Laura Dreiže “Deja ar nāvi”

Laura Dreiže - Deja ar nāvi. Danse Macabre 1

Man un vēl 4 citiem blogeriem ir tā iespēja ielūkoties šī romāna lappusēs pirms grāmatas nonākšanas pārējo lasītāju rokās, kas būs 7. septembrī (un, tā kā šī ir triloģija, attiecīgi nākamās daļas būs 7. oktobrī un 7. novembrī).

Ir Londona, Viktorijas laikmets. Viktorija Elingtone nekad nav ticējusi mātes pasaciņai, ka viņas tēvs, arhimags, nomiris no plaušu karsoņa, jo apgalvo, ka ir redzējusi kā tēvs aiziet, un tas nu nepavisam nav plaušu karsonis. Meitene pēkšņi saprot, ka vienīgais veids kā uzzināt, kas ir noticis ar viņas tēvu, ir doties uz Karalisko Maģijas Akadēmiju. Vienīgā nelaime tāda, ka tajā uzņem tikai vīriešu kārtas pārstāvjus, bet arī tas Viktorijai nav liels šķērslis. Veikusi dažas izmaiņas dokumentos un ārējā izskatā viņa kā Viktors Elingtons dodas uz Akadēmiju, cerot uzzināt pareizās atbildes uz pareizajiem jautājumiem.

Kad tiek pāri pirmajām lapām, kas atgādina Patrika Rotfusa romānu “Vēja vārds”, ir arvien labāk un labāk. Lasītājs tiek ierauts galvenās varones piedzīvojumos tik strauji un reāli, ka šķiet, ka pats lasītājs to izdzīvo – mācīšanos Akadēmijā, jaunu noslēpumu glabāšanu, draudzēšanos ar ne pārāk izslavētām personām un nevaldāmo jaunu piedzīvojumu meklēšanas kāri. Bet ir viens mīnuss. Tas beidzas. Un ir jāgaida nežēlīgs mēnesis, dīdoties un nevarot sagaidīt nākamo daļu.

Kaut kur esmu redzējusi bildi ar tekstu “Tu zini, ka tā ir laba grāmata, kad tev jāaizklāj nākamā lapa ar roku, lai tu to nepaspētu izlasīt pirms laika”. Šī bija tieši tāda grāmata.

Grāmata ir rakstīta fantāzijas žanrā, kuru jau iepriekš ir iepazinuši Latvijas lasītāji no iepriekšējiem Lauras Dreižes darbiem. Atšķirība tik tāda, ka būs daudz garāk un plašāk un vairāk notikumu paspēs notikt, kas mani iepriecina, jo visu laiku ir tāda tukšuma sajūta pēc jebkuras autores grāmatas pabeigšanas. Bet laba tukšuma sajūta, tāda, ka vēl labu laiku neko citu negribas ņemt rokās un lasīt.

Bet viss nav tik spoži. Apšaubu to, ka meitene 6 gados pazīst pulksteni un viņa spēj pateikt, ka ir pagājusi stunda kopš kāda brīža, spēlējoties ar lellēm. Manai māsai 10 gados ir lielas grūtības pateikt pareizu laiku vai saprast, cik ilgs laiks ir pagājis. Tāpat man rodas šaubas par aukļu un guvernanšu lietām (autore raksta aukle, bet man šķiet, ka tajā laikā bija guvernantes). Un balss – vai tiešām to nepārveidojot par zemāku nevar pateikt, ka runā 18 gadīga meitene, vai arī Akadēmijas audzēkņi ir nedaudz uz ausīm krituši? Vai arī pārveidošanas procesu esmu palaidusi garām.

Par spīti visam, man patīk, ka raksta par kuplo kleitu laikmetu, tajā pašā laikā neaizmirstot par bagāto un nabago dalīšanos un neveiksmju sērijām. Beigas liek gaisā karāties lielai jautājuma zīmei, kas nozīmē, ka ar lielu jo lielu nepacietību ir jāgaida nākamās daļas, kas novedīs pie atbildes.

