TR Notārs “Belašs jeb vilcienā lasāma grāmata”

Uz grāmatas prezentāciju 1. jūlijā gan netiku, bet tauta runā, ka tajā pasniedza ļoti garšīgus belašus – sātīgus, kraukšķīgus un tādus, kas iet pretrunā ar visu to slikto, kas par šiem mīklas izstrādājumiem jebkad ir dzirdēts. Tieši tāpat var raksturot pašu grāmatu.

“Belašs” apkopo vairākus stāstus, kurus man labpatiktos saukt par īsajiem (bet ir arī daži garāki), bet tā, ka saliekot tos kā saskaitāmos, kopā izveidojas tīri sakarīga summa, kuru var apvienot zem šī nosaukuma. Īstā belašu vidē ieved jau pats stāsts, šajā ziņā gan runājot par priekšstatiem par šo ēdienu – Juglas “pacani” Ļoša un Goša ar savu ņemšanos par Parmezāna sieru un bēguļošanu sasmīdina tā, ka vēders saraujas krampjos no smiešanās. Tieši tāpēc ir norāde, ka šī ir “vilcienā lasāma grāmata” – kā belašs ar savu smaržu piesaista apkārtējo uzmanību, tā to piesaista arī šīs grāmatas lasītāja smiekli. Vieniem tie būs nesapratnes pilni skatieni, kamēr citiem – labākā grāmatas reklāma. Un es saku – nevilsieties.

Ja pirmais stāsts smalkākiem deguniem (varbūt) liks saviebties un mazinās vēlmi lasīt tālāk, tad “Rīgas Apasionāta” ir lielisks stāsts par to, kā patiesību caur naudu nevar ieraudzīt, “Septiņpadsmit pavasara dziesmas” par to, kā cittautietis par savējo iztaisīties gribēja, bet absolūta šīs grāmatas pievienotā vērtība uz visiem 100% ir stāsts “Rinda” – sulīgā valodā lasītājam priekšā nolikts tās pārdevējas raksturojums, kuras es visbiežāk redzu lielveikalos “Maxima”, bet nesen iepazinos arī sīkā Tukuma veikaliņā. Lasot varu tikai piekrišanā māt ar galvu un apspiest vēlmi šo stāstu iedot viņām izlasīt.

Stāstu autors ir blogeris TR Notārs jeb pases valodā runājot, Lauris Vanags. Cilvēks, kurš ar darbiem pierāda, ka no blogera var izaugt līdz grāmatas autoram. Viņa blogā ir vēl daudz stāstu, kas šajā grāmatā netika iekļauti, bet tur esošos stāstus blogā dabūt nevarēsiet, paši saprotat, kāpēc. (Autortiesības!)

Grāmatas vērtējums – 8/10. Jo stāsti vairāk sasmīdina, nekā neizsaka neko.

Attēls: te.