Ieva Melgalve “Mēness teātris”

Ieva Melgalve - Mēness teātris

Ieva Melgalve jau ir sevi pierādījusi latviešu lasītājiem ar darbiem “Mirušie nepiedod”, “Bulta, Zvaigzne un Laī” kā arī ar stāstu krājumā “Zilie jūras vērši” un vairāki īsprozas darbi nedaudz dziļāk pagātnē. No minētajiem esmu lasījusi tikai pirmo, tāpēc man ir grūti spriest par autori, bet tā kā “Mirušie nepiedod” man likās labs esam, tad nu izlasīju arī šo.

Grāmata ir teātris. Tur katram ir sava vieta: aktieri, mīmi, scenogrāfi, dzīvība, nāve, bērni. Jāpiemin gan, ka teātris ir noslēgta telpa – tikai mīmi zina, kā ir tur – ārpusē, kur ir mākoņi un saule. Aktieriem ir savas lomas, līdz ar lomu viņi iegūst arī vārdu, bez lomas nav vārda, nav personas, nav viņu pašu. Mīmi ir kā palīgpersonāls – viņi sarūpē aktieriem lomai, ainai attiecīgo apģērbu, iedod scenāriju un nogādā no punkta A līdz punktam B. It kā šķiet, ka nekas nevar noiet greizi. Bet tā gluži nav.

Kā jau minēju, “Mēness teātris” ir noslēgta telpa, kur eksistē tikai viena pasaule – teātra pasaule, kur galvenais noteikums ir +/- sekot līdzi scenārijam, tā pārkāpšanas gadījumā no lomas tēlotāja var ļoti viegli atbrīvoties, jo tā taču ir tikai loma. Rakstniece rada šķietami ideālu pasauli, kur viss notiek tā, kā tam paredzēts notikt. Bet sistēmā ir caurumi, un šie caurumi ir paši sistēmas iemītnieki, kuriem rodas ideja, vēlme pretoties esošajai kārtībai un izmēģināt kaut ko uz savu ādu. Dažiem sanāk, dažiem atkal nē.

Tas viss noved pie pārdomām par mums pašiem. Vai tu esi tas, kas iekļaujas sistēmā, vai tas, kas sniedzas tai pāri? Kāda ir tava loma, vai tev vispār ir loma? Varbūt tev nemaz lomu nevajag? Vai tu esi aktieris, kas izpilda citu rīkojumus, uzdevumus, sev pievieno citu nosauktas īpašības, raksturus vai raksturojošos elementus? Bet varbūt tu esi scenārists, kas liek citiem darīt tevis nosauktās darbības? Bet varbūt tu esi tikai teātra skatītājs? Kas tu esi?

Lasot šo grāmatu, nepārtraukti darbojas smadzeņu zobrati, jo visu laiku ir jādomā līdzi. Autore lieki neraksturo pasauli, tās vīzija atnāk pati līdz ar jauniem sižetiskajiem pavērsieniem. Es pati kādas pirmās 50 lappuses biju diezgan apmulsusi par to, ka lasu un diezgan daudz ko nesaprotu, jo pietrūkst tā konteksta, kas atklājas nedaudz tālāk. Bet stāsts risinās raiti, nav tā, ka baigi izstiepts, bet nav arī tā, ka ļoti sasteigts. Tas, kas man patika, ir tas, ka nebija tās steigas, kas neļauj grāmatu nolikt malā, padomāt, un tad atkal turpināt lasīt. Tomēr bija tādas nodaļas, kas nešķita nekas īpašs un jau parādās doma iet gulēt, bet tā beidzas ar tādu teikumu, ka roka pati automātiski šķir lapas uz priekšu.

Arī grāmatas noformējums ir lielisks – kailais cilvēks ļoti labi raksturo pašus aktierus. Vēl man patika, ka nodaļas sākas nevis ar 1, bet ar 0. Katrā gadījumā šī ir ļoti vērtīga grāmata latviešu lasītājiem. Es dotu pat tiem, kuriem zinātniskā fantastika riebjas, jo ne jau par to te ir runa, bet par mums pašiem.

Vērtējums: 9/10.

Attēls te.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s