Vērtējums: 9/10.

Attēls: šeit.

Augusts.

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/194486743/large.png

Man šķiet, šis bija pats vieglākais un brīvā laika un slinkuma piepildītākais mēnesis līdz šim. Tas ir arī rezultējies ar zināmiem panākumiem, jo ir izlasītas 13 grāmatas!

  1. Kurts Vonnegūts “Kaķa šūpulis”. Es nebiju gaidījusi, ka būs tik labi. Es biju dzirdējusi labas atsauksmes, bet nedomāju, ka tās piepildīsies ar uzviju. Brīžiem dažās vietās samulsu un sāka likties nesakarīgi, bet te nu atkal var vainot manu lasīšanas stilu, ka es daudzām lietām pāršļūcu pāri un tās beigās izrādās pašas svarīgākas detaļas. Man ir arī viņa grāmata “Čempionu brokastis”, bet to es lasīšu nedaudz vēlāk.
  2. Alesandro Bariko “Zīds”. Šitā bija pirmā no BookTubeAThon grāmatām. Stāsts ir par zīdtauriņu tirgotāju 19. gadsimtā, kurš dodas ceļojumos uz zīdtauriņu dzimteni Japānu, lai atjaunotu Francijas krājumus, jo tur esošie zīdtauriņi ir saslimuši ar bīstamu slimību. Ceļojuma laikā tiek atrasta dzīves jēga sievietes izskatā, kas raisa ļoti īpašas izjūtas gan galvenajā varonī, gan lasītājā. Arī rakstības stils ir diezgan skaists.
  3. Džeina Ostina “Mīlestība un draudzība”. Par to esmu rakstījusi šeit, negribu atkārtoties.
  4. Dorisa Lesinga “Piektais bērns”. Mana atsauksme no Goodread: Ideja tāda – perfektajai ģimenei kā piektais piedzimst bērns, kurš noteikti nav iederīgs šajā ģimenē – smags, māte lieto vārdus “monstrs, briesmonis” grūtniecības laikā, neglīts un var pat teikt, ka garīgi atpalicis. Tad nu visa grāmata ir par to, kā ģimene sadzīvo ar šo “briesmoni”.
    Patiesībā man patika ideja. Šī grāmata ir jāiedod izlasīt visiem tiem, kuri novēršas, smejas vai rāda ar pirkstiem uz invalīdiem un cilvēkiem ar attīstības traucējumiem. Un, attiecībā uz tuvākām situācijām – arī tiem, kas spītīgi protestē pret bēgļiem Latvijā un vispār. Jo savādāks cilvēks nav jāizolē no sabiedrības, jāievieto trakonamā tikai tāpēc, ka viņš atšķiras. Nav jāsauc par briesmoni. Nav jāliedz iebraukšana valstī tikai tāpēc, ka atšķiras ādas krāsa, ģērbšanas stils vai valoda. Viņš visupirms ir CILVĒKS, tāds pats kā visi pārējie cilvēki.
  5. Mērija Anna Šafere & Annija Borouza “Gērnsijas literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”. No sērijas grāmatas par grāmatām. Jauks stāsts par grāmatu kluba dzīvi uz salas, protams, ar romantiskiem elementiem. Patika.
  6. Sofija Kinsela “Man ir tavs telefons”. BookTubeAThon rakstā es izteicos par šo, daļa ir arī goodreadā.
