Ričards III

Ričards III

Šī laikam ir pirmā teātra izrāde, pēc kuras noskatīšanās man ir jālasa materiāls par ko gan tā īsti bija. Bet nu, lai kā nu bija kā nebija, Dailes teātris 16. maijā piedzīvoja pirmizrādi “Ričards III”, kas ir kā tāda otrā atgriešanās arī režisoram Viesturam Meikšānam. Biju tur, redzēju izrādi un vēl šo to, un ko teikt man ir daudz. Skaidrības labad varu teikt, ka šī ir tikai un vienīgi politiska izrāde ar mūsdienu elementiem.

Saskarsme un maza nojauta par izrādi man jau rodas, kad uz Dailes teātra jumta ir asinssarkans uzraksts “Demokrātija ir stipri pārvērtēta”. Ne jau uzreiz es to saistīju ar šo izrādi – tāda apjauta man radās izrādes 1. minūtē, kad uz skatuves ir izgaismots terorista siluets un Artūrs Skrastiņš. Protams, ilgi nav arī jāgaida līdz garlaicīgām runām par politiku, kas aizņem lielāko daļu no pirmā cēliena. Jā, politiska izrāde un ko gan var gribēt, bet skatītājam, kas ir nācis uz pirmizrādi un neizlasījis nevienu atsauksmi, tas var radīt diezgan kaitinošas izjūtas. Pēc garlaicīgajām runām par politiku tieši un arī riņķī un apkārt, sāk parādīties interesantāks aspekts – savstarpējās attiecības starp karaliskās dzimtas locekļiem un aiz to muguras vērptās intrigas, kas ilgst līdz pat izrādes beigām.

Izrāde ir par demokrātiju. Nezinu kādā maģiskā veidā, bet režisoram ir izdevies ietērpt demokrātiju gan kā Edvarda IV laika, gan kā mūsdienu. Galu galā – vēsture atkārtojas. Šī izrāde ir tik ļoti par Krievijas un Ukrainas attiecībām mūsdienās, cik ļoti par Anglijas troņa nākotni tālajā 15. gadsimtā. Un tik ļoti par mūsdienu politiku, ka pilnīgi jānokomplektē visiem Saeimas un Eiropas deputātiem kopīgais seanss, lai paskatās, cik ļoti nejēdzīgas no malas izskatās viņu reklāmas. Tiesa, pēdējais vairāk attiecas uz pirmo cēlienu.

Varu uzslavēt izrādes skatuvisko noformējumu pirmajā daļā. Viegli uztverams, pietiekami plašs un daudzveidīgs. Otrajā cēlienā nezin kāpēc uz skatuves tiek uzvilkts mežs un kūts elementi, kas sāk radīt džilindžerisko “jo vairāk nepiemērotības, jo labāk” sajūtu, un es sāku pierast. Acīmredzot tikai es, jo aktieri klupdami krizdami pa skatuvi ņemas līdz pat izrādes beigām. Kāpt pāri žagaru čupām vēl jāmācās.

Tērpi. Nekādi. Kur palikušas skaistās, kuplās kleitas un dāmu manieres? Mūsdienas atnākušas, un tagad karalienei Elizabetei ir jāklumpačo pa skatuvi ar gumijniekiem līdzīgiem zābakiem un jātaisa špagati, lai varētu pārkāpt pāri žagariem (ne Andrejiem, ne arī Juriem, kas šajā izrādē spēlē brīnišķīgu Bekingemas hercogu). Ja Agneses Zeltiņas ašā atgriešanās uz skatuves izraisīja bumeranga efektu un viņa tikpat ātri tika arī aizsviesta tālāk, tad no Jura Žagara mēs vēl dzirdēsim daudz (vismaz es tā ceru), jo jau 2? 3? izrādi pēc kārtas viņš mani pārliecina, ka ir spējīgs un ļoti talantīgs aktieris.

Un visbeidzot – mūzika. Vienīgais, par ko es varu teikt tikai labus vārdus. Nē, ne labus – izcilus. Brīnišķīgais GoranGora ir izdarījis lielu lielu darbu, lai šo izrādi padarītu ciešamu un lielisku tieši mūzikas ziņā. Visas savas cepures noņemtu viņa priekšā. Un pēdējā dziesma bija brīnišķīga, lai gan izpildīja Ķuzule, kas man ļoti nepatīk, jāatzīst, ka balss viņai laba, un, par laimi, lielisko dziesmu sabojāt neizdevās.

Tomēr, ja pirmajā cēlienā retie revolvera šāvieni mani spēja pamodināt un noturēt interesi (neskatoties uz priekšējiem lēkājošajiem cilvēkiem, kas izbijās no trokšņa), tad otrā cēliena beigu daļā tie mani tikai… garlaikoja? Katrā ziņā, likās krietni par biežu. Pat neskatoties uz vēl joprojām lēkājošajiem izbrīnītajiem cilvēkiem. Tas viss tomēr atgādināja gan tos laikus, kad šaut visus, kas nepatika bija pieņemts, gan arī Ukrainu.

Skatītāju domas dalās – ir kārtējie patīk un nepatīk. Tomēr iesaku padomāt, pirms pirkt biļeti. Vēlreiz atkārtošos – šī ir tikai un vienīgi politiska izrāde. Un politika ir gan par mūsdienām, gan par Edvarda IV laikiem. Ja nepatīk tāda, nepērciet biļetes un neatstājiet otrajā cēlienā vairākus desmitus tukšu krēslu.

Vērtējums: 6/10. Jo tikai mūzika izglāba šo izrādi. Un pats pats pēdējais skats. Ilgs mūžs nebūs, bet ilgāks par “Milēdiju” būs gan.

Bet man joprojām ir pielipušas 2 rindiņas no pēdējās lieliskās dziesmas:

Skumjas neaug uz āru, bet aug zarā iekšā.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa

Advertisements

One thought on “Ričards III

  1. Atpakaļ ziņojums: Atskats uz 2014. | KURPJUKASTE

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s