Izrāde “Bruņota un bīstama”

https://i2.wp.com/pannasteatris.lv/wp-content/uploads/2011/10/balon1.png

Stāsts ir par sievieti, kura savos labākajos gados vēl ir bez vīra. Kad kafejnīcā satiktā bijusī klasesbiedrene izmet informāciju par klases salidojumu un otro pusīšu saistību, Biruta saprot, ka viņai ir jādabū vīrs. Nu labi, līgavainis arī vēl der. Tad tiek uzsākta 90 dienu vīra meklēšanas misija un jau pirmajā dienā tiek noskatīts objekts – pretējā mājā dzīvojošais simpātiskais vīrietis, kurš uzvalkā uz darbu brauc ar lielu BMW. Sākas veiksmīgu un neveiksmīgu notikumu rinda, kas beigās noved pie secinājuma – laime ir tavā priekšā, jāprot tikai to saskatīt.

Sākšu ar to, ka šī ir komēdija. Tipiska komēdija, kur visi smejas tam paredzētajās vietās. Ne tik traki kā kādā pilnīgi stulbā “Amerikāņu pīrāga” vai citu ASV ražoto komēdiju stilā, bet tādā… eiropeiskākā. Diemžēl (vai par laimi) esmu tas cilvēks, kuram ir ļoti īpaša humora izpratne un nesmejos vietās, kur to prasa tikai tāpēc, ka aktrise ietur iestudētu pauzi, lai cilvēki var pastrādāt ar vēdera un vaigu muskuļiem. Tā ir mana īpatnība, izrādi nevar vainot. Bet bija arī vietas, kur es iesmējos. Izrāde varētu būt tīri laba tiem, kuri vēlas atslēgties no darba nedēļas stresa vai pavadīt laiku kopā ar draudzenēm.

Saistībā ar pašu izrādi man nepatika sākums. Iespējams, tas ir kultūras nama iekārtojuma dēļ vai kā savādāk, bet no sākuma palaisto video traucēja redzēt vīriešu balonu galvas (bet kas ir asprātīgs risinājums sievietes monoizrādei par vīriešiem). Arī mūzika bija nevajadzīgi skaļa kā pirms izrādes, tā izrādes laikā, un arī starpbrīdī, kas zināmā mērā traucēja sarunāties. Tāpat man likās, ka kaut kas nojuka ar tehniku, jo, skatoties pirmizrādes bildes ziņu portālos, fona attēli bija citi nekā Mārupes izrādē.

Lai nu kā, var tikai aplaudēt, aplaudēt un vēlreiz aplaudēt Zanei Daudziņai, kas brīnišķīgi iznes klišejisku izrādi. Tāpat man likās interesants vīriešu tēlu risinājums šajā izrādē. Lai vai kā, man šķiet, ka šī ir diezgan laba izrāde, ar ko braukāt par Latvijas kultūras namiem. Priekš viena liela teātra Rīgā tā ātri vien pazustu vai to vispār neiestudētu. Kā jau minēju, šī izrāde ir paredzēta izklaidēšanai, nevis likt aizdomāties par sabiedrībā nozīmīgām problēmām (jo tāda nav nespēja dabūt sev vīru).

Autore ir Aiva Birbele, režisors – Juris Rijnieks, aktrise – Zane Daudziņa, teātris – “Izrāžu apvienība Panna”.

Vērtējums: 6,5/10.

Attēls šeit.

24 stundu lasīšanas maratons

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/204268173/large.jpg

Jā, 24 stundu lasīšanas maratons bija tieši tik ērts, cik izskatās šajā bildē. Iepriekš par piedalīšanos blogā neziņoju, vien dažas stundas pirms tā sākšanas nolēmu piedalīties, ko rosināja jaunās rajona bibliotēkas apmeklējums un dzejas pilnas rokas.

Dewey’s lasīšanas maratons notiek divreiz gadā – oktobrī un aprīlī, un abās dienās ir tikai 24 stundu garš. Mērķis ir tieši tāds pats, kā visiem pārējiem lasīšanas maratoniem – izlasīt tik daudz, cik ir iespējams.

Tas, kā man gāja:

Imants Ziedonis – Kurzemīte – 154 lpp
Valts Vitmens – Zāles stiebri – 215 lpp
Sabīne Košeļeva – Rīga – Maskava – 112 lpp
Kurts Vonnegūts – Čempionu brokastis – 50 lpp
Jānis Rokpelnis – Dzeja – 189 lpp

Kopā man sanāk 720 lappuses.

