Elizabete Strauta “Mani sauc Lūsija Bārtone”

https://images.gr-assets.com/books/1479496907l/33008718.jpg

Ziniet, cik forši ir saņemt negaidītas paciņas pastā? Ļoti. Un vēl, ja tās ir grāmatas, tad ir ļoti ļoti forši. Paciņa no BaibaBooks mani patīkami pārsteidza, no divām tur esošajām grāmatām, stāstu par Lūsiju Bārtoni izlasīju tieši plānuma dēļ. Un tas bija brīnišķīgs.

Lūsija Bārtone ir izrāvusies no nabadzīgas bērnības sloga, atstājot aiz muguras gan pārdzīvojumus, gan savus vecākus un brāli. Tagad viņai ir vīrs, divi bērni, pārvarēts nabadzīgas slieksnis un nodrošināta dzīve, bet atmiņas par ģimeni, īpaši māti, Lūsiju joprojām no iekšas nedaudz grauž. Kad Lūsija guļ slimnīcā, viņai ir daudz laika apcerēt gan bērnības, gan pašreizējās problēmas, kā arī uzlabot attiecības ar māti, kas viņu pārsteidz, sēžot pie slimnīcas gultas.

Lai gan man nav tik nopietnu problēmu ar vecākiem kā Lūsijai, tomēr stāsts pārsteidz ar to, ka ievelk sevī tik ļoti, ka attopies iztēlojamies sevi galvenās varones vietā un situācijās. Tāpat ļoti izteikta ir emociju gamma, jo, kamēr vienā vietā var dusmoties par notiekošo, citā var priecāties par laimīgu iznākumu, ar ko es gribu teikt, ka emocijas jūt ne tikai galvenais varonis un lasītājs var lasīt, ka “Lūsija priecājās”, bet lasītājs pats izjūt šo prieku. Tas ir plusiņš autorei un arī tulkotājai Santai Liģertei, jo sanākuši ļoti veiksmīgi vārdu virknējumi, ka ne atrauties.

Romāna darbība norisinās patlaban, bet ceļošana pagātnē ir novērojama Lūsijas atmiņu stāstos, kas ir visdažādākie – sākot no bērnības ar vecākiem un skolasbiedriem, par kaimiņu dzīvēm, par Lūsijas pašreizējo laulību. Daudzi stāsti atklājas caur mātes un meitas sarunām, kas gan stiprina attiecības, gan dod lasītājam ieskatu un lielāku Lūsijas dzīves kontekstu. Lai gan vairākas it kā svarīgas detaļas netiek atklātas, bet tās ir nojaušamas (piemēram, kāpēc Lūsija sarāva attiecības ar māti, ja visu gadu laikā ir jutusi vēlmi sajust savas mātes mīlestību), neatklāšana netraucē šo stāstu baudīt.

Grāmatiņa ir ļoti pateicīga līdzi ņemšanai un arī tādiem, kas grāmatas nelasa – ja vēlies lielisku darbu, kas liks apstāties un padomāt par savām attiecībām ar ģimeni – šī ir īstā. Grāmatai ir īsas nodaļas (nu ļoti īsas – ne vairāk par 3 lappusēm katra) un kopā tikai 142 lappuses, kas mani sākumā izbrīnīja, bet tas ir pilnīgi pietiekami un koncentrēti – ja grāmata būtu izstiepta garāka, tā vairs nebūtu tik baudāma.

Vērtējums: 8/10. Noteikti liek padomāt un aizskar skaistumā, trauslumā un ikdienišķumā. Noteikti kādreiz izlasīšu vēl kādu Elizabetes Strautas grāmatu.

(..) mēs nekad neesam zinājuši, un nekad arī nezināsim, kā tas ir – pilnībā saprast citu cilvēku.

Attēls: te.

Advertisements

2 thoughts on “Elizabete Strauta “Mani sauc Lūsija Bārtone”

  1. Atpakaļ ziņojums: Elizabete Strauta “Mani sauc Lūsija Bārtone” | Valkīras dienasgrāmata

  2. Atpakaļ ziņojums: Atskats uz decembri | KURPJUKASTE

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s