Mazie izrāžu pieraksti #1

Sapratu, ka sen nav tapis nekas par teātri. Tā kā manī arī bija iekšēja nepieciešamība savest domas kārtībā un izsāpēt savu sāpi, tad ieraksts bija pašsaprotams rezultāts. Mērķis (jo to bāzt visur kur vajag un kur nevajag tagad skaitās baigi forši) ir īsi pastāstīt savas pārdomas pēc noskatītās izrādes, kuru negribu aprakstīt katru atsevišķi, jo vienkārši man nav tik daudz ko teikt. Tad nu šeit būs stāsts par pirmajām trim – “Ja Tevis vairs nebūtu”, “Farjatjeva fantāzijas” un “Avantūrista grēksūdze”.

“Farjatjeva fantāzijas” JRT piedzīvoju, kad tās bija ģenerālmēģinājuma stadijā. Dzirdēju, ka izrāde tagad ir labāka tapusi, bet otrreiz jau neiešu. Stāsts ir par zinātnieku, kas strādā pie kaut kādas vēl neizzinātas teorijas. Pāvels (Farjatjevs) kādā pasākumā satiek meiteni Aleksandru un jau pēc pāris dienām viņu bildina. Viņa atsaka, jo viņai padomā ir pilnīgi kas cits. Tā sākas murgs 3 stundu garumā.

Pirmkārt, jau vienveidīgais sižets. Zinātnieki un mīlestība. Nezin kāpēc cilvēkiem šķiet, ka ar šo vārdu savienojumu kaut kas nav kārtībā. Tāpat arī zinātnisko izskaidrojumu pārpildītie dialogi (bet vairāk gan monologi) noturēt manu uzmanību nespēja un es sāku apbrīnot skatītāju matu sakārtojumu (jo tas ir vienīgais, ko tumšā zālē var lāga novērot). Visu 3 stundu garumā es neatradu nevienu vietu, kur koncentrēšanās spējas sarosītos un izrādi novērtētu. Lai gan mūsdienu ģimene (mīloša māte audzina un izlutina savu vienīgo dēlu, aizņemta māte netiek galā ar meitām, nespēj apvaldīt savu vēlmi audzināt arī pieaugušo meitu utt.) bet tomēr šī ir izcilu aktieru talantu izniekošana uz skatuves, kur mierīgi varēja uzvest ko citu. Vērtējums: 4/10.

“Avantūrista grēksūdze” Latvijas Nacionālajā teātrī uzrunāja ar studentu ģenerālmēģinājumu un budžetam draudzīgajām biļetēm. Diemžēl izrāde ir tikpat vispārīga, cik teātra mājaslapā ievietotā anotācija. Fēlikss Kruls ir izlutināts bagātnieku dēls, kas vēlāk spiests dzīvot nabadzīgi, jo tēvs ir zaudējis savu impēriju. Viņš ir spiests meklēt risinājumus caur paziņām un gultām, lai atkal tiktu uz kājām, un kad viņš tiek – tas vairs nav Fēlikss.

No Tomasa Manna man plauktā stāv divas nelasītas grāmatas, bet godīgi sakot, pēc šādas izrādes man zūd vēlēšanās tos lasīt. Izrāde veidota kā atskatīšanās pagātnē, vienlaicīgi galveno lomu spēlē divi aktieri – Uldis Siliņš kā Fēlikss jaunākais un Ivars Puga kā Fēlikss vecākais. Cienījamas sižetiskās attīstības arī šeit nebija. Un jā, šī ir tā izrāde, kas ir izslavēta ar kailiem cilvēkiem. Pilnīgi iedomājos visas tās vecās kundzes ar mūžseniem NT abonementiem, kas sapucējušās gāja uz pirmizrādi. Man izrāde raisīja tikai jautājumu – vai kailums uz skatuves ir māksla vai veids, kā pārraidīt vēstījumu? Vērtējums: 5/10.

Uz “Ja Tevis vairs nebūtu” DT gāju tikai dēļ Intara Rešetina pirmās izrādes, kas plēš pušu un dziedē joprojām. Saņēmu ne to, ko gaidīju. Anna un Pjērs ir nodzīvojuši laulībā gandrīz 20 prieka pilnus gadus, kad pēkšņi Pjēra vairs nav. Atraitne Anna sēro par vīra nāvi un cenšas atbrīvoties no visa, kas par viņu atgādina – viņa sarakstītās grāmatas, darbnīca. Tieši tur viņa atrod interesantu vēstuli, kas liek viņai sākt šaubīties, vai tie bija prieka vai tomēr melu pilni gadi.

