Alvis Hermanis “Dienasgrāmata”

Tiem cilvēkiem, kuriem patīk gan grāmatas, gan teātris, šī grāmata ir tāda kā mazā paradīze, kurā padzīvot (manā gadījumā uz pusdienu). Kurā gribas padzīvot vēl ilgāk, bet nepietiek sarakstīto lapu.

Diemžēl es zinu, ka ir cilvēki, kas nezina, kas ir Alvis Hermanis, tāpēc turpmākai skaidrībai jāsaka, ka viņš ir JRT (Jaunais Rīgas teātris) režisors, agrāk bijis teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs. Pēdējos gados veido iestudējumus ārzemju operās un teātros, bet arī savu mūža darbu – JRT – nav atstājis novārtā un septembra sākumā pirmizrādi piedzīvoja viņa režisētā “Pakļaušanās”. Iestudējis arī tādas izrādes kā “Latviešu mīlestība”, “Melnais piens”, “Oblomovs”, “12 krēsli” u.c.

Nosaukums atbilst formai – grāmatu veido dienas pieraksti laikā no 27.07.-27.06. Nupat pamanīju, ka režisors ir dienasgrāmatu rakstījis arī manos datumos (vārda un dzimšanas dienās), kas man šķiet diezgan forši. Savā dzimšanu dzimšanas dienu gan nav pieminējis. Hermanis savu dzīvi gandrīz gada laikā uzliek uz papīra un lasītājam ļauj ielūkoties nevis pa atslēgas caurumu, bet nedaudz pavērtām durvīm. Dažas lietas paliek noklusētas, ko pats arī atzīst. Doma tāda, ka nevar visus noslēpumus atklāt.

Teātris, lai gan, manuprāt, būtiskākā šī grāmatas daļa, tomēr nav vienīgā, ko apraksta režisors. Tāpat viņš raksta par politiku, ģimeni, cilvēkiem sev apkārt un vispār. Dažbrīd viņa izteicieni nedaudz iedur savā skarbumā, bet saprotu, ka tā arī ir. Ir arī smieklīgi atgadījumi un pārstāsti gan savas, gan citu cilvēku dzīvēm. Grāmata sniedz atklātu Hermaņa viedokli par pēdējā gada notikumiem Vācijas, bēgļu un citiem “skandāliem”, kuros medijos ir izskanējis režisora vārds. Bet, kā jau minēju, teātra un operas lietas ir vairāk.

Baltie vāki mani pāris dienas atturēja no grāmatas izpakošanas no plēves un sākšanas lasīt. Lai gan es neesmu tā, kas grāmatas ķēpā, ar baltiem vākiem to izdarīt ir vieglāk par vieglu. Bet lasīšanas procesā es sapratu, ka tieši nobružāšanās un netīšām radušies traipi būs pazīme, ka grāmata ir vērtīga, lasāma un iemīļota. Man tā noteikti būs tāda, ko palasīt, kad uznāk attiecīgais garastāvoklis. Jo kā jau dienasgrāmatām pienākas, arī šī brīžiem rada skumjas. Bet vairāk par skumjām tā rada pārdomas par uzrakstīto. Lasītājs ir spiests domāt līdzi režisoram. Brīžiem gribas nolikt grāmatu malā un padomāt, bet to neļauj garšīgie teikumi, kurus gribas vēl un vēl. Un arī pēc pēdējā vāka aizvēršanas gribas vēl. Dodiet vēl!

Ziniet, kas ir mana pazīme tam, ka grāmata ir laba? Kad  no krāsaino piezīmju lapiņu komplekta ar 5 krāsām (kancelejas preču valodā runājot – “plastikāta indeksi”) 2-5 no krāsām sagulst grāmatā, atzīmējot vērtīgas domas. Šajā grāmatā tās bija 4. Tas jau vien ir rādītājs.

Pēc grāmatas izlasīšanas radās doma, ka labprāt vēl kaut ko tamlīdzīgu izlasītu. Pārdomas par teātri, dzīvi un cilvēkiem. Bet vai lasīt otru līdzīgu grāmatu būs tikpat interesanti, cik pirmo? Domāju, ka nē. Lai paliek šādi.

Vērtējums: 10/10.

Attēls te.

Advertisements

6 thoughts on “Alvis Hermanis “Dienasgrāmata”

  1. Atpakaļ ziņojums: Atskats uz 2016. gadu grāmatās | KURPJUKASTE

  2. Atpakaļ ziņojums: Oktobrī paveiktais + plāni novembrim | KURPJUKASTE

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s