Septembris

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/198452793/large.jpg

Skaistam mēnesim skaista bilde. Šis bija ļoti interesants mēnesis gan personiskajā ziņā, gan darba ziņā, gan arī bloga lietu ziņā. Ziniet, ja grib uzdrošināties, lietas sanāk vēl labāk, nekā iepriekš plānots.

Sāksim ar grāmatām. Es šaubos, vai es līdz rītdienas vakaram izlasīšu 2 grāmatas, kuras patlaban lasu, tāpēc uzskatīsim, ka septembrī izlasīju 8 grāmatas, kas ir jauks skaitlis, bet liekas šausmīgi maz, ja paskatāmies, ka augustā izlasīju 14. Bet tad man bija daudz brīva laika, tagad tādu ar lupu jāmeklē, tāpēc 8 ir labi.

  1. Sanita Reinsone – Meža meitas. Es gribēju padraudzēties ar vēsturisko literatūru, man nesanāca. Tā kā vēsture kā priekšmets man skolā nepatika, domāju, ka ar šāda veida literatūru būs savādāk. Lai nu kā, grāmata bija īsts informācijas burbulis par lietām, par kurām man nebija ne jausmas. Ja autore būtu izvēlējusies citu rakstības stilu, nevis vairākas mazas nodaļas no katras sievietes, es droši vien padodos jau sākumā. Kopumā ir labi, bet ne priekš manis.
  2. Fransuā Lelors – Hektors sāk jaunu dzīvi. Atsauksme ir te.
  3. Mihails Bulgakovs – Liktenīgās olas. Te sākas pats foršākais un briesmīgākais reizē. Kursa ietvaros katru nedēļu jāizlasa 1 grāmata, kas principā ir mūsu radināšana pie grāmatām un kvalitatīvas literatūras. Pagaidām iet kā pa kalniem, redzēs, kā būs tālāk. Šis bija Bulgakova mēģinājums pagātnē rakstīt par nākotni, kas patiesībā ir pagātne (revolūcija un tā). Lai saprastu apslēpto ironiju, prasa vēstures zināšanas, par kurām es jau pastāstīju augstāk.
  4. Jānis Turbads – Ķēves dēls Kurbads. Diezgan interesants latviešu teiku, eposu, dainu un pasaku mikslis. Reizēm bija tik absurdi, ka pat smējos. Nelasiet, ja pirms tam neesiet izlasījuši pasaku par Kurbadu.
  5. Džeimss Džoiss – Uliss. Ak vai. Teorētiski, Džoiss uzbūvē romānu, kas balstīts uz Homēra “Odiseju”. Protams, tur klāt nāk nežēlīgi daudz atsauču uz citiem darbiem, tautām un valodām. Lasīt bija tīrās mocības, jo tur ir tik daudz visa kā, ka aizmirstas par ko bija sākumā. Traucēja arī atsauču esamība grāmatas beigās, sanāk, ka jāšķirsta bez maz vai aiz katras rindas, jo neko nesaproti. Vērtējuma nebūs.
  6. Anderss de la Mote – [buzz] troksnis. Atsauksme ir šeit.
  7. Kiera Cass – The Elite. Atsauksme ir šeit.
  8. Kiera Cass – The One. Atsauksme vēl nav, bet visticamāk, ka rīt taps. Īsumā joprojām tracinoša galvenā varone, bet autore vienā brīdī pārsteidz ar kliešejisku sižetisko pagriezienu, kas ir tik pārsteidzoši, jo viss, kas man likās iepriekš, ka būs, tā arī bija. Lai cik populāra šī grāmata arī nebūtu un lai cik jauniešu to nebūtu iemīļojusi, es neesmu no viņiem. Kas zina, varbūt esmu par vecu šādām muļķībām.

Par filmām. Šomēnes būšu noskatījusies 6.

