Rūta Šepetis – Papīra sapņi

Rūta Šepetis - Papīra sapņi

Tiem, kuri ir iepazinuši autori caur viņas pirmo romānu “Starp pelēkiem toņiem”, kurš attaino Sibīrijas izsūtijuma smagākos brīžus tā, ka brīžiem jāraud gaužas asaras, varu pateikt vien to, ka šis romāns ir citāds.

Džosija Morēna ir vietējā bordeļa prostitūtas meita, kas klusībā lolo daudzus sapņus. Divi no tiem – viņa vēlas iestāties Smitā un vēlas atrast savu tēvu, tāpēc viņa pieraksta to vīriešu dzimuma cilvēku vārdus, kas viņai simpatizē. Viens no pēdējiem ir Forests Hērns, kurš piesaistīja Džosijas uzmanību viņas darbavietā – grāmatveikalā, izvēloties lasāmvielu. Pēc dienas viņš tiek atrasts miris. Džosija neatkāpjas un vēlas uzzināt patiesību, kas katru brīdi atklājas arvien vairāk un vairāk. Liels atbalsts ir bordeļa īpašniece Villija, grāmatveikala īpašnieks Patriks un draugs Džese.

Kas attiecas uz mani, es biju gaidījusi ko vairāk. Autores pirmais romāns iemet lasītāju līdzpārdzīvojumu jūrā un liek apzināties mūsu vēsturi. Šeit es vienkārši lasīju tekstu, kas man neizraisīja emocijas. Autore izvēlējusies rakstīt par tēmu, kas ir bijusi apviļāta jau tik daudzās izlasītajās grāmatās, ka liekus pārsteigumus nesagādā – protams, ka pīlēns kļūst par gulbi. Lai gan viena no romāna darbības vietām bija lieliski piemērota grāmatmīļotājam – grāmatveikals, tas vairāk tika attēlots kā patvērums, nevis kā patiesā būtība.

Bet patiesībā romāns ir tīri jauka atslodze, ja nevēlas pavisam vieglo literatūru, bet gribas atpūsties no kā smagāka. Es ceru, ka mēs šo to no šīs autores vēl dzirdēsim.

Attēls: te.

Māra Zālīte – Pieci pirksti

Lai gan viņai kā personībai esmu vienmēr gājusi apkārt ar lielu līkumu (iespaidi nav bijuši tie labākie), grāmatu es izlasīju ar interesi un aizrautību. Jā, runa ir par Māru Zālīti – latviešu dramaturģi un dzejnieci. Romānu lasīju skolas literatūras nolūkos, jo ienācās ziņas, ka tur spilgti atklājas paaudžu attiecības. Bet, protams, romāns bija tik interesants, ka ātri vien par uzdevumu aizmirsu un ļāvos stāsta plūsmai.

Stāsts ir par piecgadīgo Lauru,kura dzīves pirmos 5 gadus pavada Sibīrījā, gaida un beigās arī sagaida atgriešanos mājās – Latvijā. Vecāki Anda un Jānis viņai ir stāstījuši stāstus par dzimteni un mājām, tāpēc, protams, liels ir visu pārsteigums, kad viņi ierodas “Avotos” un nesagaida savu atmiņu atspoguļojumu, jo pēc kara un krievu un vāciešu varas maiņas dzimtās mājas ir krietni papostītas. Mīma un Papus (Andas vecāki) ar prieku un sāpēm skatās uz atbraucējiem, jo tajā pašā laikā ir dēls Reinis, kurš tā arī neatgriezās. Bet viņiem ir Laura, kas, kā jau bērns, ir ziņkārīga un uzzināt kāra. Ģimenes piedzīvojumi un sarunas, kurām visām pa vidu vijas Sibīrijas atstātā ēna, sāpes un nevēlēšanās tur atgriezties.

