Atskats uz maiju

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/287661109/large.jpg

Maijs bija ļoti ražīgs mēnesis, kam jāpateicas lauku bezdarbībai un brīvdienām Rīgā, jo katra no minētajām atrašanās vietām darīja ko labu vai nu izlasīto grāmatu vai noskatīto filmu ziņā. Ražīgs tas bija arī skolas darbu ziņā, un lai gan pagājušajā mēnesī man maijs likās kā elle, tad patiesībā, ja visu neatliek uz pēdējo brīdi, var tīri labi visu samenedžēt.

Izlasīju sešas grāmatas:
Lelde Stumbre “Maija, Cher Ami” – atsauksme te.
Merisa Meijere “Sindera” – atsauksme te.
Dace Rukšāne “romāniņš” – pat īsti neatceros, kas ar šo grāmatu nebija kārtībā, bet man nepatika, tāpēc nobāzu dziļi skapī. Dzīve ir pārāk īsa, lai to tērētu grāmatām, kas neuzrunā.
Hanna Lindberga “Stokholmas fails” – atsauksme te.
Emīlija Lokhārta “Puišu grāmata” – atsauksme te.
Mārtins Gīlihs “Apskāviens” – šo iesāku kaut kad aprīlī un pabeidzu maija beigās, pa vidu lasot daudz ko citu. Sākums man likās daudzsološs, bet tad kaut kas nojuka, un grāmata mani vairs tik ļoti neuzrunāja. Varbūt pie vainas ir lielā pauze (lai gan atcerējos visu, kas pirms tam noticis). Katrā gadījumā man nepatika un ieliku vienu zvaigzni no piecām goodreadā.

Noskatījos 6 filmas.
Gone with the wind – uznāca vēlme skatīties klasiku. Lai gan filmu skatījos atkārtoti, joprojām patika.
He’s just not that into you – šeit sekos mana trīs dienu (pārsvarā romantisko komēdiju) binge-watch. Šī filma labi analizēja vīriešu un sieviešu valodu (šajā gadījumā es domāju “es tev noteikti piezvanīšu” tipa sarunas), bet ļoti virspusēji. Gribējās, lai tas tomēr ir filmas centrālais elements, kas tāds nebija. 6/10
The Wedding Date – Šajā filmā nedaudz jutos līdzīga filmas galvenajai varonei. Lai gan viņa veiksmīgi iziet no situācijas un māsas kāzām noalgo svešu vīrieti, lai tas tēlotu viņas draugu, es tomēr ceru, ka mani šāds ielūgums piemeklēs, kāzas varēs apmeklēt ar kaķi. Viena no divām filmām, ko kādreiz krīzes brīdī skatītos vēl. 7/10.
The Holiday – Otra no divām filmām, ko skatītos kādreiz vēl. Īpaši piemēroti tas varētu būt ziemā, kad ārā snieg. Nesaprotu, kāpēc Kamerona Diaza visu laiku spēlē stulbas blondīnes. 7/10.
The Jane Austen Book Club – patika vairāku varoņu skatu punkts, bet tas netika līdz galam izmantots. Arī galvenā varone bija diezgan kaitinoša. Sarunas par Džeinas Ostinas grāmatām gan bija interesantas, bet maz un īsas. 5/10.
500 days of Summer – Kaut kad sen biju sākusi šo skatīties, un bija sajūta, ka filma ir bezgalīgi gara, tāpēc pārtraucu. Lai atgrieztos tagad un pabeigtu. Joprojām nevajadzīgi izstiepta un es neatceros, ar ko beidzās, lielu filmas daļu aizņem ainas, kur galvenais varonis galvu sit pret sienu. 5/10
Wild – Biju lasījusi grāmatu, tāpēc beidzot noskatījos arī filmu un grāmata man patika labāk. Rīsa Viterspūna mani šajā filmā nepārliecināja, un galīgi nejutu līdzi, lai gan zinu, ko nozīmē iet ar noberztām kājām lielus attālumus. 5/10
Before We Go – nē, ir vēl trešā filma, ko labprāt skatītos vēl un vēl, jo drāmas ar aprautām beigām man nenormāli patīk, kad notiek savādāk, nekā visu laiku ir licies. Tādas jātaisa daudz, lai man neaptrūkstas, ko skatīties. 7/10.

