The Fault in Our Stars (2014)

https://i2.wp.com/37.media.tumblr.com/264f0576fdcfedc2bc782df8d7acd288/tumblr_my0b9w0oK71qjhzvpo1_500.jpg

Twitteris ir labs no tā briža, kad tur pavīd kāda iespēja kaut kur pieteikties. Manuprāt, aizvakar bija iespēja pieteikties uz TV3 raidījuma “Kinomānijas” pirms-pirmizrādes (lai kā viņu sauktu īstajos vārdos) seansu, ko arī izmantoju. Te nu būs manas pļāpas par to, ko gan paspēju pieminēt, gan arī nepaspēju pieminēt pēc filmas filmētajā sižetā, ko varēsiet vērot tuvākajos “Kinomānijas” raidījumos.

Filmas anotāciju jūs varat izlasīt jebkur, bet tiem, kuriem interesē tieši pats romāns, te ir mana atsauksme.

Pirmais, kas man nepatika filmā, ir nosaukums “Vainīgas ir zvaigznes”. Un šeit es vēlos norādīt, ka būtu baigi forši, ja Forum Cinemas vai citi filmas izplatītāji tomēr ņemtu to nosaukumu, kāds ir grāmatām. Ja tāda nav, okei, piekrītu, tad var izmantot savas (vai Google Translate) tulkošanas prasmes. Un es nerunāju tikai par šo konkrēto gadījumu. Turpinot par tulkojumiem, būtu arī pavisam lieliski, ja, pirms tulkot subtitrus, tomēr romānu izlasītu.  Ogustus? Nopietni? Labi, jā, negribas līdzināties grāmatai utt, bet nevajag arī to vienkārši ignorēt.

Tas, kas man patika, ir seanss. Tieši tas, ka zālē bija uz 2 rokas pirkstiem saskaitāms cilvēku skaits, tas, ka nebija tīņu, kas elstu, ūjinātu un kliegtu pie kādas no epizodēm. Bija patīkami maz cilvēku, kas viens otram nekādīgi netraucēja, un es dažbrīd jutos kā vienīgā visā zālē.

Atgriežamies pie nepatikas. Un šoreiz orģinālās filmas. Es nežēlošos par aktieriem, par tiem jau tā asaras ir lietas un arī būs, bet par viņu aktierspēli. Skatoties filmu man parasti ir tā: ja aktieris tēlo labi, es varu viņu sajust kā šīs lomas attēlotāju, un man pa vidu nemaisās viņa citas lomas. Šajā filmā Shailene Woodley  atgādināja bēdīgi slaveno Stjuarti ar tieši to pašu netikumu – nemāku tēlot. Nu, ja vien tēlošana ir tas pats, kas lūpu kaktiņu augstuma izmaiņas vai uzacu raukšanas prasmes. Augusts (Ansel Elgort) bija tīri tā neko. Šeit es nonāku pie vārda humorizjūta. Jā, man patika, ka arī filmā Augusts ir ar lielisku humorizjūtu un par viņa jokiem var smieties.

Filma jau ir ekranizācija, un tas, ka filmā notiek viss pēc grāmatas arī būtu jābūt kā plusam. Lai gan es grāmatu lasīju diezgan pasen un sīkākās nianses manā atmiņā ir izplēnējušas, tomēr galvenie notikumi ir attēloti un tas jau būtu bijis labi. Ja vien nebūtu tik šausmīgi garlaicīgi. Jā, grāmatas lasītājiem es iesaku krietni rēķināties ar šo vārdu, ejot vai skatoties šo filmu. Arī sērīgais skaņu celiņš šo efektu tikai un vienīgi palielina.

Bet nebūsim sīkumaini. Filma liks ietrīsēties pat viscietākajai sirdij, un no manis tā jau ir saņēmusi pāris slapjas salvetes. Nezinu, vai tam bija jānotiek no rīta, bet fakts ir tāds, ka filma aizkustina. Nezinu, vai tas bija mīlasstāsts, kas mani aizkustināja, vai tas, ka vēzis nepārtraukti par sevi atgādina, vai abi kopā, bet jā, kaut kādas emocijas šī lente izraisa. Brīžiem dusmas par varoņu naivumu, dusmas par režisora vēlmi padarīt varoņus trulākus (grāmatā viņi duskutēja vairāk un skartās sarunu tēmas bija nopietnākas, nekā filmā), bet kādā brīdī nobirst arī pa asarai.

Man patīk, ka Džons Grīns ir pievērsis jauniešu uzmanību vēža slimnieku problēmai, un tās aktualitāte nezūd arī filmā. Jā, okei, galvenie varoņi ir vēža slimnieki, bet filmā tas ir attainots kaut kā dziļāk, emocionālāk, šķiet, pat patiesāk. Re, ko iespējams panākt, iesaistot pirmo, lielo mīlestību. Visu!

Uz filmu droši var iet arī tie, kas grāmatu nav lasījuši, jo filmā, kā jau minēju, galvenie vilcieni ir attēloti.