Romāns ir savā ziņā autobiogrāfisks, jo pati Māra Zālīte atgriezās Latvijā, kad viņai bija 5 gadi (arī no Sibīrijas), tāpēc nesaistīt Lauras notikumus ar rakstnieci ir zināmā mērā neiespējami. Tajā pašā laikā, stāstot Lauras (vai savus) bērnības atgadījumus, viņa aizmirst, ka Laurai ir 5 gadi, un piecgadīgs bērns nevar izteikties un domāt tik daiļrunīgi un precīzi, cik Zālīte to attaino, tāpēc tieši vietās, kur Laura domā, zūd ticamības un realitātes sajūta. Bet visur citur varēja padomāt, pasmieties un, jā, arī paraudāt. Klusi pie sevis, vai skaļi, un no sirds.

Zālīte ir arī attainojusi vienu mūsdienās ļoti uzplaukušu problēmu paaudžu attiecībās, kas ir nevēlēšanās atbildēt uz bērna jautājumiem. Pat, ja pieaugušajam cilvēkam tie liekas pilnīgi saprotami, mazam bērnam tā var būt pasaules jēga. Tas, ka pieaugušais uz šiem jautājumiem neatbild, rezultējas ar to, ka bērns aiz ziņkāres izmēģina visu pats, un kas zina, kas tajā laikā nospiež mazās radības prātu. Iznākums var būt ne tikai cements vēderā, kā Laurai, bet kaut kas daudz letālāks. Tāpēc runājiet ar saviem bērniem! Runāšanā ir visa būtība.

Tajā pašā laikā tiek aizskartas dzimtenes tēmas. 2014. gads ir tas laiks, kad arvien vairāk cilvēki dodas prom, un šī grāmata ir pilnīgs pretstats, tā burtiski kliedz pakaļ, lai aizbraucēji atgriežas, noglauda dzimtenes zemi, ieelpo lauku gaisu, brīvību. Kamēr vēl var.

Romāns pārsteidza. Es negaidīju to, ko sagaidīju, kas ir labi, it sevišķi, zinot to, cik ļoti gariem zobiem es parasti lasu latviešu literatūru. Zālīte bija patīkams pārsteigums. Lielisks pirmais darbs, ar ko iepazīt autores daiļradi. Un vārdi grāmatas beigās liek domāt, ka šī nebūs vienīgā grāmata par Lauru vai dzimtu.

Vērtējums: 9/10.

Attēls šeit.

Džodžo Moja “Pēdējā vēstule no mīļotā”

Džodžo Moja - Pēdējā vēstule no mīļotā

Ikdienā mēs nevaram iztikt bez rakstīšanas – īsziņas, e-pasti, pat pirkumu sarakstu sastādīšanai ir jāpieliek pildspalva pie papīra (vai pirksti tālruņa tastatūrai). Tehnika atņem pastāvošās vērtības, radot jaunas. Bet vai esat aizdomājušies par to, cik maz cilvēku joprojām sazinās ar vēstulēm? Reālām, uz vēstuļpapīra ar roku rakstītām vēstulēm? Un dažreiz tās pasaka īstos vārdus, īstajās vietās daudz izteiksmīgāk, nekā e-pasts datora ekrānā.

Izdevniecības Nation žurnāliste Elija Hevorta, meklējot materiālus jaunajai slejai, arhīva dzīlēs atrod pirms vairāk kā 40 gadiem rakstītu vēstuli. Tā ir atvadu vēstule, kurā kāds ar parakstu B., lūdz mīļoto sievieti ar viņu kopā braukt prom. Elijas rokās ir vienīgais pavediens, kas varēja būt izšķirošs divu cilvēku laimei pirms gandrīz 50 gadiem. Bet varbūt arī pēc 50 gadiem vēstule nav zaudējusi savu vērtību?