Un biju uz 2 teātra izrādēm.
“Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” DT – šo izrādi manā vērtējumā izglāba pēdējais teikums, kas lika domāt vēl dažas stundas pēc izrādes beigām. Tagad es vairs neatceros ne šo teikumu, ne par ko bija izrāde. Joprojām pieturos pie tā, ka ir sajūta, ka izrāde velkas un uz skatuves esošais pulkstenis, lai gan ir burvīgs un atbilstošs izrādes dekorējums, tomēr novērš skatītāja uzmanību no izrādes, jo mana uzmanība visu laiku tika pievērsta pulkstenim un tam, cik ilgi vēl ir līdz starpbrīdim/beigām.
Kugrēns un Bāliņš – izdomāju, ka jāmaina stand-up komēdijas skatīšanās veids un no Youtube pārgāju uz klātieni. Biju iedomājusies, ka man patika (vismaz Kugrēna) iepriekšējās uzstāšanās un šis pasākums būs varen labs, lai to vēl uzdāvinātu vecākiem dzimšanas dienās. Nu, khm, nebija. Un tas kaucošais ansamblis pirms uzstāšanās? Vēl pirms paņemtais dzēriens ir sācis iedarboties? Nē, nē, nē!
Muiža kaņepēs VDT – izrādes otrais cēliens burtiski izvilka norakstāmo pirmo cēlienu, jo komēdijas tur bija vāji mēģinājumi, kas drīzāk izskatījās tizli, nevis smieklīgi. Pēdējā laikā teātros sāk parādīties aktieru profesijas aspekti – šajā tie bija mēģinājumi, “Trakās asinis” tā bija ironizēšana par lomām. Bet atgriežoties pie izrādes, kā jau minēju, otrais cēliens bija labāks, bet arī šeit bija sajūta, ka izrāde velkas. Savdabīgs režisora skatījums uz lomām, kas brīžiem ir komēdijas elementi, bet biežāk – farss.

Plāni jūnijam
1. Sesija 😀
2. Ir biļetes uz dažām teātra izrādēm – iešu uz Karmenu, mēģināšu tikt arī uz Ciniķiem JRT. Un gan jau vēl gadīsies negaidīti pirkumi, par godu sezonas noslēgumam.
3. Tā kā jau miljono reizi šajā gadā esmu pārkārtojusi savu grāmatplauktu, tad tagad mans janvārī izvirzītais lasīšanas saraksts ir plaukta priekšpusē, acīmredzams un vainu rosinošs. Lai to mazinātu, būs jāsāk lasīt kaut kas no tā.
4. Vasarā divos mēnešos mēģināšu izlasīt “Karu un mieru”, jo norisinās tam veltīts readalong.

Attēls: te.

Advertisements

Emīlija Lokhārta “Puišu grāmata”

Attēlu rezultāti vaicājumam “puišu grāmata”

Šī grāmata ir turpinājums “Puišu sarakstam” – pirmajai grāmatai, kur iepazīstam Rūbiju Oliveru un viņas likstas.

Rubija sāk savu trešo gadu Teita vidusskolā. Bez draugiem. Joprojām uzticamākais cilvēks, ar ko viņa var pārrunāt visu, ir viņas psihoterapeite daktere Z.Vecāki meiteni mēģina saprast (nesekmīgi), lasot dažāda veida padomu grāmatas. Bet viss nav nemaz tik bezcerīgi – Rūbijas mammas draudzenes dēls Andželo izrādās tīri sakarīgs, tāpat skolas Noels. Varbūt šis gads Rūbijai būs tīri ciešams.

Šī grāmata man patika labāk par pirmo (kas ir interesanti, jo man pārāk bieži nepatīk sēriju otrās grāmatās). Rūbija šeit likās pieaugušāka un ar vairāk saprāta galvā, izdarot svarīgus lēmumus savā dzīvē, par ko man bija liels prieks. Lai gan joprojām nedaudz atkarīga no vecākiem, viņa mēģināja ņemt dzīvi savās rokās un uzņemties atbildību, sperot pieauguša cilvēka soļus. Bet protams, tas automātiski neizslēdz bērnišķīgumu un pusaudžu dzīves aspektus no Rūbijas dzīves.

