Marts

Ir sākušās un pagājušas pavasara pirmās dienas un gadalaiks ir pārņēmis savā varā pilnīgi visās nozīmēs. Un to var saprast arī pēc izlasīto grāmatu skaita. Divas.

Par zviedru autoru Matsa Strandberga un Sāras B. Elfgrēnas jauniešu triloģijas “Aplis” noslēgumu “Atslēga” es rakstīju jau šeit, tāpēc neatkārtošos. Otrā grāmata, ko izlasīju, bija Fransuānas Sagānas romāns “Pasmaidot”. Esmu lasījusi vairākus viņas romānus un visi mani ir aizrāvuši tie ar to franču šarmu, trauslumu, bija tā sajūta, ka, šķirot lapu, tā var arī salūzt manā rokā. Bet šis bija stāsts par jaunu meiteni, kas aizraujas ar gados vecāku un precējušos vīrieti un izbauda vasaras krāšņumu piedzīvojumos. Beigās jau, protams, nekas no tā nesanāk un nākas pieraudāt ne vienu vien spilvenu. Šī ir vājākā no Sagānas grāmatām, ko esmu lasījusi, neaizrāva ne sižets, ne tā izpildījums, jo viss bija skaidrs jau sākumā un arī rakstības stils te nelikās tik spēcīgs, kā citos darbos, piemēram, “Esiet sveicinātas, skumjas”. Vērtējums: 5/10.

Ar filmām gan man gāja nedaudz labāk, un tās pasniedzas nedaudz augstāk par grāmatām – 3. Beidzot noskatījos Džona Grīna romāna “Papīra pilsētas” ekranizāciju. Tā kā grāmata man ne sevišķi patika, noskatoties filmu sapratu, ka tā man patīk labāk. Ļoti veiksmīga galveno aktieru izvēle, ļoti labi tiek attēlots jauniešu pārgalvīgums un arī ļoti lielais naivums. 7/10. Otrā filma ir “Dedpūls” un šeit varu komentēt tikai to, ka parasti šitādas filmas neskatos, bet šitā man patika, lai gan beigas atgādināja “izstrebjam filmas garumā savārīto putru un laižam visus mājās”, dodu 8/10. Trešā bija “A Bigger Splash”, ko, manuprāt, no pagājušās nedēļas sāk radīt kinoteātrī. Ļoti lielos vilcienos ģimenes draugs ar meitu atbrauc pavadīt kopā kādu laiku, kas rezultējas ar pagātnes vilkšanu ārā un spēju glabāt jaunus noslēpumus. Aktieri ir fantastiski, lietainās dienās skatīties saulainas pludmales skatus vienmēr ir diezgan uzmundrinoši. 7/10.

Par teātriem runājot, biju uz 2 izrādēm. “Bovarī kundzi” gribēju redzēt jau kopš rādīšanas brīža, bet sanāca tikai tagad. Pēdējā laikā nepatīk ne teātri, ne grāmatas, kur parāda vienas ģimenes dzīvi tuvplānā, ar visiem skeletiem skapjos. Patika Nevarauska Bovarī kundzes lomā, patika kleitas. Kaut kā atstāja tādu remdenu iespaidu, ja mēnesi pēc noskatīšanās neatceros, kas tur bija, laikam tā tiešām bija.
Otrā bija Andreja Žagara pēdējais iestudējums Dailes teātrī “Trīs māsas”. Arī tas ģimenes attēlojums uz skatuves. Man patika skatuviskais iekārtojums, lai gan viens brīdis gan raisīja jautājumu (biju uz pimizrādi, varbūt pa to laiku kaut kas ir mainījies), kad pirmajā cēlienā kaut kur pa vidu visi sēž pie galda, un viens no visiem saka, ka pie galda sēž 13 cilvēki, tur ir tikai 12. Patika tas, ka Dzelzītim loma atļāva izpaust savu humoru, šķiet, ka tas arī vienīgais spēja atdzīvināt visu zāli, Segliņai ļoti labi padodas tēlot lielās cietējas lomas, Nevarauska kā vienmēr ļoti laba, patīk, ka Danevičai beidzot arī ir pamanāma loma uz lielās skatuves. Patika tērpi un mūzika. Bet tomēr pēc izrādes viss atstāja tādu nepabeigtības sajūtu. Bija labi, diezgan labi, bet vienmēr var vairāk. Man kaut kā pietrūka šeit.