Ar Ziedoni neesmu rēķinus noslēgusi, izlasīju tikai grāmatas pirmo daļu, kas man bija jāizlasa semināram, otrā daļa paliek gaisā karājoties ar mērķi izlasīt kaut kad vēlāk.

Šis bija pirmais 24 stundu maratons, noteikti domāju piedalīties vēl.

Attēls: šeit.

A-Z Book Tag

https://i2.wp.com/www.perpetualpageturner.com/wp-content/uploads/2013/08/AtoZsurvey-1017x1024.jpg

Dažkārt man uznāk vēlme atbildēt uz jautājumiem, kas ir saistīti ar grāmatām vai lasīšanu. Vai abiem. Bet paturēt tās atbildes pie sevis man gan nav ne kāda prieka. Un tieši tāpēc es esmu šeit – man ir apnicis klusēt. Šim te uzskrēju virsū Youtubā, bet neesmu draugos ar kameru, bet ar tastatūru gan, tāpēc – sākam!

Ak jā. Jautājumi ir sakārtoti alfabētiskā secībā pēc angļu alfabēta un tāpēc arī jautājumi ir un būs angliski, bet atbildes mūsu mēlē. Oriģinālais veidojums ir te.

Author you’ve read the most books from:

Roulinga ar savām 8 grāmatām (jo Fēniksa ordenis bija 2 daļās, vai ne?)

Best Sequel Ever:

No izlasītajām sērijām man nepatīk neviena otrā daļa, bet es te varētu likt Lārsonu un “Meitene, kas spēlējas ar uguni”. Jo tā viņa tiešām dara.

Currently Reading:

Imanta Ziedoņa “Kurzemīte”, dzejoļu krājums “Motocikls”, Māras Zālītes “To mēs nezinām”, un Sabīnes Košeļevas “Rīga – Maskava”. Jā, daudz, es zinu.

Drink of Choice While Reading:

Tēja ekstremālās situācijās (kad gulta trīc no tā, ka es trīcu, jo man ir auksti), bet, tā kā parasti es lasu dīvainās pozīcijās, labāk te dzērienus nejaukt iekšā. Bet, ja citādi nevar, tad tēja/kafija.

E-reader or Physical Book?

E-grāmata kā sabiedriskā transporta variants, bet fiziska grāmata visur citur. Somā vienmēr man ir abas.

Fictional Character You Probably Would Have Actually Dated In High School:

Emm, vidusskolas posms, tas nozīmē, ka viņam arī jābūt tajā vecumā? 😀 Ja nevar izvairīties no vīriešu aspekta, tad Kvouts no “Vēja vārda” sērijas, bet, ja var, tad labāk kāda kafijošana ar Grendžeras jaunkundzi.

Glad You Gave This Book A Chance:

Stīvens Čboski “Čārlijs, malā stāvētājs”. Lai gan filma mani tā neaizrāva un joprojām stāv nepabeigta, grāmatu gan izlasīju dažās stundās un man patika.

Hidden Gem Book:

Palacio “Brīnums”. Sākumā šķita pēc bērnu grāmatas, kas tur liels var būt, bet izlasot bija tīri pārsteidzoši. Kaut kas līdzīgs Čārlijam.

Important Moment in your Reading Life:

Viss ir svarīgs un tajā pašā nesvarīgs, lai to šeit pieminētu. Varētu jau teikt, ka Goodreads, jo vairs nav klades principa, bet tam nepieciešami vairāki uzlabojumi, lai tas būtu izcils.

Just Finished:

Umberto Eko – Rozes vārds.

Kinds of Books You Won’t Read:

Audiogrāmatas lasīt nesanāk, bet teksts iet uz priekšu, tāpēc teorētiski var attiecināt uz šo jautājumu. Tām man zūd koncentrēšanās spēju, ja daru vēl kaut ko paralēli.

Longest Book You’ve Read:

Rotfusa “Vieda vīra bailes” – 1052

Major book hangover because of:

Zusaka “Grāmatu zagle”, jo izlasīju visu vienā vakarā. Un pēc tam tā nožēloju.

