Atskats uz projektu “101 lieta 1001 dienā”

https://i0.wp.com/lifeisneverdull.net/wp-content/uploads/101things-1.jpg

Cik atminos, vienā brīdī ļoti senā pagātnē šis projekts ienāca Latvijā, un tad, kad lielais modes bums jau bija nedaudz norimis, arī es tālajā 2012. gadā izdomāju, ka pamēģināšu piedalīties. Un redz, sanāca!

Tiem, kas nezin, kas tas ir: viss slēpjas nosaukumā. Uz lapas, datorā, kladē, vienalga kur, izdomā un uzraksti 101 lietu, ko vēlies izdarīt 1001 dienā. Rupji rēķinot, sanāk nepilni 3 gadi. Tad nu nevis sēdi klusi rokas klēpī salicis un gaidi, kad notiks brīnums, bet gan celies, ej un dari, jo paši par sevi šie punkti neizpildīsies. Šāds saraksts drīzāk ir kā atgādinājums un pamudinājums izdarīšanai, un lielākā kļūda ir to uztvert kā pienākumu.

Kad esi izveidojis savu sarakstu, var darīt kā es, tas ir, atstāt visu nesakārtotā un haotiskā čupā, kuru ik pa laikam pārlasi un atzīmē progresu vai izsvītro, kad esi izpildījis (kādreiz blakus datumu arī rakstīju). Vari darīt arī tā, kā to mēģina darīt citi – sakārtot punktus zem tēmām, piemēram, zem tēmas “Grāmatas” varētu būt “Gada laikā izlasīt 75 grāmatas”, vai zem tēmas “Dzīve” – “Apprecēties”. Tas tā, piemēram.

Tad nu par to, kā gāja man.

Projektu uzsāku 16.09.2012. un kaut kur dziļi manī bija vēlme nevis tikai elpot un dzīvot, bet baudīt. Paņēmu lapu un sāku rakstīt. Pirmajā piegājienā tiku līdz kādiem 50, ar nedēļu pietika, lai saraksts aizpildītos līdz galam.

Manā sarakstā nebija neviena punkta, ko varētu izpildīt pusstundas laikā, visi punkti prasīja zināmu laiku (vēlams, brīvo), pacietību un apdomu. Bija gan jālasa grāmatas, jāskatās filmas, jāsastāda vairāku saraksti, bet bija arī vairāki punkti, kurus vienkārši gribējās izdarīt, piemēram, braukt makšķerēt (ko tā arī vēl neesmu izdarījusi).

Kopumā tas viss ir rezultējies ar 24 neizpildītiem punktiem, 15 pusizpildītiem, un 62 izpildītiem. Par tiem 15 un 24 runājot, tie būtu izpildījušies, ja es būtu vairāk koncentrējusies uz sarakstu kā “obligāti izpildāmo”. Tā kā man šāda uzstādījuma nebija, drīzāk “dzīvosim, redzēsim”, tad esmu pat ļoti apmierināta ar paveikto.

Jāatzīmē arī, ka laika gaitā punkti mainījās un tie, kuriem vairs nebija nekādas nozīmes, ieguva jaunus apveidus un jēgu.

Uzraudzīt un sekot līdzi manam progresam palīdzēja ne tikai papīra lapiņa pie sienas, bet arī dayzeroproject mājaslapa, kur arī citi cilvēki publicē savus sarakstus un pilnīgas izdomas neesamības gadījumā vari no citiem aizņemties idejas savam sarakstam. Tur var veidot arī cita veida izaicinājumus, piemēram, “Lietas, kas jāizdara 2015. gadā” utt.

No otra saraksta taisīšanas es atturēšos – lai gan tas bija viens no neizpildītajiem punktiem, tomēr pagaidām negribas uzreiz otru tādu. Zinu galvenos punktus, ko joprojām gribu izdarīt no šī saraksta, daži jauni nākuši klāt, bet tomēr 101 lieta man ir par daudz.

Attēls te.

Kārlis Sīmanis “Kā gūt panākumus Latvijā”

https://i0.wp.com/www.whitebook.lv/files/products/103/thumb_unnamed.png

Pirmajā mirklī viss šķiet labi un forši – veikalu plauktos stāv uzmanību piesaistošas grāmatas kliedzoši dzeltenos vākos, arī anotācija liek domāt – un kāpēc gan nē? – un pēkšņi Jūs dodieties ārā no grāmatnīcas ar šo grāmatu maisiņā. Neslēpšu faktu, ka pati šogad esmu absolvente, un grāmata man šķita tieši laikā, lai tiktu skaidrībā arī ar sevi. Iemesls, kāpēc es to pieminu, ir tāds, ka par vidusskolas beigšanu un tālāk mācīties iešanas apmulsumu te runā ilgi un dikti 20 dažādos veidos.