Pēdējo mēnešu laikā man prātā ir iezagusies doma beigt visu šo, bet spert radikālo soli vēl nevaru saņemties. Man ir apnicis formāts, kādā es to daru un ko es vispār rakstu, katrs vārds ir jāspiež no sevis ārā, tāpēc es vairs nerakstīšu. Nosacīti. Gan jau pieturēšos pie mēneša apskata, arī vismaz 1 garajam grāmatas apskatam ir jātop. Vismaz līdz vasaras vidum šeit tiks ievērots tāds režīms, ja vien man neuznāks lielā iedvesma darīt arī citas lietas un realizēt idejas. Kad nav ne jausmas, ir jāapstājas un jāpadomā, un tieši to es tagad daru.

Paldies. Un lai vismaz jums ir jauki.

Advertisements

Matss Strandbergs un Sāra B.Elfgrēna “Atslēga”

Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna - Atslēga, 3

Ar šo grāmatu noslēdzas Engelsforsas triloģija, kuru latviešu lasītāji iepazina ar grāmatu “Aplis” 2012. gadā. Turpinājums “Uguns” nonāca 2014. gadā, pēc tam sekoja abu zviedru autoru vizīte Latvijā, uz kuru arī es biju, un nu 2016. gadā šai triloģijai latviski iznāk noslēdzošā grāmata. Baumo, ka pēc grāmatām uzņems filmu, IMDb saka, ka viena jau ir iznākusi, par pārējām ziņu nav.

Apokalipse ir tuvu un to jūt arī Apļa meitenes. Vai vismaz tas, kas no agrākā Apļa ir palicis – Minu, Anna Kārina, Linneja un Vanesa. Viņu maģiskās darbības uzrauga Padome, kas dzīvo vecajā muižā. Skolā meitenēm neiet vieglāk – Linneja ir sastrīdējusies ar Ēriku tiesas līmenī un tādējādi Engelsforsas ģimnāzija sašķeļas tādās kā 2 daļās, katrs nostājoties savā pusē. Bet visi zina, ka tuvojas kaut kas baigs, un visvairāk to izjūt ar maģiju saistītās puses. Sašķeļas arī Minu – viņai jāizsver prioritātes, kurā Aplī būt, jo Padome uztaisījusi vēl vienu Apli, kas varētu aizvērt Portālu. Kad pilsētiņā ik dienu sāk reaģēt atsevišķi Apļa elementi, apokalipse nāk arvien straujāk un liek pieņemt atbildīgus lēmumus, kas uz visiem laikiem mainīs meiteņu, tuvinieku un pilsētiņas dzīvi.

Grāmatas stāstījumu veido 6 dažādu cilvēku skatupunkti uz pašreizējo situāciju Engelsforsā, kas lasāmo ātrumu samazina un liek sašķelties vairākās daļās. No vienas puses ir labi, ka tiek aptverti vairāki varoņi un tiek sniegts ieskats katrā nozīmīgā varoņa dzīvē, bet no otras puses, vienā brīdī to varoņu/dzīvju/notikumu ir tik daudz, ka viss samaisās vienā lielā putrā, ja neesi pietiekami koncentrējies un kārtīgi sekojis līdzi visam, kas notiek. Brīžiem gan gribējās vairāk no Īdas un citiem mirušajiem dzirdēt, jo viņu nozīmi var saprast tikai pašās beigās, bet gribējās arī sākumā vairāk, lai lasot nav izbrīns par to, kāpēc pēkšņi parādās Robežzeme un kāpēc Īda vai kāds cits.

Vēl, ar ko ir ļoti būtiski rēķināties, ir notikumi. Grāmatas nav iznākušas viena pēc otras pienācīgā laika posmā, lai spētu atcerēties tos notikumus, kas bija pirmajās divās (ja neko citu pa vidu nelasa, tad, protams, to var izdarīt), tāpēc ienirt Engelsforsas pilsētiņas samudžinātajos maģijas notikumos prasa diezgan daudz laika un pacietības. Katram gadījumam, nekas te atgādināts netiek, ar ko ir jārēķinās. Vēl jārēķinās ir ar grāmatas izmēriem – biezuma ziņā tā noteikti ir kā abas pirmās. Tas savukārt rada jautājumus, vai kaut kas nav lieks. Manuprāt, ir gan, un tas ir nesamērīgi garais sākums, jo visspraigākais un interesantākais notiek grāmatas beigās. Mans piedāvājums skan šādi – saīsināt sākumu un dot vietu vēl beigām, jo nākotne paliek miglā tīta (lai gan pēc kuras triloģijas tā nešķiet). Par finālu runājot, tas arī rada jautājumus. Man patīk ideja kā tāda, bet ne izpildījums, ja ņem vērā vēlāk faktu, ka tas viss ir noticis 8 mēnešus. Lasot vēlreiz vienkārši saprotu, ka portālā nav ko darīt tik ilgu laiku.

