Dāvids Foenkinoss “Smalkjūtība”

Grāmata pie manis atnāca caur blogeru būšanām – uzzināju, ka rakstnieks būs Rīgā, sapratu, ka filmu esmu redzējusi, un kāpēc gan neizlasīt grāmatu? Ar rakstnieku gan tikties nesanāks, jo tajā laikā būšu nelielā izbraucienā, bet iepazinu viņa rakstīšanas stilu. No sākuma vēlos teikt to, ka man franču rakstnieki vienmēr ir patikuši tieši rakstības stilā – it kā riņķī un apkārt, bet tomēr tik ļoti tuvu, ka iepatīkas. Labi, Annu Gavaldu un Frederiku Beigbederu vienā plauktā nevar likt, bet tomēr abi man patīk, un abi ir francūži.

Grāmatas vidū Natālija zaudē savu vīru. Nu, ne jau šīs grāmatas vidū, bet grāmatā, ko lasa Natālija. Rūgtā barjera – 321. lappuse. Un lasīt tālāk šķiet kā grēks. Nezinu, kas notika ar grāmatu, bet Natālijas dzīve visnotaļ mainījās ļoti strauji. Un ne tikai tad, kad viņa zaudēja savu vīru, bet arī tad, kad pie apvāršņa sāka manīt Markusa matus. Vai Markusam izdosies iekarot Natālijas sirdi?

Grāmata apbur ar savu šarmu. Pat tās mazās nodaļas, kurās visbiežāk tika minēts kāds skaidrojums no vārdnīcas, vienkārši skaidrojums vai kas cits, tikai papildināja stāstu un nekādā gadījumā netraucēja. Tā kā filmu es jau biju redzējusi, nelasīju ar lielu interesi, jo beigas jau zināju. Beigas vienmēr taisa vienādas gan grāmatās, gan filmās.

Dāvids Foenkinoss raksta viegli, bet ir jāiedziļinās, lai saprastu domu. Nevar izlasīt vienu rindkopu šajā lapā un pārlēkt uz nākošo, jo tam vienkārši zudīs jēga. “Īsts franču romāns” ir atsauksme uz grāmatas vāka, un es tai pilnībā piekrītu. Francijas šarms no vāka līdz vākam.

Par galvenajiem varoņiem – nedaudz krita uz nerviem Markusa lēnīgums, kas nemaz nav tik raksturīgs zviedriem. Arī idejas bija tādas… neteiksim, ka seklas, bet viduvējas. Man zviedri vienmēr ir asociējušies ar kaut ko kreatīvu un radošu, un šeit tāda vilšanās. 😀 Par Natāliju runājot, mani izbrīnīja tas, cik ātri viņa aiznesās uz randiņiem. Jā, okei, ja grāmata būtu 600 lapas bieza, es to droši vien nelasītu, bet 300 lapās jau var attīstīt kaut ko. Kaut vai nodaļas nosaukt datumos, lai lasītājam rodas tā sajūta, ka viņa reāli pārdzīvo, nevis metas skavās iekšā pirmajam pretim nācējam.

Vēl man nāk prātā zemsvītras autora piezīmes. Parasti jau zemsvītru izmanto, lai paskaidrotu kādu vārdu spēli vai ko citu, bet šeit tās lieto pats autors, nākot klajā ar pavisam jaunu veidu, kā iepazīt šīs atsauces. Piemēram, viņš tās lieto teksta vidū par garām kājām, lai apakšā pateiktu, ka “īsu kāju norma vēl nav izgudrota”. Lūk, kāpēc man patīk franču romāni!

Bet romāns labs. Vērtējums: 9/10.

Sērās slēpjas kāds pretrunīgs spēks, visvarens spēks, kas liek cilvēkam vienlaikus tiekties pēc pārmaiņām un tajā pašā laikā pieprasa no viņa patoloģisku uzticību pagātnei.

Ir brīnišķīgi cilvēki, kurus mēs sastopam nepiemērotā brīdī, un ir brīnišķīgi cilvēki, kuri tādi ir tikai tādēļ, ka mēs tos esam sastapuši īstajā brīdī?

Vakari var izdoties neatkārtojami, naktis – neaizmirstamas, bet tik un tā reiz pienāk rīts.

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s