Viss bija labi. Līdz brīdim, kad galvenā varone sāka tēlot greizsirdības māktu detektīvu un pārprast katru vīra kustību, vārdu, žestu. Ja tas ir tipisks sievietes attēlojums, tad nebrīnos, kāpēc agrāk sievietes viedoklis bija līdzvērtīgs skaitlim nulle. Annai ir tik bagāta fantāzija, kas izdomā visdažādākos variantus, ko pieņem par patiesību un pie tā spītīgi turas. Bet, ja to atmetam, tad izrāde ir ļoti psiholoģiska. To sajutu pašās beigās, kad atklāsme nāca, bet tomēr līdz manis nenonāca. Tā Anna man riktīgi traucēja uztvert pareizo sajūtu. Tā nu es paliku – nesaprotot. Tiesa gan, lieliskie aktieri spēlē izcili. Vērtējums: 6/10.

Advertisements

Indreks Harglas “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs”

Indreks Hargla - Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs

Pie grāmatas tiku ļoti nejauši, bet lasāmo grāmatu sarakstā tā bija tik un tā, tad nu sanāca to izlasīt ātrāk kā paredzēts.

Viduslaiku Tallina, precīzāk, 1419. gads. Tiek atrasti miruši 3 savā starpā it kā pilnīgi nesaistīti cilvēki, bet, kad Melhiors uzzina, ka miruši ir vēl vairāk un visi iepriekš ir redzējuši rēgu, bet pēc tam atrasti miruši. Domai, ka jāizmeklē šis noziegums Melhiors tā pa īstam nobriest tikai tad, kad bojā iet viņam tuvs paziņa. Tā tiek uzklausīts rēga rašanās leģendas, aptaujāti cilvēki, apraudzīti mirušie un izdarīti pareizie secinājumi.

Šī ir mana pirmā grāmata par aptiekāra kungu, lai gan lasītāji jau kādu laiku var iepazīties arī ar citu viņa darbu, kas iznāca pirms šī – “Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums”. Vispār, nosaukumi man ļoti atgādina kādu bērnībā lasītu autoru, kura vārdu tagad neatceros, bet arī viņam pēc nosaukumiem aptuveni varēja nojaust, par ko ir grāmata. Domāju, ka tas lasītājam ir ļoti svarīgi – lai nosaukums ir vismaz saistīts ar sižetu un saturu, bet lieliski jau ir tad, kad pēc nosaukuma viņš var laisties savā grāmatas variācijā. Šī ir otrais variants.

Sākums ir ļoti, ļoti lēns. Ja es nebūtu salasījusies atsauksmes, ka tālāk viss turpinās daudz raitāk, būtu apstājusies pie 120 lappuses un likusies mierā. Autors nesteidzīgi lasītāju vadā apkārt pa savu vidi, nedaudz iepazīstina ar aptiekāra profesiju, Tallinas vēsturi un dzīvi Tallinā laikā, kad apkārt notiek satraucoši notikumi. Bet tad aptuveni grāmatas vidū pat nemanot pēkšņi ir piesaistīta visa lasītāja uzmanība grāmatai un notiek aktīva sekošana līdzi. Jo ir, kam. Jātiek tikai pāri tam sākumam.

Igauņu rakstnieks Indreks Hargla veikli lasītāju aptin ap savu mazo pirkstiņu, dāsni piešķirot informācijas druskas, lai lasītājam ļaundaris liktos viens, bet beigās – pavisam cits, jo tad jau puzle ir salikta viņa vietā un tā, kā tam ir jābūt. Atliek vien pakratīt galvu un nosunīt sevi par muļķību, ka pats par to neesi aizdomājies, jo viss taču bija acīmredzams. Bet igauņi malači. Un latviešu izdevniecības malači, ka izdod kaimiņu darbus. Ja no lietuviešiem varam slavēt Sabaļauskaiti un Šepeti (ar Lietuvu viņai ir sakars, tāpēc arī šuju te klāt), tad no igauņiem atmiņā paliks noteikti Hargla un aptiekārs Melhiors ar savu nesteidzīgumu.

Vērtējums: 6/10. Derēs tumšajiem vakariem, gulēt arī mierīgi varēs. Sākumā var aizmigt arī tad, ja miegs nenāk. Tālāk gan – tikai, kad grāmata izlasīta.

