Deivids Nikolss “Mēs”

Deivids Nikolss - Mēs

Deivids Nikolss latviešu lasītājiem jau ir iekritis sirdī un prātā ar grāmatu “Viena diena”. Vai arī filmu ar tādu pašu nosaukumu. Pavisam nesen apgāds “Zvaigzne ABC” ir izdevis tulkojumu viņa romānam “Us”. Tulkotājas Silvijas Brices dēļ vien šim romānam jāstāv jūsu plauktos (izlasītam), bet tas nav vienīgais iemesls.

Galvenais varonis ir 54 gadus vecs vīrietis vārdā Duglass Pītersens. Precējies jau 25 gadus, ir 17 gadīgs bērns. Pēc profesijas – bioķīmiķis, par ko nekautrējas, t.i., teju katrā draugu/paziņu sanākšanā saruna aizved pie tēmām, kas starp Duglasu un pārējiem izraisa spraigas diskusijas. Laulība 25 gadu garumā dod savu rezultātu un kādu dienu sieva Konija paziņo, ka grib šķirties. Duglass pierunā sievu noturēties kopā līdz brīdim, kad Albijs sāks studēt prom no mājām. Tajā laikā ietilpst arī izplānotais “Lielais ceļojums” pa lielākajām Eiropas pilsētām, kur katrs dodas savu nodomu vadīts – Duglass cer atgūt sievu un saprasties ar dēlu, Albijs cer izklaidēties, bet Konija grib izbaudīt pēdējos ģimenes kopā būšanas brīžus. Bet vai tiešām tie būs pēdējie?

Lai gan manā dzīvē nav galvenā varoņa problēmu – pamest nav kam, bērnu man nav, muzeja apmeklējuma vidū nav jāatpūšas un ar pašvērtējumu man viss kārtībā, tomēr kaut kādā ziņā es 19 gadu vecumā varu savilkt kopīgās iezīmes ar vīrieti 54 gadu vecumā. Varbūt to pašu pieņemto lēmumu ziņā, vai faktā, ka arī man, līdzīgi kā galvenajam varonim, ir neciešami uzturēties ballītēs, kurās man ir garlaicīgi. Līdzīgi kā Duglasam, arī man ir sajūta, ka es kaut ko daru pareizi, bet beigās viss izrādās nepareizi. Bet tie noteikti nav vienīgie iemesli un katrs lasītājs var atrast citus – savējos.

Grāmata būtībā būvēta ir uz 3 varoņiem, bet skats uz visu notiek caur galvenā varoņa prizmu. Tieši tāpēc diezgan apnicīgi ir redzēt tikai stāsta vienu pusi, nevis otru un trešo. Duglass ir samērā neaptēsts, vecmodīgiem uzskatiem un man radās iespaids, ka viņš pat necenšas iet līdzi laikam. Lasīt to kā viņš nesaprotas ar dēlu nesamērīgā grāmatas daudzumā bija ļoti nogurdinoši. Tēli netiek atklāti pietiekami, lai es saprastu, kā Konija ar Duglasu var nodzīvot 25 laulības gadus, bet varbūt mīlestība ir tik akla, ka pat aklo pavadonis neko nelīdz.

Bet tagad pie pozitīvākām lietām. Pateicoties Silvijai Bricei tulkojums lasās tiešām raiti un ir samērā grūti nolikt grāmatu malā (ja vien neesi kašķīgs pēc dabas un negribi piekasīties pie katras varoņa rīcības kā es). Šeit paskaidrojošo vārdu nebija daudz, bet man gribējās skaidrojumu. Protams, nav jau grūti paprasīt mātei googlei tos divus vārdus, bet nu tomēr. Vēl viena pieminēšanas vērta lieta ir humors, kas pirmajā brīdī izbrīna, ka uz pirmajām simts lappusēm ir tik daudz vietas, kur pat es iesmējos skaļi. Uz beigām gan paliek arvien mazāk, kas dod sajūtu, ka autors visu savu joku pulveri ir izšāvis pirms vēl stāsts ir kārtīgi iesācies, kas dod mazuma piegaršu – to visu ļoti skaisti varēja sabalansēt, bet, no otras puses, beigas ir paredzētas kam citam. Grāmata tā vien liek sakravāt somas un kaut kur aizbraukt, jo par ceļošanu taču arī ir grāmata! Vismaz man tā uzdzina kārtīgu vēlmi aizbraukt vai aiziet un atrast vietas, kur es vēl neesmu bijusi. Rezultātā atklāju lielisku tūristu pastaigu taku pa Kaņiera ezeru, līdzīgas Ķemeru takām, bet bez purva. Un geokečingotājiem arī tur būs savs prieks. 🙂