Grāmatas idejas autors Kārlis Sīmanis ir apvienojis vienā grāmatā +/-20 dažādu profesiju pārstāvjus. Ir sportists, psiholoģe, pavārs, zinātniece, mūziķis, žurnāliste, ārsts, un tad virkne ar uzņēmējiem, bet katrs aiziet pa savu sfēru. Ideja ir tāda, ka lasītāju interesēs vismaz viens stāsts, bet pilnīgas veiksmes gadījumā viņš izlasīs visus 20. Par cilvēkiem runājot, tie ir atrasti savas nozares profesionāļi – Fēlikss Lūkins, Martins Dukurs, Inga Spriņģe, Raimonds Zommers, Gacho, Gatis Mūrnieks utt., kā rezultātā rodas sajūta, ka stāsta par lietu, nevis tukši pļāpā.

Bet, iedziļinoties grāmatā, var saprast, ka viss nemaz spoži nav. Jūs sagaida 20 dažādas biogrāfijas, jo varoņi par sevi stāsta no bērna kājas līdz esošajam brīdim – nu, un kāpēc gan nē, ja grāmatai tāds nosaukums. Varu pateikt uzreiz – katrs stāsts ir katram savu karjeras kāpņu komentēšana. It kā pirmajā mirklī man tas nelikās tik svarīgi, līdz uz beigām jau sāka krietni kaitināt.

Par to skaitli 20 es nepiekrītu joprojām, jo aptuveni puse ir uzņēmēji pēc profesijas/būtības, bet tikai joma, kurā viņi specializējas, ir katram sava. Tas nozīmē to, ka, piemēram, tiem, kuri grib kļūt par pavāriem, ir principā paredzēts 1 stāsts, kamēr tiem, kas vēlas studēt uzņēmējdarbību ir vesela puse grāmatas? Varbūt man tikai tā likās, jo grāmatu es lasīju kā vienu veselu, nevis speciāli strukturēju “1 stāsts vienā dienā” stilā, un lasot vienkārši sanāca tā, ka vienu brīdi bija ļoti daudz uzņēmējdarbības.

Tagad apstāsimies pie mūsdienu jauniešiem un vēlmes studēt. Pieņemu, ka tie nozaru speciālisti, kas “liela jaunieši tikai deldē dīvānus un neko nedara” stilā gaužas par mūsdienu jaunatni, ir tik ļoti aizņemti savā saspringtajā darba ritmā, ka viņiem nav laika pacelt acis un paskatīties, ko tad viņi patiesībā dara. Manuprāt, tieši MAZA daļa sēž savos dīvānos, bet liela kaut ko iet un dara. Tāpēc pārmest neizdarību, slinkumu vai nevēlēšanos kaut ko iesākt ar savu dzīvi, kas bija lasāms dažos stāstos, ir pilnīgi lieki. Tagad vēlme studēt. Arī par šo tēmu izskanēja vairākas versijas, kas viena ar otru konfliktēja. Vieni kārtējo reizi pateica, ka “jaunie neko nedara, viss jādara mums” stilā. Otrie, savukārt, metās aizstāvēties un teica, ka studēt ir labi un forši, tikai tas jādara Latvijā, jo uz ārzemēm vienmēr paspēs aizbraukt, kas bija ļoti atklāts mājiens uz emigrācijas tēmu Latvijā. Un tad tie trešie sacīja, ka vislabākā vieta uz pasaules, kur iegūt izglītību, ir ārzemes, jo paspēt atbraukt uz Latviju atpakaļ vienmēr pagūsi. Un kā lai Tu, cilvēks, neapmulsti?

Bet tagad atkal pie labām lietām. Grāmatā esošie stāsti, ja ne skar katru personīgi, tad vismaz iedvesmo sasniegt dzīvē kaut ko. Kas zina, varbūt tik daudz, lai nokļūtu kādā grāmatā. Tāpēc dāviniet šo grāmatu izlaidumos (jā, es zinu, ka daudziem tie jau ir bijuši, bet tikpat daudziem viņi vēl tikai būs (man, piemēram.)) gan tiem, kas zina, kas viņi būs, gan tiem, kas nezina. Ja nav, kam dāvināt, izlasiet paši!

Vērtējums: grāmata mani gan kārtīgi sadusmoja, gan deva spērienu iet un darīt vēl vairāk, tāpēc arī vērtējums ir 7/10.

Vienmēr jābūt maziem pieturas punktiem, lai sasniegtu ko lielu.

Emocionāli lēmumi paliek vēsturē daudz vairāk nekā racionālie un pragmatiskie. Tāpēc, man šķiet, mums ir nepieciešams vairāk drosmes. Robežšķirtni – kurā brīdī sekot citiem un kurā brīdī rīkoties saskaņā ar savu pārliecību – nosaki tu pats.