  7. Inga Ābele “Kamenes un skudras”. Bija vairāki labi stāsti un bija arī tādi, kas atstāja pilnīgi bez emocijām. To par zirgiem nemaz nelasīju, bet pēdējais stāsts spēja izglābt visu grāmatu. Bet izlasīju to es tikai tāpēc, ka ļoti ilgu laiku stāvēja manā deguna priekšā un bija dzirdēts, ka ir lasāms.
  8. Diāna Seterfīlda “Trīspadsmitais stāsts”. Vājāks darbs kategorijā “grāmatas par grāmatām”. Romāns ir par grāmatu veikala īpašnieka meitu, kas saņem uzaicinājumu rakstīt slavenas autores biogrāfiju. Autore ļoti reti ir atļāvusi sevi intervēt, tāpēc galvenā varone steidz izmantot šo iespēju. Komplektā nāk diezgan tumšs autores pagātnes stāsts par savu dzīvi, kas nebūt nav bijusi tā vieglākā.
  9. Donalds Makeigs “Reta Batlera ļaudis”. Par laimi, šī bija pēdējā versija no “Vējiem līdzi” turpinājumiem, kas bija manā sarakstā jāizlasa un paņēmu to tikai tāpēc, lai tas beidzās. Autors ir pieturējies pie galvenajām romāna vadlīnijām, tā radot pats savu, bet, ja godīgi, tad mani šis stāsts nepārliecināja un laikam gan vairāk nelasīšu labu darbu šķietamos turpinājumus, ko nav sarakstījis viens un tas pats autors, īpaši, ja tas notiek ar vismaz 100 gadu starpību.
  10. Jūnass Jūnasons “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda”. Es jau labu laiku esmu sapratusi, ka mana humora izjūta neatbilst vispārpieņemtajiem standartiem, un šī grāmata tam bija kārtējais apliecinājums. Kamēr paziņas un draugi šo slavē, es varu vienīgi paklusēt, jo man šī grāmata izraisīja vieglu nepatiku un ne grama sajūsmas vai smieklu. Diezgan aizraujošas bija ziloņa ainas, bet tikai tāpēc, ka man patīk ziloņi. Kopumā – nekas īpašs.
  11. Torgrims Egens – Dizainers. Arī šī bija pietiekami ilgi manā grāmatu plauktā, tāpēc bija jāizņem un jāsāk lasīt. Romāns ļauj iepazīt vīrieša – dizainera dzīvi ar visiem tās plusiem un mīnusiem. Sākums bija pietiekami labs, lai es sacerētos uz fantastisku grāmatu, bet tā vietā es dabūju diezgan nejēdzīgu vīrieša iekšējās pasaules aprakstu. Beigas pierāda to, cik tālu var aizvest ģēnija slava un pienākumi.
  12. Ernests Klains – Spēle sākas. Par to es izteicos šeit.
  13. Stīgs Lārsons – Meitene, kas spēlējas ar uguni. Man bija fantastiska doma grāmatas sākt lasīt no biezākās, tādejādi atbrīvojot vietu jaunām grāmatām. Šo lasu jau kādu 3.-4. reizi, tāpēc zinu garlaicīgās vietas un tās izlaižu. Raksta tapšanas brīdī esmu tieši pa vidu, domāju, ka līdz mēneša beigām pabeigšu.