Atgriežos pie grāmatas. No galvenā varoņa lieliski var mācīties to, ka pacensties saprast cilvēkus sev apkārt vajag daudz ātrāk nevis tikai pašā pēdējā brīdī. Vajag atmest lielo plānošanu un iet kur acis rāda, jo tieši tajā ir skaistums (ar degunu, iebāztu kartē, tu apkārt neko neredzi). Spontanitāte ir jaunais melnais, tā teikt.

Romānam dodu 7,5/10, jo bija labi, bet nebija izcili.

Beigu sākums. Vai viņa joprojām runāja par mani? Izklausījās, ka es esmu kaut kāda apokalipse.

-Kā tev izdodas ēst tik daudz un tomēr palikt tik tievam?
-Droši vien patērēju daudz nervu enerģijas.

Tūristu paradokss: kā atrast vietu, kur nav tādu pašu cilvēku kā mēs?

Attēls te.

Moleskine book journal jeb grāmatu piezīmju grāmatiņa

Man liekas, ka katrs sevi cienošs grāmatmīlis, kam patīk grāmatas kategorizēt un uzskaitīt piezīmju grāmatas veidā zina, ka ir daudzas šādas tieši grāmatām domātas piezīmju grāmatas. Vienu no tām piedāvā firma Moleskine, kurai ir plašs klāsts gan parastajām, gan tematiskajām piezīmju grāmatām par dažādām tēmām – filmām, alu, šokolādi, kafiju, mūzikas, vīna un vēl daudzām citām tēmām.

Tā kā es pati bieži nomaldos piedāvājumā un apjūku, jo nesaprotu, vai man to vajag un būs lietderīgi, top šis raksts, lai palīdzētu varbūt kādam no jums izlemt par labu vai sliktu tieši šim. Kādreiz rakstīju arī par Latvijas izdevniecības BaibaBooks piedāvājumu šajā ziņā, to var izlasīt šeit. Bet atgriežos pie Moleskine – TE ir ļoti skaists iepazīšanās video, kas sniegs vispārēju priekšstatu, par ko būs runa turpmāk.

http://www.moleskine.com/Products-portlet/image?id=1329

Grāmatiņa ir melna (krāsu izvēlēties nevar), A5 lielumā, uz vāka ir dažādi grāmatu nosaukumi dažādās valodās. Iekšā atrodas viss interesantais. Ir gan pasākumu atvērums, kur ierakstīt, piemēram, kāda grāmatu kluba tikšanās reizes/tēmas u.c. informāciju vai, piemēram, grāmatu pasākumi, piemēram, prezentācijas vai Ķīpsala. Tad sākas alfabētiskais rādītājs angliski, kas nozīmē, ka ir ietverti visi X, Y, W. Nav neparocīgi, ja lasi angliski, ja lasi latviski – var pārveidot uz citu burtu, kas beidzas (Piemēram, es skaidri zinu, ka, ja pārlasīšu Hariju Poteru, vietas nepietiks). Katram burtam ir 6 lappuses. Tad nāk sadalītās lappuses, kuras vari piepildīt, kā pašam patīk, piemēram, veidot sarakstus. Te ļoti labi palīdz komplektā nākošās uzlīmes. Tam seko pilnīgi tukšas lapas, kuras vari turpināt veidot ar sarakstiem vai zīmējumiem vai jebko, ko uzskati par nepieciešamu. Pašās beigās ir satura rādītājs, kur var ierakstīt, kurā lapā kuru grāmatu esi ierakstījis.

