Džons Grīns – Papīra pilsētas

Džons Grīns - Papīra pilsētas

Par autoru, man šķiet, ka nav diži un plaši jāstāsta. Par grāmatu: emocionāli stabilāka nekā “Mūsu zvaigžņu vaina” (ar to jāsaprot, ka nebūs tik daudz asaru), bet interesantāka par “Meklējot Aļasku”.

Stāsts ir par vidusskolas absolventu Kventinu, kas ir klusībā iemīlējies Margo – klasesbeidrenē, kaimiņienē un meitenē, kuru viņš pazīst kopš 2 gadu vecuma. 9 gadu vecumā Margo pirmoreiz vienkārši pēkšņi uzradās viņa logā. 18 gadu vecumā viņa to izdara atkal, tikai ar daudz nopietnāku iemeslu. 1 nakts, vecāku mašīna un atriebības pilns plāns ar 11 pieturas punktiem. Un nākamajā rītā Margo ir prom. Neviens nezina, kur viņa ir devusies, policija neko nevar darīt lietas labā. Un tad Kventins atrod pirmo norādi ceļā pie īstās Margo atrašanas.

Man šķiet, ka grāmatas, kurās galvenais varonis vadās pēc norādēm, ir daudz pateicīgākas ar to, ka nav jālasa garumgarie ainavu apraksti, ar ko parasti tiek aizpildītas lapas, jo ceļā radušies piedzīvojumi grāmatu izraibina. Tā ir arī šajā… (es negribu teikt “romāns”, bet “jauniešu romāns” jau izklausās krietni nekaitīgāk, tāpēc pieturēšos pie pēdējā.) jauniešu romānā, tātad. Kad Kventins ar draugiem kopā pavada laiku, lai meklētu Margo un pētītu atrastās norādes un to nozīmi, lasītājs tiek ierauts līdzi, un pilnīgi šķiet, ka sēž kopā ar varoņiem vienā mašīnā, vai kopā Omnictonary meklē informāciju.

Grāmata ir tik ļoti līdzīga “Meklējot Aļasku”, bet tomēr citāda. No sākuma gan šķiet, ka autors, nespēdams izvēlēties sižeta turpinājumu, ir vienkārši sarakstījis 2 grāmatas, bet tikai pēc to izlasīšanas var saprast, cik tās patiesībā ir dažādas. Šis vairāk ir par draudzību, ne mīlestību, kā man mēģina pēdējās dienās ieskaidrot. Ļoti skaidri tiek parādītas draugu savstarpējās attiecības, upurēšanās piedzīvojumu un drauga dēļ, atbalsts un nesaraujamās draudzības saites. Principā, grāmata parāda cik ļoti dārgi un vērtīgi ir draugi un priekš kam viņi mums tādi ir. Noderēs gan tiem, kuri uztur 10001 “draugu” facebook, bet tiem, kuriem ir reālitātē aptaustāmi draugi, šī grāmata būs kā iedvesma, plānojot kopīgu vasaras ceļojumu. Jo tas bija pirmais, ko man gribējās darīt jau grāmatas lasīšanas laikā. Tieši tik sirsnīgi.

Džons Grīns raksta no meitenes skatupunkta, un viņam sanāk, un viņš raksta no zēna skatupunkta, un viņam sanāk vēl labāk. Lasīšanas laikā piedzīvotas vairākas atklāsmes par vīriešu pasauli – jā, arī viņi nezina kā pareizi dzīvot, tas neattiecas tikai uz meitenēm. Lai gan viņiem nav jāuztraucas par to, kā skaisti staigāt augstpapēžu kurpēs, bet tomēr viņiem ir daudz citu lietu, par kurām mēs augot nemaz neiedomājamies. Bet varbūt man tā “zēnu pasaules” padarīšana šķiet ticama tādēļ, ka autors ir jauns un vīrietis, un “kurš gan spēs pastāstīt labāk”. Kas zina.