  1. Maģija starp vārdiem: Dž.K.Roulinga. Filma seko Roulingas dzīvei Harija Potera sērijas tapšanas pirmsākumos. Katrā gadījumā man, kura nav lasījusi Roulingas biogrāfiju, tas bija zināmā mērā interesanti. Protams, ja filmas autors nebūtu tik daudz koncentrējies uz attiecību drāmām, sievieti, bet gan uz autori, tad filma varētu izvērsties pavisam savādāk. Tagad tas ir garlaicīgs gabals ar dažām interesantām minūtēm.
  2. The Perks of Being a Wallflower. Atcerējos, ka beigas tā arī nenoskatījos. Man bija sajūta, ka filma velkas, bet varbūt man vienkārši pietrūka koncentrēšanās spējas, jo nespēju 2 lietas darīt vienlaikus, ja viena no tām ir filmas skatīšanās. Un man ir smagas aizdomas, ka filmas skatīšanas brīdī es kaut ko darīju ar blogu, tāpēc tas izklausās vēl sliktāk. Lai nu kā, brīvā brīdī pabeigšu skatīties, bet, ja jāizvēlas starp grāmatu vai filmu, es dodu priekšroku filmai, jo tā man likās savādāka un, nu, jo Emma Vatsone.
  3. Jānis un Elza. Mīlas grāmata. Šis bija interesants Lindas Oltes veidojums, tiešām sadalīts kā grāmata, tāpēc likās saskaldīts, un vietas, kuras gribēju, lai būtu paskaidrotākas, aprāvās un tā vietā sākās pavisam kas cits. Pārāk daudz uzmanības tika pievērsts nevajadzīgām attiecību drāmām un attainojumiem, mazāk – abu dižgaru attēlošanai kā dižgariem. Vispār man šitas gads un pēkšņo ņemšanos ap Aspaziju un Raini nepatīk. Pēkšņi visi ir speciālisti šajā jautājumā, kas paši sevi par tādiem ir padarījuši.
  4. Chinese puzzle. Odrija Tatū, tāpēc noskatījos. Kopumā viegla romantiskā komēdija, kurai nedaudz jāpiedomā līdzi.
  5. The Other Woman. Šito jau biju redzējusi, dažas vietas bija smieklīgas, citas absolūti nē.
  6. Goodbye, Lenin. Šo vēl tikai skatīšos, nevaru neko spriest.

Un pēdējais – teātris. Saku, ka esmu noskatījusies 6 teātra izrādes, no kurām 2 bija no Teātris zip ierakstiem.

  1. Raudupiete. Žēl, ka neesmu šo redzējusi dzīvē, nepatīk man skatīties teātri televīzijā, ja neesmu to redzējusi. Katrā gadījumā, man patika, un, ja šo izrādi vēl vedīs uz Rīgu (man šķiet, nesen tieši bija), tad noteikti aiziešu.
  2. Oņegins. Šito biju redzējusi teātrī kā teātrī, tāpēc ieraksts tikai atsvaidzināja sižetu un emocijas. Burvīgi.
  3. Oskars un Rozā dāma. Atsauksme ir šeit.
  4. Āda Ģertrūdes ielas teātrī. Patika tieši ar savu savdabīgumu. Arī šī bija pirmā iepazīšanās ar šo teātri, bet es iešu vēl un dikti pašsaprotamu iemeslu dēļ, kurus izskaidrošu zemāk.
  5. Farjatjeva fantāzijas. Nevajadzīgi stiepti un garlaicīgi, bet, kā man paskaidroja, tas tāpēc, ka biju uz mēģinājumu, dzirdēts, ka tagad spēlē daudz labāk. Un tāpēc, ka sēdēju pārāk tālu, kas man vienmēr traucē. Vispār esmu bijusi uz 3 JRT izrādēm, kas man ne pārāk, un zūd vēlēšanās iet uz tām izslavētajām, piemēram, “Ziedonis un Visums”, “Latviešu mīlestība” utt., jo bail, ka ar tām var sanākt vairāk dusmu un neapmierinātības, nekā kaut kas labs un foršs.
  6. Frankenšteins. Atsauksme te.

Tas nu tā arī viss. Studēt ir briesmīgi un forši reizē (un tas pie kura ir kurš variants, mainās ik pa nedēļai). Vispār, pačīkstot par šito, skolā man nenormāli kaitināja un nepatika angļu valoda kā priekšmets un visiem tiem n-tajiem skolotājiem un mācību programmu, kuru diez vai kāds ņēma vērā, bet te tā ir gandrīz mana mīļākā lekcija. Bet labi, ja esmu apsolījusi čīkstēt par izglītības sistēmu, kad man būs grāds un vara, tad lai tā arī būtu. LTV un Re:Baltica tagad smuki paceļ šo tēmu.

