Rainbow Rowell “Attachments”

Attachments

Lietainām dienām piestāv saulainas un vasarīgas lasāmvielas. Lai gan saules un vasaras šajā grāmatā nav, tā bija pietiekami gaiša, lai nomāktu rudens elpu pakausī.

Linkolns ir nedaudz antisociāls datoriķis, kas strādā pa naktīm The Courtier laikrakstā un drīzāk neko nedara, kā dara. Viņam ir daži draugi, kas dažreiz izvelk viņu ārā no mammas azotes un parāda potenciālajām meitenēm, bet (kā jau datoriķi, khem), tas viņu nespēj ieinteresēt. Viņa darba pienākumos ietilpst pārbaudīt darbinieku e-pastus, lai pārliecinātos, ka viss tiek rakstīts par darba sfēru, ja nav – atzīmē ar sarkaniem karodziņiem, aizsūta brīdinājumu utt. Bet viņa uzmanību piesaista divu darbinieču Betas un Dženiferas sarakste, kas ir tik aizraujoša, ka darba pienākumi aizmirstas. Jo vairāk viņš lasa, jo vairāk viņš iemīl vienu no viņām līdz brīdim, kad viņš zina gandrīz visu, kas noticis pēdējo mēnešu laikā, bet ir par vēlu un neveiklu, lai stādītu priekšā sevi.

Viens no grāmatas plusiem noteikti ir galvenais varonis Linkolns. Viņš piesaista interesi tieši ar savām interesēm un darbībām, jo lasīt citu cilvēku e-pastus darba vajadzībām ir pietiekami oriģināls stāsta pamats. Lai gan dažu brīdi viņš tiešām kaitināja ar savu nespēju izlemt, tomēr tas ir tikai viens tāds punkts, kur var piesieties. Tāpat nenotiek tipiskais, kas notiek YA literatūrā ar šādu galveno varoni – viņš neiemīlas un viņā neiemīlas pasaulē seksīgākā meitene un nenotiek neticamais. Romāns netiek izpušķots ar rozā kreppapīru un varavīksnēm, drīzāk padarīts maksimāli reāls.

Tiek lauzti arī priekšstati par to, ka darbā kolēģi ir kolēģi, ko pierāda Betas un Dženiferas draudzība pāris galdu attālumā un tonnām e-pastos. Interesanti šķiet tas, ka lai gan tajā laikā ir telefons, viņas sūta viena otrai e-pastus, bet dara to tikai darba laikā. Nav nekādas ziņas par to, ka sešos vakarā kāda sūtītu ziņu otrai. Šī e-pasta sarakste liek un ļauj ielūkoties abu sieviešu dzīvē un padara stāstu daudzveidīgāku (jo no viena Linkolna es nosprāgtu no garlaicības jau pirmajās 100 lappusēs, ja ne ātrāk) un noteikti ir galvenais romāna virzītājspēks. Romānā ir vēl vairāki tādi mazie stāstiņi, piemēram, par Linkolna pagātni, kas it kā ļauj atpūsties un distancēties no tagadnes notikumiem un izzināt vairāk varoņus, ņemot vērā pagātnes notikumus.

Ja tiek pāri neciešami garajam ievadam, kur īsti nekāda darbība nenotiek, stāsts turpinās raitāk un arī interesantāk līdz nonākam pie beigām, kur viss gaismas ātrumā tiek sasteigts un tiek pāršķirta pēdējā lappuse. Šajā gadījumā nav autores tipisko beigu, kur lasītājam pašam jādomā, kas tad īsti notika, kas ir gan labi, gan slikti. Labi tādā nozīmē, ka beidzas Rouelas neziņas periods, kur pašam jāgudro kā jūties ar šādām beigām, bet no otras puses – zūd tāds kā autores rokraksts.

Kā jau minēju, grāmatas ideja ir pietiekami svaiga un nebijusi (vismaz tajās grāmatās, ko es esmu lasījusi), lai būtu oriģināla un noturētu lasītāja (manu) uzmanību un arī galvenie varoņi nav tādi, kuru dēļ būtu jāiekrīt izmisumā un jāsviež grāmata pret sienu. Romāns vēl nav tulkots latviski un nav arī pagaidām ziņu, ka tā tiks darīts, lai gan, ja izdeva Eleonor&Park un Fangirl, kāpēc lai neizdotu šo.

Vērtējums: 8/10.

Bilde te.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s