Principā grāmatā ir arī daudz labu lietu un jauniešu vidū ļoti aktuālu. Sastrādāšanās savā starpā, draudzība, mīlestība un ģimene kā vērtība un tās saglabāšana. Tiek piedzīvota arī jauniešu vecumā tik ļoti raksturīgais apmulsums, neziņa par lietām, kā viss notiek. Komunikācijas tehnoloģiju ziņā interesanti ir tas, ka tiek pieminēti telefoni kā saziņas līdzeklis, tiek pieminēts televizors un ziņas, avīzes kā medijs, bet nekur neparādās internets, kas rada jautājumus, vai tāds vispār pastāv? Diemžēl šajā grāmatā atbildi uz to nerod un jautājums pie manis atnāk ar krietnu nokavēšanos. Tāpat varam runāt par beigām, kad pasaule tiek glābta un ir liela neziņa par to, kā Padome pret visu attieksies, kas netiek parādīts. Te jau vien varētu vēl 100 lapas sacept klāt ar turpmākiem notikumiem, bet nē, viss apraujas un lasītājs pats to var interpretēt kā vien ienāk prātā.

“Atslēgai” kopā dodu 8/10, tikpat arī triloģijai. Apjoms varbūt var izbiedēt, bet vākos iekšā ir patiešām labas un interesantas lietas.

Attēls te.

Februāris

february, march, and spring image

Viens mēnesis atkal ir pagājis un atnākušas jaunas domas un pārdomas, kā jau pavasarim nākot arvien tuvāk, notiek. Pavasaris nu jau virmo mūsu degungalā, kas nozīmē to, ka ziema ir beigusies un ir pienācis laiks savus degunus izvilkt ārā no ierastās vides un cilvēkiem un izmēģināt ko jaunu. Sauciet to par savdabīgu pāragrās pavasara depresijas pārvarēšanu. Bet, lai sāktu jaunu lapu, jāpieraksta vecā. Tad nu te par februāri.

Izlasīju 9 grāmatas, kas ir pārsteidzoši daudz, jo man liekas, ka pēdējā laikā vispār nelasu. Un nevis tāpēc, ka nebūtu laika, bet tā vietā, lai pasniegtos un paņemtu rokās grāmatu, man vienkārši to negribas darīt. Bet tas jau ir cits stāsts. Atgriežamies pie grāmatām. Pirmā, ko izlasīju, ir Rensoma Rigsa “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”. Tā kā mani psiholoģiski var diezgan viegli ietekmēt, man no sākuma bija bail sākt šito lasīt, bet tad es izlasīju pirmo nodaļu, sapratu, ka tur nekas tāds nav un lasīju tālāk, kamēr aizvēru aizmugurējo vāku. Nelikās tik interesanti, lai man nekavējoties gribētos lasīt nākamās daļas (otro nesen izdeva latviski), bet noteikti es to izdarīšu. Kaut kad. Vērtējums: 8/10. (Lasīju bibliotēkas grāmatu, bet Ķīpsalas grāmatu izstādē maiņas galds mani iepriecināja ar šo pašu izdevumu angliski.)
Normunds Naumanis “Hermanis. Naumanis. Latviešu stāsti.” Grāmatas princips ir tāds – sadalīta 2 daļās, vienu no tām stāsta aktieri, otru – rakstnieki. Aktieru ir vairāk kā rakstnieku. Katrs cilvēks piedāvā vienu stāstu. Par stāstiem runājot, nevienu vairs neatceros, tik atminos, ka Agneses Krivades stāsts man patika. Atceros arī to, ka nespēju sasaistīt tur aprakstīto ar reālo situāciju, tāpēc tas likās diezgan apšaubāmi. Vērtējums: 6/10
Reinbova Rouela – Fanīte. Plašāka atsauksme te. Inga Pizāne – tu neesi sniegs. Šis ir pirmais un līdz šim arī pēdējais dzejas krājums, kas pilns patiesības un varu māt ar galvu katram dzejolim līdzi. Ja citiem man piederošiem dzejas krājumiem es līmēju iekšā lapiņas dzejoļiem, kas mani īpaši uzrunā, šeit es to mierīgi varu nedarīt, jo patīk viss. Satori bija arī viņas Atmiņu nogulsnes, izlasīju arī tās. Varu teikt, ka nepacietīgi gaidu nākamo darbu Ingas, pirmo reizi ir tā, ka kāds uzrunā tik tieši. (Pēdējā laika mans mīļākais dzejolis atrodas 22.lappusē.) Dzeju nevērtēju. 🙂
Normunds Naumanis “Kultūrnieze”. Ar kritiķa esejām es jau agrāk biju pazīstama, bet par to esamību grāmatas formātā uzzināju pasākumā “NN Nakts”, tā nu čāpoju uz bibliotēku. Sakāms ir tikai viens – pasaulei pietrūkst Naumaņa rakstu. Viņš bija no vienas puses kritiķis, no otras – pats mākslinieks. To, kā viņš raksta, nevar aprakstīt, laikam tur arī it tas šarms. Grāmatas vērtējums: 9/10.
Imants Ziedonis “Epifānijas”. Es nezinu, kāpēc es nebiju lasījusi. Epifānijas un es kādreiz esam tikušās, bet nekad šādā – grāmatas – formātā. Katrā gadījumā, tas bija sāpīgi skaisti, ja neesat lasījuši, noteikti tagad ejiet un lasiet. Man nu ļoti patika. Vērtējums: 9/10.
Džeimija Makgvaira “Brīnišķais neprāts”. Grāmatu dabūju atpakaļ no draudzenes (man patīk cilvēkus vilkt uz teātri un radināt pie tādas patēriņa kultūras, bet grāmatas ir cits stāsts.) Uz mirkli šī grāmata atsita atpakaļ vēlmi lasīt, jo gāja ļoti ātri uz priekšu un bija kā smadzeņu košļene. Par patstāvīgu dzīvi, attiecībām un ģimenes lomu, bet diezgan sliktā veidā atklātas tēmas. Katrā gadījumā, par šo vēl ir sarakstītas daudzas un arī labākas grāmatas. Vērtējums: 5/10.
Džeimija Makgvaira “Beautiful Wedding”. Nu nemēģiniet man pateikt, ka jums arī nav bijis tā, ka nevarat likties mierā un jāizlasa nākamā grāmata, lai arī cik slikti uzbūvēta nebūtu iepriekšējā. Tad nu šis notika ar mani. Te vari ielūkoties kā klājas Trevisam un Ebijai kāzu plānošanas un arī norises procesā. Nekas īpašs, kā jau teicu, smadzeņu atslodzei, jauniem un naiviem cilvēkiem rāda muļķīgu lieliskās mīlestības piemēru. Vērtējums: 4/10.
Baiba Bičole “citviet”. Dzejniece ir izslavēta trimdas dzejniece, šajā krājumā ir dzejoļi no 1991.-2011. gadam. Bija tikai 3 dzejoļi, kas uzrunāja, pārējo krājumu izlasīju un tas man neizraisīja nekādas emocijas.