Stāsts turpina šķetināt sarežģīto vīriešu dzimumu, sniedzot ieskatu “Puišu grāmatā” – tādā kā savdabīgā instrukcijā. Kā būtu jāuzvedas, kad puisis zvana, ko patiesībā nozīmē puiša “es tev noteikti piezvanīšu”, noteikumi, kas jāievēro, satiekoties un vēl citas ļoti svarīgas atklāsmes. Blakus tam ir Rūbijas pašas pieredze attiecīgajā ziņā, kas grāmatu padara par vieglu un pat ar humoru uztveramu stāstu, ko izlasīt vienā vakarā.

Grāmata turpina pirmās daļas uzvaras gājienu – būt aktuālai jebkurā vecumā. Jaunajiem cilvēkiem tur ir gan draudzības, mīlestības un izdzīvošana skolā tēmas, bet jau pieredzējušākiem – atgriezties skolas gaiteņos, kad simpātijas slepus rakstīja zīmītes, zvanīja uz mājām un risināja neveiklas sarunas, un beigu beigās – centās izdomāt, ko lai velk mugurā, lai būtu piemēroti, bet tai pašā laikā – ne pārāk.

Vērtējums: 7/10. Ļoti piemērota lasāmviela skolēnu brīvlaikā. 🙂

Attēls te.

Hanna Lindberga “Stokholmas fails”

http://veikals.la.lv/components/com_virtuemart/show_image_in_imgtag.php?filename=Stoholmas_Fails_59198c03f22a4.jpg&newxsize=265&newysize=369&fileout=

Nesen no darba atlaistā žurnāliste Solveiga Berga piestrādā kādā Stokholmas restorānā par viesmīli, lai varētu iztikt un nomaksāt rēķinus. Brīvā brīdī (arī darba laikā) viņa turpina savu kaislību – žurnālistiku -, rakstot rakstus par Stokholmas slavenībām un publicējot tos savā blogā. Viņa turpina cerēt, ka šie raksti viņai palīdzēs atgūt savu agrāko darbu, kuru pazaudēja, pārkāpjot žurnālistikas ētikas normas. Bet Lennijs Lī ir fotogrāfs, kas izdod žurnālu vīriešiem un gozējas starp modelēm gandrīz katru vakaru. Vēlme apiet valsts nodokļus ir pietiekami stipra – viņš iesaistās bīstamās spēlēs, kur uz spēles tiek likta ne tikai viņa dzīvība.

Grāmata ir iecerēta kā trilleris, kas neatslābinātu uzmanību – par pēdējo spriežu pēc mēģinājuma nodaļas beigās uzdot tempu. Diemžēl autores rakstības stils nobendēja neatslābstošas uzmanības aspektu, jo to ir diezgan viegli pazaudēt, ja 50% teksta sastāda teikumi ar diviem vārdiem. Ja nebūtu šīs problēmas, grāmata būtu nedaudz interesantāk lasāma. Bet arī caur divus vārdus saturošiem teikumiem stāsts saglabā trillera specifiku, sniedzot ieskatu ne izmeklētāja darba aizkulisēs, bet gan žurnālista – tāda nedaudz dzeltena (netiek sniegts ieskats par Solveigas agrāko dzīvi, bet tagad viņa raksta par slavenībām), bet pierādās tas, ka arī ar dzeltenu žurnālistiku dažreiz var uzskriet karjeras augšgalā.

Stāstā vienlaikus darbojas ļoti liels skaits varoņu, kam sākumā ir grūti izsekot līdzi – kas ir kas un ko tas dara. Tā kā tie ik pa nodaļai mainās (un nodaļas te ir ļoti īsas), tad skaidrāks tas top tikai tad, kad grāmatu sāk lasīt kārtīgi, ne tikai tad, kad gadās brīvs brīdis. Man briesmīgi nepatika Lennijs – atgādināja mazu, saniķojušos bērnu, jo visiem bija jādara kā viņam liekas pareizi, un tas ne vienmēr tā bija un tad sākās tracis. Arī varoņu raksturi neatstāja nekādas emocijas, un nesaprotu kāpēc pēdējās piecās finiša lapās bija jāsāk pīt lielā mīlestība iekšā.

Grāmata ir iznākusi pareizā laikā – tuvojas vasara, labi, vasara jau zvana pie durvīm. Lasot man tieši nāca atklāsme, ka šī būtu lieliska pludmales/atvaļinājuma lasāmviela tiem cilvēkiem, kas nevar paciest Noras Robertsas tipa daiļradi (vieglus romānus), bet negribas arī neko smagnēju un nomācošu. Šoreiz tiešām jāpiekrīt pirmajam vākam, ka sižets ir kā TV seriāls, bet bez izslēgšanas vai skaņas nogriešanas iespējām.