Bet, kas attiecas uz pieminēto Ģertrūdes ielas teātri, es tur esmu sastopama vairākkārt, un nebrīnies, ja es tevi sveicinu un lūdzu ienākt reģistrēt savu biļeti, piemēram, 1. oktobra izrādē. Vēlāk gan tikai novembrī. Kas attiecas uz Dailes teātri, tur arī man ir viena izrāde tagad paredzēta, domāju par vēl kādu. Grāmatas pie manis atnāk negaidot, vienīgais plāns šajā ziņā ir tās grāmatas, kas man jāizlasa semināru ietvaros. Oktobrī mani draugi šajā ziņā būs Eko un Ziedonis, arī Gunārs Priede.

Attēls šeit.

Advertisements

Kiera Cass – The Elite

Kamēr latviski otrā un trešā daļa vēl tikai top un vēl nav saskatāma pie “drīzumā” sadaļas izdevniecības mājaslapā, esmu sadabūjusi sev pārējās triloģijas daļas angliski un ķērusies pie lasīšanas. Jo man ikdienā sāk pietrūkt pasaku ar neticamām beigām.

Pirmā daļa noslēdzās vietā, kur Princis Meksons patur pilī 6 meitenes kā Eliti. Otrajā daļā meitenēm ir jāmēģina sadzīvot zem viena jumta, cīnīties par Meksona uzmanību, pārciest dumpinieku uzbrukumus un, tas, kam grāmatā tiek pievērsta otra lielākā uzmanība – mācīšanās būt par princesi. Etiķetes mācība, publiskās runas apgūšanas prasmes un uzrunas Iliādas iedzīvotājiem tiešajā ēterā, bet tā tomēr ir maza daļa no visa tā laika, ko meitenes pavada slinkojot un mēģinot atrast kādu nodarbošanos. Bet viss nav tik vienkārši, jo visu laiku ir jāiztur pārbaudījumi, kuru rezultātā viena no 6 tiek izslēgta. Šī izslēgšana maina to, kā iedzīvotāji skatās uz Ameriku, bet kārtīgu spērienu meitenei dod pēdējais pārbaudījums, kur izrādās, ka viņai atkal jāatgūst karaliskās ģimenes uzticība.

Ko lai saka. Arī šajā daļā Amerika domā tikai par sevi, pievēršas problēmām, kas skar tikai viņu un uzskata par pašsaprotamu, ka uzvarēs, jo Meksons to viņai ir skaidri pavēstījis pirmajā daļā. Bet tas vienalga neizslēdz Amerikas apcerēšanu par to, ka Meksons viņu nemīl, ja nav ienācis pie viņas, runājis ar viņu, satiecies ar viņu vai paskatījies uz viņu kaut stundu.  Tajā pašā laikā savas jūtas nodefinēt viņai ir grūti, jo arī šeit nevar izšķirties starp to sargu, kas ir viņas bēdubrālis, kad jāraud par gribēšanu mājās un Meksonu, ar kuru jāraud par visu pārējo. Izklausās nesakarīgi un tieši tā tas arī ir.

Runājot par tiem pieminēšanas vērtiem punktiem, šeit varētu izcelt lepnuma un manieru aizmiršanu, kad ir jācīnās par draudzību. Skanēs naivi un visur jau bijis teksts, bet tas ir tas, par ko reāli ir jāatgādina bērniem. Labi, kad es biju skolā, man tādu problēmu nebija, bet, kad man ausīs nonāk stāsti par to, ka draudzējas nevis ar to, ar kuru visu bērnību ir bijis kopā, bet ar to, kuram ir deviņpadsmitais aifons, liela māja Mārupē un vecāki bērnu uz skolu nogādā ar limuzīnu, nu tad rodas liels jautājums par vērtībām, ko bērni uzskata par svarīgām. Nesaku, ka šī grāmata ir morāles un vērtību ābece, bet draudzības aspektu tā kaut uz sekundi, bet parāda diezgan labi.