Number of Bookcases You Own:

Rīgā 2 stabili. Par Tukumu neesmu pārliecināta, jo grāmatas ir izsvaidītas pa visām iespējamajām vietām, kur var novietot grāmatas. Labi, teiksim 4 kopā.

One Book You Have Read Multiple Times:

“Vinnijs Pūks un viņa draugi”. Pirmsskolas un sākumsskolas laikā pārlasīju kādas 2 reizes pa gadu stabili.

Preferred Place To Read:

Gulta, kur apkārt ir kaudze ar spilveniem un vismaz 3 grāmatu izvēles. Palodze kādreiz arī ir laba vieta, bet tagad aukstums nāk pa spraugām un vairs nav tik forši.

Quote that inspires you/gives you all the feels from a book you’ve read:

Pēdējais atzīmētais “Rozes vārdā”:

It visur meklēju mieru,bet nekur citur to nevaru atrast kā vien stūrī ar grāmatu.

Reading Regret:

Pēdējā – Džeimsas pēdējais (un reāli cerams, pēdējais) garadarbs “Grejs”.

Series You Started And Need To Finish(all books are out in series):

Pirmais, kas nāk prātā: no Lārsona jāpārlasa 3. daļa, Laurai Dreižei Danse Macabre 3. daļa, Rotfusa 3. daļa, Vampīru Akadēmijas pēdējās divas grāmatas, Sallijas Grīnas 2. un 3. daļa, Andersa de la Motes 3. daļa, Matsa Strandberga un Sāras Elfrēnas 3. daļa.

Three of your All-Time Favorite Books:

Par šito jūs dzirdēsiet arī novembrī, tāpēc te būs 3 citas mīļākās grāmatas: Dāvids Foenkinoss “Smalkjūtība”, Mihails Šiškins “Vēstuļnieks” un A.A.Milns “Vinnijs Pūks un viņa draugi”.

Unapologetic Fangirl For:

Biju liela “Bada spēļu”, gan “Divergent”, gan visādu šitādu fane, bet joprojām mani sajūsmina Megijas Stīvoteres triloģija “trīsas”, jo tur ir Rilkes dzeja.

Very Excited For This Release More Than All The Others:

Harija Potera jaunā grāmata ar ilustrācijām!!! Nē, es nopietni!

Worst Bookish Habit:

Lasīt daudz grāmatas vienlaicīgi.

X Marks The Spot: Start at the top left of your shelf and pick the 27th book:

Veras Volkēvičas “Pļauka” 4. grāmata.

Your latest book purchase:

Ak jēziņ, neatceros. Laikam Gillian Flynn “Gone Girl”.

ZZZ-snatcher book (last book that kept you up WAY late):

Laikam tikai “Bada spēles” esmu lasījusi līdz trijiem naktī, bet tā, ka izlasu grāmatu un nolūztu. Ar pārējām tā nav sanācis.

Paldies par uzmanību, man bija interesanti.

Attēls: te.

Mārgareta Atvuda “Kalpones stāsts”

Mārgareta Atvuda - Kalpones stāsts

Dažreiz man uznāk prokrastinācija. Un, ja ne sirdsapziņa, ka beidzot taču ir jāuzraksta atsauksme, tad būtu to darījusi vēl ilgāk. Un šī grāmata ir tik sāpīgi skaista, ka ļauj to darīt.

Galvenā varone ir Zemfreda, Komandiera Kalpone Gileādas republikā. Tas ir laiks, kad sievietēm ir ļauts domāt un lemt tikai par tām lietām, kas uz viņām attiecas – pārtika un bērni. Reizi dienā Zemfreda kopā ar vēl kādu citu Kalponi var aiziet pēc pārtikas, bet reizi mēnesī sievas klātbūtnē Zemfrida guļ ar Komandieri, jo tas ir vienīgais valdības atbalstītais ceļš, kā paaugstināt dzimstības līmeni valstī – iznēsāt un dzemdēt bērnu Sievām, kas to pašas izdarīt nevar. Bez tagadnes atstāstījuma Zemfrida lasītājus iepazīstina arī ar pagātnes ainām, kad dzīve bija normāla – Zemfredai bija Lūks un bija viņu bērns, līdz notika lūziens pastāvošajā sistēmā, viss mainījās un kļuva par diezgan drastisku režīmu.

