“Vaidelote” VDT

Trīs dienas Valmieras Drāmas teātris viesojās Nacionālajā teātrī, sniedzot skatītājiem iespēju baudīt “Vaideloti” un “Visiem bērniem garšo siers”. Es noskatījos “Vaideloti”, un, lai gan no sākuma man bija neliela skepse par Aspazijas darba iestudēšanas iespējām, noskatoties izrādi, man ir skaidrs, ka ar to pavisam noteikti problēmu nav.

Karaļmeita Mirdza (Inese Pudža) dzīvo klosterī, kuras priekšniece Vaidelote Asja (Māra Mennika) ir Mirdzas audzinātāja. Dienas klosterī aizrit lūdzoties un uzraugot svēto uguni. Tai pašā laikā norisinās svarīga kauja, kuras uzvarētājam un valsts glābējam Laimonam (Kārlis Freimanis) Mirdzas vecāki-valdnieki kā balvu dos precēt Mirdzu. Tikai neviens nezina, ka Laimona sirds nav brīva – tur Asjas pārpārēm ir.

Pēdējo reizi šis darbs tika iestudēts 1990. gadā Nacionālajā teātrī un nu atgriežas uz teātra skatuves. Kā mēs uzzinām no Hermaņa “Dienasgrāmatas” – režisori uzved kādu darbu, jo tas viņam pašam ir svarīgi, nevis atbilst valsts situācijai vai vēl kāda sabiedrības labuma dēļ. Tāpēc jāpaļaujas vien uz režisores Ineses Mičules kādā intervijā pausto, ka darbs viņu ir vienkārši uzrunājis. Bet tai pašā laikā nevar noliegt, ka ar situāciju sabiedrībā tam nav nekāda sakara, jo tas ir diezgan liels.

Izrādē spilgti parādās vairāki svarīgi aspekti. Piemēram, baznīcas un valsts valdnieku uzskatu sadursme, kas spilgti bija redzami izrādē. Šīs attiecības mūsdienās nav tik spilgti redzamas, bet tās joprojām pastāv. Tāpat cilvēka brīvība pašam izvēlēties joprojām dažās kultūrās ir stipri ierobežotas, īpaši jaunām meitenēm. Protams, šajā izrādē neiztiek bez mīlas trijstūra, kas automātiski paceļ mīlestības tēmu un dažreiz arī tās nežēlību – mīlēt kādu, kas jau tiek mīlēts, kas rezultējas ar vilšanos un neveiksmīgu pirmo mīlestību, kas sāp labu laiku.

Tā kā viena no izrādes tēmām ir upurēšanās ticības dēļ, atteikšanās no laicīgās dzīves, izpriecām, baudām, lai tikai kalpotu augstākam spēkam, man radās šaubas, vai šis vēstījums taps skaidrs jaunākajiem izrādes apmeklētājiem, bet arī šīs šaubas izrādījās nepamatotas – izrādē to apspēlēja, skaidroja un vienīgais jautājums, kas varēja rasties, būtu “kā dzīvotu es viņas vietā”. Vaidelotēm nedrīkst būt nekā sievišķīga, jāievēro pilnīga askēze, ir jārūpējas tikai par dievišķās uguns neapdzišanu un jākalpo dieviem – šis jautājums liek palauzīt galvu ne vienam vien.

Izrādes plusi noteikti ir izrādes ilgums – lai gan lasīju, ka ir nepieklājīgi saīsināta Aspazijas luga, man likās, ka viss svarīgais ir iekļauts (neesmu lasījusi, gāju kā balta lapa) un tāpat var saprast domu. Labi, ka darbs netiek pārnests uz mūsdienu vidi un mēģināts risināt tādā kontekstā, atstājot sākotnējo vēsturisko kontekstu un 14. gadsimta svarīgos jautājumus. Arī valoda ir senatnīga, atstāta tāda pati, kā bija lugā, bet tai pašā laikā visu var saprast. Minimālais skatuves noformējums lieliski pilda savas funkcijas un man kā skatītājam neprasās vairāk neko pielikt. Patika arī, ka izrādē var izsekot līdzi Mirdzas izaugsmei – no mazas, puiciskas meitenes līdz pieaugušai, gudrai, pārliecinātai sievietei.

Tagad pie ne tik pozitīvām lietām. Aktierim dikcija brīžiem pieklibo, kas bija jūtams tajos brīžos, kad jānorunā monologs ātri un neievelkot elpu. Tāpat tajā izrādē, kurā es biju, tehniskais nodrošinājums nebija saprotams, kas rada jautājumu vai izrādes mēģinājumos piedalās arī gaismotājs un skaņotājs vai tikai aktieri. Gaismas slēdzās iekšā/ārā nevajadzīgos brīžos, mūzika vietām bija par skaļu un nabaga aktieri nevarēja ne pārrunāt, ne pārdziedāt to. Es ļoti ceru, ka otrajā vakarā tas bija novērsts.

Par Emīla Zilberta mūziku manām ausīm bija prieks un patika veids kā viņš apspēlē “Mēness starus stīgo” dzejoli. To ir novērtējusi arī “Spēlmaņu nakts” žūrija un izrādei ir nominācija “Gada muzikālās partitūras autors” kategorijā. Tā diemžēl ir arī vienīgā nominācija, kam man nav izskaidrojuma – mani vienmēr ir interesējis pēc kādiem kritērijiem žūrija izrādes saliek šajās kategorijās.

Vērtējums: 8/10. Necerēju, ka man tik ļoti patiks, bet tā bija. Lai gan nesapratu horeogrāfijas nozīmi šajā visā izrādē, tā brīžiem bija pat iederīga. Noteikti izmantojiet izdevību, kad būsiet Valmierā vai gaidiet nākamo reizi, kad Valmiera būs jums tuvāk un aizejiet uz šo. Un paldies no manis Valmieras teātrim par izdevību. 🙂

Attēls te.

Advertisements

2 thoughts on ““Vaidelote” VDT

  1. Atpakaļ ziņojums: Atskats uz 2016. gadu teātrī | KURPJUKASTE

  2. Atpakaļ ziņojums: Atskats uz novembri, plāni decembrim | KURPJUKASTE

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s