Ir neveikli brīži. Tādi ir visās grāmatās. Un ar vārdu “neveikli” es domāju tādi, kuros lasītājs iesprūst, kad nevar palasīt tik raiti vai kad vienkārši paliek pārāk garlaicīgi. Bet šeit viņi ir mistiski sabalansēti tā, ka pēc garlaicības nāk interese un tā tas mainās.

Grāmata ir jauneišu romāns ar piedzīvojumu pilnām lappusēm. Tiem, kas vēl šaubās – lieliska dāvana pēdējā zvanā 9. klasēm, par 12. man nav tik lielas pārliecības. Lai gan – man patika. Un man patiktu, ja man pēdējā zvanā dāvinātu grāmatas. Bet tā esmu es. Man patīk, ja grāmatas dāvina teju jebkādos svētkos. Pat Latvijas Neatkarības dienā.

Grāmatas vērtējums: 8,5/10.

Attēls: te.

Ne velti

Gribēju apsēsties un uzrakstīt par grāmatu, bet tad atcerējos nesen dzirdētos vārdus par marta sākumu. Tad nu šis būs neliels raksts par to, kā man iet un ko es daru ar atsauci uz marta sākumu, un tad par grāmatu nākamajā.

2 mēnešus atpakaļ es nolēmu distancēties no šejienes pavisam vienkārši iemesla dēļ. Sākotnējais uzstādījums kāpēc es vispār šeit parādījos bija, ka es virtuāli veidošu pierakstus par sev interesējošām tēmām un sev. Nesenā pagātnē tas bija aizgājis tik tālu, ka es rakstīju rakstīšanas pēc un nevis sev, bet kādam citam, varbūt tieši Tev, kas tagad sēž un to lasa. Sapratu, ka tā būt vairs nedrīkst, un pārtraucu.

Atvadīties nav viegli. Ne no cilvēkiem, ne no mīļām lietām. 2 mēnešu laikā te ir parādījušies tieši 3 raksti.

Ir teiciens “Trīs lietas – labas lietas” Bet šīs nav atvadas.

Šī ir atgriešanās.

8. maijs ir diena, kad es, prezentējot savu blogu konkursā “Izveido savu mājaslapu” ieguvu budžeta vietu LU SZF. Un tieši gatavojoties prezentācijai es sapratu, cik ļoti liela daļa no manis ir šī vietne, un ne velti te pavadīti 3 gadi. Un tiem skatījumiem, kas ik dienu šeit ielūkojas tāpat, gan pēc atslēgas vārdiem, tiem jau arī nav vienalga. Principā, iegūtā balva ir vēl lielāks spēriens man, pamudinājums turpināt iesākto.

Protams, ne jau ar blogu vien bija saistīts mans lēmums pārtraukt rakstīt. Bet tas paliks pie manis. Vienīgi sakāms ir tas, ka eksistēt mēs visi mākam, bet jāmāk dzīvot.

Tagad, pēc 2 mēnešu pauzes, es mācos dzīvot.

Un izskatās, ka man sāk sanākt.

***

Tagad konkrētāk par lietām, kas attiecas uz blogu: Goodreads saka, ka klusuma periodā esmu izlasījusi 16 grāmatas, 1 no tām jau ir aprakstīta, otra tūlīt būs.

Es varu saskaitīt 6 filmas, bet, iespējams, ka ir vairāk.

2 teātra izrādes seko tuvākajās dienās.

***

Šī bija mana pēdējā diena skolā, kurā soļi mīti 12 gadus. Bet tās nav skumjas, kas paliek iekšā, bet gan prieks par gariem 12 gadiem, kuru laikā esmu augusi un izaugusi par tādu, kādu esmu. Es zinu cilvēkus, kuriem varu par to teikt lielumā neizsakāmu paldies, un tos man visvairāk gribas paņemt aiz rokas un teikt: “Nāc līdzi!” Citiem, savukārt, iedotā puķe vai pārmītie atvadu skatieni ir apliecinājums, ka katram mums ir sava vieta, mana ir te, bet tava – tur.

***

Pietiks. Paldies!