Ernests Klains “Spēle sākas”

http://www.whitebook.lv/files/products/106/thumb_unnamed%20(1).png

Tev nav jābūt datorspēļu frīkam vai jāmīl 80. gadi, lai spētu baudīt šo grāmatu. Nē, ne baudīt. Spēlēt līdzi.

2044. gadā pasaulē valda nabadzība, pārapdzīvotība un neskaidrība par nākotni. Veida vecāki ir miruši, tāpēc viņš dzīvo pie krustmātes kopā ar vēl 16 cilvēkiem, un šis treileris ir tikai viens no simtiem citu tādu Grēdā. Veids ir atradis veidu, kā izbēgt no diezgan netīkamās realitātes – spēlēt Oāzi savā paslēptuvē. Tā ir datorspēle, kuru izgudrojis Džeimss Halidejs, datorā uzburot virtuālo realitāti un ļaujot paslēpties no reālitātes. Veids tur ir Parzivāls – apmeklē skolu, cīnās ar ļaunajām radībām, bet pats galvenais – ir viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kas meklē Halideja olu, kas ļaus kļūt par Halideja mantinieku (te runa ir par miljardiem) un mantot Oāzi. Bet, lai jūs pārāk nesapriecātos, pasaule ir ļaunuma pilna. Pat virtuālā.

Ir jātiek pāri pirmajām 100 lappusēm, jāsaprot, par ko iet runa, un tad tālāk jau stāsts attīstās ātrāk, sakāpinātāk un pat ir grūti nolikt grāmatu malā, lai gan pulkstenis jau spītīgi rāda krietnu nakts stundu. Jā, grāmatā ir diezgan daudz atsauču uz astoņdesmitajiem gadiem un datorspēļu industrijas vēsturi, bet tas man kā cilvēkam, kas sevišķi daudz (labi, labi, praktiski neko) nezin ne par vienu, ne par otru, netraucēja it nemaz. Arī pirmajās lapās var sevišķi necensties rakstīt meklētājā visus minētos nosaukumus, jo lielu jēgu es tajā nesaskatu, jo tādu ir daudz.

Tas, kas man traucēja, ir strikti nenoteiktā laika līnija – kad notiek dzīve un kad Veids ienirst virtuālajā vidē. Jā, viņš apmeklē skolu uz planētas Ludus, bēg no spēcīgas industrijas reālajā dzīvē, bet pirmajās 100 lappusēs man tas viss likās tik ļoti nenoteikts, ka bieži vien juka kur atrodas galvenais varonis. Varbūt tagad, pēc grāmatas izlasīšanas, man būtu skaidrāka bilde, ja pārlasītu sākumu, bet tā tas nenotiks.

Un vēl. Ja man parasti lasot kaut kur dziļāk prātā ienāk aina par to, kā viss izskatās, tad šeit tas tā nebija. Paldies autoram, ka nebija lappušu garie apraksti kā izskatās katra no planētām, cik gari ir koki un kurā no zaļajiem toņiem ir zāle. Ainavisko aprakstu vietā nāk zināšanas par Halideju, Oāzi, datorspēļu vēsture 80. gadi. Iespējams, man nedaudz pietrūka tās vizualizācijas, bet nezināšana nav nekas tāds, kas sevišķi traucētu spēlēt līdzi Parzivālam Oāzē.

Galvenā doma jau ir pavisam jauka – caur spēles spēlēšanu pateikt, ka patiesībā šis viss ir bēgšana no realitātes un tas, ka tu potenciālajam darba devējam pateiksi, ka, piemēram, māki pārspēt Halideja rekordu Pacman tev neko nedos. Arī virtuālā draudzība nav tik spēcīga. Grāmatas beigas vien ir tamlīdzīgu atklājumu pilnas, bet par visu vairāk man patika Halideja teiktais pašās beigās:

Pirms aizeju, gribēju tev pasacīt vēl kaut ko. Kaut ko, ko pats nebiju aptvēris, kamēr bija jau par vēlu. [..] Es radīju OĀZI, jo reālajā pasaulē nekad nejutos kā mājās. Nezināju, kā sazināties ar cilvēkiem, kas tajā mīt. Es visu mūžu pavadīju bailēs. Līdz brīdim, kad nesapratu, ka mana dzīve beidzas. Tajā mirklī aptvēru, tik ļoti biedējoši un sāpīgi, kāda vien realitāte spēj būt, ka tā arī ir vienīgā vieta, kur tu vari atrast patiesu laimi. Jo tikai realitāte ir reāla.

Pieņemu, ka man grāmata patiktu vēl labāk, ja tajā nebūtu iepīta romantiskā līnija, bet, tā kā man šis “rīks” traucē teju jebkurā grāmatā, kuru lasu pēdējā laikā(nekā personīga), tad es ar to samierinos un nesāku nemaz par to runāt.

Vērtējums: 8/10. Vecāki drīkst šo grāmatu dot bērniem (ņemot vērā mūsdienu situāciju, vecuma ierobežojuma nav, bet ņemiet vērā, ka grāmatai ir ~450 lappuses), bet izdevniecībai liels cepums par šo grāmatu latviešu valodā.

Attēls no izdevniecības mājaslapas.

Advertisements

6 thoughts on “Ernests Klains “Spēle sākas”

  1. Atpakaļ ziņojums: Augusts. | KURPJUKASTE

  2. Ja ir kaut mazliet spēlētas videospēles, tad grāmatas ainas ļoti veikli arī vizualizējas galvā. Domāju, ka autors speciāli nav grāmatā licis aprakstus, jo kārtīgiem gīkiem (kas ir galvenā mērķauditorija par spīti tam, k patīk arī citiem) rastos sajūta, ka mēs tak to visu jau zinām, nu nevajag vēlreiz visu pārstāstīt. Vispār šķita, ka autors ir ļoti veiksmīgi sabalansējis grāmatu tā, lai ļoti ietu pie sirds hardcore gīkiem, bet neatbaidītu arī pārējos.

    • Jēkab, domāju, ka tā tam arī bija jābūt. Man arī patika, lai gan neko vairāk par Mario un to pašu Pacman nezinu un neesmu spēlējusi. Tāpēc autoram ir izdevies piesaistīt gan mērķauditoriju, gan arī cilvēkus, kas tai neatbilst, bet grāmatu izbauda tāpat. 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s