Atgriezos pāris gadus atpakaļ

Pusaudžu gadi ir burvīgi briesmīgs vecums. Burvīgs, jo ir tik daudz iespēju un tik daudz kā jauna jāiepazīst un briesmīgs, jo nākas iepazīt pieaugušo dzīves aspektus – uzņemties atbildību, tikt galā ar problēmām pašiem utml. Šīs trīs grāmatas aptver katra savu pusaudžu dzīves posmu, sadaloties vecuma un interešu ziņā. Tā kā par visām trijām man ir maz ko teikt, lai katrai būtu atsevišķs raksts, apvienoju visas vienā.

Ulrike Ruviša “Klikšķi ir visa tava dzīve”

https://i2.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/04/Klikski_ir_vis_tava_dzive-664x1023.jpg

Stāsts ir par Hannu un viņas attiecībām ar tuviem cilvēkiem – skolas biedriem, draudzenēm, mammu. Viņa mācās 10. klasē un skolā Hanna ir klusa, bieži vien arī nemanāma meitene. Kad skola beidzas, viņa steidz mājās un internetā kļūst par to, ko vēlas – populāru meiteni, kura visiem patīk. Diemžēl viņa atradusi ātrāko un vieglāko veidu, kā kļūt populārai (tikt apbērtai ar klikšķiem un sirsniņām) – liekot izaicinošas fotogrāfijas internetā. Un ātri vien ar tām viņa iekuļas nepatikšanās.

Grāmatai ir vairāki plusi, bet no tiem izriet vēl lielāki mīnusi. Stāsts zināmā mērā ataino sarežģīto socializēšanos vienam ar otru, kad labākie draugi kļūst par ienaidniekiem tikai tāpēc, ka sāk atšķirties vērtības, intereses un iespējas. Tā kā Hanna nav bagāta, tad viņai trūkst daļa no tā, kas ir citiem viņas klases biedriem, ko viņa kompensē ar klikšķu un sirsniņu pelnīšanu internetā. No tā atkal izriet mīnuss – saasinoties problēmām, viņa neprasa padomu nevienam citam un uzņemas visu uz sevi, un, kad problēma atrisinās, viņa arī tad neko nedara lietas labā.

Stāsts spītīgi turpina popularizēt esošo stereotipu, ka pusaudžu gados mamma ir pēdējais, kam prasīt padomu un ir lielākais pasaules ienaidnieks. Patiesībā viņa ir vistuvākais, kas tev var būt, jo draudzenes nāk un iet, bet mamma paliek, tāpēc nav jābaidās iet un prasīt padomus kā labāk rīkoties kādā situācijā, izvairoties no lielākām nepatikšanām. Noteikti nevajag darīt, kā to darīja Hanna – uzņemties visu uz sevi, jo problēma izvērtās vēl lielāka, nekā sākotnēji likās.

Grāmatai ir viegla valoda, kas tā vien liek šķirt lapas ātrāk uz priekšu un tā ir īsa, tāpēc beigas pienāk ātri. Ar dažādiem blakus darbiem to izlasīju stundas laikā. Beigas mani ļoti sadusmoja, jo, lai gan tās bija zināmā mērā laimīgas, esošā problēma netika atrisināta tā, kā tam būtu vajadzējis būt. Un viņai joprojām bija sliktas attiecības ar māti. Manuprāt, autore varēja vairāk piestrādāt pie beigām, jo ar priecīgu mīlestību ir ļoti par maz tik problemātiskam stāstam kā šis. Šī grāmata noteikti nav tā, ko būtu jāņem par dzīves piemēru, bet noderēs, lai izzinātu tīņu vecumu un domātu kā pati rīkosies kādā no situācijām.

Bārbele Kercdorfere “Whatsapp meitenes”

https://i0.wp.com/veikals.la.lv/components/com_virtuemart/shop_image/product/WhatsApp_meitene_58a6c4a4dde6d.jpg

Šis stāsts ir par divām labākajām draudzenēm, kuras neviens nespēj šķirt – Marija Linna un Manū. Abas ir bagātu vecāku meitas, kurām arī ir tās pašas parasto cilvēku problēmas – pirmās mīlestības, strīdi ar vecākiem, draugu izvērtēšana un laika pavadīšana. Marija Linna pēc mātes gribas spēlē klavieres un koncertē, bet abu meiteņu draudzību nespēj pārtraukt nekas – lai arī viņas netiekas katru dienu, mūsdienu tehnoloģijas (Whatsapp) sniedz iespēju pārrunāt katru mazāko dzīves sīkumu un dot padomus kā rīkoties kādā situācijā.

