01.2015.

Ja man ir izvēle starp daudzu rakstu publicēšanu ar padaudz haotiskām domām un plus/mīnuss strukturētam atskatam uz pagājušo mēnesi, protams, ka es izvēlēšos otro. Vismaz būs labs veids kā sakārtot nesakārtoto un neatkārtot esošo.

Janvāris bija labs gada iesākums. Kopumā: 7 grāmatas, 4 filmas, 6 teātra izrādes.

Sākšu ar grāmatām. Esmu aprakstījusi 3 grāmatas, bet daži teikumi par tām, kuras kurpjukastē nav iekļuvušas. Pētera Hēga “Smillas jaunkundzes sniega izjūta” man beigas nosita visu garšu – man šķita, ka tā kuģa aina ir bezgalīga; beigās jau šļūcu pāri tekstam. Bet man patika, bet ne tik ļoti kā “Klusā meitene”. 7,5/10. Daniela Glatauera “Sargies ziemeļvēja” man patika kā romāns, jo bija īstais īstajā vietā un laikā. E-pasta vēstule nepareizajam adresātam gluži nejauši var pārvērst visu dzīvi pa 180 grādiem. Vēstuļu apmaiņas laikā tiek diskutēts par dažādām tēmām, kas ļauj arī lasītājam formulēt savu viedokli. 8/10. TBR burciņas sakarā nācās pārlasīt Džona Grīna “Mūsu zvaigžņu vainu” un atklāt, ka man joprojām šis patīk daudz labāk par “Meklējot Aļasku”. Bet otrajā reizē sāk parādīties jautājumi par caurumiem šajā YA romānā. Ātrā lasāmviela, kuru mierīgi var “apēst” pa vienu vakaru. Sāras Vinmanes “Kad dievs bija trusis” mani atstāja divejādas izjūtas – no vienas puses man patika, bet no otras – pēc 2 nedēļām es atceros tikai daļu no notikumiem un tāpat ļoti vispārīgi. Droši vien vaina ir tajā, ka lasīju kā e-grāmatu gandrīz mēnesi (brīvajās dienās e-grāmatas nelasu), tāpēc jānopērk, lai stāv plauktā, jo man joprojām ir sajūta, ka man viņu vajag kā fizisku grāmatu. 8/10. E.B. Vaita “Šarlotes tīkls” arī bija manas TBR burciņas sakarā, jo sapratu, ka bērnībā šo grāmatu iesāku, bet tā arī netiku tālāk. Un žēl, ka tā, jo kā bērnam man viņa noteikti būtu patikusi. Lai gan parasti man grāmatas, kas rakstītas no dzīvnieku skatupunkta vai par dzīvniekiem nepatīk, šī bija citādāka, un par to liels cepums, jo man patika. Dodu 7/10 kā liels cilvēks.

Atvelkam elpu.

Filmas. 2 no tām es aprakstīju janvāra sākumā taisītajās piezīmēs par padarīto, bet uz 2 filmām biju aizgājusi uz kino. Gluži nejauši tās sakrita ar Oskara nominācijām (man nav mērķis noskatīties visas, bet, protams, būtu skaisti uzzināt, par ko tiek apbalvotas redzētās filmas un pārliecināties, vai ir vērts). Šīs filmas bija: Birdman un Unbroken, attiecīgi 9 un 3 Oskara nominācijas.

Unbroken ir stāsts par olimpisko skrējēju Luī Zamperīni, kura dzīve mainās, kad viņš kļūst par lidmašīnas apkalpes locekli. Avārijas dēļ viņš ar pārējiem dzīvajiem komandas biedriem, peldot jūrā, pavada 47 dienas, piedzīvojot ne mazums pirmo reižu, cenšoties izdzīvot briesmu (vai arī nē) pilnajā okeānā. Protams, viņš atgriežas uz sauszemes un pat mājās, bet nekas vairs nav tā, kā bijis, īpaši jau, ja viens no galvenajiem notikumiem ir karš. Aizgāju uz filmu, neko nezinādama – ne to, ka filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem, ne to, ka režisore ir Andželina Džoliju, kuru parasti pieņemts redzēt aktrises rindās. Sajūtas visnotaļ ir labas gan uzreiz pēc filmas, gan tagad – pēc vairāku nedēļu pārtraukuma. Katrā gadījumā spēcīga filma, kas kārtīgi sapurina, ja gribas padoties dzīvei mūsdienās – vienkārši saproti, ka tas, ko pieredzi, nav nekas, salīdzinājumā ar filmu. Bet filma ir filma un dzīve ir dzīve, tāpēc filmai lieku 9/10.

