R.Dž.Palasio – Brīnums

R. Dž. Palasio "Brīnums"

Grāmatu biju atzīmējusi kā kaut kad lasāmu, bet tad saskāros ar iespēju to nopirkt ibook’ā (vai esmu teikusi, cik lielisks portāls tas ir?). Biju dzirdējusi lieliskas un slavinošas atsauksmes no paziņām un draugiem, tāpēc noriskēju, un nopirku. Un neesmu vīlusies.

Stāsts ir par zēnu Augiju, kuram ir sejas defekts, kas viņam jau ir no bērnības. Viņš sāk apmeklēt skolu, ko nekad nav darījis. Pat pa ielu viņš veselu gadu pārvietojās ar kosmonauta cepuri galvā, jo tā bija vieglāk komunicēt ar apkārtējiem cilvēkiem, kas parastā situācijā ar viņu nekomunicētu. Kāpēc? Jo kurš gan varētu iedomāties, ka sarunāties ar desmit gadus vecu zēnu, kuram ir sejas defekts, varētu būt tik interesanti? Tātad, viņš uzsāk mācības skolā un viss viņam nāk kā jaunums – kā iepazīt savus klasesbiedrus, kā nodibināt labas attiecības ar skolotājiem, kā iegūt draugus, kas ir reputācija un kā to vairot, kā iegūt respektu un vēl un vēl un vēl.

Nē, tā nav pareizo padomu grāmata, bet gan ne gluži uz reāliem faktiem balstīta, bet pietiekami reāla, lai lasītājs noticētu. Labi, beigas ir pārāk perfektas, lai es noticētu, bet lai tas paliek – vidējam lasītājam ar to ir pilnīgi pietiekami. Bet ne par to tagad iet runa. Lasītājs atkal atgriežas skolas solā un izdzīvo vienu mācību gadu kopā ar Augiju – gan pirmo skolā iegūto labāko draugu, gan arī strīdu ar viņu, pirmo lielo pārdzīvojumu un pirmo klases ekskursiju. Tas ir kā atkal iet uz skolu ar garajiem un skaistajiem gladiolu kātiem, kas ir garāki par pašu nesēju.

Lasītājam tiek iebakstīts acīs tas, kā vairums cilvēku attiecas pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – mulsums, novēršanās, ignorēšana, nelaipnums, izsmiešana, un daudzie žēluma pilnie skatieni. Bet vai kāds ir iedomājies uzsākt sarunu ar kādu no viņiem? Varbūt viņi ir tikpat forši cilvēki, kā šajā grāmatā ir Augijs? Tas, ka cilvēki, braucot kopā vienā transportā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām iedomājas sevi viņu vietā, un domā, ka tas noteikti ir grūti – ko tas maina? Bieži esmu dzirdējusi mātes stāstam saviem bērniem, ka ar tādiem cilvēkiem nevajag sarunāties, nevajag viņiem skatīties virsū – kāpēc? Ar ko viņi ir sliktāki par mums – tam vairumam normāli funkcionējošu cilvēku? Šādos brīžos gribas vienkārši pārmācīt visas jaunās māmiņas un viņu stulbos stereotipus.

Atgriežoties pie grāmatas, man patika. Lai gan sākumā liekas Džona Grīna stilā, tomēr tā nav. (Nezinu, kāpēc, bet man šķiet, ka pēdējā laikā tā “raudu literatūra” ir pavairojusies, lai gan skatoties izdevniecību mājaslapas to nemaz nevar pateikt.) Grāmata ir lieliska, jo var pārvērst cilvēka domāšanas veidu.

Vērtējums: 10/10.

Kompasa adatas vienmēr rāda uz ziemeļiem, lai kur jūs atrastos. Šeit visas acis ir kompasi un es esmu Ziemeļpols.

Dažkārt domāju, ka mana galva ir tik liela tāpēc, ka tā ir piebāzta ar sapņiem.

Attēls šeit.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s