Šī grāmata parāda, ka, lai arī meiteņu vecāki ir bagāti, meitenes netiek izlutinātas un viņās ir daudz cilvēcības aspekta. Vairākās grāmatās var novērot to, ka bagātu vecāku meita ir izlutināta, pati nezina, ko grib, un paļaujas uz citiem, kamēr šeit tiek rādīts gluži pretējs piemērs. Vecāki pastiprināti pievēršas savu meitu audzināšanā, piemēram, Marijas Linnas māte ir ļoti stingra, kas iespaido Mariju Linnu gan pozitīvi, gan negatīvi.

Šeit parādās lielisks draudzības piemērs – tiek pārrunāta katra dzīves detaļa, lai arī ne īpaši svarīga, tiek prasīts padoms un tas sagaidīts un draudzība tiek pozicionēta kā vērtība, ko abas meitenes ņem vērā. Tas, kas stāstā līdz galam netiek attēlots, ir vecāku bagātība, jo sākumā Manū tiek attēlota ar dižciltīgu izcelsmi, bet viņas tēvs strādā kā uzņēmēju konsultants un māte – pie zeltkaļa. Tas man lasot negāja kopā ar cilvēcīgo stāstu.

Grāmatu ir viegli lasīt, jo tā rakstīta whatsapp sarunas formā, ik pa laikam iekļaujot kādu attēlu. Ziņas jeb teksti ir īsi, tāpēc arī šo grāmatu ir mierīgi iespējams izlasīt vienā vakarā. Un pēc tam zvanīt draudzenei un jautāt “kas jauns?”.

Sers Stīvs Stīvensons “Agata Mistērija. Dodža kronis”

https://i1.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2017/02/Dodza_kronis-664x948.jpg

Agrāk jau biju saskārusies ar izmeklētājas Agatas un viņas komandas stāstiem (pirku jaunākajai māsai), bet vēl nekad nebiju tos lasījusi. Nu to beidzot izdarīju.

Tiem, kas pētnieces komandu vēl nav iepazinuši: stāsts ir par Leriju, kurš studē starptautiskā izmeklētāju skolā un šajā grāmatā saskarās ar problēmām nokārtot kriminālās fizionomijas eksāmenu, jo visu laiku spēlē datorspēles. Kad pienāk izsaukums, viņš ierodas māsīcas Agatas mājā un dodas atklāt noslēpumu. Šoreiz Venēcijā, Itālijā ir nozagts dodža (dižciltīgo statuss) kronis un abi jaunieši metas atšķetināt šo noziegumu.

Man bērnībā ļoti patika skatīties filmas par izmeklēšanu, piemēram, par Erkilu Puaro un arī lasīt Agatas Kristi grāmatas. Šis ir kaut kas ļoti līdzīgs, bet tikai bērniem (aptuveni no lasītprasmes apgūšanas līdz 12 gadus vecumam – kad vēl interesē bērnu lietas un negribas izaugt lielam). Nedaudz mulsina, ka oriģinālvalodā šī skaitās 7. grāmata sērijā, bet latviski tikai piektā, bet tas nekādā veidā netraucē stāstam, jo nevienā vietā neatsaucas uz iepriekšējiem notikumiem.

Šis bija stāsts, kurš tik ļoti ierāva sevī (man bija naiva doma vienreiz par visām reizēm sekot līdzi un atklāt ar stāsta palīdzību pašai, kas ir nozieguma izdarītājs – protams, izgāzos), ka attapos tikai grāmatas beigās. Kā jau minēju, labi, ka neatsaucās uz iepriekš veiktajām misijām, tādējādi pagarinot stāstu un arī pēc izlasīšanas man neradās jautājumi par sižetu. Stāstu papildina ilustrācijas, kas, iespējams, bērniem var raisīt interesi un papildus materiālu stāstam.

Grāmata ir ļoti laba tiem jauniešiem, kurus vēl neskar “nopietnās” pusaudžu problēmas. Grāmatā ir samērā lieli burti, kas ātri lasošajiem ir pateicīgi, bet nodaļas ir īsas, kas, savukārt, ir pateicīgi lēni lasošajiem.

Attēli te, te un te.

Grāmatas saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

“Mūsējās” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Man jau liekas, ka nevajag jums stāstīt, cik neplānoti dažreiz sanāk noskatīties kādu izrādi. Šoreiz es tiku ģenerālmēģinājumā, tā kā līdz pirmizrādei kaut kas varētu mainīties, bet ceru, ka tikai uz labo pusi.