Dženifera Stērlinga ir bagāta azbesta magnāta sieviete, kas vienmēr labi izskatās un ir kā paraugs augstākai sabiedrībai par to, kādai ir jābūt perfektai sievai. Bet tā ir tikai maska. Pēc iekļūšanas avārijā Dženiferai ir amnēzija, kas liedz atcerēties savu vīru, māju un to, kas ar viņu notika avārijas naktī. Līdz brīdim, kad viņa, pārkārtojot skapi (vai, precīzāk, iepazīstoties ar tā saturu), aiz kādas kurpju kastes atrod ar piezīmju grāmatiņu, kurā iekšā ir ar roku rakstīta vēstule. Viņai. Un tā pavisam nevar būt no viņas vīra. Viņa ir apņēmības pilna noskaidrot, kas ir šis sūtītājs, kas ir vienīgais patiesa prieka nesējs viņas pagātnē.

Kā jau noprotat, romāna darbība risinās divos laikos. Nē, es pat teiktu trīs. Tie, kas seko līdzi manām lasīšanas aktivitātēm Goodread’ā, zina, ka tieši šis laiku sajaukums manī radīja diezgan lielu apjukumu, jo nav nekādas norādes par to, ka beidzas pagātne, un sākas vēl dziļāka pagātne. Laika līnija ieturēta apmēram šādi: Dženifera pirms avārijas, Dženifera pēc avārijas un Elijas dzīve, kas ir 50 gadi pēc Dženiferas. Lasītāja uzdevums ir neapjukt un pašam ar savu intuīciju aptvert, kur kurš laiks sākas.

Dažas nodaļas bija tādas, kur man grāmatu gribējās mest malā tieši dēļ tā, cik cukurains bija stāsts, bet dažas bija tādas, kas man lika iemīlēties grāmatā (jā, var arī tā) un lasīt ar vēl lielāku aizrautību. Kopumā jā, tā ir romantiskā literatūra, kā jau var noprast pēc vāka (par to vēlāk), bet brīžiem tā ir ļoti, ļoti skaisti uzrakstīta. Bet tikai brīžiem.

Neskaidrības radās ne tikai laika līnijā, bet arī notikumos. Esot kaut kur ap vidu, mani nepameta sajūta, ka autorei ir radušās vairākas idejas tālākais romāna attīstībai, un, tā kā viņa nevarēja izvēlēties vienu no tām, viņa iekļāva visas. Vienu brīdi tas radīja lielu nepieciešamību grāmatu vienkārši nolikt malā un no tās atpūsties, jo visa tur vienkārši bija par daudz. Runājot par mīklām, autorei (vai arī tulkotājai) neizdevās tās izteikt tik precīzi, lai lasītājs mocītos neziņā, jo vienmēr ir kāds vārds, kas pasaka priekšā, un tad, kad priekškars krīt, vairs nav tā pārsteiguma efekta.

Ja man būtu jāizvēlas grāmata pēc vāka, šo es neņemtu tieši dēļ pārāk saldā noformējuma. Tā spilgti rozā vēstule vāka centrā, ko nemaz neglābj Francijas karoga motīvu vēstuļpapīrs. Šoreiz nevar vainot Latvijas vāka dizainerus, jo, skatoties Goodread’ā, tāds noformējums ir angļu izdevumam. Bet varbūt tieši par kaut ko romantisku un salkanu stāv un krīt Latvijas lasītāji?

Kopsavilkumā: brīžiem stāsts aizkustina, brīžiem sadusmo. Samērā viegla literatūra, kas pieprasa sekošanu līdzi, un ļauj piedzīvot daudzas atklāsmes. Kaut vai par to pašu vēstuļu rakstīšanas izmirstību tehnikas laikmetā.

Attēls: te.

Lūsinda Railija “Meitene uz kraujas”

Lūsinda Railija - Meitene uz kraujas

Pietiks slinkot, atgriežos pie garajām atsauksmēm. Sen nebiju lasījusi tipiskos dzimtu savijumus romāna veidā, kur jau grāmatas vidū nesaproti, kurš ir kas un kāpēc, bet principā izlasīju tikai vispārīgas intereses dēļ.