Attēls te.

Laura Dreiže – Debesu lauskas

Laura Dreiže - Debesu lauskas. Danse Macabre 3

7. novembrī noslēdzošā triloģijas daļa nonāks arī pie citiem lasītājiem, bet, kā tas ir bijis triloģijas ietvaros, man arī šo grāmatu bija iespēja izlasīt ātrāk.

Šajā daļā turpinās abās iepriekšējās aprakstītie notikumi, tikai jau gaisā jūtama kulminācijas pakāpe. Tiesa, pie pēdējām 20 lappusēm, bet par tām stāsts būs vēlāk. Izdzīvojusī un cilvēcīgā Viktorija ir atguvusi ķermeniskus apveidus, bet Taniels ir nokļuvis nekur citur kā ellē, jo kur gan nepaklausīgi nāves eņģeļi var nokļūt (ironiski būtu, ja Taniels attaptos paradīzē…). Tiesa, lai cik ļoti Viktorijai viņa nepietrūktu, tomēr pirāti ir ieplānojuši pavisam ko citu, un neviens no to mērķiem nav izglābt vēl vienu lieku muti no kuras nebūtu nekādas jēgas. Bet tā jau nebūs spītīgā, dumpinieciskā Viktorija, ja viņa kaut ko neizdarīs pa savam, pilnībā ignorējot pārējos.

Ja otrajai daļai man bija sajūta, ka grāmata velkas, tad šeit ir tieši otrādi. Bija interesanti lasīt, notikumi raiti viens pēc otra nāca un gāja un pat nepamanīju, ka jau grāmata uz beigu pusi sāk beigties. Un tad es atjēdzos, ka ir palikušas 15 lappuses, bet Londonas glābšana no krītošajām platformām vēl nav notikusi. Loģiski domājot, pa tik mazu lappušu skaitu tas arī nevar notikt. Vai nu lasīju pārāk ātri, vai kārtīgi man tas prātā neturējās, bet īsti man nav skaidrs tas glābšanas plāns un tā realizācija. Ar to reāli pietiek, lai izglābtu visu un visus un dzīvotu laimīgi tālāk?

Un tomēr Viktorija diezgan smieklīgajā bet tomēr tik ļoti labāk paciešamākajā lelles veidolā man patika daudz labāk, šeit uz āru spraucās dusmas par pasaules negodību, “es visu māku pati” vai “ko? nē! nekad mūžā! ko citi par to padomās?” etapi, kas savstarpēji mijoties, caurvij visu grāmatu. Kad Taniels parādās pie apvāršņa, viņš uz brīdi atkal kļūst par to jauki auksto varoni, bet tad notiek lietas, un vismazākā cerība uz sākotnējā tēla atjaunošanu izzūd. Ja runājam par aprunāto Misteriumu, tad arī te viņš ir darbīgs un spara pilns pavērst visu uz “ļaunais uzvar labo” pusi, bet pirms Viktorija viņu nepārspēj.

Bet kopumā ir labi. Man trūkst zināšanu, lai spētu piekasīties pie grāmatas no izmantotās tehnikas un to īpašību viedokļa, tāpēc to izlaidīsim. Agrāk izdotajiem romāniem kādreiz gribēju turpinājumus, pat domāju, ka filma sanāktu tīri holivudiska, tad šeit es dabūju savus kādreiz gribētos turpinājumus. Tomēr arī šai triloģijai 2. daļa bija diezgan miglaina kā gandrīz visās triloģijās, ko lasu. Bet, kā jau minēju, kopumā ir labi. Atliek vien cerēt, ka arī šī NaNoWriMo laikā autorei sanāks kas labs, kas vēlāk varētu transformēties grāmatas veidolā. 🙂

Par grāmatu kā daļu lieku 8/10, par triloģiju kopumā arī 8/10.

P.S. Sabaidīšu jūs ar Ziemassvētku tuvošanos. Ja nu galīgi nezini, ko savam jaunietim dāvināt, šī varētu būt tīri laba opcija. Bet tikai galīgos krīzes gadījumos, jo, kā mums rāda visas muļķīgās aptaujas, jaunieši grāmatas vispār nepazīst kā priekšmetu, kur nu vēl paņemt rokās un lasīt. 🙂

Attēls šeit.

Oktobris.