Iedomājieties vertikālu, melnu caurumu, kuram jūs redzat tikai malas, bet nevarat pateikt, cik dziļš tas ir, jo apakšā ir tumsa. Jums tajā jālec. Jūs nezināt, kas jūs tur sagaida, ir tikai atsauksmes no citiem, ka tas ir labs, un daudz iegūsiet, ja leksiet. Redziet, te, nedaudz pārfrāzējot, ir mans grāmatas raksturojums. Ir dzirdētas atsauksmes, ka grāmata ir izcila, bet pats jau jūs to nezināt. Un vāka atšķiršana ir kā lēciens iekšā stāstā, kas sākas pilnīgi negaidīti, bet beidzas ar nelielu atvieglojumu – Gileādas režīmam tomēr nākotnes nav. Vāka ietvaros. Bet, ja mēs palūkojamies uz mūsdienu situāciju, cenzūru, tikumību un aizliegtajiem mākslas darbiem, rodas vienkārša atbilde – pavisam drīz arī mēs būsim Gileāda, ja to pieļausim.

Lasīt nebija viegli. Jo tālāk lasi, jo sāpīgāk tas ir, un beigās nonācu pie tā, ka jālasa bija nodaļa dienā, jo aprakstīts tas viss ir tik tieši, konkrēti, ka tas iespaido arī mani. Rodas savāda līdzi jušana varonei un sievietēm, bet pret aprakstīto varu tiek izjusts spēcīgs naids. Mani tikai izbrīnīja viens – tas, ka Komandieris, atrodot, acīmredzami, ne pirmo Kalponi, kam uzticēties, tik viegli pielaiž to sev klāt.

Bet ne uz visiem jautājumiem ir atbildes. Zemfridai (tātad, arī lasītājam) ne visu ir iespējams uzzināt, jo Gileādas vara iznīcināja nevēlamo informāciju, bet tagadnē Zemfridai vienkārši bija ļauts šķirstīt jau tā aizliegtos modes žurnālus (kurus kādreiz kopā ar grāmatām lielā ugunskurā sadedzināja pilsētas parkā), nevis lasīt, piemēram, politiska satura avīzes. Bet daudzus skaidrojumus lasītājs iegūst grāmatas beigās, kur konferences veidā tiek izstāstītas vēsturiskās piezīmes.

Grāmatas vērtējums: 10/10. Tas bija brīnišķīgi sāpīgs piedzīvojums, bīstami balansējot uz laika un vietas robežas starp Atvudas iedomām un mirkļa realitāti.

Attēls te.

Rakstīšanas izaicinājums – NaNoWriMo

https://i2.wp.com/d1lj9l30x2igqs.cloudfront.net/nano-2013/files/2013/09/Shield-Nano-Side-Blue-Brown-RGB-HiRes.png

Šis būs stāsts par citāda veida izaicinājumu. Ja manā blogā pēdējā laikā ir pierasts redzēt lasīšanas izaicinājumus/maratonus, tad šis būs citāds ar to, ka būs rakstīšanas – NaNoWriMo jeb National Novel Writing Month.

Kas tas ir?

Nosaukums runā labāk par vārdiem, bet teorētiski (un arī praktiski) tas ir pasākums, kurš ilgst 1 mēnesi, kas nemainīgi ir novembris, un kura laikā dalībniekam ir jāsasniedz 50 000 vārdu apjomu. Tas, kā viņš to izdarīs, ir viņa rokās, protams, nekas slikts nenotiks arī tad, ja šo vārdu apjomu neuzrakstīs, bet tikai mērķis nebūs sasniegts. Rakstīt var jebkādā žanrā, vari nākt klajā ar ko līdzīgu 50 Shades (bet varbūt labāk nevajag…) vai “Annai Kareņinai”. Lai gan no sākuma 50 000 vārdu (ne zīmju) šķiet baisi, nav tik traki, ja ir degsme acīs, rokās un sirdī un zināma ideja par ko rakstīt.