Vērtējums: 5/10. Anotācija bija daudzsološa, bet kaut kas to sabojāja, bet, iespējams, kādam tā patiks vairāk. Un tos varu iepriecināt ar ziņu, ka izdevniecība plāno izdod vēl kādu šīs autores grāmatu.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Merisa Meijere “Sindera”

Merisa Meijere - Sindera. Mēness hronikas. 1. grāmata

No 16.maija visās Zvaigznes grāmatnīcās varēs nopirkt Mēness hronikas sērijas 1.daļu – autores Merisas Meijeres “Sinderu”. Tikai 16.maijā var saņemt 50% atlaidi šīs grāmatas pirkumam, ierodoties grāmatnīcā sarkanās kurpēs (atkal sola aukstumu, ceru, ka zābaki arī skaitīsies).

Stāsts ir par kiborgu (gandrīz puse no viņas ir mehāniska) un mehāniķi Sinderu un viņas dzīvi kā Pelnrušķītei (grāmata ir šīs pasakas retelling) ar ļauno pamāti un viņas meitām. Likumīgā aizbildne Sinderai liek pelnīt iztiku visai ģimenei, lai pamāte sev un meitām varētu nopirkt skaistas kleitas ballei, kas notiks pilī pie prinča-vecpuiša. Sinderai nedaudz vieglāku ikdienu sagādā labā pusmāsa Peonija un androīds Iko, kas palīdz meitenei mehānikas darbos, ar ko viņa pelna iztiku savai ģimenei.

Pasaule no šodienas ir pavirzījusies uz priekšu – ir noticis Ceturtais pasaules karš, gadus skaita daudz savādāk nekā mēs tagad. Uz Zemes ir palikušas Lielbritānija, Āfrikas Savienības, Eiropas Federācijas, Amerikas Republika un Austrālija. Stāsts neļauj izprast, kuras valstis tiek iekļautas savienības, federācijās un republikās un kuras valstis vairs neeksistē vai ir apvienojušas teritorijas. Šādu politiku Meijere savā grāmatā neskar. Toties bez Zemes valstīm eksistē ļoti spēcīga Mēness karaliste, kas jau labu brīdi apdraud Zemes valstu drošību, jo tie neko nedara pēc viņu karalienes prāta un grāmatas notikumi šo saasinājumu padara tikai stiprāku.

Tēli ir spēcīgi. Tādi, kas izraisa gan žēlumu, gan neizmērojamas dusmas. Šajā ziņā es runāju par nekaunīgo Sinderas aizbildi (Adrija), kas radīja vēlmi viņu nožmiegt. Tai pašā laikā radās žēlums pret Sinderu, bet viņai ir raksturs, kas neļauj tik viegli padoties Adrijai. Princis man gan izraisīja nesaprašanu, jo atgādināja tādu apmulsušu un noklīdušu jēru, kad viņam bija jāpilda savi jaunie pienākumi. Saturiski bija skaidri norādīts, ka viņš ir piedalījies, piemēram, valstu pārrunās, bet viņš nezin kāpēc tika iztaisīts kā neko nesaprotošs.

Lai gan darbība notiek Jaunpekinā, kam teorētiski ir jābūt Ķīnā, kurai ir senas kultūras tradīcijas, šeit tās netiek skartas un tas ir nedaudz skumji. Tiek tikai pieminēts, ka svētku reizēs velk kleitas vai kimono, tas arī viss. Kā arī vēl saturiskā ziņā manuprāt hinti par to, kas Sindera ir, tiek mesti pārāk ātri, jo saprast grāmatas atrisinājumu 100 lapā nav ok. Par laimi, stāsts ir pietiekami interesants un aizraujošs (par laimi, ar mīlestības aspektu otrajā lomā), lai neapstātos lasīt un nenoliktu grāmatu malā šī iemesla dēļ. Apstājos tikai, atvēlot pāris stundas gulēšanai, un nākamajā dienā turpinot, grāmatu izlasīju divās dienās. Ņemot vērā, ka iepriekšējo grāmatu es izlasīju nedēļas laikā un tā bija krietni īsāka par šo (396 viegli un ātri lasāmas lappuses) – tas jau vien par kaut ko liecina.