Ejam pie filmām. Noskatījos septiņas, no kurām nevienu nav vērts pieminēt, jo tās bija pilnīgs chick flick, kā jau tas piedienas Valentīndienas mēnesim. Varbūt tikai, ja meklējat filmu draudzeņu vakaram, tad noderēs vai nu kaut kas viegls – “How to be Single” vai, ja gribas romantiku ar filozofiskām pārdomām, tad “The Choice” (pēc Nikolasa Spārksa romāna ar tādu pašu nosaukumu ekranizācija). Atcerējos, ka varu arī tagad teikt, ka esmu noskatījusies visu filmu “Vai viegli būt jaunam?” (pirmo reizi man deva sagraizītus fragmentus), un, ja tu to vēl neesi noskatījies, tad aši to izdari, jo ir tik ļoti tā vērts.

No teātra arī šomēnes noskatījos tikai 2 izrādes – “Rondo” jau kuro reizi, un “Melno spermu”, par ko es neko neteikšu, jo to neesmu spējīga, jo tas ir tikai un vienīgi jāredz pašiem (jāredz abas, uz pirmo varbūt der paķert līdzi otro pusi). Tad biju arī tādā ļoti dīvainā pasākumā, ko sauc par sieviešu stand-up un kur nu vēl superīgāku dienu, ja ne Valentīdienu. Pasākumam bija 2 daļas, biju tikai uz vienu, jo bija tik nesmieklīgi, ka smieklīgi paliek. Pirmā uz skatuves kāpa Ieva Melgalve, ko daudzi pazīst kā rakstnieci, šeit viņa mēģināja runāt par seksu. Uzsvars uz mēģināja, jo varbūt labāk tomēr ir rakstīt fantāzijas žanra grāmatas, tas vismaz sanāk. Otra Ieva (Preisa) man patika jau labāk, varēja beidzot pasmieties, jo tika runāta pilnīga patiesība par iepazīšanās aplikāciju “Tinder”. Kā noslēdzošā pirmās daļas dalībniece bija Comedy Latvia komiķe Dana Jurkjāne, kurai arī bija asprātīgi joki, no kuriem daļa jau bija dzirdēta. Pasākums neradīja to iespaidu, lai es ietu vēlreiz, bet jūs varat aiziet un pārliecināties paši – 8. martā, tiesa, tur runās par citu tematu un cilvēki arī būs nedaudz citi, bet varat mēģināt pasmieties.

Attēls te.