Džo Beikere “Longborna”

Džo Beikere - Longborna

Ieskatīties pa atslēgas caurumu Benetu ģimenes kalpotāju ikdienā. Jo par Benetiem mēs zinām bez maz vai visu. Par kalpotājiem – tuvu neko. Tagad šis romāns to labo.

Darbu nekad netrūkst – tā saka misis Hila, saimniecības vadītāja. Ja diena beidzas, tad darbi gan ir bezgalīgi. Bet viņa nav viena, kas tiek galā gan ar virtuvi, gan kundzes un meitu apkalpošanu – viņai palīdz Pollija un Sāra. Sāra ir bārene, kuru misis Hila pieņēma roku trūkuma dēļ, pēc dažiem gadiem pievienojās Pollija. Bet, kad Longbornā ierodas jaunais kalpotājs Džeimss, saimniecība it kā atdzīvojas un atklājas ne viens vien noslēpums, kurš rūpīgi tika glabāts gadiem.

Grāmata tiek pasniegta kā baudījums “Lepnums un aizspriedumi” un seriāla “Dauntonas abatija” faniem. Ostinas romāns ir viens no mīļākajiem, tādēļ ilgi nedomāju un grāmatu izlasīju. Sagaidīju nedaudz mazāk no iecerētā. Man bija ļoti grūti lasīt visu grāmatu. Bet jo sevišķi sākumu. Lasītājs it kā tiek iemests jau esošā vidē un viņam jāmāk krastā izpeldēt saviem spēkiem, jo nekas jau neapstājas, lai iepazīstinātu lasītāju ar vidi. Iespējams, tāds stils izvēlēts, lai parādītu saspringto un nenogurstošo rosību, kas valda Longbornas apakšstāvā, bet varbūt tā ir vienkārši nejaušība.

Laika gaitā lasītājs pats saprot, ka Pollija ir maza meitene, kas viegli sekos visam, ko dara Sāra, bet Sāra ir tik jauna un nepieredzējusi, ka pavilksies uz jebkuru avantūru. Jaunais strādnieks Džeimss ir tik drūms un noslēpumains, bet ātri izlien ārā no savas kūniņas, kad jaunās meitenes jāaizstāv pret ļaunumu. Misters Hils visu grāmatu slāj kā aizmidzis, bet visu saglābj misis Hila.

Patika, ka autore ir pieturējusies pie galvenajām romāna ievirzēm – balles ir tad un tad, pēc tam seko Džeinas aizbraukšana, Dārsija bildinājums, un turpmākais haoss. Bet tomēr arī tas nebija pietiekami, lai rosinātu manī patiku paņemt grāmatu rokās un turpināt lasīt. Lai gan lasot es sapratu, ka tik traki nav un gāja itin raiti uz priekšu, tikai ar nostādītu mērķi, ka dienā jāizlasa 150 lappuses, tiku ar grāmatu galā.

Iespējams, ka, lai spriestu objektīvi par šo grāmatu, būtu jāpārlasa Ostinas romāns, bet es noskatījos ekranizāciju, bet tur vienīgais kalpotājs, kuru pieminēja, bija misters Hils, kas tomēr radīja sajūtu, ka šī grāmata nav izdomāta pilnībā, bet ir zināmi pieturas posmi, kuros autore nolaižas uz zemes. Tāpat mistiska bija grāmatas daļa, kurā uzmanība tiek pievērsta Džeimsam un viņa dzīvei pirms došanās uz Longbornu. Vienkārši ne pa tēmu, sagribējās autorei negaidītu pavērsienu iepīt – nu, re kur, lasiet par armijas dzīvi.Nezinu, agrāk man šādas grāmatas patika, tagad laikam vecums pienāca.

Bet patiesībā grāmata ir labs laika kavēklis. Nevaru iedomāties šo pludmalē, bet kādai lietainai vasaras dienai (nedēļai, mēnesim) gan varētu būt tīri piemērota. Un, ja vēl jums kāds pienes tēju un pēcpusdienas uzkodas…

Attēls šeit.

Advertisements

3 thoughts on “Džo Beikere “Longborna”

  1. Atpakaļ ziņojums: Jūlija beigas un ieskats augustā. | KURPJUKASTE

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s