Lūsinda Railija “Meitene uz kraujas”

Lūsinda Railija - Meitene uz kraujas

Pietiks slinkot, atgriežos pie garajām atsauksmēm. Sen nebiju lasījusi tipiskos dzimtu savijumus romāna veidā, kur jau grāmatas vidū nesaproti, kurš ir kas un kāpēc, bet principā izlasīju tikai vispārīgas intereses dēļ.

Romāns ir par Greniju, kas pēkšņu apstākļu vadīta pamet savu draugu Ņujorkā un atgriežas pie vecākiem viņu īpašumā Īrijā. Kādu dienu pastaigājoties, viņa satiek Auroru – mazā meitenīte stāv kraujas malā un, iesaistot meiteni sarunā, atklājas viņas dzīvīgums un ātrā domāšana. Viņa piekrīt būt par Auroras pieskatītāju, kamēr viņas tēvs būs prom, bet Grenijas māte par to nav sevišķi priecīga, galu galā, vēsture atkārtojas, un abas ģimenes nav izņēmums. Un dažkārt bērns var izrādīties gudrāks, nekā dažs labs pieaugušais.

Grāmata lasās ātri, bet liek piedomāt pie varoņiem un tos vienojošiem radurakstiem. Tam palīgā dodas dzimtas koks, kurš, nezin, kāpēc, ir paslēpts grāmatas vidū, nevis, piemēram, sākumā, vai beigās. Kamēr līdz tam dzimtas kokam tiek, tikmēr viss jau ir tā sajucis, ka pat koks tur vairs nepalīdzēs. Bet, neskatoties uz to, galvenos varoņus sajaukt nevar, un tas jau ir galvenais, ne?

Nedaudz kaitināja Grenijas māte, kas stipri atgādināja manas ģimenes sievietes ar raksturīgo ziņkārību un “es visu zinu labāk, ap mani griežas saule” attieksmi (par laimi, ne es), Grenijas tēvs tika pieminēts labi, ja kādas 3 reizes, un tajās pašās atgādināja pusaizmigušu pensionāru. Autore pārcentās, radot dialogus un samudžinot stāstu, ka aizmirsa par varoņiem un to, ka kaut kas varbūt varētu būt lieks. Manuprāt, arī nodaļas, kur it kā atsauc lasītāju tagadnē ar Auroras paskaidrojumiem un domām, bija liekas, jo, kāda jēga atgriezties tagadnē, ja pēc tam atkal jālasa par pagātni?

Grāmatā ir vairāki negaidīti pavērsieni, kas ļauj neaizmigt, atsvaidzina lasītāja modrību, un liek lasīt tālāk. Vieglā literatūra, ko tikpat viegli ir nolikt malā un iesākt ko citu, bet lasās ļoti ātri, kas nozīmē, ka tikpat ātri arī izskrien no galvas. Kāpēc es izvēlējos tieši šo? Apzināti neizvēloties pēc kādiem konkrētiem kritērijiem, šī bija tā grāmata, kas visvairāk atbilda tam, ko man vajadzēja – ātru lasāmvielu, ko “apēst” 1-3 vakaros, pēc izlasīšanas nenodarbina prātu. Laikā, kad visa kā ir par daudz, šāda lasāmviela ir pat tieši laikā.

Vērtējums: 6/10. Maza meitenīte var sagraut pieaugušo uzceltos mūrus sevis pasargāšanai, un to nojaukšana dažkārt ir labākais ceļš, ko iet.

Attēls te.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s