Piezīmju grāmatas komplektā nāk grāmatzīme (ne tikai austās, kas jau ir piešūtas klāt, bet atsevišķa, no papīra), 3 lapas ar uzlīmēm – 1 lapa ir ar lielākas formas, ko var izmantot, pielīmējot lapu stūrīšiem pēc alfabētiskā rādītāja un 2 lapas ar vairākām mazām, kas palīdz, piemēram, rakstot atsauksmi vai izpaužot sajūsmu. Jābūt klāt arī kvalitātes kodam, kas palīdz tad, ja esi saņēmis bojātu žurnālu vai ražošanā ir pieļauta kāda kļūda.

Latvijā šo grāmatu uzskaitītāju var nopirkt Valters un Rapa pagrabstāvā (pagājušo nedēļu viņu tur redzēju), kā arī Ošiņa rakstāmlietas veikalā esmu redzējusi. Aptuvenā cena bija ap 20 eiro Ošiņā, varbūt nedaudz lētāk Valterā un Rapā, bet neesmu droša. Vēl, protams, var pasūtīt no internetveikaliem, bet tad jāskatās atsevišķi, kas piegādā uz Latviju.

Joprojām domāju, ka nav ērtāka veida kā izveidot pašam savu šādu kladi, kur iekšā būs viss, kas nepieciešams tieši tev, bet, tā kā es esmu diezgan slinka un man diezgan ļoti daudz reizes nesanāk tieši tā, kā es gribu, tad šis grāmatu uzskaitītājs ar ļoti daudz tukšām lapām ir diezgan labs risinājums. Man varbūt tās mazās uzlīmes nebūtu nepieciešamas komplektācijā, bet viss pārējais ir lieliski piemērots, lai katrs lietotājs to varētu izvērst kā pats vēlas. Vēl man nebūtu iebildumi pret papildus lapām, ko ievietot, piemēram, kaut kur pa vidu, ja aptrūkstas burtam lapu, bet tad būtu jāmaina visa uzbūve un materiāls un būtu pārāk liela noņemšanās. Katrā gadījumā, izmērs ir pietiekami labs un ērts, lai iebāztu somā, kad kaut kur dodies uz ilgāku laiku, kas man ir būtiski. Tāpat melnā krāsa nodrošina to, ka netīrumus un sašvīkājumus uz vāka redz mazāk, nekā uz balta fona.

Attēls te.

Vasara 2o16

Vasaras klusumu (varbūt ne gluži, bet 3 raksti 3 mēnešu laikā nav tas, ko kādreiz gribēju sasniegt) centīšos atpelnīt ar šo te murmulējumu par tēmu.

Tātad, iemesls kāpēc es biju prom no bloga rakstīšanas, nav viens noteikts. Ir daudzi mazi, kas kopā veido sekas. Piemēram, jūnijs visiem kārtīgiem studentiem ir aizņemts ar sesiju. Bet tā nebūtu Marta, ja nesarežģītu sev dzīvi un tieši sesijas laikā izdomātu sākt strādāt un iekrāt naudu tēriņiem, protams, teātra biļetēm. Jumavas grāmatnīcā nostrādāju 2 ar astīti mēnešus un tas bija pieredzes un izaicinājumiem pilns laiks, kurā sapratu, cik cilvēki ir lieli kretīni un ka latviešus labāk neaiztikt, ja tev no viņiem neko nevajag. Katrā gadījumā, kārtējo reizi pierādās, ka ar klientu apkalpošanas sfērā strādāt nevaru. Esmu šķīrusies arī no tāda matu daudzuma, ka no tā varētu jaunu parūku uztaisīt, bet tas jau ir otršķirīgi.

Bet tieši grāmatu lasīšanas ziņā mani ir piemeklējis kaut kas, ko es saucu par reading slump un manā gadījumā tas izpaužas šādi – es joprojām turpinu pirkt grāmatas (“Otra elpa”, draugi, ir zelta bedre), bet es viņas tikai noguldu savā plauktā (trīs reizes vasaras laikā esmu to pārkārtojusi tā, lai man būtu vismaz neliela daļa brīvas vietas, kur salikt nopirktās grāmatas. Plānā ir arī kārtīgi izrevidēt citus plauktus, lai saprastu, kas man nav vairs vajadzīgs, vai ko pavisam noteikti netaisos lasīt otrreiz.) un tā grāmatas tur stāv, jo es varu pieiet pie plaukta, bet manī nav nekādas vēlmes paņemt grāmatu rokās un kur nu vēl sākt lasīt. Ar skaudību skatos uz cilvēkiem, kuri lasa vienu pēc otras un domāju pie sevis, ka es arī tā gribu, bet es netieku ārā no purva, kurā patlaban sēžu.

