Atskaite – pavasaris 2014.

https://i1.wp.com/data1.whicdn.com/images/118258036/large.png

Kad vasara jau kāpj pāri durvju slieksnim un par skolu i domāt negribas, tad jāraksta, lai atsvaidzinātu pavisam nesenos sasniegtos mērķus un uzvaras. Kā jau katru gadalaiku, arī nu jau pagājušais pavasaris (kurš tēlo ziemu) neiztiks bez apraksta. Sākam?

Pavasaris ir bijis ļoti produktīvs. Izlasītas ir vesela 21 grāmata un noskatītas 14 filmas. Protams, ne jau par visām grāmatām vai filmām esmu rakstījusi atsauksmes (par pēdējo noteikti ne tik daudz, kā liktos nepieciešams), bet tāpēc jau ir gadalaiku atskaites.

Sāksim šoreiz ar filmām. Esmu noskatījusies diezgan labas filmas un diezgan sliktas filmas, un ir arī izcilas filmas, kuras ir iekļuvušas manu mīļāko filmu topā. Ja runājam par sliktajām, tad jāmin diezgan neveiksmīga Beigbedera romāna “99 franki” ekranizāciju, kuru es novērtēju ar 3/10. Pavisam nedaudz labāka ir romantiskā komēdija “Meklējiet Džeinu” – 4/10. Neskatieties, ja esat nolēmis kritizēt it visu. Tad seko kulta romāna ekranizācija – filma “Divergent”, kuru esmu aprakstījusi arī blogā un novērtēju ar viduvēju atzīmi – 5/10. Pārlēksim pie 8,9,un 10 atzīmēm. Ar 8 es novērtēju filmas “The Lucky One”, “Ekskursante” un “Kurš pēc kārtas”. Pirmās divas atstāj paliekošu iespaidu un liek domāt vēl ilgi gan par cilvēku netaisnībām ne tik senā vēsturē, gan arī par cilvēku savstarpējām attiecībām. Pēdejā – es pat nemāku paskaidrot, kāpēc man viņa patīk. Ja pievēršamies atzīmei 9, tad tur var redzēt filmas “The Help”, “Blue Jasmin” un “Extremely Loud & Incredibly Close”. “Blue Jasmin” mani pārsteidza ar savu vienkāršību un sarežģītumiem vienlaikus, “The Help” palīdzēja izprast to laiku, kad sabiedrības locekļiem izpalīdzēja kalpones un afroamerikāņi skaitījās ļoti zema kārta, bet “Extremely Loud & Incredibly Close” atklāja to, ko spēj paveikt bērna apņēmība. Iesaku arī izlasīt grāmatu. Pie 10 ieliku filmu “The Book Thief”, un, manuprāt, šeit komentāri ir lieki. Mīļākā grāmata, mīļākā filma. Punkts.

Ja runājam par grāmatām, tad šeit ir raibu raibā kandidatūra. Ārpus vērtēšans paliek Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”, jo tā likās par garlaicīgu garu un izstieptu, lai gan stāstīts par latvju bāleliņiem Pirmajā pasaules karā. Esmu par jaunu, lai nodotos tik grūtsirdīgai lasīšanai. T.s. “sliktā literatūra” šopavasar ir Mareikes Krīgeles “Sava tēva meita” un Šāha Muhameda Raīsa “Reiz pasaulē dzīvoja Kabulas grāmattirgotājs”. Pirmajai ieliku 2, jo tai ir absolūti notrulināts humors un tā man krita uz nerviem, bet otrai liku 3, jo droši vien vajag izlasīt īsto grāmatu, pirms sākt lasīt kāda arāba kritiku pret šo klasiku un piedāvāt savu variantu.

Ja jau par klasiku ierunājos, ar to arī turpinu. 4 klasikas grāmatas šajā pavasarī ir manā kontā. Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”, Emīla Zolā “Dāmu paradīze”, Freda Bodsvorta “Svešinieks” un Dž.D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”. Rainis lasījās grūti īpatnējā valodas plūduma dēļ, bet tomēr par lugu un attīstību 6/10. Emīlu Zolā es lasīju dēļ tā, ka LNT sāka rādīt seriālu “The Paradise”, un tagad nožēloju, ka izlasīju, jo zinu visu atrisinājumu. 8/10. “Svešinieku” mocīju ilgi, jo krita uz nerviem tās zosu nodaļas, bet beigās apjautu, cik tās tomēr ir ellīgi svarīgas nodaļas. Arī 8/10. Un “Uz kraujas rudzu laukā” es laikam esmu par vecu, jo nekādīgi nesapratu to galvenā varoņa prieku un pārdzīvojumus. Ak vai. 6/10.

