“Izraidītie” Dailes teātrī.

Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs"

Divu dienu laikā plāns īstenojās, un es beidzot tiku un noskatījos izrādi. Domu burbulis mājo vēl tagad, kad ir pagājušas jau gandrīz 24 stundas, kad sāku rakstīt atsauksmi. Tiem, kas šeit vēlas redzēt un lasīt kritisku, strukturētu atsauksmi šeit nav ko meklēt, jo runāšu caur emocijām.

Izrādē iekļauti 20 gadi. Tie vēl bija tie laiki, kad stāvēja Dvīņu torņi Ņujorkā, bet Diāna tomēr jau bija gājuši bojā. Bens bija laimīgs un baudīja dzīvi. Stāsts sākas kādā autobusā, kurš ved tikai vienā virzienā – Rīga-Londona. Sapulcējušies ir dažādāko slāņu cilvēki, kas naivi cer uz to, ka TUR viņiem būs labāka dzīve. Autobuss viņus atved, aizbildinoties ar to, ka jābrauc izkraut āboli, aizbrauc. Tikai pēc dažām stundām viņi klusībā sāk apjaust, ka viņi ir tie āboli, kuri ir izkrauti. Bez pasēm, bez jumta zem galvas, bez valodu zināšanām, tikai ar cerībām uz labāku dzīvi. Tas ir stāsts par izdzīvošanu. Kādam tā būs mīlestība, kādam draudzība, kāds kā atbrauks uz Londonu tā arī paliks Londonā… Gadi iet un viņi atkal satiekas. Tiesa, katrs savā veidā, bet klajā nāk daudzas dzīves patiesības. Neviens jau nezina, kā dzīvot ir pareizi.

Lugas pamatā ir reāli lietuviešu dzīvesstāsti, kas vēsta par apsolītās zemes spozmi un nežēlību. Ja tā paskatās, tad emigrācijas statistika ir graujoša, bet nevajag aizmirst par to, ka aiz skaitļiem stāv cilvēku likteņi. Viens cipars = viens cilvēks. 22,6 tūkstoši cilvēku, un ne jau visiem ir izdevies atrast ideālu dzīves nodrošinātāju, vai iekārtoties lieliskā un labi apmaksātā darbā. Daļa, tāpat kā izrādē, ir spiesti dzīvot kur pagādās. Varbūt pat tāpat kā Benam (Dainis Grūbe/Juris Žagars) – Vaterlo tilta pakājē. Bet varbūt kā Danai (Elīnai Dzelmei) izdosies atrast kādu materiālo nodrošinātāju, bet spožā dzīve viņu tāpat novedīs tur, kur zemāk vairs zemāk nav kur krist.

Izrādē tiek izmantots krietns daudzums necenzētās leksikas, kas skatītājiem liek sarkt vai, gluži pretēji, smieties pilnā kaklā. Arī joki ir ar humoru (pat humors ar lietuviešiem kopīgs) un brīžiem skatuviskās izdarības ir tik dzirkstošas, kad izlaužas smieklu asaras. Uz beigām jau tomēr skatītāji smejas mazāk, lai gan ik pa brīdim pazibošie joki ievilina skatītājos smaidu, tomēr nenoliedzamais ir nonācis arī līdz skatītāju apziņai – tas nav teātris, uz ko viņi ir atnākuši, bet vesels dzīves fragments no parasta emigranta dzīves. Paņemts un ietupināts izrādē. Izrādi visvairāk sapratīs tie, kuri paši ir bijuši emigranti. Pārējie var tikai nojaust to. Izrāde it kā atver acis un parāda šo “spozmi”, lai, pirms kādreiz teiktu “Es braucu prom” vēlreiz kārtīgi padomātu. Un šādā situācijā varbūt tas vienistabas dzīvoklis Āgenskalnā nav nemaz slikti.

Jā, nenoliedzami, lielisku muzikālo noformējumu sniedza dzīvā mūzika – grupa RYGA, kas ir sadarbojušies ar aktrisi Ēriku Egliju un ierakstījuši singlu, kas tiek izmantots arī izrādes laikā. Tiesa, spēlēts gan tiek dīvainā laikā – pirmā cēliena beigās. It kā viss, izrādes beigas, bet tad izskrien Lauris Dzelzītis (Vandals) un nomierina izbrīnītās sejas, ka tomēr ir tikai starpbrīdis. Man gan labāk gribētos šo dziesmu beigās, jo uzrunāja vairāk, nekā beigās izpildītā. Kaut kā… vairāk satricināja.

Par aktieriem nav ko diži teikt, jo visi bija lieliski. Nebija pierasto grandu, tāpēc arī izrāde šķita tāda… vienkāršāka. Sevišķi varu izcelt Daini Grūbi, Juri Žagaru, Lauri Dzelzīti, Ēriku Egliju, Elīnu Dzelmi un Daini Gaideli. Tas principā arī ir galveno aktieru sastāvs, kas iznes šo izrādi un padara to tik… reālu.

Par publiku varu teikt, ka man patika. Sākumā smaidu izraisīja tas, ka zāles auditorija ir no kādim 16-40 gadiem, lai gan redzēju arī vecāka gadu gājuma cilvēkus, kas nenobijās un palika līdz beigām. Ar to es domāju, ka nav tā, ka nāc kā balta lapa un tad tevi iespaido viss. Nāc sagatavojies (es, piemēram, izlasīju kritiķu atsauksmes, lai saprastu, ko un cik daudz gaidīt) un baudi. Nav tā nezināšanas sajūta. Nē, kaut gan ir gan, bet daudz, daudz savādāka, nekā pirmizrādēs.

Ilgums. Jā, to nevar nepieminēt, lai gan, man šķiet visa Latvija jau zina, ka šī izrāde ilgst 5 stundas un, “ak dievs, kā gan es tajās nosēdēšu, tur taču nav vietas?” 5 stundas ir sadalītas 3 cēlienos ar visiem starpbrīžiem, un abos starpbrīžos normāli funkcionē kafejnīca. Saturiski visīsākais man šķita otrais cēliens, pēdējais arī šķita tāds aprauts. Man nebūtu iebildumu, ja būtu 2 cēlieni, jo izrāde ir saturiski pilnvērtīga, nav nekādu aizķeršanos un cēlieni pazib nemanot. Pēc tam labu brīdi sēdēju zālē, gaidīdama vēl kaut ko. Un, kad nesagaidīju, manī atkal iemājoja tā pazīstamā sajūta, kas rodas, kad mani pamatīgi iespaido.

Vērtējums: 10/10. Ar visām olu cepšanas smaržām, kas piedeva vēl zināmu klātesamību, lai gan šoreiz sēdēju vairāk tuvāk izejai, nekā skatuvei, tās atnāca arī līdz manīm. Aktieri malači, režisoram cepuri nost. Ceru, ka tā nebūs pēdējā viņa režija uz mūsu teātra skatuves. Bet man nav iebildumu arī brauktu uz Lietuvu. Un šoreiz valodas barjera nav šķērslis.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.

Advertisements

One thought on ““Izraidītie” Dailes teātrī.

  1. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #18 (29.09.-05.10.). | baltais runcis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s