Birdman ar ironijas piesitienu ļauj ielūkoties Holivudas dzīlēs. Kādreiz popularitāti guvušais Regans vēlas atgriezties uz skatuves un nonākt Holivudas starmešu gaismā, tāpēc iestudē lugu “What We Talk About When We Talk About Love”. Pagātne vienmēr ir savienojama ar tagadni, īpaši, ja tiek runāts par radošiem cilvēkiem, tieši tāpēc Regana prātā joprojām mājo Putncilvēks – varonis no viņa iepriekšējām filmām, ar ko viņš ieguva popularitāti. Līdz pirmizrādei atgadās ne mazums problēmu, kas draud visu Rigana sapni izgāzt, bet bez pārbaudījumiem neviens mākslas darbs nav dzimis. Filmas treileris mani pilnīgi un galīgi neuzrunāja, bet šis bija labākais, ko tajā laikā rādīja, tāpēc lielas izvēles nebija. Un es nenožēloju, ka aizgāju. Kā jau katrai filmai, arī šai ir savi plusi un mīnusi, bet kopumā man patika – pirms pirmizrādes un pirmizrādes ainas īpaši. 9/10.

Par teātri. Es laikam nekad neesmu bijusi vienā mēnesī uz 6 teātra izrādēm. Atziņa – beigās jau tas vairs nav forši. Par 4 un tām, kuras bija Dailes teātrī, esmu rakstījusi, bet par pārējām divām neesmu, tāpēc pāris teikumi. Jaunatklājums – Jaunais Rīgas teātris. Tur es kādreiz esmu bijusi, bet tas nebija saistībā ar izrādēm, bet gan ar iekštelpu apskatīšanu, kur mums, grupiņai cilvēku, vairāk rādīja dekorāciju noliktavas, nekā zāles, Tāpēc liels bija mans pārsteigums, ka sākumā domātā mazā zāle patiesībā izrādījās lielā. Pirmā satikšanās ar teātri man bija “Ilgu tramvajā”, kas tā arī neiekaroja manas simpātijas. Māsa Blānša atbrauc pie māsas un cenšas sadzīvot ar viņas poļu vīru zem viena jumta. Lieki pieminēt, ka abi viens otru necieš – viņa pārāk smalka, viņš pārāk rupjš un prasts. Bet ko tikai abi nav gatavi darīt, lai mīļotais cilvēks justos labi. Izrāde šķita pārāk… neīsta? Aktieri mani nepārliecināja, un nesagaidīju to, ko gaidīju, t.i., salaušanas momentu. Vērtējums: stabils 5, varbūt 6.

“Oblomovs” ir par to, kā slinkums noved pie iznīcības. Ikdienu mēs prokrastinējam dažādus darbus, velkam termiņus, kamēr viss sakrīt vienā dienā. Bet šeit tas drīzāk attiecas uz ikdienu un to, kā cilvēks var mainīties, ja vien viņš to vēlas. Lai gan uz sevi es šo attiecināt nevaru, vismaz pēc izrādes ir radusies doma par dāvanām dažiem cilvēkiem uz svētkiem. Teātra biļetes vienmēr ir bijušas laba dāvana, manuprāt, un kāpēc gan ne uz tādu izrādi, kas atver acis? Es varētu sākt žēloties par cilvēkiem, bet to labāk nē. Vienīgi tas, ka, sēžot aizmugurē, daudzas lietas no zāles daudz intensīvāk krīt acīs. Tā vien šķiet, ka es dzīvoju senos laikos ar saviem principiem un uzskatiem, kas man liek justies vecai. Bet pārkāpt pāri sev nevaru. Atgriežoties pie izrādes – 4 stundas likās daudz par agru. Acīmredzot, ne man vienīgajai. Vērtējums: 7/10.

Plāni februārim. Priekšā eksāmeni un visādi ar absolvēšanu domāti svētki, kuriem jāgatavojas. Pabeigšu iesākto un ķeršos klāt latviešu literatūras kaudzes mazināšanai un vajadzīgā atsijāšanai priekš literatūras eksāmena.

Varbūt Tu vari man kādu grāmatu ieteikt par tēmu “Paaudžu attiecības”? Uzraksti komentārā. Čaklīšiem jau iepriekš liels paldies! 🙂

Bilde: tumblr dzīles.

Advertisements

One thought on “01.2015.

  1. Lai nu par ko, bet par to, ka “cilvēks var mainīties”, Oblomovs pilnīgi noteikti nav…

    Paaudžu attiecības latviešu literatūrā visspilgtāk laikam parādās “Indrānos” un “Pazudušajā dēlā”. Vispār tā nav slikta doma, jo iesaka izvēlēties dažādus literatūras veidus – drāma lieti noder lit. analīzes daudzveidošanā. Es gan paņēmu “Antivaroni” un vairs īsti nezinu, kāpēc un ko lai iesāk 😀

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s