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/206499968/large.jpg

Mēneši nāk un iet. It kā jau nav nekas īpašs, bet ir tie īpašie mēneši, kas tomēr patīk labāk par pārējiem. Man viens no tie ir oktobris. Varbūt tāpēc, ka ražīgs – ķirbji lieli, skriešana, ja runājam par skolas lietām (jo septembris vienmēr ir bijis tikai iesildīšanās pilns), 14 izlasītas grāmatas, 5 filmas un 6 teātra izrādes noskatītas.

Kā vienmēr, sākam ar grāmatām. Tātad, 14.

  1. Mārgareta Atvuda – Kalpones stāsts. Atsauksme šeit.
  2. Gundars Priede – Trīspadsmitā. Nelasu latviešus, man ir savi aizspriedumi, bet šī luga bija pārsteidzoši baudāma. Varbūt studijas tomēr ar mani kaut ko labu arī izdarīs, ne tikai nobeigs. “Elpojiet dziļi” uzņemta pēc šīs lugas motīviem, to arī noskatījos, bet par to vēlāk.
  3. Umberto Eko – Rozes vārds. Es mēģināju lasīt Eko jaunākos darbus un tik gludi kā ar šo man nekad nav gājis. Te bija gan īstais sižets, gan temps, gan tēli, tādējādi pilnībā piesaistot manu uzmanību. Protams, bija ļoti daudz transtekstualitātes visdažādākajās izpausmēs (jā jā, es tagad gudra), bet nebija tik traki kā ar Ulisu. 8/10.
  4. E.L.Džeimsa – Grejs. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas vēl tagad mokos ar jautājumu vai tēlam ir jāattēlo dzimumam raksturīgais domāšanas veids, vai arī to var kaut kā apiet. It kā jau vienmēr ir interesanti ielūkoties otra dzimuma galvā, bet šī grāmata tomēr nebūs pietiekami labs uzskates materiāls. Vismaz nebija Anastasijas acu rotēšanas, tāpēc 3/10.
  5. Imants Ziedonis – Kurzemīte. Ja es būtu lasījusi otrādāk, tas ir, pa priekšu šo un pēc tam “Leišmalīti”, domājams, otrā tālāk par 100 lappusēm nebūtu tikusi. Tā ir kā diena pret nakti, šeit teksts ir tik ļoti caurstrāvots ar Ziedoni un viņa spēju pateikt sakāmo to patiesībā nepasakot, ka liekas, ka otrai ir pilnīgi cits autors (kas tā arī ir, lai gan rakstīts, ka darbu veikuši abi, tomēr šķiet, ka Rimants ir rakstījis vairāk. Pietrūkst ziedoniskās sajūtas). Izlasīju tikai 1. daļu, ar domu atgriezties pie otrās kādu citu reizi. 8/10.
  6. Dorisa Lesinga – Bens pasaulē. Nepatīk autores rakstības stils, lai gan pats sižets un doma kā tāda ir dimantu vērta. Par citādo pieņemšanu vai drīzāk nepieņemšanu sabiedrībā un kā citādā dzīvošanu tajā. Sāpīgi skaisti. 8/10.
  7. Sabīne Košeļeva – Rīga-Maskava. Vairāk šādu grāmatu, lūdzu. Ne tik daudz mīlestības, kas, protams, ir labs sižeta sasaistes elements, bet tīri patiesību par latviešu-krievu attiecībām mūsdienās. Jo nav tā kā izskatās un uznāk kārtīgas dusmas, kad atkal dzird ausīs nonāk cilvēku vaidēšana par cittautiešiem. Ne tikai par krieviem, tagad jau arī bēgļi populāri. Arī 3 cilvēku rindā pie Maximas kases. Grāmatā mierīgi bez pēdējām sievietes žēlabu nodaļām mierīgi varēja iztikt, jo tas bija pietiekami, lai sirds pārtrauktu sāpēt par iznākumu. 8/10.
  8. Satori – citādība.iecietība.līdztiesība. Gaidīju ko citu, sagaidīju šo – kā citi un arī mēs tiekam un tiksim galā ar minoritātēm Latvijā. Pietrūka cilvēku stāstu, sāpīgās pieredzes, kuru gan var izlasīt internetā, bet nu grāmatā lasīt jau ir pilnīgi kas cits. 6/10.
  9. I.Ziedonis – Motocikls. Šitas tāds darbīgais dzejas krājums. Uzdzen vēlmi skriet, darbināt savu motoru un darīt lietas vairāk. Kādā brīvā brīdī būs jāpalasa vēl kaut kas. Ir labi. 7/10.
  10. Patriks Zīskinds – Parfīms. Ar grāmatām, kurās zini, ko jāmeklē, ir tā – liela daļa citu detaļu var paplūst garām un tās neuztver. Par laimi, mana tēma to neatļāva. Šī bija ļoti interesanta pieredze ar smaržu sajušanu caur grāmatu. 7/10.
  11. Jānis Rokpelnis – Dzeja. Lielais, biezais krājums mani kaut kādā veidā uzrunāja, bet, kad izlasīju, tomēr nebija pietiekami. Dodiet vēl, tā, lai pietiek līdz nākamajam rudenim pārpārēm. Bet zinu jau, ka nepietiks. 6/10.
  12. Māra Zālīte – To mēs nezinām. Šī grāmata bija kā dialogs starp Zālīti un Ziedoni par nopietno un nenopietni. Brīžam bija sarunas esence kā uz delnas, brīžiem tā bija plika pļāpāšana, bet bija laba pļāpāšana. 7/10.
  13. Kurts Vonnegūts – Čempionu brokastis. Nebija tik ļoti iespaidīgi kā pirmā viņa grāmata, varbūt par daudz marinējos un vajadzēja izlasīt visu vienā vakarā, lai būtu par ko likt tos augstos vērtējumus, bet man mēnesi to lasot pa mazam gabaliņam nekāds kaifs no tā nebija. 5/10.
  14. Laura Dreiže – Debesu lauskas. Par šito atsauksme vēl tikai taps tuvākajās dienās. Bija labi, bet kaut kas tajās beigās tomēr nav kā vajag. Arī vērtējums būs vēlāk.