No visas grāmatas man visvairāk patika beigas. Un nevis tās beigas, kur Amerika sadumpojas, bet tās beigas, kur viņu beigu beigās tomēr pieliek pie vietas un viņa arī kaut uz mirkli jūtas melna un maziņa. Lai gan karalis arī brīžiem ir diezgan apšaubāma romāna persona, lēmumu attiecībā uz Ameriku viņš pieņēma saprātīgu. Ja tā nebūtu, es tālāk nebūtu lasījusi. Labi, būsim reāli, būtu, jo man vajag laimīgas beigas, kuras jau bija pašā sākumā.

Par sērijas tālāko attīstību man bija diezgan skaidrs jau sākumā, bet kļūdījos vienā aspektā. Trešā grāmata nav apcerējums, kur viena meitene gatavojas kāzām ar Meksonu, tā joprojām ir sāncensība starp 4 meitenēm. Ne mirkli neesmu šaubījusies par jau sākumā zināmo iznākumu, bet pats interesantākais, kā izrādās, būs pēdējā triloģijas daļā.

Grāmatas vērtējums – 4/10. Krietni nepanesamākas Amerikas iekšējās iedomātās cīņas un viņa kā galvenā varone vispār.

Attēls te.

Anderss de la Mote “troksnis”

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/84319/300x0_buzz.troksniss.jpg

Dažreiz es mēdzu saņemt grāmatas pirms to iznākšanas. Bet vienmēr man tas ir sasodīti paticis. Arī Andersa de la Motes “troksni” es dabūju šādā veidā un grāmata mani patīkami pārsteidza.

Stāsts turpinās jau ar otro no triloģijas grāmatām (pirmā daļa te, otrā daļa iznāks 28. spetembrī, bet trešā – 28. oktobrī). HP jeb Henriks Peteršots bauda pasaules labumus par Spēles organizētāju naudu līdz viņš satiek kādu sievieti, kuras dēļ viņa dzīve vēl nekad nebija tik ļoti sarežģījusies. Henriks nojaušs, ka arī šeit savu roku ir pielikusi Spēle – lai cik ļoti viņš neslēptos aiz viltus identitātēm, tā tomēr bija viņu atradusi. Vai arī viņš atradis to. HP sāk strādāt lielā uzņēmumā, kas nodarbojas ar buzz control. Savukārt viņa māsa Regīna, aizsargājot ministri, izdara lietas, kuru dēļ tiek pie piespiedu atvaļinājuma. Bet arī viņa nemanot tiek iejaukta Henrika lietā, kas dažbrīd šķiet bīstama un tuvojas nāves robežai.

Man ļoti reti ir gadījies, ka triloģijas otrā grāmata patīk. Labi, šis ir pirmais tāds gadījums. Ja pirmā daļa man likās tāda viduvēja, tad šeit jau bija kam sekot līdzi. Lai gan kā jau trilleris, šeit notikumi risinās ātri un viens pēc otra, un interesantu daļu noteikti netrūkst. Pirmā grāmata atstāja mazāk neatbildētu jautājumu un, ja nebūtu pamanījusi, ka izdevniecība plāno izdot turpinājumus, nu tad tas tā arī paliktu – vienas grāmatas apmērā. Bet liels prieks, ka grāmatas izdos ātri, un nebūs jāgaida vēl gads, lai tiktu pie nākamās daļas, jo pēc tik ilga pārtraukuma atcerēties iepriekšējās grāmatas sižetu var tikai ļoti miglaini.

Par rakstību turpinot, man atkal nepatika, ka skaidrojumi vai tulkojumi ir salikti grāmatas beigās. Lai gan dažbrīd nav, ko tulkot vai skaidrot, ir brīži, kad ir, un tad esmu iekārtojusies tik nesaprotami un ērti reizē, ka grāmatas šķirstīšana sagādā zināmas problēmas un komforta izjaukšanu. Tā pati nepatika man bija pirmajā grāmatā un gan jau ka tā būs arī pēdējā.

