Kad nevar nerakstīt

https://i2.wp.com/www.onkulis.com/wp-content/uploads/2009/06/3658238226_ec1d56f0df_b.jpg

Šodien man ir tāds domīgs garastāvoklis, un lasot citu blogeru atsauksmes par grāmatām, par filmām, stāstus par ikdienu vai neikdienišķiem gadījumiem, man arī sagribējās kaut ko uzrakstīt. Nē, pareizāk sakot, gribas jau visu laiku, tikai tā atpūtas būšana un tas nospraustais datums – 1. septembris – nedaudz šo procesu bremzē. Jo ir tā, ka es izjūtu tādu kā… pienākumu pret šo vietu, jo katru dienu šeit kāds ir un kāds kaut ko lasa, un man par to ir baigais prieks. Bet šeit jūs sagaidīs manas pļāpas par to, ko nu es esmu paspējusi sadarīt pa atpūtas laiku, kad neko nerakstīju. Bet tad es turpināšu marinēties un ciesties līdz tam 1. septembrim, kad atkal ieiešu visā dzīvē ar jaunu sparu.

Līdz šim brīdim vasarā esmu izlasījusi 30 grāmatas. Esmu arī pagarinājusi Goodreads Reading Challenge par 20 grāmatām, jo man nepatīk kaut ko tik foršu pabeigt tik ātri. Bet pat ar visu pagarinājumu man tūlīt tas beigsies ar 70 grāmatām. Redzēs, cik izlasīšu pa atlikušo gadu. Es nerakstīšu par visām 30, bet arī par pārējām būs tikai daži teikumi.

Elizabete Gilberta pierādīja, ka pēc filmas noskatīšanās viņas pirmo romānu “Ēd, lūdzies, mīli” var otrreiz izlasīt, bet otrais, par kuru filma nav uzņemta, ir un paliek nelasīts memuārs vai kādas sievietes apcere par dzīvi. Garlaicīgi, viengabalaini un iemidzinoši.
Džīna Vebstere ar “Garkājtētiņu” pārsteidza mani, jo pēc dzirdētā es nopratu, ka grāmata ir maziem bērniem, bet liels bija mans izbrīns, kad sāku lasīt. Un, kā iesāku, tā arī pabeidzu – uz dīvāna sēžot tajā pašā pozā ar nu jau aukstu kafijas krūzi. Ļoti pārsteidzoša grāmata. Nedaudz līdzīga “Kadrijai”. Ne tai izkropļotajai.
Latviskais tulkojums Helēnas Fīldingas Bridžitai Džounsai man atvēra acis, jo visu laiku pieņēmu, ka viņa ir resna, bet patiesībā, viņa tikai domā, ka ir resna, bet patiesībā sver 50 kg. Tas bija mans izbrīns, jo, lasot angliski, nebiju iedomājusies pārvērst unces (vai nu kāda viņiem ir tā mērvienība) uz latviskāku svara mērvienību. Pārsteigums gan tikai šajā ziņā, viss pārējais likās kaitinoši stulbs. Varbūt pie vainas tulkojums, jo angliski lasot, smējos skaļā balsī.
Izlasīju arī, par ko tā sašūmējies Šāhs Muhameds Raīss, jo izlasīju Osnes Saeirstades “Kabulas grāmattirgotājs”. Atmiņas par šo gabalu diezgan vājas, un nevaru arī piekrist ne vienai, ne otrai karojošai pusei (es par Osni un Šāhu), bet pluss, kā vienmēr no manis, ir “Books about books” tēma.
Ketrīnu Stoketu es arī izlasīju tikai pēc filmas noskatīšanās. Lai cik dīvaini tas neskanētu. Kad lasīju, pārsteidza fakts, ka pirmajā reizē man grāmata šķita garlaicīga. Bet tas laikam tāpēc, ka nebija vēl uzskates materiāla, ko noskatīties nieka pusotrā stundā.
Orsona Skota Kārda “Endera spēle” mani pārsteidza, jo domāju ka tas būs tikai kārtējais saķūnētais fantāzijas romāns, kurā iekļauts iekšā ir viss jau bijušais, bet tā nemaz nebija. Tas pat nebija romāns. Par to slavēts autors, jo vismaz kāds savos fantāzijas apcerējumos neiekļauj neveiklas mīlas ainas.
Elisas Seboldas “Dārgie pīšļi” mani kaitināja. Un kaitināja tajā nozīmē, ka ņemšos gar līķiem 300+ lappušu garumā lasīt ir diezgan viengabalaini un garlaicīgi. Jā, arī pretīgi. Bet laikam jau pluss, jo šeit svītrojas ārā “Book that scares you” lauciņš Grāmatu bingo. Tuvākajā laikā savākšu arī to.
“Patiesība par Harija Kebēra lietu” mani pārsteidza ar to, ka vainīgo nemaz tik viegli nevar nojaust uzreiz, vai grāmatas vidū. Un, kad izlasīju vienu no pēdējām lappusēm, kurās viss atklājās, biju viegli pārsteigta. Jā, varbūt bija nogurdinoši lasīt līkločus, kad pats lasītājs tika tīts riņķī un apkārt, un beigās jau tika zaudēta koncentrēšanās izjūta, bet grāmata bija tik aizraujoša, ka izlasīju to pa 2 dienām, sauļojoties pludmalē, meklējot ķēdīti un pierādījumus. Joks.
Ērihs Marija Remarks man uzrīkoja fantastisku pirmo tikšanos ar viņa romānu “Lisabonas nakts”, kurā gan nedaudz traucēja trauslā un drīzāk neesošā pāreja no tagadnes uz pagātni, bet to varēja nojaust kontekstā, un tas beigās jau vairs netraucēja. Noteikti lasīšu arī citus viņa darbus.
Dzeja. Pēdējā laikā es tikai uz dzeju. Esmu izlasījusi Veltas Sniķeres krājumu “Pietuvoties vārdiem” un Imanta Ziedoņa “Taureņu uzbrukums”. Protams, man kā taureņu mīlētājai, otrs patika labāk. Uzskats, ka taureņi ir vieglas-uzvedības-sieviešu simbols man liek neizpratnē izbolīt acis.