Romāns ir par Greniju, kas pēkšņu apstākļu vadīta pamet savu draugu Ņujorkā un atgriežas pie vecākiem viņu īpašumā Īrijā. Kādu dienu pastaigājoties, viņa satiek Auroru – mazā meitenīte stāv kraujas malā un, iesaistot meiteni sarunā, atklājas viņas dzīvīgums un ātrā domāšana. Viņa piekrīt būt par Auroras pieskatītāju, kamēr viņas tēvs būs prom, bet Grenijas māte par to nav sevišķi priecīga, galu galā, vēsture atkārtojas, un abas ģimenes nav izņēmums. Un dažkārt bērns var izrādīties gudrāks, nekā dažs labs pieaugušais.

Grāmata lasās ātri, bet liek piedomāt pie varoņiem un tos vienojošiem radurakstiem. Tam palīgā dodas dzimtas koks, kurš, nezin, kāpēc, ir paslēpts grāmatas vidū, nevis, piemēram, sākumā, vai beigās. Kamēr līdz tam dzimtas kokam tiek, tikmēr viss jau ir tā sajucis, ka pat koks tur vairs nepalīdzēs. Bet, neskatoties uz to, galvenos varoņus sajaukt nevar, un tas jau ir galvenais, ne?

Nedaudz kaitināja Grenijas māte, kas stipri atgādināja manas ģimenes sievietes ar raksturīgo ziņkārību un “es visu zinu labāk, ap mani griežas saule” attieksmi (par laimi, ne es), Grenijas tēvs tika pieminēts labi, ja kādas 3 reizes, un tajās pašās atgādināja pusaizmigušu pensionāru. Autore pārcentās, radot dialogus un samudžinot stāstu, ka aizmirsa par varoņiem un to, ka kaut kas varbūt varētu būt lieks. Manuprāt, arī nodaļas, kur it kā atsauc lasītāju tagadnē ar Auroras paskaidrojumiem un domām, bija liekas, jo, kāda jēga atgriezties tagadnē, ja pēc tam atkal jālasa par pagātni?

Grāmatā ir vairāki negaidīti pavērsieni, kas ļauj neaizmigt, atsvaidzina lasītāja modrību, un liek lasīt tālāk. Vieglā literatūra, ko tikpat viegli ir nolikt malā un iesākt ko citu, bet lasās ļoti ātri, kas nozīmē, ka tikpat ātri arī izskrien no galvas. Kāpēc es izvēlējos tieši šo? Apzināti neizvēloties pēc kādiem konkrētiem kritērijiem, šī bija tā grāmata, kas visvairāk atbilda tam, ko man vajadzēja – ātru lasāmvielu, ko “apēst” 1-3 vakaros, pēc izlasīšanas nenodarbina prātu. Laikā, kad visa kā ir par daudz, šāda lasāmviela ir pat tieši laikā.

Vērtējums: 6/10. Maza meitenīte var sagraut pieaugušo uzceltos mūrus sevis pasargāšanai, un to nojaukšana dažkārt ir labākais ceļš, ko iet.

Attēls te.

01.2015.

Ja man ir izvēle starp daudzu rakstu publicēšanu ar padaudz haotiskām domām un plus/mīnuss strukturētam atskatam uz pagājušo mēnesi, protams, ka es izvēlēšos otro. Vismaz būs labs veids kā sakārtot nesakārtoto un neatkārtot esošo.

Janvāris bija labs gada iesākums. Kopumā: 7 grāmatas, 4 filmas, 6 teātra izrādes.