Soli pa solim

Ja esi nolēmis rezervēt visu novembri rakstīšanai, ej uz nanowrimo.org un piereģistrējies. Ja kādu tas biedē, īstais vārda nav jāatklāj, un vari slēpties aiz randomā izvēlēta segvārda. Kad esi apstiprinājis uz e-pastu nosūtīto linku, vari sākt uzspost savu profilu, izvēloties topošā literārā gabala žanru, nosaukumu un papildinot informāciju par sevi. Līdz 1. novembrim un arī visas rakstīšanas laikā tu vari pelnīt ordeņus, sasniedzot kādus izaicinājumus vai nu sava gara darba rakstīšanā, vai arī komunicējot ar citiem NanoWriMo dalībniekiem. Ir pieejams arī forums, kurā vari smelties idejas un iedvesmu, kā arī daudzas citas iespējas.

Vēsture

Pirmais pasākums notika 1999, kas nozīmē, kā šāds pasākums ilgst 16 gadus, un jau pulcē vairāku tūkstošu rakstītāju visā pasaulē. Jau pagājušā gadā vien piedalījās vairāk par 325 000 cilvēku.

Kas man likās interesanti, protams, ir autori, kuri izdod tieši NaNoWriMo laikā sarakstītos darbus (protams, labojot un svītrojot, bet tomēr viņi nokļūst pie lasītājiem). Tādi ir, piemēram, Erinas Morgensternas “Nakts cirks”, Sāras Grūenas “Ūdens ziloņiem”, arī pašmāju autori, piemēram, Laura Dreiže un Ellena R. Landara katra ir izdevušas 1 NaNoWriMo laikā sarakstītu darbu.

NaNoWriMo Latvijā

Nešmaucies, kad norādi savu atrašanās vietu (valsts līmenī), jo tas tev var kalpot kā draugu/paziņu un iedvesmotāju atrašanas vieta. Runāju par Latvijas NaNoWriMo grupu, kas rīko dažādas tikšanās novembrī un rakstīšanas laikā, cik aši apskatījos, viss grozījās ap Nacionālo bibliotēku un Franču liceju, un, ja tās ir darba dienas, tad tie ir vakari, bet, ja brīvdienas, tad dienas vidus. Katrā ziņā, šie cilvēki ir atbalsta un iedvesmas punkts galējās un ne tik galējās situācijās rakstīšanas, pirms rakstīšanas un pēc rakstīšanas laikā. Jau vari sākt sekot grupas twitter profilam un saņemt jaunākās ziņas par aktivitātēm.

Es

Piedalīties sāku pirms kādiem gadiem 3-4, un tas viss beidzās ar to, ka pirmajā dienā uzrakstīju 100 vārdus ar domu, ka pabeigšu vēlāk, novembra vidū atcerējos par šādu pasākumu, izrediģēju sarakstīto līdz 3 teikumiem, un tad jau pienāca 30. novembris, kad ar vilšanos nospiedu “delete my novel”. Nesaku, ka šogad tā nebūs, un nepavisam nepretendēju uz 50 000. Mans mērķis drīzāk ir mēģināt ko tādu, par ko esmu domājusi diezgan ilgi, un ietērpt vārdos tādas situācijas, kas manī pēdējā laikā ir raisījušas zināmas emocijas skatoties uz pašas dzīvi vai citu cilvēku attiecībām. Tas ir arī viss, ko patlaban varu pateikt. Jā, tas būs riktīgs izaicinājums, novembris nav pateicīgākais laiks manā dzīvē šogad un nākamos 2 arī noteikti, bet mēģināts nav zaudēts.

Ļoti daudz ko te arī neizstāstīju, pieturējos pie, manuprāt, svarīgākā un būtiskā. Un tieši tāpēc iesaku arī jums iet uz izveidot savus profilus NaNoWriMo, lai izaicinātu sevi. Jo savādāk robežu neatradīsi. Lai veiksme un labie gari stāv rakstītājiem klāt un lai izdodas sasniegt savus mērķus! 🙂

Bilde te.

Kiera Cass “The One”

https://kurpjukaste.files.wordpress.com/2015/10/ef792-1430100511006.png

Es teikšu tā – cik labi, ka viss šis ir beidzies.

Turpinās abās iepriekšējais aprakstītais, no Elites ir palikušas 4 meitenes, kas cīnās par prinča Meksona roku, sirdi un dzīvi viņam pie sāniem. Bet viss nav tik skaisti – Amerika ir izgāzusies kā veca sēta un nu viņai visiem jāpierāda, ka ir laba un paklausīga meitene, kas ir labojusies. Precīzāk, ne visiem, bet karalim – tas viņu grib izmest ārā jau no brīža, kad viņa atvēra muti un kļuva viņa lēmumiem neērta. Arī viņas un Meksona attiecībās iezogas neuzticības, greizsirdības un aukstuma nots. Un dumpinieki arī nemaz nav nolēmuši klusēt. Viss Amerikas dzīvē iet uz leju, kamēr vien nenotiek pats ļaunākais, kas vienu dzīvi sagrauj, bet nākamo – uzceļ no pelniem.