Filmas es neesmu noskatījusies, no seriāliem turpinu skatīties jau iepriekš minētos. Sestdien ir ilgi gaidītais Prāta Vētras koncerts. Varētu to iekļaut kā lietu, kas ikvienam latvietim ir jāizdara dzīves laikā – jāaiziet uz Prāta vētru. 🙂 Lai gan tad man šis izpildītos jau 2 reizes, jo biju uz iepriekšējās koncertturnejas koncertu, bet tad varbūt tiktu atbrīvota no kāda cita, piemēram, izdzert noteiktu skaitu litru alus, jo man alus negaršo. 😀

Bet, kad runājam par visu vasaru kopumā, manā kontā ir 31 izlasīta grāmata, 5 filmas un 2 teātra izrādes un 16 grāmatu papildinājumi grāmatplauktam un savam bezgalīgajam TBR. 🙂

Plāni septembrim top, no grāmatām izskatās, ka lasīšu Sanitas Reinsones “Meža meitas” un Paula Bankovska “Skolu” pavisam noteikti. Tā kā sākas arī studijas, es nemāku neko vēl prognozēt. Ir doma piedalīties 2 lasīšanas izaicinājumos, kuri abi norisināsies vienā septembra nedēļā, bet tad jau redzēs kā būs.

Vispār, mani sāk iepriecināt mazās, sētnieku sagrābtās dzelteno lapu kaudzītes. Šovasar rudeni esmu gaidījusi, tas nenāk negaidīti un gribu mesties iekšā. Vasara man bija par ilgu un nogurdinošu (jā, tā var nogurdināt). 🙂

Lai izdodas realizēt iecerēto un jau tagad sūtu rudenīgus sveicienus! 🙂

Attēls šeit.

Ernests Klains “Spēle sākas”

http://www.whitebook.lv/files/products/106/thumb_unnamed%20(1).png

Tev nav jābūt datorspēļu frīkam vai jāmīl 80. gadi, lai spētu baudīt šo grāmatu. Nē, ne baudīt. Spēlēt līdzi.

2044. gadā pasaulē valda nabadzība, pārapdzīvotība un neskaidrība par nākotni. Veida vecāki ir miruši, tāpēc viņš dzīvo pie krustmātes kopā ar vēl 16 cilvēkiem, un šis treileris ir tikai viens no simtiem citu tādu Grēdā. Veids ir atradis veidu, kā izbēgt no diezgan netīkamās realitātes – spēlēt Oāzi savā paslēptuvē. Tā ir datorspēle, kuru izgudrojis Džeimss Halidejs, datorā uzburot virtuālo realitāti un ļaujot paslēpties no reālitātes. Veids tur ir Parzivāls – apmeklē skolu, cīnās ar ļaunajām radībām, bet pats galvenais – ir viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kas meklē Halideja olu, kas ļaus kļūt par Halideja mantinieku (te runa ir par miljardiem) un mantot Oāzi. Bet, lai jūs pārāk nesapriecātos, pasaule ir ļaunuma pilna. Pat virtuālā.

Ir jātiek pāri pirmajām 100 lappusēm, jāsaprot, par ko iet runa, un tad tālāk jau stāsts attīstās ātrāk, sakāpinātāk un pat ir grūti nolikt grāmatu malā, lai gan pulkstenis jau spītīgi rāda krietnu nakts stundu. Jā, grāmatā ir diezgan daudz atsauču uz astoņdesmitajiem gadiem un datorspēļu industrijas vēsturi, bet tas man kā cilvēkam, kas sevišķi daudz (labi, labi, praktiski neko) nezin ne par vienu, ne par otru, netraucēja it nemaz. Arī pirmajās lapās var sevišķi necensties rakstīt meklētājā visus minētos nosaukumus, jo lielu jēgu es tajā nesaskatu, jo tādu ir daudz.

Tas, kas man traucēja, ir strikti nenoteiktā laika līnija – kad notiek dzīve un kad Veids ienirst virtuālajā vidē. Jā, viņš apmeklē skolu uz planētas Ludus, bēg no spēcīgas industrijas reālajā dzīvē, bet pirmajās 100 lappusēs man tas viss likās tik ļoti nenoteikts, ka bieži vien juka kur atrodas galvenais varonis. Varbūt tagad, pēc grāmatas izlasīšanas, man būtu skaidrāka bilde, ja pārlasītu sākumu, bet tā tas nenotiks.

Un vēl. Ja man parasti lasot kaut kur dziļāk prātā ienāk aina par to, kā viss izskatās, tad šeit tas tā nebija. Paldies autoram, ka nebija lappušu garie apraksti kā izskatās katra no planētām, cik gari ir koki un kurā no zaļajiem toņiem ir zāle. Ainavisko aprakstu vietā nāk zināšanas par Halideju, Oāzi, datorspēļu vēsture 80. gadi. Iespējams, man nedaudz pietrūka tās vizualizācijas, bet nezināšana nav nekas tāds, kas sevišķi traucētu spēlēt līdzi Parzivālam Oāzē.