Prieks, ka autors nu ir parūpējies par to, lai abas puses ir interesanti lasīt – gan Henriku, gan viņa māsu Regīnu. Pirmajā daļā ļoti daudz spriedzes tika uzkrauts Henrika pusei un Regīna kalpoja kā drīzāk tāda atjēgšanās, paskatīšanās apkārt un saprašana par atrašanās vietu. Otrajā daļā spriedze ir sabalansētāka, es pat teiktu, ka vairāk darbību izraisošās spriedzes ir Regīnas pusē, Henrika gadījumā ir vairāk emocionālā.

Vērtējums: 8/10. Man patika, gaidām noslēdzošo daļu, kas atbildēs uz neatbildētajiem jautājumiem (cerams).

Attēls šeit.

“Frankenšteins” Dailes teātrī.

Foto: Gunārs Janaitis

Vakar Dailes teātrī norisinājās Nika Dīra lugas “Frankenšteins” pirmizrāde, kuras režisore ir Laura Groza – Ķibere. Arī es tur biju, redzēju un sajutu.

Izrāde ir par zinātnieku Viktoru Frankenšteinu, kas pārvar dzīvības un nāves robežu, no mirušajiem izveidojot jaunu dzīvību. Šī dzīvība izrādās ar dzīvi nelaimīgs briesmonis, kurš laika gaitā saskaras ar dzīves īstenību – ja tev ir rētas redzamā vietā, tu nekad nebūsi viens no sabiedrības. Pie veca, akla kunga viņš iemācās runāt, saprast, cienīt, arī apgūst dažādas prasmes un gudrības. Radībai līdzi ir sava radītāja Frankenšteina dienasgrāmata, un viņš alkst sastapt savu kungu, kurš viņu ir pametis likteņa varā, novērsies no viņa. Un piedāvāt darījumu. Darījumu, pēc kura nekas vairs nebūs tā, kā bija.

Neesmu lasījusi ne Mērijas Šellijas grāmatu, ne Nika Dīra lugu, neesmu arī redzējusi to “Frankenšteina” iestudējumu, kas tapa pēc šīs lugas motīviem Londonas Karaliskajā teātrī ar Benediktu Kamberbaču un Džoniju Lī Milleru galvenajās lomās. Gāju kā balta lapa, miglaini atcerējos anotāciju. Cerēju, paļāvos un ticēju, ka režisore un fantastiskais aktieru ansamblis mani atkal pārsteigs, šokēs un valdzinās, un tā arī bija.

Es nezinu, ar ko lai sāk.

Aktieri ir brīnišķīgi. Dainis Grūbe, kurš sevi jau ir pierādījis kā lielisks aktieris “M.Butterfly” un “Equus” izrādēs, to apstiprina arī šajā, tēlojot Viktora Frankenšteina darba augli – Radību. Pašu zinātnieku tēlo Gints Andžāns, kuram, ja nekļūdos, šī varētu būt pirmā lielā, atbildīgā loma, bet varbūt kļūdos un esmu kaut ko palaidusi garām. Bet arī Andžāns Frankenšteina lomā ir izcils. Abi aktieri jau iepriekš ir sadarbojušies Lauras Grozas – Ķiberes iepriekšējās sezonas izrādē “Equus” (ejiet arī uz to), bet šeit šī saspēle ir jūtama daudz vairāk, daudz saspringtāk, labāk. Vecais vīrs, ko tēlo Pēteris Liepiņš, ir pieminēšanas vērts, jo iemāca Radībai to pusi, par kuras eksistenci viņš vēl nav nojautis – kā būt labam, saprotošam, kā samierināties. Arī Kristīne Nevarauska (Frankenšteina līgava), kuras aktiermeistarību vairāk var novērtēt otrajā cēlienā, ir uzdevuma augstumos un savu lomu nospēlē lieliski.

