.com/static.lsm.lv/files/Vectevs-plakats_mazinats.jpg

Uz kino eju reizi gadā un šī gada gadījumā mana vēlme sakrita ar laiku, kad varu aiz astes noķert kādu latviešu filmu. Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” ir pirmā Latvijas simtgadei veltītā filma, kas atstāj divējādas sajūtas.

Oskars tiek atsūtīts uz laukiem pie vecvecākiem ārstēt datorslimību (bet gan jau arī tāpēc, ka Rīgas dzīvoklī notiek remonts un kāpēc jāelpo putekļi, ja var elpot svaigu gaisu). Stigrais vectēvs liek astoņgadīgajam puikam strādāt – palīdzēt mūrēt krāsni, norobežot piķa laukumus, bet lielā spītība no abu puses noved pie strīda. Abus mēģina samierināt vecmammma, kura ir palikusi bez darba, jo “skolā bērni beigušies”. Vietējais politiķis regulāri aprauga un rūpējas par Oskara vecvecākiem, tiesa, ne bez sava iespējamā labuma. Vecmammas nokļūšana slimnīcā Oskaram ar vectēvu liek salīgt un pat kļūt par ļoti labiem draugiem.

Filma sākas ar Mario tipa spēlīti, kas uzreiz noķer bērnu uzmanību, jo čalas vairs nav dzirdamas. Bet filma nav tikai bērniem – tajā katra paaudze atradīs kaut ko sev tuvu, atpazīstamu, smieklīgu vai foršu, tāpēc uz to noteikti jāiet ar visu ģimeni. Varbūt atpazīstamas liksies nenomazgātās krūzītes, jo dators sauc, vai vasaras pavadīšana laukos, bet varbūt kādam vecmamma repo līdzīgi kā to dara Oskara vecmamma! Tā ir sirsnīga filma, kas liek gan pasmieties, gan nobirdināt kādu asaru, padomāt par Latviju un, jūtot līdzi varoņiem, padomāt arī par sevi.

Paralēli stāstam tiek paceltas vairākas Latvijas kontekstā raksturīgas problēmas, piemēram, skolēnu skaita samazināšanās, tāpēc Oskara vecmamma (skolotāja) paliek bez darba, vietējais deputāts aizraujas ar korupciju, jo māja jāpabeidz, bērnu dzīvošana ekrānos, ne dzīvē, paaudžu konflikti. Bet svarīgi pieminēt, ka šie aspekti netiek uzspiesti un netiek mesti skatītājam virsū – tie ir dabīgi iepīti stāstā un tā ir katra paša interpretācija – tos pamanīt vai nē.

Šis darbs ir vēl viens pierādījums tam, ka Latvijā ir talantīgi aktieri. Ļoti patika Akvelīna Līvmane (Oskara vecmamma), kas nospēlē brīnišķīgu iejūtīgo vecmammu un izbijušo skolotāju (balss bija ļoti pareiza). Mārtiņš Vilsons pārliecināja, ka viņš ir stingrais, bieži neapmierinātais Oskara vectēvs, Mārtiņš Meiers lieliski iemieso vienmēr visur steidzīgā politiķa tēlu, Lauris Dzelzītis – mazpilsētas varbūt nedaudz rutīnā ierauto policistu. Jāpiemin arī smeldzīgā Ulda Dumpja loma un arī paši mazākie lomu tēlotāji – Markuss Jānis Eglītis (Oskars) un Eva Ozola (Oskara draudzene). Diemžēl mani nepārliecināja Alise Polačenko kā Oskara mamma – pārāk jauna, pārāk maiga, īpaši vietā, kur viņa it kā dusmojas uz tēvu.

Bet balsīm trūkst dabiskuma efekta – tās skan kokaini un stīvi, it kā būtu ierunātas pa virsu. Tas rada iespaidu, ka fona skaņa neeksistē vai tā pavisam neiet kopā ar varoņu balsīm, tāpēc neliek stāstam noticēt. Tāpat arī mūzika. Emīla Zilberta kompozīcijas šai filmai brīžiem likās galīgi nepiemērota, kas negāja kopā ar situāciju, kas attiecīgajā brīdī risinājās, bet citās situācijās viss sanāca labi.

Bet neskaitot visu to, vienalga paliek pārliecība, ka filma ir jāredz arī visiem tiem, kas to nav noskatījušies (un varbūt arī otrreiz). Nevis tāpēc, lai bērniem bakstītu acīs piemēru, kam jālīdzinās un tūlīt pat jāmet datori nost (tajos ir arī labas lietas), bet tāpēc, lai labi pavadītu laiku, nedaudz uztrenētu vēdera muskuļus no smiešanās un just nelielu nostaļģiju pēc savas laukos pavadītās bērnības.

Scenārija autors Alvis Lapiņš
Režisors Varis Brasla
Operators Uldis Jancis
Mākslinieks Mārtiņš Milbrets
Montāžas režisors Māris Bērziņš
Komponists Emīls Zilberts
Skaņu režisors Anrijs Krenbergs
Lomās Markuss Jānis Eglītis (Oskars), Eva Ozola (Olga), Mārtiņš Vilsons (vectēvs Paulis), Akvelīna Līvmane (vecāmāte Irma), Mārtiņš Meiers (Modris), Uldis Dumpis, Uldis Anže, Vizma Kalme, Lauris Dzelzītis, Inese Pudža u.c.