Autorei neizdodas likt lasītājam noticēt par Amerikas pakļāvīgumu. Meksona vietā es jau sen būtu padevusies un aizsūtījusi tādu mājās, lai iet sprēgāt un pārdomāt simto reizi pēc kārtas uz turieni. Nē nopietni, viņš viņai zvaigznes no debesīm var un grib nocelt, bet viņa pasaka kaut ko tik stulbu un aprobežotu, ka gribas grāmatu mest pret sienu un virsū nemaz neskatīties, cik ļoti viņa kaitina. Bet beidzot pēdējā daļā princim ir izaudzis mugurkauls un viņš māk pretoties kā Amerikai, tā savam tēvam.

Pēdējā daļā arī beidzot autorei ienāk prātā satuvināt sāncenses un padarīt viņas par baigām labākajām draudzenēm. Lasītājam tiek dota iespēja atslābt no kleitas plēšanām un matu raušanai, kas pārāk daudz bija pirmajās divās daļās. Arī tiek izteiktas atzīšanās, kā rezultātā var uzskatīt, ka par prinča sirdi cīnās tikai 2 meitenes, lai gan formāli skaitās 4. Protams, ja lasītājs ir gana gudrs, tad jau sākumā ir sapratis, par ko lieta grozās (kuru beigās viņš izvēlēsies) un es jums varu pateikt – tas nemainās. Tiesa, varbūt jums tāpat kā man, būs interesants nevis rezultāts, bet ceļš, kāds jānoiet, lai iegūtu balvu. Šoreiz tas gan bija diezgan sekls ar dažām interesantām atkāpēm, bet tomēr tas masu slaktiņš beigās, kur nogalina visus, kas traucē un tos, kuru nāve vienkārši liktu pārdzīvot, ir diezgan muļķīgs.

Bet, pa vidu iespraužot kaut ko pozitīvu – es vēl nekad neesmu redzējusi tik skaistus vākus! Lai arī stāsts ir diezgan vājš un, ja nebūtu šo vāku, es no grāmatām atbrīvotos, vāki kaut kā liek nobremzēt lēmumu un brītiņu vēl paturēt plauktā. Tā meitene arī diezgan pārmetoši skatās, lai kurā istabas vietā es uz viņu skatītos.

Man ļoti pietrūka pasaules apraksta. Vai tā ir tāda pati kā pasaule mūsdienās, vai tomēr savādāka. Jā, telefonu tur varēja dabūt izņēmuma gadījumos, bet dīvainā kārtā uz mājām Amerika varēja piezvanīt, kas nozīmē, ka visiem tādam vajadzētu būt. Zinām arī to, ka pastāv kastu sistēma, kur katrā dara kaut ko savu. Zinām, ka ārpus pils iedzīvotāji visu laiku ir briesmās (vismaz trešajā daļā). Bet nezinām kāpēc tas tā ir, kaut kādu vēsturi vai tādu informāciju, kas liktu saprast vairāk. Grāmatā lielāka uzmanība tiek koncentrēta uz meitenēm un attiecību veidošanu, nevis to, kāpēc Iliāda, un nevis kas cits.

Šī nav noslēdzošā daļa, bet es uzskatu, ka ir. Autore ir izdevusi vēl ceturto daļu The Heir un drīz būs arī piektā, kuras nosaukums nav zināms, bet tur darbība risinās ap Meksona un Amerikas meitu, tāpēc nē, paldies, man jau pietika ar šito. Cik sapratu, vismaz pirmās grāmatas tiesības ir iegādājusies Warner Bros, bet par to, manuprāt, es jau rakstīju. Interesentiem vēl ir pieejami stāstu krājumi no dažādu citu varoņu perspektīvām – Sarga, Prinča, Karalienes un vēl viena, kas iznāks 6. oktobrī. Vēl jauna grāmata no autores, kas nav saistīta ar šo sēriju būs janvārī, bet vairāk informācijas var izlasīt mājaslapā.