Ja runājam par zinātni un citiem pētījumiem, te jāpiemin 2 izlasītie darbi. Umberto Eko “Prāgas kapsēta”, ko novērtēju ar 8/10 un atsauksme ir meklējama bloga dzīlēs. Otrs ir Stīvena Hokingsa un Leonarda Mlodinova “Diženais plāns”, kas brīžiem risina eksistenciālos jautājumus un brīžiem tos pavairo. Arī šī atsauksme ir meklējama bloga dzīlēs, bet ieliku 7/10.

Pat tādi kā biogrāfiskie romāni ir patrāpījušies manā grāmatplauktā. Šajā kategorijā atļaušos likt Ludmilas Uļickas “Mēdeju un viņas bērnus”, kas pārsteidza ar savu saimes lielumu un skaidri parādītām sievietes ciešanām. 7/10. Tad seko Elizabetes Gilbertas “Ēd, lūdzies, mīli”, ko izlasīju nesen, bet palikusi prātā man ir tikai garšīgā Itālija un besīgie apraksti. Mišelas Morenas “Madame Tiso slavas cena” atļāva ielūkoties Tiso kundzes bērnībā, bet atsauksmi es par šo rakstīju un tā ir atrodama blogā. Un pēdējais pie šīs kategorijas, tiesa, nedaudz pamainot nosaukumu uz biogrāfija ir grāmata “Kristiāns Diors pa Dioru”, kur lasītājs var iejusties Diora modesnama aizkulisēs un parunāt ar modelēm un pašu mākslinieku. Patīkams ir nodaļu īsums, īsti piemērots īsiem starplaikiem, bet tomēr, tā kā pārtraucu iedziļināties kaut kur pie 50 lappuses, arī iespaids ir palicis virspusējs. 5/10.

Pārējos es sevišķi nešķirošu, vien pieminēšu un pakomentēšu. Deboras Hārknesas “Raganu atklājums” līdzinājās pieaugušo Bada spēļu un Krēslas sajaukumam pieaugušajiem, un vērtēju ar 5/10. Greiema Simsona “Projekts “Rozija”” atgādināja ļoti uzstājīgu sievieti ar augstiem standartiem un tas šausmīgi kaitināja. Bet tomēr 7/10. Sallijas Grīnas “Tumšā puse”, kam slava gāja pa priekšu noteiktajam tirdzniecības datumam tomēr iespaidu uz mani atstāja un gaidu nākamās triloģijas daļas – 9/10. Džons Grīna “Meklējot Aļasku” mani pārsteidza, bet, diemžēl, negatīvi. Lai gan dažbrīd vēl par to iedomājos, tomēr pirmais latviski izdotais romāns mani apbūra vairāk. 7/10. Nicole Krauss “The History of Love” mani iepriecināja un apbūra, bet tomēr bija pārāk daudz iesaistīto personu un kaut kur ap vidu es jau sāku jukt, tāpēc 7/10. Andersona de la Motes trilleris [geim] nelika asinīm stingt, bet mani ierāva piedzīvojumu virpulī. Pēc grāmatas izlasīšanas es vilcienā daudz rūpīgāk pētīju pasažierus. 7/10. Marka Levī romāns “Aiziet, lai atgrieztos” atgādināja skaistu iesākumu romānam tad trilleri, bet tad psihopāta pasaciņas. Bet tomēr katram jālemj pašam. 6/10. Māra Martinsona “Amaya” mani atstāja neapmierinātu, jo tik ļoti līdzinājās scenārijam un bija tik ļoti negodīgi plāna, ka palika bēdīgi. Un filma man patika labāk. 5/10. Dāvida Foenkinosa “Smalkjūtība” atmodināja burvību, ko jūtu, lasot franču rakstnieku grāmatas. Viņi raksta brīnumaini! Par to arī 8/10.

Automātiski no pavasara saraksta uz vasaras sarakstu ceļo grāmatas: Lisa Sī “Šanhajas meitenes”, Silvija Rannamā “Kadrija” un Velta Sniķere “Pietuvoties vārdiem”. Vasarā plānā ir lasīt ne tik ļoti ierastu literatūru, pamēģināt ko jaunu un reizē arī saīsināt lasāmo grāmatu sarakstus vismaz pa sprīdi. Redzēs, vai izdosies.

Gaidām sauli atgriežamies!

Attēls: šeit.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s