Galvenā doma jau ir pavisam jauka – caur spēles spēlēšanu pateikt, ka patiesībā šis viss ir bēgšana no realitātes un tas, ka tu potenciālajam darba devējam pateiksi, ka, piemēram, māki pārspēt Halideja rekordu Pacman tev neko nedos. Arī virtuālā draudzība nav tik spēcīga. Grāmatas beigas vien ir tamlīdzīgu atklājumu pilnas, bet par visu vairāk man patika Halideja teiktais pašās beigās:

Pirms aizeju, gribēju tev pasacīt vēl kaut ko. Kaut ko, ko pats nebiju aptvēris, kamēr bija jau par vēlu. [..] Es radīju OĀZI, jo reālajā pasaulē nekad nejutos kā mājās. Nezināju, kā sazināties ar cilvēkiem, kas tajā mīt. Es visu mūžu pavadīju bailēs. Līdz brīdim, kad nesapratu, ka mana dzīve beidzas. Tajā mirklī aptvēru, tik ļoti biedējoši un sāpīgi, kāda vien realitāte spēj būt, ka tā arī ir vienīgā vieta, kur tu vari atrast patiesu laimi. Jo tikai realitāte ir reāla.

Pieņemu, ka man grāmata patiktu vēl labāk, ja tajā nebūtu iepīta romantiskā līnija, bet, tā kā man šis “rīks” traucē teju jebkurā grāmatā, kuru lasu pēdējā laikā(nekā personīga), tad es ar to samierinos un nesāku nemaz par to runāt.

Vērtējums: 8/10. Vecāki drīkst šo grāmatu dot bērniem (ņemot vērā mūsdienu situāciju, vecuma ierobežojuma nav, bet ņemiet vērā, ka grāmatai ir ~450 lappuses), bet izdevniecībai liels cepums par šo grāmatu latviešu valodā.

Attēls no izdevniecības mājaslapas.

BookTubeAThon

image

Man šis lasīšanas maratons ir beidzies jau šodien, jo neparedzēju, ka varētu apslimt ar gadsimta iesnām. Kā tad man gāja?

Kā jau varēja uzzināt manā iepriekšējā rakstā, šim pasākumam bija septiņi izaicinājumi:

1) Grāmata ar zilu krāsu uz vāka;
2) Grāmata, kuras autoram ir tāds pats uzvārda pirmais burts kā tev;
3) Grāmata, kura ir kāda cita cilvēka mīļākā grāmata (mana ir “Lepnums un aizspriedumi”, ja trūkst ideju, vari lasīt kaut to.);
4) Pēdējā nopirktā grāmata;
5) Grāmata, kas jāpabeidz bez tās atlaišanas. (Tas nozīmē, ka jāizvēlas vai nu ļoti, ļoti plāna, vai jāstaipa līdzi tā, ka nesanāk atlaist vaļā.)
6) Grāmata, kuru tu ļoti, ļoti gribi izlasīt;
7) Izlasīt septiņas grāmatas.

Tad tas, kāds bija mans sākotnējais uzstādījums šim izaicinājumam, ir apskatāms manā Instagram kontā. Atbraucot uz Tukuma mežiem tas mainījās, Sandras Veinbergas “Mediju misija” izlidoja ārā, jo tās lasīšana bija pārāk… nopietna. Teiksim tā. Tad tas saraksts, kas man izveidojās šodien, ir šāds (cipari atbilst augstāk esošiem izaicinājumiem):
1) Dorisa Lesinga – piektais bērns
2) –
3) Inga Ābele – Kamenes un skudras
4) Džeina Ostina – Mīlestība un draudzība
5) Alesandro Bariko – Zīds
6) Mērija Anna Šafere& Annija Borouze – Gērnsijas literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība
7) Sofija Kinsela – Man ir tavs telefons.

Pie otrā biju ieplānojusi lasīt Diānas Seterfīldas “Trīspadsmito stāstu”. Bet tad es dabūju lielas iesnas ar temperatūru, sāpošu kaklu un galvu, un tad, kad sāku lasīt, sapratu, ka to nevaru darīt, jo manas koncentrēšanās spējas ir zem nulles. Tad nu pa sestdienu un svētdienu esmu tikusi līdz 18 lappusei. Noteikti es šomēnes to grāmatu pabeigšu, bet ne šī maratona laikā.

