“Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” Dailes teātrī

Foto: Gunārs Janaitis

Ir patīkami atgriezties teātrī pēc pusotra mēneša pārtraukumu. Vēl lielāku gandarījumu sniedz tas, ka gadās redzēt labāko izrādi, ko es esmu redzējusi šajā sezonā lielajā zālē.

Makmērfijs, kas radis nepakļauties sabiedrības normām un noteikumiem, tiek nosūtīts uz psihiatrisko slimnīcu, kur valda “demokrātija, bet pēc noteikumiem” un pievienojas tur kā 12. slimnieks. Ātri vien Makmērfijs iekaro pārējo slimnieku simpātijas ar to, ka cenšas iespaidot galveno māsu, pārkāpt noteikumus un panākt savu. Bet pie māsas Rečidas nepakļaušanās nav pieļaujama. Mājaslapas anotācijā ir spilgts nobeigums: “Nav īsti skaidrs, vai ārprātīgs esi tu pats, vai arī visi apkārtējie. Traģiski komiskie notikumi finālā noved pie attīrīšanās un atbrīvošanās – kaut arī par dārgu cenu.” Izrādē skaidri iezīmējas sabiedrības nevēlēšanās pretoties uzliktajām normām un nevēlēšanās izcelties uz citu fona, jo tā ir drošāk.

Aktieri ir brīnišķīgi. Skatoties rodas tā sajūta, ka katrs ir tur, kur viņam vajag būt. Lieliski ir Artūrs Skrastiņš (Makmērfijs), Ilze Ķuzule – Skrastiņa (Māsa Rečida), Lauris Dzelzītis (Billijs). Patika, ka beidzot ir izrāde, kur var pilnībā var parādīt arī ne tik jaunos aktierus. Jāuzslavē arī Kaspars Bindemanis – lielisks Virsaitis.

Vispār es pamanīju to, ka līdz ko režisors nav kāds vietējais, piemēram, Džilindžers vai Gruzdovs, aktieri kļūst atraisītāki, aktīvāki, acīs parādās uguntiņas un pat sēžot viņā zāles galā var pamanīt, ka viņiem patīk tas, ko viņi dara. Aleksandrs Morfovs ir radījis vēl vienu spožu darbu Dailes teātrī (iepriekš Finita la comedia), kurš liek raudāt gan no smiekliem, gan saprotot dzīves skarbo patiesību. Patika arī skatuves iekārtojums, bet tur jāpateicas Mārtiņam Vilkārsim.

Esmu pie tiem, kas ir lasījuši grāmatu, tāpēc dažās vietās man bija nedaudz garlaicīgi, jo es zināju, ar ko tas turpināsies vai beigsies. Bet brīžiem piedzīvoju arī patīkamus pārsteiguma momentus. Galvenās iezīmes režisors ir atstājis. Tagad vēl būs jānoskatās filma.

Izrāde ir pat ļoti skatāma un noteikti iesaku uz to aiziet, ja vēl nav gadījies. Teātros pietrūkst līdzīgu darbu – it kā viegli un smieklīgi, bet tajā pašā laikā cilvēki no zāles nāk ārā raudādami. Viennozīmīgi saku, ka šī ir labākā lielās zāles izrāde šosezon.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa, autors Gunārs Janaitis

Advertisements

3 thoughts on ““Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” Dailes teātrī

  1. Sākumā laikam jāatzīstas, ka Dailes teātra lielajā zālē nebiju bijusi veselu mūžību, neskatoties uz to, ka šim teātrim dzīvoju teju vai kaimiņos. Tā tik ir spītība.
    Tā, kā iepriekš biju ļāvusies “Visas viņas grāmatas” apmeklējumam, parastījos arī uz šo, lai gan mazliet biedēja fakts, ka biju redzējusi filmu. Ļoti patika izrādes scenogrāfija, patika atturīgi pelēkā “tīrība”, lomu sadalījums, ja neskaita Māsu Rečidu, proti, Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu. Nezinu, kā viņa attēlota grāmatā, taču izrādē, manuprāt, viņi bija aizrāvušies ar pārlieku tēla seksualizēšanu – caurspīdīgais halāts, smalkās mežģīnes, kaujas grims.. man pietrūka mātišķuma, pietrūka tās sajūtas, ka kādam no viņas vispār varētu būt bail.
    Ja no visiem aktieriem būtu jāizvēlas viens, tad visi mani slavas lauri aizietu Laurim Dzelzītim par Billija lomu. Gribētos kaut ko par to rakstīt, bet, nē, tas ir jāredz.
    Tik pat ļoti kā Ķuzule, man traucēja arī mūzikas izvēle. Atvainojos, ka galvā salīdzinu ar filmu, taču filmā tā ir niansētāka, smalkāka, gudrāka mūzika. Nē, nevēlos aizvainot ne Depeche Mode, ne arī Metallica, ne arī R.E.M., bet vai tiešām skatītājam jāiebaro emocijas caur tik pazīstamām dziesām? Šajā ziņā iesaku noklausīties filmas skaņu celiņu, kas ir vienkārši brīnišķīgs. Pēdējā aina, atšķirībā no izrādes, ir gaiša un cerīga. Mūzika ir triumfējoša. Atzīšos, ka uzlikt R.E.M. “Mad World” versiju, man likās mazliet bezkaunīgi. Uzlieciet cilvēkam šo jebkurā skumjā brīdī un viņš raudās. Es apraudājos tikai un vienīgi dziesmas ietekmē.

    Ja šo visu atmet, tad kopumā izrādi vērtēju kā labu. Ne tā, ka jāceļas kājās, bet labi.

    • Izrāde arī IR laba.
      Atsaucoties uz pirmo teikumu – es neatgriežos. Vienkārši ir lietas, par kurām jāuzraksta, jo paturēt tās sevī ir kā grēks. Bet es turpināšu klusēt līdz neuzradīsies vēl kaut kas labs, vai man pēkšņi sagribēsies atgriezties. Bet prieks, ka citiem prieks.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s