Trīs draugi – Makss (Lauris Subatnieks), Pols (Gints Grāvelis) un Simons (Aldis Siliņš) – ir sarunājuši tikties, lai uzspēlētu kārtis un parunātu par dzīvi (kā jau tas parasti notiek), bet Simons kavē nopietna iemesla dēļ. Šis iemesls ir visa vakara atslēga, kas pārbaudīs viņu draudzības spēku, liks teikt patiesību un atklāt visas kārtis par savām laulības likstām. Vakars arī liks pārvērtēt pašiem sevi un, iespējams, mainīties.

Izrāde runā par, protams, draudzību. Kādas ir draudzības robežas, vai draudzība ir vai nav apdrošināšanas polise, kur pret iemaksātu labumu vari saņemt labumu pretī, vai draudzības ilgums ir iemesls melošanai svarīgām valsts institūcijām. Lai arī cik gadus jūs nebūtu draugi, vienalga ir kāds aspekts, ko draugs par tevi nezina, un viņam par tevi var būt pavisam citāds priekšstats, nekā ir patiesībā. Un pietiek tikai ar vienu piedzīvojumiem pilnu nakti, lai viss nāktu gaismā.

Izrādē spēlē trīs brīnišķīgi aktieri, kuri parāda sevi jaunā gaismā – līdz šim es viņus biju redzējusi epizodiskās otrā plāna lomās (lielākoties), tāpēc šis man bija patīkams pārsteigums. Izrādes materiāls prasa daudz emociju un tās aktieri arī parāda gan ar izteiksmīgām sejas grimasēm, gan ar žestiem, gan ar balsi. Ir interesanti skatīties kā izrādes laikā attīstās tēli, atklājot jaunas šķautnes savos spēcīgajos raksturos. Makss sasmīdina jau vien kā sirms hipsteris-rentgenologs, Pols kā omulīgi apaļīgs reimatologs un Simons kā izteikts biznesmenis. Kostīmi (Vita Radziņa) vēl vairāk paspilgtina varoņu personības aspektus.

Bet netop skaidrs varoņu vecums. Iespējams arī, ka tas kādā izrādes mirklī tiek minēts un esmu to palaidusi garām. Vislielākās šaubas tas izraisa mirklī, kad Makss un Pols salīdzina savas muguras sāpes, bet jau nākamajā Makss izpilda asas kustības. Tā kā mani vecvecāki tā nevar, tad pieļauju, ka varoņi ir jaunāki par 70 gadiem, bet cik ļoti – to atliek tikai minēt.

Izrāde ir “nopietna komēdija”, un ar humoru šajā izrādē viss ir vislabākajā kārtībā. Tik ļoti kārtībā, ka es tā smējusies nebiju ilgu laiku un no tā piekusu tik ļoti, ka nevarēju uzkāpt ne pēc mēteļa, ne arī tālākās darīšanās dodoties, nevarēju ar ierastajiem trīs apstāšanās reizēm uzkāpt uz sesto stāvu. Jāpiemin, ka humors izrādē nav tipisks jēlais (kā dēļ es neskatos komēdijas filmu veidā, jo man vienkārši neliekas smieklīgi), bet gan tāds sarkastiskais, ironizējošais. Jāuzslavē Ingas Krasovskas horeogrāfija, to vērot darbībā bija tiešām aizraujoši. Attiecīgās dziesmas, kas joprojām ir manā ikdienas pleilistē, nu iegūs pavisam citu nozīmi, nekā agrāk. Arī scenogrāfija (Kristaps Skulte) radīja vēlēšanos pašai tādā dzīvoklī dzīvot (pielabojot virtuves grīdu, tādējādi neradot sajūtu, ka kāds tur ielūzīs).

Intars Rešetins ir izrādes režisors un uz Dailes teātra skatuves ir uzvedis vairākas izrādes – “Ja tevis vairs nebūtu”, “Nakts vēl nav galā”, Nacionālajā teātrī “Ak, tētīt”. Lai gan atšķirīgi žanri (minētās ir drāmas), es tomēr nebaidos teikt skaļos vārdus, ka šī izrāde ir manuprāt visveiksmīgākā no viņa iestudētajām Dailē un veiksmīgākā izrāde, ko es esmu redzējuši šajā sezonā teātros kopumā (bet nu, cik es esmu bijusi uz jauniestudējumiem). Nebaidos teikt arī to, ka izrāde būs tā, uz ko iešu atkārtoti un vēl ilgi nevarēšu aizvērties, iesakot to visiem, kas ir gatavi klausīties.

Vērtējums: 10/10.

Foto: Daina Geidmane, te.