Filmas. It kā jau saku un domāju un redzu, ka filmu skatīšanai man nav laika, tomēr kaut kā šomēnes tas atradās veselām piecām.

  1. Trainwreck. Izklaides gabals mēneša vidum, īstais īstajā laikā un vietā. Pat smējos, kas nav ierasti šāda veida filmām, vismaz man. 6/10
  2. The Laggies. Par šito filmu man bija vislielākais nesaprašanas moments. Filmu veidotājiem loģikas spējām acīmredzami nav jābūt, ja jau pieaugusi sieviete var mierīgi nedēļu pirms kāzām palikt pie mazgadīgas “draudzenes”, kurai vienreiz nopirka alkoholu viņu pirmajai tā lietošanas reizei ar draugiem. Mierīgi var flirtēt ar viņas tēvu un beigās vēl acīmredzami kļūt par pamāti, un tas viss tikai aptuveni nedēļas laikā! Bravo, Holivuda! 2/10.
  3. That Awkward Moment. Šito īsti neatceros, tāpēc pieņemsim, ka nebija nekas īpašs. Ā nē, tur čalis pie soliņa piesala, kamēr gaidīja savu lielo mīlestību. Vistīrākās muļķības, mūsdienās viņš jau sen būtu aizgājis skatīties hokeju, nevis sēdējis un 5 stundas sniegā un salā kādu gaidījis. 4/10.
  4. Very Good Girls. Drāma par pirmo mīlestību ar vienas piedzīvojumu pilnas vasaras ilgumu. Starp citu, LTV7 dažreiz piektdienu vakaros rāda tīri labas filmas. 6/10.
  5. Elpojiet dziļi. Nezin kāpēc tā arī nekad nebiju redzējusi šo filmu. Bija interesanti, bet neaizrāva. 6/10.

Pēdējais piegājiens – teātris.