No tā lielā to-watch saraksta no filmām esmu noskatījusies kādas trīs. Nē, četras. Pirmā ir The Fault in Our Stars, jeb “Vainīgas ir zvaigznes” (nosaukums latviski liek šausmās nodrebēt. Kādēļ nevar atstāt grāmatas nosaukumu?), ko drīzumā visi tie, kas jau nav tēlojuši pirātus, varēs noskatīties Latvijas kinoteātros. Nu, vismaz zinu, ka Forum Cinemas noteikti. Otra, ko noskatījos, bija Pitch Perfect, kas manī raisīja savādas emocijas (un nē, es ne par mīlestību),  tad sekoja The Vampire Academy, kurai treileris bija šausmasšausmasšausmas, bet filma bija tikai šausmas. Un te nāk saldais ēdiens, pēc kura es joprojām neesmu atguvusies – franču filma “Tikšanās”, kas tiek rādīta kinoteātrī. Ļoti smalks stāsts par cilvēku attiecībām, 2 cilvēku mīlestību, krāpšanu, piedošanu, meliem un sarunām ar vīna glāzi rokās. Filma ierindojas mīļāko filmu plauktiņā kopā ar “The Last Night” un citām. Vispār, abas ir ļoti līdzīgas… Ā, jā, un vēl biju uz “Love Punch”, kas bija absurdi smieklīga tieši nesmieklīgajās vietās, bet man patika Emmas Tompsones frizūra.

Tā, es saprotu, ka esmu aizpļāpājusies, bet man gribas pļāpāt vēl.

Es esmu neveiksmīgā kārtā apciemojusi abas bibliotēkas dažādas pilsētās un slīkstu jaunnopirkto grāmatu gūzmā. Tagad lasīšanas stadijā man ir Viktora Igo 2 ķieģelīši ar nosaukumu “Nožēlojamie” (baigi nepatīk tas vecais papīrs, un vispār, prasās pēc jaunizdevuma), ir arī Deivida Mičela “Mākoņu atlants”. Ar šo gan man ir problēmas, jo sāku lasīju, tad šļūcu pāri, un tad, kad sagribējās atkal lasīt, vairs neko nesapratu. Un vispār mani tā grāmata neuzrunā, bet, ja jau saka, ka ir laba, tad jāizlasa. Kaut vai sākot no sākuma. Vēl viens labs darbs, kas stāv man galvgalī ir Natašas Dragničas “Ik dienu, ik stundu”, kas ir ļoti emocionāli un psiholoģiski uzrunājošs, un kas pagaidām draud kļūt par manu kārtējo vienu no mīļākajām grāmatām.

Lasīšanas rindā stāv atkārtots Mičels, Sesilijas Ahernas “Dāvana” un Hāleda Hoseinī “Tūkstoš sauļu mirdzums”. Skatīšanās rindas man nav un netaisos arī tādu ieviest, kas būs pa rokai vai pa attiecīgam garastāvoklim, to arī skatīšos.

Priecīgu ziloņu dienu, baudam pēdējos vasaras saulstarus!

Attēls te.

Advertisements

3 thoughts on “Kad nevar nerakstīt

  1. Atpakaļ ziņojums: 2014. gada pirmie teikumi un gada noslēgums. | KURPJUKASTE

  2. Atpakaļ ziņojums: Atgriešanās. | KURPJUKASTE

  3. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #11 (11.08.-17.08). | baltais runcis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s