Uz skatuves darbība norisinās diezgan strauji vietās, kurās nav nepieciešams iedziļināties, bet bez kurām izrāde nepastāvētu. Drīzāk šīs vietas ir kā atjēgšanās no Radības soļiem pie sava Radītāja, bet ainas ar to ir saistītas tik un tā. Arī skatuves iekārtojums ir diezgan interesants, negarlaiko. Vēl, kas ir jāpiemin, ir mūzika. Bez tās šī izrāde noteikti nebūtu tik laba, nē, izcila, kāda tā ir. Kārļa Auzāna skaņdarbi kopā ar Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kori jau pirmajās minūtēs izraisa skudriņas un patīkamas tirpas visā ķermenī. Arī saspringtākās vai, gluži pretēji, emocionālākās ainas apvienojumā ar mūziku un kori ir vienkārši brīnišķīgas.

Bet patiesībā ar visu šo tiek parādīta skaudrā realitāte. Nesenā viesošanās skolā lika atcerēties un zināmā mērā arī asociēt tur notiekošās lietas ar šo izrādi. Arī bēgļi, invalīdi – arī tie ir izrādes apakšā. Izrāde ir par atbildību no sabiedrības puses, pieņemt tos kā savējos un respektēt viņu tiesības, bet arī otrādāk – par citādā eksistenci sabiedrībā, kura no viņa novēršas. Bet arī mums katram, kurš ir sabiedrības loceklis, ir brīži, kad nešķietam daļa no visiem, esam citādi, un atkal mācāmies tajā būt.

Vērtējums: 10/10. Es labprāt ietu vēlreiz skatīties un atkal izjust skudriņas un spēcīgās emocijas. Bet jūs – ejiet uz biļešu kasēm vai ieejiet Biļešu Paradīzē un nopērciet biļetes uz šo izrādi. Šis burvīgais iestudējums ir vienkārši JĀREDZ.

Attēls: Gunārs Janaitis, šeit.

P.S. Cerams, ka brīnišķīgi iesākušos sezonas latiņu teātrim arī izdosies saglabāt līdz beigām. Sezonas starts ir diezgan grandiozs.

“Oskars un Rozā dāma” Dailes teātrī

Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs"

Šī ir viena lieliska sestdienas vakara izklaide, ar kuru iesākt jauno teātra sezonu. Pirmkārt, jau dēļ paša stāsta vien. Otrkārt, atkal var pārliecināties par Rēzijas Kalniņas talantu, to redzot.

Stāsts ir par desmitgadīgo Oskaru, kurš dzīvo slimnīcā, jo viņam ir vēzis. Viņam ir palikušas nedaudz vairāk par 10 dienām ko nodzīvot. Slimnīcas un Oskara mīļākā māsa Rozā dāma ierosina, lai viņš katru dienu nodzīvo kā 10 savas dzīves gadus. No slimnīcas viņam vajadzētu aiziet 130 gadu vecam. Un tā mazais Oskars 12 dienās izdzīvo veselu dzīvi, ejot cauri pubertātei, pusmūža krīzei, vecuma nespēkam un attiecībām ar saviem vecākiem. Par šīm dienām viņš atskaitās Dievam, kas kļūst par viņa aicinājumu dzīvot.

Skatuve ir maza, tur kā dekorācijas ir tikai padomju laikos aktuālie 5 krēsli vienā, ko daļēji var redzēt arī augšā attēlā. Viss notiek ar gaismām un video projekcijām uz panorāmveidīgās sienas skatuves beigās. Vēl kas man jāsaka par konceptu – šo izrādi spēlē viens cilvēks, tā ir Rēzijas Kalniņas monoizrāde. Viņa vienlaicīgi ir gan Oskars, gan Rozā dāma, gan vecāki, gan draugi. Patika tas, ka ar grimasēm, izteiksmēm, balss intonācijām un minimālām pārmaiņām vizuālajā izskatā var pēkšņi būt pavisam cits cilvēks, spēlēt citu lomu. Un Rēzija Kalniņa to dara tik prasmīgi, ka skatītājam nesajūk, kuru brīdi kurš runā.

Izrādē spēlē ar bērnišķīgu vieglumu. Visu laiku zemapziņā sēž tie nieka 10 gadi, lai gan acu priekšā tiek izspēlēts 40, 60, 100 gadīgs cilvēks, ar visām vecuma vai gadskaitļa blakusparādībām. 15 gados esošā pubertāte un vēlāk – tās sekas, laulība, pusmūžs, vecums – tas viss ir no vienas puses nopietni un reizēm pat skaudri, reizēm ar tādu bērnišķīgu humoru, kad negribot smejies līdzi. Ir arī tās skaudrās bērna atklātās patiesības, kas zināmā mērā aizkustina.