  1. “Rondo” Ģertrūdes teātrī. Lielisks pierādījums kā 2 aktieri var iznest vairākas lomas būdami tikai divi un ar minimālu skatuvisko iekārtojumu. Vispār ĢIT’am ir ļoti savdabīgas izrādes, kas ir pilnīgi cita teātra pieredze, ne tikai skraidīšana pa lielajiem un jau pierastajiem teātriem. Burvīgi, iešu labprāt vēl un vēl.
  2. “Ja Tevis vairs nebūtu” Dailes teātrī. Ja pirmā Intara Rešetina izrāde bija absolūti sāpīgi brīnišķīga, tad šeit tas viss kaut kā samazinājās līdz viegli paciešamam līmenim. Īsumā – vīrs ir nomiris un sieva pēkšņi atklāj vienu mazu papīru, kura dēļ sākas izrādi gara histērija par tēmu “viņš mani nemīl”. 5/10.
  3. Bruņota un bīstama. Atsauksme šeit.
  4. Hamlets. Šitā bija kā translācija kinoteātrī no Londonas Nacionālā teātra. Mācība: lai gan grūtu nedēļu nevar ieplānot, tomēr pamēģiniet un nekad nepērciet biļetes tās noslēgumā. Var gadīties saldi pašņākt blakussēdētājam uz pleca. Lai nu kā, tas ko es redzēju, jo sevišķi pirmā cēliena beigas, bija absolūti brīnišķīgi, atkal cita teātra pieredze. Ja tik ļoti nenāktu miegs, paliktu arī uz otru, bet, tā kā tas beidzās aptuveni 1 naktī (jo sākās necilvēcīgi 21os), tad viss saslēdzās šādi. Nesen bija vēl viena pārraide, man šķiet, ka būs vēl tas pats Hamlets. Un protams, citas izrādes arī, pasekojiet tam līdzi Forumcinemas mājaslapā. Es acīmredzami teātri nevaru skatīties uz ekrāna ne kinoteātrī, ne mājās.
  5. “Brodskis/Barišņikovs” JRT. Ziniet, tā ir laba sajūta. Kad beidzot aizej uz īstu teātra izrādi, lai gan tikai 1,5 stundas garu, bet īstu. Un nevelcies vīlies mājās. Nē, nu velcies tāpat, bet piepildījies ar dzeju, naksnīgo Rīgu un burvīgo teātra sajūtu, kas rodas, kad saproti, ka esi patiešām bijis uz kaut ko labu. Lai gan es krievu valodu nebumbum, tā teikt, tomēr tulkojums bija un brīžiem pat diezgan labs, atmiņā paliekošs. Bet tomēr grūti uztvert tekstu citā valodā, ja kāds pa vidu runā. Man kā cilvēkam, kurš ļoti grib būt uz Tu ar arhitektūru, bet cenšas būt uz Tu ar komunikāciju, ļoti ļoti patika skatuves iekārtojums. Absolūti brīnišķīgs gan tas, gan izrāde kopumā. 9/10.
  6. “Avantūrista grēksūdze” Nacionālajā teātrī. Studentu ģenerālmēģinājumi ir laba iespēja skatīt izrādi ātrāk un noformulēt arī savu viedokli ātrāk par citiem. Tomēr laiks ir pagājis un viedoklis man joprojām nav uzradies. Bet jautājumi gan ir, un galvenais no tiem – vai kailums izrādē ir māksla vai veids kā likt pārvērtēt skatītāju robežas? Jau iedomājos dusmīgās tantes, kas pukodamās nāk ārā, jo vairs nav iemīļoto mūķeņu tērpu, precīzāk, tērpu nav vispār. Varbūt tieši tas ir vajadzīgs, lai pievilinātu teātrim jaunāka vecuma skatītājus, lai gan neliekas, ka teātri arī tādi apmeklētu ļoti maz. Kas zina.

november and hello image

Novembris būs darbošanās pilns mēnesis. Būs ļoti labs mēnesis, ja viss notiks tā, kā es to gribu, kas cerams, ka tā arī būs. Plānā ir lasīt “Viltoto Faustu”, atkal “Annu Kareņinu” un “Mūžības skartos”, bet tas ir skolai. Dzīvesprieka atgūšanai ceru pabeigt “Iluminae”, kas pagaidām ir ļoti interesants nākotnes dokumentējums sci-fi žanrā, plānā ir arī nejaušais “Aptiekārs Melhiors” un plānotais “burbulis” de la Motes triloģijas pabeigšanai. Iesāktā “Purpuļa karaļa galmā” arī jānofinišē, lai var ķerties pie nākamās. Vispār oktobrī nonācu pie secinājuma, ka kā e-grāmata jālasa tā grāmata, kas stāv fiziskā formā TBR plauktos, lai ātrāk tie sarūk apmēros. Savādāk kā viena grāmata aiziet pie izlasītajām, tā četras nāk vietā.

Arī NaNoWriMo jau ir sācies, jāsaņemas un jāuzraksta vismaz kaut kas vairāk par 3 teikumiem. Ir plānā četras izrādes, trīs ĢIT, viena Dailē. Iespējams, laika gaitā nāks klāt es šajā ziņā esmu diezgan neparedzama.

Novembris būs lielisks mēnesis. Ļauj tam iesilt un tad ieej Jāņa Rozes grāmatnīcā pēc jaunā Ziņneša. Varbūt tur būs kas labs.

Attēli te un te.