Tā kā grāmatā ir ļoti daudz sagremojamas informācijas par tehnisko pusi – pasaules uzbūvi, cilvēku uzbūvi, esošo politiku un sabiedrības slāņiem, stāsts prasa ik pa laikam apstāties un visu sagremot, saprast, pirms doties tālāk. Paldies tulkotājai Laurai Dreižei, kas ar uzdevumu ir tikusi galā godam. Ja būtu turpinājums jau tagad pieejams, es viņu nelasītu, jo tas manām smadzenēm būtu par daudz, tāpēc ceru, ka pauze līdz nākamās grāmatas iznākšanai būs pietiekami veselīga, lai visu neaizmirstu. Tas, ko es tagad skaidri zinu – turpinājumu noteikti lasīšu, jo āķis lūpā ir par to, kas notiks tālāk. Joprojām ir palikuši vairāki neatbildēti jautājumi.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Lelde Stumbre “Maija, Cher Ami”

https://i0.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/03/Maija-664x1005.jpg

Nu jau gandrīz pusotru mēnesi grāmatnīcu plauktos var atrast grāmatu ar ļoti skaistu vāku – Maijas Silmanes biogrāfiju, ko sarakstījusi latviešu dramaturģe un Maijai Silmanei tuvs cilvēks – Lelde Stumbre.

Stāsts lasītāju iemet tajā Maijas dzīves brīdī, kad viņa atgriežas Latvijā no izsūtījuma un burtiski uzsāk dzīvi no jauna. Viņa ir mācījusies romāņu valodas, tāpēc tikt galā ar pirmo dabūto darbu – tulkot Viktora Igo “Nožēlojamie” – viņa tiek galā izcili. Tā Maija Silmane aizsāk to, ar ko ir pazīstama vēl šodien – neskaitāmajiem no franču uz latviešu valodu tulkotajiem dzejas, stāstu, romānu u.c. grāmatām un gara brīvību, ar kādu viņa atļāvās dzīvot apspiestā laikā.

Par Maiju Silmani es pirms šīs grāmatas nebiju dzirdējusi, tāpēc grāmata raisīja interesi visa stāsta garumā. Gadi pirms izsūtīšanas tiek skarti epizodiski un tikai tajās vietās, kur būtu nepieciešams aizlāpīt caurumu. Grāmatas pirmā puse man patika labāk par otro, droši vien tā iemesla dēļ, ka otrajā epizodiski sāka parādīties autores atmiņas par tulkotāju un dažbrīd tas likās ļoti lieki.

Kā jau biogrāfija, tā ieskicē arī tulkotājas dzīves aizkulises – vīriešus (kur bez tiem), dzīvesveidu, grūtības un laimes brīžus. Jāsaka, ka te ir arī diezgan spēcīgs vēsturiskais aspekts, kas ļoti sarežģī varones dzīvi un principā ir par iemeslu tai dzīvei, kādu Maija dzīvo. Var tikai gudrot vai viņa būtu kļuvusi par to, kas bija un kāds būtu viņas raksturs, jo parasti (cik dzirdēts/lasīts) šādi vēstures notikumi izmaina cilvēku, bet Maija tiek attēlota kā tāds tauriņš gaisā lidināmies (vilka jau uz mākslinieku bohēmas pusi).

Grāmata man lika domāt par tulkotāja attiecībām tekstu – cik tuvs sirdij ir par tuvu? Kad tas sāk traucēt? Grāmatā maz bija attēlotas reizes, kad Maijai neveicās tulkošana (katram cilvēkam ir brīži, kad neveicas pat lietās, ko viņš dara labi), jo savādāk liekas, ka tulkotāja bija brīnumbērns – ne par ko neuztraucās (vienīgi par jaunām grāmatām, ko gribas dabūt) un viss viņai izdevās. Lasīšanu zināmā mērā apgrūtina lielās nodaļas, kurām neredz galu, jo es biju spiesta pārtraukt lasīt vairāku garu nodaļu vidū un pēc tam atkal turpinot lasīt (tas gan bija pēc pāris dienām), es vairs neatcerējos, kas bija noticis.