Vērtējums: par daļu 4/10, par sēriju 5/10. Tie vāki!

Attēls: te.

Laura Dreiže “Zem mākslīgām zvaigznēm”

Laura Dreiže - Zem mākslīgām zvaigznēm. Danse Macabre 2

Pierādījums tam, ka aizraujoša literatūra nav malā noliekama – izlasīju 4 stundu laikā.

Pirmā grāmata beidzās ar to, ka Viktorija atrodas uz nāves sliekšņa. Otrā grāmatā Glāss lauž sava amata noteikumu un tā vietā, lai pavadītu viņu pēdējā ceļojumā, meiteni izglābj. Tiesa, nekas vairs nav tā kā agrāk. Šī iemesla dēļ abus izmisīgi meklē Taniela amata brāļi un vara, tāpēc abi bēg un beigu beigās nonāk Lejaslondonā – netīrā, pagrimušā pilsētas daļā, kas, kā jau nosaukumā var saprast, atrodas platformu zemāk. Sākas izdzīvošanas spēle, kas aizved viņus pie doktora un viņa mācekļa, kas var izpildīt viņu vēlmes, ja viņi savstarpēji vienosies. Bet nekas nav tik vienkārši, kā izklausās.

Man ļoti patika, ka, atšķirībā no daudzām citām triloģijām, otrajā daļā netiek pielietota atstāstījuma izteiksme par to, kas notiek pirmajā daļā, bet notikumi raiti plūst uz priekšu it kā nekāda pārrāvuma nebūtu bijis. Un, pirms sākat satraukties, mēnesis nav ilgs laiks, un nekas nav paspējis izplēnēt no atmiņas, kas traucētu uztvert otrās grāmatas būtību.

Kas attiecas uz pašu stāstījumu, tur gan viss tik spoži nerādās. Notikumi ir raiti un viens pēc otra, bet kaut kā liekas, ka nekas būtisks nenotiek. Ir tie 4-5 lielie pieturas punkti, kas arī tiek sīkāk aprakstīti. Man tas atgādināja vieglu vilkšanu garumā, lai gan padomājot, viss it kā risinājās pieklājīgā ātrumā un garlaicīgi varbūt palika tikai tajā mežonīgi ilgajā Viktorijas atveseļošanās ainā. Un, pievēršoties varoņiem, tie arī sāk kaitināt, Viktorijas atgādina mazu, niķīgu meiteni, kamēr Taniels – pieaugušu un racionāli domājošu vīrieti. Un šitie divi raksturojumi neiet kopā, ja runājam par abiem kā pāri.

Diezgan lielu jautājumu man radīja Viktorijas atdzīvināšanas rezultāts. Gan tas, kā nedzīva lieta pēc dvēseles ievietošanas var atdzīvoties un sākt kustēties, gan tas, vai tāds kustonis enerģiju uzņem tikai guļot, vai kā citādi. Pārtiku ēst nevar, jo viņam nav kuņģa. Un, ja var uzņemt tikai no miega, tad kāpēc mēs to nevaram tā izdarīt, jo mums no sākta gala ir daudzināts par ēdienu kā būtisku enerģijas bumbu? Visas grāmatas garumā tā arī šis aspekts neatklājas, un, ja runājam par ūdeni, man šķiet, ka viņa tādu arī nemaz nedzer, kamēr ir dzīvi nedzīva. Tāpat neatklājas, kāda loma ir viņas vīzijām par tēvu un ko tās dod, bet varbūt tas atklāsies pēdējā daļā.

Kopumā grāmata jau ir laba, tikai vismaz man atstāj lēnīguma efektu, kuru var norakstīt uz ieilgušajām ainām. Arī ir daudz jautājumu par to, kā viss turpmāk attīstīsies, pieļauju, ka būs kaut kas kaujveidīgs noslēdzošajā daļā, jo iepriekš autore samudžinājumu atrisināšanai ir izvēlējusies tieši šādu ceļu. Dzīvosim, redzēsim.

Ak jā, un pie lasītājiem veikalos grāmata nonāks 7. oktobrī, kā jau iepriekš tika ziņots!

Vērtējums: 7/10.

P.S. Uzslava autorei par diezgan foršu mīlestības definīciju. 🙂

Attēls: šeit.