Šodien man būs vērtēšana 5 zvaigžņu skalā. Tātad, par seansu es dodu visas 5, bet par pašu filmu es dodu arī sižetā minētās 2,5, lai gan par grāmatu man bija 10 (es biju pārāk sajūsmināta, un tagad to nožēloju.) Neteiksim, ka nepatika, bet ir daudz iemeslu, kāpēc man ir šāds vērtējums.

Attēls no šejienes.

Advertisements

7 thoughts on “The Fault in Our Stars (2014)

  1. Manuprāt, grāmata ir kārtējais fenomens tīņiem – emocionāli piesātināta, bet viegli pasniegta lasāmviela. Pēc dažiem gadiem (es ļoti ceru!) šie paši jaunie, fanojošie cilvēki atskatīsies un nodomās: “Nu, jā, salīdzinājumā ar, piemēram, Remarku šie bija bērnu šļupsti.” (To saka septiņpadsmitgadīgā literatūras zinātniece, respektīvi, es, tā kā ļauju Tev nepiekrist! 😀 )
    Pieļauju, ka Grīna romāns un tikko iznākusī filma tomēr ir kvalitatīvāki par “Krēslu”, aizskar patiešām nopietnas tēmas. Un atļaušos atzīt, ka gaidīju šādu atsauksmi – cepums Tev par korektu šīs filmas raksturojumu un “izķidāšanu”. 🙂

    • Jā, man arī patika, ka aizskar aktuālu tēmu, kaut vai ar mīlasstāsta palīdzību. Vismaz pievērš kaut kādu uzmanību.
      Bet tāpat jau bija ar “Krēslu”! Bija tie 4-5 gadi, kad tā bija baigi populārā lasāmviela visās mājās, visi gāja un pirka, bet tagad kauns turēt grāmatplauktā, jo liekas pilnīgs stulbums. 😀 katrā ziņā, katrai grāmatai ir sava virsotne un ir savs slavas noriets, un, tāpat kā “Krēslai”, tā būs arī Grīnam. Neteikšu, ka es kaunētos viņa grāmatas turēt grāmatplauktā, bet svarīgs ir vecums un emocionālais stāvoklis, kad grāmatu izlasa.
      Es pilnībā piekrītu par salīdzināšanu ar kādu citu grāmatu, bet, vai tas būs Remarks, grūti spriest, jo tomēr abi rakstnieki raksta par dažādām tēmām. Bet nu, es jau esmu izlasījusi tikai “Lisabonas nakti”, tā kā nezinu, uz ko vērstas viņa pārējās grāmatas.

      • Remarka spēles ar nāvi un cilvēka likteni man šķiet iztamborētas vājprātā skrupulozi. Laikam tamdēļ autors iekrita prātā kā piemērs. Eksistence kā rotaļa – šādi es noformulētu autora daiļrades moto (tas ņemts no manis lasītajām “Trīs draugi”, “Debesīm nav lutekļu” un “Mājupceļš”, kas nebūt nav visi autora romāni).
        Laikam neesmu saulstariņš, tāpēc depresīvi, kaitinoši, īpatnēji, vislabāk, mirstoši varoņi mani daiļliteratūrā apbur. Jo vairāk es raudu un dusmojos, jo vairāk es iemīlu autoru! Īsta psiholoģiskā mazohiste. 😀
        Mani tracina banalitātes un iepriekš paredzami pavērsieni – tiklīdz padzirdēju par “The Fault in Our Stars” fenomenālajiem panākumiem un iepazinos ar sižeta līniju “puisis, meitene, nāvējoša slimība, pārsteidzošas grāmatas beigas” līmenī, pat nelasot zināju, kur tā sāls. Tāpat gan bija ar Krēslu dziļā jaunībā. 🙂 Ne velti (vismaz domās) aizvien jāaizklāj seja, atceroties savu apmātību ar Stefānijas Meijeres parodiju par vampīru pasauli.

  2. Man arī grāmata īsti nepatika, tāpēc nezinu, vai filmu ir vērts skatīties.
    Katrā ziņā neko diži daudz no filmas negaidu.

    • Tur jau tā lieta, ka grāmata man patika, bet neizraisīja tik lielu emocionālu izvirdumu kā filma. Varbūt tāpēc, ka grāmatu varēja nolikt malā, nomierināties, atiet no visa maliņā, bet kinoteātrī uz pauzes neuzspiedīsi, kā sēdi, tā skaties.

  3. O! Ir intriga!
    Vācijā auditorija par šo filmu ir stāvā sajūsmā. Slavē lielisko aktierspēli, īpaši izceļot Heizelas un Augusta lomas tēlotājus, kā arī vecākus. Pieraud n-tos mutautiņus un saka, ka šī nu reiz ir tā ekranizācija, kas piepilda un pat pārspēj visas grāmatas fanu cerības.
    Tāpēc es arī biju sacerējusies, un šī samērā kritiskā recenzija nāk kā pamatīgs pārsteigums.
    Nu ko? Jāiet un jāskatās.

    • Intriga ir vienmēr. Nekad jau nav tā, ka pilnīgi visiem patīk. Nedaudz izbrīna imdb vērtējums – 8,2 zvaigznes. Ar to jāsāk domāt, ka varbūt es esmu par cinisku, lai tam noticētu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s