Ak jā, BookTubeAThon man sākās pēc Austrālijas laika, jo tad es biju Rīgā un man gribējās lasīt, bet nebija jēgas kaut ko iesākt un tad atkal pamest, lai lasītu izaicinājumu grāmatas, tāpēc ņēmu un lasīju.

Par grāmatām.

Dorisa Lesinga – piektais bērns Man bija otrā daļa mājās no aizpagājušās Ķīpsalas un šogad man tur kāda laipna dāma paskaidroja, ka te ir divas grāmatas un iedeva man pirmo (šo). Patiesībā diezgan interesants stāsts par to, kā perfektā ģimene sadzīvo ar piekto bērnu, kas nemaz nav tuvu perfektam.
Inga Ābele – Kamenes un skudras Mani biedē latviešu literatūra. Varbūt tas ir pēc zpd, bet tas ir smagi pastiprinājies pēc literatūras eksāmena, tāpēc šo es paņēmu tikai tāpēc, ka tā bija plāna un manā deguna priekšā un jau sen viņa tur stāv. Izlasīju, un sapratu, ka nav nemaz tik traki un Ābeli var lasīt. Vismaz šo varēja. Grāmatu veido vairāki īsie stāsti, kas ir neatkarīgi viens no otra. Nošmaucos un nelasīju stāstu par zirgiem, jo tas bija par garu un sākums neuzrunāja. Bet pēdējais stāsts to izglāba un pacēla grāmatas vērtējumu.
Džeina Ostina – Mīlestība un draudzība Ak kungs, kas tas bija? Dzīvās šausmas. Dagnijas Dreikas tulkojums “Kalnu aukām” jau bija tik briesmīgs, ka netiku tālāk pa 20 lappusēm, bet šis? Ar sakostiem zobiem izlasīju neveiklus vārdu virknējumus un teikumu konstrukcijas. Tulkotāja savus lasītājus uzskata par pietiekami neizglītotiem, lai pie katra svešvārda liktu zemsvītras piezīmes ar paskaidrojumu. Man ir radies tikai miglains priekšstats, ka grāmatā ir īsie stāsti, kas tomēr kaut kādā veidā ir saistīti, lai gan par to nejūtos droša. Mani biedē arī tas, ka man ir vēl viena Ostinas īsā grāmata, kuru arī tulkojusi tā pati tulkotāja.
Alesandro Bariko – Zīds Grāmata, kuru izlasīju pēc Austrālijas laika 40 minūšu laikā. Ļoti, ļoti patika šāds rakstīšanas stils un vārdi un viss pārējais. Lieliska grāmata, vairāk tādas, lūdzu.
Mērija Anna Šafere & Annija Borouza – Gērnsijas literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība Šo dabūju par ļoti labu cenu Zvaigznes Outlet veikaliņā un nenožēloju, ka paņēmu. Tas bija aizraujošs stāsts, varbūt nedaudz par daudz romantikas līnijas, gribējās vairāk to citu.
Sofija Kinsela – Man ir tavs telefons tā arī stāvēja manā plauktā un mamma bija sajūsmā par šo grāmatu. Note to self: neuzticēties mammas gaumei grāmatu ziņā. Tā bija ļoti viegla chit lit pilnīgi bez nekādas dziļās domas. Bet bija vajadzīga atslodzes literatūra.

Otrajā Readathon man gāja salīdzinoši labāk, ticu, ka, ja es nebūtu šādā nožēlojamā iesnu stāvoklī, es varētu arī to piebeigt, bet nu… visu nevar gribēt.

Starp citu, arī Instagramā var sekot līdzi šiem izaicinājumiem. Atliek tikai piesekot kontiem, kuros ir daudz, daudz grāmatu. Tuvākais laikam ir #5books7days, kurā nepiedalīšos, jo man 6 grāmatas 7 dienās bija ļoti par daudz, zūd tas lasīšanas prieks un kļūst par pienākumu.

Bilde: mana.