Bet izrādās, ka viss nebūt nav tik briesmīgi, kā es tagad te zīmēju, jo pa vasaru man sasummējās 18 lasītas grāmatas. 4 no tām esmu aprakstījusi blogā, 2 no tām neesmu izlasījusi dažādu apstākļu dēļ, un kāda man šausmīgi patika. Piemēram, Mežone, kas ir stāsts par to, kā sieviete noiet n-tos kilometrus un pārgājiena laikā kļūst par pilnīgi citu cilvēku ar citu vērtību sistēmu. Īstā grāmata īstajā laikā. Vēl man ļoti patika Mans Ziedonis, kas ir vairāku cilvēku, kuri pazina Imantu Ziedoni, stāstījums vai atmiņas par viņu. Vairāki man bija teikuši, ka nekas īpašs tas nav, bet man ļoti patika. Vēl es tiku pie Kaija vārdā Džonatans Livingstons, ar kuru ir tā, ka vēlos, lai es to būtu izlasījusi agrāk, jo tā ir ļoti skaista grāmata. Noteikti izlasiet, ja to vēl neesat izdarījuši un, ja esat, tad pārlasiet.

Redzēju 3 teātra izrādes, tādējādi mana teātra sezona ir sākusies ātrāk. Asins kāzas (Nacionālais teātris) Nastavševa iestudējumā, pēc kuras pilnībā aizbrauc jumts un gribas iet pie katra cilvēka un teikt, lai noteikti aiziet noskatīties . Man liekas, ka tā ir izrāde, kas katru ķer nedaudz personīgi un mazāk personīgi, un tieši šī iemesla dēļ plašākas atsauksmes nebūs. Ziloņcilvēks (Liepājas teātris) Ķiberes iestudējumā skar tās pašas tēmas, ko jau iepriekš “Frankenšteinā”, bet nedaudz vājākā izpildījumā. Tā paša teātra Portreti. Vilki un avis pārsteidza ar izpildījumu un savdabīgo stāstīšanu, kā palēnām, caur daudziem skatupunktiem iznāk nesadrumstalots stāsts.

Nu jā, kā jau minēju, pa vasaru ir salasījušās daudzas jaunas grāmatas. Man tās ir 26, no kurām izlasījusi es tagad esmu 3 un vienu iesākusi. 4 no tām esmu kādreiz lasījusi. Maximā nesen bija atlaide dvd filmām, tā ka esmu tikusi arī pie dažām tīri labām. Esmu tas cilvēks, kuram savas mīļākās filmas vajag fiziskā formātā, un, ja tās met pakaļ par nepilnu eiro – esmu klāt.

Vasaras jaunatklājums man ir žurnāls Veto Magazine, kas ir tik saturiski skaists, pilnīgs un kulturāls, ka es to nosauktu par tādu mini-grāmatu. Dārgs pēc suņa, bet šoreiz es labāk naudu atstāju šim, nevis kādam glancētam sieviešu žurnālam, kur iekšā ir intervija ar kādu cilvēku, ko gribu izlasīt, un pārējais žurnāla saturs ir vienkārši miskastē metams. Tāpat atklāju, ka man patīk risināt sudoku – lielisks laika kavēklis, kamēr skaties youtube video par to, cik citi produktīvi lasa grāmatas, kamēr tu ķēpā ciparus (ne)pareizos lodziņos.

Blogs noteikti piedzīvos pārmaiņas, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es šeit neko nerakstīju – man nepatika virziens un veids, kādu biju uzņēmusi, bet es arī neko jaunu neesmu izdomājusi. Tāpēc visdrošākais man šķita nerakstīt – lai nesabojātu to pašu minimālo patiku pret to, ko kādreiz darīju, bet arī šausmīgi neko nemainīt, saglabāt vecos ierakstus un visu to. Katrā gadījumā turpināšu rakstīt par grāmatām un teātriem, bet kaut kas mainīsies. Varbūt pazudīšu pavisam, varbūt ne, to rādīs laiks. Tāpat kā viņš to dara attiecībā uz pilnīgi visu citu.

Jauku rudeni!