Attēls: te.

Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta”

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/132757/300x0_zuduso_dveselu_pilset_mazvaks.jpg

Esmu pavisam tuvu sērijas noslēgumam, tāpēc likās loģiski to turpināt un izlasīt visas daļas, vismaz kas saistās ar The Mortal Instruments daļu. Neplānoju lasīt ne Infernal Devices, ne citas ar šo sēriju saistītas grāmatas. Bet par to vēlāk – nu par šo, sērijas piekto daļu.

Iepriekšējā grāmata beidzas ar to, ka Lilita ir sakauta, bet Sebastiāns un Džeiks ir prom. Ordenis abus ir izsludinājis meklēšanā, bet Džeiks nespēj turēties tālu no Klerijas ilgāku laika posmu un vienā naktī uzrodas meitenes acu priekšā. Arī Klerija nespēj pamest Džeiku un dodas viņam un Sebastiānam līdzi. Savā ziņā tā ir arī iespējas došana brālim – pārliecināties, ka viņš nav ļauns. Bet drīz vien viņa uzzina Sebastiāna plānu kā arī to, ka starp Džeiku un viņas brāli pastāv melnās maģijas saikne – ja nogalina vienu, mirst arī otrs.

Grāmata lasās lēni, bet aizraujoši. Notikumi seko cits citam raiti, nav vienmuļu paužu pa vidu, kur paliktu garlaicīgi. Bet notikumus gribējās spraigākus, lai grāmatu nevarētu nolikt malā un nekavējoties ķerties pie nākamās daļas, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas man šī vēlme ir tikai tamdēļ, ka gribas pabeigt sēriju. Jāpiemin, ka garlaicīgi nepaliek, jo stāsts tiek vēstīts no vairākiem skatupunktiem, tāpēc lasītājs “paviesojas” gan pie Magnusa, gan pie Klerijas, gan Saimona, Džeisona un citiem varoņiem. Beidzot rodas sajūta, ka galvenie varoņi nav Džeimss ar Kleriju, un citi parāda jaunas personības šķautnes, kuras iepriekšējās grāmatās tik spilgti nevarēja pamanīt.

Neredzēju jēgu stāstu sadalīt vairākās lielās daļās (ne nodaļās, daļās), jo tās neko nemainīja. Stāsts atsākās tieši tur, kur tas beidzās, pauzes pa vidu nebija un šis nošķīrums likās lieks. Tāpat īpaši skaidri nav norādīts laika ietvars, kurā notiek darbība. Izņemot pašu sākumu, kur tiek norādīts, ka darbība norisinās divas nedēļas pēc ceturtās grāmatas fināla un beigas, kur viss (kā vienmēr) tiek mērīts stundās.

Jo tālāk lasu, jo vairāk liekas, ka autore mierīgi varēja apstāties pie triloģijas un likt punktu pie “Stikla pilsētas”. Jā, nākamajās daļās ir interesanti pavērsieni, piemēram, Magnuss un Alekss, Dzelzs māsas, bet tai pašā laikā arī ir elementi, kas atkārtojas ar regularitāti. Piemēram, incests bija gan “Pelnu pilsētā” (2.grāmata sērijā), gan te; karš gan “Stikla pilsētā”, gan arī sestajā daļā (vismaz piektās grāmatas sižets par to liecina). Sāk šķist, ka autore nespēj izdomāt neko jaunu, ar ko pārsteigt, tai pašā laikā priecājos, ka viņa šo padarīšanu neizpleš un darbība nenotiek pārāk daudz dažādās vietās. Tāpēc arī negribas lasīt citas grāmatas (The Infernal Devices, The Dark Artefices u.c. ar šo sēriju saistītas grāmatas), jo bail no atkārtošanās, lai gan par “Lady Midnight” esmu dzirdējusi tikai pozitīvas atsauksmes.

Noteikti iesaku The Mortal Instruments sēriju lasīt ar nelieliem pārtraukumiem pa vidu (vai visu uzreiz, kā ērtāk), jo dēļ lielas pauzes var neatcerēties iepriekšējo grāmatu notikumus, kas netiek atgādināti. Labi, ka ir Youtube un grāmatu vlogeru ilgie stāstījumi par iepriekšējām daļām, jo tie ļoti labi palīdzēja man atcerēties, kas tur īsti notika, tāpēc arī uztvert sižetu bija vieglāk. Jāsaka, ka šī daļa man patika labāk par “Kritušo eņģeļu pilsētu”, jo darbība bija aktīvāka, vairāk varoņu un straujāki notikumu pavērsieni, kas lika lasīt tālāk, bet tikpat viegli bija to nolikt malā un iet gulēt laicīgi.

Vērtējums: 7,5/10

Nāvi nevar piemānīt. Beigās tā tik un tā paņems savu tiesu.

-Tikai kļūda? Tas ir kā nosaukt “Titānika” bojāēju par nenozīmīgu misēkli kuģniecības praksē.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.