Šī izrāde patērē tikai aptuveni stundu-pusotru Jūsu dārgā dzīves laika, tāpēc nav nekas tāds, uz ko nevarētu aiziet. Un nopietni – aizejiet. Jo nekad dzīves patiesības un nāve nevar būt tik bērnišķīgi skaistas un skaudras kā šeit. Un tiem, kas uztraucas par reliģijas aspektu izrādē, varu nomierināt, ka tam šeit ir neuzspiesta būtība.

Vērtējums: 10/10.

Attēls: šeit.

Fransuā Lelors “Hektors sāk jaunu dzīvi”

https://i1.wp.com/static.jr.lv/media/catalog/product/cache/1/image/412x455/689dec74dcd69ab07727b5ae657a3493/h/o/horizon55e8aad852cc1.jpg

Grāmatas nosaukums apmēram saskanēja arī ar manu jaunas dzīves sākšanas posmu, tādēļ šī ir grāmata, kuru izvēlējos nosaukuma pēc, nelasot anotāciju.

Hektors ir Parīzē praktizējošs psihiatrs, kuram vienu dienu 3 cilvēki pēc kārtas ienāk kabinetā ar vārdiem “Es gribu sākt jaunu dzīvi”. Pusmūža, rutīnas nogurdinātam vīrietim tas liekas par daudz, arī attiecības ar sievu vairs nav tādas kā agrāk. Palīdzot atrisināt savu pacientu problēmas viņš tādējādi pievēršas arī savām, rodot atbildes uz zemapziņas jautājumiem par savu dzīvi. Un tad, kad sieva aizbrauc komandējumā, viņa dzīvē iespīd saules stariņš.

No vienas puses, romāns nav ar neko savādāks no citiem. Bet no otras – tomēr ir. Kad Hektors “veldzē” savu laulības krīzi, ielaižoties attiecībā ar pazīstamu, jaunu meiteni, tas liekas visdumjākais virziens, kādā vien autors savu grāmatu var pavērst. Bet tas, kā to izdara un pie kādiem secinājumiem nonāk, ir diezgan apsveicami, jo romāns, kas jau ir uz norakstīšanas sliekšņa, pēkšņi tiek izvilkts un parādīts jaunā gaismā.

Romāns arī ir interesants tādēļ, ka galvenais varonis ir psihiatrs, kurš katru dienu palīdz vairākiem cilvēkiem “salabot” savas dzīves, kamēr pats netiek ar savu galā. Un to, ka viņam kaut kas nav gluži kārtībā, apjēdz tikai tad, kad ir gandrīz par vēlu. Tas, savukārt, liek domāt, ka cilvēki ir gatavi tērēt kaudzi naudas, lai kāds cits palīdzētu tikt galā ar mūsu problēmām, lai gan reizēm no tā var izvairīties, uzdodot pareizos jautājumus pareizajā laikā un vietā.

No Parīzes te ir pavisam maz. Vispār, vietu aprakstiem netiek piešķirta galvenā nozīme, tādēļ tie ir īsi un iekļauti tikai tad, ja citādi nevar, lai gan detalizēti tiek izstāstītas Parīzes restorānu ainas un vīnu degustēšana. Galvenais aspekts te ir piešķirts apjausmai, ka ar mirklīgu aizraušanos ir par maz, lai sāktu jaunu dzīvi, bet spontāni lēmumi un rīcība reizēm ir nepieciešami, lai atgūtu dzīvesprieku un atvilktu elpu.

Grāmata vairāk piemērota tiem, kuriem gribas to dzīves otro elpu, nevajag lasīt to kā es – kad pašai jauns posms sācies. Bet var arī tā. Katrā ziņā, nav daudz, bet ir, ko paņemt no šīs grāmatas. Uzrunā tas, ka pats autors vairākus gadus ir strādājis šajā jomā, tas piedod tādu kā ticamību romānam. Bet romāns ir un paliek romāns.

Vērtējums: 7/10.

Attēls: šeit.