“Visas viņas grāmatas” Dailes teātrī

Foto: Gunārs Janaitis

Nedēļas nogale pagāja teātra zīmē – 2 izrādes Dailē. Par vienu jau uzrakstīju un tagad esmu pietiekami piezemēta, lai spētu rakstīt arī par otru.

Man patīk, kā žanru definē Dailes teātris – stāsts par lasīšanu divatā. Jo patiesībā tā tas arī ir. Ienākot zāle, skatītājus sagaida Dainis Grūbe un izrādi iesāk lasot. Inteliģentās ģimenes pārstāvis Mihaels (Dainis Grūbe) nejauši satiek Hannu (Esmeraldu Ermali). Ik pa laikam tikpat (ne)jaušās viņi turpina satikties, līdz Mihaels saprot, ka ir viņā iemīlējies. Viņi uzdod viens otram jautājumus, izzinot otru, Hanna liek Mihaelam lasīt priekšā. Bet tad Hanna mīklaini pazūd. Neviens nezina, kur viņa ir. Abi atkal satiekas pēc gadiem, bet tā ir cita Hanna un cits Mihaels.

Es zināju, kas tur būs, bet nezināju, kas tur nebūs. Bija tas, kas bija – mīlasstāsts 1 cēlienā. 14 gadīgs puika iemīlās 36 gadīgā sievietē. Kucēns – tā viņa raksturo Mihaelu, un pēc tā arī izskatās. Vēl neattīstījies bērna prāts pirmo pieķeršanos notur par mīlestību un tālāk no sava objekta nesper ne soli. Pirmā izrādes daļa paiet viegli, rotaļīgi, ik pa brīdim skatītāji zālē iesmejas (lai gan grāmatu lasot smējienam ne tuvu nebiju). Bet tad pēkšņi vide izmainās un viss kļūst nopietni. Hanna pazūd, Mihaels studē jurispudenci un abi satiekas, kad Mihaels nopratina Hannu sēdē. Vairs nav smieklu, var dzirdēt adatu nokrītam – viss ir tik kluss un, jā, es pat teiktu, sasprindzis. Gaidot rezultātu, spriedumu, beigas.

Esmeralda Ermale man vienmēr ir šķitusi diezgan neitrāla. Lomās, kurās es esmu viņu redzējusi, viņa bija grupu ainās un nav atstājusi tādu paliekošu iespaidu. Bet arī šī loma nespēja mainīt šo priekšstatu par viņu, bet tur droši vien ir vainojams tēls. Pats tēls prasa, lai viņa būtu ierāvusies sevī, noslēgta un klusa. It kā baidītos paspert soli sānis no ierastā ceļa. Dainis Grūbe savu lomu tēloja lieliski, lai gan šī, manuprāt, nav spēcīgākā, kas viņam ir bijusi. Visvairāk man patika viņa beigu monologs par nāvi. Kaut kā aizķēra. Gan viņu, gan mani.

Izrādes pievienotā vērtība ir klāt esošais, zālē sēdošais režisors. Lai gan viņš uzrodas, kad nodziest gaisma, un pazūd, pirms tā atkal zālē parādās, tomēr tas mudina domāt, ka kāds, kuram nav vienalga. Arī zāles izvēle ir uzslavējama – iekārtojuma un atmosfēras ziņā. Uzreiz rodas sajūta, ka atrodies tuvāk gan aktieriem, gan stāstam, liekas daudz personiskāk.

Vērtējums: 9/10. Man pietrūka vēsturiskā. Kaut nedaudz. Bet ir labi. Par to runā līdz pat 21. martam izpārdotās biļetes.

Bilde: Dailes teātra mājaslapa, autors Gunārs Janaitis.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s