Sākšu ar grāmatām. Esmu aprakstījusi 3 grāmatas, bet daži teikumi par tām, kuras kurpjukastē nav iekļuvušas. Pētera Hēga “Smillas jaunkundzes sniega izjūta” man beigas nosita visu garšu – man šķita, ka tā kuģa aina ir bezgalīga; beigās jau šļūcu pāri tekstam. Bet man patika, bet ne tik ļoti kā “Klusā meitene”. 7,5/10. Daniela Glatauera “Sargies ziemeļvēja” man patika kā romāns, jo bija īstais īstajā vietā un laikā. E-pasta vēstule nepareizajam adresātam gluži nejauši var pārvērst visu dzīvi pa 180 grādiem. Vēstuļu apmaiņas laikā tiek diskutēts par dažādām tēmām, kas ļauj arī lasītājam formulēt savu viedokli. 8/10. TBR burciņas sakarā nācās pārlasīt Džona Grīna “Mūsu zvaigžņu vainu” un atklāt, ka man joprojām šis patīk daudz labāk par “Meklējot Aļasku”. Bet otrajā reizē sāk parādīties jautājumi par caurumiem šajā YA romānā. Ātrā lasāmviela, kuru mierīgi var “apēst” pa vienu vakaru. Sāras Vinmanes “Kad dievs bija trusis” mani atstāja divejādas izjūtas – no vienas puses man patika, bet no otras – pēc 2 nedēļām es atceros tikai daļu no notikumiem un tāpat ļoti vispārīgi. Droši vien vaina ir tajā, ka lasīju kā e-grāmatu gandrīz mēnesi (brīvajās dienās e-grāmatas nelasu), tāpēc jānopērk, lai stāv plauktā, jo man joprojām ir sajūta, ka man viņu vajag kā fizisku grāmatu. 8/10. E.B. Vaita “Šarlotes tīkls” arī bija manas TBR burciņas sakarā, jo sapratu, ka bērnībā šo grāmatu iesāku, bet tā arī netiku tālāk. Un žēl, ka tā, jo kā bērnam man viņa noteikti būtu patikusi. Lai gan parasti man grāmatas, kas rakstītas no dzīvnieku skatupunkta vai par dzīvniekiem nepatīk, šī bija citādāka, un par to liels cepums, jo man patika. Dodu 7/10 kā liels cilvēks.

Atvelkam elpu.

Filmas. 2 no tām es aprakstīju janvāra sākumā taisītajās piezīmēs par padarīto, bet uz 2 filmām biju aizgājusi uz kino. Gluži nejauši tās sakrita ar Oskara nominācijām (man nav mērķis noskatīties visas, bet, protams, būtu skaisti uzzināt, par ko tiek apbalvotas redzētās filmas un pārliecināties, vai ir vērts). Šīs filmas bija: Birdman un Unbroken, attiecīgi 9 un 3 Oskara nominācijas.

Unbroken ir stāsts par olimpisko skrējēju Luī Zamperīni, kura dzīve mainās, kad viņš kļūst par lidmašīnas apkalpes locekli. Avārijas dēļ viņš ar pārējiem dzīvajiem komandas biedriem, peldot jūrā, pavada 47 dienas, piedzīvojot ne mazums pirmo reižu, cenšoties izdzīvot briesmu (vai arī nē) pilnajā okeānā. Protams, viņš atgriežas uz sauszemes un pat mājās, bet nekas vairs nav tā, kā bijis, īpaši jau, ja viens no galvenajiem notikumiem ir karš. Aizgāju uz filmu, neko nezinādama – ne to, ka filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem, ne to, ka režisore ir Andželina Džoliju, kuru parasti pieņemts redzēt aktrises rindās. Sajūtas visnotaļ ir labas gan uzreiz pēc filmas, gan tagad – pēc vairāku nedēļu pārtraukuma. Katrā gadījumā spēcīga filma, kas kārtīgi sapurina, ja gribas padoties dzīvei mūsdienās – vienkārši saproti, ka tas, ko pieredzi, nav nekas, salīdzinājumā ar filmu. Bet filma ir filma un dzīve ir dzīve, tāpēc filmai lieku 9/10.