Attēls: te.

Romēns Puertolā “Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga IKEA skapī” + tikšanās ar autoru

Romēns Puertolā - Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī

Viss sākās pavisam nevainīgi – viņam vienkārši pietrūka naudas, lai to nopirktu. Un kurš gan nav sapņojis par dzīvošanu IKEA veikalā (jo tur jau viss ir iekārtots gatavs – un tieši priekš tevis). Kurš gan varēja iedomāties, ka faķīram Ašatašatru tās ne tuvu nebija viņa ceļojuma beigas…

Faķīram ciems bija saziedojis naudu, lai viņš varētu doties uz IKEA un nopirkt tur gultu ar 15 tūkstošiem naglu, kas palīdzētu pret reimatismu. Tuvākais veikals atrodas Parīzē un tā nu Ašatašatru dodas turp. Veikli aptinis ap pirkstu taksometra vadītāju un daiļo francūzieti, rezultātā vēl ieguvis papildus naudu pirkuma apmaksai, Ašatašatru paliek pa nakti IKEA veikalā, jo, protams, ka naktsmītni nav rezervējis. Bet kurš gan varēja iedomāties, ka tieši naktī veikalā ir vislielākā rosība? Paslēpjoties vienā skapī faķīrs Ašatašatru pat nenojauta, ka tieši dēļ šī lēmuma viņš apceļos puspasaules.

Grāmatai ir viena liela neveiksmju sērija, kas rezultējās ar laimīgām beigām. Un tā neveiksmju sērija vienā brīdī sāk apnikt. Jā, galvenajos vilcienos tās tiek atrisinātas, bet, kad ceri sagaidīt mazu saules stariņu, atkal kā ķieģelis uz galvas nokrīt kārtējais notikums. Par laimi, tam visam klāt nāk liela deva humora, kas šo visu pamatīgi pamazina un nav tā, ka grāmata jāliek nost, jo kaitina. Nekaitina. Un tas padara šo romānu nedaudz labāku par citiem līdzīgā stilā rakstītiem darbiem. Bet tad nāk beigas, kas ir tikpat klišejiskas, kā citur. Bet, kā autors pats teica blogeru pasākumā (par to mazliet vēlāk), ja visu laiku nostrādāts uz robežas un bijusi saskarsme ar šādiem skapjos un vēl nezin kur paslēpušiem cilvēkiem, tad vismaz beigas gribās laimīgas.

Puertolā prasmīgi savā romānā ievij arī visu laiku aktuālo, bet Latvijas gadījumā patlaban aktualizēto bēgļu jautājumu. Tie nevienā valstī nav vajadzīgi, un, kā raksta grāmatā – ja tu klusē un pie tevis atrod kastaņetes, tevi aizsūta uz Spāniju, bet, kā teica autors: ja pie tevis atrod “Mangaļu” minerālūdens pudeli, tad aizsūtīs uz Latviju. Tad gan mēs visi smējāmies, jo, par laimi, neesam neko tādu pieredzējuši, bet, tajā pašā laikā ir cilvēki, kas dara visu, lai tikai dotos prom no dzimtenes vai patstāvīgās dzīvesvietas, lai nodotos šādam neapkarojamajam “hobijam” – bēguļošanai.

Autors šo darbu ir sarakstījis nevis uz krekla kā Ašatašatru, bet gājis soli uz priekšu un rakstīja mobilajā tālrunī. Kā pats teica pasākumā – ja ir divi priekšnieki un tie sūta tevi viens pie otra, tad nekas cits neatliek kā sēdēt un rakstīt. Romāns ir viegli izklaidējošs, un ir lieliska lasāmviela starp kaut kā nopietnāka.

Bet, runājot par tikšanos ar pašu autoru, kuru tīri nejauši esmu pieminējusi bez maz vai katrā rindkopā, tā pagāja sirsnīgā sarunā ar vēl citiem blogeriem Zvaigznes biroja telpās. Paspējis izbrīnīties par mūsu blogu nosaukumiem, Romēns Puertolā rada ļoti sirsnīga, atklāta un smaidīga cilvēka priekšstatu, kas kaut kā neiet kopā ar viņa bijušo darbavietu – robežkontroli – bet varbūt uzsvari jāsaliek uz vārdu “bijušo”? Kopumā pusotra stunda pagāja, runājot par un ap grāmatu un ieskicējot topošo filmas komandu kā arī nākamo romānu. Protams, neiztika bez autogrāfiem (kas nāca kopā ar mākslas darbiem) un kopbildēm ar autoru. Par bildēm paldies Spīganai. 🙂_MG_8112

_MG_8134

Grāmatas attēls: te.