Šo grāmatu papildina vairāki dzejoļi un fragmenti no citu autoru darbiem, ko Maija ir tulkojusi vai no tiem latviešu autoriem, ar kuriem viņai ir bijis kāds nopietnāks sakars. Pēc šīs grāmatas man ir vēlme izlasīt Albēra Kamī darbus, jo iekļautie fragmenti par mākslu mani ļoti uzrunāja. Tāpat grāmatai ir pievienotas fotogrāfijas ar Maiju vai kādu viņas dzīvi raksturojošu elementu, kas lieliski papildina stāstu.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Atskats uz aprīli

beautiful, hello, and pink image

Aprīlis bija traks, traks mēnesis. Skolas darbos varēju mierīgi pakārties un maijs nesolās būt labāks. Tieši tā dēļ tik maz ko izdarīju. Lai blogā nebūtu tāds klusums, tad vismaz mēneša apskatu varu uzrakstīt.

Izlasītās grāmatas. Pīrss Brauns “Sarkanā sacelšanās” – nesaprotu, kāpēc tik ilgi prokrastinēju, jo grāmata ir absolūti lieliska. Noteikti soļošu pēc nākamām daļām uz grāmatnīcu. 9/10.
Klikšķi ir visa tava dzīve, Whatsapp meitenes, Dodža kronis
Tiša Džeta “Vienmēr šika” – gaidīju kaut ko “kā būt parīzietei vienmēr un visur”, bet šis ir līdzīgs, bet ne tas. Kāda wannabe parīziete ieprecējusies Francijā un tagad dalās ar saviem padomiem, kā iefiltrēties starp vietējiem.
Andra Manfelde “Adata” – gaidīju ne tik saraustītu stāstu, vairāk emociju un sevis izzināšanu, nevis atskatu par citiem. Dažbrīd ļoti trāpīgi teikumi, bet lielākā daļa stāsta neraisīja nekādas emocijas.

Filmas. 21 Jump Street – dienā, kad biju izbesījusies un viss kaitināja, šis bija tieši tas, kas vajadzīgs. Ar daļu stulbību un pilnīgi nesmieklīgām vietām, bet varbūt tieši tāpēc man likās izklaidējoši. Normālā dienā es tādu neskatītos, bet, kā jau teicu, bija tieši laikā. Tad vēl pēdējā aprīļa dienā paspēju noslēgt savu sex and the city seriāla maratonu ar abām filmām.

Teātris. Mūsējās
Dž.Dž.Džilindžera Bannija Manro nāve – ar jau esošu režisora rokrakstu, bez ar pārsteidzoši lielu cilvēcības aspektu, kas šo izrādi padara labāku nekā citas režisora iestudētās pēdējās trīs sezonās. 7/10.
Valtera Sīlis Savādais atgadījums ar suni naktī – ļoti noderīga izrāde ne tikai skolēniem, skolotājiem, bet arī visiem citiem, jo runā par svarīgām tēmām interesantā izpildījumā. 10/10.
Mārča Lāča Neiekostais elkonis – ja vēlies baudīt aktieru plastikas meistarību, visu izrādes laiku esot uz skrituļslidām, šī izrāde ir tev. Man palika nesaprasta daļa ar projekcijām, bet pārējais bija izklaidējoši. 8/10
Mārtiņa Eihes Trakās asinis – izrāde ir LKA aktieru diplomdarbs. Jāsaka, ka aktierdarbi ir ļoti spēcīgi, kas raisa lielu interesi tos redzēt turpmāk uz Latvijas teātru skatuvēm (cerams, ka nepiepildīsies viena varoņa teiktais, ka viņi nav vajadzīgi). 8/10.

Laika gaitā redzēsim, cik ļoti daudz man izdosies parakstīt maija mēnesī (kas nav word programma) ārpus skolas darbiem. Ideju ir pietiekami daudz, bet to visu var realizēt tikai tad, kad ir brīvs laiks. Tikko sapratu, ka neesmu šajā mēnesī izpildījusi gada apņemšanos izlasīt latviešu autoru darbu un kādu grāmatu Kindlē, to varētu pārcelt uz maiju/vasaru. Katrā gadījumā, kādā no mēnešiem lasīšu divus darbus.

Maija plāns: pabeigt iesāktās grāmatas lasīt. No teātra eju skatīties VDT “Muiža kaņepēs”, Dailes teātrī “Kaķi uz nokaitēta skārda jumta” un gan jau vēl kaut ko, uz ko pavilkšos vai nu atlaižu vai iespēju ziņā.

Attēls te.