Birdman ar ironijas piesitienu ļauj ielūkoties Holivudas dzīlēs. Kādreiz popularitāti guvušais Regans vēlas atgriezties uz skatuves un nonākt Holivudas starmešu gaismā, tāpēc iestudē lugu “What We Talk About When We Talk About Love”. Pagātne vienmēr ir savienojama ar tagadni, īpaši, ja tiek runāts par radošiem cilvēkiem, tieši tāpēc Regana prātā joprojām mājo Putncilvēks – varonis no viņa iepriekšējām filmām, ar ko viņš ieguva popularitāti. Līdz pirmizrādei atgadās ne mazums problēmu, kas draud visu Rigana sapni izgāzt, bet bez pārbaudījumiem neviens mākslas darbs nav dzimis. Filmas treileris mani pilnīgi un galīgi neuzrunāja, bet šis bija labākais, ko tajā laikā rādīja, tāpēc lielas izvēles nebija. Un es nenožēloju, ka aizgāju. Kā jau katrai filmai, arī šai ir savi plusi un mīnusi, bet kopumā man patika – pirms pirmizrādes un pirmizrādes ainas īpaši. 9/10.

Par teātri. Es laikam nekad neesmu bijusi vienā mēnesī uz 6 teātra izrādēm. Atziņa – beigās jau tas vairs nav forši. Par 4 un tām, kuras bija Dailes teātrī, esmu rakstījusi, bet par pārējām divām neesmu, tāpēc pāris teikumi. Jaunatklājums – Jaunais Rīgas teātris. Tur es kādreiz esmu bijusi, bet tas nebija saistībā ar izrādēm, bet gan ar iekštelpu apskatīšanu, kur mums, grupiņai cilvēku, vairāk rādīja dekorāciju noliktavas, nekā zāles, Tāpēc liels bija mans pārsteigums, ka sākumā domātā mazā zāle patiesībā izrādījās lielā. Pirmā satikšanās ar teātri man bija “Ilgu tramvajā”, kas tā arī neiekaroja manas simpātijas. Māsa Blānša atbrauc pie māsas un cenšas sadzīvot ar viņas poļu vīru zem viena jumta. Lieki pieminēt, ka abi viens otru necieš – viņa pārāk smalka, viņš pārāk rupjš un prasts. Bet ko tikai abi nav gatavi darīt, lai mīļotais cilvēks justos labi. Izrāde šķita pārāk… neīsta? Aktieri mani nepārliecināja, un nesagaidīju to, ko gaidīju, t.i., salaušanas momentu. Vērtējums: stabils 5, varbūt 6.

“Oblomovs” ir par to, kā slinkums noved pie iznīcības. Ikdienu mēs prokrastinējam dažādus darbus, velkam termiņus, kamēr viss sakrīt vienā dienā. Bet šeit tas drīzāk attiecas uz ikdienu un to, kā cilvēks var mainīties, ja vien viņš to vēlas. Lai gan uz sevi es šo attiecināt nevaru, vismaz pēc izrādes ir radusies doma par dāvanām dažiem cilvēkiem uz svētkiem. Teātra biļetes vienmēr ir bijušas laba dāvana, manuprāt, un kāpēc gan ne uz tādu izrādi, kas atver acis? Es varētu sākt žēloties par cilvēkiem, bet to labāk nē. Vienīgi tas, ka, sēžot aizmugurē, daudzas lietas no zāles daudz intensīvāk krīt acīs. Tā vien šķiet, ka es dzīvoju senos laikos ar saviem principiem un uzskatiem, kas man liek justies vecai. Bet pārkāpt pāri sev nevaru. Atgriežoties pie izrādes – 4 stundas likās daudz par agru. Acīmredzot, ne man vienīgajai. Vērtējums: 7/10.

Plāni februārim. Priekšā eksāmeni un visādi ar absolvēšanu domāti svētki, kuriem jāgatavojas. Pabeigšu iesākto un ķeršos klāt latviešu literatūras kaudzes mazināšanai un vajadzīgā atsijāšanai priekš literatūras eksāmena.

Varbūt Tu vari man kādu grāmatu ieteikt par tēmu “Paaudžu attiecības”? Uzraksti komentārā. Čaklīšiem jau iepriekš liels paldies! 🙂

Bilde: tumblr dzīles.